Laikmeta zīmes

Šovasar Latvijā notiek kārtējais LGBT kopienas rīkotais Baltijas praids. Arvien biežāk mūsu zemē novērojami arī centieni sabiedrību pamazām pieradināt pie domas par mākslīgi konstruētiem sociāliem dzimumiem jeb gender. Šīs perversās ideoloģijas atbalsta daudzu Eiropas valstu valdības, bet pret valstīm, kas cenšas saglabāt gadsimtiem izkoptās tradicionālās dzimumu lomas un ģimenes vērtības, tiek izmantoti draudi un represijas. Lai gan lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir pret homoseksuālisma un dženderisma publisku propagandu un iznešanu ielās, atsevišķas politiskas partijas un valsts institūcijas to ne tikai atbalsta, bet aktīvi veicina. Par galveno LGBT mērķauditoriju kļuvuši bērni un pusaudži, kuri ar homoseksuālām attiecībām, sociālajiem dzimumiem un dzimumu maiņu tiek iepazīstināti jau kopš bērnudārza un skolas sola.

Tas viss tiek maskēts ar liekulīgām frāzēm par dažādību un cilvēka cieņu. Dažādība pati par sevi ir laba, tāpat ikviens cilvēks ir pelnījis cieņu, taču svarīgi ir, kas ar šiem jēdzieniem tiek domāts. Dievs katru cilvēku radījis unikālu un šī mūsu dažādība izpaužas emocionālajā, radošajā un garīgajā sfērā. Tomēr ir Dieva un dabas likumi, kas paliek nemainīgi, piemēram, tas, kas pastāv tikai divi dabiski dzimumi - vīrietis un sieviete, kas kā garīgas būtnes ir līdzvērtīgi, taču katram ir atšķirīga sūtība un uzdevums. Vai arī tas, ka bērnus spēj radīt tikai vīrieša un sievietes savienība un tam jānotiek laulībā starp vīrieti un sievieti, kas kopīgi veido ģimeni. Centieni atmest vai pārdefinēt Dieva un dabas likumus atnes morālu un tikumisku haosu. Katru cilvēku var cienīt kā personību, taču nav ne mazākā pamata izrādīt cieņu destruktīvās ideoloģijās balstītam dzīvesveidam, kā arī pasludināt šīs novirzes par normu.

LGBT un dženderisma ideoloģijas izmanto dažādus mītus, puspatiesības un manipulācijas par homoseksuālisma un citu psihoseksuālo noviržu it kā iedzimto raksturu un nespēju tās mainīt. Tieši šī iemesla dēļ daudzi cilvēki gatavi akceptēt šāda veida “dažādību”, jo uzskata, ka “viņi taču nespēj būt citādāki”. Zinātniskie pētījumi, kas apšauba homoseksualitātes iedzimto raksturu, tāpat gadījumi, kad homoseksuāļi tiek brīvi no savas atkarības, tiek rūpīgi slēpti no sabiedrības, jo LGBT “tiesības” ir kļuvušas par politisku uzstādījumu un to kritika tiek uzskatīta par “homofobiju”. Tāpēc par “godu” šī gada Baltijas praidam nolēmām pārpublicēt dažus senākus rakstus par šo tēmu, kas vienkāršā un saprotamā valodā atklāj homoseksuāļu un dženderisma ideoloģiskās saknes, metodes un mērķus.

****

Jānis Vanags, LELB arhibīskaps
(No grāmatas “Homoseksuālisms - cilvēces negods un posts”)

Reiz kādā žurnālā redzēju karikatūru - māte piedraud dēlēnam: “Pagaidi tikai - atnāks tava otra māte, tad tu redzēsi!” Ja sabiedriskā doma piecus vai desmit gadus attīstīsies pašreizējā virzienā, šāda karikatūra neizraisīs pat smaidu. Puika ar divām mātēm vai diviem tēviem - tā būs ikdienišķa situācija.

Ir svarīgi saprast, ka sabiedriskā doma neattīstās pati no sevis, bet tiek apzināti un mērķtiecīgi virzīta. Latvijā patlaban tiek īstenots citās valstīs jau pārbaudītais triju soļu plāns sabiedrības attieksmes mainīšanā pret homoseksuālismu. Šie trīs soļi ir notrulināšana, apmulsināšana un sagrozīšana.

