- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Vakcinācija - par un pret. Kā ir patiesībā?

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2021. gada 19. aprīlis 07:00 sadaļā Interesanti par šo un to, Valsts un pilsoņi

Kopš 2020.gada decembra arī Latvijā sākusies vakcinācija pret Covid - 19. Pirmās tiek vakcinētas sabiedrības grupas, kas vai nu tieši strādā ar Covid slimniekiem, vai kam saslimšana ar šo slimību būtu bīstamāka nekā pārējiem. Jau vakcīnu izstrādes laikā cilvēku domas par tām krasi dalījās. Vieni jaunās vakcīnas gaidīja kā vienīgo glābiņu no pandēmijas, kamēr citi bija skeptiski vai pat kategoriski noliedza to pozitīvo efektu, apgalvojot, ka šīs vakcīnas cilvēkus drīzāk novedīs kapā. Šobrīd, kad vakcinācijas process jau notiek, nekas nav mainījies - vieni cenšas vakcinēties pēc iespējas ātrāk, bet citi saka, ka nevakcinēsies nekad. Tāpēc “Laikmeta zīmēm” šķita interesanti apkopot zināmo par vakcīnām un mēģināt rast līdzsvarotu viedokli šajā jautājumā.

Sāksim ar atskatu vēsturē. Par vakcināciju jeb aizsargpotēšanu sauc vakcīnas ievadīšanu organismā, lai veicinātu indivīda imūnsistēmas adaptīvās imunitātes attīstīšanu pret patogēnu. Jau 6.gadsimtā ķīniešu ārsts Suņs Simjao atklāja vakcinācijas metodi, ar adatu ņemot audu paraugu no slimnieka un ieskrāpējot ar to vesela cilvēka ādu. Veselais cilvēks saslima vieglā formā, taču ātri izveseļojās un ieguva imunitāti uz visu atlikušo mūžu. Šo metodi nosauca par inokulāciju. Līdzīga metode pieminēta arī Ajūrvēdā, taču tās plaša pielietošana Indijā nav pierādīta. Arī Ķīnā šī metode nebija masveidīga, jo neskatoties uz ievadāmā vīrusa it kā zemo aktivitāti, vakcinācija diezgan bieži beidzās letāli.

Tomēr šo metodi Ķīnā izmantoja vēl 16.-17.gadsimtā. 18.gadsimta sākumā tā nonāca Centrālāzijas zemēs un turku Osmaņu impērijā. Stambulā to praktizēja grieķu ārsti Emanuēls Timonis un Jakovos Pilarinus. Lielbritānijas sūtņa Stambulā sieva Mērija Montepo tā saukto variolācijas metodi atveda uz Angliju. Līdz ar to Lielbritānija un Ziemeļamerika vakcināciju iepazina pusgadsimtu agrāk, nekā tika veikti pirmie eksperimenti masveida vakcinēšanā. Metode tolaik vēl nekļuva plaši izplatīta, jo nāves gadījumu skaits pēc variolācijas sasniedza 2%, tāpēc to lietoja tikai smagu slimību gadījumos.

Taču tad ārsti pamanīja, ka cilvēki, kas pārslimo govju bakas, iegūst imunitāti arī pret īstajām (melnajām) bakām. Pirmie šo teoriju apstiprināja angļu fermera Bendžamina Džestija ģimene, kas pārslimoja bakas 1774.gadā, bet vēlāk viņu dēli nesaslima pat ar vieglu īsto baku formu. 1791.gadā Peters Plets no Ķīles Vācijā pret bakām vakcinēja trīs bērnus. Savukārt 1796.gadā angļu aptiekārs un ķirurgs Edvards Dženners no baku pūslīšiem uz kādas slaucējas rokām paņēma šķidrumu ar govju baku izraisītājiem un ievadīja to sava dārznieka astoņus gadus vecajam dēlam, kuram izveidojās stabila imunitāte pret bakām. Lai gan vēlāk vairāk nekā 20 reižu tika mēģināts mākslīgi panākt šī zēna Džeimsa Fipsa saslimšanu ar melno baku vīrusu, tas nekad neizdevās un viņš tā arī nesaslima.

Ernesta Borda glezna, kurā attēlots, kā Edvards Dženners veic savu pirmo vakcināciju.

