Vai Dievs mīl gejus un lesbietes?

Ievietoja | Sadaļa Polemika, Valsts un pilsoņi | Publicēts 23-03-2021

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

2021.gada 27.februārī Latvijas Televīzijas tiešraidē tika pasniegta sabiedrisko mediju gada balva “Kilograms kultūras” deviņās kategorijās. Kategorijā “Literatūra” balvu saņēma Inga Gaile par rakstniecei Ivandei Kaijai veltīto romānu “Rakstītāja”. Attiecībā uz šo grāmatu “Laikmeta zīmēm” ir divejādas sajūtas. No vienas puses, Ivandes Kaijas personība mums kā konservatīvi kristīgu uzskatu cilvēkiem šķiet stipri kontroversiāla, jo rakstniece, kuras īstais vārds ir Antonija Lūkina, dzīvē pauda radikāli feministiskas idejas un aizrāvās ar okulto teozofijas mācību. Taču no otras puses, Lūkinas patriotisms, Latvijas brīvības cīņu laikā organizējot “Zelta fondu”, kurā sievietes ziedoja savas ģimenes dārglietas mūsu zemes brīvībai, tāpat vēlākais viņas darbs laikrakstā “Latvijas Sargs” un Ārlietu ministrijā, padarījis Ivandi Kaiju par visai nozīmīgu personību Latvijas vēsturē.

Balvu saņemt grāmatas autore bija ieradusies pati. Tiklīdz ieraudzījām viņas attēlu televizora ekrānā, kaut kas negribot lika iekšēji saspringt. Uzsvērti vīrišķīgais matu griezums modināja nepatīkamas aizdomas. Mirkli vēlāk gan tā kā drusku nokaunējāmies, jo šādai frizūrai varēja būt gluži citi iemesli, piemēram, kāda slimība. Tas lika pārdomāt, cik stipri mūsu domāšanu iespaidojusi gadiem ilgā “seksuālo minoritāšu” propagandēšana, kas nu liek ar aizdomām raudzīties pat uz gluži nevainīgām lietām. Divi vīrieši apskaujas - vai tik nav geji? Divas sievietes sabučojas - laikam lesbietes! Sievietei īsāks matu griezums - noteikti lesbiete vai transpersona. Par tādu Bībelē minētu un senāk draudzēs piekoptu lietu, kā “svētais skūpsts” brāļu vai māsu starpā, šodien neviens pat domāt neuzdrīkstas.

Kad rakstniece devās uz skatuvi saņemt balvu, mūsu aizdomas tikai pastiprinājās. Pateicības vārdu vietā viņa sāka runāt gan par Stambulas konvenciju, kas esot jāparaksta, gan par viendzimuma partnerattiecību likumu, kas esot jāpieņem, piedevām vēl liekot saprast, ka arhibīskapi “Jānis Vanags un Zbigņevs Stankevičs nav Dievs”. Ar to laikam bija domāts, ka Dieva uzskatiem par homoseksuāļiem un citiem dīvainajiem viņasprāt vajadzētu būt citādākiem nekā Vanagam ar Stankeviču. Visas šīs “minoritātes” Gaile nodēvēja par “mazaizsargātām sabiedrības grupām”, par kurām valstij jārūpējas. Tik nepārprotams “seksuālo dažādību” atbalstošs vēstījums lika par rakstnieces personību un viņas līdzšinējo literāro un sabiedrisko darbību uzzināt kaut ko vairāk, cik nu tas publiskajā telpā iespējams.

Inga Gaile ir dzejniece, prozaiķe un dramaturģe. Viņas dzeja novērtēta ar Klāva Elsberga un Ojāra Vācieša prēmiju, Annas Dagdas fonda un Dzejas dienu balvu. Divkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas laureāte. Sarakstījusi sešas dzejas grāmatas, vienu stāstu krājumu, četrus romānus un piecas lugas. Atdzejotāja. Latvijas PEN kluba prezidente. Viena no sieviešu stendapa kustības koordinatorēm un dalībniecēm. Darbojas dzejnieku grupā “Dzejnieki liftā”. Taču Gaili dēvē arī par “Latvijas galveno feministi”, viņas literārajos darbos daudz feminisma tematikas, lielu uzmanību pievēršot sievietes seksualitātei, kas iztirzāta arī romānā par Ivandi Kaiju. Šķiet, arī pašai rakstniecei šī tēma ir svarīga, jo viņa kādā intervijā teikusi, ka fotografējusies kopā ar grāmatu “I love dick” (”Es mīlu dzimumlocekli”).

Un tad mūsu redzeslokā nonāca Ingas Gailes raksts liberālajā interneta žurnālā “Satori”. Nosaukums intriģējošs - “Ingas 1.vēstule”. Tieši šī “vēstule” kļuva par ierosmi mūsu publikācijai. Tajā Gaile atkal runā par “nabaga” homoseksuāļiem, kurus apspiežot netolerantie kristieši. Pats par sevi šis raksts nebūtu īpašas uzmanības vērts, ja Inga nesāktu diskutēt par to, kas viņasprāt atbilst vai neatbilst Dieva Vārda patiesībai, un kādai jābūt “pareizai” kristietībai. Un te nu kļuva skaidri redzams, ka rakstniece runā par lietām, kuras īsti nesaprot, vai, kā Bībelē teikts, saprot dabīgi, miesīgi (Jūdas gr. 10). Taču, kā zināms no tās pašas Bībeles, “garīgas lietas ir garīgi apspriežamas” (1.Korintiešiem 2:13,14).

Savu “vēstuli” Gaile iesāk ar citātiem no Bībeles. Uzreiz nāk prātā 2.bauslis: “Tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nelietīgi valkāt” (5.Mozus gr. 5:11). Kāpēc nelietīgi? Pirmkārt, raksta nosaukumā Gaile it kā velk paralēles ar Bībeles Jaunās Derības apustuļu vēstulēm. Šeit, lūk, mana - apustules Ingas vēstule. Otrkārt, citējot Marka ev. 12:38,39 par Rakstu mācītājiem, Gaile vēršas pret mūsdienu Latvijas kristīgo Baznīcu vadītājiem un garīdzniekiem, tā sagrozot šo pantu patieso jēgu. Treškārt, vēstules mērķis ir ar no konteksta izrautiem Dieva Vārda fragmentiem attaisnot Dievam nepieņemamas lietas, par kuru grēcīgo būtību skaidri rakstīts tajā pašā Dieva Vārdā. Arī sātanam labi padevās Svēto Rakstu citēšana, kad tas kārdināja Jēzu tuksnesī. Ar pareiziem citātiem nevar attaisnot nepareizas lietas.

