- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Lielā cīņa starp gaismu un tumsu. Vai pēdējais cēliens?

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2021. gada 16. marts 07:00 sadaļā Latvijā un pasaulē

Šis raksts tapa salīdzinoši ilgi. Kad darbs pie tā tuvojās nobeigumam, pārsteigti konstatējām, cik apjomīgs tas sanācis. Patiesībā te pietiktu materiāla trim mūsu publikācijām. Vienu brīdi pat apsvērām, vai tā arī nedarīt, sadalot šo rakstu vairākās daļās. Tomēr sapratām, ka tajā aplūkotās tēmas ir cieši saistītas cita ar citu, un tās sadalot, pazudīs tik svarīgais konteksts. Tāpēc, neskatoties uz interneta paaudzes lasītājam visai ievērojamo raksta apjomu, lūdzam lasītājus to izlasīt līdz galam, ja ne citādi, tad lejupielādējot vai izdrukājot un lasot pa daļām. Uzskatām, ka cilvēkiem ir jāzina mūsdienu pasaules aktuālās tendences un lielo vērtību cīņu, kuras kulminācija mums visiem vēl priekšā. Lasi, pārdomā un izdari sirdsapziņā balstītu izvēli.

****

2021.gada 20.janvārī pasaules uzmanība bija pievērsta Vašingtonai, kur notika jaunā ASV prezidenta Džo Baidena inaugurācijas ceremonija. Latvijā šajā dienā pieminēja barikāžu laiku pirms 30 gadiem. Tomēr abās valstīs todien risinājās vēl kādi notikumi, kas šo valstu, bet ASV gadījumā arī visas pasaules nākotnei var izrādīties diezgan būtiski. Amerikā Balto namu klusi pameta eksprezidents Donalds Tramps, kurš jaunajai administrācijai novēlēja saglabāt Ameriku drošu un pārtikušu, bet vienlaikus apsolīja atgriezties arī pats. Savukārt Latvijā šajā dienā ar premjeru Krišjāni Kariņu tikās liberāļu apvienības “Attīstībai/Par” vadība, lai spriestu, kā nepieļaut valsts pamatlikumā nostiprināt to, kas bijis pats par sevi saprotams daudzām latviešu paaudzēm, proti - ģimenes jēdzienu.

Visi šie notikumi izgaismo kādu pēdējo gadu fenomenu. Cīņa starp konservatīvo un liberālo, tradicionālo un “progresīvo”, kristīgo un bezdievīgo ir iegājusi jaunā, iespējams, izšķirošā fāzē. Ar katru dienu tā kļūst arvien skaudrāka visā pasaulē un Latvija nav izņēmums. Tradicionālais un liberālais pasaules uzskats savā starpā konfliktējuši vienmēr, taču ar tādu agresiju, ar kādu šī cīņa noris pēdējos gados, pasaule vēl nav pieredzējusi. Iepriekš pretišķības vairāk izpaudās starp dažādām politiskām ideoloģijām, bet tagad tās saplūdušas divās lielās vērtību straumēs - uz konservatīviem, tradicionāliem pamatiem balstītā vērtību sistēmā un tai pretstatā ultraliberāļu un jaunmarksistu globālā ideoloģijā, kas Dieva vietā visu vērtību centrā noliek cilvēku ar tā grēcīgajām iegribām.

Savienotajās Valstīs šī cīņa pēdējā laikā izpaudusies gan kreiso ekstrēmistu izraisītajos nemieros (lasiet ŠEIT), gan prezidenta priekšvēlēšanu, vēlēšanu un pēcvēlēšanu laika notikumos (lasiet ŠEIT). Sākotnējie protesti pret policijas vardarbību ātri pārauga melnādaino radikāļu rīkotos grautiņos, kuriem pievienojās ultrakreisie ekstrēmisti ar mērķi izraisīt “revolūciju” un iznīcināt ASV “politisko sistēmu”. Pēkšņi apšaubīts tika viss, uz kā uzbūvētas Savienotās Valstis - vērtības, valsts vēsture, “nācijas tēvi”. Šādā situācijā daudziem mazāk būtiskas šķita prezidenta kandidātu personīgās labās vai sliktās īpašības, bet gan vērtību sistēma, kādu tie pārstāv. Līdz ar to abi prezidenta kandidāti kļuva par simboliem noteiktām sabiedrības grupām - Tramps visiem, kam tuvas tradicionālās, konservatīvās un kristīgās vērtības, kamēr Baidens dažāda profila kreisajiem, neoliberāļiem un kultūrmarksistiem.

Paradoksāli, ka cīņa starp dabisko un “jauno normālumu” visvairāk redzama tieši Rietumu pasaulē, kur demokrātija šodien daudziem kļuvusi par aizsegu neierobežotai “brīvībai” ne tikai politiskos un cilvēktiesību, bet arī morāles un tikumības jautājumos. Jēdziens “tikumība” daudzviet pat vispār atmests kā novecojis. Rietumu zemēs, īpaši Eiropas Savienībā, dažādu “jauno ideoloģiju” lobijs guvis tik lielu ietekmi, ka par neatņemamām cilvēka pamattiesībām pasludinātas daudzas amorālas “brīvības”. Tomēr arī tradicionālās vērtības no ļaužu apziņas nekur nav pazudušas, tikai cilvēki baidās savus uzskatus paust atklāti, jo zina, ka tiks nozākāti par fašistiem, ksenofobiem, homofobiem un citos nicinošos vārdos, bet varbūt pat sodīti. Taču nu arī Rietumos cilvēki beidzot sāk atbrīvoties no baiļu varas un apvienojas kustībās, kas stingri iestājas par konservatīvām un nacionālām vērtībām.

Latvijā vērtību pretstāve līdz šim visasāk izpaudusies jautājumos par tikumību. Jauns etaps šajā cīņā sācies līdz ar Satversmes tiesas spriedumu, kas nepamatoti paplašināja ģimenes jēdzienu (lasiet ŠEIT). Patiesībā tiesā iesniegtās lietas būtība bija par tiesībām tā saukto “tēva atvaļinājumu” saņemt ne vien bērna tēvam, bet arī kādam citam viņam un viņa mātei tuvam cilvēkam. Tomēr ST, pārkāpjot savas kompetences robežas, pieņēma politisku lēmumu, patvaļīgi mainot tradicionālo izpratni par ģimeni, tās jēdzienā iekļaujot arī viendzimuma pāru kopdzīvi un citas Latvijas likumos neparedzētas “ģimenes” formas. Šāda rīcība izsauca lielas sabiedrības daļas sašutumu, taču cilvēkiem tika norādīts, ka ST lēmums nav apstrīdams un izpildāms obligāti. Tā Eiropas Savienības pseidovērtības un dažu tiesnešu politisks lēmums izrādījās pārāki par likumdevēju un tautas vairākuma viedokli.

Pēc šī Satversmes tiesas šokējošā lēmuma aktivizējās visa neoliberāli marksistiskā fronte Latvijā. Arī agrāk “progresīvie” laiku pa laikam rīkoja uzbrukumus tradicionālajām vērtībām, tomēr lielākoties tie beidzās bez paliekošām sekām sabiedrībai, ja neskaita dažus praida gājienus. ST spriedums kļuva par detonatoru, kas uzspridzināja kreiso liberāļu atklātas agresijas lādiņu. Tagad uzbrukums konservatīvajam un tradicionālajam notiek visos virzienos, sākot ar piketiem un dabiskas ģimenes aizstāvju nomelnošanu, beidzot ar sabiedriskās domas aktīvu apstrādi plašsaziņas līdzekļos un citām aktivitātēm. Kultūrmarksistiem ir spēcīga politiskā aizmugure partiju apvienības “Attīstībai/Par” un “Progresīvie”, bet tagad arī “Jaunās Vienotības” un pārsteidzošā kārtā - “Saskaņas” veidolā.

Konservatīvo vērtību demonizēšana

Viens no jaunā ASV prezidenta jājamzirdziņiem ir runas par nācijas samierināšanu un vienošanu. Šo mērķi viņš pauda arī savā inaugurācijas runā. Tomēr par Baidena spējām vienot amerikāņus šaubīties liek tā pati inaugurācijas runa. Sācis ar aicinājumu uz nācijas izlīgumu, jau pēc dažām minūtēm prezidents asi uzbruka visiem, kas piedalījās 6.janvāra protestos pie Kapitolija ēkas, un vēlāk tikpat negatīvi izteicās arī par eksprezidentu Trampu. Televīzijas tuvplānā labi varēja redzēt, ka šajos brīžos Baidena sejā iegūla neglīta naida grimase. Ja viņš patiesi meklētu izlīgumu sašķeltajai sabiedrībai, tad izvairītos pieminēt tik jūtīgas tēmas un neapsūdzētu daļu nācijas teju valsts nodevībā. Šādi uzbrukumi drīzāk liecina, ka Baidena skatījumā “nācijas vienotība” nozīmē konservatīvo pilnīgu kapitulāciju, samierinoties vai vismaz publiski nekritizējot demokrātu varavīkšņaini liberālo politiku.

Bija redzams, ka Baidena un citu oratoru runās Tramps tiek apzināti demonizēts. Viņa prezidentūras laiks tika saukts par dziļāko tumsu, ko ASV nācies pārdzīvot, savukārt Baidena nākšana pie varas attēlota kā jaunu cerību rītausma, kas Amerikai un visai pasaulei nesīs gaišāku rītdienu. Tas nekas, ka vismaz puse amerikāņu domā pilnīgi pretēji un uzskata, ka tieši Baidena prezidentūra iezīmēs Amerikas norietu. Tas nekas, ka milzīga ASV pilsoņu daļa Trampa prezidentūru daudzos tās aspektos uzskata par labāko, kas Amerikai pēdējos gadu desmitos bijusi. Šīm “pagātnes paliekām” jaunā administrācija liek skaidri saprast, ka nākotne Savienotajās Valstīs pieder visu veidu “progresīvajiem”.

Latvijā situācija ir līdzīga. Konservatīvo vērtību piekritēji tiek apsūdzēti sabiedrības šķelšanā, naida un neiecietības kuribnāšanā, novecojušu un realitātei neatbilstošu uzskatu sludināšanā. Tā patiesība tiek viltīgi sagrozīta, jo tieši “progresīvo” nemitīgie uzbrukumi paaudžu paaudzēs izauklētām tikumiskām vērtībām rada lielas sabiedrības daļas asu pretreakciju. Tieši nekaunīgie uzbrukumi laulības un ģimenes jēdzieniem šodien visvairāk šķeļ sabiedrību. Un tieši pār konservatīvu cilvēku galvām gāžas vislielākā naida un neiecietības straume. Arī ASV ne jau Tramps sašķēla sabiedrību - tā bija sašķelta jau krietni pirms tam. Tramps tikai kļuva par katalizatoru, kas atbrīvoja ilgi krājušos lielas sabiedrības daļas neapmierinātību ar arvien pieaugošo liberāļu uzbrukumu viņiem svarīgām vērtībām.

Pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica”, kas sen kļuvis par propagandas un cenzūras centru, nesen nāca klajā ar “atmaskojošām” publikācijām par tiem, kuri vēlas Satversmē nostiprināt dabiskas ģimenes jēdzienu. Uziet kaut ko patiesi skandalozu “Re:Baltica” neizdevās, tomēr raksts vienalga tika publicēts un izsmejošs video uzfilmēts. “Pētījumā” liels uzsvars likts uz “caurkritušiem politiķiem, Maskačkas “kačokiem”, kara veterāniem un autosportistiem”, ne ar vārdu nepieminot, ka “Memorandu ģimenes vērtību stiprināšanai” parakstījušas jau vairāk nekā 150 nevalstiskas organizācijas un uzņēmumi, vairāk nekā 75 draudzes un vairāk nekā 4400 privātpersonas. Acīmredzot re:čekistu mērķis nebija neitrāla pētnieciskā žurnālistika un patiesības noskaidrošana, bet “tikumības aizstāvju” noniecināšana, cenšoties tos parādīt kā marginālus dīvaiņus vai kristīgus fundamentālistus.

Līdzīgu rakstiņu publicējusi arī žurnāliste Sandra Veinberga, kas pēc pārcelšanās uz Zviedriju kļuvusi par aktīvu “progresīvo vērtību” propagandisti. Viņai ļoti nepatīk “krustneši” un citi konservatīvie. Marksistu stratēģija vienmēr bijusi demonizēt visu konservatīvo, uz tradicionālām vērtībām balstīto, īpaši uzbrūkot konservatīvo viedokļu līderiem. Konservatīvie liberāļu propagandā tiek attēloti kā tumsonīgi, galēji netoleranti cilvēki, kas sēj sabiedrībā naidu un uzbrūk visam citādajam. Savukārt neoliberāļi un citi “jauno ideoloģiju” adepti tiek pasniegti kā miermīlīgi cilvēki, kas tikai vēlas vienādas tiesības visiem. Taču brīdī, kad tiek skartas šiem “miermīlīgajiem” būtiskas intereses, tolerance pazūd kā nebijusi un pār konservatīvu cilvēku galvām gāžas neslēpta naida, agresijas un izsmiekla straume.

Kristiešu šķelšana un diskreditēšana

Ievērojama loma Baidena inaugurācijā bija atvēlēta reliģiskajam aspektam. Oratoru runās laiku pa laikam tika piesaukts Dieva vārds, arī prezidenta zvērestu Baidens nodeva roku turot uz ģimenes Bībeles, kuras vāku rotāja milzīgs krusts. Viceprezidente Kamala Harisa pat zvērēja pie divām Bībelēm. Varētu domāt, ka jaunā ASV administrācija būs pats dievbijības iemiesojums. Kāpēc tad lielākā daļa visu konfesiju ASV kristīgo draudžu Baidena nonākšanu Baltajā namā uzskata par sliktu zīmi Amerikai? Tāpēc, ka daudzas jaunās administrācijas deklarētās vērtības un ieplānotie darbi ir pretēji Dieva likumiem un patiesai dievbijībai. Piemēram, Kamala Harisa ir kreisi feministiska homoseksuāļu, transpersonu un abortu aizstāve, un arī Baidens aizstāv abortus, turklāt pat vēlīnā grūtniecības stadijā. Viņš arī solījis cieši raudzīties, lai LGBT tiesības tiktu ievērotas ne vien Savienotajās Valstīs, bet visā pasaulē, pret “pārkāpējiem”, ja būšot nepieciešams, vēršot sankcijas.

Nepārsteidza ASV popzvaigžņu piedalīšanās Baidena inaugurācijā, jo “brīvu” dzīvesveidu piekopjošie šovbiznesa pārstāvji vienmēr atbalstījuši Demokrātu partiju. Taču ko šajā pasākumā darīja mācītāji, labi zinot, ka daudzas jaunā prezidenta publiski deklarētās vadlīnijas ir klajā pretrunā Dieva Vārdam un kristīgām vērtībām? Kāds teiks, ka aizlūgt “par valdībām un varām” ir labi un pareizi. Jā, tas tik tiešām ir labi un pareizi, taču, ja zināms, ka šī vara grasās rupji pārkāpt Dieva noteiktās robežas un kārtību, šo mācītāju pienākums bija savās uzrunās un lūgšanās brīdināt jauno prezidentu un visu nāciju par garīgajām sekām, kādas šāda rīcība radīs Savienotajās Valstīm, jo “Dievs neļaujas apsmieties”. Diemžēl neatradās neviens tik drosmīgs mācītājs, kas to publiski pateiktu, jo tas taču sabojātu liberāļu kungiem svētkus. Nav jau arī zināms, kāds ir pašu šo konkrēto mācītāju dzīvesveids un uzskati.

Diemžēl “jauno ideoloģiju” postošajai indei izdevies apmāt arī daļu ticīgo. Kā ļaundabīgs audzējs šīs Dieva Vārdam pretējās mācības un to radītās “Baznīcas” šodien izkropļo daudzu zemju kristīgās sabiedrības. ASV ir viens no bēdīgākajiem piemēriem. Reizēm šķiet, ka no izslavētās amerikāņu dievbijības palikušas vien tradīcijas, kamēr patiesi kristīgs dzīvesveids tikpat kā izzudis. Šodien Amerikā var sevi saukt par kristieti un vienlaikus pārmērīgi lietot alkoholu vai smēķēt “zālīti”. Var būt kalpotājs kristīgā draudzē un tajā pašā laikā dzīvot laulības pārkāpšanā. Var būt mācītājs vai bīskaps un piekopt homoseksuālu dzīvesveidu vai pat pedofiliju. Un var to visu nedarīt un ārēji it kā negrēkot, taču atbalstīt LGBT, abortus un citas amorālas ideoloģijas. Baidens ir tieši tāda veida “kristietis”.

To pierāda arī viņa inaugurācijai veltītais lūgšanu “dievkalpojums”, kas notika Vašingtonas Nacionālajā katedrālē. Tā bija pirmā nacionālā lūgšanu sapulce, kurā piedalījās augstu stāvoši homoseksuāļu un transgenderu “garīdznieki”. Homoseksuāļu “tiesību” aktīvisti par šo Baidena žestu bija neviltotā sajūsmā, izsakot pārliecību, ka “LGBT balss beidzot ir sadzirdēta” un jaunais prezidents pierādījis, ka viņa politika atspoguļos “patieso Ameriku“. Jaunā administrācija nodrošināšot LGBT “tiesības un taisnīgumu” un sekmēšot “Amerikas dvēseles dziedināšanu”. Kādi briesmīgi maldi! Seksuālās un morālās perversijas Amerikas dvēseli nevis dziedinās, bet pazudinās galīgi. Šādi “dievkalpojumi” zaimo visu, kas ir Dievs, Baznīca un kristietība. Tieši šādā virzienā dodas Baidena prezidentūra.

Latvijā liberāļiem un kreisajiem Dievs un Baznīca nekad nav bijušas autoritātes. Nemitīgi tiek atgādināts, ka Latvija ir sekulāra valsts, kur Baznīca un valsts vara tiek šķirtas, tāpēc kristiešiem nav jāiejaucas jautājumos, kas ir varas institūciju kompetencē. Arī tā sauktā ticības mācība neesot pieļaujama pat tikai kā izvēles priekšmets un izmetama no vispārizglītojošo skolu programmas. Apzināti tiek ignorēts fakts, ka arī kristieši ir šīs valsts pilntiesīgi pilsoņi, kam ir visas tiesības izteikt savu viedokli nācijai svarīgos jautājumos. Augstustāvoši politiķi, kas citādi baznīcai pat tuvumā nav manīti, lielos valsts svētkos sēž ekumeniskajos dievkalpojumos, tomēr paliek kurli pret mācītāju un bīskapu pausto viņu politikas kritiku, tā vietā, lai uzklausītu, nožēlotu un atgrieztos uz patiesības ceļa.

Taču arī pašu kristiešu vidū ieviesusies maldu mācība, kas neatzīst Bībeli par patiesu un negrozāmu Dieva Vārdu, bet aicina to piemērot katra laikmeta uzskatiem un realitātei. Liberālās teoloģijas postošie augļi pasaulē redzami gan perversajās homoseksuāļu un radikālo feministu draudzēs, kur pat Dievs tiek pataisīts par sievieti, gan samiernieciskajā attieksmē pret abortiem, laulības šķiršanu un citām “cilvēciskām vājībām”, jo “Dievs taču ir mīlestība”. Latvijā liberālās teoloģijas lielākie bastioni ir Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte, dažas luterāņu un anglikāņu draudzes, kā arī ārzemju latviešu LELBĀL Baznīca. Tā saukto “homoseksuāļu draudžu” ideja gan pie mums izgāzās, tomēr dažā sevi par kristīgu dēvējošā draudzē joprojām kalpo atklāti homoseksuāļi. Apzināti vai neapzināti, bet “liberālie kristieši” atrodas vienos ierakumos ar kreisi neoliberālajiem politiķiem un LGBT lobiju, kas viņus izmanto par ieroci kristīgās sabiedrības šķelšanai, cīņā pret tradicionālo, biblisko kristietību.

Lielākā pretstāve starp tradicionālo un liberālo šobrīd notiek jautājumā par ģimenes jēdziena nosargāšanu. Faktiski visu Latvijas kristīgo konfesiju un brīvdraudžu vadība un lielākā daļa ierindas kristiešu atbalsta tradicionālas ģimenes jēdzienu, par ko konfesiju vadītāji paziņojuši vēstulē valsts augstākajiem vadītājiem un Saeimas deputātiem. Taču atsevišķi “akadēmisko un reliģisko aprindu pārstāvji” atklātā vēstulē negaidīti nostājās pretī ierosinājumam Satversmē noteikt, ka ģimenes pamatā ir savienība starp vīrieti un sievieti. Šāds demaršs šokēja daudzus, kam prātā nebūtu nācis, ka par dabiskas ģimenes jēdzienu nāksies cīnīties ne vien ar homoseksuāļu lobiju, bet pašu brāļiem un māsām. Tas tikai pierāda Bībeles patiesību, ka laiku beigās sātanam izdosies “pievilt arī izredzētos”.

Kreisajiem liberāļiem Baznīca ar tās autoritāti ir nepatīkams traucēklis, no kā pēc iespējas ātrāk jāatbrīvojas. Šim mērķim noder gan kristīgo kopienu, draudžu un līderu nomelnošana, gan liberālo kristiešu “toleranto” uzskatu pretnostatīšana “tumsonīgajam fundamentālismam”. Šādā kontekstā vērtējama gan liberālo teologu atklātā vēstule, gan Teoloģijas fakultātes kontroversiālā teoloģija un pat pāvesta Franciska neveiklā intervija, kurā viņš it kā atbalsta homoseksuāļus. Nepamatoti vispārināta tiek galvenokārt vienas konfesijas problēma ar pedofiliju, cenšoties morālu atbildību par to uzvelt visai kristietībai, tāpat nemitīgi atgādināts par viduslaiku inkvizīcijas patiesiem un iedomātiem briesmu darbiem. Visi, kas cenšas cieši turēties pie Bībeles patiesības, tiek nicinoši saukti par fanātiķiem, pretnostatot tos liberālajiem Dieva Vārda revidētājiem, kurus attēlo kā “patiesas mīlestības” paraugu.