Jaunatklāto metodi Dženners izmēģināja arī ar citiem cilvēkiem, un visi, kuri šādu vakcīnu saņēma, ar bakām nesaslima. 1798.gadā Dženners publicēja savus pētījumus rakstā, kurā pirmoreiz tika minēts arī termins “vakcinācija”. Līdz 19.gadsimta sākumam raksts tika tulkots sešās valodās, bet vakcinācija veikta vairāk nekā 100 000 cilvēku. Tomēr plašu masveida vakcinācijas praksi pirmoreiz sāka izmantot tikai pēc lielās baku epidēmijas 1840.-1843.gadā, kad no šīs slimības nomira ap 500 000 eiropiešu.

Nākamā vakcīnu paaudze parādījās 19.gadsimta 80.gados, kad franču mikrobiologs Luijs Pastērs radīja vakcīnas pret holēru un Sibīrijas mēri, kurās izmantoja novājinātus mikroorganismus. Godinot Dženneru, arī Pastērs savu metodi nosauca par vakcināciju. 1885.gadā uz Pastēra laboratoriju tika atvests deviņus gadus vecs zēns, kuru bija sakodis traks suns. Pastērs viņam ievadīja tikko radīto vakcīnu pret trakumsērgu un puisēns, uz kura izdzīvošanu neviens necerēja, negaidīti izveseļojās. Uz Pastēra laboratoriju no visas Eiropas sāka braukt cilvēki, lai saņemtu vakcīnu pret trakumsērgu.

Krievijā par pirmo vakcinēto personu uzskata imperatori Katrīnu II, kuru pret bakām vakcinēja 1768.gadā. Vēlāk ar imperatores pavēli vakcinēšanās pret bakām Krievijā kļuva obligāta. Taču zīmīgi, ka Latvijas teritorijā pirmā vakcinācija notika daudz agrāk. Vidzemes guberņā, kas tolaik jau bija iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, to veica A.Sulins 1756.gadā un Valkas apriņķa ārsts F.Rīls 1763.gadā. Kopš 1785.gada Rūjienas draudzes mācītājs Gustavs fon Bergmanis sapotēja pret bakām ap 12 000 Rūjienas apkārtnes ļaužu, par ko 1802.gadā saņēma zelta pateicības medaļu. Savukārt Rīgā masveida vakcinācijas metodi 1800.gadā ieviesa Jelgavā dzimušais ārsts Oto Hūns.

Vēsturiskas gleznas un zīmējumi, kuros attēlota bērnu vakcinēšana.

Par galveno epidēmiju apkarošanas un profilakses metodi vakcinācija kļuva 19.gadsimta otrajā pusē un 20.gadsimta sākumā. Tolaik vakcināciju uzskatīja par revolucionāru atklājumu, kas ļauj cilvēcei uzveikt vai būtiski samazināt slimības, no kurām pirms tam cilvēki mira. Vakcinācijas rezultātā ir pilnīgi izskausta vai ievērojami samazināta saslimstība ar bakām, poliomielītu, masalām, difteriju, stingumkrampjiem un citām slimībām. Arī šodien vakcinācija zinātnieku un medicīnas darbinieku aprindās tiek uzskatīta par vienkāršāko, drošāko un efektīvāko metodi infekcijas slimību profilaksei.

Gandrīz vienlaikus ar vakcinācijas metodes atklāšanu radās arī vakcinācijas pretinieku kustība. Sākumā tā balstījās galvenokārt uz reliģiski ētiskiem argumentiem, norādot, ka cilvēka iejaukšanās Dieva providences plānā nav pieļaujama. Tiesa, drīz vien parādījās arī pirmās sazvērestību teorijas, kas apgalvoja, ka pret bakām vakcinētajiem izaugšot ragi un astes, jo pretbaku vakcīna bija iegūta no govīm. Arī latviešu zemnieki vēl ilgi uz potēšanu pret bakām raudzījās ar lielām aizdomām un, cik iespējams, centās no šīs procedūras izvairīties. Vēlāk parādījās arī politiski argumenti, kas obligātu vakcināciju pasludināja par cilvēka brīvas izvēles tiesību rupju un nepieņemamu pārkāpumu.

Deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē radās arī pirmās pretvakcinācijas sabiedriskās organizācijas. 1866.gadā Lielbritānijā tika nodibināta Nacionālā pretvakcinācijas līga, bet 1879.gadā ASV - Amerikas pretvakcinācijas biedrība. 19.gadsimta 70. un 80.gados tika izdots liels daudzums pret vakcināciju vērstu rakstu, brošūru un grāmatu, iznāca vairāki žurnāli. Kustības galvenie argumenti tajā laikā bija vakcīnu it kā zemā efektivitāte un drošības līmenis, kā arī jautājums par cilvēktiesību ierobežošanu, ja valsts spiež savus pilsoņus vakcinēties obligātā kārtā. Pretvakcinācijas kustību atbalstīja arī daudzi alternatīvās medicīnas pārstāvji - homeopāti, hiropraktiķi, dabas un tautas medicīnas aizstāvji.

Vakcinācijas pretinieku izdota atklātnīte, kur kariķēta vakcīnu “brīnumainā iedarbība”.
Redzams, ka vakcinētajiem (labajā pusē) no dažādām ķermeņa vietām izaug govju galvas.

Tomēr līdz pat 20.gadsimta vidum pretvakcinācijas kustība bija salīdzinoši mazskaitlīga, izņemot dažus gadījumus, kad noteiktās vietās un laikā (piemēram, Stokholmā 1873.-1874.gadā) atteikšanās no vakcinācijas kļuva masveidīga. Lielāku izplatību vakcinācijas pretinieku idejas ieguva līdz ar interneta attīstību. 20.gadsimta 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā antivakcinācijas kustība sasniedza arī Austrumeiropu, tostarp Latviju. Šodien vakcinācijas noliedzēju ideoloģiskais diapazons svārstās no stingrās līnijas piekritējiem, kas kategoriski noliedz jebkādu vakcinēšanos, līdz parastiem skeptiķiem, kas vienkārši šaubās par vakcīnu patieso iedarbīgumu un baidās no bīstamām blakusparādībām.

Tie, kas dzīvojuši padomju laikā, atcerēsies, ka bērnu masveida vakcinēšana pret dažādām slimībām bija parasta lieta, par ko neviens īpaši neuztraucās. Bērnus vakcinēja gan zīdaiņa vecumā, gan bērnudārzā un skolā. Turklāt vecākiem neviens atļauju neprasīja, jo vakcinēšanās pret noteiktām slimībām bija obligāta. Līdzīgi bija daudzās citās pasaules valstīs. Cilvēki vakcināciju pieņēma kā pašu par sevi saprotamu un nevienam nenāca prātā pret to protestēt. Tāpat kā visur pasaulē, arī PSRS bija gadījumi, kad bērni pēc vakcinēšanas saslima smagāk vai pat nomira, taču lielākā daļa ieguva stabilu imunitāti pret bīstamām kaitēm. Jāatzīst arī, ka neskatoties uz obligāto vakcinēšanos, tā laika paaudze bija ar daudz spēcīgāku imūnsistēmu, nekā mūsdienu cilvēki ar vai bez vakcinēšanās.

Viens no iemesliem skepticismam pret vakcināciju ir dažādi ķīmiskie savienojumi, kādus vakcīnām pievieno kopš 20.gadsimta vidus. Lielākās bažas izteiktas par dzīvsudraba klātbūtni vakcīnās. Tiesa, vakcīnās neizmanto tīru dzīvsudrabu, bet organisku dzīvsudraba savienojumu tiomersālu, kas cilvēka organismā sadalās un ātri tiek izvadīts no tā, turklāt dzīvsudraba daudzums vakcīnās, kurām tas pievienots, ir niecīgs. Daudzi uztraucas arī par alumīnija pievienošanu vakcīnām, tomēr arī tā daudzums ir krietni mazāks, nekā cilvēki šo vielu uzņem dabīgā ceļā no citiem avotiem. Zinātnieku noraidīta kā nepierādīta ir teorija par vakcinācijas saistību ar autiskā spektra traucējumiem bērniem.