Tālāk Gaile pēc savas izpratnes sāk iztirzāt Evaņģēlija vēsti par Jēzus ģimeni. Tā neesot nekāda Svētā ģimene - to vēlāk izdomājuši “baznīctēvi”. Protams, ka tolaik Jāzepam un Marijai ar viņu puisēnu nebija šāda goda nosaukuma, bet garīgajā plāksnē tomēr varēja būt. Raksti pauž, ka tie, kas Dievu bīstas un staigā Viņa ceļos, Radītāja acīs tiek atzīti par svētiem. Ābrahāmam par taisnību tika pielīdzināta viņa ticība. Arī Marija uzticējās Dievam un tāpēc ir nosaukta par “svētīgo starp sievietēm”, tāpat Jāzeps. Pēc Jēzus krusta nāves un augšāmcelšanās Dieva acīs svētie ir visi, kas tic Kristus upurim un pieņem Viņu par savu Glābēju un dzīves Kungu, Kristus asinīs saņemot grēku piedošanu un izlīdzināšanos ar Dievu. Tāpēc Jāzepa un Marijas ģimeni noteikti arī tajā laikā varēja saukt par Svēto vai vismaz Svētīto.

Savukārt faktu, ka lielā cilvēku daudzuma dēļ, kas tautas skaitīšanas nolūkā bija ieradušies Betlēmē, Jāzepam un Marijai neatradās vieta nevienā viesu namā un Jēzum bija jāpiedzimst kūtī, Gaile traktē tā, it kā viņus tīši būtu atraidījušas “pareizās ģimenes”. Tā šis senais notikums tiek veikli savērpts ar centieniem nostiprināt dabiskas ģimenes modeli šodien. Rakstniece arī pilnīgi nepamatoti apgalvo, ka “Latvijā daļa baznīctēvu sargā varu un atbalsta populismu”. Patiesībā bīskapi un mācītāji ne reizi vien pauduši bargu kritiku varai un nebaidījušies to darīt pat augstos valsts svētkos. Cita lieta, ka kristieši uzreiz nekliedz līdzi pūlim, ka vara jāgāž katru reizi, kad kādam nepatīk tās izdotie likumi. Dieva Vārds mūs māca aizlūgt “par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā” (1.Timotejam 2:2), jo Dievs “grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nonāk pie patiesības atziņas” (1.Timotejam 2:4).

Gailes nepatika pret Baznīcu, vismaz institucionālo Baznīcu, ir acīmredzama. Viņa to arī nemaz neslēpj. Seko virkne stereotipisku apgalvojumu, kādos skeptiķi un kristīgā nīdēji tradicionāli apsūdz kristiešus. Un atkal senatne manipulatīvi tiek sapīta ar šodienu. Izrādās, tie ir mūsdienu kristīgo Baznīcu priekšteči, kas it kā “griezuši galvas” lībiešiem, kristot tos “ar uguni un ūdeni”. Atgādināti tiek gan inkvizīcijas sodi ķeceriem, kurus rakstniece dēvē par “labāk izglītotiem sabiedrības locekļiem”, gan “raganu prāvas”, kurās it kā dedzinātas “jūtīgākās sievietes, kas piedzīvojušas brīnumu”.

Cienījamai Gailes kundzei varētu ieteikt nopietnāk pastudēt vēsturi un mūsdienu vēsturnieku atziņas, nevis tiražēt dziļi iesakņojušos mītus. Varbūt Inga nezina, ka daudzi Daugavas lībieši Kristus mācību pieņēma labprātīgi. Jau 1184.gadā Ikšķilē izveidojās pirmā lībiešu draudze. Misionārs Meinards kristīja vairākus simtus līvu. “Uguns uz zobens” līvu zemēs ienāca tikai pēc tam, kad pagāniskie lībieši uzbruka Meinarda īpašumiem, izlaupīja viņa mantu un apdraudēja bīskapa un viņa ļaužu dzīvību. Tikai tad pāvests Celestīns III nolēma, ka “pirmo kristīgo draudzi Baltijā nedrīkst pamest likteņa varā”, un zemē ieradās bruņinieki un karakalpi. Jāatgādina arī, ka dižākais un cienītākais līvu valdnieks un karavadonis Turaidas valdnieks Kaupo līdz pat mūža beigām palika dziļi pārliecināts kristietis.

Vēstures notikumus vērtēt no šodienas skatupunkta nedrīkst. Kas šodien šķiet nepiedodama nežēlība, senatnē bija pavisam ikdienišķa prakse. Inkvizīcijas uzdevums bija tikai noteikt, vai apsūdzētais ir vai nav vainīgs Dieva Vārdam neatbilstošu uzskatu izplatīšanā. Inkvizitoriem pašiem nebija tiesību piespriest nāvessodu. Izņēmums bija bēdīgi slavenā spāņu inkvizīcija. Ja apsūdzētais tika atzīts par vainīgu, viņu nodeva sodīšanai laicīgajai varai. Tieši laicīgā vara piesprieda nāvessodu, ja tāds par ķecerību bija paredzēts likumdošanā. Kas attiecas uz spīdzināšanu, tā bija ierasta tā laika izmeklēšanas metode un nav specifiski saistīta ar inkvizīciju. No šodienas viedokļa tas var šķist nepieņemami, taču tā laika kontekstā tā vienkārši notika. Cita lieta, ka cieta arī daudz nevainīgo, jo tā laika cilvēku mācību ietekmētā Baznīcas teoloģija bieži vien nonāca pretrunā patiesi bibliskai mācībai.

Inkvizīciju un raganu dedzināšanu Inga Gaile sauc par “Baznīcas tradīciju”, kas, protams, ir muļķības. Viņasprāt Latvijas kristīgās Baznīcas vēlme saglabāt dabiskas ģimenes jēdzienu arī ir tikai tradīcija. Taču, ne visas tradīcijas esot vajadzīgas, un esot jāprot atšķirt svarīgās no tādām, kas kļuvušas traucējošas. Tam palīdzot izglītība. Arī konfesiju vadītājiem Gaile iesaka vairāk izglītoties. Tātad panaceja ir izglītība? Lai tā būtu. Gan izglītība, gan zinātne, gan pati daba mums māca, ka divām viena dzimuma personām bērni nevar rasties, bet pozitīva demogrāfija un tautas atražošanās ir sabiedrības attīstības pamatā. Tāpat izglītota cilvēka prāts saka, ka anālā atvere anatomiski paredzēta, lai no tās kaut ko izvadītu, nevis tajā kaut ko ievadītu, un ka dabā viss ir radīts, lai vīrišķais meklētu sievišķo un sievišķais vīrišķo. Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka homoseksuālas attiecības nav un nevar būt dabiskas.