Notrulināšanas mērķis ir padarīt Latvijas iedzīvotājus nejūtīgus pret homoseksuālu uzvedību. Sabiedrībā ir tendence jaukt izplatību un normalitāti. Padomju laikā zagšana darbavietā bija tik ļoti izplatīta, ka to sāka uztvert kā normālu parādību. Dzeršana bija tik izplatīta, ka ar to pat lepojās. Līdzīga attieksme veidojas, kad cilvēkiem ik uz soļa liek saskarties ar homoseksuālisma izpausmēm. Televīzijas seriālos un pat bērniem domātās multiplikācijas filmās homoseksuāls dzīvesveids attēlots idilliskā un simpātijas modinošā veidā. Tiek lietoti pārspīlēti skaitļi par homoseksuālistu daudzumu sabiedrībā. Geji un lesbietes dodas ielu gājienos (”lepnuma parādēs” - praidos - Red.). Sabiedrībā pazīstami cilvēki publiski paziņo par savu homoseksuālo dzīvesveidu. Tai pašā laikā no atklātības tiek slēpts tas, kā konkrēti notiek dzimumattiecības, piemēram, starp diviem vīriešiem. Homoseksuālistu organizāciju mērķis ir izplatīt cilvēku vidū lozungu, ka geji taču ir “tieši tādi paši kā mēs pārējie”.

Notrulināšanas procesu var salīdzināt ar gadījumu, kad divi cilvēki nevarēja vienoties, kur jāstāv klavierēm. Viens no viņiem nestrīdējās, bet katru sestdienu par dažiem centimetriem klavieres pārbīdīja sev vēlamajā virzienā. Pēc pusgada neviens pat nebija pamanījis, ka instruments jau stāv citā vietā. Līdzīgi homoseksuālisms sabiedriskajā domā pa centimetram vien tiek pārbīdīts no grēka un anomāliju sfēras pie normālajām lietām un vēlāk arī pie tām, ar kurām cilvēki lepojas.

Apmulsināšanas mērķis ir radīt sabiedrībā nedrošību par līdzšinējām vērtībām un kritērijiem un panākt, lai cilvēki sāktu kaunēties par savu “homofobiju”, par “aizspriedumiem pret citādajiem” vai par savu “reliģisko fanātismu”. Viens veids, kā tas tiek darīts, ir hipotēžu lietošana pierādītas patiesības formā. 1993.gadā tika publicēta D.Heimera grupas izvirzīta hipotēze, ka zināmā X hromosomas rajonā atrodas gēns vai gēni, kas ietekmē vīriešu dzimuma homoseksuālistu orientāciju. Tomēr 1999.gada aprīlī akadēmiskais izdevums”Science” publicēja Dž.Raisa komandas pētījumu rezultātus - faktiski tika atkārtots D.Heimera pētījums, lietotas tās pašas metodes, bet iegūti pavisam citi secinājumi.

Tā paša gada žurnāla “Science” augusta numurā, Dīna Heimera un Džordža Raisa diskusijā, pārliecinoši tika atspēkota hipotēze par homoseksualitātes ģenētisko izcelsmi. Pat ja minētajā vietā pastāvētu tāds gēns, tā ietekme uz geju seksuālo orientāciju būtu pārāk niecīga, lai kļūtu izšķiroša. Seksualitāte ir ļoti kompleksa pazīme. Vienam gēnam nevar būt noteicoša ietekme uz veselu izturēšanās pazīmju kopumu. Neraugoties uz to, liela daļa psihologu un psihiatru Heimera 1993.gada hipotēzi turpina uzskatīt par pierādītu un neapgāžamu. Tā spēcīgi ietekmēja teorijas par homoseksuālismu, un sākās globāla mēroga aģitācija par homoseksualitātes kā dabiskas parādības pieņemšanu sabiedrībā. Pusaudžiem paredzētās grāmatās par veselības mācību homoseksualitāte tiek uzsvērta kā dabiska lieta, no kuras nevajadzētu kaunēties, “ja nu tu gadījumā tāds esi”.