Turpinājums 2.lapā.

Vārda brīvības ierobežošana un cenzūra

Dienā, kad notika Baidena inaugurācija, Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss pauda, ka 6.janvārī Vašingtonā notikušajos nemieros lielā mērā vainojami sociālie tīkli, kas nepietiekami kontrolējot tajos publicēto. Faktiski tas bija ietekmīgas valsts oficiālas amatpersonas atklāts aicinājums ieviest cenzūru, dzēšot viedokļus, kas neatbilst “noteiktām vērtībām”. Patiesībā sociālo mediju giganti “Facebook”, “Twitter”, “YouTube” jau labu laiku cenzē ierakstus savās vietnēs. To pieredzējuši desmitiem konservatīvi un tradicionāli noskaņotu cilvēku un organizāciju arī Latvijā, kuru viedoklis šajos sociālajos tīklos regulāri tiek cenzēts vai dzēsts. Dažkārt uz īsāku vai garāku laiku “nepareizu” viedokļu paudējiem bloķē viņu kontus, liedzot iespēju izteikties. Bijuši gadījumi, kad konti dzēsti pilnīgi.

Mudinājums kontrolēt, kas tiek publicēts sociālajos tīklos, parādījās pēc Krievijas agresijas Krimā un bija saistīts ar Krievijas sākto informatīvo karu pret Rietumiem. Tolaik sociālajiem tīkliem izdevās kaut daļēji ierobežot Krievijas interneta troļļu un viltus kontu darbību. Taču šodien cenzoru darbība mazāk pievērsta Krievijas viltus ziņām, bet gan globālajai elitei netīkamu uzskatu cenzēšanai. Šim nolūkam “Facebook” daudzās valstīs algo vietējos cenzorus. Latvijā par šādu cenzoru kļuvis neoliberālais pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica”. Taču tehnoloģiju giganti neapmierinās ar žurnālistiem-cenzoriem vien, bet izveidojuši robotizētus algoritmus, kas no tīklā publicētā izķer “nepareizus” vārdus un frāzes. Tas rada dažādus absurdus. Nesen tika dzēsts dzejnieces Māras Zālītes premjeru Krišjāni Kariņu atbalstošs teksts, jo algoritms premjera uzvārdu iztulkoja burtiski un apsūdzēja dzejnieci “mudināšanā uz karu”. Savukārt Tēvreizes tekstu “Facebook” algoritms pasludinājis par “viltus ziņu”.

Savienotajās Valstīs sociālie tīkli vērsušies pat pret savas valsts likumīgo prezidentu. Līdzko tika paziņots, ka prezidenta vēlēšanās provizoriski uzvarējis Baidens, liberāļu kontrolētie plašsaziņas līdzekļi, tostarp sociālie tīkli, sāka pret Trampu izturēties nevis kā valsts augstāko amatpersonu, bet gandrīz vai noziedznieku. Bezprecedenta gadījums notika, kad gandrīz visi lielākie nacionālie telekanāli pārtrauca prezidenta preses konferences tiešraidi, apsūdzot Trampu melos. Nebija notikusi nekāda izmeklēšana, kas apgalvojumu par krāpšanos balsu skaitīšanā pierādītu vai noliegtu. Kas tādā gadījumā deva tiesības telekanālu redaktoriem nosaukt Trampu par meli un slēgt viņam ēteru? Citādi, kā par klaju patvaļu to nevar nosaukt. Atcerēsimies, ka Tramps tobrīd vēl bija likumīgs ASV prezidents.

Vēlāk tika bloķēti Trampa konti “Facebook” un “Twitter”, bet pēc tam bijušā prezidenta konti izdzēsti vispār. Sašutumā par arvien pieaugošo vārda brīvības ierobežošanu un cenzūru, konservatīvu uzskatu cilvēki ne vien Amerikā, bet visā pasaulē sāka masveidā pamest lielos sociālos tīklus un pievienoties tiem, kuros nav viedokļu cenzūras. Par vienu no lielākajiem šādiem tīkliem kļuva Nevadā bāzētais “Parler”. Kreisie liberāļi nedomāja ar šo faktu samierināties. Visai drīz “Google” un “Apple” paziņoja, ka pārtrauc savos lietotņu veikalos piedāvāt “Parler” aplikāciju. Pēdējo mēnešu laikā “Parler” aplikācija šajos veikalos bija visvairāk lejupielādētā lietotne, kas apliecināja šī sociālā tīkla lielo popularitāti.

Taču ar to vien kreisajiem un neoliberāļiem nepietika. Kompānija “Apple” piedraudēja vispār bloķēt iespēju “Parler” lietotni izmantot tās ražotajos telefonos. Tehnoloģiju lieluzņēmums “Amazon Web Services” gāja vēl tālāk - atslēdza “Parler” no saviem serveriem, panākot tā pazušanu no interneta. Tas ir bezprecedenta gadījums oponentu apklusināšanā, jo serveru atslēgšana sociālajam tīklam ir tas pats, kas dzīvības uzturēšanas iekārtu atslēgšana slimniekam. Tobrīd “Parler” dažu mēnešu laikā bija ieguvis vairāk nekā 11 miljonus lietotāju. “Parler” iesūdzēja “Amazon” tiesā. Tagad “Parler” darbība ir atjaunota, tomēr nevis kādā no lielajiem interneta pakalpojumu sniedzējiem, bet izmantojot autonomas, no interneta gigantiem neatkarīgas tehnoloģijas. Vietnes lietotāju skaits pēc darbības atjaunošanas pārsniedzis 20 miljonus un turpina augt. “Parler” gadījums ir spilgta liecība tam, kā šodien vārda brīvība tiek brutāli ierobežota pat zemēs, kas sevi mēdz saukt par demokrātiskām.

Eiropai nav tik milzīgu interneta tehnoloģiju uzņēmumu, tāpēc Vecajā kontinentā par savu galveno ieroci cīņā pret citādu viedokli neoliberāļi izmanto oponentu apsūdzēšanu naida runā. Naida runai nav vienotas definīcijas, taču Eiropas Padomes 1997.gada 30.oktobra rekomendācijā Nr.(97)20 definēts, ka naida runa “pārklāj visas izteiksmes formas, kas izplata, mudina, veicina vai attaisno rasistisku naidu, ksenofobiju, antisemītismu vai citas naida formas, kuras balstītas uz neiecietību, arī neiecietību, kas nāk no agresīva nacionālisma, etnocentrisma, diskriminācijas un naida pret minoritātēm, migrantiem un ārvalstu izcelsmes cilvēkiem”. Šis izplūdušais formulējums ļauj par naida runu pasludināt teju jebko. Latvija ir zeme, kur prioritātei jābūt latviešu tautas izdzīvošanas interesēm? Tas ir naidpilns nacionālisms un etnocentrisms. Iestāšanās par tradicionālu ģimenes jēdzienu vai pretošanās homoseksuāla dzīvesveida propagandai - homofobija un “minoritāšu” diskriminācija.

Internetā patiešām var atrast daudz pavisam īstas naida runas, kas tieši vai netieši pauž nicinošu attieksmi rases, tautības, reliģiskās pārliecības vai citu iemeslu dēļ, aicina uz reālu diskrimināciju un vardarbību. Tomēr, kad par “naida runu” pasludina to, ka kādam nav pieņemams homoseksuāls dzīvesveids, to nevar vērtēt citādi, kā vien par mēģinājumu ierobežot izteikšanās brīvību. Paralēli “naida runai” neoliberāļi spekulatīvi manipulē arī ar citiem jēdzieniem, piemēram, “vardarbība”. Par fizisku vardarbību viss tā kā būtu skaidrs, taču kā ar jēdzienu “emocionāla vardarbība”? Zem tā šodien var paslēpt visu ko. Ja esi gejam vai lesbietei pateicis, ka Dieva acīs homoseksuāls dzīvesveids ir grēks, to var novērtēt kā emocionālu vardarbību. Tā vietā, lai sadzirdētu, ka Dievs Jēzū Kristū jau ir izdarījis visu, lai šādiem cilvēkiem nebūtu jāturpina dzīvot grēkā, bet viņi tiktu dziedināti un atbrīvoti no grēka varas. Taču arī tas dažiem var šķist “vardarbība”, jo ierobežo cilvēku “brīvību” dzīvot pēc pašu dziņām.

Manipulējot ar jēdzienu “naida runa”, Eiropā jau notiesāti vairāki garīdznieki. Pirmais “naida runas” upuris bija zviedru mācītājs Oke Grēns, kurš 2004.gadā tika notiesāts ar vienu mēnesi cietumā par to, ka, pamatojoties uz Bībeli, atļāvās homoseksuālismu nodēvēt par Dievam pretīgu grēku. Pasaules kristīgās sabiedrības protestu rezultātā spriedums tika atcelts, taču homoseksuāļu lobijs tūdaļ ierosināja Zviedrijas parlamentam pieņemt likumu, kas atļautu pārdot Bībeles vai jebkuru citu reliģiju svētos rakstus tikai tad, ja no tiem būtu svītroti visi panti, kas nosoda homoseksuālismu. Šķiet pilnīgs absurds, taču 2020.gada novembrī ar 8100 eiro lielu naudassodu par līdzīgu “naida noziegumu” tika notiesāts vācu mācītājs Olafs Latzels. Šoreiz spriedumu neatcēla. Lietas tiesnese lika visiem kristiešiem skaidri saprast - varat sludināt, ko vien gribat, bet homoseksuāļus jums nebūs aizskart.

Arī Latvijā LGBT un viņu draugu apvienība “Mozaīka” aicina tiesībsargājošās iestādes biežāk un aktīvāk piemērot sodus par “naida runu”. Viņi esot veikuši monitoringu sociālajos tīklos un pāris mēnešu laikā atklājuši 304 “naida runu” saturošus komentārus. Daļa no tiem, iespējams, patiešām bija naidīgi izteicieni, taču daļa noteikti ir manipulācija ar jēdziena “naida runa” izpratni. Piemēram, “Re:Baltica” aizvainojošie materiāli par cilvēkiem, kas cenšas nosargāt dabiskas ģimenes jēdzienu, nosodīti netika, kamēr laikraksta “Neatkarīgā” publikācija par geju “tiesību” cīnītāju un partnerattiecību legalizēšanas iniciatoru Raimondu Petrovicu, kurš internetā mobējis izvarotas sievietes, izpelnījās asu nosodījumu. Tas parāda, kāda ir kreiso liberāļu izpratne par vārda brīvību. Personas, kas pārstāv LGBT vai neoliberālo politiku, aiztikt nedrīkst, kamēr konservatīvo un kristiešu personības drīkst ne vien aiztikt un iztirzāt, bet arī “atmaskot” un pasūtīt propagandas rakstus par viņiem. Tādi, lūk, dubultstandarti.