Par laicīgām zināšanām, kas mudina noliegt Dieva likumus, Bībelē teikti skarbi vārdi: “Ja kāds jūsu vidū uzskata sevi par gudru šīs pasaules lietās, tam jākļūst muļķim, lai tas kļūtu gudrs. Jo šīs pasaules gudrība Dieva priekšā ir muļķība. Ir rakstīts: Viņš satver gudros viņu viltībā, un atkal: Kungs pazīst gudro domas, ka tās ir tukšas” (1.Korintiešiem 3:18-20). Un vēl: “Pazīdami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un nav Viņam pateikušies, bet savos spriedumos iekrituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. Saukdami sevi par gudriem, tie ir kļuvuši muļķi” (Romiešiem 1:21,22). Un vēl: “Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu. Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šīs pasaules vārdu meistari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību muļķībā? Jo, kad pasaule ar savu gudrību Dievu Viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar muļķīgu [pēc pasaules standartiem] sludināšanu” (1.Korintiešiem 1:19-21).

Vai tad Dievs ir pret izglītību un zināšanām? Taču nē! Tomēr, ja pasaulīgās zināšanas jūs mudina ignorēt un noliegt patiesās gudrības autoru - visa Radītāju Dievu, tad šādas zināšanas garīgajā izpratnē ir muļķība, jo agrāk vai vēlāk novedīs strupceļā. Bībele teic: “Bijība Kunga priekšā ir visas gudrības sākums” (Psalmi 111:10) un “Muļķis saka savā sirdī: Dieva nav!” (Psalmi 53:2). Gadsimtu laikā ir izvirzīts simtiem zinātnisku teoriju un hipotēžu, un daudzas no tām kādu laiku bijušas “neapstrīdami pierādīta patiesība”, taču vēlāk zinātne bijusi spiesta tās atsaukt kā patiesībai neatbilstošas. Zināšanas, kuru pamatā nav Dieva atziņa, vienmēr beigās izrādīsies maldinošas.

Nekādas sekulāras zināšanas nepiespiedīs mācītājus, bīskapus un vienkāršos kristiešus mainīt savu viedokli par lietām, kuras Dievs sauc par grēcīgām. Gaile un viņai līdzīgi domājošie apelē pie “realitātes”, kuras dēļ daudzas tradicionālas lietas it kā kļuvušas sabiedrībai traucējošas. Kam traucējošas? Iespējai dzīvot pēc savām iegribām, pārkāpjot Dieva un dabas likumus? Un kas tad ir izveidojis šo “mūsdienu jauno realitāti”? Vai ne tie paši grēcīgie cilvēki, kas dumpojas pret Dievu un ignorē Viņa noteiktos likumus un kārtību? Vai tagad visai sabiedrībai būtu šīs cilvēciskās vājības jāakceptē un jāieraksta tās valsts likumos? Kāpēc lai tie, kam Dieva un dabas likumi joprojām šķiet svarīgi, tolerētu dzīvesveidu, kas ir nepareizs pašā saknē un postošs sabiedrības tālākai attīstībai?

Un tad sākas nodrillētā kristietības nelabvēļu plate - Baznīca Latvijā esot šķirta no valsts. Pēc Gailes domām, Baznīcas īstais uzdevums ir būt tādai kā sociālās labdarības iestādei - “jāpaēdina izsalkušie, jāmierina izmisušie, jāapģērbj kailie, jāuzņem svešinieki, jāapciemo slimie un cietumnieki”. Baznīca to visu arī dara, taču tas nav Baznīcas galvenais uzdevums. Katra kristieša un visas kristīgās Baznīcas pamatuzdevums ir sludināt Evaņģēliju - glābšanas vēsti grēkos grimstošajai cilvēcei. Par grēku sauc uzskatus, vārdus un rīcību, kas ir pretrunā Dieva un dabas likumiem. Šis Baznīcas uzdevums ietver arī tiesības teikt sabiedrībai, kas Dieva acīs ir pareizs un kas nepareizs, un kādas sekas cilvēka dzīvē atnes grēks - garīgu, bet dažkārt arī fizisku nāvi. Baznīca nepildītu savu uzdevumu, ja klusētu par grēku.

Gaile, acīmredzot, tā nedomā, jo apsūdz “baznīctēvus” Jēzus vēstij neatbilstošā rīcībā, atstumjot no Baznīcas “sievietes un homoseksuālus cilvēkus”. Jāteic gan, ka neviens netiek atstumts, vismazāk jau sievietes. Visu konfesiju draudzēs sievietes ir absolūtā vairākumā, tostarp dažādās kalpošanās. Cita lieta, ka vairākās konfesijās sievietes nevar būt mācītājas un bīskapes, taču tas ir teoloģiski diskutējams jautājums. Kas attiecas uz homoseksuāļiem, neviens nekad nav aizliedzis viņiem apmeklēt dievkalpojumus un dzirdēt Kristus vēsti. Taču, ja kāds dzīvo atklāti homoseksuālās, Dieva likumam pretējās attiecībās, un ne tikai to nenožēlo, bet pat lepojas ar savu grēku, tad saskaņā ar Dieva Vārdu, tāds nevar būt draudzes kalpotājs, ne arī piedalīties Svētajā Vakarēdienā sev par sodu (1.Korintiešiem 11:27-31). Kristietības pamats ir grēku nožēlošana un atgriešanās uz patiesības ceļa.

Ja runājam par to, kas ir vai nav “pretrunā Jēzus vēstij”, tad vietā citēt, ko par homoseksuālismu saka Dieva Vārds. Necitēsim Veco Derību un “nomētāšanu ar akmeņiem”, jo šodien ir Jaunās Derības žēlastības laiks. Bet Jaunā Derība par homoseksuālismu pauž: “Sievietes apmainījušas dabisko dzimumkopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekarsuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos. [..] Pazīdami Dieva taisnību, ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi, viņi tomēr ne vien paši tā dara, bet vēl priecājas par tiem, kas tā dzīvo” (Romiešiem 1:26,27,32). Bībelē ir vēl citi panti, kas vēsta, ka “vīriešu piegulētāji” un citi perversā seksa mīļotāji “nemantos Dieva valstību”.