Ir vēl citi argumenti pret vakcīnām. Pirmkārt tās ir šaubas par vakcīnu efektivitāti, jo dažos gadījumos vakcīnas izrādījušās salīdzinoši mazefektīvas, vai to pozitīvā ietekme bijusi mazāka par nevēlamām blakusparādībām. Ir arī viedoklis, ka masu vakcinācija pret daudzām slimībām mūsdienās vairs nav nepieciešama, jo pret vairumu slimību radītas efektīvas zāles. Neesot arī nozīmes vakcinēties pret reti sastopamām kaitēm, ar kurām cilvēks dzīves laikā diezin vai saslims. Tāpat neesot pareizi veikt vispārēju vakcināciju apstākļos, kad nenotiek masveida saslimšana, jo tā cilvēki tiekot pakļauti iespējamu blakņu riskam, kaut, iespējams, nemaz nesaslimtu ar slimību, pret kuru tiek vakcinēti. Un, protams, ir ļoti pamatotas aizdomas, ka masveida vakcinēšanās nepieciešamību lobē paši vakcīnu izstrādātāji un ražotāji, jo farmācijas bizness šodien ir viens no ienesīgākajiem pasaulē.

Tiktāl vēsture. Taču cilvēkiem vairāk interesē problēmas ar jaunajām vakcīnām pret Covid. Arī par tām tiek izteiktas nopietnas bažas, un liela daļa cilvēku visā pasaulē nevēlas ar tām vakcinēties. Viens no iemesliem ir tas, ka vakcīnas radītas steigā, tāpēc ir bažas par vēl nenoskaidrotām iespējamām blaknēm. Paši vakcīnu izstrādātāji brīdinājuši, ka jaunā vakcīna varētu vakcinētos “nolikt gultā” vismaz uz pāris dienām. Dažādiem cilvēkiem organisms dažādi reaģē gan uz slimībām, gan vakcīnām. Visā vakcinēšanas vēsturē fiksēti gadījumi, kad cilvēki no vakcīnām nopietni saslimuši vai pat miruši. Tiesa, uz kopējā vakcinēto fona šādu smagāk saslimušo ir salīdzinoši maz, tāpēc riska faktori tiek uzskatīti par mazāk bīstamiem nekā sekas, kādas radītu bīstamas slimības, ja vakcinācija nenotiktu vispār.

Kad jaunās vakcīnas vēl tikai tapa, par tām tika dzirdētas visbriesmīgākās sazvērestību teorijas. Tās būšot pilnas ar indīgām vielām, un visi, kas vakcīnas saņems, gada laikā būšot beigti un pagalam. Vakcīnas reaģēšot arī uz 5G starojumu, kas paātrināšot cilvēku nāvi. Tas tika saistīts ar “zelta miljarda” koncepciju, kuras piekritēji ar jaunajām vakcīnām gribot noindēt pusi cilvēces. Runāja arī par cilvēku slepenu čipēšanu ar jauno vakcīnu, iespējams, ar nanočipiem, kas ir cilvēka redzei neatšķirami.

Tomēr visās šajās teorijās ir kāda loģikas problēma, proti - jaunās vakcīnas pirmie saņēma attīstīto valstu iedzīvotāji, tātad tieši šis “zelta miljards”, kam it kā vajadzētu palikt, lai valdītu pār pasauli. Daudzās zemēs par prioritāri vakcinējamām sabiedrības grupām nosaukti mediķi, skolotāji, policisti. Pat ja pieņemtu, ka valdības vēlas atbrīvoties no veciem cilvēkiem, invalīdiem un hroniskiem slimniekiem, tad domāt, ka kāds ar vakcīnām tīšuprāt nogalina jebkurai valstij tik vajadzīgu jomu speciālistus, nav īsti loģiski. Tāpat, ja vakcīnai būtu pievienots tāds čips, ar kādu šobrīd čipē dzīvniekus, to nekādi nevarētu noslēpt, jo šādai čipēšanai nepieciešama īpaša šļirce ar daudz resnāku adatu. To nevar cilvēkam iemānīt viņam pašam nezinot. Turklāt vienā vakcīnas pudelītē ir vairākas devas, tāpēc būtu neiespējami nodrošināt čipa nonākšanu visu vakcinējamo organismā.

Lai gan esam skeptiski pret dažādām sazvērestību teorijām, tas nenozīmē, ka jaunās vakcīnas pret Covid var uzskatīt par pilnīgi drošām. Tagad, kad masveida vakcinācija pret Covid noris visā pasaulē, kļūst skaidri redzams, ka problēmas ar jaunajām vakcīnām ir, un reizēm ļoti nopietnas. Lai gan vairumam cilvēku pēc vakcinēšanās simptomi ir viegli vai vidēji smagi un cilvēka imūnsistēma izstrādā antivielas pret konkrēto slimību, taču ir arī cilvēki, kam blaknes pēc vakcīnas ir smagas. Vakcinētie visā pasaulē ir piedzīvojuši gan anafilaktisko šoku, gan vieglākas vai smagākas alerģiskas reakcijas, sejas nerva paralīzi, tagad arī asinsreces traucējumus, trombozi un plaušu embolijas gadījumus.