Daudzi ir pamanījuši, ka šodien lielajos plašsaziņas līdzekļos konservatīvam viedoklim faktiski tikpat kā nav vietas. Tāds vēl tiek pausts tikai laikrakstos “Latvijas Avīze” un “Neatkarīgā”, taču, piemēram, sabiedriskajos medijos uz diskusijām reti kad vairs aicina izteikti konservatīvu uzskatu cilvēkus. Uzskati un viedokļi tiek ierobežoti visdažādākajā veidā. Nesen darbu sāka Latvijas konservatīvās domas polemiski izglītojošs interneta žurnāls “Telos.lv”. Taču tas notika nevis pateicoties valsts atbalstam, bet tieši pretēji - par spīti neoliberāļu pretestībai. Kultūrkapitāla fonds atteicās atbalstīt šo portālu, bet nākamajā dienā pēc tā atvēršanas, pateicoties dažiem “liberāļiem”, tika bloķēti sociālie konti vienam no “Telos” autoriem. Kultūrmarksistu mafija nemaz neslēpa savu prieku par to. Protams, tas, ko mūsdienās sauc par liberālismu, ir pilnīgs pretstats klasiskajam liberālismam. Izrādās, ka šodien vārda brīvība apdraud demokrātiju, bet aicinājums to ievērot tiek pielīdzināts naida runai.

Līdz šim daudzi Latvijas iedzīvotāji sabiedrisko iniciatīvu platformu “ManaBalss” uzskatīja par vienu no izteikšanās brīvības bastioniem, kas ļauj sabiedrībai paust savu viedokli. Viss mainījās pēc tam, kad “ManaBalss” atteicās ievietot savā vietnē iniciatīvu “Par dabiskas ģimenes aizsardzību Latvijas Republikas Satversmē”. Portāla apgalvojumi, ka iniciatīva “neatbilst Satversmē noteiktajām cilvēku pamattiesībām”, kas, starp citu, nav patiesība, lielā mērā balstījās uz Satversmes tiesas skandalozo spriedumu. Turklāt absolūti nepamatoti tika izdarīts secinājums, ka “iniciatīvas prasība nav reāli īstenojama”. Dabiskas ģimenes piekritējiem netika dota pat iespēja, kamēr dažādas LGBT un “partnerattiecību” iniciatīvas platformā tiek publicētas bez problēmām. Tas arī saprotams, apskatot “ManaBalss” bijušo un esošo sponsoru sarakstu. Tajā daudz varavīkšņainās dažādības un Sorasa finansētas organizācijas, kas nekad nepieļaus publicēt LGBT intereses aizskarošas iniciatīvas.

Vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Harijs Tumans zaudēja darbu Latvijas Kultūras akadēmijā dažu feministisku studenšu anonīmu sūdzību dēļ, kurām nepatika pasniedzēja konservatīvie uzskati. Kādu dienu viņš atnākot uz darbu uzzināja, ka ir atlaists. Pirms tam neviens ar viņu nebija runājis vai centies noskaidrot viņa viedokli. Profesors Tumans to vērtē kā ideoloģiski motivētas represijas un pierādījumu, ka domas un vārda brīvība Latvija ir apdraudēta: “Jebkuru izteicienu vai joku kreisie fanātiķi var pasludināt par aizvainojošu un pieprasīt izrēķināties ar ķeceri. Tā ir gan ideoloģiska diktatūra, gan reizē arī cenzūra. Šodien cenzūra plosās visos medijos, arī internetā, kas līdz šim skaitījās brīva telpa. Rodas iespaids, ka ir sācies globāls uzbrukums vārda brīvībai”.

Sabiedrības “gatavināšana”

Sabiedrība, kas gadsimtiem dzīvojusi tradicionālā vērtību sistēmā, sākumā asi reaģē uz dažāda veida “jauno normālumu”, ko tai mēģina uztiept. Tāpēc mērķis ir sabiedrību pie jaunajām “vērtībām” pieradināt pamazām, lai pāris gadu desmitu laikā vairums cilvēku tās ne vien pieņemtu, bet sāktu uzskatīt par normālām. Pasaulē šis process sākās ar homoseksuālisma izslēgšanu no psihisko diagnožu saraksta, kas tika panākts politiska spiediena rezultātā, neņemot vērā medicīniskos aspektus. Popularizējot homoseksuālu dzīvesveidu presē, literatūrā, mākslā un kino, tika panākts, ka homoseksuāļu “tiesības” ne vien kļūst par normālām cilvēku apziņā, bet tiek nostiprinātas arī likumdošanā. Un runa nav tikai par homoseksuālismu. “Brīvās mīlas ideoloģija”, aborti, “vieglo” narkotiku legalizācija, eitanāzija, dabiskas laulības un ģimenes noniecināšana, “sociālo dzimumu” (genderu) daudzveidība - tas nebūt nav pilnīgs “jauno ideoloģiju” saraksts mūsdienu pasaulē.

Rietumos “sabiedrības pieradināšanai” jau daudzus gadus izmanto tehnoloģiju, ko dēvē par Overtona logu. Tas ir vairākpakāpju sociālo izmaiņu modelis sabiedrībai nepieņemamu parādību pārvēršanai par normālām, ko pirmoreiz aprakstīja amerikāņu sociologs Džozefs Overtons (lasiet ŠEIT). Pirmais solis ir noņemt kādai parādībai tabu un sākt par to runāt publiski, tā it kā piešķirot šai tēmai svarīgumu. Seko sabiedrībā iesakņojušos jēdzienu aizstāšana ar jauniem, kas sabiedrības apziņā vairs neizraisa tik lielu sašutumu. Trešajā posmā sabiedrībai tiek iedvests, ka apskatāmā parādība ir gluži normāla. Šis ir lūzuma brīdis, kad absolūti margināla parādība kļūst sabiedrībai saprotama. Atliek masu apziņā iedvest domu par parādības it kā plašo izplatību, asociējot to ar populārām personām. Beidzot tas kļūst par politisku jautājumu, bet tā noliegums - par cilvēktiesību pārkāpumu. Agrāk pilnīgi nepieņemamā parādība nu ir ne vien akceptēta, bet aizsargāta ar likuma spēku.

Ar šīs metodes palīdzību par normālu pasaulē padarīts gan homoseksuāls dzīvesveids un transpersonu īpašās “tiesības”, gan aborti, eitanāzija un pat “nevardarbīga” pedofilija, likumdošanā arvien samazinot tā saukto piekrišanas vecumu, no kāda pieaugušais drīkst stāties labprātīgos dzimumsakaros ar pusaudzi. “Progresīvais” dzīvesveids tiek plaši atspoguļots literatūrā, televīzijas raidījumos, kino. Drīz būs grūti atrast filmu, kurā nebūtu dažādu rasu, seksuālās orientācijas vai gender (sociālā dzimuma) varoņi. Par dažādas ādas krāsas cilvēku rādīšanu kinofilmās gan īpašu pretenziju nav, ja vien šī norma nekļūst par absurdu, kā tas, piemēram, noticis kādā pirms pāris gadiem uzņemtā kinofilmā ar Bībeles sižetu, kur īstenu ebreju, apustuli Pēteri tēlo… melnādains aktieris! Šodien pat filmas par vēsturi un detektīvseriāli neiztiek bez gejiem un lesbietēm, kā to var redzēt arī dažā Latvijas televīzijās demonstrētā seriālā. Bez seksa šodien vispār nekur.

Latvijā sabiedrības gatavošana liberāļu “vērtībām” ieguvusi jaunu apzīmējumu, kas droši var pretendēt uz gada jaunvārda nomināciju, proti - “sabiedrības gatavināšana”. Izteiciena autore ir Latvijas TV programmu daļas direktore Rita Ruduša, kas liberāļu žurnāla “Satori” diskusijā “LGBTQ+ Latvijā: pārmaiņu slieksnis?” ciniski izteicās: “Masveida gatavināšana var notikt caur populāro kultūru. Kamēr mums seriālos nebūs geju pāru, tikmēr masveida gatavināšana nenotiks. Šai tēmai [..] jākļūst par ikdienas parādību”. Stāsta, ka LTV jau topot seriāls, kurā netrūks viendzimuma “mīlestības”. Taču, vai sabiedrības “gatavināšana” patiesi ietilpst sabiedriskās televīzijas funkcijās un atbilst sabiedriskajam pasūtījumam? Vai sabiedrība piekrīt, ka nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta homoseksuālisma propagandai? Šķiet, Rudušas kundzi un NEPLP tas īpaši neuztrauc un “gatavināšana” turpinās.

Skandālu izraisījis arī LTV demonstrētais nīderlandiešu seriāls bērniem no trīs līdz piecu gadu vecumam “Uzticamais draugs Dūpijs”, kura galvenais varonis “nav ne puika, ne meitene”. Seriālā ir vēl citi dīvaini personāži, piemēram, divas “personas, kam ir menstruācijas”, un starp kurām valda visai neskaidras attiecības, vai puika, kas grozās spoguļa priekšā princeses kleitā un zelta kurpītēs. Sekojot Rudušas konceptam, sabiedriskās televīzijas ēterā varam sagaidīt arī, piemēram, zviedru bērnu raidījumus, kuru galvenie tēli ir Kakucis un Mīzalstrūkla vai Pimpītis un Pežiņa (lasiet ŠEIT), vai arī nesen uzņemto dāņu animācijas filmu par supervaroni ar “pasaulē garāko dzimumlocekli”. Rietumos šādus bērniem domātus raidījumus un filmas šodien var atrast bez problēmām, tāpat kā tādus, kas popularizē uzskatu par dzimumu nevis kā bioloģisku realitāti, bet sociālu konstruktu (genderu).

Šobrīd sabiedriskā televīzija ir izgājusi no reklāmas tirgus, taču pirms tam ne tikai komerctelevīzijās, bet arī LTV tika rādītas reklāmas ar atklātu homoseksa propagandu. Sabiedrības sašutumu izraisīja prezervatīvu “Durex” reklāma, kur divi vīrieši nodarbojas ar homoseksuālām darbībām, tāpat smaržu veikala “Douglas” reklāma, kur divas sievietes skūpstās. Šos amorālos sižetus dažas televīzijas rādīja arī bērniem pieejamā laikā vai visai ģimenei domātu filmu starplaikos. Pirms dažiem gadiem sabiedrību satrauca Labklājības ministrijas izdotās grāmatiņas par Rūtu un Kārli, kas pārvērtās Rihardā un Karlīnā, taču tagad veikalu plauktos var brīvi atrast bērnu grāmatas, kas stāsta par diviem tētiem vai divām mammām un sauc to visu par normālu ģimeni. Plašsaziņas līdzekļi arvien biežāk intervē pazīstamus homoseksuāļus un viendzimuma pārus, kas sajūsmināti stāsta par savām “laimīgajām ģimenēm”. Latvijas sabiedrības “gatavināšana” pamazām uzņem apgriezienus.

