- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Vai ticība Kristum apdraud saskaņu ģimenē?

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2021. gada 17. jūnijs 07:00 sadaļā Polemika

Laiku pa laikam plašsaziņas līdzekļos parādās kārtējais raksts, intervija vai sižets par dažādiem reāliem vai izdomātiem “nesmukumiem” gan “tradicionālo”, gan “netradicionālo” Baznīcu dzīvē. Tomēr visbiežāk šo publikāciju pamatā nav konkrētas draudzes vai konfesijas mācības un prakses analīze, bet kāda draudzes locekļa tuvinieku iesūtīta “sūdzība” par to, ka kristieši “nozombējuši” viņu vīru, sievu, meitu, dēlu, māsu, brāli vai citu mīļoto, “atraujot to no ģimenes”. Lasot šādus rakstus, cilvēkam, kurš vairāk pārzina dažādu konfesiju un kristīgo novirzienu mācību, tradīcijas un iekšējo kārtību, kļūst skaidrs, ka konflikta pamatā ir ne tik daudz paša konkrētā kristieša nepareiza attieksme vai rīcība, bet drīzāk viņa ģimenes neizpratne par sava tuvinieka jaunajām dzīves prioritātēm un reizēm arī kategoriska nevēlēšanās tās pieņemt.

Vairāk šādas “sensācijas” interesē dzeltenās preses pārstāvjus, taču reizēm uzķeras arī nopietnāku mediju žurnālisti. Tā noticis arī ar pētnieciskās žurnālistikas centru “Re:Baltica”, ko gan konservatīvākas pārliecības cilvēki uzskata par vienu no galvenajiem neoliberālisma ideoloģijas ruporiem Latvijā. Turklāt 2021.gada 30.martā publicēto rakstu “Pret Dievu ar vakcīnu” veidojusi nevis kāda ierindas žurnāliste, bet viena no “Re:Baltica” zvaigznēm Inga Spriņģe. Lai arī raksts iekļauts “Re:Baltica” sērijā, kas cīnās ar vakcinācijas pretinieku jeb tā saukto antivakseru uzskatiem, mums daudz svarīgāks šķita tajā atklātais konflikts starp vienas ģimenes locekļiem - par mūsdienīgu, izglītotu cilvēku sevi uzskatošu sievieti, un viņas vīru, kurš dzīvē meklē dziļākas attiecības ar Dievu.

Tā kā minētajā publikācijā parādās liela daļa no tā, ar ko parasti saskaras ģimenes, kurās kāds kļuvis ticīgs, kamēr pārējie ģimenes locekļi ir ateisti vai citādi ticoši, nolēmām “Re:Baltica” rakstu analizēt sīkāk un mēģināt saprast šādu konfliktu dziļākos cēloņus. Šis nav ne uzbrauciens Spriņģei un “Re:Baltica”, jo šoreiz, atšķirībā no citiem “Re:Baltica” rakstiem par kristietību, šis nespēlē tikai vienos vārtos, ne arī pārmetums sievai par neiecietību un vēršanos pie “iestādēm” ar prasību sodīt “vainīgos”. Mēs apzināmies, ka gan žurnāliste, gan minētā sieviete, būdamas sekulāru uzskatu cilvēki, īsti nav spējīgas spriest par garīgiem jautājumiem, jo tie ir garīgi apspriežami (1.Korintiešiem 2:14). Tomēr, varbūt šis raksts palīdzēs kādam kaut nedaudz labāk saprast sava ticīgā ģimenes locekļa pasaules uzskatu, būt iecietīgākiem vienam pret otru un apzināties, kas ir patiesi svarīgs ģimenes stabilitātei.

Un tā - konkrētā konflikta būtība. Šī gada sākumā Ilze (vīra un sievas vārdi mainīti) reģistrējās tikko atvērtajā interneta vietnē “Manavakcina.lv”, lai saņemtu poti pret Covid-19. Gribējusi piereģistrēt arī vīru Sandri, taču tas atteicies, jo Latvijas Kristīgajā radio (LKR) it kā apgalvots, ka vakcīnas mazinot ticību Dievam un ar šo konkrēto poti kontrolēšot cilvēkus. Būdama psiholoģe, Ilze mēģinājusi vīru vest pie prāta, norādot, ka viņš vairākkārt ir vakcinējies pret gripu un ērcēm, taču tas nekādi nav mazinājis viņa ticību. Bērnībā viņi abi esot savakcinēti pret visu ko, un ja vakcīnas patiesi mazinātu ticību, tad Sandrim sen vajadzētu būt neticīgam. It kā loģiski argumenti, taču Sandris nez kādēļ palicis pie sava.

Ir normāli, ka ģimenē par kādiem jautājumiem pastāv atšķirīgi viedokļi. Vakcinācijas jautājums nav tik eksistenciāli svarīgs, lai par to celtu milzu skandālu un runātu teju par laulības izjukšanu. Nav arī īsti korekti salīdzināt gadu desmitiem pārbaudītas vakcīnas pret gripu un ērcēm ar jaunajām vakcīnām pret Covid-19, kas radītas steidzamības apstākļos (lasiet ŠEIT) un kurām vēl nav apzinātas visas iespējamās blaknes ne tikai īstermiņā, bet galvenokārt ilgtermiņā. Turklāt, lai arī salīdzinoši retas, nopietnas blaknes no jaunajām vakcīnām ir reģistrētas procentuāli biežāk, nekā no zināmām vakcīnām. Tāpēc, saskaņā ar savu sirdsapziņu, katram pašam jāizlemj - vakcinēties vai nē.

Kāda bija Ilzes reakcija uz vīra atteikumu? Rakstā teikts: “Ilze juta, kā viņā aug dusmas” un “Ilzes dusmas tikai pieņēmās spēkā”. Vispirms uz lēnīgo vīru, kurš pēkšņi uzdrošinājies nepaklausīt sievai, un tad arī uz to, kas viņasprāt novedis vīru no ceļa - uz Kristīgo radio. Senais jautājums “kas vainīgs?” joprojām ir aktuāls visur, kur atsevišķa indivīda vai valsts uzskatu sistēma saduras ar cita indivīda viedokli, kas tai oponē. Šādos gadījumos tiek meklēts iekšējs vai ārējs ienaidnieks, ko vainot pie “dumpja uz klāja”. Ko darīja Ilze? Uzrakstīja vēstuli “Re:Baltica” faktu pārbaudītājiem: “Man tuvs cilvēks klausās Kristīgo radio, un tur katru dienu aicina nevakcinēties. Es saprotu, ka jūs cīnāties ar viltus ziņām FB [Facebook], bet vai kāda iestāde uzrauga radio saturu? Kas var kaut nedaudz šo ietekmēt?”

Zīmējums - Artur Kuus (Re:Baltica).