Dažas no iespējamām blaknēm pēc vakcinācijas ar Covid-19 vakcīnām.

Neskatoties uz to, Pasaules Veselības Organizācija, Eiropas Savienības atbildīgās institūcijas un pašmāju epidemiologi vienā mutē apgalvo, ka vakcīnas pret Covid esot oficiāli reģistrētas, tāpēc pilnīgi drošas. To sakot viņi apzināti liekuļo, lai neteiktu, ka slēpj patiesību no sabiedrības. Jaunās vakcīnas patiesi ir reģistrētas, taču šī reģistrācija vismaz Eiropā nav gluži pilnīga, bet ir tikai tā sauktā paātrinātā reģistrācija (rolling review), kas pandēmijas apstākļos ļauj šīs vakcīnas lietot līdz pilnīgai reģistrācijai. Tas nozīmē, ka vakcīnu izstrādātāju sniegtā informācija par tās izmēģinājumiem un blaknēm ļauj šādu vakcīnu izmantot kā salīdzinoši drošu, taču izmēģinājumi vēl nav tik pilnīgi, lai vakcīnai piešķirtu pilnu reģistrāciju. Tāpat kā katra jauna vakcīna, kas radīta pirmoreiz, arī šīs vakcīnas objektīvi nemaz nevar būt pilnīgi drošas, jo tiks uzlabotas tikai laika gaitā, pakāpeniski novēršot vairumu bīstamo blakņu.

Ikviens medicīnā saprotošs cilvēks pateiks, ka jebkuras vakcīnas pilnīgai izstrādei vajadzīgi vismaz pieci līdz desmit gadi. Jaunu vakcīnu pirmās partijas vienmēr būs zināms eksperiments, jo, lai gan izstrādes procesā tās izmēģinātas uz vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku, tomēr ne visas blaknes iespējams atklāt uzreiz. Tās var noskaidrot tikai vakcinēšanas procesā. Šis fakts var patikt vai nepatikt, bet pirmie ar jaunu vakcīnu vakcinētie vienmēr zināmā mērā būs izmēģinājuma trusīšu lomā. Tikai no viņu pieredzes būs iespējams uzzināt vairāk par vakcīnu patieso drošības līmeni un blaknēm. Taču tad tas ir godīgi jāpasaka sabiedrībai, jo tikai tā katrs var izdarīt pilnīgi brīvu un apzinātu izvēli.

Visā pasaulē pēc Covid vakcīnas saņemšanas ir reģistrēti arī nāves gadījumi. Atbildīgās institūcijas apgalvo, ka tiešu saistību starp vakcīnām un nāves gadījumiem pierādīt nevar. Protams, jo ir gandrīz neiespējami pierādīt cēloņsakarību, ja cilvēks nenomirst tūlīt pēc vakcinēšanas, bet tikai pēc dažām dienām. Tad vienmēr varēs pateikt, ka saikne nav pierādāma. Tomēr šāda attieksme atkal nav godīga. Cilvēki mirst ikdienas, taču kā izskaidrot, ka pēc vakcīnas saņemšanas miruši ne vien ļaudis cienījamos gados, kam nāve varbūt iestājās vecuma dēļ, bet arī vidēja vecuma un pat jauni cilvēki, kas pirms tam neslimoja ne ar kādām hroniskām slimībām? Atcerēsimies, ka arī trombu veidošanās gadījumos atbildīgās institūcijas vispirms kategoriski noliedza saikni ar vakcīnām, pēc tam teica, ka šāda saikne nav pierādāma, bet beigās bija spiestas atzīt, ka cēloņsakarība tomēr pastāv.

