- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Greizo spoguļu karaļvalsts – 2.daļa

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2021. gada 15. jūlijs 07:00 sadaļā Valsts un pilsoņi

Šajā rakstā “Laikmeta zīmes” vēlējās paust viedokli par dažām mūsuprāt lielākajām muļķībām Latvijā pēdējā gada laikā. It kā nepietiktu ar Covid pandēmiju un tās radītajiem ierobežojumiem, Latvijas tautai nākas paciest arī politiķu un ierēdņu nekompetentus un reizēm arī klaji stulbus lēmumus, no kuriem diemžēl daudz neatpaliek arī dažu politiski aktīvu sabiedrības grupu destruktīvā darbība. Raksta 1.daļā (lasiet ŠEIT) runājām par gadiem ieilgušo novadu reformu un ar to saistītajām dīvainībām, tāpat par LGBT lobija aktivizēšanos Latvijā, tostarp gaidāmo Baltijas praidu un premjera Kariņa parakstīto ES valstu politisko paziņojumu homoseksuāļu atbalstam. Raksta 2.daļā aicinām pārdomāt negaidīto uzbrukumu Latvijas valstiskuma pamatiem, apšaubot Satversmes esamību, kā arī arvien skaidrāk saredzamo sabiedrības segregāciju divās tiesībās nevienlīdzīgās daļās - vakcinētajos un nevakcinētajos. Lasi un domā līdz!

Satversmes apšaubītāji

Ak, nabaga Latvija! Ja tev nāktos paciest tikai nekompetentu politiķu, korumpētu ierēdņu un ideoloģiski angažētu tiesnešu izdarības! Nē, izrādās arī pašā sabiedrībā pastāv “domubiedru grupas”, kas jau tā šobrīd nestabilo situāciju cenšas padarīt vēl nestabilāku, sējot šaubas par Latvijas kā neatkarīgas valsts likumību, jo, redz, nekur neesot atrodams tās pamatlikuma Satversmes oriģināls. Varētu domāt, ka šādas aktivitātes patiesībā ir vien kārtējais mēģinājums gāzt daudzu tik ienīsto Kariņa valdību, tomēr, pilnīgi iespējams, ka tracis ap it kā neeksistējošo Satversmes oriģinālu var būt arī labi pārdomāta kādas mums nedraudzīgas valsts specdienestu sarīkota akcija, viltīgi piespēlējot ar valdības rīcību neapmierinātajiem “sensacionālu” informāciju, kas “uzspridzinātu” sabiedrību.

Kas tad īsti uzskatāms par Satversmes oriģinālu? Saskaņā ar tiesību normām, jebkurš valstisks dokuments stājas spēkā pēc tā publicēšanas valsts oficiozā, Latvijas gadījumā -  laikrakstā “Valdības Vēstnesis”. Latvijas Satversmes sapulces 1922.gada 15.februārī pieņemtā Satversme “Valdības Vēstnesī” tika publicēta tā paša gada 30.jūnijā un joprojām ir visiem pieejama un izlasāma. Tāpat Satversmes teksts publicēts izdevumā “Likumu un Valdības rīkojumu krājums”. Šobrīd arhīvos nav atrasts vienīgi Satversmes sapulces pieņemtais un tās prezidenta Jāņa Čakstes parakstītais Satversmes oriģināldokuments. Tai pat laikā arhīvā uziets Satversmes komisijas 1921.gada 9.maijā pieņemts un parakstīts Satversmes projekts, kas pierāda, ka darbs pie Satversmes izstrādes ir noticis, un nav nekāda iemesla domāt, ka tas nebūtu ticis pabeigts un Satversme - pieņemta.

Attēlā augšā - fragmenti no 1922.gada 30.jūnija laikraksta “Valdības Vēstnesis”,
kur publicēts gan paziņojums par Satversmes pieņemšanu, gan pats Satversmes teksts.
Attēlos apakšā - “Likumu un Valdības rīkojumu krājumā” publicētais Satversmes teksts.

Taču Satversmes apšaubītāji šī viena dokumenta trūkuma dēļ izdara absurdu secinājumu: “Satversmes oriģināla nav? Tātad nav arī valsts!” Vai tiešām šie cilvēki domā, ka 1920.gada 1.maijā sanākusī Satversmes sapulce, kuras uzdevums bija izstrādāt valsts pamatlikumu, divus gadus dzina luni un nodarbojās ne ar ko? Ka tāda Satversme vispār nekad nav bijusi un Latvijas Republika ilgus gadus pastāvēja bez sava pamatlikuma? Ka Kārlis Ulmanis pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma apturēja nekad neeksistējušas Satversmes darbību? Prātiņ, nāc mājās! Diemžēl šai provokācijai padevās arī daļa naivu cilvēciņu, kas tendēti uz dažādām sazvērestību teorijām, vai arī pašreizējo valdību neieredz tik ļoti, ka gatavi atbalstīt pilnīgi jebko, kas kaut teorētiski grautu tās leģitimitāti.

Attēlā augšā - Latvijas Satversmes sapulces prezidijs, vidū priekšsēdētājs Jānis Čakste.
Attēlos apakšā - arhīvā uzietais 1921.gada 9.maijā pieņemtais Satversmes projekts.

Tomēr iespējams, ka aiz visiem šiem naivajiem stāv personas ar krietni konkrētākiem mērķiem un Latvijai naidīgu ideoloģiju. Tā interneta vidē pazīstamais Krievijas un citu bijušās PSRS autoritāro režīmu aizstāvis Aivis Vasiļevskis bez aplinkiem raksta: “Mēs visi līdz šim bijām pārliecināti par to, ka ir tāda Satversme, kura pieņemta 1922.gadā. [..]  Bet jautājums ir par to, kur tad ir šī dokumenta oriģināls? [..] Mūsu arhīvos nav ne Satversmes, ne tās pieņemšanas protokola oriģināla. [..] Ja nav Konstitūcijas, tad kā var būt valsts; uz ko tā balstās - vai uz mītu par to, ka tai ir Konstitūcija? Šobrīd esam nonākuši situācijā, kad viss valsts pamats var izrādīties nekas cits, kā rūpīgi kultivēts mīts.”