Zīmīgi, ka īpaši aktīva “gatavināšana” kļuvusi tieši pēc Satversmes tiesas skandalozā sprieduma. Drīz sagaidāms vēl viens ST spriedums Stambulas konvencijas lietā. Konvencija it kā runā par vardarbības izskaušanu ģimenēs, taču tajā paslēptas genderisma idejas, kuru kontekstā “ģimene” ir arī viendzimuma pāru kopdzīve un aizsargājamas kļūst dažādas mākslīgi konstruētas dzimtes (lasiet ŠEIT un ŠEIT). Eiropas Parlamentā laiku pa laikam tiek iesniegtas iniciatīvas, kas pareizu mērķu aizsegā cenšas ievazāt greizu ideoloģiju. Juristi apgalvo, ka Latvijas likumdošanā jau tagad iestrādāti visi likumi, kādus pieprasa Stambulas konvencija. Ja tā, kādēļ konvencijas lobijs tik aktīvi cenšas piespiest Latvijas Saeimu to ratificēt? Varbūt tāpēc, lai ģimenes jēdzienu nekad vairs nevarētu traktēt tā tradicionālajā izpratnē? Stambulas konvencija ir “Trojas zirgs”, lai piespiestu mūs ātrāk “nogatavoties”.

Turpinājums 3.lapā.

Vai jauna diktatūra?

Jaunajā cīņas fāzē starp konservatīvi tradicionālo un kreisi liberālo runa vairs nav tikai par politisko ietekmi, bet sava pasaules uzskata uztiepšanu visai sabiedrībai, izmantojot varas resursus un piespiešanas metodes. Diemžēl šodien tā notiek arī valstīs, kas sevi dēvē par demokrātiskām. Daudzos jautājumos demokrātija Rietumu pasaulē kļuvusi par viena “pareizā” viedokļa diktatūru. Ja kāds nepiekrīt oficiālajam viedoklim un uzdrošinās savas domas paust atklāti, viņš var tikt publiski nosodīts, pazemots un pat administratīvi vai krimināli vajāts. Agrāk dažādu politisku virzienu partijām nomainot vienai otru varas institūcijās, notika ikdienišķa, vienkāršajiem pilsoņiem reizēm pat nepamanāma ideoloģisko uzsvaru maiņa, taču tagad pie varas nonākusī partija uzreiz agresīvi metas noārdīt visu iepriekšējās valdības paveikto. Vai atgriežamies ideoloģisko diktatūru laikmetā?

Savas prezidentūras pirmajās dienās Džo Baidens parakstīja tik daudz rīkojumu, kā neviens cits ASV prezidents pirms viņa, un lielākā daļa no tiem atcēla Trampa administrācijas izdotos. Šķiet, jaunais prezidents apņēmies Trampa politisko mantojumu pilnībā izdzēst no ASV vēstures. Runa nav tikai par Savienoto Valstu atgriešanos vairākās starptautiskās organizācijās un līgumos, no kuriem Tramps bija izstājies, vai arī mūra būvniecības uz Meksikas robežas apturēšanu, kas bija iepriekš paredzami jaunā prezidenta soļi, bet arī par sabiedrības konservatīvajai daļai, tostarp kristiešiem svarīgu vērtību maiņu. Šāda rīcība gan ir klajā pretrunā Baidena liekulīgajām runām par izlīgumu ASV sabiedrībā.

Cenšoties iznīcināt Donaldu Trampu kā politiķi, tika izmantots bēdīgais notikums ar Kapitolija ēkas ieņemšanu, krietni pārspīlējot notikušā apmērus. Tramps tika apsūdzēts musināšanā uz dumpi un pat valsts apvērsuma mēģinājumā. Noklausoties Trampa uzrunu tautai pie Baltā nama, dzirdams, ka viņš gan aicina cilvēkus doties uz Kapitoliju paust savu viedokli, taču ne ar vārdu nemudina uz ekstrēmu rīcību. Trampa atbalstītāji Vašingtonā ieradās, lai protestētu pret, viņuprāt, vēlēšanu viltošanu. Daļa patiesi padevās provokatoriem, kādi tur neapšaubāmi bija, un ielauzās parlamenta ēkā. Tomēr, ja tas tiešām būtu valsts apvērsuma mēģinājums, tad noteikti nenotiktu tik diletantiski. Daudz jautājumu rada arī fakts, ka pēc tam, kad Tramps sociālajos tīklos mudināja savus sekotājus pārtraukt vardarbību un doties mājās, šie ieraksti tika momentā izdzēsti. Kam tādā gadījumā šie nemieri bija izdevīgi?

Mēģinājumi apsūdzēt Trampu smagos valsts noziegumos pierāda, cik nīstams bijušais prezidents un viņa politika ir kreisajiem neoliberāļiem. Par to liecina arī Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi histēriskās vaimanas: “Viņš ir ļoti bīstams cilvēks. [..] Tas ir steidzami! Tā ir augstākās pakāpes trauksme! [..] Atstādināts! Sakauts! Atstādināts! Prom!” Tieši ar bailēm no Trampa atgriešanās politikā izskaidrojama viņa dīvainā impīčmenta procedūra. Impīčmenta būtība ir par būtiskiem pārkāpumiem tiesas ceļā no amata atstādināt augstas valsts amatpersonas, taču Tramps vairs nav nevienā valsts amatā. Kam tad impīčments? Patiesais mērķis bija nepieļaut, lai Tramps jelkad varētu atgriezties valsts pārvaldē. Šim mērķim kalpoja arī prezidenta nomelnošanas kampaņa vēl pirms viņa pilnvaru beigām, kad tika pieprasīts atņemt Trampam tā saukto kodolčemodānu, jo viņš esot “sajucis prātā”.

Pret saviem piekritējiem demokrāti tik strikti nav. 2016.gadā, kad Trampu ievēlēja prezidenta amatā, kreisie un liberāļi visā Amerikā sarīkoja plašus nemierus. Tūkstošiem cilvēku Čikāgā, Filadelfijā, Bostonā, Portlendā, Sietlā un citās aptuveni desmit ASV pilsētās izgāja ielās, bloķēja satiksmi un dzelzceļa līnijas, apmētāja policistus ar pudelēm un petardēm, dedzināja automašīnas un ASV karogus. Vairāki policisti guva nopietnas traumas. Tolaik demokrāti šo vandālismu nesauca par “valsts apvērsuma mēģinājumu”. Runājot par ASV vēlēšanu sistēmu, kāds no protestētājiem teica: “Elektoru kolēģija nedarbojas kā nākas. Tā noteikti jāreformē”. Kad tagad ko līdzīgu saka Trampa atbalstītāji, demokrāti to sauc par “nepieļaujamu ASV demokrātijas un vēlēšanu sistēmas apšaubīšanu”.

Lielas bažas daudzos amerikāņos radījis Baidena lēmums atļaut legalizēties miljoniem nelegālo imigrantu no Latīņamerikas zemēm, kas ik gadu kuplā skaitā šķērso Meksikas - ASV robežu. Tramps centās šo nelegāļu plūsmu ierobežot, taču Baidens “humānu apsvērumu dēļ” sola tiem legalizāciju, pabalstus un citus labumus. Kādu ziņu tas nes potenciālajiem robežpārkāpējiem? Ja spēsiet apmānīt amerikāņu robežsargus un nenoķerti šķērsot robežu - laipni lūgti Amerikā! Šāda nostāja atbilst tā saukto velkomistu ideoloģijai, kas apgalvo, ka katra planētas iedzīvotāja neatņemamas cilvēktiesības esot brīvi izvēlēties valsti, kurā dzīvot, neņemot vērā šīs valsts vēlmi un iespējas imigrantus uzņemt. Arī ekonomikas atjaunošanā pēc Covid pandēmijas Baidens prioritāti piešķīris tieši melnādainajiem, latīņamerikāņiem un aziātiem piederošiem uzņēmumiem. Kādēļ tāda balto cilvēku diskriminācija?

Jaunais prezidents parakstījis arī virkni rīkojumu, kas konservatīvām vērtībām uzbrūk tieši. Savā pirmajā ārpolitikai veltītajā runā viņš paziņoja, ka “visiem ASV departamentiem un aģentūrām, kas nodarbojas ar ārpolitikas jautājumiem, jānodrošina, lai ASV diplomātija un finansējums veicina un aizsargā lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu, queer un interseksuāļu cilvēktiesības visā pasaulē“. Tas nozīmē, ka ASV ārpolitikas centrā turpmāk būs homoseksuāļu un transgenderu aizsardzība, izdarot spiedienu uz valstīm, kas baidenprāt šīs tiesības neievēro. Šogad vien desmit miljoni ASV dolāru novirzīti “Globālajam līdztiesības fondam” (Global Equality Fund), kurš draud iekļaut ASV “melnajā sarakstā” tos ārvalstu reliģiskos līderus, kas iestājas pret LGBT “vērtību” uzspiešanu sabiedrībai. Viņiem varēs piemērot sankcijas, liedzot iebraukt ASV. Sankcijas skars arī tās ārvalstu nevalstiskās organizācijas, kas iestājas pret gender ideoloģiju un aizstāv dabisku ģimeni.

Viens no pirmajiem Baidena rīkojumiem bija atļauja ASV armijā dienēt transpersonām. ASV Bruņotajos spēkos dienē gan vīrieši, gan sievietes, taču situācija, kad bioloģiska sieviete grib būt vīrietis un otrādi, var radīt sajukumu. Praksē tas nozīmē, ka bioloģisks vīrietis varēs apmeklēt sieviešu tualeti un mazgāties sieviešu dušās, un bioloģiska sieviete to pašu darīs vīriešu intīmajās telpās. Jau šobrīd ASV un citur Rietumu pasaulē dažādu dzimumu tualetes ir atvērtas pretējam dzimumam, ja tas uzskata, ka Dievs viņu radījis “nepareizi”. Īpaši traumatisks šāds absurds ir skolās, kur bērniem grūti iestāstīt, kāpēc pretējam dzimumam ļauts apmeklē viņu tualeti. Karstas diskusijas izraisa arī transpersonu pielaišana sportam. Klaji negodīgi tas ir pret sievietēm sportistēm, jo transpersona vīrietis bioloģiski vienmēr būs un paliks vīrietis. Līdz šim redzētās sacīkstes ar transpersonu piedalīšanos viennozīmīgi parāda, ka sievietēm šādā cīņā nav gandrīz nekādu izredžu uzvarēt.

ASV Demokrātu partija ir aktīva LGBT “tiesību”, abortu un gender ideoloģijā balstītas seksuālās izglītības (lasiet ŠEIT) atbalstītāja. Un ne tas vien. Piemēram, demokrāte, Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi ierosinājusi veikt grozījumus Pārstāvju palātas Kārtības rullī, aizstājot “dzimumu definējošus izteikumus” ar “dzimumneitrālām” definīcijām, tā “godinot visu dzimumu identitāti”. Jēdzieni “tēvs” un “māte” tiks aizstāti ar “vecāki”, bet “brālis” un “māsa” ar “viena vecāka bērni”. Runājot par “vīriem” un “sievām”, būs jālieto vārds “laulātais”, bet dēls vai meita jāsauc par “bērnu”. Būs jāizvairās lietot terminus “chairman” un “chairwoman”, ko latviski tulko kā “priekšsēdētājs” un “priekšsēdētāja”. Turpmāk to vietā būs jālieto tikai “chair”, tātad latviski… “krēsls”.