Apmulsināšana notiek, manipulējot ar cilvēkiem arī pavisam bez argumentiem. Populāros televīzijas seriālos, tādos kā “Beverlihilsa” vai “Čikāgas cerība”, tiek iestrādātas epizodes, kurās geji ir attēloti kā patīkami, inteliģenti un jūtīgi netaisnības upuri, bet tie, kas neatbalsta viņu dzīvesveidu vai neatdod geju pārim audzināt savu bērnu, - kā rupji, tumsonīgi indivīdi vai nesavaldīgi reliģiskie fanātiķi. Šādi kinofantāziju tēli nogulsnējas cilvēku apziņā, apejot kritiskās refleksijas fāzi, un gluži nemanot iepotē attieksmi. Visbeidzot, geju propaganda atrod un lieto tādu spēcīgu instrumentu kā postmodernisma domāšana, kas dominē ne tikai Rietumu pasaulē, bet aizvien vairāk arī pie mums. Postmodernisma priekšstatu sistēmā nav vietas nekādām vispārējām (kopīgām - Red.) vērtībām vai normām.

Saskaņā ar postmodernismu, objektīvā pasaule ārpus cilvēka ir bezjēdzīga, patiesība vai nozīme tajā nav atrodama. Katrs cilvēks rada nozīmi pats sev. Viena cilvēka patiesība nevar derēt nevienam citam. Tādēļ arī nevar būt kopīgu kritēriju. Nevienam nav tiesību kritizēt otra izvēli. Svarīgi ir tikai tas, lai katrs izvēlētos “atbilstoši savai būtībai”. Izmantojot šo paradigmu, homoseksuālistu aktīvisti cenšas sēt cilvēkos pārliecību, ka nav tādas lietas kā pareiza ģimene, normāla vai nenormāla seksuāla uzvedība.

Tā vietā, lai jautātu, kas ir labs vai slikts, pareizs vai nepareizs, postmodernisms drīzāk rūpējas, lai dažādas marginālas sabiedrības grupas virzītu uz centru un nodrošinātu tām ietekmi. Tas lieliski kalpo geju lietai. Īpašas pūles tiek veltītas jauniešu “izglītošanai”. Ja mediķe, kas jauniešu vidū kļuvusi populāra kā padomdevēja seksa jautājumos, televīzijā iesaka vecākiem neuztraukties, pamanot sava bērna pusaudža homoseksuālu uzvedību, jo tāds, lūk, viņš esot piedzimis un tur neko nevarot darīt; ja Rīgas Stradiņa universitātes docents televīzijas raidījumā apgalvo, ka homoseksualitāte ir atkarīga no vienas olbaltumvielas smadzenēs, tad nav brīnums, ka jaunās paaudzes pārstāvji ir daudz lielākā mērā gatavi atzīt homoseksuālus sakarus par normālu parādību nekā viņu vecāki.

Sagrozīšanas fāzes mērķis ir ar plānotu psiholoģisku spiedienu un masu saziņas līdzekļu atbalstu pārgrozīt cilvēku prātus tā, lai viņi homoseksuālistos saskatītu sociālās netaisnības upurus. Sevišķi tiek uzsvērts jēdziens “seksuālās minoritātes”. Minoritāšu aizsardzība ir nozīmīgs demokrātiskas sabiedrības princips. Tam izveidots vesels arsenāls juridisku un politisku līdzekļu. Ja kādai interešu grupai izdodas panākt, ka to sāk dēvēt par minoritāti, šie līdzekļi sāk darboties šīs grupas interesēs. Termins “seksuālā minoritāte” jau tiek gandrīz bez iebildumiem lietots arī latviešu valodā. Patiesībā to darīt nav vairāk iemesla kā runāt, piemēram, par miljonāru minoritāti un īpašu tās interešu aizsardzību.

Austrāliešu mākslinieka Bila Līka (Bill Leak) karikatūra.

Triju soļu plāns veiksmīgi tiek īstenots daudzās valstīs. Mums ir darīšana ar vienas interešu grupas rafinētu cīņu par savu mērķu sasniegšanu. Šī cīņa noris pēc pārdomāta plāna, un tai ir lielas izredzes (ņemot vērā politiskās elites ideoloģiskās vadlīnijas un finansējumu - Red.) vainagoties panākumiem.

Ilmārs Pēteris Tolstovs, Romas Katoļu Baznīcas priesteris
(Pēc laikraksta “Gosć Niedzielny” materiāliem)

Šajā rakstā, izmantojot poļu laikraksta “Gosc niedzielny” veiktos pētījumus, mēģināšu paskaidrot, ko nozīmē šķietami nevainīgā gender ideoloģija. Tā patiešām ir ideoloģija, kuras mērķis ir pārveidot sabiedrisko attiecību formas, par pamatu ņemot labi zināmo, tikai mazliet piemirsto marksismu. Mērķis ir graut un iznīcināt dabisko ģimenes modeli, un to paveikt, izjaucot robežas starp dzimumiem.

