Bērnu literatūras šedevri. Džanni Rodari, Sīpoliņš un Dželsomīno

Ievietoja | Sadaļa Grāmatu tārps | Publicēts 26-10-2020

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Dželsomīno - zēns ar neparasto balsi

Pasaka “Dželsomīno melu zemē” ir stāsts par puiku, kas kopš dzimšanas apveltīts ar neparasti spēcīgu balsi. Grāmata pirmoreiz izdota 1959.gadā. Starp citu, galvenā varoņa vārds Dželsomīno tulkojumā nozīmē “Jasmīns”. Stāstā spilgti atklājas raksturīgākās Rodari literārā stila iezīmes - asprātīgs un trāpīgs humors, vārdu spēle, smieklīgi personāži un ar realitāti miksēta fantāzija.

Īss grāmatas satura izklāsts. Dželsomīno jau kopš zīdaiņa vecuma apveltīts ar balsi, kas spēj sagraut sienas. Šī iemesla dēļ viņš nepārtraukti iekuļas nepatikšanās, jo viņa balss izsit logus, saplēš skolas tāfeli, maina futbolbumbas virzienu spēles laikā, liek priekšlaicīgi krist augļiem no koka. Skolotājs uzskata, ka Dželsomīno balss atnesīs viņam vai nu slavas pilnu nākotni vai briesmīgu nelaimi. Viņš iesaka puikam labāk klusēt, jo klusēšana ir slavējams tikums. Daži kaimiņi Dželsomīno uzskata par burvi, citi - par svēto. Taču zēna sapnis ir iemācīties dziedāt un dienās kļūt par slavenu operas tenoru.

Pamazām Dželsomīno pieaug. Tā kā viņa vecāki ir miruši, jauneklis nolemj doties plašajā pasaulē. Viņš nonāk dīvainā zemē, kur viss ir ačgārni - rakstāmlietu veikalā tirgo pārtiku, bet maizes veikalā pārdod tinti un burtnīcas; apgrozībā ir viltota nauda, kamēr īstā netiek pieņemta; rītu cilvēki sauc par vakaru un otrādi. Reizesrēķinu bērni mācās ačgārni, mākslinieki zīmē zirgus ar 13 kājām un kamieli ar pieciem kupriem, savukārt cilvēkus portretē ar sešām acīm un trim deguniem. Pat dzīvnieki melo - kaķi rej, suņi ņaud, zirgi mauj. Šajā zemē visi melo visiem, bet jaunumus uzzina no avīzes “Vistīrākie meli”.

To redzot, Dželsomīno pārsteigumā klusi izsaucas, taču tas ir pietiekami, lai no sienas nokristu kaķītis Klibiķītis, kuru kāda meitene tur uzzīmējusi. Tā kā viņai pietrūcis krīta, kaķītis palicis ar trim ķepiņām. Klibiķītis izstāsta Dželsomīno Melu zemes vēsturi. Izrādās, varu šajā zemē sagrābis pirāts Džakomone ar savu bandu. Lai tauta nekad nepieminētu viņa noziedzīgo pagātni, karalis Džakomone piespiedis savus pavalstniekus melot. Šim nolūkam pat radīta speciāla vārdnīca, saskaņā ar kuru cilvēkiem jāmācās domāt un runāt. Ja ne, Džakomones spiegi tos notver un ieliek cietumā vai trakonamā.

Dželsomīno ar Klibiķīti meklē ēdamo. Klibiķītis nozog zivis krustmātes Kukurūzvālītes kaķiem. Bēgdams ar ēdamo zobos, viņš pazaudē Dželsomīno un nonāk karaļa pilī, kur pa logu nejauši ierauga, ka karaļa krāšņie oranždzeltenie mati, ar kuriem viņš tā lepojas, ir parūka, un patiesībā Džakomone ir plikgalvis. Klibiķītis ar savu krīta ķepu uzraksta šo sensacionālo jaunumu uz pils fasādes. No rīta ļaudis lasa šo vēsti un sāk smieties par karali. Tas pavēl notvert rakstītāju. Redzot Klibiķīti rakstām uz sienām, krustmāte Kukurūzvālīte aizved to uz savām mājām un piešuj pie atzveltnes krēsla, tā sodot par zivju čiepšanu. Taču Klibiķītis iemāca arī Kukurūzvālītes kaķiem ņaudēt.