Beidzot Inga savā “vēstulē” nonāk līdz patiesajai problēmas saknei. Izrādās, rakstnieces miesīgā māsa dzīvo homoseksuālās attiecībās ar partneri sievieti. Lūk, kāpēc tik liela sāpe par šo tēmu! Gaile emocionāli apraksta gadījumu, kad māsas partnerei radušies sarežģījumi dzemdību namā pēc māsas smagajām dzemdībām, jo viņa juridiski nav tikusi uzskatīta par tās “ģimeni”. Tajā rakstniece atkal vaino “baznīcas tēvus”, kas savu varu nodrošinot “uz citu cilvēku drošības rēķina”. Viņu pieeja esot “aprobežota un farizejiska”, bet “Bībeles tekstu interpretācija” - nepareiza. “Baznīctēviem” vienkārši esot bailes atzīt, ka viņi ir kļūdījušies, un labot savas kļūdas, akceptējot seksuālo daudzveidību.

Tas ir normāli, ka rakstniece mīl savu māsu un cenšas to atbalstīt. Tomēr, vai tā ir īsta mīlestība, kas klusē par savu tuvinieku grēkiem un nestāsta tiem, kādas postošas sekas tas viņiem atnesīs? Tā nav mīlestība, ja cenšoties pasargāt sev tuva cilvēka šīszemes īstermiņa labsajūtu, atbalstām viņa grēku un tā nolemjam to mūžīgai garīgai nāvei. Runājot par praktisko pusi, arī kristieši ir aicinājuši “meklēt veidus tādām likumdošanas izmaiņām, kas neskar ģimenes un laulības institūciju, rodot citas iespējas vienā mājsaimniecībā dzīvojošajiem iegūt juridisku aizsardzību”. Daudzi Latvijas juristi ir pauduši, ka mūsu valstī juridiski iespējams atrisināt visas problēmas, kādas rodas likumīgā laulībā nedzīvojošiem kopdzīves partneriem. Tā dēļ nav nepieciešams mainīt laulības un ģimenes jēdzienus.

Viss augstāk minētais, visi vēstures un teoloģiskie aspekti, iespējams, varēja arī izpalikt, jo daudziem homoseksa aizstāvjiem tie droši vien maz interesē. Viņiem šķiet, ka jau ir izvēlējušies savu dzīves ceļu. Tomēr cilvēka izvēle nekad nevar būt pilnīgi apzināta, ja viņš nezina, kādas sekas tā atnesīs gan viņam pašam, gan sabiedrībai. Tikai tad, ja cilvēks pilnībā apzinās savas rīcība sekas, viņa izvēle var būt patiesi godīga. Dieva Vārdam var ticēt vai neticēt, taču tas ir jādzird, lai pēc tam neviens nevarētu sacīt, ka nav to zinājis. Tāpēc šāda veida apoloģētika, kas balstās Bībeles un vēsturiskajā patiesībā, kādam var likt iedziļināties šajā sarežģītajā tēmā, pārdomāt un, iespējams, mainīt savus līdzšinējos uzskatus.

Esam nonākuši līdz būtiskākajam - mīlestībai. Inga savā “vēstulē” apgalvo, ka cīnoties par dabisku ģimeni, kristieši nekad nerunājot par mīlestību, jo “tiklīdz viņi pieminētu mīlestību, kļūtu skaidrs, ka tas ir vien kārtējais mēģinājums nosargāt savu varu. Ģimenes rodas no mīlestības, un nav neviena baznīcas tēva varā tās izjaukt”. Mīlestība ir viens no homoseksuāļu lobija visbiežāk piesauktajiem argumentiem. Aizliegt mīlēt nevarot nevienam. Bet vai kāds to liedz? Katrs var mīlēt, ko vien vēlas. Taču, piedodiet, arī zoofili mīl dzīvnieciņus, tāpat pedofili noteikti mīl bērnus. Salīdzinājums ir parupjš, tomēr šīm seksuālajām “minoritātēm” taču neviens neprasa nostiprināt valsts likumdošanā viņu “tiesības mīlēt”. Mīlestība nevar būt arguments, ja netiek paskaidrots, par kāda veida mīlestību ir runa.

Mīlestības aspekti mēdz būt ļoti dažādi. Var mīlēt dzimteni, bērni mīl savus vecākus un vecāki mīl bērnus, sievietes mīl vīriešus un vīrieši sievietes, un kādi mīl Dievu. Taču cilvēki nereti arī saka, ka, piemēram, “mīl” labi paēst, iet uz kino, atpūsties un daudz ko citu. Var pat “mīlēt” dzimumlocekli, kā to pauž Inga Gaile. Tomēr, vai tas viss patiešām ir tā mīlestība, par kādu runā Dievs un Bībele?

Latviešu valodā ir viens vārds “mīlestība”, taču antīkajās valodās mīlestības dažādās šķautnes izteic vairāki vārdi. Sengrieķu valodā, kurā uzrakstīta Jaunā Derība, izšķir vismaz trīs mīlestības jēdzienus, kaut to ir krietni vairāk. Viszemākā mīlestības pakāpe ir “eros”, kas apzīmē miesīgo mīlestību. Būtībā runa vairāk ir par seksuālu kaisli nevis mīlestību. Nākamā pakāpe ir “filia” - mīlestība, kas izpaužas patiesā dziļā draudzībā. Šāda draudzība var būt arī starp viena dzimuma personām, ja vien tā nesavienojas ar “eros”, jo homoseksuālas attiecības Bībelē tiek nosodītas. Tā ir arī atbilde visiem homoseksuāļiem - neviens jums neliedz mīlēt, ja tā patiešām ir īsta mīlestība nevis seksuāla dziņa, taču jums jāsaprot, ka “eros” ir paredzēts vienīgi laulībai, bet laulība ir tikai starp vīrieti un sievieti.

Vispārākā mīlestības pakāpe ir “agape” - beznosacījumu, dodošā un atmaksu negaidošā mīlestība. Tieši tāda ir Dieva mīlestība uz cilvēku. Ideālā laulībā vajadzētu harmoniski saplūst kopā visām trim mīlestības formām - agape, filia un eros. Kas attiecas uz homoseksuāļiem, tad pasaulē ir ļoti daudz homoseksuālu cilvēku, kas piedzīvodami Dieva mīlestību savā dzīvē, ir labprātīgi atteikušos no eros ar saviem viendzimuma partneriem, jo saprot, ka Dieva acīs tas ir liels grēks. Tomēr ir arī skaidrs, ka ne visi cilvēcīgi būs spējīgi uz šādu upuri, tāpēc jautājums ir - vai homoseksuāļi var tikt brīvi no savas tieksmes? Var, tāpat kā jebkurš, kas cieš no kādas garīgas, emocionālas, fiziskas vai morālas kaites.