Visi šie jautājumi prasa godīgas atbildes, taču šķiet, ka varas institūcijas nevēlas pieļaut pat mazākās publiski izteiktas šaubas par vakcīnu drošību. Zināmā mērā viņus var saprast, jo uzdevums taču ir panākt, lai vakcinēti tiktu vismaz 70-80% iedzīvotāju. Tikai tā iespējams panākt tā saukto kolektīvo jeb pūļa imunitāti. Tomēr vismaz Latvijā ir skaidri redzams, ka vakcinēt šādu cilvēku daudzumu diez vai izdosies. Tas valdošos dzen izmisumā un viņi pacietīgas izskaidrošanas un dialoga vietā ķeras pie prastas propagandas. Speciāli izveidotā un brangi apmaksātā Vakcinācijas biroja darbību citādāk grūti nosaukt. Acīmredzamā propaganda un attiecīgā manipulatīvā kontekstā pasniegta informācija plašsaziņas līdzekļos, kur pēdējā gada laikā pandēmija un nu arī vakcinācija teju izspiedusi citas ziņas - tas viss cilvēkiem sen ir līdz kaklam un nebūt neveicina vakcinācijas popularitāti tautā.

Neprasme vai nevēlēšanās veidot dialogu ar sabiedrību ir viena medaļas puse, taču pilnīgi nepieņemama ir krasā vēršanās pret tiem, kas uzdod jautājumus vai publiski sniedz veselības aizsardzības un vakcinācijas institūcijām neglaimojošu informāciju. Protams, publiskajā telpā ir arī milzum daudz viltus ziņu izplatītāju un ļaunprātīgu pandēmijas ierobežojumu pārkāpēju, taču kad agresīvi tiek uzbrukts tiem, kas uzdod nopietnus un visnotaļ pamatotus jautājumus, kā tas notika TV raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” gadījumā, bet ir noticis arī ar daudziem citiem, kuri uzdrošinājušies pateikt, ka, iespējams, “karalis ir kails” - tas liecina par attiecīgo valsts iestāžu vājumu un nespēju argumentēti pierādīt pretējo, tā vietā labāk izvēloties diktāta un oponentu nomelnošanas metodes.

Šāda valdības rīcība liek bažīties, ka kādā brīdī vakcināciju pret Covid varētu pasludināt par obligātu. Gan Eiropas Savienība, gan Latvijas varas institūcijas solījušas, ka vakcinācija būs brīvprātīga. Par to izdota pat Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcija Nr.2361. Tomēr gan Eiropā, gan Latvijā dzirdamas balsis, kas vakcināciju rosina padarīt obligātu. Ir arī zināms, ka neskatoties uz rezolūcijām un likumiem, atsevišķi darba devēji cenšas iebiedēt savus darbiniekus ar atlaišanas draudiem, ja tie “brīvprātīgi” nevakcinēsies. Par šādiem gadījumiem sūdzības saņem arī Tiesībsarga birojs. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks savulaik publiski paziņoja, ka armijā vakcinācija būs obligāta, izņemot Zemessardzi un civilos darbiniekus. Vēlāk gan viņš savu nostāju bija spiests mainīt, taču pret profesionālā dienesta karavīriem joprojām tiek izdarīts nepārprotams spiediens vakcinēties.

Patiesībā arī ES pasludinātais vakcinēšanās brīvprātīgums var kļūt par fikciju. Pati vakcinācija, iespējams, paliks brīvprātīga, taču vai tā ir patiesa brīvprātība, ja nevakcinētajiem draud ierobežojumi, kas nopietni skars viņu cilvēktiesības? Ieviešot obligātās vakcinācijas pases, nevakcinētajiem tiks būtiski ierobežotas iespējas ceļot, izmantot aviokompāniju un viesnīcu pakalpojumus. Pat ja ceļot atļaus, pirms tam katru reizi obligāti būs jāveic Covid tests, ko jāapmaksā no savas kabatas. Jau šodien ar šādiem testiem dažas valstīs pelna lielas summas. Tāpat vairāku valstu amatpersonas izteikušas radikālas idejas liegt nevakcinētajiem apmeklēt publiskus pasākumus, teātrus, muzejus, koncertus. Ja tā notiks, daļa sabiedrības kļūs par otrās šķiras pilsoņiem. Un tad daudzi, kas to nemaz nevēlas, būs spiesti vakcinēties “brīvprātīgi obligāti” darba, pārvietošanā vai citu būtisku iemeslu dēļ.