Klibiķīti atbrīvo Kukurūzvālītes radiniece Romoleta, kas izrādās tā pati meitene, kura reiz kaķīti uz sienas uzzīmējusi. Viņa aizved Klibiķīti pie gleznotāja Bananito, lai tas uzzīmētu kaķītim ceturto ķepu. Pats mākslinieks tobrīd aplūko savas ačgārnās gleznas un gatavojas tās iznīcināt. Klibiķītis iesaka viņam novākt visu lieko gleznās un sākt zīmēt patiesību. Notiek brīnums - izlabotie gleznu tēli atdalās no audekla un kļūst par īstenību. Laimīgais Bananito pateicībā uzzīmē Klibiķītim ceturto ķepu.

Izdzirdot, ka krustmātes Kukurūzvālītes kaķi sākuši ņaudēt, viņas mājas īpašnieks Kalimera kungs raksta ziņojumu varas iestādēm. Nabaga vecenīti kopā ar Romoletu arestē un iesloga vājprātīgo namā. Tur nonāk arī pats saimnieks Kalimers, jo nosūdzot Kukurūzvālīti, viņš ir rakstījis patiesību, kas šajā zemē skaitās sodāms pārkāpums. Kopā ar Kalimeru kamerā iesloga arī Kukurūzvālītes un vēl citus kaķus, kas sākuši ņaudēt. Kalimers patiešām sajūk prātā, iedomājas sevi par kaķi un arī ņaud.

Pa to laiku Dželsomīno nokļuvis pie maestro Do-mi-sol, kurš cer no jaunekļa izveidot belkanto zvaigzni. Pilsētā tiek izlīmētas afišas, kurās teikts, ka pilsētas teātrī neuzstāsies pasaulē sliktākais tenors, kurš nožēlojami izgāzies Eiropas un Amerikas teātros. Publiku lūdz neierasties un biļetes uz koncertu nemaksā neko. Protams, zāle ir pilna, ierodas arī pats karalis Džakomone. Pirmās dziesmas laikā Dželsomīno balss saplēš teātra lampas, otrās dziesmas spēks norauj karalim parūku no galvas, bet trešā dziesma sagrauj pašu teātri. Dželsomīno bēg, bet teātra direktors Do-mi-sol pieprasa atlīdzināt zaudējumus. Jaunekli izsludina meklēšanā. Bēgot viņš nokļūst Bananito darbnīcā, kur sastop Klibiķīti.

Slapstoties no policijas, Dželsomīno un Klibiķītis nonāk uz lupatlaša Benvenuto Nesēdi balkona. Kaut Benvenuto ir vien desmit gadi, viņš izskatās pēc 70 gadus veca sirmgalvja. Izrādās, viņam piemīt reta slimība, kas liek strauji novecot ik reizi, kad Benvenuto apsēžas. Tāpēc viņš gandrīz visu laiku tikai stāv, apsēžoties vien brīžos, kad kādam jāpalīdz. Benvenuto dod pagaidu patvērumu Dželsomīno.

Benvenuto Nesēdi novecošanas īpatnības mazotnē oriģinālajā itāļa R.Verdini (kreisajā pusē) versijā
un jau kā vecītim populārākā “Dželsomino” krieva ilustratora Ļ.Tokmakova skatījumā.

Bananito sāk zīmēt patiesību uz ielām, kur viņa tēli momentā atdzīvojas. Par to viņu ieliek cietumā, taču policijas priekšnieks, uzzinājis par mākslinieka neparastajām spējām, aizved viņu pie Džakomones. Sākumā karalis grib, lai Bananito uzzīmē uz viņa galvas matus un viņam vairs nebūtu jāvalkā parūka. Bet tad viņš ieceļ gleznotāju par zooloģiskā dārza ministru un liek zīmēt un atdzīvināt dzīvniekus. Pēc tam Bananito kļūst par pārtikas (rakstāmlietu) ministru un zīmē cilvēkiem ēdienu. Tomēr, lai uzzīmētais kļūtu par īstenību, cilvēki nedrīkst melot, bet lietas jāsauc īstajos vārdos. Kad Bananito uzdod zīmēt un atdzīvināt ieročus, viņš atsakās. Par to viņu iesloga vājprātīgo namā. Klibiķītis ar Benvenuto palīdzību viņu atbrīvo, izvedot no trakonama ratiņos, paslēptu lupatu kaudzē. Ratiņus aptur naktssargs, tāpēc Benvenuto ir spiests sēdēt un sarunāties ar to. Tas krietni saīsina viņa mūžu. Benvenuto mirst.