Marksisma pamatlicējs Fridrihs Engelss vienā no savām grāmatām rakstīja: “Vēsturē par vienu no pirmajiem antagonismiem ir jāatzīst antagonisms starp vīrieti un sievieti monogāmiskā laulībā un par pirmo apspiešanu - vīrieša pārākumu pār sievieti” (”Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās”). Šo domu attīstīja amerikāņu feministe Šulamite Faierstone (Shulamith Firestone; 1945-2012), kuru atzīst par gender ideoloģijas pamatlicēju. Savā grāmatā “Dzimumu dialektika” viņa sintezē Zigmunda Freida, Kārļa Marksa, Fridriha Engelsa un Simonas de Bovuāras (Simone de Beauvoir) idejas.

Šajā grāmatā Šulamite Faierstone uzsver: “Lai likvidētu un ierobežotu ekonomiskās šķiras ir nepieciešama proletariāta revolūcija; tāpat, lai likvidētu dzimumu šķiras, ir nepieciešama apspiesto (sieviešu) šķiras revolūcija, un šai šķirai pilnībā jāpārņem vara pār reproduktīvajiem līdzekļiem. Tas nozīmē, ka sievietēm ir ne tikai pilnībā jārīkojas ar savu ķermeni kā īpašumu, bet arī pilnībā jāpārņem kontrole pār visu cilvēka vairošanās un auglīguma sfēru. Viņai ir jākontrolē demogrāfiskā bioloģija un visas sabiedriskās institūcijas, kas saistītas ar bērnu radīšanu un audzināšanu.”

Cīņu par reproduktīvajām tiesībām sāka Mārgarita Sengere (Margaret Sanger; 1879-1966), kura ir Starptautiskās Ģimenes plānošanas federācijas dibinātāja. Sengere uzskata, ka “mātišķība - tā ir reproduktīvā verdzība”, no kuras sievietes jāatbrīvo. “Sieviete tiek novājināta ar to, ka ir sieva un māte. Vajag atbrīvot sievieti no šīm šausmām, kādas ir grūtniecība, dzemdēšana un bērnu audzināšana.”

Gender ideoloģijas pamatā ir tēze, ka, pat ja nevaram pilnībā izslēgt bioloģisko dzimumu, tomēr mūsu uzskati par dzimumiem ir sabiedrības un kultūras uzspiesti. S.Faierstone savos radikālajos uzskatos postulē un unificē panseksuālismu. Viņas uzskats ir, ka “sociālistiskās revolūcijas mērķis bija ne tikai likvidēt ekonomisko šķiru privilēģijas, bet likvidēt šķiras kā tādas. Līdzīgi arī feministiskās revolūcijas mērķis ir ne tikai likvidēt vīriešu dzimuma privilēģijas, bet likvidēt dzimumu izpratni vispār. Jebkāda dzimumu izpratne vairs nebūtu kultūras un sabiedriskajā ziņā nepieciešama. Homo un biseksuālisms ir šīs ideoloģijas veicinātāji. Reprodukcija vairs netiek saistīta tikai ar dzimumu vai ģimeni. Šajā modelī viss ir iespējams. Arī in vitro apaugļošanas veicināšana ietilpst šajā pašā ideoloģiskajā plāksnē.

Kultūras (jeb sociālo - Red.) dzimumu teorijas aizsācējs ir amerikāņu psihologs un seksologs Džons Manijs (John Money; 1921-2006). Tieši viņš pirmais sāka lietot vārdu gender kā apzīmējumu dzimumam, kurš nav saistīts ar bioloģisko dzimumu. Viņš gender definēja kā sabiedrisko lomu, mūsu pašu subjektīvo viedokli par savu vīrišķību vai sievišķību. Kaut arī viņš pilnībā neizslēdza bioloģisko dzimumu, tomēr izvirzīja ideju par gender role - dzimuma lomu, kādu katrs dzīvē uzņemamies.

Definīciju par gender kā sabiedrisko lomu attīstīja britu socioloģe un feministe Anna Oklija (Ann Oakley; 1944). Pēc viņas uzskatiem, dzimums nav dabisks, bet ir atkarīgs no kultūras, kurā notiek socializācija. Vīrišķība un sievišķība nav dabiskas substances, bet gan psiholoģiskas un kulturālas sekas - sabiedrisko procesu rezultāts, kurā indivīds iegūst vai nu vīrieša vai sievietes iezīmes.

