Lielā cīņa starp gaismu un tumsu. Vai pēdējais cēliens?

Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 16-03-2021

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Vārda brīvības ierobežošana un cenzūra

Dienā, kad notika Baidena inaugurācija, Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss pauda, ka 6.janvārī Vašingtonā notikušajos nemieros lielā mērā vainojami sociālie tīkli, kas nepietiekami kontrolējot tajos publicēto. Faktiski tas bija ietekmīgas valsts oficiālas amatpersonas atklāts aicinājums ieviest cenzūru, dzēšot viedokļus, kas neatbilst “noteiktām vērtībām”. Patiesībā sociālo mediju giganti “Facebook”, “Twitter”, “YouTube” jau labu laiku cenzē ierakstus savās vietnēs. To pieredzējuši desmitiem konservatīvi un tradicionāli noskaņotu cilvēku un organizāciju arī Latvijā, kuru viedoklis šajos sociālajos tīklos regulāri tiek cenzēts vai dzēsts. Dažkārt uz īsāku vai garāku laiku “nepareizu” viedokļu paudējiem bloķē viņu kontus, liedzot iespēju izteikties. Bijuši gadījumi, kad konti dzēsti pilnīgi.

Mudinājums kontrolēt, kas tiek publicēts sociālajos tīklos, parādījās pēc Krievijas agresijas Krimā un bija saistīts ar Krievijas sākto informatīvo karu pret Rietumiem. Tolaik sociālajiem tīkliem izdevās kaut daļēji ierobežot Krievijas interneta troļļu un viltus kontu darbību. Taču šodien cenzoru darbība mazāk pievērsta Krievijas viltus ziņām, bet gan globālajai elitei netīkamu uzskatu cenzēšanai. Šim nolūkam “Facebook” daudzās valstīs algo vietējos cenzorus. Latvijā par šādu cenzoru kļuvis neoliberālais pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica”. Taču tehnoloģiju giganti neapmierinās ar žurnālistiem-cenzoriem vien, bet izveidojuši robotizētus algoritmus, kas no tīklā publicētā izķer “nepareizus” vārdus un frāzes. Tas rada dažādus absurdus. Nesen tika dzēsts dzejnieces Māras Zālītes premjeru Krišjāni Kariņu atbalstošs teksts, jo algoritms premjera uzvārdu iztulkoja burtiski un apsūdzēja dzejnieci “mudināšanā uz karu”. Savukārt Tēvreizes tekstu “Facebook” algoritms pasludinājis par “viltus ziņu”.

Savienotajās Valstīs sociālie tīkli vērsušies pat pret savas valsts likumīgo prezidentu. Līdzko tika paziņots, ka prezidenta vēlēšanās provizoriski uzvarējis Baidens, liberāļu kontrolētie plašsaziņas līdzekļi, tostarp sociālie tīkli, sāka pret Trampu izturēties nevis kā valsts augstāko amatpersonu, bet gandrīz vai noziedznieku. Bezprecedenta gadījums notika, kad gandrīz visi lielākie nacionālie telekanāli pārtrauca prezidenta preses konferences tiešraidi, apsūdzot Trampu melos. Nebija notikusi nekāda izmeklēšana, kas apgalvojumu par krāpšanos balsu skaitīšanā pierādītu vai noliegtu. Kas tādā gadījumā deva tiesības telekanālu redaktoriem nosaukt Trampu par meli un slēgt viņam ēteru? Citādi, kā par klaju patvaļu to nevar nosaukt. Atcerēsimies, ka Tramps tobrīd vēl bija likumīgs ASV prezidents.

Vēlāk tika bloķēti Trampa konti “Facebook” un “Twitter”, bet pēc tam bijušā prezidenta konti izdzēsti vispār. Sašutumā par arvien pieaugošo vārda brīvības ierobežošanu un cenzūru, konservatīvu uzskatu cilvēki ne vien Amerikā, bet visā pasaulē sāka masveidā pamest lielos sociālos tīklus un pievienoties tiem, kuros nav viedokļu cenzūras. Par vienu no lielākajiem šādiem tīkliem kļuva Nevadā bāzētais “Parler”. Kreisie liberāļi nedomāja ar šo faktu samierināties. Visai drīz “Google” un “Apple” paziņoja, ka pārtrauc savos lietotņu veikalos piedāvāt “Parler” aplikāciju. Pēdējo mēnešu laikā “Parler” aplikācija šajos veikalos bija visvairāk lejupielādētā lietotne, kas apliecināja šī sociālā tīkla lielo popularitāti.