Te nu pilnīgi nepārprotami tiek apšaubīta Latvijas valsts leģitimitāte. Kāpēc Vasiļevska kungs ķēries pie tik ārkārtīgi slidenas tēmas? Tas kļūst skaidrs viņa rakstu izlasot pilnībā: “Kas tad ir valdošais režīms un kas tika atjaunots ar 4.maija deklarāciju? Kā mēs varam pildīt jebkādu no viņu izdotiem likumiem, pavēlēm, un kādu valsti viņi pārstāv, ja tai nav atrodams tiesiskais pamats? [..] Tālāk varam padomāt arī par to, kas ir Satversmes Aizsardzības birojs un Satversmes tiesa. Ko tad viņi sargā un kādu atbilstību vērtē? [..]  Vispirms būtu jāveic pamatīga izmeklēšana, jāpaceļ šis jautājums un jāvaicā varas uzurpatoriem, uz kā tad balstās viņu vara un visa valsts?” [..] Ja viņiem nav Satversme, tad nav valsts un nav nekā. Ir tikai noziedzīga kliķe, kas pievākusi varu. [..] Ir viltvalsts, kuru pārvalda viltvārži.”

Satversmes esamības un Latvijas valstiskuma likumības apšaubītājs,
prokrieviskais un prosovjetiskais aktīvists Aivis Vasiļevskis.

Lūk, patiesais mērķis - pierādīt, ka 1990.gada 4.maijā atjaunotā Latvijas valsts nav leģitīma, bet varu sagrābušu noziedznieku pārvaldīta pseidovalsts. Tieši to mums jau 30 gadus cenšas iestāstīt Krievijas propaganda. Līdz ar to kļūst skaidrs, no kurienes Satversmes apšaubīšanas kustībai varētu augt kājas. Gribot vai negribot, bet tie, kas aktīvi uztur domu par Satversmes neesamību, faktiski apšauba ne vien tā sauktās 4.maija republikas, bet arī 1918.gada 18.novembra Latvijas Republikas likumību. Bet, ja reiz Latvijas valstij nav likumīga pamata, tad pēc loģikas tā juridiski joprojām uzskatāma par Krievijas impērijas, PSRS un tās mantinieces Putina Krievijas daļu. Cenšoties uzbrukt pašreizējai varai, Satversmes apšaubītāji patiesībā uzbrūk Latvijas valstiskuma pašiem pamatiem.

Viņi to arī nemaz neslēpj: “Ja nav Satversmes, vispār nekā nav. [..] Te nekā nav. Pilnībā. Tukša vieta.” Tā vēstīts kādā Satversmes apšaubītāju video fragmentā. Satversmes esamības apšaubīšana daudziem ir tikai iegansts, lai nepildītu Covid dēļ ieviestos ierobežojumus. Sociālajos tīklos tika izplatīts aicinājums 20.jūnijā domubiedriem pulcēties pasākumā Mārupē, lai dedzinātu sejas maskas un vāktu parakstus, pieprasot valstij uzrādīt Satversmes oriģinālu. Tas pierāda, ka Satversmes apšaubīšana vistiešākajā veidā saistīta ar pretošanos valdības noteiktajiem ierobežojumiem. Mārupes pasākums beidzās ar skandālu, policijai pārtraucot nesankcionēto saietu un visai brutāli aizturot vairākus tā dalībniekus. Lai gan konkrētā policijas rīcība rada daudz jautājumu, tomēr “Laikmeta zīmēm” nav ne mazākās līdzjūtības pret tiem, kas apšauba Satversmes un līdz ar to visas valsts leģitimitāti.

Satversmes apšaubītāju pasākums Mārupē sākās ar aicinājumu tautai (attēlā augšā),
bet noslēdzās ar policijas iejaukšanos un skandālu (attēlos apakšā).

Kas ir šie Satversmes apšaubītāji? Tie paši, kas izplata teorijas par dažādām sazvērestībām, ķīmiskajām trasēm un 5G starojumu, Covid un pandēmijas neesamību, par vakcināciju kā bioloģisku ieroci. Tie paši, kas reklamē uzlādētu brīnumūdeni, ar dažādu provokācijām “sargā Satversmi”, vienlaikus sludinot, ka Latvijā jāievieš šariata likumi, aicina uz pretošanos “varturu” likumiem. Un visiem pa vidu personas, kas jau gadiem pauž prokrieviskus vai prosovjetiskus uzskatus. Šai ideoloģiski raibajai kompānijai pieslejas arī daļa cilvēku, kam vienkārši nepatīk šā brīža valdības rīcība un lēmumi, tāpēc viņi gatavi piedalīties jebkādās akcijās, kas vēršas pret “varas uzurpatoriem”.

Labi - sagrausim pašreizējo valsts sistēmu, bet ko tālāk? Anarhija vai atgriešanās “Māmuļas Krievijas” klēpī? Izrādās, Satversmes apšaubītājiem ir tālejošāki plāni. Kad “noziedzīgā kliķe” būšot padzīta un “nelikumīgā valsts” likvidēta, iedzīvotāji paši dibināšot jaunu, likumīgu valsti, visai sabiedrībai vienojoties par tās pārvaldes principiem. Tātad jauna valsts bez pēctecības? No jauna jāveido diplomātiskās attiecības ar citām valstīm, no jauna jāiestājas starptautiskajās organizācijās? Tieši tādas konsekvences izriet no piedāvātā modeļa. Un kas būs tie “viedie”, kuriem tiks uzticēta jaunās valsts veidošana un “sabiedrības vienošanās par pārvaldes principiem”? Ir pamatotas aizdomas, ka šādu tautas vadoņu lomās sevi redz tie paši, kas apšauba Satversmi. Zinot, kas tie par cilvēkiem, vairums sabiedrības diezin vai būs gatavi piekrist šādam eksperimentam ar savu valsti un tautu.

Daži no Satversmes apšaubītājiem savā “Zoom” videokonferencē.