Zemteksts nolasāms skaidri - kā aizbāzt muti tiem, kuru viedoklis nesaskan ar manējo? Vārda brīvība? Tāda ir tikai gudriem un izglītotiem cilvēkiem, bet ne tumsonīgiem reliģiskiem fanātiķiem! Taču rakstā izlasāmais liecina, ka konflikta sakne šajā ģimenē neslēpjas vienīgi domstarpībās par vakcinēšanos, bet daudz dziļāk - pasaules uzskata atšķirībās. Ikviens pieredzējis kristietis pateiks, ka jo vairāk Sandris turpinās iepazīt Dievu un censties dzīvot atbilstoši Viņa likumiem, jo neapmierinātāka kļūs Ilze, tāpēc, ka viņas uzskati un vērtību sistēma arvien vairāk konfrontēs ar Sandra uzskatiem un vērtību sistēmu. Ja vien arī Ilze nesastapsies ar Dievu un nepiedzīvos radikālu dzīves un uzskatu pārmaiņu. Vai tas nozīmē, ka Ilzes un Sandra laulībai nav izredžu? Nekādā ziņā! Jo Dievs vienmēr ir PAR ģimeni.

Agrāk šai ģimenei ar “reliģiju” esot bijis maz saistību. Abi gan laulājušies luterāņu baznīcā, tur arī nokristījuši savus bērnus. Pa laikam svētdienās aizgājuši uz baznīcu, taču Ilze šaubās, vai viņus var saukt par pārliecinātiem kristiešiem. Ja arī viņa esot kristiete, tad ar liberāliem uzskatiem. Turklāt Ilzi itin nemaz neuztraucot, vai viņa nonāks paradīzē. Elli Ilze nepiemin, jo kā liberālei viņas apziņā elle, droši vien, neeksistē. Labākajā gadījumā Ilzi var nosaukt par “kultūrkristieti”, kam kristietība varbūt ir senču tradīcija, bet noteikti ne dzīvesveids. Taču, kam tad laulāties baznīcā un kristīt bērnus? Vienīgi skaistas tradīcijas dēļ? Nekad neesam sapratuši šo liekulību, kaut, protams, tā ir ļoti izplatīta. Laikam jau cilvēki cer, ka kāda svētībiņa no tā tomēr atlēks. Taču tad tā ir nevis ticība, bet drīzāk māņticība. Patiesa ticība prasa arī pašam dzīvot, kā Kristus ir dzīvojis (1.Jāņa 2:6), vai vismaz tiekties uz šo ideālu.

Daudz nepieņemamāka gan ir to mācītāju rīcība, kas piekrīt šādus pārus laulāt, kaut skaidri redzams, ka viņi nemaz negrasās dzīvot dzīvi, kādu no laulātajiem pieprasa Dieva Vārds, nedz arī audzināt bērnus kristīgā dzīvesveidā. Viņi to nemaz nespēj, jo nav atdzimuši garā un lielākā daļa vispār nepazīst Dievu. Kādi, iespējams, šādus pārus laulā cerībā, ka dzirdētais Dieva Vārds un laulībā teiktais solījums agrāk vai vēlāk šos cilvēkus tomēr uzrunās. Taču ir arī mācītāji, kuri gatavi laulāt, pat neprasot pārim iziet pirmslaulību apmācību kursu un apgūt elementārus kristīgās mācības pamatus. Kam vajadzīgs šāds teātris? Tikai naudas dēļ (draudzēs un konfesijās, kur par laulāšanu un bērnu kristīšanu ņem samaksu)? Piedodiet, bet tad tā ir simonija - Dieva dāvanu pārdošana par naudu.

Pirms sešiem gadiem, kad Ilzes un Sandra ģimenē piedzimis pirmais bērns, tas radījis lielas pārmaiņas un Sandrim bijis emocionāli grūti izturēt spriedzi. Arī darbs prasījis savu. Kādu rītu, braucot automašīnā uz darbu, Sandris sācis klausīties Kristīgo radio un tas viņu nomierinājis. Pēc pāris nedēļām viņš klausījās vairs tikai to - gan mašīnā, gan darbā austiņās. Dzirdētais viņam atnesis iekšēju mieru. Viņš sapratis, ka ir kaut kas augstāks, un tā sākusies viņa ticības dzīve. Pēc trim gadiem Sandris nopircis Bībeli un apņēmies vismaz desmit minūtes dienā to cītīgi studēt.

Normāls garīgo meklējumu ceļš, kādu gājuši miljoniem cilvēku visā pasaulē. Taču Ilzei kaut kas tomēr nešķiet īsti pareizs, drīzāk pat bīstams. Kam bīstams? Sandrim, ģimenei? Vairāk gan Ilzes personīgajiem uzskatiem par “pareizu” dzīvi un uzskatiem. Viņa domā, ka strīdi laulībā sākušies, kad tajā iejaucies trešais - Latvijas Kristīgais radio. Iespējams, Ilze nezina, ka īsti laimīga laulība var būt tikai tad, ja tajā ir TRĪS - vīrs, sieva un Dievs. Protams, ne radio, kaut arī kristīgs, bet - Dievs. Ja Dieva klātbūtnes ģimenē nav, to var sagraut pat nelielas vēja brāzmas, kādas piemeklē ikvienu laulību. Savukārt kopā ar Dievu ģimenē ienāk svētība, aizsardzība un drošība. Dievs dod, kaut Ilze to saprastu.

Taču pagaidām Ilze dusmojas par vīra garīgajiem meklējumiem un saka, ka viņš ir “nozombēts ar savu radio”. Sandris esot iebildis pret bērnu rotaļlietām un kārtīm ar zirnekļcilvēku, mūmijām un betmeniem, tā vietā rosinot spēlēt šahu. Katrs kristietis par Sandra nostāju varētu pateikt tikai “āmen”. Godīgi sakot, mūs pārsteidz, ka māte, lai cik liberāla būtu, ļauj saviem bērniem spēlēties ar šausmekļu pasauli, kādu šodien piedāvā “rotaļlietu” firmas. Ilze, vai jūs zināt, ko, piemēram, nozīmē pokemoni? Tas ir saliktenis no diviem angļu valodas vārdiem pocket demons, tātad - kabatas dēmoni. Vai jūs patiesi gribat riskēt savu bērnu psihi un garīgo veselību atdot šādu dēmonu rokās?