Taču ar to vien kreisajiem un neoliberāļiem nepietika. Kompānija “Apple” piedraudēja vispār bloķēt iespēju “Parler” lietotni izmantot tās ražotajos telefonos. Tehnoloģiju lieluzņēmums “Amazon Web Services” gāja vēl tālāk - atslēdza “Parler” no saviem serveriem, panākot tā pazušanu no interneta. Tas ir bezprecedenta gadījums oponentu apklusināšanā, jo serveru atslēgšana sociālajam tīklam ir tas pats, kas dzīvības uzturēšanas iekārtu atslēgšana slimniekam. Tobrīd “Parler” dažu mēnešu laikā bija ieguvis vairāk nekā 11 miljonus lietotāju. “Parler” iesūdzēja “Amazon” tiesā. Tagad “Parler” darbība ir atjaunota, tomēr nevis kādā no lielajiem interneta pakalpojumu sniedzējiem, bet izmantojot autonomas, no interneta gigantiem neatkarīgas tehnoloģijas. Vietnes lietotāju skaits pēc darbības atjaunošanas pārsniedzis 20 miljonus un turpina augt. “Parler” gadījums ir spilgta liecība tam, kā šodien vārda brīvība tiek brutāli ierobežota pat zemēs, kas sevi mēdz saukt par demokrātiskām.

Eiropai nav tik milzīgu interneta tehnoloģiju uzņēmumu, tāpēc Vecajā kontinentā par savu galveno ieroci cīņā pret citādu viedokli neoliberāļi izmanto oponentu apsūdzēšanu naida runā. Naida runai nav vienotas definīcijas, taču Eiropas Padomes 1997.gada 30.oktobra rekomendācijā Nr.(97)20 definēts, ka naida runa “pārklāj visas izteiksmes formas, kas izplata, mudina, veicina vai attaisno rasistisku naidu, ksenofobiju, antisemītismu vai citas naida formas, kuras balstītas uz neiecietību, arī neiecietību, kas nāk no agresīva nacionālisma, etnocentrisma, diskriminācijas un naida pret minoritātēm, migrantiem un ārvalstu izcelsmes cilvēkiem”. Šis izplūdušais formulējums ļauj par naida runu pasludināt teju jebko. Latvija ir zeme, kur prioritātei jābūt latviešu tautas izdzīvošanas interesēm? Tas ir naidpilns nacionālisms un etnocentrisms. Iestāšanās par tradicionālu ģimenes jēdzienu vai pretošanās homoseksuāla dzīvesveida propagandai - homofobija un “minoritāšu” diskriminācija.

Internetā patiešām var atrast daudz pavisam īstas naida runas, kas tieši vai netieši pauž nicinošu attieksmi rases, tautības, reliģiskās pārliecības vai citu iemeslu dēļ, aicina uz reālu diskrimināciju un vardarbību. Tomēr, kad par “naida runu” pasludina to, ka kādam nav pieņemams homoseksuāls dzīvesveids, to nevar vērtēt citādi, kā vien par mēģinājumu ierobežot izteikšanās brīvību. Paralēli “naida runai” neoliberāļi spekulatīvi manipulē arī ar citiem jēdzieniem, piemēram, “vardarbība”. Par fizisku vardarbību viss tā kā būtu skaidrs, taču kā ar jēdzienu “emocionāla vardarbība”? Zem tā šodien var paslēpt visu ko. Ja esi gejam vai lesbietei pateicis, ka Dieva acīs homoseksuāls dzīvesveids ir grēks, to var novērtēt kā emocionālu vardarbību. Tā vietā, lai sadzirdētu, ka Dievs Jēzū Kristū jau ir izdarījis visu, lai šādiem cilvēkiem nebūtu jāturpina dzīvot grēkā, bet viņi tiktu dziedināti un atbrīvoti no grēka varas. Taču arī tas dažiem var šķist “vardarbība”, jo ierobežo cilvēku “brīvību” dzīvot pēc pašu dziņām.

Manipulējot ar jēdzienu “naida runa”, Eiropā jau notiesāti vairāki garīdznieki. Pirmais “naida runas” upuris bija zviedru mācītājs Oke Grēns, kurš 2004.gadā tika notiesāts ar vienu mēnesi cietumā par to, ka, pamatojoties uz Bībeli, atļāvās homoseksuālismu nodēvēt par Dievam pretīgu grēku. Pasaules kristīgās sabiedrības protestu rezultātā spriedums tika atcelts, taču homoseksuāļu lobijs tūdaļ ierosināja Zviedrijas parlamentam pieņemt likumu, kas atļautu pārdot Bībeles vai jebkuru citu reliģiju svētos rakstus tikai tad, ja no tiem būtu svītroti visi panti, kas nosoda homoseksuālismu. Šķiet pilnīgs absurds, taču 2020.gada novembrī ar 8100 eiro lielu naudassodu par līdzīgu “naida noziegumu” tika notiesāts vācu mācītājs Olafs Latzels. Šoreiz spriedumu neatcēla. Lietas tiesnese lika visiem kristiešiem skaidri saprast - varat sludināt, ko vien gribat, bet homoseksuāļus jums nebūs aizskart.