Mūsdienās izplatītais apgalvojums, ka Dievs homoseksuāļus tādus radījis, ir klajā pretrunā Dieva Vārdam un patiesībā apvaino Dievu, jo Viņš ir skaidri pateicis, ka homoseksuālisms ir grēks. Arī par iedzimtību var runāt tikai dažos procentos homoseksuālisma gadījumu. Papētot dziļāk atklājas, ka lielākajai daļai homoseksuāļu viņu seksuālā “orientācija” ir tādā vai citādā veidā iegūta. Un pat tad, ja tā ir gēnu kļūda, tas tik un tā ir defekts nevis normāla seksualitātes forma, kā to apgalvo homoseksa lobijs. Kā tādu Dievs to var dziedināt, tāpat kā jebkuru citu kaiti. Pasaulē ir daudz bijušo homoseksuāļu, vīrieši, sievietes un transpersonas, kurus Dievs dziedinājis, un kam šodien ir brīnišķīgas laimīgas heteroseksuālas ģimenes. Tādi ir arī Latvijā. Šie cilvēki publiski liecina par Dieva žēlastību savā dzīvē un stāsta saviem bijušajiem likteņa biedriem, ka no homoseksuālisma ir iespējams kļūt brīvam.

Bet kā īsti ir ar šī raksta virsrakstā uzdoto jautājumu? Vai Dievs mīl arī gejus un lesbietes? Kā Savu radību, Dievs visus cilvēkus mīl vienādi, neatkarīgi no viņu darbiem, uzvedības vai dzīvesveida. No šā viedokļa raugoties, Dievs patiešām mīl arī grēciniekus. Tomēr ik reizi, kad cilvēki cenšas attaisnot savu grēku ar Dieva mīlestību, viņi noklusē šīs patiesības otru pusi. Dievs gan ir mīlestība, taču Viņš ir arī taisnīgs Valdnieks un Tiesnesis. Un šis Dieva taisnīgums ir absolūts, nevis tāds, kā nereti cilvēku taisnīgums, kas mēdz pievērt acis uz to vai citu pārkāpumu. Dieva taisnīgums saka, ka “grēka alga ir nāve” (Romiešiem 6:23). Ja ne uzreiz fiziska, tad garīga, mūžīga nāve noteikti. Kā taisnīgs Tiesnesis Dievs nevar pārkāpt Savu mūžīgā taisnīguma likumu, kaut arī ir rakstīts: “Es nepriecājos par tā nāvi, kam jāmirst, saka Dievs Kungs, tādēļ atgriezieties, tad jūs dzīvosiet” (Ecehiēla gr. 18:32).

Patiesību par dievišķo taisnīgumu labi raksturo kāds sens stāsts. Reiz kādam tiesnesim bija jātiesā paša dēls. Šodien šāds interešu konflikts nebūtu iespējams, taču senāk tā varēja gadīties. Tiesnesis piesprieda dēlam bargāko sodu, kāds bija paredzēts par konkrēto nodarījumu. Tas bija naudassods, kuru dēls nebūtu varējis samaksāt, bet ja to nesamaksātu, viņam būtu jāiet cietumā. Noslēdzis tiesas sēdi, tiesnesis piecēlās un samaksāja sodu dēla vietā, sacīdams: “Kā tiesnesim man bija tev jāpiespriež taisnīgs sods, bet kā tēvs es šo sodu samaksāju tavā vietā!”. Tieši to Dievs izdarīja cilvēces labā - samaksāja par cilvēku grēkiem ar sava bezvainīgā Dēla Jēzus Kristus asinīm. Pēc Dieva taisnīgā likuma tikai bezvainīgas būtnes nāve bija spējīga izpirkt cilvēci no grēka un nāves varas.

Dievs ir izdarījis visu, lai izglābtu cilvēku no garīgas nāves. Cilvēka dēļ Viņš ir upurējis pats Savu Dēlu. Lūk, patiesā mīlestība - Agape! Ko vēl Dievs varēja izdarīt cilvēka labā? Dieva vārds saka: “Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki” (Romiešiem 5:8) un “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa ev. 3:16). Par Kristu ir teikts: “Nevienam nav lielākas mīlestības kā tā, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem” (Jāņa ev. 15:13). Taču, lai šo mīlestību piedzīvotu, tomēr ir viens nosacījums - grēku piedošanai būtiski nepieciešams atzīt sevi par grēcinieku, nožēlot grēkus un pieņemt Kristus upuri sevis labā. Un tad ļaut Dievam radikāli izmainīt savu dzīvi, jo patiesa atgriešanās vienmēr ir vecā dzīves ceļa pilnīga atstāšana un jauna sākums.

Apžēlojot kādu grēcinieku, Jēzus reiz teica: “Negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks” (Mateja ev. 16:22). Ja cilvēks pēc tam, kad piedzīvojis Dieva žēlastību, turpina tīši grēkot, viņš ir uz ļoti bīstama ceļa. Vienreiz piedzīvota Dieva žēlastība negarantē mūžīgu indulgenci, ja cilvēks apzināti turpina dzīvot grēkā. Kāds teiks, ka tad tā nav nekāda mīlestība, ja jāizvēlas starp ierasto komfortu vai garīgu mūžīgu nāvi. Uz to Dieva Vārds atbild: “Jūs sakāt: Kunga rīcība nav taisnīga. [..] Vai tiešām Mana rīcība būtu netaisnīga? Vai drīzāk jūsu rīcība nav netaisnīga? Kad taisnīgais novēršas no sava taisnīguma un dara ļaunu, [..] tam jāmirst tā ļaunuma dēļ, ko viņš izdarījis. Bet, ja bezdievis atgriežas no savas bezdievības, ko viņš darījis, un dara patiesību un taisnību, tas paturēs savu dvēseli dzīvu. Kad viņš [..] atgriezīsies no visiem saviem pārkāpumiem, ko viņš darījis, viņš dzīvos” (Ecehiēla gr. 18:25-28).

Tomēr šķiet, ka Inga Gaile, viņas māsa un viņām līdzīgi domājošie nemaz neuzskata, ka viņi grēkotu. Inga raksta: “Mūsu valsts, kurā dzīvo dažādu ticību un dažādas pārliecības cilvēki, varētu būt atvērtāka un pieņemošāka nekā “vadošie kristieši”. Es gribētu dzīvot Latvijā, kurā ģimenes izveidošanas pamats ir mīlestība”. Atkal tiek piesaukta mīlestība, lai attaisnotu nepareizas lietas. Viltus mācība par to, ka Dievs ir absolūta mīlestība un tādēļ attaisnos jebkādu cilvēka rīcību vai dzīvesveidu, ir ļoti bīstama, jo pieviļ cilvēkus. Cilvēki, kas nav gatavi pieņemt Dieva noteikto lietu kārtību, vēlas to pārdefinēt pēc sava prāta, jo pretējā gadījumā izrādītos, ka jāmainās pašiem. Bet šādi manipulēt ar mīlestības jēdzienu, pieprasot mīlestības dēļ atteikties no morāles un tikumības normām, ir nepareizi un negodīgi.