Ilzi attaisno vien tas, ka viņa visticamāk dēmonus uzskata par nereāliem pasaku tēliem. Tomēr garīgā pasaule ir realitāte. Varbūt konkrētie betmens, pokemoni un zirnekļcilvēks arī ir animācijas filmiņu un komiksu autoru izdomāti, tomēr interese par tiem paver ceļu pavisam reāliem garīgiem spēkiem, kas izmanto šīs rotaļlietas, lai piekļūtu jūsu bērniem. Jūs uztraucaties par vīra “nozombēšanu”, bet pati atļaujat zombēt jūsu bērnus. Liberāli noskaņotiem vecākiem var šķist pareizi ļaut bērnam spēlēties ar to, kas šobrīd aktuāls viņu vienaudžu vidū, taču “ne viss ir zelts, kas spīd”. Kādam tās var šķist pasakas, taču ir dzirdēti vecāku stāsti par to, kā viņu bērni, kam pirms tam nav bijušas nekādas problēmas, pēc spēlēšanās ar pokemoniem vai tamlīdzīgiem monstriem sāk pēkšņi naktīs šausmās trūkties no miega, murgo un redz murgainas vīzijas. Lūdzu, nenodariet to saviem bērniem.

Nākamais strīds bijis, kad Sandris aizrādījis dēlam par senlatviešu zīmēm, ko tas uzzīmētas nesis mājās no bērnudārza. Ilze stāsta: “Mums bija strīds par to, vai tiešām bērnam jāsaņem nosodījums, ja viņš nāk ar prieku to rādīt vecākiem, un jāaug informācijas vakuumā, vai tomēr viņš drīkst zināt latviešu kultūru. Vai tautastērpus arī nedrīkst valkāt, uz dziesmu un deju svētkiem neiesim?” Ilze, nav runa par latviešu kultūru. Runa ir par konkrētām zīmēm, kas saistītas ar pagānu dievībām vai maģiju. Ja tādas tur mājās vai nēsā līdzi kā aizsardzības un spēka zīmes, tad, tāpat kā pokemonu gadījumā, tās var izmantot dēmoniski spēki. Būdami maģiski simboli, šīs zīmes paver tiem ceļu. Ne visas tautiskās zīmes ir ar maģisku nozīmi, taču jūsu bērns diez vai spēs atšķirt maģiskās zīmes no vienkāršiem ornamentiem (lasiet ŠEIT). Tam vajadzīgas īpašas zināšanas, kādas visticamāk nav arī jums.

Bērnudārzos un skolās reizēm visai nekritiski bērni tiek mudināti piekopt dažādas “tautiskas” tradīcijas, kas bieži ir ar slēptu reliģisku vai maģisku nozīmi. Iespējams, daudzas audzinātājas un skolotājas šo faktu nemaz nezina un uzskata šīs izdarības par bērnu iepazīstināšanu ar latviešu kultūru. Tomēr arī pedagogi, kas neko ļaunu nedomā, nereti māca bērniem dažādus ticējumus, kurus saista ar konkrētām tradīcijām. Labākajā gadījumā tā ir māņticība, bet ļaunākajā var atraisīt garu pasaules ietekmi uz jūsu bērnu. Tas savukārt negatīvi ietekmēs visu ģimeni, kamēr paši pat nenojautīsiet, ka saknes tam meklējamas vienā vai otrā maģiskā rituālā, kurā esat piedalījušies. Tāpēc cilvēki, kuri šīs lietas saprot, seko līdzi, ko īsti viņu bērniem māca un liek darīt izglītības iestādēs. Un tas ir nevis “reliģisku aizspriedumu” dēļ, bet rūpēs par savas ģimenes garīgo labklājību.

Daudzi uzskata, ka jēdziens “latviskā kultūra” ietver vienīgi pagāniskās tradīcijas. Taču tā nav. Latvijas Satversmes preambulā ierakstīts, ka Latvijas identitāti kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Tas latviešu zemnieks, kurš senatnē, pirms iesēt graudu tīrumā, vispirms nometās uz ceļiem, lai izlūgtos Dieva svētību, tāpat saimnieks, kurš svētdienu rītos pulcēja saimi, lai kopīgi lasītu Bībeli un pielūgtu Dievu, arī ir latviešu kultūras un dzīvesziņas nesēji. Tad kāpēc bērnudārzos un skolās bērniem cenšas uztiept tieši pagāniskās tradīcijas, bet skeptiski, reizēm pat naidīgi skatās uz kristīgajām tradīcijām? Kāpēc kristīgā mācība tiek izstumta no vispārizglītojošo skolu programmas pat kā izvēles priekšmets? Kristīgā dzīvesziņa ir tikpat nozīmīga latviešu kultūras daļa, kā tautastērps vai Dziesmusvētki.

Tautastērpu kristietis, protams, drīkst valkāt. Tikai jāsaprot, kur, kad un kādam nolūkam. Valsts vai tautas svētkos - lūdzu. Senāk latvieši tautastērpu vilka pat Baznīcā ejot un trimdā to dara vēl šodien. Tomēr tautastērpu rakstos var gadīties zīmes arī ar maģisku nozīmi, kādas kristietim valkāt nepiedien. Mūsdienās gan, pasūtinot tautastērpu, zīmes uz tā iespējams koriģēt, no nevēlamām atsakoties. Savukārt Dziesmusvētku saknes meklējamas Vidzemes kristīgo draudžu dziesmu dienās, kuru repertuārs pārsvarā bija kristīgs (lasiet ŠEIT). Arī pēc tam, kad Dziesmu svētki kļuva par vispārējiem tautas svētkiem, to repertuārā vienmēr bijušas arī garīgas dziesmas. Tikai padomju laikā kristīgā vēsts no svētku repertuāra tika izmesta. Šodien atkal vērojama tendence Dievu pagodinošas dziesmas izstumt no Dziesmusvētku pamatrepertuāra, atstājot tās tikai īpašiem garīgās mūzikas koncertiem.

Par ko var runāt, tad noteikti par to, kā bērniem pareizi izskaidrot šos jautājumus. Ilze pareizi norāda, ka nevajag bērnu nosodīt vai kaut ko vienkārši aizliegt, kad viņš ar prieku rāda vecākiem uzzīmēto. Bez saprotama paskaidrojuma bērns tikai tiks sāpināts, turklāt nesapratīs, par ko īsti tētis dusmojas. Sandris vēl ir Dieva meklējumu ceļā, tāpēc varbūt nespēj bibliski pareizi pamatot savus uzskatus. Taču viņš vismaz cenšas. Tikai, vai nebūs tā, ka tētis stāsta bērnam vienu, bet mamma aiz muguras teiks, ka tētis runā pilnīgas muļķības, kuras nav jāņem par pilnu? Tas radīs pretrunas bērnos, kuriem mīļi abi vecāki. Turklāt šāda situācija tikai palielinās spriedzi ģimenē un lielākie cietēji atkal būs bērni.