Dzimumneitralitātes ideoloģija izplatās arī citās valstīs. Daudzviet bērna dokumentos vairs neraksta “tēvs” un “māte”, bet “vecāks Nr.1″ un “vecāks Nr.2″. Zviedrijā līdzās personu vietniekvārdiem “viņš” (han) un “viņa” (hon) ieviests dzimumneitrālais “hen”. Latviešu valodā vēl pagaidām tāda vārda nav, ja nu vienīgi kaimiņtautas “ono”, ar ko apzīmē bezdzimuma būtni. Konsekventi īstenojot šādas vadlīnijas, drīz arī dievkalpojumos vairs nedrīkstēs teikt “amen”, jo kādam var šķist, ka tas norāda uz vīriešu dzimti. Vai līdzās “amen” turpmāk būs jāsaka arī “awomen”? Tas var šķist joks, taču daži mācītāji ASV jau sākuši to praktizēt. Politkorektuma marasms šādus “jokus” padara par šausminošu realitāti.

ASV republikāņi aicina cienīt cilvēka dzīvību no ieņemšanas brīža un skatīties uz cilvēku kā vienotu veselumu, kura dzimums balstās bioloģiskā realitātē, nevis mainīgās sajūtās. Turpretī kreisie diez vai jebkad cienīs citu cilvēku sirdsapziņu un reliģiskos uzskatus. Iespējams, drīzumā mediķiem var ar likumu aizliegt atteikties veikt abortus “reliģisku uzskatu dēļ”. Baidena laikā ASV var tikt legalizēta arī eitanāzija, jo tiesības uz “cieņpilnu nāvi” esot pārākas par ārstu un medmāsu sirdsapziņu. Visticamāk atcels arī Trampa laikā pieņemto likumu, kas privātiem uzņēmējiem deva tiesības neapkalpot LGBT personas, ja pakalpojuma būtība ir pretrunā viņu pārliecībai. Kad jautājums skar liberāļiem netīkamu viedokļu cenzūru, viņi apelē pie privāto tehnoloģiju kompāniju tiesībām, taču, kad jautājums ir, piemēram, par toršu cepšanu vai necepšanu geju kāzām, privāto kompāniju tiesības tiek ignorētas.

Kreisi liberālo kursu atbalsta arī virkne ASV lielo uzņēmumu. Datortehnoloģiju gigants “Microsoft” paziņojis, ka aptur visus ziedojumus tiem ASV politiķiem, kas balsoja pret ASV prezidenta vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu. Ziedojumi netikšot piešķirti vismaz līdz 2022.gada Kongresa vēlēšanām. Vienlaikus izveidota iniciatīva “Democracy Forward Initiative”, kas atbalstīs Demokrātu partijas pirmsvēlēšanu kampaņu. Savukārt raidsabiedrība “Fox News Media” aizliegusi konservatīvā žurnālista Lū Dobsa raidījumu “Lou Dobbs Tonight”, kam kanālā “Fox Business” bija visaugstākais reitings un ko ik vakaru skatījās ap 300 000 skatītāju. Žurnālista vaina bija atbalsts “Trampa komandas apsūdzībām par krāpšanos vēlēšanās”. Tā “demokrātijas citadelē” šodien aizbāž muti citādi domājošajiem.

Rietumos arvien aktīvāka kļūst tā sauktā atsekošanas jeb izdzēšanas kultūra (Cancel culture). Tā sauc kādas personas publisku kaunināšanu sociālajos tīklos viņa viedokļa dēļ, ar psiholoģiskā terora un mobinga metodēm cenšoties to “izdzēst” no sabiedriskās aprites vai pat profesionālās jomas. Cancel culture ietvaros no apgrozības tiek izņemtas ideoloģiski “nepareizas” grāmatas, žurnālistiem aizliedz rakstīt par noteiktiem tematiem, augstskolu profesori tiek atlaisti no darba par “nepareiziem” uzskatiem, zinātniekus apklusina par valdošajai doktrīnai neatbilstošu domu publicēšanu. Kultūras un mākslas iestādēs veic pārrunas ar darbiniekiem, lai pārbaudītu, vai viņi atbilst “pareizās” ideoloģijas uzstādījumiem. Nemitīgi sašaurinās robežas, kuru ietvaros var brīvi runāt, nebaidoties no represijām.

“Dzēšanas kultūras” terors tiek vērsts galvenokārt pret sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Piemēram, leģendāro “Zvaigžņu karu” filmu aktrisi Džīnu Karano atlaida no darba par to, ka viņa salīdzināja amerikāņu kreiso liberāļu naidu pret politiskajiem oponentiem ar ebreju nīšanu nacistiskajā Vācijā. Savukārt britu rakstnieci Džoannu Roulingu jau gadiem cenšas “izdzēst”, jo viņa cīnās pret bioloģiskā dzimuma jēdziena noārdīšanu un aizstāšanu ar sociālas izvēles terminu “gender”. Aktrisi Džodiju Komeri interneta pūlis centās iznīcināt tāpēc, ka viņas draugs ir Trampa atbalstītājs. Bet sacīkšu braucējs Konors Delijs zaudēja sponsorus, jo viņa mirušais tēvs pirms 30 gadiem bija publiski pateicis politnekorektu vārdu un nebija par to atvainojies. Tajā laikā pats Konors pat vēl nebija dzimis.

Kinorežisore un publiciste Vija Beinerte “cancel culture” trāpīgi nosaukusi par “kultūras atcelšanu”, vai tās būtu ultrakreisās “Black Lives Matter” vēsturisku pieminekļu nogāšanas akcijas, vai vēsturiski nozīmīgu personu apsūdzēšana rasismā. Par rasistu pasludināts gan jūrasbraucējs Kristofors Kolumbs, gan spāņu rakstnieks Migels de Servantess, kurš pats savulaik kādu laiku bijis vergs. Ir cilvēki, kas aicina iznīcināt skulptūras, gleznas un vitrāžas, kurās Jēzus attēlots kā baltais. Pat Bēthovena mūzika balstoties balto vīriešu pārākumā un diskriminējot sievietes, melnos un LGBT personas. Kāda skolotāja Lielbritānijā atteicās vest savu klasi skatīties Šekspīra lugu “Romeo un Džuljeta”, jo tā esot “pretīga heteroseksuāla izrāde”. Savukārt Amerikas Kinoakadēmija paziņojusi, ka sākot ar 2024.gadu visām filmām, kas grib pretendēt uz Oskara balvu, to aktieriem un tehniskajam personālam jāpārstāv ne vien dažādas rases, bet arī “dažāda seksuālā orientācija”.

Beinertei piekrīt feministu no darba Kultūras akadēmijā izēstais LU profesors Harijs Tumans: “Politkorektums ir tikai glīts vārds ideoloģijas piesegšanai. Spriežot pēc izpausmēm, tas ir tas pats karojošais boļševisms, jo necieš brīvu domu un neko, kas ir pretrunā tā dogmām. Toreizējais boļševisms apkaroja reliģiju, kultūru, izglītību, ģimeni, morāli un veselo saprātu. Komjauniešu aktīvisti ar milzīgu azartu apkaroja “regresīvo” buržuāzisko profesūru ar tās zinātni - gluži tāpat, kā tas notiek patlaban. Piemēram, tiek klāstīts, ka matemātika esot “kaitīga”, “rasistiska” zinātne, kas apliecinot “balto pārākumu”. Tātad viņiem nepietiek ar grautiņiem un pieminekļu gāšanu, nepietiek ar balto cilvēku pazemošanu, viņi saceļas pret pašu civilizāciju. Jau tiek apgalvots, ka antīkā vēsture nevar tikt uzskatīta par Rietumu civilizācijas pamatu, jo tā arī esot “rasistiska un netaisnīga”. Lasot šādas ziņas, es nespēju noticēt, ka tā ir realitāte, nevis parodija vai murgains sapnis”. Profesoram var tikai piekrist.

Vienvirziena cenzūra šķiet absurds pat daudziem liberāli noskaņotiem intelektuāļiem. Nobela balvas laureāts rakstnieks Kadzuo Išiguro ir izteicies, ka “baiļu atmosfēra traucē cilvēkiem rakstīt to, ko viņi domā. Anonīms linčotāju pūlis var tev uzklupt un padarīt tavu dzīvi neciešamu.” 2020.gadā 153 rakstnieki, zinātnieki, augstskolu profesori, žurnālisti un viedokļu līderi publicēja “Vēstuli par taisnīgumu un atklātām debatēm”, kurā teikts: “Brīva informācijas un ideju apmaiņa, kas ir pilnasinīgas, brīvas sabiedrības pamats, strauji sarūk. Plaši ir izplatījusies cenzūra, neiecietība pret pretēju viedokli, mode publiski kaunināt un izstumt”. Savukārt vācu zinātnieki pat izveidojuši apvienību ar mērķi palīdzēt cancel culture upuriem, kas piedzīvojuši boikotu un liegumu brīvi paust uzskatus.

ASV 40.prezidents Ronalds Reigans 1975.gadā teica: “Ja Amerikā tiks nodibināts fašisms, tas notiks liberālisma vārdā”. Viņa pareģojums sāk piepildīties 2021.gadā, kad līdz ar kreisi liberālo spēku uzvaru sākusies citādi domājošo vajāšana. Tas pats notiek Eiropā. Piemēram, Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss aicinājis Eiropas Savienības valstis kopā ar jauno ASV administrāciju veidot “jaunu demokrātijas Māršala plānu”, lai nepiekāptos “liberālās demokrātijas ienaidniekiem”. Citiem vārdiem sakot - visiem konservatīvi domājošajiem, nacionālu valstu patriotiem, tradicionālo vērtību un dzīvesveida piekritējiem. Tehnoloģiju gigantu ieviestā cenzūra, marksisma uzspiešana izglītībā un vajāšana uzskatu dēļ liberāļiem “bažas par demokrātiju”, protams, nerada. Jo tās taču ir “pareizās” vērtības.

Kreisi liberālā kliķe ASV steidzas atgūt Trampa dēļ “zaudētos” gadus, ieviešot liberāli kreiso ideoloģiju visās dzīves sfērās, sākot ar izglītību, sportu un kultūru, beidzot ar vārda un ticības brīvību. Tā kāda ASV floriste kristiete, kura savu uzskatu dēļ atteicās apkalpot lesbiešu kāzas, tika par to sodīta ar naudas summu, kas izputināja viņas biznesu, jo nācās lesbietēm maksāt “morālo kompensāciju”. Tā notiek ne tikai Savienotajās Valstīs. Piemēram, Lielbritānijā kādai mazai viesnīciņai naudassodu piesprieda par to, ka tā nevēlējās piešķirt geju pārim kopīgu numuriņu, jo īpašnieku sirdsapziņa neļāva atbalstīt homoseksuālas attiecības. Nonācis pat tiktāl, ka it kā kristīgās zemēs kristiešu garīdzniekiem piespriež reālus sodus par Bībeles pantu citēšanu, kuros nosodīts homoseksuāls dzīvesveids.