Savas “vēstules” nobeigumā Gaile lūdz Valsts prezidentu “aktīvāk iesaistīties Satversmes tiesas lēmuma īstenošanā, kas prasa visu ģimeņu aizsardzību [..], neļauties aicinājumiem iecementēt Satversmē un likumdošanā stingu tradīciju un tendenciozi traktētus Bībeles tekstus”. Vispirms jāsaka, ka tieši Inga “tendenciozi traktē Bībeles tekstus”, sagrozot to būtību. Savukārt “iecementēt” valsts pamatlikumā tradīcijas, kas balstās Dieva un dabas likumos, ir pareizi, kamēr leģitimizēt katru mūsdienu cilvēka grēcīgo iegribu ir solis pretī sabiedrības degradācijai. Baznīca nekad nav atstūmusi cilvēkus, kas patiesi vēlas dzirdēt Labo Vēsti. Tāpēc ir labi, ka Inga vismaz lasa Bībeli, pat ja tās vēsti īsti nesaprot. Dieva Vārds ātrāk vai vēlāk savu darbu cilvēku sirdīs izdarīs. Kas zina, varbūt arī Inga, viņas māsa un citi reiz sastapties ar patiesas Mīlestības dziedinošo spēku Jēzū Kristū. Lai tā notiek.

© 2021 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (16)

  1. Nav tik vienkārši ar to atbrīvošanos no homoseksuālisma. Personīgi pazīstu cilvēku - kristieti, kurš jau kādus 30, ja ne vairāk gadus, ar to cīnās. Aiz muguras divas izjukušas laulības, neskaitāmas lūgšanas, sarunas ar mācītājiem un ticības brāļiem, aizlūgšanas, garu izdzīšanas un kas tik vēl ne. Līdz šim nekas nav palīdzējis.

  2. GG,
    arī šādi stāsti ir dzirdēti. Tādos gadījumos var teikt, ka šis ir viens no diezgan retajiem patiesa, iedzimta homoseksuālisma gadījumiem. Grūti pateikt, kāds iemesls tam, ka viņš nesaņem dievišķu dziedināšanu, jo mēs taču zinām, ka Dievs var dziedināt jebkuru kaiti. Tomēr zinām arī, ka ne visi saņem dziedināšanu. Par iemesliem varam tikai minēt. Tai pašā laikā ir homoseksuālisti, arī tepat Latvijā, kas ir pilnīgi brīvi no savas tieksmes, apprecējušies un dzīvo laimīgā laulībā. Tāpēc ikvienam homoseksuālim ir noteikti vērts mēģināt, protams, ja viņš to dara no sirds, nevis lai vienkārši pārbaudītu Dievu.

  3. Kā tu zini, ka viņi ir “pilnīgi brīvi” un “laimīgā laulībā”? Vai rādītājs ir tas, ka viņi to stāsta publiski? Varbūt vienkārši bēg no sevis un savas seksualitātes un tā sev iestāsta, ka it kā ir brīvi…

  4. GG,
    man nav iemesla ar aizdomām raudzīties uz saviem brāļiem un māsām un domāt, ka viņi visi melo. Dievs zina patiesība un tas lai paliek uz šo cilvēku sirdsapziņas. Tomēr nesaprotu, ko īsti gribēji ar šīm šaubām pateikt. Vai to, ka Dievs nebūtu spējīga atbrīvot un dziedināt? Vai arī to, ka patiesībā Dievs viņus tādus radījis. Pat ja tā būtu, Dieva Vārds tik un tā saka, ka homoseksuāla prakse, tas ir seksuālas attiecības starp viena dzimuma personām, ir grēks. Kādi ir secinājumi, katrs var izdomāt pats.

  5. 1921.gads: Precēsi, meit, to puisi - tad mums zemes gabali saies kopā, varēsim galus savilkt.
    Bet tēt! Es viņu nemīlu!
    Paraudāsi spilvenā - nekas. Reizēm viņš palaidīs rokas - nekas, toties mēs būsim paēduši.

    2021.gads: Tēt, es precēšu to, ko gribēšu!
    Meit, meit, cik tālu esam no Dieva aizgājuši.

  6. Programmētājs jautā kristietim: Kā Tu zini, ka tiksi glābts?
    Kristietis atbild: Man ir ticība Tēvam, es viņam uzticos.
    Programmētājs: Es tavā vietā to, kā tu sauci - glābšanas plānu - notestētu, izietu visus akcepttestus un tad laistu produkcijā!

  7. Lineāri,
    arī man patīk anekdotes, tomēr īsti nesaprotu tevis citētās šī raksta kontekstā. Nav jau runa par laulībām ekonomiska aprēķina pēc, kādas nereti bija sastopamas agrākajos gadsimtos. Protams, ka jāprecas mīlestības dēl, taču runa var būt tikai par precībām vīrieša un sievietes starpā - tā kā Dievs un daba to ir paredzējuši. Nekas cits Dieva plānā nav paredzēts. Es varu mīlēt arī sava dzimuma personu, taču tikai kā labu draugu nevis seksa partneri.

  8. Ja turēties pie Vārda, tad līdz galam, un tikpat krasi iestāties pret zagšanu, par vecāku cienīšanu un visiem 10 baušļiem. Man vienkārši sāp, ka tad, kad kristietim nozog mašīnu, tad ir ai-ai, Dievs, es vēlos savu mašīnu. Tad, kad ir jākopj slimi vecāki, tad ir ai-ai, es taču nevaru utt. Kad kristiešiem datorā ir nelegālas programmas - ah-ko tur - tā jau visi dara. Bet kad kaut kas ar laulību vai seksualitāti - karies vecīt! Kariess! Tā ir pareizi un viss.

  9. Izlasot otru grāmatu par Kaiju Ivandi, kuras autors ir Jānis Ūdris, citustarp Lutera draudzes loceklis, nav ne smakas no šodienas pārprastā feminisma. Neesmu vēstures eksperts, bet Kaija Ivande manā apziņā ir sieviete, kura sievas, mātes pienākumus pildīja izcili apzinīgi. Saskaņā ar J.Ūdra rakstīto, K.Ivande gāja bojā dodoties apmeklēt Ziemassvētku dievkalpojumu Ģertrūdē. J.Ūdra grāmatas epilogs, lai arī autora interpretācijā, pauž skaidru nosodījumu homoseksualitātei no K.Ivandes puses.