Liela daļa cilvēku intervijās saka, ka grib vakcinēties tādēļ, lai atgrieztos normālā dzīvē - ceļotu, tiktos ar radiem un draugiem, apmeklētu teātrus, muzejus, kafejnīcas. Šādu iespēju viņiem mēnešiem ilgi solījušas oficiālās institūcijas, apgalvojot, ka tikai caur vakcināciju ir “vienīgais ceļš uz brīvību”. Tā atkal nav patiesība, jo tagad, kad vakcinācija sākusies, izrādās, ka arī pēc vakcīnas saņemšanas jāturpina valkāt maskas, ieturēt distanci, nevar brīvi apmeklēt radus, draugus un daudzas sabiedriskās vietas. Vēl trakāk - izrādās, ka vakcinācija nespēj pasargāt arī no saslimšanas ar Covid, jo daudzi ir saslimuši gan pēc pirmās, gan otrās vakcīnas devas saņemšanas. Tas arī saprotams, jo vīruss jau nezina, kurš ir vakcinējies, bet kurš nav. Tiesa, vakcinētie slimību izslimo vieglāk un tiek samazināta letāla iznākuma iespēja, tomēr fiksēti arī gadījumi, kad pēc vakcinācijas cilvēki saslimuši pat smagāk.

Tas tikai liecina, ka katra cilvēka organisms ir individuāls un atšķirīgi reaģē uz vakcīnām. Bieži dzirdēta atruna, ka, salīdzinot ar vakcinēto miljoniem, pāris simti no vakcīnām nopietni saslimušo un daži desmiti mirušo tāds nieks vien ir un nav salīdzināms ar pozitīvo, ko dod vakcinēšanās. Pati par sevi šī atziņa ir patiesa, taču tiem, kas vakcīnas dēļ kļuvuši par invalīdiem vai pēc vakcinēšanās mirušo tuviniekiem šāda pragmatiska pieeja var šķist ciniska. Konkrētajam cilvēkam un ģimenei tā ir traģēdija. Ir saprotams, ka vienmēr būs kādi, kas kļūs par upuriem uz it kā sabiedrības kopējā labuma altāra, tomēr tad cilvēkiem pirms vakcinēšanās ir jāsaņem vispusīga un godīga informācija par visām iespējamām blakusparādībām un riskiem, un viņu izvēlei jābūt brīvai un neviena neietekmētai.

Pretrunīgās informācijas dēļ šodien daudzi, kas tomēr nolēmuši vakcinēties, gaida iespēju izvēlēties konkrētu vakcīnu. Sākumā negatīva attieksme bija pret jaunā tipa mRNS vakcīnām, piemēram, “Pfizer” un “Moderna”, jo tajās izmantotas vīrusa gēnu daļiņas, kas gan cilvēka DNS iekļūt nevar. Tomēr līdz pat 2020.gadam mRNS vakcīnas tika uzskatītas par eksperimentālām un tikai teorētiski izmantojamām lietošanai cilvēkiem. Šobrīd daudzi nevēlas vakcinēties ar “AstraZeneca” vakcīnu, jo tai konstatētas blaknes trombozes veidā. Arī “Johnson & Johnson” (”Jansen”) vakcīnām tā pati vaina. Nāves gadījumi konstatēti arī pēc “Sputnik V” vakcīnas. Patiesībā visas vakcīna šajā ziņā ir vienādas - tās var izveidot imunitāti, bet dažos gadījumos tomēr izraisa smagas sekas un pat nāvi. Tāpat, vīrusa mutāciju dēļ ir ļoti iespējams, ka pret Covid, tāpat kā pret gripu, nāksies revakcinēties katru gadu vai pat biežāk.

Šodien pasaulē atskan balsis, kas, pretēji vispārējam optimistiskas nākotnes un vakcinācijas brīnumu solītāju korim, skaidri pasaka, ka pie tās dzīves, kāda bija pirms pandēmijas, cilvēce vairs neatgriezīsies nekad. Un nebūt ne tāpēc, ka šo vīrusu neizdosies ierobežot, bet tādēļ, ka kādiem no pasaules elites pandēmijas dēļ noteiktie ierobežojumi nemaz tik slikti nešķiet un tādēļ būtu saglabājami arī nākotnē, lai “mainītu pasauli uz labu” (lasiet ŠEIT). Vai šīs ārprātīgās ieceres īstenosies, zina tikai Dievs, bet tas pats Dievs Savā Vārdā saka, ka laiku beigās dažādas slimības un epidēmijas pasaulē vairosies (Lūkas ev. 21:11). Raidsabiedrība BBC ziņo, ka pēdējā gadsimta laikā dažādu epidēmiju skaits ir četrkāršojies. Ja tā, tad bez visām “lielā restarta” idejām var gadīties, ka šādi un vēl bargāki ierobežojumi paliek uz ilgu laiku un arī vakcinēšanās kļūst par cilvēces ikdienu.