Arī amerikāņu feministe Džūdita Batlere (Judith Butler; 1956) cieši saista gender ideoloģiju ar homo un transseksualitāti. Viņa uzskata, ka eksistē gan bioloģiskais, gan kulturālais dzimums, tomēr kulturālais dzimums neizriet no bioloģiskā, bet rodas kulturālo procesu ietekmē. Viņa uzskata, ka nav tikai viens kulturālais dzimums, bet tas var būt ļoti daudzveidīgs un ļoti atkarīgs no audzināšanas bērnībā. Ja mēs bērnībā bērnam “iestāstīsim”, ka viņš ir pretējais dzimums vai homoseksuālis, tad viņš šādu lomu dzīvē arī spēlēs, neatkarīgi no sava bioloģiskā dzimuma. Tādējādi veidojās tā sauktā performatīvisma teorija, kas iznīcina jebkādas robežas ne tikai starp vīrieša un sievietes bioloģisko dzimumu, bet vienādo arī lesbiešu, transseksuāļu, biseksuāļu un homoseksuāļu dzimuma izpratni.

Kristiešu lielākais satraukums ir par šīs ideoloģijas mēģinājumiem graut un iznīcināt ģimeni un audzināt bērnus atrauti no bioloģiskajiem procesiem. Pāvests Jānis Pāvils II šādus mēģinājumus nosauca par antropoloģisko kļūdu. Visi šie grupējumi vēlas iznīcināt “tradicionālās ģimenes tirāniju”. Mūsdienu amerikāņu feministe un filozofe Elisone Džegara (Alison Jagger) atklāti norāda, ka dzimumu šķiru revolūcijas mērķis ir iznīcināt ģimeni: “Lai iznīcinātu bioloģisko ģimeni, ir nepieciešams masīvi aktivizēt dažādu seksuālo prasību un vajadzību līmeni. Vīriešu un sieviešu homoseksuālisms, ārlaulības sakari - tas viss liberālajā domāšanas veidā tikai palīdzēs šiem procesiem. Cilvēce beidzot varēs atgriezties pie savas dabiskās, polimorfiskās un perversās seksualitātes.”

Mēs varētu teikt - tā ir tikai teorija, kurai nav īstas saiknes ar dzīvi. Tomēr tas viss jau reāli notiek - Skandināvijas “aseksuālās” skolas, bērnu dzimšanas reģistri bez dzimuma norādēm, viendzimumu “savienību” atzīšana par likumīgām laulībām, reprodukcijas kontrole un abortu “tiesību” popularizēšana, uzskatot tās par cilvēka tiesībām. Tādēļ būsim nomodā un lūgsim Dievu.

Latvijas ārstu viedoklis

LGBT lobijs savā retorikā nereti izmanto apgalvojumu, ka homoseksualitāte ir iedzimta un līdz ar to nemaināma, kas esot zinātniski pierādīts. To apstiprinot arī Pasaules Veselības organizācija, kas homoseksuālismu oficiāli izslēgusi no diagnožu saraksta. Taču tiek noklusēts fakts, ka ne Amerikas Psihiatru asociācija, ne vēlāk PVO homoseksuālismu no diagnožu saraksta neizslēdza zinātnisku vai medicīnisku pierādījumu, bet gan sociālu aspektu un politiska spiediena dēļ. Jo šāda diagnoze it kā veicinot homoseksuāļu sociālo atstumtību un radot tiem ciešanas. Tā gluži medicīniska diagnoze vienā rāvienā ar politisku lēmumu tika padarīta par sabiedriski akceptējamu dzīvesveidu. Tomēr LGBT aktīvistiem ar to nepietiek. Viņi cenšas panākt, lai homoseksuālisms tiktu atzīts par vienu no dabiskām cilvēka seksualitātes formām un akceptēts kā norma. Lielā mērā šāds statuss arī ir sasniegts, vismaz Rietumu valstīs noteikti. Lieki teikt, ka tam nav nekāda sakara ne ar zinātni, ne medicīnu, bet ar politiku.