Arī Latvijā LGBT un viņu draugu apvienība “Mozaīka” aicina tiesībsargājošās iestādes biežāk un aktīvāk piemērot sodus par “naida runu”. Viņi esot veikuši monitoringu sociālajos tīklos un pāris mēnešu laikā atklājuši 304 “naida runu” saturošus komentārus. Daļa no tiem, iespējams, patiešām bija naidīgi izteicieni, taču daļa noteikti ir manipulācija ar jēdziena “naida runa” izpratni. Piemēram, “Re:Baltica” aizvainojošie materiāli par cilvēkiem, kas cenšas nosargāt dabiskas ģimenes jēdzienu, nosodīti netika, kamēr laikraksta “Neatkarīgā” publikācija par geju “tiesību” cīnītāju un partnerattiecību legalizēšanas iniciatoru Raimondu Petrovicu, kurš internetā mobējis izvarotas sievietes, izpelnījās asu nosodījumu. Tas parāda, kāda ir kreiso liberāļu izpratne par vārda brīvību. Personas, kas pārstāv LGBT vai neoliberālo politiku, aiztikt nedrīkst, kamēr konservatīvo un kristiešu personības drīkst ne vien aiztikt un iztirzāt, bet arī “atmaskot” un pasūtīt propagandas rakstus par viņiem. Tādi, lūk, dubultstandarti.

Daudzi ir pamanījuši, ka šodien lielajos plašsaziņas līdzekļos konservatīvam viedoklim faktiski tikpat kā nav vietas. Tāds vēl tiek pausts tikai laikrakstos “Latvijas Avīze” un “Neatkarīgā”, taču, piemēram, sabiedriskajos medijos uz diskusijām reti kad vairs aicina izteikti konservatīvu uzskatu cilvēkus. Uzskati un viedokļi tiek ierobežoti visdažādākajā veidā. Nesen darbu sāka Latvijas konservatīvās domas polemiski izglītojošs interneta žurnāls “Telos.lv”. Taču tas notika nevis pateicoties valsts atbalstam, bet tieši pretēji - par spīti neoliberāļu pretestībai. Kultūrkapitāla fonds atteicās atbalstīt šo portālu, bet nākamajā dienā pēc tā atvēršanas, pateicoties dažiem “liberāļiem”, tika bloķēti sociālie konti vienam no “Telos” autoriem. Kultūrmarksistu mafija nemaz neslēpa savu prieku par to. Protams, tas, ko mūsdienās sauc par liberālismu, ir pilnīgs pretstats klasiskajam liberālismam. Izrādās, ka šodien vārda brīvība apdraud demokrātiju, bet aicinājums to ievērot tiek pielīdzināts naida runai.

Līdz šim daudzi Latvijas iedzīvotāji sabiedrisko iniciatīvu platformu “ManaBalss” uzskatīja par vienu no izteikšanās brīvības bastioniem, kas ļauj sabiedrībai paust savu viedokli. Viss mainījās pēc tam, kad “ManaBalss” atteicās ievietot savā vietnē iniciatīvu “Par dabiskas ģimenes aizsardzību Latvijas Republikas Satversmē”. Portāla apgalvojumi, ka iniciatīva “neatbilst Satversmē noteiktajām cilvēku pamattiesībām”, kas, starp citu, nav patiesība, lielā mērā balstījās uz Satversmes tiesas skandalozo spriedumu. Turklāt absolūti nepamatoti tika izdarīts secinājums, ka “iniciatīvas prasība nav reāli īstenojama”. Dabiskas ģimenes piekritējiem netika dota pat iespēja, kamēr dažādas LGBT un “partnerattiecību” iniciatīvas platformā tiek publicētas bez problēmām. Tas arī saprotams, apskatot “ManaBalss” bijušo un esošo sponsoru sarakstu. Tajā daudz varavīkšņainās dažādības un Sorasa finansētas organizācijas, kas nekad nepieļaus publicēt LGBT intereses aizskarošas iniciatīvas.

Vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Harijs Tumans zaudēja darbu Latvijas Kultūras akadēmijā dažu feministisku studenšu anonīmu sūdzību dēļ, kurām nepatika pasniedzēja konservatīvie uzskati. Kādu dienu viņš atnākot uz darbu uzzināja, ka ir atlaists. Pirms tam neviens ar viņu nebija runājis vai centies noskaidrot viņa viedokli. Profesors Tumans to vērtē kā ideoloģiski motivētas represijas un pierādījumu, ka domas un vārda brīvība Latvija ir apdraudēta: “Jebkuru izteicienu vai joku kreisie fanātiķi var pasludināt par aizvainojošu un pieprasīt izrēķināties ar ķeceri. Tā ir gan ideoloģiska diktatūra, gan reizē arī cenzūra. Šodien cenzūra plosās visos medijos, arī internetā, kas līdz šim skaitījās brīva telpa. Rodas iespaids, ka ir sācies globāls uzbrukums vārda brīvībai”.

Sabiedrības “gatavināšana”

Sabiedrība, kas gadsimtiem dzīvojusi tradicionālā vērtību sistēmā, sākumā asi reaģē uz dažāda veida “jauno normālumu”, ko tai mēģina uztiept. Tāpēc mērķis ir sabiedrību pie jaunajām “vērtībām” pieradināt pamazām, lai pāris gadu desmitu laikā vairums cilvēku tās ne vien pieņemtu, bet sāktu uzskatīt par normālām. Pasaulē šis process sākās ar homoseksuālisma izslēgšanu no psihisko diagnožu saraksta, kas tika panākts politiska spiediena rezultātā, neņemot vērā medicīniskos aspektus. Popularizējot homoseksuālu dzīvesveidu presē, literatūrā, mākslā un kino, tika panākts, ka homoseksuāļu “tiesības” ne vien kļūst par normālām cilvēku apziņā, bet tiek nostiprinātas arī likumdošanā. Un runa nav tikai par homoseksuālismu. “Brīvās mīlas ideoloģija”, aborti, “vieglo” narkotiku legalizācija, eitanāzija, dabiskas laulības un ģimenes noniecināšana, “sociālo dzimumu” (genderu) daudzveidība - tas nebūt nav pilnīgs “jauno ideoloģiju” saraksts mūsdienu pasaulē.

Rietumos “sabiedrības pieradināšanai” jau daudzus gadus izmanto tehnoloģiju, ko dēvē par Overtona logu. Tas ir vairākpakāpju sociālo izmaiņu modelis sabiedrībai nepieņemamu parādību pārvēršanai par normālām, ko pirmoreiz aprakstīja amerikāņu sociologs Džozefs Overtons (lasiet ŠEIT). Pirmais solis ir noņemt kādai parādībai tabu un sākt par to runāt publiski, tā it kā piešķirot šai tēmai svarīgumu. Seko sabiedrībā iesakņojušos jēdzienu aizstāšana ar jauniem, kas sabiedrības apziņā vairs neizraisa tik lielu sašutumu. Trešajā posmā sabiedrībai tiek iedvests, ka apskatāmā parādība ir gluži normāla. Šis ir lūzuma brīdis, kad absolūti margināla parādība kļūst sabiedrībai saprotama. Atliek masu apziņā iedvest domu par parādības it kā plašo izplatību, asociējot to ar populārām personām. Beidzot tas kļūst par politisku jautājumu, bet tā noliegums - par cilvēktiesību pārkāpumu. Agrāk pilnīgi nepieņemamā parādība nu ir ne vien akceptēta, bet aizsargāta ar likuma spēku.

Ar šīs metodes palīdzību par normālu pasaulē padarīts gan homoseksuāls dzīvesveids un transpersonu īpašās “tiesības”, gan aborti, eitanāzija un pat “nevardarbīga” pedofilija, likumdošanā arvien samazinot tā saukto piekrišanas vecumu, no kāda pieaugušais drīkst stāties labprātīgos dzimumsakaros ar pusaudzi. “Progresīvais” dzīvesveids tiek plaši atspoguļots literatūrā, televīzijas raidījumos, kino. Drīz būs grūti atrast filmu, kurā nebūtu dažādu rasu, seksuālās orientācijas vai gender (sociālā dzimuma) varoņi. Par dažādas ādas krāsas cilvēku rādīšanu kinofilmās gan īpašu pretenziju nav, ja vien šī norma nekļūst par absurdu, kā tas, piemēram, noticis kādā pirms pāris gadiem uzņemtā kinofilmā ar Bībeles sižetu, kur īstenu ebreju, apustuli Pēteri tēlo… melnādains aktieris! Šodien pat filmas par vēsturi un detektīvseriāli neiztiek bez gejiem un lesbietēm, kā to var redzēt arī dažā Latvijas televīzijās demonstrētā seriālā. Bez seksa šodien vispār nekur.

Latvijā sabiedrības gatavošana liberāļu “vērtībām” ieguvusi jaunu apzīmējumu, kas droši var pretendēt uz gada jaunvārda nomināciju, proti - “sabiedrības gatavināšana”. Izteiciena autore ir Latvijas TV programmu daļas direktore Rita Ruduša, kas liberāļu žurnāla “Satori” diskusijā “LGBTQ+ Latvijā: pārmaiņu slieksnis?” ciniski izteicās: “Masveida gatavināšana var notikt caur populāro kultūru. Kamēr mums seriālos nebūs geju pāru, tikmēr masveida gatavināšana nenotiks. Šai tēmai [..] jākļūst par ikdienas parādību”. Stāsta, ka LTV jau topot seriāls, kurā netrūks viendzimuma “mīlestības”. Taču, vai sabiedrības “gatavināšana” patiesi ietilpst sabiedriskās televīzijas funkcijās un atbilst sabiedriskajam pasūtījumam? Vai sabiedrība piekrīt, ka nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta homoseksuālisma propagandai? Šķiet, Rudušas kundzi un NEPLP tas īpaši neuztrauc un “gatavināšana” turpinās.

Skandālu izraisījis arī LTV demonstrētais nīderlandiešu seriāls bērniem no trīs līdz piecu gadu vecumam “Uzticamais draugs Dūpijs”, kura galvenais varonis “nav ne puika, ne meitene”. Seriālā ir vēl citi dīvaini personāži, piemēram, divas “personas, kam ir menstruācijas”, un starp kurām valda visai neskaidras attiecības, vai puika, kas grozās spoguļa priekšā princeses kleitā un zelta kurpītēs. Sekojot Rudušas konceptam, sabiedriskās televīzijas ēterā varam sagaidīt arī, piemēram, zviedru bērnu raidījumus, kuru galvenie tēli ir Kakucis un Mīzalstrūkla vai Pimpītis un Pežiņa (lasiet ŠEIT), vai arī nesen uzņemto dāņu animācijas filmu par supervaroni ar “pasaulē garāko dzimumlocekli”. Rietumos šādus bērniem domātus raidījumus un filmas šodien var atrast bez problēmām, tāpat kā tādus, kas popularizē uzskatu par dzimumu nevis kā bioloģisku realitāti, bet sociālu konstruktu (genderu).

Šobrīd sabiedriskā televīzija ir izgājusi no reklāmas tirgus, taču pirms tam ne tikai komerctelevīzijās, bet arī LTV tika rādītas reklāmas ar atklātu homoseksa propagandu. Sabiedrības sašutumu izraisīja prezervatīvu “Durex” reklāma, kur divi vīrieši nodarbojas ar homoseksuālām darbībām, tāpat smaržu veikala “Douglas” reklāma, kur divas sievietes skūpstās. Šos amorālos sižetus dažas televīzijas rādīja arī bērniem pieejamā laikā vai visai ģimenei domātu filmu starplaikos. Pirms dažiem gadiem sabiedrību satrauca Labklājības ministrijas izdotās grāmatiņas par Rūtu un Kārli, kas pārvērtās Rihardā un Karlīnā, taču tagad veikalu plauktos var brīvi atrast bērnu grāmatas, kas stāsta par diviem tētiem vai divām mammām un sauc to visu par normālu ģimeni. Plašsaziņas līdzekļi arvien biežāk intervē pazīstamus homoseksuāļus un viendzimuma pārus, kas sajūsmināti stāsta par savām “laimīgajām ģimenēm”. Latvijas sabiedrības “gatavināšana” pamazām uzņem apgriezienus.

Zīmīgi, ka īpaši aktīva “gatavināšana” kļuvusi tieši pēc Satversmes tiesas skandalozā sprieduma. Drīz sagaidāms vēl viens ST spriedums Stambulas konvencijas lietā. Konvencija it kā runā par vardarbības izskaušanu ģimenēs, taču tajā paslēptas genderisma idejas, kuru kontekstā “ģimene” ir arī viendzimuma pāru kopdzīve un aizsargājamas kļūst dažādas mākslīgi konstruētas dzimtes (lasiet ŠEIT un ŠEIT). Eiropas Parlamentā laiku pa laikam tiek iesniegtas iniciatīvas, kas pareizu mērķu aizsegā cenšas ievazāt greizu ideoloģiju. Juristi apgalvo, ka Latvijas likumdošanā jau tagad iestrādāti visi likumi, kādus pieprasa Stambulas konvencija. Ja tā, kādēļ konvencijas lobijs tik aktīvi cenšas piespiest Latvijas Saeimu to ratificēt? Varbūt tāpēc, lai ģimenes jēdzienu nekad vairs nevarētu traktēt tā tradicionālajā izpratnē? Stambulas konvencija ir “Trojas zirgs”, lai piespiestu mūs ātrāk “nogatavoties”.

Turpinājums 3.lapā.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Lapas: 1 2 3

Komentāri (9)

  1. Paldies par rakstu. Kopumā var piekrist, vien pāris piebildes.

    “Netolerantajā” Austrumeiropā vardarbības rādītāji ir vismaz uz pusi zemāki”. Es teiktu, ka iemesls šim ir nevis tāds, ka Austrumeiropā mazāk sit sievietes, bet gan tas, ka tur vienkārši par šādiem gadījumiem stipri mazāk ziņo tiesībsargājošām iestādēm.

    Par vārda brīvību un ierakstu dzēšanu no soctīkliem, kontu bloķēšanu… Nesaku, ka atbalstu šādu rīcību, bet ir jāsaprot, ka vārda brīvība nav visatļautība, un ir atšķirība - vai tu izsaki vienkārši viedokli vai arī paud melīgu informāciju, kas šajā laikā ir īpaši bīstami. Tobiš, ja tu pasaki, ka es 50 gados neesmu precējies, kas tev liek domāt, vai tikai neesmu gejs, tu izsaki savu viedokli, bet, ja tu vienkārši paziņo, ka esmu gejs, tu paud mani nomelnojošu informāciju un man ir tiesības netikt apmelotam. Kaut kā tā.

  2. GG,
    par vardarbības statistiku runājot, varētu būt tā, kā tu saki. Tomēr, tā kā runājot par Stambulas konvenciju tiek piesaukti tieši statistikas skaitļi, tad arī es to darīju, lai parādītu, ka pēc statistikas Latvija nebūt nav vardarbīgākā valsts. Taču, protams, vardarbība ģimenēs ir problēma. Pret Stambulas konvenciju esmu visiem zināmu iemeslu dēļ, jo tā mēģina no izdalīt kādas “īpaši aizsargājamas sabiedrības grupas”, kas manuprāt nav pareizi. Latvijā aizsargātam pret vardarbību jābūt jebkuram - gan sievietēm, gan vīriešiem, gan bērniem. Līdzīgi kā ar “Black lives matter”, bet es saku - “All lives matter”. Turklāt konvencija mēģina arī piespiest mūs atzīt, ka bez bioloģiskajiem pastāv arī sociāli konstruēti dzimumi, kas esot īpaši jāaizsargā.

    Par vārda brīvību. Protams, uz melīgu informāciju un viltus ziņām es to neattiecinu. Runa ir par to, ka kāds izsaka savu viedokli, piemēram, par otra rīcību, bet to pasludina par naida runu un dzēš viņa rakstīto. Vēl trakāk, ja par naida runu pasludina Dieva Vārdu. Un atkal - viedoklis, protams, ir jāizsaka korektā formā, nevis ar lamām, lāstiem vai aicinājumu uz vardarbību. Tad tā patiešām būs naida runa. Taču šodien cilvēkiem uzbrūk un viņu ierakstus un kontus dzēš par viedokļiem, kas vienkārši nesakrīt ar globālās elites neoliberālajiem uzskatiem.

  3. Smadzeņu skalošana kļuvusi tik neslēpta, un, jā, Jums taisnība, tieši pēdējo mēnešu laikā. Sākusies agresīva neiecietība tieši pret Baznīcu. Nekā citādi, kā par atklātu naidu to nosaukt nevar. Arī eitanāzijas jautājumā tas, ka valdība apspriedās ar mācītājiem, tika apspriests un izsmiets visos mēdijos. Jo valsts taču ir atdalīta no Baznīcas! Bet, ka daudzi Latvijas pilsoņi ir kristieši, aizmirst pieminēt. Un par jauniešiem runājot, viņi drīz pat nesapratīs, par ko tas lielais cepiens - galvenais taču ir mīlestība! Tā attaisno visu. Sabiedrība attālinās no garīguma, zaudē izpratni par grēku. Tur vairs nevar neko mainīt! Tomēr labi, ka visi neklusē, tad mēs jau dzīvotu kreiso liberāļu diktatūrā. Paldies par rakstu.

  4. Nevis cīņa ir iegājusi izšķirošā fāzē vai cilvēkiem bail runāt, bet cilvēku smadzenes attīstās - nevar vairs varu noturēt ar pasakām. Dievs to, Dievs šitā. Viens saka, desmit tulko. Kas tas ir? Smieklīga spirināšanās par kaut kādu ietekmi, kas sen kopš inkvizīcijas beigām ir izbalējusi. Ir uzskati, ir idejas - lieliski - partija, programma, vēlēšanas. Rezultāti parādīs. Bet nē - godīgi nevar, vajag kaut kā pa otrām durvīm. Lūk, tas nav cienīgi. Censties izlikties par pārākiem un zinošākiem, jo redz Bībelē ir rakstīts. Katru reizi, kad nāk klajā kārtējā baznīckunga netiklība, miljons cilvēku novēršas no reliģijas. Izrādās, Bībelē rakstīto var neievērot un soda no Dieva nav. Reliģijas bijušas un gājušas, arī šī aiziet, pēc savas ilgdzīvotības tāds knislis vien bija. Uzskatu - tikumīgi ir arī nemelot sev un citiem. Pie tā arī vajadzētu pieturēties katram individuāli.

  5. BezPartijas,

    ko īsti gribējāt ar savu komentāru pateikt. To, ka ne visai ieredzat kristietību? Raksta tēma gan vairāk bija par cīnu starp konservatīvo pasaules uzskatu, kas balstās uz tradicionālām, gadsimtos izkoptām vērtībām, un mūsdienu kreiso neoliberālismu, kas cenšas to, kas agrāk bija sabiedrībai nepieņemams kauns, padarīt par “jauno normālumu”. Tradicionālu, konservatīvu pasaules uzskatu pauž ne tikai kristieši, bet arī citu uzskatu cilvēki. Tāpēc jūsu komentāru var saprast arī tā, ka jūs atbalstāt homoseksuālu dzīvesveidu un propagandu, abortus, eitanāziju, vieglo narkotiku legalizāciju, tā saukto izdzēšanas kultūru, vajāšanu uzskatu dēļ, kopdzīvi bez laulības, seksa “brīvību” un visas citas nešķīstības, kādas piedāvā “jaunais normālums”. Ja tā, tad vismaz pagaidām jums nepiekrīt vairākums Latvijas sabiedrības.

    Kas attiecas uz kristietību, tad nemaldiniet sevi ar cerību, ka tā ir “aizejoša reliģija”. Pirmkārt, patiesa kristietība nav reliģija, bet personīgas attiecības ar Dievu, kas nosaka arī cilvēka dzīvesveidu. Otrkārt, Dievs pats ir teicis, ka Viņš cels savu draudzi un elles vārti to neuzvarēs. Cik reizes pasaules vēsturē dažādi valdnieki, impērijas un ideoloģijas nav paziņojušas, ka kristietība iznīks, taču iznīkuši ir pasi šie valdnieki, impērijas un ideoloģijas, bet kristietība izdzīvo, neskatoties uz to, cik grūtiem periodiem tā gājusi cauri. Un tā tas paliks līdz šis pasaules galam.

  6. Es personīgi atbalstu cilvēku pašu izvēli, kā dzīvot. Tātad - cilvēku brīvību. Visas Jūsu uzskaitītās nešķīstības var tiešām būt graujošas nešķīstības, bet var būt arī katra personīgā izvēle, vai (nez kā to pateikt) dzīves piespēlēts pagrieziens, kurā nav vairs izvēles. Vienīgais regulējums varētu būt - dari ko gribi, bet ar to netraucē citus. Kristietībā nav tāda baušļa?

    Es arvien mazāk esmu kategorisks savos uzskatos. Tāpēc nāk nedaudz smīns par tām “karojošajām nometnēm”. Par ko? Kāpēc? Būtībā par sīkumiem, kas tiek celti ārā un uzpūsti. Vajag paskatīties vēsturē, kas kādreiz skaitījās neķītrs, bet tagad ir norma. Jums taču vēsture patika? Tāpat arī par reliģijām - atveram lapu “Timeline of religion” un papētām. Cik tūkstošus gadu ir bijušas un ir citas reliģijas, nu tā, salīdzinot ar kristietību. Ir jātur atklāts prāts. Jebkurā brīdī var tik uzrakstīta jauna psiholoģijas grāmata, kas kaut kādā veidā labāk derēs šim cilvēces attīstības periodam. Evolūcijas gaitā smadzeņu apjomi taču palielinās? Nav taču vēlme visu laiku dzīvot kādā senajā, klasiskajā formā, piemēram, kad lasīt mācēja tikai viens cilvēks uz ciemu. :)

  7. BezPartijas,

    jūsu piemērs par lasītneprasmi (analfabētismu) kā senu tradīciju nav gluži salīdzināms ar gadsimtiem veidotām un vispārpieņemtām morāles un tikumības normām. Problēma varētu būt cilvēka ticībā. Ja cilvēks netic Dievam kā Personai, kas ir visa Radītājs un kā tāds noteicis arī mūžīgus morāles un uzvedības standartus (kaut vai 10 baušļi), kas nav pārkāpjami, tad viņam tie arī ir mūžīgi un negrozāmi. Ja cilvēks Dievam netic vai netic Viņam kā Personai, bet uzskata par kaut kādu Visuma spēku, tad, protams, nav vērts ievērot senus standartus, kas viņuprāt ierobežo cilvēka “brīvību” darīt, kas pašam patīk. Jo nav atskaites punkta par to, kas labs un ļauns. Taču no t’, ka cilvēki tā dara, ka viņi tic vai netic Dievam, jau nemainās realitāte, ka Dievs ir, un ka Viņš noteicis, kas ir un kas nav grēks, un kādas ir grēka sekas.

    Par kristietības salīdzinošo jaunumu runājot, ir jāsaprot, ka tā nevar būt vecāka par pašu Kristu. Tāpēc nav nozīmes spriest, ka citas reliģijas ir vecākas. Tomēr Dieva atklāsme cilvēcei bija arī pirms Kristus, tā sauktās Vecās Derības laikmetā, tikai līdz Kristum Dievs bija izvēlējies Sevi pasaulei atklāt caur vienu tautu - Israēlu. Arī apkārtējās tautas, ja to vēlējās, varēja ar šo atklāsmi iepazīties. Tomēr, kā Bībelē teikts, Dievs pārējām tautām līdz noteiktam laikam (līdz Kristum) atļāva iet savus ceļus (pagāniskās reliģijas). Taču kopš Kristus visām tautām ir dota Dieva atziņa un pieeja pie Viņa žēlastības troņa garā. Nav svarīgs kādas reliģijas vai ticības mācības vecums, bet tās kvalitāte, jo Patiesība ir tikai viena.

  8. Es taču nosaucu elementāru atskaites punktu, lai definētu, kas ir labs un kas ļauns. “Dari ko gribi, bet ar to netraucē citus.” Vecajā vai jaunajā Derībā, Bībelē tātad nav tāda punkta?

  9. BezPartijas

    Protams, Bībelē tāda punkta nav. Tas gan izklausām labi laicīgā sabiedrībā, kur atļauts ir viss, kas nav aizliegts ar likumu un netraucē līdzpilsoņu un sabiedrības intereses. Starp citu, attiecībā uz LGBT+ es nebūt neesmu tik pārliecināts, ka viņu dzīvesveids netraucē sabiedrības vispārējām interesēm. Pareizāk sakot, nevis viņi paši kā personības, un varbūt pat ne tik daudz viņu personīgais dzīvesveids, bet gan tas, ka viņi šo dzīvesveidu un savu ideoloģiju iznes ārpus savām guļamistabām, cenšoties savu “patiesību” uzspiest visai sabiedrībai, sākot jau ar bērniem bērnudārzos un skolā. Tas nav pieņemami daudziem, ne tikai kristiešiem.

    No otras puses, Dievs cilvēkiem ir devis brīvu gribu un izvēles iespējas. Taču tas nenozīmē, ka izvēlei nebūs sekas. Jebkurai mūsu izvēlei ir sekas - vai nu pozitīvas vai negatīvas. Dievs kā pasaules Radītājs ir noteicis mūžīgus nemainīgus likumus, pēc kuriem šī pasaule darbojas. Ir noteikti fizikas, matērijas likumi, kuru autors arī ir Dievs, un mēs taču tos parasti neapstrīdam, jo zinām, ka šie likumi darbojas, un ja tos pārkāpjam, esam spiesti izjust sekas. Tieši tāpat ir garīgi likumi, kas darbojas garīgā sfērā, un ja tos pārkāpjam, tad piedzīvojam noteiktas sekas - to, ko Bībele sauc par lāstu. Tāpēc, izdarot savu izvēle, vienmēr jāņem vērā, ka tai būs sekas - svētība vai lāsts. Dievs ir teicis: “[Es] lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji” (5.Mozus 30:19).

    Un vēl no Jaunās Derības: “Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt” (1.Korintiešiem 6:12).

Uzraksti komentāru