Uz šādu situāciju norāda pati Ilze, jo dēls dažkārt sakot, ka tētis un mamma domā atšķirīgi, “kaut vai par cilvēku rašanos”. Cilvēks, kurš tic Dievam, protams, atbalstīs radīšanas jeb kreacionisma teoriju, kamēr Ilze, lai arī nomināli sevi uzskata par kristieti, acīmredzot vairāk tic evolūcijai. Tieši tic, jo evolūcijas teorijā ir milzum daudz nepilnību, pretrunu un neatbildētu jautājumu, lai to sauktu par neapšaubāmi zinātniski pierādītu, kaut tieši to mums mēģina uztiept (lasiet ŠEIT un ŠEIT). Tāpēc bērniem ir godīgi jāpasaka, ka pasaulē ir dažādi viedokļi par visa dzīvā, tostarp cilvēka izcelšanos - ir kādi, kas tic Dieva radošam darbam tajā, un ir kādi, kas tic, ka cilvēks evolucionējis no pērtiķa. Pieaugot, bērni paši izšķirs, kurš pasaules uzskats viņiem tuvāks. Taču šobrīd jauno paaudzi skolās, sekulārajā sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļos spiež pieņemt tikai vienu “pareizo” pasaules uzskatu.

Tomēr vislielākie strīdi Sandrim ar Ilzi bijuši par “viendzimuma pāru tiesībām” Satversmes Tiesas skandalozā lēmuma gaismā (lasiet ŠEIT). Sandris uzskata homoseksuālismu par grēku un domā, ka viņa pienākums ir šiem cilvēkiem pateikt, ka šādi dzīvojot viņi var nonākt ellē. Vienlaikus, Ilzes ietekmē viņš piekrīt, ka homoseksuāliem cilvēkiem būtu jādod iespēja mantot partnera īpašumu un apmeklēt partneri slimnīcā. Savukārt Ilze vīram par homoseksuāļiem nepiekrīt, jo “man ir labs draugs gejs” - ārsts, kurš ģimenei regulāri palīdz ar padomu. “Kad mums ir medicīniski jautājumi, tu saki, lai zvanu. Kad runa ir par viņa likumiskajām tiesībām, tad viņš kļūst citāds?” - Ilze mēģina pārliecināt vīru.

Dieva Vārds homoseksuālas attiecības viennozīmīgi nosauc par Dievam pretīgu grēku. Cilvēkiem atliek vien izlemt, vai Dieva teiktais viņiem ir autoritāte. Vecajā Derībā teikts: “Ar vīru tev nebūs gulēt kopā, kā kopā guļ ar sievu; tā ir negantība (3.Mozus gr. 18:22). Ja vīrs guļ kopā ar vīru, kā tikai mēdz gulēt ar sievu, tad tie abi ir izdarījuši negantību” (3.Mozus gr. 20:13). Jūdu sabiedrībā homoseksuāļus nomētāja ar akmeņiem. Starp citu, tieši tāpat kā laulības pārkāpējus. Nežēlīgi? Jā, bet tā laika kontekstā visās zemēs un tautās sodi par likuma pārkāpšanu bija nežēlīgi. Tomēr padomāsim, kāpēc jūdu tautas attieksme pret dažādām seksuālām perversijām bija tik strikta? Acīmredzot viņiem bija pamats uzskatīt, ka morāla degradācija nodarīs nelabojamu kaitējumu viņu zemei un sabiedrībai.

Nopietns arguments bija arī tas, ka visas apkārtējās tautas, tostarp Romas impērija, kuras pakļautībā Israēla tauta ilgu laiku atradās, piekopa visbriesmīgākās morālās un seksuālās perversijas, bet Dievs, kurš bija Israēlu izraudzījies, lai šajā zemē un tautā atklātu Savu taisnīgumu un varenību, bija aizliedzis piekopt līdzīgas lietas, lai Dieva dusmas nenāktu arī pār viņiem: “Neapgānieties ar to visu, jo ar to ir apgānījušās tās tautas, ko Es izdzīšu jums pa priekšu. Arī zeme ir apgānījusies, un Es pie tās piemeklēšu viņu pārkāpumus, tā ka zeme izspļaus savus iedzīvotājus” (3.Mozus gr. 18:24,25). Šodien, kad dzīvojam Jaunās Derības laikmetā, nevienam vairs nav fiziski jāmirst savu grēku dēļ. Taču garīga nāve joprojām ir grēka sekas kā neatceļams Dieva likums: “Grēka alga ir nāve” (Romiešiem 6:23).

Dieva attieksme pret homoseksuālismu Jaunās Derības laikmetā nav mainījusies: “Sievietes apmainījušas dabisko dzimumkopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekarsuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos” (Romiešiem 1:26,27). Paldies Dievam, ka Jēzū Kristū mums atklātā Dieva žēlastība šodien arī homoseksuāļiem sniedz mūžīgās dzīvības cerību, ja vien tie atzīs savu grēku un ļaus Dievam to dziedināt: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticams un taisnīgs, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta [mazgā, attīra] mūs no visas netaisnības” (1.Jāņa 1:9). Dieva Vārds viennozīmīgi pauž, ka homoseksualitāte nav Dieva gribēta un nemaināma, kā to pasaulei cenšas iestāstīt homoseksuāļu lobijs. Jēzū Kristū ikvienam ir dota cerība kļūt brīvam no savas atkarības.

Baznīca ienīst homoseksuāļu grēcīgo dzīvesveidu, taču nenoniecina viņus kā cilvēkus un personības. Tāpēc ir gluži normāli, ja Sandris konsultējas ar ārstu geju, jo viņš jau nevēršas pēc palīdzības pie geja, bet savas jomas speciālista. Ja frizieris, šuvējs, modes dizainers ir labs sava aroda pratējs, viņa seksuālajai dzīvei profesijas kontekstā nav nekādas nozīmes. Kas attiecas uz viendzimuma pāru juridisko aizsardzību, tad arī kristieši ir aicinājuši “meklēt veidus tādām likumdošanas izmaiņām, kas neskar ģimenes un laulības institūciju, rodot citas iespējas vienā mājsaimniecībā dzīvojošajiem iegūt juridisku aizsardzību”. Tikmēr daudzi Latvijas juristi apgalvo, ka jau šobrīd juridiski ir iespējams atrisināt visas problēmas, kādas rodas likumīgā laulībā nedzīvojošiem kopdzīves partneriem. Tā dēļ nav nav nekādas vajadzības mainīt gadsimtiem iesakņojušos laulības un ģimenes jēdzienus.