Lai atbrīvotu krustmāti Kukurūzvālīti un Romoletu, Dželsomīno dzied pie vājprātīgo nama un sagrauj to. Brīvībā tiek simtiem godīgu cilvēku, kas ieslodzīti tikai par to, ka atsacījušies melot. Visi sāk runāt tikai patiesību. Dželsomīno vēlreiz dzied pie karaļa pils. Karaļa galms bēg, bet pats Džakomone pārģērbjas vienkārša pilsētnieka drēbēs un pili pamet neviena nepazīts. Savas parūkas viņš iemet upē. Ārpus pils bijušais pirāts teju kļūst par Plikgalvju kluba prezidentu, tomēr beigās dodas trimdā. Valsts iedzīvotāji atbrīvojas no ienīstā melu režīma. Kā atgādinājumu par laikiem, kad zemē valdīja melu karalis, viņi atstāj kolonnu, uz kuras uzrakstīti Džakomones kauju varoņdarbi, kādi patiesībā nekad nav notikuši.

Bananito uzzīmē un atjauno sagrauto pili, krustmāmiņa Kukurūzvālīte kļūst par Pamesto kaķu institūta direktori, bet  Romoleta atgriežas skolā, lai dienās pati kļūtu par skolotāju. Savukārt Dželsomīno nopietni sāk mācīties mūziku, lai kļūtu par slavenu dziedātāju. Vēl būdams karalis, Džakomone pieteicis karu kaimiņvalstij, cerot uz Bananito zīmētajiem lielgabaliem. Dželsomīno ierosina kara vietā starp abām valstīm sarīkot futbola spēli. Tāda arī notiek un viss beidzas ar mieru un draudzību.

“Dželsomīno melu zemē” tiek uzskatīta par vienu no labākajām Rodari grāmatām. Stāsts joprojām ir ļoti populārs un lasītāju iemīļots daudzviet pasaulē. Teju visi lasītāji un kritiķi atzīmē tā saistošo stāstījuma veidu, labsirdīgo humoru, kā arī autora meistarību varoņu psiholoģiskajā portretēšanā. Lasītājiem simpatizē stāsta dzīvespriecīgais patoss, tā personāžu ticība labā uzvarai pār ļauno un aizrautība cīņā ar meliem un nepatiesību. Tomēr, tāpat ka citi Rodari sacerējumi, arī šis slēpj noteiktus politiskus zemtekstus, kas varbūt nav tik saprotami bērniem, bet vairāk domāti pieaugušajiem.

Džanni Rodāri komunistiskā pārliecība varētu likt domāt, ka Dželsomīno stāstā atklātas kapitālistiskās iekārtas ēnas puses. Tomēr visticamāk runa nav par kapitālismu kā sociāli ekonomisku sistēmu, bet gan drīzāk par uz meliem balstītu autoritāru diktatūru. Šajā ziņā Rodari darbs ir līdzīgs Džordža Orvela “1984″. Arī tajā attēlota valsts, kurā daudzas lietas tiek sauktas ačgārni. Pats Rodari bija par vārda brīvību. Sava darba dziļāko domu viņš komentēja tā: “Man šķiet, ka bīstamākie cilvēces ienaidnieki ir meļi. Pasaulē ir simtiem meļu. Melis ir tas, kurš saka “miers”, kaut patiesībā atbalsta karu. Es ticu patiesības spēkam. Patiesība ir līdzīga dziedoņa balsij - tādai balsij, no kuras dreb logu rūtis.”

Pasakā par Dželsomīno izmantotās metaforas ir vienkāršas un saprotamas. Tas ir sliktas valsts iekārtas attēlojums un revolucionārs cīņā saucējs iepretī gļēviem uzurpatoriem un tirāniem. Jau pats jēdziens “melu zeme” norāda uz liekulīgu un melīgu varas politiku. Patiesības balss noziedzīgajai varai izrādās bīstams ierocis, kas sagrauj pat cietumu sienas. No šādas perspektīvas raugoties, tikpat labi “Dželsomīno melu zemē” var attiecināt gan uz Musolīni Itāliju, gan uz totalitāro Padomju Savienību. Iespējams, daudzi domājoši lasītāji bijušajā PSRS Rodari “melu zemē” saskatīja tieši savu valsti ar tās meliem un divkosību. Padomju cilvēkam bija labi pazīstama arī “stučīšana” par saviem kaimiņiem, tāpat iespēja tikt ieslodzītiem cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā patiesības un personīgo uzskatu dēļ.