Droši prognozējums, ka Baidena “progresīvās” iniciatīvas gūs dzīvu atbalsi arī Latvijas “progresīvajās” aprindās. Liberālidiotisma maisam gals ir vaļā. Kopš Satversmes tiesas skandalozā lēmuma liberāļu un kreiso uzbrukums tradicionālajam un dabiskajam kļuvis atklāts un agresīvs. To pierāda arī bēdīgais gadījums ar influenceri un apģērbu veikala “Butterfly” īpašnieci Elīnu Didrihsoni (lasiet ŠEIT). Atbildot uz kāda fana jautājumu, Elīna, būdama kristiete, vaļsirdīgi atbildēja, ka homoseksuālu dzīvesveidu “nesaprot, nekad nesapratīs un nekad neatbalstīs”. Un kaut pašas Elīnas lielā aizraušanās ar mākslīgo skaistumu no kristīgā viedokļa arī ir diskutabla, par to šoreiz nav runa. Traģiski, ka godīgi izteikta viedokļa dēļ cilvēks var piedzīvot agresīvu mobingu un aicinājumus sagraut visu viņa dzīvi.

Ja “dzēšanas kultūra” ies plašumā, tad var prognozēt, ka drīz sabiedrība arī mūsu zemē kļūs tikpat sašķelta kā Amerikā. Vai arī cilvēki klusi pakļausies “pareizā viedokļa” diktatūrai, kā tas jau noticis daudzās Rietumu zemēs. Jau šobrīd daudzos jautājumos premjera Krišjāņa Kariņa pozīcija ne ar ko neatšķiras no ASV prezidenta Džo Baidena uzskatiem. Kariņa kungs aicinājis nevirzīt tālāk Satversmes grozījumus, kas paredz iekļaut valsts pamatlikumā dabiskas ģimenes definīciju, jo “tikai kopīgiem spēkiem (kopīgiem ar ko?) būs iespējams novērst grozījumu pieņemšanu Satversmē un stiprināt mūsu valsts izvēlēto attīstības virzienu“. Arī valdības lēmums iecelt par vēstnieci Ungārijā Agnesi Kalniņu, kura acīmredzami identificē sevi kā vīrieti nevis sievieti, ir tiešs spļāviens sejā Ungārijas valdībai, kas savā valstī cenšas saglabāt konservatīvās vērtības un dabiskas ģimenes jēdzienu.

Diemžēl politkorektuma bacilis nonācis arī līdz Saeimas administrācijai. Līdz šim, piemēram, Saeimas darbinieki varēja iegūt veselības apdrošināšanu arī saviem radiniekiem, kas tika definēti kā “vīrs”, “sieva”, “bērni”, “vecāki”. Tagad radinieku sarakstam pievienots arī “kopdzīves partneris”. Tā ir vai nu viendzimuma partnerattiecību klaja lobēšana vai mazākais ārpuslaulību kopdzīves atbalstīšana. Interesanti, kā šāda partnerība juridiski būs pierādāma? Ja tā turpināsies, varam sagaidīt, ka drīz arī Latvijā publiskajā telpā pieprasīs ieviest “dzimumneitrālu” valodu, aizliedzot lietot jēdzienus “viņš”, “viņa”, “vīrietis”, “sieviete”, “māte”, “tēvs” un citus konkrētu dzimumu identificējošus vārdus.

Vai mūsdienās patiešām ir reāli iespējams nonākt līdz totalitārai diktatūrai, un ne vien autoritāru režīmu pārvaldītās valstīs, bet arī demokrātiskajā pasaulē? Ir iespējams. Protams, ārēji tā varbūt nebūs tāda veida diktatūra, kādas atceramies no 20.gadsimta. Iespējams, nebūs lielu koncentrācijas nometņu, fizisku spīdzināšanu un masu slepkavību. Iespējams, turpinās pat pastāvēt zināma vārda un citas demokrātiskās brīvības. Tomēr būs noteiktas tēmas, parādības un norises, par kurām drīkstēs būt tikai viens “pareizais” viedoklis. Ja kāds uzdrīkstēsies paust atšķirīgus uzskatus, tiks par to publiski kaunināts un izslēgts no sociālās un profesionālās aprites. Ja arī tad nenožēlos “maldus”, tiks sodīts mazākais administratīvi, bet ļoti iespējams ar reālu cietumsodu. Bet kurš tad būs tas, kas noteiks vienīgo “pareizo” viedokli? Protams, globālā varas elite un tās “liberāli progresīvie” konsultanti.

Rakstnieks un padomju disidents Vladimirs Bukovskis, kurš padomju soda nometnēs pavadīja 12 gadus, bet pēc tam tika izdots Rietumiem apmaiņā pret Čīles komunistu līderi Luisu Korvalanu, neilgi pirms nāves nonāca pie atziņas: “Tagad arī Eiropā ir gulags, intelektuāls gulags, kas tiek saukts par politkorektumu. Tie, kas mēģina paust viedokli un viņu uzskati atšķiras no atļautajiem, tiek izstumti no sabiedrības”. Redzot šos satraucošos simptomus, Bukovskis paredzēja to sekas un brīdināja: “Politkorektums ir ļaunāks par ļeņinismu. Tā ir jauna, vēl niknāka barbarisma, tumsonības un naida diktatūras forma, kas vērsta pret visiem, kuri domā atšķirīgi. Cilvēki, kas tic politkorektumam kā civilizācijas izpausmei, patiesībā rada apstākļus, lai barbari iznīcinātu šo civilizāciju. Šie tā dēvētie intelektuāļi paši rok bedri, kurā fanātiķi un provokatori viņus galu galā apglabās.”

****

Saskaroties ar nemitīgajiem pārmetumiem par naida kurināšanu un sabiedrības šķelšanu, dažs tradicionālu uzskatu cilvēks sāk svārstīties un pārdomāt, ka spriedze sabiedrībā varbūt patiešām mazinātos, ja konservatīvie kļūtu mazliet “saprotošāki”pret “progresīvo” dīvainībām. Tomēr nemaldināsim sevi ar cerību, ka, piešķirot visiem “dīvainajiem” viņu prasītās “tiesības”, iestāsies sociāls miers. Pat ja tiks izpildītas visas šī brīža prasības, noteikti tiks izdomātas jaunas. Rietumu pasaulē tas viss jau ir pieredzēts, un nav iemesla domāt, ka Latvijā būs citādāk. Iežēlinošās runas par “vienlīdzību” ir tikai centieni pārmainīt sabiedrības vairākuma domāšanu un vērtības. Nav nekāda pamata padodies vainas sajūtai, ko no jums cenšas panākt LGBT lobijs. Sabiedrībai joprojām ir visas tiesības uzskatīt, ka dabiska ģimene ir latviešu tautas un Latvijas valsts izdzīvošanas pamats.

Savienotajās Valstīs šobrīd gatavojas pieņemt “Equality Act” jeb Vienlīdzības likumu. Saskaņā ar to, cilvēka bioloģiskais dzimums kā jēdziens būtībā pārstās eksistēt un tiks aizstāts ar sociālajā apziņā balstītu konstruktu (genderu). Arī jebkāda tā sauktā pro-life jeb dzīvības aizstāvju (pretabortu) kustības darbība turpmāk varēs tikt klasificēta kā naida runa. Publiskas ģērbtuves, dušas, garderobes, guļvietas un citas telpas būs pieejamas pretēja dzimuma indivīdiem, nevienam neko nepaskaidrojot, ja vīrietis jūtas kā sieviete vai otrādi. Un tas viss “gaišās nākotnes un progresa vārdā”. Redzot, kādas perversijas tiek legalizētas un kādas sankcijas pret nepakļāvīgajiem tiek gatavotas ar šo “Vienlīdzības likumu”, diemžēl jārēķinās, ka tam var būt zināma ietekme arī uz Latvijas likumdošanu.

Līdzīgas tendences vērojamas arī Eiropas Savienības likumdošanas aktos. Valstis, kuras tomēr mēģina saglabāt dabiskās dzimumu un ģimenes definīcijas, tiek pakļautas draudiem un dažādiem sodiem. Piemēram, pret Ungāriju un tās prezidentu Viktoru Orbānu no Eiropas Savienības puses nepārtraukti tiek vērsti draudi par “neiecietīgu” valsts politiku, bet Ungārijas ģimenes lietu ministres Katalinas Novakas teiktais: “Mēs ne pie kādiem apstākļiem nenoliegsim bioloģiju - Ungārijā dzīvo tikai vīrieši un sievietes” izsauca vēl neredzētu naida vilni. Savukārt tām Polijas pašvaldībām, kas pasludinājušas sevi par “no LGBT ideoloģijas brīvu teritoriju” vai atbalsta dabiskas ģimenes modeli, un tādu Polijā ir desmitiem, Eiropas Komisija atteikusi Eiropas grantu naudu. Tikmēr poļu vietējie “progresīvie” rīko histēriski vardarbīgus protestus pret Polijas Konstitucionālās tiesas lēmumu līdz minimumam ierobežot “sievietes tiesības” abortos slepkavot savu vēl nedzimušu bērnu dzīvības.

Neskatoties uz pazemojumiem un draudiem, daudzi ASV, Ungārijas, Polijas, Latvijas un citu valstu iedzīvotāji turpina aizstāvēt savas vērtības, nepadodoties apmaksātu ideologu, žurnālistu un politiķu centieniem sagraut ticību dabiskas ģimenes pastāvēšanai. Arī Latvijā lielākā cīņa gaidāma tieši par ģimenes jēdziena nostiprināšanu. Visu pasugu “progresīvie” jau pauduši, ka to nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut. Šādā nostājā vienojušās partijas “Attīstībai/Par”, premjera “Jaunā Vienotība” un “Saskaņa”, kuras līderis Nils Ušakovs nesen “iznāca no skapja”, pamatīgi šokējot savus vēlētājus. Tieši “Saskaņa” mudina citas partijas izgāzt priekšlikumu nostiprināt likumdošanā ģimenes definīciju, apzināti nepiedaloties balsošanā. Izskatās, ka bez tautas referenduma šajā jautājumā neiztikt.

Vienlaikus LGBT lobijs izplata sagrozītus apgalvojumus, it kā nostiprinot ģimenes jēdzienu Satversmē, tas tiktu nepamatoti sašaurināts. Cilvēkiem tiek stāstīts, ka par normālām ģimenēm tiks atzītas tikai tās, kur ir gan tēvs, gan māte, bet nepilnas ģimenes vai tādas, kur bērnu audzina, piemēram, vecmāmiņa, vairs nebūšot ģimene. Lētticīgākie uzķeras uz šiem meliem. Patiesībā Satversmes grozījumu projekts paredz ģimenes jēdzienu balstīt gan laulībā (starp vīrieti un sievieti), gan arī asinsradniecībā un adopcijā. Likumprojekts nekādi nesašaurina ģimenes jēdzienu, bet tikai nostiprina jau esošo tradicionālo izpratni par to. Tieši pretēji - tie ir kreisie un liberāļi, kas, balstoties uz Satversmes tiesas politizēto lēmumu, šobrīd mēģina ģimenes jēdzienu nepamatoti paplašināt.