“Sandris tic, ka šīs problēmas [homoseksuālismu] ir iespējams pārvarēt ar “garīgo brīnumu” un spēcīgām lūgšanām. Kā piemērus viņš min izārstējušos alkoholiķus, kas ir atgriezušies draudzēs un stipri ticībā.” Savukārt Ilze ir skeptiska - ja viņu meita nonāktu slimnīcā un vajadzētu asins pārliešanu, Sandris arī gribētu pārliecināties, vai lūgšanas dziedina? Jā, Ilze, dziedina! Jo ārsti ārstē, bet dziedina vienīgi Dievs. Cik nav gadījumu, kad ārsti nedod nekādas cerības, bet lūgšanu rezultātā cilvēki tiek dziedināti no vissmagākajām slimībām. Un cik nav tādu, kad slimība šķiet viegli pārvarama, tomēr cilvēks nomirst. Ārstiem jāļauj darīt savu darbu - pārliet asinis, operēt vai veikt citas manipulācijas, bet dzīvība vai nāve ir tikai Dieva rokās. Tāpēc lūgšanai ir nozīme: “Ticīga lūgšana izglābs slimo, un Kungs viņu uzcels. [..] Daudz spēj taisnīga cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā” (Jēkaba 5:15,16).

Tā kā Sandris pēc dabas ir lēnīgs un nereti padodas sievas spiedienam, Ilze uzskata, ka “viss būtu kārtībā, ja vien Sandris ik pa laikam nesāktu runāt par LKR saklausīto”. Tātad pie visa vainīgs Kristīgais radio? Gods kam gods, šoreiz “Re:Baltica” cenšas noskaidrot arī “pretējās puses” viedokli. LKR prezidenta atbilde ir īsa: “Jālūdz Dievs par šo ģimeni, ja viņiem ir konflikts!” Savu vai radio vainu viņš konfliktā nesaredz, jo radio neaicina cilvēkus nevakcinēties: “Mēs runājam par grēka vīrusu, kas pārņem pasauli. Mēs nekad neesam runājuši - dariet tā vai citādi.” “Re:Baltica” atradusi divus raidījumus, kuros Kristīgā radio vadītājs runā par pandēmiju, un abos vairākkārt atkārtots, ka lēmums par vakcinēšanos jāpieņem katram pašam. Tomēr skeptiska attieksme pret jaunajām vakcīnām esot.

Kur tad problēma? Vēlreiz noklausoties konkrētās LKR pārraides par vakcinēšanos, Sandris secina, ka tur tiešām netiek teikts, ka vakcīna ir “pretticības pote”. “Īsi sakot, tas laikam ir pārpratums, ka Covid vakcīna var atņemt ticību”, Sandris atzīst. Tas gan nemainot viņa nostāju: “Es negribu vakcinēties, [..] jo pote nav pasaules glābiņš [..], tas noteikti ir apdomāšanas vērts.” Protams, ka ir apdomāšanas vērts. Nav pareizi spiest cilvēku bez apdomāšanās steigā pieņemt lēmumu, kas var būtiski ietekmēt viņa veselību nākotnē. Tāpat nevar aizliegt cilvēkam uzdot jautājumus un iegūt līdzsvarotu informāciju, lai brīvi izdarītu savu izvēli. Vai tāpēc uzreiz jārada konflikts ģimenē, iesaistot tajā pat svešus cilvēkus?

Tomēr arī “Re:Baltica” ar zināmām aizdomām raugās uz dažiem LKR spriedumiem. Radio prezidents Tālbergs tā arī neesot skaidri atbildējis, vai pats vakcinēsies pret Covid-19. Nu un tad? Cilvēka vērtību un uzskatu pareizību nenosaka tas, vai viņš ir vai nav vakcinējies. Taču Tālbergs pieminot arī Atklāsmes grāmatā minēto Zvēra zīmi, kas nozīmējot - būs baisi laiki. Un šobrīd notiekošais uz to vedot, jo cilvēki tiek trenēti nedomājot izpildīt katru valdības dotu komandu. To, ka nākotnē gaidāmi “briesmīgi laiki neticīgajiem”, Ilzei esot apgalvojis arī Sandris. Un tā ir patiesība, jo par to nepārprotami runā Dieva Vārds Bībelē. Lai gan teologu domas dalās, iespējams šie grūtie laiki skars arī ticīgos, un tas patiešām būs saistīts ar Antikrista valdīšanas laiku un tā sauktās Zvēra zīmes pieņemšanu.

Kristieši ir pārliecināti, ka tas, ko Dievs licis pateikt Savā Vārdā, piepildīsies. Dieva Vārds stāsta par šīs pasaules beigu laiku nevis tāpēc, lai kādu baidītu, bet lai mēs būtu tam sagatavoti. Skeptiķi var smieties, taču Vārds saka: “Kad sacīs: nu ir miers un drošība, - tad pēkšņi pār viņiem nāks posts, kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un viņi nevarēs izbēgt” (1.Tesaloniķiešiem 5:3). Savukārt par Zvēra zīmi teikts, ka pasaules beigu laikā valdīs Antikrists un “visi, lielie un mazie, bagātie un nabagie, brīvie un vergi, uzspiež zīmi uz savas labās rokas vai uz pieres, lai neviens nevarētu ne pirkt, ne pārdot, kam nav šīs zīmes” (Atklāsme 13:16,17). Tie, kas zīmi atteiksies pieņemt, tiks izslēgti no saimnieciskas vai finanšu aprites, līdz ar to atņemot viņiem normālas eksistences iespējas. Kristieši tic, ka šāds laiks pienāks, tāpēc brīdina līdzcilvēkus no Zvēra zīmes un Antikrista varas, kura nepielūdzami tuvojas.

Šajā kontekstā īpaši jārunā par “Re:Baltica” pieaicinātajiem ekspertiem. Nebeidz pārsteigt, ka mediji ekspertu lomā atkal un atkal uzaicina cilvēkus, kam nav nekādas autoritātes lielākajā daļā Latvijas kristīgās sabiedrības, un kuru viedokli kritizē visu lielāko konfesiju vadītāji un garīdznieki. Kāpēc netiek uzaicināti praktizējoši, kalpojoši mācītāji, bet tieši “akadēmiskie teologi”, kas nereti izsaka no bibliskā viedokļa ļoti kontroversiālus spriedumus, atbalstot tā saukto liberālo teoloģiju, kam nepiekrīt vairākums Latvijas kristiešu? Iespējams, žurnālistus iespaido viņu skaļie akadēmiskie grādi, taču mūsdienās šādi universitāšu teologi diemžēl nereti ir tikai sausi zinātnieki, kas dažkārt pat īsti netic Dievam. Par konkrētajiem “Re:Baltica” pieaicinātajiem to teikt nevarētu, tomēr abu līdz šim publiski paustais liek apšaubīt viņu spēju objektīvi novērtēt dažādu konfesiju mācību un praksi Bībeles gaismā.