Aptaujas liecina, ka vēl daudzus gadus pēc tam, kad jēdziens “homoseksuālisms” bija svītrots no diagnožu saraksta, vairāk nekā 65% ASV ārstu to joprojām uzskatīja par ja ne psihisku, tad vismaz psiholoģiski seksuālu novirzi. Līdzīgi bija arī Eiropā un citur. Arī šodien daudzi mediķi privātās sarunās seksuālās perversijas, tostarp homoseksuālismu, turpina uzskatīt par medicīniska rakstura traucējumiem, kas būtu jāārstē. Diemžēl lielākā daļa to baidās teikt publiski, jo zina, ka par to tiks kaunināti, nozākāti vai pat atlaisti no darba. Paldies Dievam, ka 240 Latvijas ārsti savulaik bija tik drosmīgi, lai vēstulē Latvijas valdībai tomēr paustu savu viedokli. Vēstules oriģināls ar parakstiem joprojām atrodas Ministru kabinetā un valdība uz to nav sniegusi oficiālu atbildi. Lūk, vēstules teksts.

Mēs, ārsti, parakstāmies par sekojošo:

1. Neviens netikums, amorāla rīcība vai noziedzīgs motīvs pats par sevi (per se) nevar tikt uzskatīts par normālas uzvedības variantu, tomēr ilgstošākā periodā netikums spēj radīt personas slimīgu psiholoģisku vai fizisku atkarību un uzvedības kroplības.

2. Apgalvojums, ka homoseksualitāte ir normālas uzvedības pieļaujams variants, neatbilst patiesībai, ir melīgs un dezinformē sabiedrību. Par slimīgu jāatzīst šī netikuma izraisīto atkarību un no tās izrietošās perversās rīcības. Lai atbrīvotos no minētās atkarības, nepieciešama brīva un motivēta griba, dažkārt - profesionāla medicīniska palīdzība.

3. Ir kategoriski nepieļaujami nelielas ļaužu grupas mēģinājumi popularizēt sabiedrībā amorālu uzvedību un, dezinformējot Likumdošanas institūcijas par homoseksualitātes būtību, ievazāt šo netikumu dažādās sabiedrības dzīves sfērās.

Mēs aicinām valsts Prezidentu, Saeimu un Ministru kabinetu apturēt jebkuras likumdošanas iniciatīvas, kuras, balstoties uz nepatiesu informāciju, pieļauj homoseksualitātes - viennozīmīgi nosodāma netikuma - izplatīšanos mūsu sabiedrības dzīvē.

Tā kā 240 Latvijas ārstu vēstules oriģināls atrodas Ministru kabinetā un sabiedrība
par to nav informēta ne oficiāli, ne plašsaziņas līdzekļos, kardinālam Jānim Pujatam,
kurš savulaik bija aculiecinieks vēstules parakstīšanai, vēlāk ar savu autoritāti un parakstu
nācās apliecināt, ka šāda vēstule vispār eksistējusi un tikusi iesniegta valdībai.

****

Vēl dažu Latvijas sabiedrībā pazīstamu medicīnas autoritāšu, kuri nav baidījušies izteikties atklāti, domas par homoseksuālismu. Patiesībā viņu teikto var attiecināt uz jebkuru psihoseksuālu novirzi.

Dr. Med. Enoks Biķis, bijušais Latvijas Pediatru asociācijas prezidents, LU Medicīnas fakultātes asociētais profesors

“Homoseksuālisms ir cilvēka seksuālo dziņu perversija, kas padara otru cilvēku par savas baudkāres objektu, balstās uz egoismu, kavē cilvēku sabiedrības un ģimenes veselīgu attīstību, rada risku seksuāli transmisīvo slimību, tai skaitā HIV / AIDS izplatībai, nolaupa tēvus un mātes potenciāliem bērniem un tādējādi aizkavē cilvēku sabiedrības “atražošanu”. Homoseksuālisma propaganda jauniešu un vispār fertilā vecuma cilvēku vidū jāuzskata par noziedzīgu.”

****

Prof. Jānis Ķīsis, Latvijas dermatovenerologu asociācijas, Baltijas dermatovenerologu, Latvijas Flebologu, Latvijas dermoskopijas asociācijas valdes loceklis, Eiropas Dermatoloģijas un veneroloģijas akadēmijas un Amerikas Dermatoloģijas Akadēmijas valdes loceklis

“Taisnā zarna nav domāta cietu objektu ievadīšanai un izvadīšanai, sekas var būt nopietnas. 57 procentiem vīriešu, kas dzīvo ar vīriešiem, atrod cilvēka papillomatozo vīrusu, kas izraisa kārpiņu smailo kondilomu augšanu. Neārstētas tās var pārtapt ļaundabīgā veidojumā. 80 procentos gadījumu anālais sekss dod asiņainas traumas. Homoseksuāliem vīriešiem taisnās zarnas vēža gadījumu ir vairāk nekā sievietēm dzemdes kakla vēžu. Ir vēl vesela rinda citu vīrusu un sēnīšu infekciju, kas apdraud anālā seksa piekopējus. Traumu blaknes ir hemoroīdu un zarnas iekaisumu attīstība.”