    Kas radīja savādāku iespaidu? Kādas skabargas tika atrastas K.Ivandes biogrāfijā?

  10. Lineāri,

    Ivandes Kaijas biogrāfijā neesmu milzīgs speciālists un par viņas feminismu informāciju smeļos no aprakstiem sekulāros avotos. Tāpat neesmu lasījis J.Ūdra grāmatu. Par viņas attieksmi pret homoseksuālismu nekad neko neesmu teicis, jo nezinu. Tas, kas man kā kristietim nav pieņemams, ir viņas aizraušanās ar teozofiju, kuru uzskatu par okultu maldu mācību. Un ja viņa bija pieņēmusi šis mācības tēzes kā patiesību, tad, kā tu pats labi saproti, vairs nav svarīgi, vai viņa “gāja” arī uz kristiešu dievkalpojumiem, jo “iešana” pati par sevi neko nenozīmē.

    Kas attiecas uz tavu otro tēmu, tad varu piekrist, ka kristieši dažreiz mēdz izturēties liekulīgi, vienu grēku nosodot, bet uz “mazajiem grēciņiem” pieverot acis. Dievam nav lielu un mazu grēku - grēks ir grēks un grēka alga ir nāve. Tikai Jēzus asiņu spēks mūs var glābt no grēka un nāves varas. Tomēr tas, ka daži liekuļo, nenozīmē, ka par homosekuālisma grēku vispār nebūtu jārunā un jānoklusē, ko Dievs par to saka.

  11. Kas ir domāts ar “rakstniece, kuras īstais vārds ir Antonija Lūkina, dzīvē pauda radikāli feministiskas idejas”?

    Citustarp žēl, bet varbūt arī laikmeta zīme, ka I.Gaile saņem balvu un tās saņemšanas ceremonijā atklāti nostājas pret kristīgām vērtībām. Savukārt J.Ūdra līdzvērtīgais darbs un autors paliek ēnā.

    P.S. Paldies, ka atbildi pseidonīmam.

  12. “…ko īsti gribēji ar šīm šaubām pateikt. Vai to, ka Dievs nebūtu spējīgs atbrīvot un dziedināt?”

    Nē. Gribēju teikt to, ka Dievs to ne vienmēr dara sev vien zināmu iemeslu dēļ. Tu pats rakstīji - Dievs ne vienmēr dziedina. Un te nav nozīmes, vai viņš ir viens no tā procenta, kurš tāds ir piedzimis (pēc loģikas tad jau sanāk, ka Dievs viņu tādu ir radījis, vai ne tā?), vai homoseksualitāte ir iegūta kādu bērnības traumu vai psiholoģisku pārdzīvojumu rezultātā. Un tad ko darīt tam nabaga cilvēkam, kuru Dievs ir izredzējis nedziedināt - dzīvot visu dzīvi ar apziņu, ka citus Tas Kungs dziedina, bet viņu nē? Ko es ar to gribu teikt - man šķiet, ka “balts un melns” kategorijas reālajā dzīvē īsti laikam nestrādā. No malas jau viegli teikt - grēks, lūdz Dievu, tici utt. Jautājums - vai Tu (vai es) tāpat teiktu, ja pats būtu tādā situācijā?

  13. Lineāri,

    var jau būt, ka Lūkinas (Ivandes Kaijas) feminisms bija radikāls tikai sava laikmeta kontekstā. Kā jau teicu, neesmu padziļināti pētījis viņas biogrāfiju, bet vados no tā, ko citi par viņu rakstījuši. Iespējams, viņa nebija lielāka feministe, kā Aspazija, bet to neviens vairs šodien par radikālu feministi nesauc, kaut viņas laikmetā tā bija. Bez tam, cilvēki mainās. Pilnīgi iespējams, ka Ivande Kaija pauda tiem laikiem feministiskas idejas un vienlaikus bija laba ģimenes māte un sieva, jo aizrāvās ar teozofiju un Rēriha idejām, kas tomēr ir zināma veida reliģija, tātad - noteiktos jautājumos konservatīva. Līdzīgi kā Aspazija, kas dzīves otrajā pusē atmeta visas sociāldemokrātu idejas un kļuva nacionāli konservatīva, savā dzejā slavinādama K.Ulmani un 15.maija apvērsumu.

    Un tieši šis aspekts man kā kristietim viņas biogrāfijā ir daudz vairāk nepieņemams, nekā viņas feminisms. Teozofija kā tāda ir ezotēriska, dažbrīd pat okulta mācība un prakse, kas ne tikai Dievu uzskata par bezpersonisku Visuma spēku, bet ir arī atklāti naidīga kristietībai. Tāpēc man ir dīvaini dzirdēt, ka Lūkinas kundze būdama rērihiete un teozofe, vienlaikus esot cītīgu apmeklējusi Ģertrūdes draudzi. Iespējams, viņa pārstāvēja to ideoloģisko virzienu, ko šobrīd sauktu par New Age, kas sinkrētiski apvieno dažādas garīgas mācības un prakses vienā kiš-miš kokteilī. Vai tā bija Lūkinas gadījumā - nezinu.

    Par to, ka izceļ tikai Gailes grāmatu, bet par J.Ūdra darbu daudzi pat nezina, gan piekrītu. Atklāti sakot, arī es par tādu grāmatu līdz šim nebiju dzirdējis. Tikai man ir mazliet bail, ka Ūdra grāmata vienā ziņā neizrādītos līdzvērtīga Gailes garadarbam - ja Gaile Ivandes Kaijas biogrāfijā meklējusi galvenokārt liberālo, feministisko, seksuālo, tad Ūdris, iespējams vēlējies viņu padarīt teju par priekšzīmīgu kristieti, kas viņa nekad nav bijusi.

  14. GG

    “No malas jau viegli teikt - grēks, lūdz Dievu, tici utt.” - tavs citāts.

    Un atkal īsti nesaprotu, ko gribi teikt. Tas skan tā - Dieva Vārdā jau tā ir rakstīts, bet…. Ko tad mums darīt ar Dieva Vārdu, protams, ja to patiešām uzskatām no Dieva dotu? Liberālteologi, lai atrisinātu šo sarežģīto situāciju un atvieglotu paši savu un citu sirdsapziņu, vienkārši pasludina, ka visa Bībele nemaz nav Dieva Vārds, bet gan ir pilna ar laikmeta diktētiem cilvēku personiskajiem uzskatiem. Jā, tā domāt ir vieglāk, jo atrisina vienu otru problēmu, taču vismaz es joprojām palieku pie Dieva Vārda kā nemainīga Radītāja vēstījuma cilvēcei, kas, protams, visa jālasa kontekstā. Ja to atmetam, tad nav vairs stingra atskaites punkta, bet katrs pats izdomā, kuru pantu uzskatīt par Dieva Vārdu, bet kuru ne. Faktiski - kas man patīk, to pieņemu, kas nepatīk - noraidu. Tas ir garīgs strupceļš.