Padomju spēlfilmā par Džeksomīno karali Džakomoni un viņa svītu
nepārprotami tika mēģināts ascociēt ar nacistiskās Vācijas stilistiku.

Lai arī Rodari bija komunists un bieži apmeklēja Padomju Savienību, viņš kritizēja tur pastāvošo dubultmorāli un liekulību. Pēc kārtējās tikšanās ar padomju bērniem, rakstnieks izteicās, ka viņi esot kā “sasaldēti”. Rodari jau nezināja, ka bērni vienkārši ir iebiedēti, jo atbrauks taču ārzemnieks, tāpēc uzvedieties klusi un lieku nerunājiet. Vēl dziļāku nepatiku viņā izraisīja padomju inteliģence: “Ja es kaut ko nevaru ciest, tad tā ir divkosība un vieglums, ar kādu šī inteliģence dzīvo dubultstandartu dzīvi. Personības dalīšanās viņos vērojama jau kopš bērnības. Skaidrs ir viens - viņi nav nekādi komunisti.”

Džanni Rodari tiekas ar padomju bērniem (attēlā pa kreisi) un padomju inteliģenci (labajā pusē).

Tāpat kā Sīpoliņa piedzīvojumi, arī “Dželsomīno melu zemē” lielāko popularitāti ieguva PSRS. 1960.gadā darbs tika pārtulkots krievu valodā. Tulkojuma autori - O.Ivaņickis un Aleksandrs Mahovs. Krievu pirmizdevuma ilustrētājs - Ļevs Tokmakovs. Citu tulkojumu 1969.gadā veica Irina Konstantinova un Jurijs Iļjins. Gadu gaitā bijuši vēl daži tulkojumi un to redakcijas. Pasaka tulkota arī citu PSRS tautu valodās, tostarp latviski. Latviešu valodā stāsts pirmoreiz izdots 1962.gadā Silvijas Ķuzes tulkojumā.

Attēlos kreisajā pusē un vidū - “Dželsomino” krievu pirmizdevums un Ļ.Tokmakova ilustrācijas;
attēlā labajā pusē - grāmatas latviešu pirmizdevums, kurā izmantotas R.Verdini oriģinālilustrācijas.

Dželsomīno piedzīvojumi tikuši vairākkārt ekranizēti, pēc to motīviem radītas teātra izrādes, tostarp uz Latvijas teātru skatuvēm. 1997.gadā Vācijā uzņemts jaukts spēlfilmas un animācijas ekranizējums “Lorenz im Land der Lügner”. Tomēr pazīstamākā Dželsomīno ekranizācija ir 1977.gadā Odesas kinostudijā uzņemtā Tamāras Ļisicinas muzikālā filma “Dželsomīno brīnumainā balss”. Filmā ir daudz melodiju un dziesmu, tās filmēšana notikta Ļvovas vecpilsētā. Taču ir arī radošas neveiksmes. Piemēram, kaķi filmā veidoti kā lelles un izskatās diezgan briesmīgi, kas drīzāk atbaida skatītāju. Tāpat grāmatas sižets filmā krietni saīsināts. Tieši šis aspekts visvairāk nav paticis pašam Rodari, kurš pukojies, ka Ļisicinas pārāk lielu uzsvaru likusi uz kara nosodījumu, ignorējot citas stāsta tēmas.

Attēlos kreisajā pusē un labajā pusē apakšā - kadri no padomju spēlfilmas “Dželsomino brīnumainā balss”; attēlos labajā pusē augšā - no vācu filmas “Lorencs melu zemē” reklāmas materiāliem.

Arī šodien Džanni Rodari joprojām ir viens no pazīstamākajiem bērnu rakstniekiem, bet viņa pasakas “Dželsomīno melu zemē” un “Sīpoliņa piedzīvojumi” - vienas no iemīļotākajām ne vien bērnu auditorijā, bet arī pieaugušo vidū. Tas pateicoties rakstnieka spalvas meistarībai un mākai pasmieties par sava laikmeta netikumiem. Lasot šīs grāmatas, lasītājs daudzviet var vilkt paralēles arī ar mūsdienām, jo pasaulē diemžēl vēl ir valstis un ideoloģijas, kur valda džakomones, kas melo paši un ar likumu liek to darīt citiem. Un ir cilvēki, kas gan šiem meliem netic, tomēr baidās atklāti protestēt. Un tad ir vajadzīgs Klibiķītis, kas nebaidās rakstīt uz sienām patiesību, un Dželsomīno, kura balss sagrauj melu mūrus.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Lapas: 1 2 3

Uzraksti komentāru