****

Dr. Hab. Med. Viktors Kalnbērzs, ārsts, traumatologs - ortopēds, zinātnieks un izgudrotājs, profesors, Latvijas un vairāku citu valstu Zinātņu akadēmiju akadēmiķis

“Kā ārsts šo parādību (homoseksuālismu) neuzdrošinos nosaukt par normu. Faktiski ir pat bīstami homoseksuālismu atzīt kā normu. Un ja būs tā, ka homoseksuālas ģimenes varēs adoptēt bērnus, kuri jau kopš bērnības redzēs tikai tādas attiecības, tad cilvēcei draud izmiršana. Šodien izveidojusies tāda politiskā situācija: ja kāds no maniem kolēģiem atklāti pateiks, ka homoseksuālisms ir anormālība un patoloģija, tad uzreiz iegūs zīmogu, ka viņš ir cilvēks, kurš ir pret cilvēktiesībām.”

Ko par homoseksuālismu saka Dieva Vārds

“Ja vīrs guļ kopā ar vīru, kā tikai mēdz gulēt ar sievu, tad tie abi ir izdarījuši negantību, tiem abiem ir mirtin jāmirst; un lai viņu asinis paliek uz viņiem.” (3.Mozus gr. 20:13)

“Tāpēc, ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju [..], tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās: sievietes apmainījušas dabisko dzimumkopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos. Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas. [..] Pazīdami Dieva taisnību, ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi, viņi tomēr ne vien paši tā dara, bet vēl priecājas par tiem, kas tā dzīvo.” (Romiešiem 1:25-32)

“Laikmeta zīmju” piebilde. Minētie Bībeles panti nav “naida runa”, bet Radītāja paustais par homoseksuālām attiecībām, kādas tās izskatās Dieva acīs. Senlaikos un dažās valstīts vēl šodien homoseksuālas attiecības tiek sodītas pat ar fizisku nāvi, jo šādu dzīvesveidu uzskata par sabiedrības morāli un tikumību degradējošu. Mūsdienās vismaz civilizētajā pasaulē par homoseksuālismu nevienu ar nāvi vai brīvības atņemšanu vairs nesoda. Tomēr Dieva likums pauž, ka ikviena grēka alga ir nāve. Svēto Rakstu kontekstā tas attiecināms uz garīgu nāvi gan šīszemes dzīvē, gan mūžībā.

Nozagtā varavīksne. Kreisajā pusē - septiņkrāsu Dieva derības un piedošanas zīme cilvēcei;
labajā pusē - seškrāsu LGBT grēka un nepaklausības Dievam simbols.

****

Dabiskas ģimenes un tradicionālu vērtību pārstāvjiem bieži jautā, kādēļ viņi tik nikni pretojas homoseksuāļu “cilvēktiesībām”. Mūsdienu sabiedrība taču esot tik ļoti progresējusi, ka katrs var dzīvot pēc saviem uzskatiem, kā pašam patīk, ja vien netraucē citus. Bet vai kāds to homoseksuāļiem liedz? Homoseksuāli cilvēki ir bijuši un būs vienmēr, neatkarīgi no tā, ko par to domā sabiedrības vairākums. Un, lai gan Dieva Vārds homoseksuālas attiecības nepārprotami sauc par grēcīgām, geji, lesbietes, transpersonas un citi seksuālie dīvaiņi savu ceļu ir izvēlējušies, jo, acīmredzot, Dieva teiktais viņiem nešķiet svarīgs, turklāt Radītājs cilvēkus apveltījis ar brīvu izvēli paklausīt vai nepaklausīt Viņam. Un līdz ar to izvēlēties arī sekas, ko šāda rīcība rada. Latvijā homoseksuāļi netiek diskriminēti ne politiski, ne ekonomiski, ne citā veidā - viņiem ir tādas pašas tiesības uz darbu, izglītību, medicīnas un sociālajiem pakalpojumiem, kā citiem pilsoņiem. Kur tad ir problēma? Kāpēc šī mūžīgā apbižoto cietēju poza?