“Laikmeta zīmju” veidotāji nenoliedz vakcināciju kā epidēmijas ierobežojošu līdzekli. Tomēr pret Covid vakcīnām esam piesardzīgi to pagaidām vēl eksperimentālā statusa un iespējamo blakņu dēļ. Turklāt, ja pret Covid patiesi nāksies vakcinēties ik gadu, tad pat salīdzinoši vieglās blaknes, kas daudziem nemaz tik vieglas nav, kļūs par apgrūtinošu nastu. Tāpat uzskatām, ka valsts ir negodīga pret saviem pilsoņiem, liekot vakcīnu saņēmējiem parakstīties par to, ka vakcīnu viņi pieņem brīvprātīgi un ir iepazīstināti ar visām (!) iespējamām blakusparādībām. Būtībā valsts atsakās no jebkādas juridiskas vai finansiālas līdzatbildības, visu smagumu par iespējamām vakcinācijas sekām uzkraujot pašiem vakcinētajiem. Ja pēc vakcinēšanās cilvēks smagi saslims vai nomirs, nekādu gandarījumu tuvinieki saņemt nevarēs. Īpaši negodīgi tas ir pret tiem, kas vakcinēties būs spiesti “brīvprātīgi obligāti”.

Ņemot vērā visu augstākminēto, “Laikmeta zīmes” viennozīmīgi iestājas par to, lai lēmums vakcinēties vai nevakcinēties būtu personīgs un absolūti brīvprātīgs. Jebkāda, kaut vai netieša, piespiešana nav pieļaujama. Nav pieļaujama arī jebkāda diskriminācija pret tiem, kas nolems nevakcinēties. Cilvēkam pašam jāizlemj, vai nevakcinēties un riskēt smagi saslimt ar Covid, vai vakcinēties un saslimt viegli, tomēr ņemot vērā, ka var arī būt pretēji - nevakcinēties un tomēr nesaslimt vai vakcinēties un tik un tā saslimt. Katram šī izvēle jāizdara pašam, saskaņā ar savu sirdsapziņu un Dieva vadību. Mēs neesam pret vakcinēšanos, taču kategoriski esam pret selektīvi pasniegtu informāciju, uzmācīgu propagandu un piespiešanu. Atcerēsimies, ka Radītājs ir spēcīgs mūs pasargāt jebkurā situācijā, ja vien uzticamies un padodamies Viņa vadībai. Saudzējiet sevi un savas ģimenes! Esiet veseli!

****

P.S. Reizēm patiešām šķiet, ka Latvijas valdība dzīvo citā realitātē. Vairums Rietumu valstu iepērk “Pfizer” un “Moderna” vakcīnas - mūsējie pasūtina gandrīz tikai “AstraZeneca”. Kamēr daudzas valstis “AstraZeneca” nolēmušas potēt tikai par 60 gadiem vecākiem cilvēkiem, mūsējie turpina apgalvot, ka šī vakcīna ir absolūti droša, un turpina vakcinēt visu vecumu ļaudis. Laikā, kad Dānija atsakās no “AstraZeneca” vakcīnas vispār, premjers publiski paziņo, ka “AstraZeneca” ir “apbrīnojami laba vakcīna un ļaut izvēlēties citu ražotāju vakcīnas būtu aplami”, bet veselības ministrs Daniels Pavļuts gatavs “aplaimot” Latvijas iedzīvotājus ar dāņu izbrāķētajām “AstraZeneca” vakcīnu devām. Visu šo marasmu pavada masīva propagandas kampaņa, kurai tiek tērēti daudzi tūkstoši. Nav runa par to, kura vakcīna labāka vai sliktāka, bet to, ka redzot šādu valdības vienvirziena politiku, skepse sabiedrībā tikai vairojas un no vakcinācijas atsakās arvien vairāk cilvēku. Kurp ej, Latvija?

© 2021 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2021/04/19/vakcineties-vai-ne-tads-ir-jautajums/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.