Par nākamo pārbaudījumu Latvijai kļūs masīvs spiediens ratificēt Stambulas konvenciju. Nav šaubu, kādu spriedumu šajā jautājumā pasludinās politizētā Satversmes tiesa, kaut arī atbildīgās institūcijas apgalvo, ka visi sievieti aizsargājoši likumi, kādus pieprasa konvencija, Latvijā jau ir pieņemti. Stambulas konvencijā slēptas pavisam citas intereses - homoseksuāļu, transpersonu un visvairāk dažādu sociālo dzimtu (genderu) īpašā aizsardzība. Izdalot šīs grupas īpaši aizsargājamo kategorijā, konvencija vēlas piespiest Latviju juridiski atzīt, ka šādi sociāli konstruēti dzimumi vispār pastāv un cilvēka dzimums ir nevis bioloģiski determinēts, bet katra indivīda brīvas izvēles jautājums. Arī morāle tādā gadījumā vairs nav dievišķa, bet sociāla konstrukcija, ko katrs var grozīt pēc saviem ieskatiem.

Vairāk nekā divus mēnešus sabiedriskie mediji un plakāti ielās nenogurstoši vēstīja, ka Latvijā katra trešā sieviete ir cietusi no vardarbības. Aptauju rezultāti gan liecina, ka visvairāk no vardarbības sievietes cieš tajās valstīs, kur sieviešu aizsardzības likumdošana šķietami ir progresīvākā - Ziemeļvalstīs un Rietumeiropā. “Netolerantajā” Austrumeiropā vardarbības rādītāji ir vismaz uz pusi zemāki. Tomēr tieši Austrumeiropa izjūt vislielāko spiedienu akceptēt Stambulas konvenciju. Tas liek domāt, ka īstenais mērķis ir piespiest austrumeiropiešus atzīt “visas ģimenes formas”, tostarp viendzimuma, tāpat tā sauktos sociālos dzimumus. Ir arī nopietnas bažas, ka par galveno genderisma propagandas mērķauditoriju varētu kļūt bērni, kā to paredz Stambulas konvencijas 14.pants. Tā jau ir ikdiena vairākās zemēs, kur bērniem kopš bērnudārza māca, ka viņi var brīvi izvēlēties savu dzimumu, neatkarīgi no dabiskā bioloģiskā, spiež ģērbties pretējā dzimuma drēbēs un darīt citas dīvainības.

Bet kādēļ patiešām neatļaut homoseksuāļiem un citām “minoritātēm” dzīvot laimīgiem tā, kā viņi paši vēlas? Tas taču būtu cilvēcīgi. Vai kāds šobrīd viņiem to liedz? Vai kāds ir aizliedzis šiem cilvēkiem mīlēt vai dzīvot ar ko un kā grib? Tā ir katra paša izvēle. Taču nav nekāda pamata dabisku, pašas dabas apstiprinātu izpratni par dzimumu attiecībām aizstāv ar pretdabisku. Nav pamata Dieva dotu ģimenes modeli aizstāt ar cilvēka iegribu radītām “ģimenes formām”. Nav pamata mākslīgi paplašināt laulības vai dabiskas ģimenes jēdzienu. LGBT lobijs apelē pie “reālās situācijas”, kas valstij un sabiedrībai esot jārespektē. Bet vai patiešām jārespektē un jānostiprina valsts likumdošanā lietas, kas ir nepareizas pašā būtībā? Atbildot uz šo jautājumu, jāsaprot, ka šādam lēmumam būs sekas.

Mūsu valsts ir pietiekami demokrātiska, lai katrs varētu dzīvot tā, kā uzskata par vajadzīgu, ja vien nepārkāpj likumu un citu sabiedrības locekļu tiesības. Taču tas nenozīmē, ka valsts likumdošanā būtu jānostiprina pēc Dieva un dabas likumiem ačgārnas lietas. Cilvēka nepareiza personīga izvēle radīs sekas viņam pašam, bet valsts atbalsts Dieva un dabas likumiem pretējām lietām atnesīs postošas sekas visai sabiedrībai. Dievs nekad nesvētīs zemi, kas apzināti pārkāpj morāles un tikumības likumus. Ir fiziski un ir garīgi likumi. Ja kāds, piemēram, ignorē gravitācijas likumu, nolecot no liela augstuma, viņš visticamāk nositīsies. Ja kāds ignorē garīgos likumus, Dieva Vārds saka, ka tāds sevi pakļauj lāstam un mūžīgai garīgai nāvei. Ateisti un neticīgi cilvēki šīs likumsakarības nesaprot, jo “garīgas lietas ir garīgi apspriežamas”. Taču cilvēki, kas to saprot, tieši tāpēc ir tik “neiecietīgi” pret dažādām morālām novirzēm. Viņi tikai cenšas pasargāt savu zemi un tautu no degradēšanās.

Kamēr tapa šis materiāls, cīņa starp diviem pasaules uzskatiem turpinās. Eiropas Parlaments pieņēmis deklarāciju, kurā Eiropas Savienība pasludināta par “LGBTIQ brīvības zonu”. Tā esot atbilde vairāk nekā 100 Polijas reģionu, apgabalu un pašvaldību rezolūcijām, kas sevi pasludinājušas par no LGBTI ideoloģijas brīvu zonu. EP rezolūcijā izteikta neapmierinātība arī ar Ungārijas, Rumānijas un Latvijas likumdošanu. Polija nekavējoties deva atbildes triecienu - sāka izskatīt likumprojektu, kas gejiem, lesbietēm un transpersonām liegs adoptēt bērnus. Ko patiesībā nozīmē šī “LGBT brīvības zona” Eiropas Savienībā? To, ka valstis, kas vēlēsies uzturēt dzīvu domu par normālu, dabisku laulību un ģimeni, turpmāk sagaida Eiropas draudi un sankcijas. Traģiskākais ir tas, ka no Latvijas astoņiem eirodeputātiem tikai Roberts Zīle balsoja pret zili varavīkšņaino nākotni. Pārējie, kā to trāpīgi pauda Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko, būtībā nodeva savas valsts, tautas un visas Eiropas intereses.

Arī Latvijas Televīzija turpina sabiedrības “gatavināšanu”. LTV7 ēterā bija skatāma franču drāma “Meitene”. Gluži laba filma, ja ne atklātā trasnspersonu ideoloģijas popularizēšana tajā. Filma stāsta par zēnu, kurš grib būt meitene un dejot baletu kā meitene, tāpēc sāk hormonterapiju, lai gatavotos dzimummaiņas operācijai. Atlasē uz galveno lomu piedalījās pusaudži vecumā no 14 līdz 17 gadiem, “gan meitenes, gan zēni, gan tie, kas sevi nepieskaita ne pie viena dzimuma”. Jāpiezīmē, ka filmā ir arī atklātas homoseksa ainas. Drīz pēc tam savu “Eirovīzijas” dziesmu prezentēja Samanta Tīna. Tās videoklipa noslēgumā redzama gan lesbiešu skūpstīšanās, gan transpersonas. “Eirovīzija” jau sen kļuvusi par neslēptu LGBT festivālu (lasiet ŠEIT), taču Latvijas priekšnesumos līdz šim tik atklāta homoseksuāla propaganda nav bijusi. Acīmredzot Samanta tādā veidā cenšas paust atbalstu saviem homoseksuālajiem draugiem, taču daudziem Latvijā tas licis no viņas “mākslas” novērsties.

Visiem tradicionālo vērtību atbalstītājiem šodien ir jāapvieno spēki, lai vēl noteiktāk iestātos par dzīvības vērtību no ieņemšanas brīža, par divu dzimumu sabiedrību, par laulību starp vīrieti un sievieti un dabisku ģimeni, par mūsu bērnu aizsardzību. “Progresīvie” izmisīgi cenšas uzturēt iespaidu, ka viņu ir ļoti daudz, bet konservatīvu uzskatu cilvēku paliek ar katru dienu mazāk. Patiesībā sabiedriskās domas pētījumi rāda, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju joprojām ir konservatīvi domājoši, tieši tāpat kā ASV, kur tādu ir vismaz puse. To pierādīja arī Baidena inaugurācija, kad vairākas dienas Vašingtonas centrs bija apvilkts ar dzeloņdrāšu žogu, bet pilsētā ievesti 30 000 Nacionālās gvardes karavīru. Tik daudz amerikāņu karavīru šobrīd neatrodas nevienā karadarbības zonā. Ar ko viņi gatavojās karot? Ar savu tautu? Tas tikai nozīmē, ka demokrāti bija patiesi nobijušies. Ja viņiem Amerikā piederētu vairākums, kā viņi to apgalvo, tad nebūtu iemesla tā sevi sargāt no saskarsmes ar pašu tautu.

Tomēr jāņem arī vērā, ka “jauno ideoloģiju” propaganda, kas ar katru dienu kļūst arvien spēcīgāka, ietekmē cilvēku prātus, īpaši jauno paaudzi. Tieši jaunā paaudze Latvijā ir vistolerantākā pret dažādām “jaunajām ideoloģijām”. Viņiem ir iestāstīts, ka “alternatīvs dzīvesveids” - tas ir stilīgi un moderni, un tā cilvēks var paust savu individualitāti. Diemžēl ir nopietns pamats bažīties, ka daļa jaunatnes arī aizies pa šo ceļu. Ne velti LGBT un citi “progresīvie” lielāko uzmanību pievērš tieši darbam ar bērniem un jauniešiem. Jau kopš bērna kājas sējot jaunās paaudzes prātos savu ideoloģiju, viņi cer gūt pilnīgu uzvaru pār “vecajiem konserviem”. Ielūkojoties LGBT vai viņu atbalstītāju interneta vietnēs kaut vai tepat Latvijā, un jūs ieraudzīsiet, cik pārliecināti viņi ir par savu uzvaru ja ne šodien, tad tuvākajā nākotnē.

Tāpēc visiem labas gribas cilvēkiem neatlaidīgi jāturpina uzturēt un aizstāvēt tās vērtības, ko esam saņēmuši no Dieva un iepriekšējām paaudzēm. Tomēr Dieva Vārds Bībeles Atklāsmes grāmatā pauž, ka laiku beigās sātanam “tiks dots karot ar svētajiem un [uz laiku] tos uzvarēt” (Atklāsme 13:7). Kad tas būs noticis, sāks valdīt Antikrista vara - totalitāra globāla diktatūra. Iespējams, daudziem tā nemaz nešķitīs diktatūra, bet gan “gaišā laimīgā nākotne”, par kuru viņi visu mūžu cīnījušies. Nākotne sola grūtus laikus visiem, kas gribēs dievbijīgi dzīvot Dieva Vārda patiesībā, tomēr patiesiem Dieva bērniem nav iemesla izmisumam. “Progresīvie” gatavojas svinēt uzvaru, taču nenojauš, ka viņi karo zaudētāja pusē, par kuru Bībelē teikts, ka tam sagatavota “degoša sēra un uguns jūra”. Ja vien viņi nenožēlos grēkus, nepieņems Kristu par savas dzīves Kungu un neļaus sevi izmainīt, dziedināt un ierakstīt savu vārdu Dieva Dzīvības grāmatā. Mūžīgā dzīvība vai nāve ir katra izvēles jautājums. Kāda būs tavējā?

© 2021 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2021/03/16/liela-cina-starp-gaismu-un-tumsu-vai-pedejais-celiens/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.