Lai piedod tie, kas Satversmes apšaubītāju “kustībai” pievienojušies nejauši vai neapdomāti, taču šo iniciatīvu un tās ierosinātājus nevar nosaukt citādi, kā vien par Latvijas valsts ienaidniekiem. Apgalvojot, ka šī valsts būvēta uz nelikumīgiem pamatiem vai vispār bez tiem, faktiski tiek apšaubīts Latvijas valstiskums kā tāds. Tāpēc Valsts Drošības dienestam vajadzētu pievērst šai provokācijai īpašu uzmanību un noskaidrot, kur tai rodamas saknes. Savukārt sabiedrībai beidzot jāiemācās saprast, ka varas nesēji nav tas pats, kas Latvijas valsts kā latviešu tautas gadsimtiem lolotās nacionālās idejas piepildījums. Varas nesēji var būt nekompetenti, melīgi, nelietīgi, un sabiedrībai ir tiesības tos gan kritizēt, gan apšaubīt viņu lēmumus un rīcību. Tomēr nevienam nav tiesību apšaubīt Latvijas valsti. Ja kāds to dara kaut netieši, viņš objektīvi kļūst par Latvijas valstiskuma ienaidnieku.

Tiesību eksperti ir vienisprātis, ka Satversmes esamības apšaubīšana ir absurds. Nav nekādu šaubu, ka Latvijas Republikas Satversme ir izstrādāta, pieņemta un parakstīta. Tā ir publicēta un līdz ar to oficiāli izsludināta. Viena Satversmes oriģināldokumenta trūkums arhīvos tās likumību nekādi nespēj mainīt. Latvijai pāri gājis Otrais pasaules karš un trīs okupācijas, tāpēc ir pilnīgi iespējams, ka minētais dokuments savulaik izvests uz PSRS un šobrīd atrodas kādā no Krievijas arhīviem. Iespējams, šī provokācija tika sarīkota tieši tāpēc, lai testētu Latvijas sabiedrības reakciju uz šādām viltus ziņām. Tāpēc nebūtu pareizi šo gadījumu uzskatīt tikai par dažu sabiedriski aktīvu margināļu mēģinājumu vairot savu atpazīstamību. Tamlīdzīgas provokācijas ir ļoti bīstamas valsts drošībai, jo ļauj mums nedraudzīgām valstīm izdarīt noteiktus secinājumus par daļas mūsu sabiedrības gatavību nekritiski pieņemt jebkuru viltus informāciju un to, cik viegli ievainojama mūsu sabiedrība patiesībā ir.


Ceļā uz sabiedrības segregāciju

Eiropa sevi dēvē par demokrātijas šūpuli un kopā ar ASV un pārējo Rietumu pasauli joprojām uzskata, ka ir patiesās demokrātijas nesēja un sargātāja pasaulē. Vinstons Čērčils savulaik teicis, ka demokrātija nav pati labākā sabiedrības pārvaldīšanas forma, bet nekas labāks par to neesot izdomāts. Taču 20.gadsimta nogalē un īpaši 21.gadsimtā arvien redzamāki kļūst centieni demokrātiskās brīvības sašaurināt. Runa nav tikai par diktatoriskiem režīmiem vai dažu sabiedrības grupu vēlmi pēc autoritatīva valsts pārvaldes modeļa, bet arī par valstīm, kas sevi uzskata par demokrātiskām. Izrādās, šodien arī demokrātijā ir tēmas, par kurām brīvi paust savu viedokli vairs nav atļauts. Vārda brīvībai tiek uzlikti arvien stingrāki iemaukti, bet tie, kas uzdrošinās domāt “nepareizi”, tiek pakļauti publiskam nopēlumam un izslēgšanai no profesionālās un sabiedriskās aprites.

Par smagu pārbaudījumu demokrātijai kļuvusi arī Covid pandēmija. Daudzu valstu valdību reakcija uz to parādīja, cik trausla patiesībā ir demokrātija, un cik liels politiķiem ir kārdinājums krīzes brīžos rīkoties autoritārām metodēm. Protams, ārkārtas stāvokļa apstākļos arī demokrātisku valstu valdībām ir tiesības ierobežot ierastās brīvības, taču tas jādara izsvērti, jēgpilni un tikai tik daudz, cik minimāli nepieciešams krīzes kontrolēšanai un sabiedrības pasargāšanai no apdraudējuma. Diemžēl pandēmijas laikā nācās vērot arī pārspīlētu pilsoņu tiesību ierobežošanu, savukārt pret cilvēkiem, kas izgāja ielās pārsvarā miermīlīgās demonstrācijās, lai protestētu pret valdību lēmumiem, tika vērsta policijas brutalitāte, kas dažbrīd atgādināja vardarbību, kādu redzam autoritāru režīmu zemēs.

Šodien Eiropā no politiķu un pat valstu vadītāju mutes izskan pārsteidzoši nedemokrātiski izteikumi. Tā Grieķijas premjers piedraudējis, ka tiem, kas nevakcinēsies, neļaus iziet ārpus mājas, turklāt atstās bez pabalstiem un kompensācijām. Daudzviet nevakcinētajiem tiek draudēts neļaut turpmāk pārvietoties no viena valsts rajona uz citu, aizliegt braukt sabiedriskajā transportā, nesniegt bezmaksas medicīniskos pakalpojumus, neļaut klātienē apmeklēt veikalus, restorānus, kinoteātrus un citas publiskas vietas. Un ja ļaut, tad tikai ar 48 stundas derīgu negatīvu Covid testu. Taču, ja šādi testi jāveic katru otro dienu, un tie izmaksā līdz pat 70 eiro, ir skaidrs, ka liela daļa cilvēku to nevarēs atļauties un viņu iespējas tiks būtiski ierobežotas. Ja visi šie draudi patiešām īstenosies, tas faktiski nozīmēs sabiedrības segregāciju divās nevienlīdzīgās daļās un milzīgu triecienu demokrātijai.

Taču mūs vairāk interesē, kāda ir situācija Latvijā. Un atkal esam spiesti vērot, ka mūsu politiķi gatavi skriet pa priekšu pārējai Eiropai, lai ieviestu ierobežojumus un likumus, kas rupji pārkāpj cilvēku tiesības. Ja pārējā Eiropā tomēr norit plašas diskusijas par to, lai cilvēktiesības pandēmijas dēļ tiktu ierobežotas iespējami minimālāk, tad Latvijas bāleliņi gatavi padarīt par otrās šķiras pilsoņiem lielu daļu sabiedrības, būtiski sašaurinot vai pat liedzot šiem cilvēkiem elementāras tiesības. Saprotot, ka vakcinēt iecerēto cilvēku daudzumu neizdosies, Kariņa valdība sākusi reālu sabiedrības dalīšanas divās tiesībās nevienlīdzīgās kategorijās. Kultūras pasākumi, teātru izrādes un koncerti - tikai vakcinētajiem. Restorānu un kafejnīcu iekštelpas - tikai vakcinētajiem. Āra terasēs gan tiek pieļauti arī nevakcinētie, taču… tikai ar 48 stundas derīgu Covid testu. Ar negatīvu testu atļauts apmeklēt arī kultūras un sporta pasākumus, taču cits valdības lēmums šo atļauju faktiski padara par fikciju.

Pēc premjera Kariņa ierosmes pieņemts lēmums Covid testus, ja tos nav parakstījis ārsts, turpmāk neapmaksāt no valsts līdzekļiem. Kariņš šādu lēmumu pamato vienkārši - ja kāds negrib vakcinēties, lai maksā pats. Bet ko tas nozīmē praksē? To, ka ievērojamai sabiedrības daļai jebkāda klātienes socializācija turpmāk būs liegta, jo testi ir salīdzinoši dārgi un ne katrs tos var atļauties. Pat ja atļausies vienam koncertam, teātra izrādei vai pasākumam, tad ko darīt tiem, kam sabiedriskās vietās jābūt bieži darba pienākumu dēļ? Teiksiet - lai vakcinējas. Taču gan Latvijas, gan starptautiskie likumi nosaka, ka jebkura medicīniska iejaukšanās drīkst būt tikai brīvprātīga un piespiest uz to ir aizliegts.

Valdība ir čakla pieņemt ierobežojošus lēmumus, taču to realizāciju uzkrauj uzņēmēju un sabiedrības pleciem. Lielākā daļa sabiedriskās ēdināšanas, kultūras un sporta iestāžu darbinieki ir sašutuši, ka sabiedrības šķirošana tiek uzspiesta viņiem. Turklāt ierobežojumu neievērošanas gadījumā tiek draudēts ar sodiem. Taču cilvēku skaits pasākumos tik un tā tiek ierobežots, kas rada zaudējumus to rīkotājiem. Visu cieņu dziedātājai Aminatai, kurai pietika drosmes atcelt savu koncertu un publiski pateikt, ka viņai nav tiesību šķirot savus klausītājus un spiest tiem vakcinēties. Taču daudziem viņas kolēģiem pēc pusotra gada dīkstāves vienkārši nav citas izejas, kā vien darīt, ko tiem uzspiež valdība.

Diemžēl ir kultūras iestāžu vadītāji, kas paši gatavi nedemokrātiski ierobežot gan skatītāju, gan savu darbinieku tiesības. Tā Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba paziņojis, ka jaunajā sezonā teātrī nodarbinās tikai vakcinētus aktierus, kaut “pārtraukt darba attiecības ar kādu tāpēc, ka cilvēks nevakcinēsies, es neplānoju, to neļauj arī likumdošana, taču varu cilvēku vienkārši nenodarbināt.” Citiem vārdiem sakot - nedot viņam lomas. Arī no vairākiem citiem teātriem pienāk ziņas, ka to vadība apsver domu jaunajā sezonā zālē ielaist tikai vakcinētus skatītājus. Pie kā tas novedīs? Pie tā, no kā jau tagad brīdina eksperti - kultūras dzīve Latvijā kļūs par elitāru, vienai sabiedrības grupai paredzētu ekstru. Nemaz nerunājot par to, ka šāda segregācija ir pretrunā elementārām cilvēktiesībām.

Kamēr kultūras ministrs Puntulis atbalsta cilvēku šķirošanu,
pianists Vestards Šimkus ir gana skarbs par valdības rīcību.

Arī citās dzīves jomās cilvēki tiek dalīti. Kāzās un bērēs tagad it kā ļauts piedalīties lielākam cilvēku skaitam, bet… tikai vakcinētajiem. Nesen “Laikmeta zīmēm” pazīstami cilvēki mija laulību gredzenus. Gan paši jaunlaulātie, gan vairums viesu bija nevakcinēti. Šī iemesla dēļ dzimtsarakstu nodaļā atļāva ieiet tikai jaunlaulātajiem un lieciniekiem. Pārējie viesi tika atstāti aiz durvīm, pat vakcinētie. Turklāt apsardzes darbiniece pauda sašutumu par pārdesmit cilvēku “nesankcionētu” pulcēšanos pie zagsa durvīm. Attieksme bija kā pret spitālīgajiem. Ir pilnīgi nepieņemami dienā, kam būtu jābūt saviļņojoši priekpilnai, likt jaunlaulātajiem justies nepilnvērtīgiem tikai tāpēc, ka viņi izdarījuši likumīgu brīvu izvēli.

Ir vēl citas muļķības šajā greizo spoguļu karaļvalstī. Jau brīdī, kad valstī tika atcelts ārkārtas stāvoklis, premjers Kariņš sāka runāt par to, ka arī dīkstāves un citus pabalstus uzņēmējiem vairs nevajagot maksāt. Tagad vasarā, kad daudzi ierobežojumi tiek mīkstināti, valdība izšķīrusies pabalstus turpmāk neizmaksāt. Uzņēmēji visi kā viens apgalvo, ka šāds lēmums ir nepareizs un netaisnīgs. Valdība to pamato ar faktu, ka ierobežojumi ir atcelti, tāpēc uzņēmumi var atkal strādāt un paši nopelnīt. Taču ierobežojumi atcelti tikai daļēji un nevakcinētajiem tie joprojām pastāv, bet šādu nevakcinēto ir vairākums sabiedrības, tāpēc pakalpojumu, tūrisma un ēdināšanas nozares joprojām nevar strādāt ar pilnu jaudu. Uzņēmēju pārstāvji saka, ka apgrozījums sasniedzot vien 10 - 30% no tā, kāds tas bija pirms pandēmijas. Pārtraucot izmaksāt pabalstus, valdība nolemj daudzus uzņēmumus izputēšanai.

Uzņēmējiem tiek ne vien liegts finansiāls atbalsts, bet viņus vēl apsūdz negribēšanā strādāt. Finanšu ministrs Jānis Reirs augstprātīgi norāda, ka “neviena valsts nevar atļauties ilgtermiņā atbalstīt uzņēmējus.” Tomēr, ja valsts ir gatava ilgtermiņā turpināt ierobežojumu politiku, tai arī ilgtermiņā jāparedz atbalsts no šīs politikas cietušām nozarēm. Ne jau uzņēmēji izdomāja ierobežojumus, bet valdība. Un tagad tā pati valdība atņem uzņēmējiem atbalstu un vēl apsūdz tos neprasmē veidot biznesu “atbilstoši reālajai situācijai”. Varbūt vienkārši izbeidziet ierobežot uzņēmējus un ļaujiet tiem normāli strādāt. Ir valstis, kas tā rīkojās pat pandēmijas laikā un nekas briesmīgs tādēļ nenotika.

Kas būs tālāk? Kariņa kungs nākotni iezīmē skaidri: “Alternatīva vakcinācijai ir attālināta dzīve.” Tātad nevakcinētie nedrīkstēs apmeklēt ne vien kultūras un sporta pasākumus, bet nākotnē tiem, iespējams, draud vēl bargāki ierobežojumi. Ko nozīmē attālināta dzīve? Nedrīkstēs klātienē apmeklēt veikalus, parkus, pludmali? Varbūt arī uz ielas nedrīkstēs iziet? Tad labāk uzreiz nevakcinētos sadzīt īpašos geto, līdzīgi kā kādreiz spitālīgos leprozorijos vai Ziemeļamerikas indiāņus rezervātos. Šodien tas šķiet absurds, taču šāda iespēja nemaz nav tik nereāla. Ja vien cilvēkos iedzen pamatīgas bailes un atsevišķu sabiedrības grupu ierobežošanu pamato ar rūpēm par visas sabiedrības drošību.

Tomēr izrādās, ka visi līdzšinējie ierobežojumi bijuši tikai ziediņi. Odziņas sāk ienākties tagad. Kariņa valdība atklāti sākusi runāt par piespiedu vakcināciju atsevišķām profesijām. Pagaidām obligāta vakcinēšanās noteikta mediķiem, izglītības un sociālās jomas darbiniekiem, taču nav šaubu, ka nākotnē obligātai vakcinēšanai tiks pakļauti arī policisti, glābēji, robežsargi un citas profesijas. Turklāt valdība grib darba devējiem dot oficiālu atļauju ne vien pieprasīt saviem darbiniekiem vakcinēties, bet nevakcinētos atlaist no darba. Šāds lēmums klaji pārkāpj starptautiskos un vietējos likumus.

Gan Eiropas, gan Latvijas likumdošana nepieļauj darba ņēmēju atlaišanu no darba nevakcinēšanās dēļ. Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcija Nr.2361 punkts 7.3.1. nosaka: “Vakcinācija NAV obligāta (piespiedu), un neviens netiek politiski, sociāli vai citādā veidā ietekmēts (piespiests) vakcinēties, ja pats to nevēlas.” Arī Latvijas likumdošana nosaka, ka vakcinācija pret Covid-19 ir brīvprātīga. Ja darbinieks atsakās to veikt, darba devējs nedrīkst radīt nelabvēlīgas sekas, piemēram, uzteikt darbu. Kariņa iecerētais rupji pārkāpj gan Eiropas, gan vietējos likumus, jo runā par iespēju “dot darba devējiem tiesības atbrīvot no amata darbiniekus, kuri līdz 15.septembrim nebūs ieguvuši Covid-19 sertifikātu.” Tieslietu ministrija gan uzskata, ka šāds lēmums atbilst Satversmei.

Daudzi darba devēji šajā divdomīgajā situācijā gatavojas rīkoties viltīgi, neatlaižot darbiniekus, taču pārceļot tos citā darbā, kas nav saistīts ar cilvēku apkalpošanu. Tomēr diez vai, piemēram, nevakcinēts ārsts un medmāsa gribēs strādāt “papīru darbu”. Un ko darīs sanitāri slimnīcās, aprūpētāji sociālajos dienestos un skolotāji skolās? Viņu darba pienākumi taču ir tieši saistīti ar cilvēku apkalpošanu. Vai augstas kvalifikācijas pedagogu, kurš nav vakcinējies, tagad spiedīs strādāt skolā par apkopēju? Ir skaidrs, ka neviens no šiem cilvēkiem nebūs ar mieru tikt tā pazemots. Viņi vienkārši aizies no darba un daudzi pametīs Latviju. Mēs gadiem runājam par mediķu, sanitāru, sociālo darbinieku, pedagogu trūkumu Latvijā. Pēc valdības antidemokrātiskajiem lēmumiem šīs trūkums kļūs vēl dramatiskāks.

Daudzi eksperti arī piekrīt - ja darbinieki atlaišanas dēļ iesūdzēs darba devējus tiesā, tad gandrīz noteikti šajās tiesvedībās uzvarēs. Bet ja atļauja atlaist cilvēkus Covid sertifikāta neesamības dēļ būs valdības lēmums, šīs kompensācijas var nākties maksāt no valsts budžeta līdzekļiem. Vai patiešām sabiedrība ir ar mieru apmaksāt valdības pieļautās kļūdas no nodokļu maksātāju naudas? Ja valdība savā apmātībā ir gatava pieņemt likumus, kas jau to izstrādes brīdī ir acīmredzamā pretrunā starptautiskai un vietējai likumdošanai, tad lai tā arī solidāri no saviem personīgajiem līdzekļiem apmaksā visas kompensācijas, ko valsts būs spiesta maksāt cietušajiem. Tas būtu tikai taisnīgi.

Redzot, ka valdības politika ved sabiedrību uz segregāciju, politiķis Aldis Gobzems kā protestu aicināja nevakcinētajiem piespraust pie apģērba dzeltenu Dāvida zvaigzni, velkot paralēles ar ebreju likteni holokaustā. Par to Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija viņu bargi sodīja. Neesam Gobzema atbalstītāji un piekrītam, ka viņa salīdzinājums nebija korekts, taču jāteic, ka zināma daļa taisnības tajā tomēr ir. Lielākā daļa sabiedrības zina, ar kādu traģēdiju holokausts beidzās, taču pavisam maz ir to, kas zina, kā tas sākās. Sākumā nebija ne geto, ne gāzes kameru, ne cilvēku iznīcināšanas. Ebreji tika ierobežoti tikai pavisam nedaudz, liedzot tiem strādāt dažās profesijās. Pēc tam viņiem aizliedza braukt sabiedriskajā transportā, apmeklēt veikalus un kafejnīcas, apmesties viesnīcās. Tikai Otrā pasaules kara gados nāca geto, koncentrācijas nometnes un masu kapi.

Patiesībā Gobzemam nebija nekādas jēgas aicināt nevakcinētos piespraust Dāvida zvaigzni,
jo tieši vakcinētie ir tie, kas par katru cenu cenšas sevi iezīmēt ar “kvalitātes zīmi”.

Salīdzināt holokaustu ar valdības attieksmi pret nevakcinētajiem, protams, nevar. Tomēr zināmas sistēmiskas paralēles ir saskatāmas. Jūs teiksiet: nacisti rīkojās zemisku aizspriedumu vadīti, kamēr pašreizējie ierobežojumi ieviesti sabiedrības drošības vārdā. Bet arī ebreju ierobežošana tolaik tika vērtēta kā rūpes par sabiedrību. Uzskatīja, ka ebreju klātbūtne neveselīgi ietekmē vācu tautas garīgo, psiholoģisko, morālo un pat fizisko veselību. Bet mūsu valdība taču visu dara pamatojoties tikai uz zinātniskiem pierādījumiem! Ticiet vai nē, bet arī nacisti visu darīja uz zinātniskiem pamatiem. Tieši mediķi un zinātnieki Hitlera Vācijā zinātniski pamatoja dažādu ierobežojumu nepieciešamību atsevišķām sabiedrības grupām. Jo arī tolaik valdīja uzskats, ka valdība ir atbildīga par sabiedrības veselību kopumā, tāpēc atsevišķa indivīda tiesības ir pieļaujams ierobežot “sabiedrības labā”.

Šodien rasisma un antisemītisma noziegumi tiek uzskatīti par necilvēcīgiem, taču 20.gadsimta pirmajā pusē rasu nevienlīdzības ideja bija daļa no sava laika zinātniskā pasaules uzskata. Priekšstats par to, ka “augstāko rasu” sajaukšanās ar “mazāk augstvērtīgu” rasu pārstāvjiem rada draudus sabiedrības veselībai, bija izplatīts daudzu valstu zinātnieku vidū. ASV līdz pat 20.gadsimta 60.gadiem dienvidu štatos valdīja rasu segregācija, kad sabiedriskajā transportā un sabiedriskās vietās baltie tika atšķirti no melnajiem. Dienvidāfrikā šāda segregācija pastāvēja līdz 20.gadsimta 90.gadiem. Tolaik demokrātiskā pasaule asi nosodīja sabiedrības dalīšanu, taču Kariņa politikas dēļ arī mēs šodien itin viegli varam nonākt līdz tam, kad daudzās iestādēs un transportā parādīsies uzraksti “Tikai vakcinētajiem”, bet kafejnīcās un restorānos - “Nevakcinētos neapkalpojam”.

Protests pret segregāciju 20. (kreisajā pusē) un 21.gadsimtā (labajā pusē);
20.gadsimtā pret rasu segregāciju, 21.gadsimtā - pret nevakcinēto segregāciju.

Kāds teiks, ka mēs salīdzinām nesalīdzināmas lietas. Taču reizēm šādi piemēri ir nepieciešami, lai cilvēki ieraudzītu, uz kurieni valsts kuģi stūrē neprasmīgi un nobijušies stūrmaņi. Lai ieraudzītu, ka šādi valdības lēmumi rada nopietnus draudus demokrātijai. Arī nacistu Vācijā valdība varēja tā rīkoties tikai tāpēc, ka liela daļa iedzīvotāju akceptēja citu sabiedrības locekļu diskrimināciju “sabiedrības labā”. Arī Staļina PSRS daudzi skaļi aplaudēja “tautas ienaidnieku” represēšanai un pieprasīja tos “iznīcināt kā trakus suņus”. Mēs taču negribam, ka arī Latvijā kaimiņš sāktu rakstīt ziņojumus par savu nevakcinēto kaimiņu un viena sabiedrības daļa pieprasītu valdībai vēl stingrāk ierobežot citas sabiedrības daļas tiesības vai pat bargi sodīt “antisociālos elementus”. Diemžēl šāda situācija var pienākt ļoti ātri.

Piemērs tam ir Putina Krievija. Arī tur vairākos reģionos šobrīd noteikta obligātā vakcinācija, bet pilsoņi, kuri nav vakcinējušies, nevar apmeklēt kafejnīcas un restorānus, viņiem slēgta pieeja tiesu zālēm, valsts iestādēm, kultūras un masu pasākumiem. Paralēli plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos izvērsts mobings pret nevakcinētajiem - viņus pasludina par tumsonīgiem konspirologiem un slimību izplatītājiem. Tiek apgalvots, ka tieši nevakcinēto dēļ pandēmija nebeidzas un cilvēki mirst. Draudot ar atlaišanu no darba, cilvēkus piespiež vakcinēties. Bet ārstiem un zinātniekiem, kuri pauž kritiku valdības rīkojumiem, draud ar iztikas līdzekļu atņemšanu, izsmej un kaunina plašsaziņas līdzekļos.

Arī Kariņa valdības pēdējie lēmumi nepārprotami ved sabiedrību segregācijas virzienā. Nevakcinētu cilvēku tiesības tiek nepamatoti ierobežotas. Tas viss rada vēl lielāku sabiedrības sašķeltību. To labi var redzēt sociālajos tīklos, kur vakcinētie nereti atbalsta valdības rīcību un naidīgi izsakās par tiem, kas vakcinēties nevēlas. Arī politiķu izteicieni stāvokli labāku nepadara. Tā valsts prezidents Egils Levits intervijā publiski paudis, ka “nevakcinēšanās bez attaisnojoša iemesla ir antisociāla”, bet ierobežojumi nevakcinētajiem - attaisnojami. Daļa sabiedrības tiek stigmatizēta ar kauna zīmi tikai par to, ka izmanto savas likumos atzītās tiesības uz brīvu izvēli. Vēl takāk - segregācija sāk iegūt arī politisku nokrāsu, jo Levita kungs intervijā Jānim Domburam izteicis mājienu, ka turpmāk Saeimā varēs strādāt tikai vakcinēti deputāti. Interesanti, kā prezidents domā nepieļaut tautas likumīgi ievēlētiem pārstāvjiem piedalīties Saeimas darbā? Tas būtu pilnīgs nonsenss Eiropas mērogā.

Smieklīgākais ir tas, ka sabiedrības dalīšanai nav loģiska pamata. Nav noslēpums, ka lielākā daļa cilvēku vakcinējas tikai tāpēc, ka grib socializēties un apmeklēt kultūras un citus pasākumus. Tomēr ar visu vakcinēšanos ierobežojumi pilnībā nav atcelti un solītā brīvība tā arī nav iestājusies. Tiesa, tagad, kad ierobežojumi krietni mīkstināti, daudzi pēkšņi sajutušies brīvi un aizgūtnēm steidz atgūt nokavēto. Ierobežojumi nevakcinētajiem tiek pamatoti ar to, ka strauji izplatoties Covid-19 Indijas celmam, kas ir daudz lipīgāks, nevakcinētie rada apdraudējumu pārējai sabiedrībai. Taču tieši nekontrolētā vakcinēto pulcēšanās rada lielākos draudus vīrusa izplatībai, nevis nevakcinētie, kas lielākoties ir veseli cilvēki. Objektīvi tieši vakcinētie šobrīd apdraud nevakcinētos, jo bieži vien vairs neievēro nekādu piesardzību.

Līdzīgi ir ar skolām. Valdība draud - ja vismaz 70% skolotāju nebūs vakcinēti, mācības varēs notikt tikai attālināti. To mēs negribam, tāpēc visus pedagogus jāpiespiež vakcinēties obligāti. Taču ne jau tikai no pedagogiem ir atkarīga epidemioloģiskā situācija skolās. Pat ja visi pedagogi būs vakcinēti, lielākā daļa skolēnu tādi nebūs, tāpat viņu ģimenes locekļi. Agrāk uzskatīja, ka bērni nepārnēsā Covid-19, taču tagad ir pierādīts, ka bērni, gluži kā pieaugušie, gan pārnēsā, gan var izplatīt jauno koronavīrusu. Tāpēc skolu atvēršana vai aizvēršana epidemioloģiskās situācijas dēļ nebūs atkarīga no vakcinētiem vai nevakcinētiem skolotājiem, bet galvenokārt no nevakcinētiem bērniem, kas izplatīs vīrusu skolās. Līdzīgās domās ir Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība LIZDA, kas iestājas pret piespiedu vakcināciju. Diemžēl sabiedrībā ir arī no Covid pārbijušies vecāki, kas uzskata, ka nevakcinēti skolotāji apdraud viņu bērnus, un sākuši vākt parakstus vietnē “Mana Balss” par pedagogu obligātu vakcināciju.

Vēl tikai 2021.gada martā Kariņš apgalvoja, ka “obligāta vakcinācija nav paredzēta, tāpēc arī seku nevakcinētajiem nebūs.” Sankcijas pret nevakcinētajiem nebūšot arī armijā. Ir pagājuši tikai daži mēneši un uzzinām, ka NBS dienējošiem līdz 1.augustam jāpieņem lēmums - vakcinēties vai atstāt dienestu. Kā lai tic valdībai, kas šodien saka vienu, bet rīt citu? Lai idiotisms būtu pilnīgs, NBS komandieris Leonīds Kalniņš paziņo, ka pēc dienesta pamešanas nevakcinētajiem karavīriem nāksies valstij atmaksāt viņu apmācībā ieguldīto naudu. Jūs nelikumīgi spiežat cilvēkus vakcinēties, tikpat nelikumīgi atlaižat viņus no darba, un tad vēl nekaunīgi pieprasāt atmaksāt naudu? Absurds!

“Muti ciet un vakcinēties - marš!” - tāda diemžēl ir NBS komandiera Leonīda Kalniņa nostāja.

Taču Kalniņš ir pārliecināts, ka viņa pavēle ir likumīga, jo karavīri devuši zvērestu izpildīt komandieru pavēles. Tomēr starptautiskie likumi nosaka, ka noziedzīgas pavēles ne tikai nav, bet pat ir pienākums neizpildīt. Kalniņa pavēle ir uzskatāma par vismaz pretlikumīgu, jo pārkāpj starptautiskos un Latvijas likumus. Ir skaidrs, ka juristi un advokāti drīzumā kļūs par pieprasītāko profesiju Latvijā un tiesvedības piespiedu vakcinācijas sakarā būs gana daudz gan Latvijas, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tāpat paredzams, ka tās visdrīzāk tiks uzvarētas, piespiežot valstij maksāt ievērojamas kompensācijas.

Un vēl kāds aspekts. Ir zināms, ka atbildību par iespējamām smagām sekām no vakcīnas, ja tādas gadījumā būtu, šobrīd neuzņemas neviens. Farmācijas kompānijas, kas vakcīnas ražo, jau pašā sākumā paziņoja - ja pasaule vēlas vakcīnas saņemt ātri, farmācijas kompānijas neatbild par iespējamām sekām. Pretējā gadījumā vakcīnas varētu saņemt labākajā gadījumā 2023. - 2024.gadā. Pasaule piekrita. Taču arī valstu valdības faktiski neuzņemas atbildību. Cilvēkiem liek parakstīties, ka viņi vakcīnu saņem brīvprātīgi. Latvijā jāparakstās, ka vakcinētais ir saņēmis VISU informāciju par iespējamām blaknēm, taču, jautā kam gribi, nevienam pirms vakcinēšanās nekas nav ticis izskaidrots. Tāpēc situācijā, kad kādām sabiedrības grupām vakcinācija tiks uzspiesta obligāti, valdībai būtu jāuzņemas arī atbildība par iespējamām sekām cilvēku veselībai. Speciālisti apgalvo, ka smagas blaknes ir ārkārtīgi retas. Tad jau nav ko baidīties, ka valsts bankrotēs izmaksājamo kompensāciju dēļ.

Paredzot, ka lēmums par obligātu vakcinēšanos var izrādīties ne visai likumīgs un Saeima to neakceptēs, valdība nospēlējusi vēl vienu tejāteri. Sākumā runāja par nelielas naudas summas izmaksu, katram, kas vakcinēsies, taču tad apbižoti būtu tie, kas vakcinējās labprātīgi. Tāpēc šo absurdo ideju aizstāja ar vēl absurdāku - visi vakcinētie piedalās loterijā un katras nedēļas vinnējušie saņem no 100 līdz vairākiem tūkstošiem eiro, bet kampaņas beigās rudenī viens saņem 100 000 eiro. Lieki teikt, ka jebkāda mantiska kompensācija par medicīnisku manipulāciju ir ētiski nepieņemama. Būtībā tas ir kā padomju laikā, kad vēlēšanās, lai pievilinātu cilvēkus balsot, vēlēšanu iecirkņos tirgoja deficīta preces, kas citkārt veikalos nebija pieejamas. Acīmredzot valdībai ar vakcināciju iet pavisam švaki, ja jāķeras pie draudiem un uzpirkšanas, jālieto vecais pātagas un burkāna princips. Nožēlojami.

Lieli teikt, ka arī šī iniciatīva pārkāpj likumdošanas normas. Izložu un azartspēļu likumā teikts, ka azartspēles (tostarp loterijas) nedrīkst organizēt valsts iestādēs, baznīcās un kulta celtnēs, ārstniecības un izglītības iestāžu ēkās un tamlīdzīgi. Savukārt Ministru kabineta noteikumos rakstīts, ka reklamējot zāles (vakcīnas - Red.), aizliegts organizēt konkursus, spēles vai citus līdzīgus pasākumus (piem. loterijas - Red.), kuru uzvarētāji vai dalībnieki saņem labumu - dāvanas par dalību vai balvas par uzvaru. Kariņa valdība nonākusi līdz tam, ka tiek pārkāptas visas sarkanās līnijas un pieņemti lēmumi, kas ir pretrunā citiem valsts un starptautiskajiem likumiem, tostarp pašu savulaik pieņemtajiem.

Tomēr pilnīgi iespējams, ka Kariņa kunga neprātīgās idejas tiks apturētas Saeimā un deputāti šos valdības likumprojektus noraidīs. Iespējams arī, ka visi pašreizējie draudi ir tikai valdības apzināts spiediens uz tiem, kas nevēlas vakcinēties, ar mērķi iedzīt cilvēkos bailes un piespiest to izdarīt, taču beigās draudi tā arī netiks īstenoti, apzinoties to nelikumīgo raksturu. Taču, ja Kariņa likums par obligāto vakcinēšanos tiks pieņemts, daļa Saeimas deputātu apņēmušies virzīt šo jautājumu nobalsošanai tautas referendumā, lai sabiedrība pati pasaka, vai piespiedu pasākumi un sabiedrības dalīšana atbilst vai neatbilst tās interesēm. Diemžēl paši Saeimas deputāti savulaik šo procesu padarīja krietni sarežģītāku, liekot pirms tam savākt 150 000 parakstu. Nav šaubu, ka tādā gadījumā valdība darīs visu, lai tas nenotiktu. Savukārt tauta ir gatava darīt visu, lai nepieļautu valdībai šķirot cilvēkus “labajos” un “sliktajos” un piespiest tos veikt medicīniskas manipulācijas, kādas tie nevēlas.

“Laikmeta zīmes” nenoliedz vakcināciju kā bīstamu slimību ierobežošanas līdzekli, nenoliedz arī vakcinēšanos pret Covid. To esam pauduši arī savās publikācijās. Mums nav problēmu paspiest roku vakcinētajiem un nav problēmu to pašu darīt nevakcinētajiem. Mēs nedalām cilvēkus pēc tā, vai viņš ir vai nav vakcinējies. Katram ir tiesības uz brīvu izvēli. Taču mēs kategoriski esam pret jebkādām spiediena un piespiešanas metodēm, selektīvi manipulētas informācijas uzspiešanu sabiedrībai un varas patvaļu, izdodot pavēles un likumus, kas pārkāpj gan valdības iepriekšējos solījumus, gan jau pastāvošo valsts un starptautisko likumdošanu. Tas nav vakcinēšanās vai nevakcinēšanās dēļ, bet demokrātijas izdzīvošanas vārdā. Ja klusēsim par politiķu patvaļu vakcinācijas jautājumā, varam sagaidīt, ka tāpat viņi gribēs rīkoties arī citos jautājumos. To nedrīkstam pieļaut mūsu nākotnes vārdā.

© 2021 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2021/07/15/greizo-spogulu-karalvalsts-%e2%80%93-2dala/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.