Latvijas Universitātes pētnieks Ņikita Andrejevs un Cīrihes Universitātes doktorante Aļesja Lavrinoviča dīvaini izsakās gan par Zvēra zīmi, gan Kristīgo radio. Andrejevs domā, ka “biedēšana ar Zvēra zīmi ir kristīgajā pasaulē iecienīts temats”, un Lavrinoviča piebalso: “Zvēra zīme visos laikos ir bijusi ejoša prece.” Abi par Zvēra zīmi runā kā tirgus preci, ko Baznīca apzināti izmanto, lai biedētu cilvēkus. Pretenzijas gan tādā gadījumā būtu adresējamas Dievam, jo par Zvēra zīmi brīdina Viņa Vārds: “Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets Viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā. Un viņu mocību dūmi celsies augšup mūžu mūžos; un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa vārda zīmi” (Atklāsme 14:9-11).

Alegorija vai skarba nākotnes realitāte? Lai kā būtu, tā nav baidīšana, ja kāds brīdina par to, kas rakstīts Dieva Vārdā un savulaik noteikti piepildīsies. Andrejevs gan domā, ka teksts par Zvēra zīmi esot neskaidrs, bet “Tālbergs pārstāv interpretāciju, kas to attiecina uz nākotni.” Acīmredzot viņš pats uzskata, ka runa šajā Rakstu vietā varētu būt par rakstītājam un pirmajiem Atklāsmes grāmatas lasītājiem samērā tuvu nākotni, iespējams, par Romas impēriju un tās krišanu, kas ir jau piepildījies fakts. Taču šī viedokļa piekritēji nav spējuši paskaidrot, kas tad īsti Romas impērijas kontekstā bija zvērs un viņa zīme, turklāt nav arī dzirdēts, ka vēstures gaitā jebkad būtu bijusi īpaša identifikācijas zīme, bez kuras cilvēki nevarētu “ne pirkt, ne pārdot”. Mūsdienu tehnoloģiju straujā attīstība gan liek domāt, ka tas drīzāk ir nākotnes, iespējams, pat salīdzinoši tuvas nākotnes jautājums (lasiet ŠEIT).

Daudziem šīs nākotnes vīzijas var šķist pārāk nesaprotamas un neticamas, taču rakstā piesauktie eksperti tikpat dīvaini izsakās arī par gluži atklātu un publiski zināmu iestādi - Latvijas Kristīgo radio (tā vēsturi lasiet ŠEIT). Tā Ņikita Andrejevs pauž, ka “LKR izmanto pandēmijas radīto spriedzi, lai piesaistītu sekotājus.” Tātad radio speciāli ceļ traci pandēmijas sakarā klausītāju piesaistīšanai? Pat ja tā būtu, tas tikai liecinātu par to, ka klausītājiem šī tēma šķiet ļoti nozīmīga. Sabiedriskie mediji vairāk nekā gadu no rīta līdz vakaram par pandēmiju vien runā. Laikam jau viņiem arī ir švaki ar reitingiem, ja šādi “jāpiesaista” auditorija. Par pandēmiju un ar to saistītiem jautājumiem LKR runā tāpēc, ka, tāpat kā visai sabiedrībai, arī kristiešiem šī situācija ir aktuāla un rada daudz jautājumu.

Tālāk teologs Andrejevs pavisam nepamatoti apgalvo, ka LKR “ilgstoši pauž radikālus uzskatus, tajā skaitā arī maldīgus.” Lavrinoviča iet vēl tālāk, apgalvojot, ka LKR auditorija ir “bailīgu cilvēku kopa, kuriem ir nepieciešams just psiholoģisku stabilitāti par to, ka viss norit pēc kāda iepriekš paredzēta plāna (Bībeles teksta).” Pirmkārt, tas ir klajš apvainojums gan daudziem tūkstošiem LKR klausītāju, gan visiem, kas Dieva Vārdu (Bībeli) uzskata par mūžīgu un autoritatīvu plānu cilvēcei. Ir jocīgi, ka mācīta teoloģe apšauba Bībeles autoritāti un to, ka Dievam ir šāds plāns, saskaņā ar kuru uz priekšu virzās vēstures rats. LKR prezidenta striktais viedoklis reizēm patiesi var šķist radikāls, taču viņš un Kristīgais radio tikai cenšas darīt cilvēkiem zināmu, ko par to vai citu jautājumu saka Dieva Vārds.

Tas ir pozitīvs, nevis ekstrēmistisks radikālisms. Kāda jēga saukt sevi par kristieti, ja tu ignorē Dieva gribu? Pazīstamajam mācītājam un evaņģēlistam Viljamam Fetleram (lasiet ŠEIT un ŠEIT) bija sauklis “100 % priekš Jēzus”. Kāds teiks: ja jau 100 % priekš Jēzus, tad cilvēks faktiski ir zudis ģimenei, draugiem, sabiedrībai. Tomēr tā nav. Absolūti lielākais vairākums to, kas dzīvē sastapuši Dievu un atrodas ciešās garīgās attiecībās ar Viņu, ir arī labāki laulātie, tēvi, mātes un sabiedrības locekļi. Protams, arī kristieši kļūdās, jo kristietība ir garīgas izaugsmes process mūža garumā. Ir gadījumi, ka kāds pazaudē dzīvas attiecības ar Dievu un padodas maldiem, ar savu rīcību vai vārdiem diskreditējot Kristus mācību un kristietību. Tomēr tas nekādā ziņā nav attiecināms uz Latvijas Kristīgo radio.

Ilze gan domā, ka LKR manipulē ar Sandra apziņu un vīrs lēnām radikalizējas. Pats Sandris neuzskata, ka ar viņu manipulē - viņš jūtas daļa no radio ģimenes. Tomēr Ilze nolēmusi sūdzēties par LKR. Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pārstāve “Re:Baltica” stāsta, ka līdz šim Kristīgais radio viņu redzeslokā nav nonācis, bet nu viņi pievērsīšot uzmanību. Lai gan visticamāk neko nopietnu NEPLP neatklās, mūsdienu ideoloģisko uzstādījumu kontekstā kaut kam piekasīties var vienmēr. Ceram, ka veselais saprāts tomēr uzvarēs. Kristīgo radio nav ne viltus ziņu izplatītājs, ne drauds sabiedrībai, bet, balstoties Svētajos Rakstos, godīgi cenšas paust cilvēkiem Dieva redzējumu.