Problēma slēpjas agresīvā gejisma centienos panākt, lai viņu psihoseksuālo novirzi sabiedrība atzītu par normu, līdz ar to pieprasot arī tiesības laulāties, viendzimuma personu kopdzīvi atzīt par ģimeni un tiesības adoptēt bērnus. Jo viņu seksuālā “orientācija” esot iedzimta un tāpēc nemaināma, kā dēļ nevarot viņiem liegt tās pašas tiesības kā heteroseksuāliem cilvēkiem. Tomēr līdz šim nevienam nav izdevies zinātniski pierādīt homoseksualitātes iedzimtību. Visi mēģinājumi to darīt ir beigušies ar citu zinātnieku atspēkojumu. Psihiatri un psihoterapeiti, kas strādā ar homoseksuāļiem, apgalvo, ka patiesībā patiešām iedzimtu homoseksuālisma gadījumu neesot pat viens procents no kopējā skaita. Un arī tad tā ir gēnu kļūda, seksualitātes izkropļojums un novirze no normas, nevis normalitāte. Lielākajai daļai homoseksualitāte esot tā vai citādi iegūta, kaut arī pats homoseksuālis var neapzināties, kad un kā tas noticis. Līdz ar to nav pamata šo novirzi pasludināt par normālu seksualitātes formu, kur nu vēl tāpēc mainīt tradicionālās laulības un ģimenes definīcijas.

Katra paša individuāla izvēle ir viena lieta, taču valsts akcepts novirzēm, kas pašā saknē ir pretrunā gan Dieva, gan dabas likumiem, ir pavisam kas cits. To darot, valsts publiski pasludina, ka piekrīt šīm perversijām un atzīst tās par labu, tā uzkraujot sev garīgu lāstu. Dievs nekad nesvētīs zemi, kas atklāti neievēro Dieva likumus. Pat atmetot reliģisko aspektu, homoseksuālas attiecības ir klajā pretrunā latviskajai dzīvesziņai un gadsimtiem izkoptajiem uzskatiem par dzimumiem un to būtību. Arī apgalvojums, ka tā kā homoseksuālisms esot bijis visos laikos un visās sabiedrībās, tas pierāda, ka jau kopš pasaules radīšanas ir cilvēki, kuri piedzimst ar šādu “orientāciju”, nav pareizs. Ne antīkajās, ne vēlāku laiku sabiedrībās homoseksuālisms nekad nav uzskatīts par normu. Tā ir bijusi daļa no bagātnieku orģijām, elkudievu pielūgsmes rituāla, dzejnieku, mākslinieku un citu radošu personu ekstravagances, izmantots kā pazemošanas un pakļaušanas instruments, bet nekad tā nav bijusi norma. Par normu homoseksuālisms padarīts tikai pēdējos 30 - 50 gados ideoloģisku motīvu dēļ.

Kamēr Latvijā neparādījās agresīvā gejisma pārstāvji, kas sāka apzināti konfrontēt ar pārējo sabiedrību, nekādi publiski konflikti vai naida izpausmes pret homoseksuāļiem netika novērotas. Protams, jebkurā sabiedrībā ir indivīdi ar augstu agresijas slieksni pret tiem, kuri viņiem nepatīk, taču tie ir atsevišķi gadījumi. Tieši LGBT aktīvistu uzmācīgie centieni uzspiest visiem vērtības, kas lielākajai daļai sabiedrības nav pieņemamas, izsauca dabisku atbildes reakciju. Diemžēl aiz LGBT stāv pasaules politiskā un ekonomiskā elite ar milzu finanšu līdzekļiem. Pret visiem, kas cenšas saglabāt tradicionālo izpratni par vērtībām un ģimeni, tiek vērsts masīvs mobings un iebiedēšana, tā piespiežot apklust daudzus. Arī Latvijā sabiedrībai nākas cīnīties gan par ģimenes un laulības jēdziena nosargāšanu, gan pret homoseksuālisma, dženderisma un citu postošu ideoloģiju centieniem pakļaut sabiedrības domāšanu. Seksualitāte ir intīma cilvēka dzīves sfēra, kas nav izliekama publiskai apskatei. Tādēļ sakām nē LGBT “lepnuma parādei”, kas patiesībā ir grēka un kauna demonstrācija.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts