- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Bērnu literatūras šedevri. Džanni Rodari, Sīpoliņš un Dželsomīno

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2020. gada 26. oktobris 07:00 sadaļā Grāmatu plaukts

Viena no “Laikmeta zīmju” veidotāja iemīļotām bērnības grāmatām bija itāļu rakstnieka Džanni Rodari “Dželsomino melu zemē”. Un kurš gan bijušajā Padomju Savienībā nebija kaut ko dzirdējis par Čipolīno jeb, kā viņu sauca latviski - Sīpoliņu, kas cīnījās par visiem apbižotajiem un apspiestajiem pret augstprātīgajiem un ļaunajiem bagātniekiem un prinčiem. Sociālā taisnīguma līnija Rodari darbos bija saskatāma ļoti skaidri, kaut bērnu auditorijai šis aspekts diez vai jelkad šķitis svarīgs. Drīzāk gan labā uzvara pār ļauno, taisnības uzvara pār netaisnību. Lai nu kā, Džanni Rodari grāmatas ir daudzu padomju laikā augušo bērnības literatūra. Tādēļ iepazīsimies ar rakstnieka daiļradi tuvāk.

Džanni Rodari

Džanni Rodari, īstajā vārdā Džovanni Frančesko Rodari, piedzima 1920.gada 23.oktobrī Omenjas pilsētā, Pjemontas apgabalā, Ziemeļitālijā. Viņa tēvs Džuzepe Rodari bija maiznieks, māte Madalēna - pārdevēja ģimenes veikaliņā. Džanni bija divi brāļi - vecākais Mario no tēva pirmās laulības un jaunākais Čezāre. Bērnībā Džanni bija diezgan slimīgs. Līdz 4.klasei viņš mācījās vietējā Omenjas skolā, bet 1929.gadā, kad nomira viņa tēvs, māte pārdeva ģimenes biznesu Mario un kopā ar Džanni un Čezāri pārcēlās uz dzimto Gaviratu, Varēzes provincē. Džanni aizraušanās bija mūzika un grāmatas. Īpaši viņam patika Nīčes, Šopenhauera, Ļeņina un Trocka darbi, kas attīstīja zēnā kritisko domāšanu.

Kreisajā pusē - Džanni (pirmais no kreisās) kopā ar mazo brāli Čezāri.
Attēlā labājā pusē - Džanni Rodari skolas solā.

1931.gadā māte aizsūtīja Džanni uz katoļu semināru Sevezo, tomēr pēc trim gadiem viņš atgriezās Gaviratā un turpināja mācības vietējā vidusskolā, kuru beidza 1937.gadā. Paralēli mācībām Džanni apguva vijoļspēli un kopā ar draugiem izveidoja trio, kas spēlēja vietējos krodziņos. 1938.gadā Rodari pārcēlās uz Sestokalendi, kur strādāja par bērnu audzinātāju kādā Vācijas ebreju bēgļu ģimenē. 1939.gadā viņš neilgu laiku apmeklēja Svētās Sirds katoļu universitātes Filoloģijas fakultāti Milānā, taču drīz mācības pameta un sāka strādāt par sākumklašu skolotāju Varēzes apgabala lauku skolās.

Džanni Rodari Milānas Svētās Sirds katoļu universitātes studenta apliecība.

Otrā Pasaules kara laikā Džanni vājās veselības dēļ netika iesaukts aktīvajā karadienestā. Jau studenta gados viņš bija iestājies itāļu fašistu jaunatnes organizācijā, bet kara laikā, lai varētu turpināt strādāt par skolotāju, pievienojās Itālijas Nacionālajai fašistu partijai, kuras biedrs bija līdz pat tās likvidēšanai 1943.gadā. Kad Itāliju 1943.gada beigās okupēja Vācija, kā arī pēc divu tuvu draugu bojāejas un brāļa Čezāres ieslodzīšanas vācu koncentrācijas nometnē, Rodari pievienojās Itālijas Pretošanās kustībai, bet 1944.gadā kļuva par Itālijas Komunistiskās partijas biedru.

Otrā Pasaules kara gados Rodari politiskā pārliecība mainījās no fašistiskas uz komunistisku.

1945.gadā Rodari sāka strādāt kā žurnālists Lombardijā, vispirms žurnālā “Cinque Punta”, pēc tam Varēzes komunistu izdevumā “L’Ordine Nuovo”. Parādījās arī viņa pirmie stāsti, kurus Rodari publicēja ar pseidonīmu Frančesko Arikoki.  1948.gadā viņš pārgāja darbā uz itāļu komunistu laikrakstu “L’Unita” Milānā, kur vēlāk kļuva par bērnu slejas redaktoru. 1950.gadā Rodari pārcēlās uz Romu un sāka vadīt bērnu nedēļas žurnālu “Pioniere”, vienlaikus organizējot bērnu vasaras nometnes. 1951.gadā Rodāri publicēja savu pirmo bērniem domāto grāmatu “Jautro pantu grāmata” (“Il Libro delle Filastrocche”), kā arī vienu no saviem populārākajiem darbiem “Sīpoliņa piedzīvojumi” (“Il Romanzo di Cipollino”).

Džanni Rodari pēc Otrā Pasaules kara 1946.gadā (labajā pusē)
un viņa pazīstamākās grāmatas “Sīpoliņa piedzīvojumi” pirmizdevums 1951.gadā.

1953.gadā Rodari apprecējās ar Mariju Terēzi Feretti, viņiem piedzima meita Paola. Turpmākajos gados viņš daudz rakstīja dažādām avīzēm un žurnāliem, rediģēja bērnu grāmatas. 1954.gadā Rodari nodibināja Itālijas Komunistiskās jaunatnes federācijas nacionālo laikrakstu “Avanguardia”, ko vadīja līdz 1956.gadam. 1957.gadā viņš nokārtoja eksāmenu un kļuva par profesionālu žurnālistu. Kopš 1958.gada Rodari desmit gadus bija avīzes “Paese Sera” speciālkorespondents.

Džanni Rodari sadarbojās arī ar britu televīzijas kompāniju BBC un itāļu RAI, kurā veidoja bērnu programmu “Giocagiò”. Līdz 1966.gadam iznāca lielākā daļa rakstnieka labāko literāro darbu, starp kuriem minami “Dzejoļu vilciens” (“Il treno delle filastrocche”), “Dzejoļi debesīs un uz zemes” (“Filastrocche in cielo e in terra”), “Pasakas pa telefonu” (“Favole al telefono”), “Zilās bultas ceļojums” (“La freccia azzurra”) un “Dželsomino melu zemē” (“Gelsomino nel paese dei bugiardi”).

Laika posmā no 1966. līdz 1969.gadam Rodari nerakstīja jaunas grāmatas, visu savu laiku un enerģiju veltot dažādiem projektiem bērniem. Vienlaikus viņš vairākus gadus bija vecākiem domātā žurnāla “Giornale dei genitori” galvenais redaktors. 1970.gadā Rodari piešķīra Starptautiskās Bērnu un jauniešu literatūras padomes (International Board on Books for Young People) Hansa Kristiana Andersena medaļu. Tas viņam nodrošināja starptautisku reputāciju kā labākajam mūsdienu bērnu rakstniekam itāļu valodā. Tomēr 1979.gadā rakstnieka veselība sāka strauji pasliktināties. Džanni Rodari nomira 60 gadu vecumā 1980.gada 14.aprīlī no komplikācijām pēc ķirurģiskas operācijas.

Labajā pusē augšā - Hansa Kristiana Andersena medaļa bērnu literatūrā.

Lai gan Rodari devis lielu ieguldījumu pasaules bērnu literatūras attīstībā, slava pie viņa atnāca pateicoties galvenokārt PSRS un citu Austrumeiropas valstu lasītājiem. Savās mājās Itālijā Rodari bija maz pazīstams, viņa grāmatas ilgu laiku tika aizliegtas skolās, bet Katoļu Baznīca pat rīkoja publisku to sadedzināšanu. Katoļi Rodari dēvēja par “pašu sātanu”. Galvenais netīksmes objekts bija rakstnieka diezgan komunistiskā grāmata “Pioniera bloknots”, taču ciest nācās arī Čipolīno (Sīpoliņam). Tiesa, ja neskaita sociālo zemtekstu, nav gan īsti saprotams, kas tik bīstams katoļiem šķita Sīpoliņa tēlā?

Viesojoties Padomju Savienībā un citās sociālistiskajās valstīs, Itālijas politiķiem nereti nācās piedzīvot neveiklus brīžus, kad gandrīz katrā vizītē viņiem uzdeva jautājumu: “Kā klājas slavenākajam itāļu rakstniekam? Ko viņš šobrīd raksta?” Tādās reizēs itāliešiem atlika vien paraustīt plecus: “Piedodiet, bet kas ir sinjors Rodari?” Daži rakstnieka biogrāfi uzskata, ka tikai pateicoties nemitīgiem citu valstu atgādinājumiem, paši itāļi beidzot sākuši pievērst uzmanību Džanni Rodari daiļradei.

Šodien Itālijā Rodari vārdā ir nosauktas ielas, laukumi, parki, klubi, spēļu istabas, bibliotēkas, bērnudārzi un skolas, bet viņa literāros varoņus zina katrs itāļu bērns. Tomēr atklāsme par rakstnieka komunistiskajiem uzskatiem vairumam mūsdienu Itālijas iedzīvotāju būtu īsts šoks. Itāliešiem Rodari asociējas ar rakstnieku, kam piešķirti valdības apbalvojumi un goda balvas. Rodari daiļradei veltītajās konferencēs rakstnieku dēvē par “dižo fantastu”, “vareno sociālo sapņotāju”, “izsmalcinātu lingvistu”. Mūsdienu itāliešiem viņš ir labsirdīgs bērnu rakstnieks nevis dedzīgs “sociālā taisnīguma” cīnītājs.

Kad Rodari 1968.gadā pārcēlās uz Turīnu un sāka strādāt izdevniecībā “Giulio Einaudi Editore”, viņa jaunie izdevēji palūdza rakstnieku rediģēt visus savus darbus tā, lai tie “neaizskartu cilvēku jūtas”. Rodari šo lūgumu izpildīja. Viņa radošā mūža otrajā pusē izdotajās grāmatās vairs nav atrodamas frāzes ne par komunismu, ne šķiru cīņu, ne pret Baznīcu un garīdzniecību vērsti uzbrukumi.

Par savu galveno uzdevumu Rodari uzskatīja ieaudzināt bērnos riebumu pret netaisnību un meliem. Lai katrs bērns, tāpat kā Sīpoliņš, mācītos pazīt tirānus un blēžus, atšķirt patiesību no nepatiesības. Tomēr Rodari darbi nekad nebija didaktiskas pamācības, bet kā rotaļājoties izstāstītas pasakas, dzejoļi, mīklas un stāsti. Savukārt pieaugušajiem viņš 1973.gadā veltīja eseju “Fantāzijas gramatika” (“Grammatica della fantasia”), tāpat 70.gadu sākumā populārs kļuva viņa lekciju cikls “Tikšanās ar Fantāziju”. Tas motivēja daudzus vecākus un pedagogus mēģināt bērnu pelēcīgo ikdienu pārvērst neparastā piedzīvojumā. Rakstnieka ieteiktās metodes praktizēja arī pieaugušo auditorijās, izmantojot valodas spēles, lai atbrīvotos no negatīvām emocijām un pārvērstu tās priekpilnā fantāzijas notikumā.

Neapšaubāmi lielāko popularitāti Rodari varoņi ieguva Padomju Savienībā - valstī, kurā rakstnieks viesojās daudzas reizes. Viņa grāmatas tulkotas un izdotas teju visu PSRS tautu valodās. Īpaši populārs PSRS bija Čipolīno jeb Sīpoliņš, tāpat arī Dželsomīno. Padomju bērnus ieskāva vesela plejāde Rodari varoņu, kurus uz dažādām bērniem domātām precēm un grāmatās zīmēja labākie padomju ilustratori. Čipolīno Padomju Savienībā bija tikpat populārs zīmols kā Nezinītis.

Padomju ražojuma Džanni Rodari varoņu lellītes un eglīšu rotas.

Autortiesības Padomju Savienībā tika ievērotas reti, tāpēc kādā no PSRS apmeklējumiem Rodari uzdāvināja tiesības uz savām grāmatām “visiem padomju bērniem”. Taču pēc rakstnieka nāves viņa atraitne vīra autortiesības nodeva itāļu izdevniecībai “Edizioni EL”. Kad Padomju Savienība beidza pastāvēt, bijušās PSRS un citu sociālistisko valstu izdevniecībām nācās sākt maksāt par Rodari darbu publicēšanu. Daudzās Austrumeiropas valstīs tādēļ interese par Rodari darbiem krietni samazinājās, taču bijušajā PSRS viņa grāmatas joprojām tiek izdotas plaši, īpaši Krievijā. Tur, piemēram, “Sīpoliņa piedzīvojumi” joprojām ir ārkārtīgi populāra grāmata, kas iznāk daudzos izdevumos un lielās tirāžās.

Džanni Rodari tiekoties ar padomju bērniem.

Rodari grāmatas ir iecienītas arī citur pasaulē. Piemēram, Francijā. Par to jāpateicas rakstnieka draugam Rožē Salomonam, kas Rodari darbus integrēja franču kultūrā un padarīja iemīļotus franču bērniem. Daži gan uzskata, ka Salomons tos nevis vienkārši pārtulkojis, bet pārrakstījis atbilstoši francūžu mentalitātei. Tāpat, pateicoties draudzībai ar rakstnieci un ilustratori Tērēzi Duranu i Armengolu, Rodāri ir populārs Katalonijā. Abi satikās kādā spāņu kreiso skolotāju sanāksmē, kur tika plānotas protesta akcijas pret Franko diktatūru. Vēlāk Armengola pati kļuva rakstniece un katalāņu valodā pārtulkoja vairākus Rodari darbus. Šos tulkojumus joprojām lasa Katalonijas bērni.

Džanni Rodari grāmatas pasaules tautu valodās.

Pēc rakstnieka nāves viņu piemeklējis daudzu talantīgu autoru liktenis. Visi viņa darbi tika izdoti no jauna, taču nu jau “ekonomiskajā variantā” - mīkstajos vākos ar skopām ilustrācijām. Vēlāk grāmatu saturu sadalīja atsevišķos stāstiņos un, pieaicinot dažādu oriģinālu mākslas stilu ilustratorus, tie tika un joprojām tiek izdoti kā atsevišķas grāmatas. Līdz ar to šo grāmatu mākslinieciskais noformējums kļuvis svarīgāks par saturu. Šodien izdotajos Rodari darbos viņa dedzīgā sociālā taisnīguma izjūta nereti ievīstīta tik raibā iesaiņojumā, ka no tās palicis pāri vien rāms, piejaucēts politkorektums.

Turpinājums 2.lapā.

Sīpoliņa piedzīvojumi

Vislabāk pazīstamais Rodari darbs laikam gan ir pasaka par Čipolīno jeb Sīpoliņa piedzīvojumiem. Grāmatā darbojas dažādi dārzeņi, augļi un dzīvnieki, kuriem piemīt cilvēku īpašības un raksturi. Pasakas personāži iekuļas visdažādākajos piedzīvojumos, tomēr pārspēku pār netaisnīgajiem un negodīgajiem vienmēr gūst krietnie un godīgie. Šī pasaka ir alegorija par labā cīņu ar ļauno, par nesamierināšanos ar ļaunumu, par cīņu pret apspiedējiem un patiesas draudzības lielo nozīmi, saskaroties ar grūtībām. Stāsts māca būt drosmīgiem, izlēmīgiem, nebaidīties no grūtībām un uzvarēt.

Pasaka par Sīpoliņu dienas gaismu ieraudzīja 1951.gadā. Sākumā tās nosaukums bija “Stāsts par Sīpoliņu” (“Il romanzo di Cipollino”) un tikai 1957.gadā tas ieguva visiem pazīstamo nosaukumu “Sīpoliņa piedzīvojumi” (“Le avventure di Cipollino”). Pasakas pamatā ir komiksu sērija, ko publicēja Rodari rediģētais bērnu žurnāls “Pioniere”. Tās mākslinieks bija Rauls Verdini, kurš vēlāk kļuva par daudzu Rodari grāmatu ilustratoru. Atvaļinājuma laikā, ko Rodari pavadīja kādā zemnieku saimniecībā, viņš pārstrādāja komiksu visiem pazīstamajā stāstā par Sīpoliņa un viņa draugu piedzīvojumiem.

Žurnāls “Pioniere”, kur vispirms parāījās Raula Verdini komiksu sērija par Sīpoliņa piedzīvojumiem.

Īss pasakas satura izklāsts. Čipolīno jeb Sīpoliņš ir mazs sīpolzēns. Viņam ir tēvs Čipolone (Sīpols), māte un daudz brāļu. Reiz, kad Sīpoliņa pilsētu apmeklē valdnieks Citrons, vecais Sīpols drūzmā nejauši uzmin augstdzimušajai personai uz varžacīm, par ko tiek ieslodzīts cietumā uz mūžu. Cietumā ir daudz viņam līdzīgo, kas kaut kā nav izpatikuši valdniekam. Kamēr godīgie pilsoņi smok cietumā, Citrona galmā saimnieko slepkavas un laupītāji. Sīpoliņš apmeklē tēvu cietumā un apsola to atbrīvot. Taču tēvs lūdz viņu doties pasaulē, lai mācītos pazīt blēžus un krāpniekus. Sīpoliņš dodas ceļā.

Kādā ciemā viņš iepazīstas ar Ķirbīti, kas visu mūžu krājis ķieģeļus, lai uzbūvētu sev mājiņu. Beidzot tas uzcēlis mājokli suņubūdas lielumā. Sīpoliņa un Ķirbīša sarunu pārtrauc grāfieņu Ķiršu pārvaldnieka Tomāta ierašanās, kurš paziņo, ka Ķirbīša mājiņa uzcelta nelikumīgi un viņam tā jāatstāj. Sīpoliņš nosauc Tomātu par krāpnieku un blēdi. Tas sagrābj Sīpoliņu aiz matiem, taču no asās smaržas sāk raudāt un bēg. Sīpoliņš kļūst par kurpnieka Vīnodziņas mācekli un paliek ciemā. Viņš iepazīstas ar mūzikas profesoru Bumbieri, dārznieku Puravu un citiem ciema iemītniekiem.

Ķirbīti tomēr izliek no mājas, viņa vietā nometinot sargsuni Plēšku. Sīpoliņš padzirdina izslāpušo Plēšku ar ūdeni, kam piejauktas miega zāles. Kad tas aizmidzis, Sīpoliņš aiznes suni atpakaļ uz tā saimnieču grāfieņu Ķiršu pili. Ciema iedzīvotāji saprot, ka Tomāts ar to nesamierināsies, un nolemj paslēpt Ķirbīša namiņu mežā pie Mellenīša. Kad Tomāts uzzina par mājiņas pazušanu, viņš sūdzas valdniekam Citronam, kurš nosūta uz ciemu policistus citroniešus. Tie apcietina visus ciema iedzīvotājus un iesloga tos grāfieņu pils pagrabā, tomēr Sīpoliņam no aresta izdodas izbēgt.

Kopā ar draudzeni Redīsīti viņš dodas uz grāfieņu Ķiršu pili, lai uzzinātu arestēto likteni. Tur viņi sastop grāfieņu radinieku Ķirsēnu, kurš tiek audzināts ļoti stingri. Ciema skolā viņam mācīties neļauj, bet mājskolotājs Pētersīlis izkarinājis visā pils parkā dažādus atgādinājumus, ko Ķirsēnam aizliegts darīt. Ķirsēns sadraudzējas ar abiem ciema bērniem, taču to ierauga Tomāts un Sīpoliņam ar Redīsīti nākas bēgt. Aiz skumjām Ķirsēns saslimst. Izsauktie ārsti nespēj noteikt slimības cēloni un ārstē Ķirsēnu ar artišokiem un salātiem. Beidzot dakteris Kastanis atklāti pasaka, ka Ķirsēns sirgst ar grūtsirdību, kas rodas no draugu trūkuma. Par šādu nekaunību viņu ar kaunu no pils padzen.

Tikmēr ieslodzītie cietumā izcīna kaujas ar žurku armiju un saprot, ka kameras sienām ir ausis. Kamerā ierīkots slepens noklausīšanās telefons, kas savienots ar Tomāta apartamentiem. Kalponei Zemenītei izdodas pa slepeno telefonu nodot ieslodzītajiem ziņu no Sīpoliņa. Vakarā Sīpoliņš atgriežas pilī, lai kopā ar Zemenīti un Redīsīti apspriestu cietumnieku atbrīvošanu, taču viņu sagrābj suns Plēška un viņš nonāk cietuma Slepenajā Bedrē. No turienes ar Kurmienes palīdzību Sīpoliņš pa pazemes eju nokļūst savu arestēto draugu kamerā, bet Tomāts izbrīnīts atklāj, ka arestants izčibējis.

No Zemenītes Ķirsēns uzzina, ka Sīpoliņš un viņa draugi atrodas pils cietumā. Viņi iemidzina Tomātu un nozog kameru atslēgas. Zemenīte atbrīvo visus. Ciema iedzīvotāji paslēpjas mežā. Uzzinot par cietumnieku izbēgšanu, valdnieks Citrons liek apcietināt vairākus ciema un grāfieņu pils iemītniekus, tostarp Puravu, advokātu Zirni un pašu Tomātu. Sīpoliņam izdodas glābt Zirni no karātavām, taču pa to laiku Tomāts atklājis, kur paslēpta Ķirbīša mājiņa. Citrons nolīgst Misteru Burkānu un viņa suni Ošķi izbēgušo arestantu notveršanai, taču Redīsīte novirza tos pa nepareizām pēdām un iemāna lamatās.

Tikmēr Sīpoliņš iepazīstas ar Lāci, kura vecāki ieslodzīti zooparkā. Viņi dodas tos atbrīvot, taču tiek sagūstīti, tomēr beigās Ķirsēnam izdodas visus atbrīvot. Seko daudz dažādu piedzīvojumu, tostarp grāfieņu Ķiršu pils ieņemšana. Grāfieņu brālēni hercogs Mandarīns un barons Apelsīns, kuri pilī meklē apslēptas bagātības, tiek ieslodzīti, taču viņiem izdodas paziņot Tomātam un Citronam par notikušo. Tie nolemj pili atgūt, kas viņiem arī izdodas. Sīpoliņš vēlreiz nonāk cietumā. Tur viņš satiek tēvu, kurš ieslodzījumā ļoti novecojis. Sīpoliņš no cietuma ar Klibā Zirnekļa starpniecību sūta vēstules draugiem ar cietuma plānu. Un atkal Sīpoliņam palīdz Kurmiene, kas uzaicinājusi palīgā citus kurmjus, kuri izrakuši lielu pazemes eju, pa kuru viens pēc otra aizbēg visi cietuma ieslodzītie.

Tikmēr valdnieks Citrons sarīko zirgu skriešanās sacīkstes, kuru laikā zirgi tiek nežēlīgi sisti, bet ļaudis spiesti tajā noskatīties. Sīpoliņš, kurš pa pazemes eju nejauši nokļūst sacīkstēs, izrauj Citronam pātagu no rokas un dažas reizes kārtīgi uzšauj valdniekam. Tas šausmās bēg un uz galvas iekrīt mēslu čupā. Pa to laiku Tomāts izsludina likumu, ka valsts finanšu stāvokļa stiprināšanai iedzīvotājiem jāmaksā nodokļi par itin visu - sniegputeni, lietusgāzi, negaisu, krusu, rasu, sarmu un pat miglu.

Iedzīvotāji sāk izspiegot cits citu. Valstī valda savstarpējas neuzticēšanās gaisotne. Neviens pat nepamana, ka Sīpoliņš ar Ķirsēnu uzvilkuši virs pils Republikas karogu. Tomāts mēģina to noņemt, taču Sīpoliņš stājas viņam ceļā. Tomāts atkal rauj viņu aiz matiem, bet sīpola asās smaržas dēļ sāk nevaldāmi raudāt un gandrīz noslīkst savās asarās. Valdnieks Citrons atkal paslēpjas mēslu čupā, bet pēc tam bēg. Kopā ar viņu trimdā dodas arī grāfienes Ķirses un hercogs Mandarīns. Viņu pilī tiek ierīkots bērnu rotaļu nams, kurā ir gan aizraujošas izklaides, gan skola, kurā nu mācās arī Sīpoliņš.

Tiktāl pasakas sižets. Spriežot par stāsta literāro žanru gan ir daudz diskutēts, vai šī ir pasaka jeb tomēr romāns bērniem. Taču tā kā stāsta galvenie varoņi ir runājoši augi un dzīvnieki, ir pamats to saukt par pasaku. Arī laikmets, kādā risinās notikumi, ir izdomāts, jo senas pilis, karietes, dzelzceļš un velosipēdi vienuviet vēsturiski nav iespējami. Darbs uzrakstīts humoristiskā stilā, un pat negatīvie personāži tajā šķiet smieklīgāki, nekā pienāktos. Pasakā autors vēlējies bērniem saprotamā veidā izskaidrot svarīgus jautājumus par brīvības nozīmi un to, ka brīvība jāsargā, jo to tik viegli pazaudēt.

Labajā pusē - oriģinālais Raula Verdeni zīmējums “Čipolino” itāļu izdevumam.;
kreisajā pusē un vidū - padomju mākslinieku veidotie Čipolino un princis Citrons.

Tomēr vērīgs lasītājs pamanīs, ka pasaka nav domāta tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Līdzīgi daudzām pasakām, arī šī ir alegorija, kas patiesībā stāsta par cilvēkiem. Tajā ietverti sociālās un politiskās satīras elementi, to varoņu prototipi ir gan reāli Sicīlijas baroni, gan, kā daudzi uzskata, valdnieka Citrona tēls aizgūts no paša Benito Musolīni. Pasaka vēsta par sociālajām attiecībām starp bagātajiem un nabadzīgajiem, starp valdošajiem un vienkāršo tautu, par brīvību un taisnīgumu.

Padomju propaganda centās pasakā “Čipolino piedzīvojumi” paustās alegorijas saistīt ar komunistisko ideoloģiju. Kadrs no padomju diafilmas ar sarkano karogu un durkļotām šautenēm ļoti atgādina propagandas štampus par Ziemas pils šturmēšanu un “Lielo Oktobra revolūciju”.

Lai gan dažās valstīs “Sīpoliņa piedzīvojumi” iekļauti skolas obligātās literatūras sarakstā, tomēr pasakai pārmests arī vardarbības attēlojums, kas daudzus vecākus un skolotājus nostādot neveiklā situācijā. Kaut Sīpoliņš un viņa draugi ar pretiniekiem lielākoties tiek galā ar joku un izsmiekla palīdzību, tomēr dažas viņu “šķiru cīņas” metodes ir visai diskutablas. Viņi iemidzina pretiniekus, piejaucot pārtikai miega zāles, piedzirda tos, lejot virsū vīnu no ugunsdzēsēju šļūtenēm, uz vairākām dienām piesien mežā pie koka. Tiesa, labāk nerīkojas arī viņu pretinieki. Tā valdnieks Citrons sarīko uguņošanu, kur šauj ar pie lielgabaliem pa diviem kopā sasietiem karavīriem citroniešiem, savukārt žurku ģenerālis Pusaste pēc zaudētas kaujas soda ar nāvi katru desmito savu karavīru.

Krievu valodā “Sīpoliņa piedzīvojumi” pirmoreiz iznāca 1953.gadā itāļu literatūras speciālistes Zlatas Potapovas tulkojumā. Taču Rodari daiļradi padomju lasītājiem atklāja dzejnieks un dramaturgs Samuils Maršaks. Rodari dzejoļi Maršakam atgādināja itāļu tautasdziesmas, kādas tas bija dzirdējis vienā no saviem ceļojumiem uz Itāliju. Sajūsmināts par autora literāro talantu, Maršaks nolēma Rodari dzejoļus izdot krievu valodā un arī turpmāk iepazīstināt padomju bērnus ar Rodari darbiem. 1953.gadā daļa no stāsta par Sīpoliņu tika publicēta arī Ķīnā, pēc tam Bulgārijā un citās sociālistiskajās valstīs.

“Sīpoliņa piedzīvojumu” padomju izdevumi; labajā pusē apakšā - ķīniešu izdevums.

“Sīpoliņa piedzīvojumi” tulkoti arī citu PSRS tautu valodās. Latviski stāsts pirmoreiz izdots 1957.gadā Silvijas Ķuzes tulkojumā. Drīz vien Sīpoliņš kļuva par vienu no krievu bērnu žurnāla “Весёлые картинки” (”Jautrās bildītes”) Jautro cilvēciņu kluba biedriem. Šajā “klubā” tika uzņemti tie bērnu grāmatu un kinofilmu varoņi, kas bija kļuvuši īpaši populāri padomju bērnu vidū. Pazīstamākie PSRS izdoto grāmatu par Sīpoliņu ilustratori bija Vladimirs Sutejevs, Viktors Čižikovs un Jevgēnijs Galejs.

Kreisajā pusē - “Sīpoliņa piedzīvojumu” pirmizdevums latviešu valodā 1957.gadā;
labajā pusē - žurnāla “Vesjolije kartinki” Jautro cilvēciņu klubs, kreisajā pusē apakšā - Sīpoliņš.

Arī lielākā daļa “Sīpoliņa piedzīvojumu” ekranizāciju radītas bijušajā PSRS un Austrumeiropā. 1959.gadā Gruzijā tika uzņemta televīzijas filma “Chipollinos tavgadasavali”. 1961.gadā režisors Boriss Djožkins kinostudijā “Sojuzmultfiļm” pēc Čipolīno stāsta motīviem uzņēma animācijas filmu. 1964.gadā sekoja diafilma gan melnbaltā, gan krāsainā versijā. Bet 1973.gadā Tamāra Ļisicina studijā “Mosfiļm” radīja aktierfilmu “Čipolīno”, kurā piedalījās arī Džanni Rodari, kas spēlēja Rakstnieku - pats sevi. Stāsts par Čipolīno 1962.gadā ekranizēts arī Ungārijā Ilonas Katkičas režijā.

Attēlā kreisajā pusē - filmas “Čipolīno” (1973) DVD izdevuma vāciņš;
attēlos labajā pusē - kadri no Čipolīno veltītās animācijas filmas (augšā) un diafilmas (apakšā).

Mūziku 1961.gada animācijas filmai rakstīja komponists Karens Hačaturjans. Tās bija tik daudz, ka visu nevarēja ietilpināt filmā. Tāpēc 1973.gadā uz šīs mūzikas bāzes tika izveidots balets “Čipolīno”. Pirmizrāde notika Tarasa Ševčenko Kijevas valsts akadēmiskajā operas un baleta teātrī Ukrainā. Horeogrāfs - Henriks Majorovs. 1976.gadā Hačaturjans par šo darbu saņēma PSRS Valsts prēmiju, bet 1977.gadā balets nonāca uz Lielā teātra skatuves Maskavā. Sīpoliņa piedzīvojumi izrādīti arī uz daudzu dramatisko teātru skatuvēm gan bijušajā PSRS, gan mūsdienu Krievijā. Arī Latvijā šis stāsts iestudēts vairākkārt. Rodari pasaku tēli izmantoti arī dažādos televīzijas un radio iestudējumos.

Kreisajā pusē - komponists Karens Hačaturjans; labajā pusē - fragments no baleta “Čipolino”.

Neraugoties uz “Sīpoliņa piedzīvojumu” stāstā pamanāmo aicinājumu uz sociālo cīņu un dažu tā personāžu vardarbīgo izturēšanos, šī pasaka ir un vienmēr paliks pasaules bērnu literatūras zelta fondā. Tās vēsts ir nozīmīga un aktuāla arī šodien, jo māca bērnus un pusaudžus neticēt šīs pasaules vareno solījumiem, bet vienmēr cīnīties par taisnību un palīdzēt draugiem, savu cilvēcisko laimi būvējot nevis uz meliem un netaisnību, bet patiesu draudzību, mērķtiecību un darbu kopējā labuma vārdā.

Turpinājums 3.lapā.

Dželsomīno - zēns ar neparasto balsi

Pasaka “Dželsomīno melu zemē” ir stāsts par puiku, kas kopš dzimšanas apveltīts ar neparasti spēcīgu balsi. Grāmata pirmoreiz izdota 1959.gadā. Starp citu, galvenā varoņa vārds Dželsomīno tulkojumā nozīmē “Jasmīns”. Stāstā spilgti atklājas raksturīgākās Rodari literārā stila iezīmes - asprātīgs un trāpīgs humors, vārdu spēle, smieklīgi personāži un ar realitāti miksēta fantāzija.

Īss grāmatas satura izklāsts. Dželsomīno jau kopš zīdaiņa vecuma apveltīts ar balsi, kas spēj sagraut sienas. Šī iemesla dēļ viņš nepārtraukti iekuļas nepatikšanās, jo viņa balss izsit logus, saplēš skolas tāfeli, maina futbolbumbas virzienu spēles laikā, liek priekšlaicīgi krist augļiem no koka. Skolotājs uzskata, ka Dželsomīno balss atnesīs viņam vai nu slavas pilnu nākotni vai briesmīgu nelaimi. Viņš iesaka puikam labāk klusēt, jo klusēšana ir slavējams tikums. Daži kaimiņi Dželsomīno uzskata par burvi, citi - par svēto. Taču zēna sapnis ir iemācīties dziedāt un dienās kļūt par slavenu operas tenoru.

Pamazām Dželsomīno pieaug. Tā kā viņa vecāki ir miruši, jauneklis nolemj doties plašajā pasaulē. Viņš nonāk dīvainā zemē, kur viss ir ačgārni - rakstāmlietu veikalā tirgo pārtiku, bet maizes veikalā pārdod tinti un burtnīcas; apgrozībā ir viltota nauda, kamēr īstā netiek pieņemta; rītu cilvēki sauc par vakaru un otrādi. Reizesrēķinu bērni mācās ačgārni, mākslinieki zīmē zirgus ar 13 kājām un kamieli ar pieciem kupriem, savukārt cilvēkus portretē ar sešām acīm un trim deguniem. Pat dzīvnieki melo - kaķi rej, suņi ņaud, zirgi mauj. Šajā zemē visi melo visiem, bet jaunumus uzzina no avīzes “Vistīrākie meli”.

To redzot, Dželsomīno pārsteigumā klusi izsaucas, taču tas ir pietiekami, lai no sienas nokristu kaķītis Klibiķītis, kuru kāda meitene tur uzzīmējusi. Tā kā viņai pietrūcis krīta, kaķītis palicis ar trim ķepiņām. Klibiķītis izstāsta Dželsomīno Melu zemes vēsturi. Izrādās, varu šajā zemē sagrābis pirāts Džakomone ar savu bandu. Lai tauta nekad nepieminētu viņa noziedzīgo pagātni, karalis Džakomone piespiedis savus pavalstniekus melot. Šim nolūkam pat radīta speciāla vārdnīca, saskaņā ar kuru cilvēkiem jāmācās domāt un runāt. Ja ne, Džakomones spiegi tos notver un ieliek cietumā vai trakonamā.

Dželsomīno ar Klibiķīti meklē ēdamo. Klibiķītis nozog zivis krustmātes Kukurūzvālītes kaķiem. Bēgdams ar ēdamo zobos, viņš pazaudē Dželsomīno un nonāk karaļa pilī, kur pa logu nejauši ierauga, ka karaļa krāšņie oranždzeltenie mati, ar kuriem viņš tā lepojas, ir parūka, un patiesībā Džakomone ir plikgalvis. Klibiķītis ar savu krīta ķepu uzraksta šo sensacionālo jaunumu uz pils fasādes. No rīta ļaudis lasa šo vēsti un sāk smieties par karali. Tas pavēl notvert rakstītāju. Redzot Klibiķīti rakstām uz sienām, krustmāte Kukurūzvālīte aizved to uz savām mājām un piešuj pie atzveltnes krēsla, tā sodot par zivju čiepšanu. Taču Klibiķītis iemāca arī Kukurūzvālītes kaķiem ņaudēt.

Klibiķīti atbrīvo Kukurūzvālītes radiniece Romoleta, kas izrādās tā pati meitene, kura reiz kaķīti uz sienas uzzīmējusi. Viņa aizved Klibiķīti pie gleznotāja Bananito, lai tas uzzīmētu kaķītim ceturto ķepu. Pats mākslinieks tobrīd aplūko savas ačgārnās gleznas un gatavojas tās iznīcināt. Klibiķītis iesaka viņam novākt visu lieko gleznās un sākt zīmēt patiesību. Notiek brīnums - izlabotie gleznu tēli atdalās no audekla un kļūst par īstenību. Laimīgais Bananito pateicībā uzzīmē Klibiķītim ceturto ķepu.

Izdzirdot, ka krustmātes Kukurūzvālītes kaķi sākuši ņaudēt, viņas mājas īpašnieks Kalimera kungs raksta ziņojumu varas iestādēm. Nabaga vecenīti kopā ar Romoletu arestē un iesloga vājprātīgo namā. Tur nonāk arī pats saimnieks Kalimers, jo nosūdzot Kukurūzvālīti, viņš ir rakstījis patiesību, kas šajā zemē skaitās sodāms pārkāpums. Kopā ar Kalimeru kamerā iesloga arī Kukurūzvālītes un vēl citus kaķus, kas sākuši ņaudēt. Kalimers patiešām sajūk prātā, iedomājas sevi par kaķi un arī ņaud.

Pa to laiku Dželsomīno nokļuvis pie maestro Do-mi-sol, kurš cer no jaunekļa izveidot belkanto zvaigzni. Pilsētā tiek izlīmētas afišas, kurās teikts, ka pilsētas teātrī neuzstāsies pasaulē sliktākais tenors, kurš nožēlojami izgāzies Eiropas un Amerikas teātros. Publiku lūdz neierasties un biļetes uz koncertu nemaksā neko. Protams, zāle ir pilna, ierodas arī pats karalis Džakomone. Pirmās dziesmas laikā Dželsomīno balss saplēš teātra lampas, otrās dziesmas spēks norauj karalim parūku no galvas, bet trešā dziesma sagrauj pašu teātri. Dželsomīno bēg, bet teātra direktors Do-mi-sol pieprasa atlīdzināt zaudējumus. Jaunekli izsludina meklēšanā. Bēgot viņš nokļūst Bananito darbnīcā, kur sastop Klibiķīti.

Slapstoties no policijas, Dželsomīno un Klibiķītis nonāk uz lupatlaša Benvenuto Nesēdi balkona. Kaut Benvenuto ir vien desmit gadi, viņš izskatās pēc 70 gadus veca sirmgalvja. Izrādās, viņam piemīt reta slimība, kas liek strauji novecot ik reizi, kad Benvenuto apsēžas. Tāpēc viņš gandrīz visu laiku tikai stāv, apsēžoties vien brīžos, kad kādam jāpalīdz. Benvenuto dod pagaidu patvērumu Dželsomīno.

Benvenuto Nesēdi novecošanas īpatnības mazotnē oriģinālajā itāļa R.Verdini (kreisajā pusē) versijā
un jau kā vecītim populārākā “Dželsomino” krieva ilustratora Ļ.Tokmakova skatījumā.

Bananito sāk zīmēt patiesību uz ielām, kur viņa tēli momentā atdzīvojas. Par to viņu ieliek cietumā, taču policijas priekšnieks, uzzinājis par mākslinieka neparastajām spējām, aizved viņu pie Džakomones. Sākumā karalis grib, lai Bananito uzzīmē uz viņa galvas matus un viņam vairs nebūtu jāvalkā parūka. Bet tad viņš ieceļ gleznotāju par zooloģiskā dārza ministru un liek zīmēt un atdzīvināt dzīvniekus. Pēc tam Bananito kļūst par pārtikas (rakstāmlietu) ministru un zīmē cilvēkiem ēdienu. Tomēr, lai uzzīmētais kļūtu par īstenību, cilvēki nedrīkst melot, bet lietas jāsauc īstajos vārdos. Kad Bananito uzdod zīmēt un atdzīvināt ieročus, viņš atsakās. Par to viņu iesloga vājprātīgo namā. Klibiķītis ar Benvenuto palīdzību viņu atbrīvo, izvedot no trakonama ratiņos, paslēptu lupatu kaudzē. Ratiņus aptur naktssargs, tāpēc Benvenuto ir spiests sēdēt un sarunāties ar to. Tas krietni saīsina viņa mūžu. Benvenuto mirst.

Lai atbrīvotu krustmāti Kukurūzvālīti un Romoletu, Dželsomīno dzied pie vājprātīgo nama un sagrauj to. Brīvībā tiek simtiem godīgu cilvēku, kas ieslodzīti tikai par to, ka atsacījušies melot. Visi sāk runāt tikai patiesību. Dželsomīno vēlreiz dzied pie karaļa pils. Karaļa galms bēg, bet pats Džakomone pārģērbjas vienkārša pilsētnieka drēbēs un pili pamet neviena nepazīts. Savas parūkas viņš iemet upē. Ārpus pils bijušais pirāts teju kļūst par Plikgalvju kluba prezidentu, tomēr beigās dodas trimdā. Valsts iedzīvotāji atbrīvojas no ienīstā melu režīma. Kā atgādinājumu par laikiem, kad zemē valdīja melu karalis, viņi atstāj kolonnu, uz kuras uzrakstīti Džakomones kauju varoņdarbi, kādi patiesībā nekad nav notikuši.

Bananito uzzīmē un atjauno sagrauto pili, krustmāmiņa Kukurūzvālīte kļūst par Pamesto kaķu institūta direktori, bet  Romoleta atgriežas skolā, lai dienās pati kļūtu par skolotāju. Savukārt Dželsomīno nopietni sāk mācīties mūziku, lai kļūtu par slavenu dziedātāju. Vēl būdams karalis, Džakomone pieteicis karu kaimiņvalstij, cerot uz Bananito zīmētajiem lielgabaliem. Dželsomīno ierosina kara vietā starp abām valstīm sarīkot futbola spēli. Tāda arī notiek un viss beidzas ar mieru un draudzību.

“Dželsomīno melu zemē” tiek uzskatīta par vienu no labākajām Rodari grāmatām. Stāsts joprojām ir ļoti populārs un lasītāju iemīļots daudzviet pasaulē. Teju visi lasītāji un kritiķi atzīmē tā saistošo stāstījuma veidu, labsirdīgo humoru, kā arī autora meistarību varoņu psiholoģiskajā portretēšanā. Lasītājiem simpatizē stāsta dzīvespriecīgais patoss, tā personāžu ticība labā uzvarai pār ļauno un aizrautība cīņā ar meliem un nepatiesību. Tomēr, tāpat ka citi Rodari sacerējumi, arī šis slēpj noteiktus politiskus zemtekstus, kas varbūt nav tik saprotami bērniem, bet vairāk domāti pieaugušajiem.

Džanni Rodāri komunistiskā pārliecība varētu likt domāt, ka Dželsomīno stāstā atklātas kapitālistiskās iekārtas ēnas puses. Tomēr visticamāk runa nav par kapitālismu kā sociāli ekonomisku sistēmu, bet gan drīzāk par uz meliem balstītu autoritāru diktatūru. Šajā ziņā Rodari darbs ir līdzīgs Džordža Orvela “1984″. Arī tajā attēlota valsts, kurā daudzas lietas tiek sauktas ačgārni. Pats Rodari bija par vārda brīvību. Sava darba dziļāko domu viņš komentēja tā: “Man šķiet, ka bīstamākie cilvēces ienaidnieki ir meļi. Pasaulē ir simtiem meļu. Melis ir tas, kurš saka “miers”, kaut patiesībā atbalsta karu. Es ticu patiesības spēkam. Patiesība ir līdzīga dziedoņa balsij - tādai balsij, no kuras dreb logu rūtis.”

Pasakā par Dželsomīno izmantotās metaforas ir vienkāršas un saprotamas. Tas ir sliktas valsts iekārtas attēlojums un revolucionārs cīņā saucējs iepretī gļēviem uzurpatoriem un tirāniem. Jau pats jēdziens “melu zeme” norāda uz liekulīgu un melīgu varas politiku. Patiesības balss noziedzīgajai varai izrādās bīstams ierocis, kas sagrauj pat cietumu sienas. No šādas perspektīvas raugoties, tikpat labi “Dželsomīno melu zemē” var attiecināt gan uz Musolīni Itāliju, gan uz totalitāro Padomju Savienību. Iespējams, daudzi domājoši lasītāji bijušajā PSRS Rodari “melu zemē” saskatīja tieši savu valsti ar tās meliem un divkosību. Padomju cilvēkam bija labi pazīstama arī “stučīšana” par saviem kaimiņiem, tāpat iespēja tikt ieslodzītiem cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā patiesības un personīgo uzskatu dēļ.

Padomju spēlfilmā par Džeksomīno karali Džakomoni un viņa svītu
nepārprotami tika mēģināts ascociēt ar nacistiskās Vācijas stilistiku.

Lai arī Rodari bija komunists un bieži apmeklēja Padomju Savienību, viņš kritizēja tur pastāvošo dubultmorāli un liekulību. Pēc kārtējās tikšanās ar padomju bērniem, rakstnieks izteicās, ka viņi esot kā “sasaldēti”. Rodari jau nezināja, ka bērni vienkārši ir iebiedēti, jo atbrauks taču ārzemnieks, tāpēc uzvedieties klusi un lieku nerunājiet. Vēl dziļāku nepatiku viņā izraisīja padomju inteliģence: “Ja es kaut ko nevaru ciest, tad tā ir divkosība un vieglums, ar kādu šī inteliģence dzīvo dubultstandartu dzīvi. Personības dalīšanās viņos vērojama jau kopš bērnības. Skaidrs ir viens - viņi nav nekādi komunisti.”

Džanni Rodari tiekas ar padomju bērniem (attēlā pa kreisi) un padomju inteliģenci (labajā pusē).

Tāpat kā Sīpoliņa piedzīvojumi, arī “Dželsomīno melu zemē” lielāko popularitāti ieguva PSRS. 1960.gadā darbs tika pārtulkots krievu valodā. Tulkojuma autori - O.Ivaņickis un Aleksandrs Mahovs. Krievu pirmizdevuma ilustrētājs - Ļevs Tokmakovs. Citu tulkojumu 1969.gadā veica Irina Konstantinova un Jurijs Iļjins. Gadu gaitā bijuši vēl daži tulkojumi un to redakcijas. Pasaka tulkota arī citu PSRS tautu valodās, tostarp latviski. Latviešu valodā stāsts pirmoreiz izdots 1962.gadā Silvijas Ķuzes tulkojumā.

Attēlos kreisajā pusē un vidū - “Dželsomino” krievu pirmizdevums un Ļ.Tokmakova ilustrācijas;
attēlā labajā pusē - grāmatas latviešu pirmizdevums, kurā izmantotas R.Verdini oriģinālilustrācijas.

Dželsomīno piedzīvojumi tikuši vairākkārt ekranizēti, pēc to motīviem radītas teātra izrādes, tostarp uz Latvijas teātru skatuvēm. 1997.gadā Vācijā uzņemts jaukts spēlfilmas un animācijas ekranizējums “Lorenz im Land der Lügner”. Tomēr pazīstamākā Dželsomīno ekranizācija ir 1977.gadā Odesas kinostudijā uzņemtā Tamāras Ļisicinas muzikālā filma “Dželsomīno brīnumainā balss”. Filmā ir daudz melodiju un dziesmu, tās filmēšana notikta Ļvovas vecpilsētā. Taču ir arī radošas neveiksmes. Piemēram, kaķi filmā veidoti kā lelles un izskatās diezgan briesmīgi, kas drīzāk atbaida skatītāju. Tāpat grāmatas sižets filmā krietni saīsināts. Tieši šis aspekts visvairāk nav paticis pašam Rodari, kurš pukojies, ka Ļisicinas pārāk lielu uzsvaru likusi uz kara nosodījumu, ignorējot citas stāsta tēmas.

Attēlos kreisajā pusē un labajā pusē apakšā - kadri no padomju spēlfilmas “Dželsomino brīnumainā balss”; attēlos labajā pusē augšā - no vācu filmas “Lorencs melu zemē” reklāmas materiāliem.

Arī šodien Džanni Rodari joprojām ir viens no pazīstamākajiem bērnu rakstniekiem, bet viņa pasakas “Dželsomīno melu zemē” un “Sīpoliņa piedzīvojumi” - vienas no iemīļotākajām ne vien bērnu auditorijā, bet arī pieaugušo vidū. Tas pateicoties rakstnieka spalvas meistarībai un mākai pasmieties par sava laikmeta netikumiem. Lasot šīs grāmatas, lasītājs daudzviet var vilkt paralēles arī ar mūsdienām, jo pasaulē diemžēl vēl ir valstis un ideoloģijas, kur valda džakomones, kas melo paši un ar likumu liek to darīt citiem. Un ir cilvēki, kas gan šiem meliem netic, tomēr baidās atklāti protestēt. Un tad ir vajadzīgs Klibiķītis, kas nebaidās rakstīt uz sienām patiesību, un Dželsomīno, kura balss sagrauj melu mūrus.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2020/10/26/bernu-literaturas-sedevri-dzanni-rodari-sipolins-dzelsomino-un-vinu-draugi/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.