Ilzei arī jāsaprot, ka šādas viņas aktivitātes diez vai mainīs Sandra nostāju. Tā vai citādi, pilnīgi visi mediji manipulē ar cilvēku apziņu, ietekmējot viņu uzskatus. Vai Ilze nebaidās, ka, uzzinot par sievas aktivitātēm, Sandris ņems to ļaunā un tas vēl vairāk saspīlēs attiecības ģimenē? Uz jautājumu, vai pats Sandris nebaidās, ka viņa ticība varētu izjaukt ģimeni, viņš atbild, ka ticot lūgšanu brīnumam. Ar lūgšanu spēku ticīgie sagrāva PSRS, un viņš tic, ka lūdzot “varu padarīt savu sievu ticīgu”. Ilzi šādas vīra runas uztrauc. Izskatās, ka viņa nemaz nealkst iepazīt Dievu, bet varbūt instinktīvi baidās, ka tas sagraus viņas pasaules uzskatu. Šo paradoksu pieredzējuši daudzi kristīgie kalpotāji, kad cilvēki, kuriem tiek stāstīts par Kristu, lūdz to nedarīt, jo tad viņiem būšot jādzīvo, kā prasa Dieva Vārds.

Pirmais, ko būtu jāizdara Ilzei - jāatmet augstprātīgā attieksme pret kristiešiem kā tumsonīgiem sazvērestību teoriju pinējiem. Šādu attieksmi nedaudz var nolasīt no Ilzes izbrīna, ka, kaut gan abiem ar vīru ir “augstākā izglītība”, viņš tomēr tic visādām “muļķībām”. Dieva Vārds saka ko citu: “Šīs pasaules gudrība Dieva priekšā ir ģeķība [muļķība]” (1.Korintiešiem 3:19)  un “ja kāds jūsu starpā uzskata sevi par gudru šīs pasaules lietās, tam jātop ģeķim [muļķim], lai viņš kļūtu gudrs” (1.Korintiešiem 3:18). Tas nozīmē, ka cilvēkam jāuzticas Dievam līdzīgi bērnam, lai paša gudrība un zināšanas netraucētu saprast gudrību, kas nāk no Dieva. Šodien visu konfesiju draudzēs ir daudz cilvēku ar augstāko izglītību, pat zinātņu doktori un akadēmiķi. Arī Zinātņu akadēmijas prezidents, bijušais Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš ir kristietis. Daudzi zinātnieki teic, ka zinot, cik smalki un precīzi uzbūvēta pasaule, neesot iespējams neticēt augstākam saprātam - Radītājam.

Ilzei vajadzētu vairāk iedziļināties Sandra jaunajā pasaules uztverē un mēģināt saprast viņa skatījumu uz dzīvi. Nenāktu arī par ļaunu kopā ar vīru kādreiz palasīt Bībeli. Svētie Raksti kā Dieva instrukcija cilvēcei dota nevis tāpēc, lai ierobežotu mūsu brīvību, bet lai mēs dzīvotu saskaņā ar Dievu. Tikai tā iespējams piedzīvot patiesu mieru, mīlestību un harmoniju. Savukārt, ignorējot Dieva likumus un dzīvojot pēc pašu kārībām, vienmēr sanāks tikai spriedze, naids un jukas. Tāpēc Dievs saka: “Es [..] lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, lai dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji, mīlēdams Kungu, savu Dievu, un paklausīdams Viņa balsij” (5.Mozus gr. 30:19,20).

Dieva Vārdu lasot cilvēks nenovēršami saskarsieties ar lietām, kas konfrontēs ar modernās pasaules ideoloģiju un uzskatiem. Līdzīgos konfliktos lielākais strīds gandrīz vienmēr ir par naudu jeb ziedojumiem, ko ticīgais ziedo savai draudzei un Baznīcai. Sandris teic, ka ziedo regulāri, tomēr desmitā tiesa tā neesot. Kas notiks, kad viņš pieaugs savā garīgajā attīstībā un sāks ziedot desmito tiesu? Desmitās tiesas princips bija obligāts likums Vecās Derības laikā, bet to izvēlējušies dot arī daudzi Jaunās Derības kristieši. Bībele teic, ka “priecīgu devēju Dievs mīl” (2.Korintiešiem 9:7). Nav runa par to, ka kāds, pārprazdams Evaņģēliju, atdod visu naudu un tā nopietni kaitē savas ģimenes labklājībai, taču joprojām spēkā ir princips: “Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus svētību” (2.Korintiešiem 9:6). Vai Ilze šādu skatījumu par finansēm ir gatava pieņemt?

Un ko Ilze darīs, kad uzzinās par Dievs noteikto kārtību ģimenē? To, ka “vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs” (1.Korintiešiem 11:3) un “sieva lai jūt bijību pret savu vīru” (Efeziešiem 5:33). Spriežot pēc rakstā paustā, līdz šim Ilze ģimenē bijusi kakls, kam patīk grozīt galvu. Viņa lepojas, ka “sašūpojusi vīra viedokli par homoseksuāļiem”, tāpat pierunājusi iet uz psihoterapijas kursiem. Daudzu mūsdienu sieviešu nelaime ir vēlme valdīt pār vīru. Patiesi cienīt un izjust godbijību, kā dēļ dažreiz nāktos piekāpties un palikt otrajā plānā, lai vīrs varētu realizēt savu ģimenes galvas misiju, šādas sievietes nereti nemaz nav spējīgas, jo viņām kopš bērnības ticis mācīts, ka sievietes ir neatkarīgas un var visu. Tomēr jāsaprot, ka Dieva noteiktā kārtība laulībā nav domāta sievietes pazemošanai vai apspiešanai, bet ģimenes harmonijai un labsajūtai, kur abi dzimumi var pilnībā realizēt savu Dieva doto sūtību.

Protams, nav viegli lauzt un mainīt dzīves principus, ja esi audzināts ar pavisam citu vērtību skalu. Daudziem šķiet, ka tad labāk mēģināt pāraudzināt otru. Ilze atzīst, ka reizēm manipulē ar vīru, īpaši brīžos, kad vīrs sāk runāt par radio saklausītu tēmu. Vienlaikus Ilze priecājas, ka vīrs “ieklausās manī un ņem vērā manas domas”. Tomēr šāda manipulēšana, laužot otra uzskatus un pārliecību, var smagi atspēlēties. Varbūt Sandris savas lēnprātības dēļ arī piekāpsies, bet kā būs ar viņa sirdsapziņu? Viņš darīs vienu, bet domās pavisam ko citu. Sieviešu tieksme valdīt lielā mērā panākusi to, ka daudzi vīrieši mūsdienās kļuvuši lupatas, kas ļauj sievietēm uzņemties atbildību un ir pat apmierināti, ka tas nav jādara viņiem. Vai jūs atiešām vēlaties šādu ģimenes modeli? Dieva prāts ir, lai vīrs būtu ģimenes galva un uzņemtos atbildību, bet sieva droša vīra aizmugure, atbalsts un ģimenes pavarda sargātāja.