    Ja es pats būtu šādā situācijā? Būtu grūti, protams. Tāpat arī skaidrs, ka šai pasaulē ne viss ir melns un balts, ir arī pustoņi. Tomēr attiecībā uz to, ko Bībele skaidri definē kā grēku, pustoņi nav iespējami. Protams, cilvēks var tos izdomāt un teikt: gan jau nebūs tik traki, taču Dievs par grēku skaidri pasaka - grēka alga ir nāve. Garīga, bet dažkārt arī fiziska. Ja vien neesam ieņēmuši Kristus asins upuri mūsu labā, kura dēļ Dievs mūs uzlūko kā Savus bērnus. Zinu homoseksuāļus, kas ilgu laiku netiek galā ar savām tieksmēm, tomēr ir ticīgi kristieši, kas skaidri apzinās, ka viņu tieksmes nav Dieva prāts. Tāpēc viņi, pat ja kādu laiku vēl netiek dziedināti, apzināti atsakās no homoseksuāla dzīvesveida. Jo Bībelē par grēku nav nosaukta pati homoseksualitāte kā tieksme, bet tieši homoseksuāls dzīvesveids, viendzimuma seksuāla prakse. Zinu gadījumus, kad bīskapi pat ir atļāvuši šādiem cilvēkiem kalpot baznīcās, jo viņi bija atteikušies no homoseksa praktizēšanas, lai gan tieksmes palika. Pretēji ir ar tiem, kas ar savu dzīvesveidu pat lepojas, atklāti to propagandē un saka, ka tā ir norma, un pat negrasoties cīnīties pret savu tieksmi, lūdzot Dievu par to. Ir taču atšķirība, vai ne?

  15. Nepārproti, es nemēģinu virzīt ideju, ka “visa Bībele nav Dieva vārds”. Un pareizi Tu saki - tas šo problēmu padara lielāku. Šis ir piemērs, kas liek uzdot jautājumus - kā būt, ja tas, kas ir rakstīts Dieva vārdā, tomēr nesakrīt ar to, kā lietas notiek dzīvē. Vai Tev nešķiet, ka strupceļš ir arī “lūdziet un jūs dabūsiet”, “klauvējiet un jums taps atvērts”, viss par atbrīvošanu no grēka važām, no ļauniem gariem, par neatlaidīgu lūgšanu utt., bet cilvēka - Dieva bērna dzīvē, kurš šo atbrīvošanu patiesi vēlas, pēc tās lūdz, gavē utt., Dievs nedziedina?

    “Bībelē par grēku nav nosaukta pati homoseksualitāte kā tieksme, bet tieši homoseksuāls dzīvesveids, viendzimuma seksuāla prakse”

    Šim atļaušos iebilst. Bībelē par laulības pārkāpšanu teikts - kas uzlūko sievu, to iekārodams, ir pārkāpis laulību savā sirdī. Ja ņemam šo vietu pēc gara, nevis burta, sanāk, ka homoseksuāls vīrietis, uzlūkojot citu vīrieti, to iekārojot, arī grēko, vai ne tā?

  16. GG

    Piekrītu par iekārošanu. Tomēr iekāre, iekārošana arī zināmā mērā ir saistīta ar seksuālu praksi, tikai iztēlē. Turklāt Jēzus to teica laulības kontekstā - ja esi precējies, bet tai pašā laikā skaties uz citām sievietēm, tās iekārojot, tu pārkāp laulību pret savu sievu. Ja to pielīdzinātu homoseksuālām attiecībām, tad iznāktu, ka nedrīkst iekārot citus partnerus, ja dzīvo kopā ar vienu. Tomēr salīdzināt šīs lietas nekādi nevar, jo Dieva Vārds skaidri pasaka, ka homoseksuālas attiecības ir grēks. Jautājums ir, vai vēl neprecējies cilvēks var skatīties uz otru dzimumu to iekārojot? Formāli viņš ar to laulību nepārkāpj, jo nav precējies, taču laikam jau svarīgi ir, ko saprot ar vārdu “iekārot”. Ja neprecējies cilvēks iekāro otru kā potenciālo savu vīru vai sievu, tas ir viens, taču ja iekāro kā seksa partneri bez nodoma laulāties, tad tas pats Dieva Vārds to sauc par netiklību vai nešķīstību.

    Tomēr nekādi nevaru piekrist, ka “lūdziet un jūs dabūsiet”, “klauvējiet un jums taps atvērts”, “atbrīvošana no grēka važām un ļauniem gariem”, “neatlaidīga lūgšana” būtu strupceļš. Tāpēc, ka Dieva Vārds ir “jā” un “āmen” un Dievs nevar melot vai nepildīt solīto. Jā, ne vienmēr tas notiek uzreiz un mēs bieži vien paliekam nesaprašanā, kāpēc Dievs kavējas. Reizēm šī kavēšanās ir pat ļoti ilga un var ilgt pat desmitiem gadu. Tomēr esmu dzirdējis brīnišķīgas liecības, kā Dievs ir Savu darbu darījis pēc 10 un 20 gadiem, kad cilvēks to pat vairs negaida. Esmu pārliecināts, ka Dievam vienmēr ir kāds plāns, kāpēc daudzas lietas, tostarp dziedināšana nenotiek uzreiz, taču zinu, ka vienmēr, kad Dievs kavējas, tam ir noteikts nolūks, kas nāk par labu galvenajam - cilvēka glābšanai Mūžībai. Mēs to varam nesaprast, tomēr “Dieva bērniem visas lietas nāk par labu”. Problēma bieži vien ir tā, ka mēs cilvēciski un garīgi nogurstam un brīžos, kad Dievs kavējas darīt, pārstājam lūgt, cerēt un ticēt, un samierināmies ar grēku, slimību vai garīgām saitēm. Un, protams, ja cilvēks turpina tīši grēkot un nenožēlo to, tad viņam nav arī tiesību pieprasīt Dievam Viņa apsolījumu izpildi, jo tie primāri dotu garīgi jaunpiedzimušiem Dieva bērniem nevis pagāniem.

Uzraksti komentāru