Ilzei vismaz jāmēģina kaut nedaudz saprast arī Sandri. Tas nenozīmē, ka jums visās lietās būs vienāds redzējums, tomēr nopietnākie ģimenes konflikti ticības kontekstā vienmēr attīstās tur, kur citi ģimenes locekļi nav gatavi uzklausīt cilvēku, kurš kļuvis ticīgs, vai pat mēģina viņu novērst no ticības ceļa. Prātā nāk bēdīgs gadījums, kad tēvs, uzzinot, ka viņa meita kļuvusi ticīga un apmeklē draudzi, aiznesa meitas fotogrāfiju raganai, lai tā atburtu viņa bērnu. Kad viņam jautāja, vai viņš saprot, kādu lāstu uzkrauj savai meitai, tēvs atbildēja: “Kaut ellē pie sātana, tikai ne pie ticīgajiem!” Tādos brīžos gribas kliegt: Dievs, esi šim cilvēkam žēlīgs, jo viņš nesaprot, ko runā un dara! Bijuši gadījumi, kad vecāki izdzen savu ticīgo bērnu no mājas, kad laulātais šķiras, liekot izvēlēties - vai nu viņš vai Dievs.

Kristus ir teicis: “Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti. Un viņa paša mājas ļaudis būs cilvēka ienaidnieki” (Mateja ev. 10:35,36). Šo Rakstu vietu bieži pārprot, apsūdzot Dievu ļaunumā. Taču teiktais nenozīmē, ka tāda būtu Dieva griba, bet tikai to, ka tā diemžēl notiks. Sandris pēc dabas ir noslēgts cilvēks, taču citi savas ticības dēļ pazaudē draugus, viņus ciemos vairs neaicina tuvinieki, kā dīvaiņus uzlūko darba kolēģi. Kādēļ pat tuvinieki un draugi reizēm ir neiecietīgi pret kristiešiem? Tāpēc, ka viņi domā citādi, runā citādi un uzvedas citādi, kļūstot par baltajiem zvirbuļiem sekulārajā sabiedrībā. Viņu klātbūtnē laicīgu cilvēku sirdsapziņa izjūt morālu spiedienu. Pat negribot, šādi cilvēki kļūst par dzīvu apsūdzību visiem, kas baudas mīl vairāk nekā Dievu un “nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi” (2.Tesaloniķiešiem 2:10).

Tāpēc ir ļoti pareizi un svētīgi, ka Sandris lūdz par savu sievu un ģimeni. Pat ja Ilze pagaidām nesaprot šādas rīcības nozīmi vai baidās no tās. Sandri, lūdz arī, lai Dievs dara tevi spējīgu piepildīt Viņa aicinājumu vīriem - būt ģimenes galvai. Un, lai Ilze to saprastu un pieņemtu. Gudrs vīrs vienmēr uzklausīs sievas viedokli, taču pieņemt galīgo lēmumu un uzņemties atbildību ir viņa pienākums. Dieva Vārds saka, ka “ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra mūsu Kungā” (1.Korintiešiem 11:11) un “vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā” (Efeziešiem 5:25). Tas ir ļoti augsts standarts, jo Kristus Savas draudzes dēļ atdeva dzīvību.

Tomēr Kristus ir arī teicis: “Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts” (Mateja ev. 10:37). Šī arī ir bieži nepareizi saprasta Rakstu vieta, kas nebūt nerunā par to, ka ticīgajam vajadzētu ignorēt ģimeni vai pārtraukt attiecības ar neticīgajiem ģimenes locekļiem. Laicīgajā dzīvē dzīvesbiedrs un ģimene ir augstākā prioritāte, taču kristieša rīcību vienmēr būtu jānosaka Dieva Vārda standartiem, jo “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem” (Apustuļu d. 5:29). Ja kāds tēva vai mātes, dēla vai meitas spiediena dēļ ir gatavs atkāpties no Dieva patiesības, tāds zaudē garīgo cīņu un pierāda, ka šo materiālo pasauli mīl vairāk nekā Dievu.

Dieva Vārds saka: “Ja kādam brālim ir neticīga sieva un tā vēlas ar viņu kopā dzīvot, tad viņam to nebūs atstumt. Un, ja kādai sievai ir neticīgs vīrs un tas vēlas ar viņu kopā dzīvot, tad viņai to nebūs atstumt. Jo neticīgais vīrs ir svētīts caur sievu, un neticīgā sieva ir svētīta caur vīru” (1.Korintiešiem 7:12-14), jo “uz mieru Dievs mūs ir aicinājis” (1.Korintiešiem 7:15). Tas gan nenozīmē, ka Sandrim vajadzētu piekāpties Ilzei ticības dzīvei svarīgos jautājumos. Ilze saka, ka turpinās “klauvēt” pie Sandra saprāta ar saviem argumentiem, “līdz sasniegs rezultātu”. Vai ar to domāta tikai vakcinēšanās, vai arī ticības jautājumi? Vakcinēšanās vai nevakcinēšanās patiesībā ir nieks, jo Dievs mūs spēj pasargāt gan tad, ja esam, gan tad, ja neesam vakcinēti. Tas ir katra personīgs lēmums un sirdsapziņas jautājums.

Spriežot pēc Ilzes aktīvās dzīves pozīcijas un izteikumiem par kristietību, viņa var “spiest” Sandri arī ticības jautājumos. Ja tā notiek, Sandri, tad atceries, ka tā pati stratēģija, kuru reklamē “Re:Baltica”, un kuru gatava izmantot Ilze, lieliski noderēs arī, lai “aizklauvētos” līdz viņas sirdij ar Evaņģēlija vēsti. Protams, nevajag uzreiz bliezt ar Bībeli pa pieri, bet lēnām un pacietīgi ar argumentiem un lūgšanām vest Ilzi tuvāk Dievam. Kā raksta “Re:Baltica”: “Dodiet cilvēkam laiku pārdomām un tad mēģiniet atkal.”

Ilze un Sandri, atcerieties - Dievs vienmēr ir PAR ģimeni. Arī tad, ja cilvēciski šķiet, ka tik saplīsušu laulību vairs salāpīt nevar. Jūsu gadījumā tā nav. Rakstā teikts, ka pēc rakstura abi esat līdzīgi un kopumā dzīvojat saticīgi, ka Sandrim ģimene ir prioritāra un viņš ir “stabils un uzticams kā veļasmašīna.” Nav vērts postīt ģimeni viedokļu atšķirības dēļ. Ja vēlme sakārtot attiecības ģimenē ir patiesa, Dievs to svētīs, jo ir dziedinājis un atjaunojis šķietami visbezcerīgākās ģimenes. Protams, tas prasa darbu un nereti ar sava “es”, savas paštaisnības nolikšanu malā. Taču to var panākt, ja ģimenē ir Trešais - Dievs, kurš teicis: “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu” (1.Mozus 2:24). Kopā ar Dievu jūs varat piedzīvot visbrīnišķīgāko laulību un laimīgāko ģimeni.

© 2021 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2021/06/17/vai-ticiba-kristum-var-but-drauds-gimenei/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.