Bērnu literatūras šedevri. Džanni Rodari, Sīpoliņš un Dželsomīno

Ievietoja | Sadaļa Grāmatu tārps | Publicēts 26-10-2020

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Sīpoliņa piedzīvojumi

Vislabāk pazīstamais Rodari darbs laikam gan ir pasaka par Čipolīno jeb Sīpoliņa piedzīvojumiem. Grāmatā darbojas dažādi dārzeņi, augļi un dzīvnieki, kuriem piemīt cilvēku īpašības un raksturi. Pasakas personāži iekuļas visdažādākajos piedzīvojumos, tomēr pārspēku pār netaisnīgajiem un negodīgajiem vienmēr gūst krietnie un godīgie. Šī pasaka ir alegorija par labā cīņu ar ļauno, par nesamierināšanos ar ļaunumu, par cīņu pret apspiedējiem un patiesas draudzības lielo nozīmi, saskaroties ar grūtībām. Stāsts māca būt drosmīgiem, izlēmīgiem, nebaidīties no grūtībām un uzvarēt.

Pasaka par Sīpoliņu dienas gaismu ieraudzīja 1951.gadā. Sākumā tās nosaukums bija “Stāsts par Sīpoliņu” (“Il romanzo di Cipollino”) un tikai 1957.gadā tas ieguva visiem pazīstamo nosaukumu “Sīpoliņa piedzīvojumi” (“Le avventure di Cipollino”). Pasakas pamatā ir komiksu sērija, ko publicēja Rodari rediģētais bērnu žurnāls “Pioniere”. Tās mākslinieks bija Rauls Verdini, kurš vēlāk kļuva par daudzu Rodari grāmatu ilustratoru. Atvaļinājuma laikā, ko Rodari pavadīja kādā zemnieku saimniecībā, viņš pārstrādāja komiksu visiem pazīstamajā stāstā par Sīpoliņa un viņa draugu piedzīvojumiem.

Žurnāls “Pioniere”, kur vispirms parāījās Raula Verdini komiksu sērija par Sīpoliņa piedzīvojumiem.

Īss pasakas satura izklāsts. Čipolīno jeb Sīpoliņš ir mazs sīpolzēns. Viņam ir tēvs Čipolone (Sīpols), māte un daudz brāļu. Reiz, kad Sīpoliņa pilsētu apmeklē valdnieks Citrons, vecais Sīpols drūzmā nejauši uzmin augstdzimušajai personai uz varžacīm, par ko tiek ieslodzīts cietumā uz mūžu. Cietumā ir daudz viņam līdzīgo, kas kaut kā nav izpatikuši valdniekam. Kamēr godīgie pilsoņi smok cietumā, Citrona galmā saimnieko slepkavas un laupītāji. Sīpoliņš apmeklē tēvu cietumā un apsola to atbrīvot. Taču tēvs lūdz viņu doties pasaulē, lai mācītos pazīt blēžus un krāpniekus. Sīpoliņš dodas ceļā.

Kādā ciemā viņš iepazīstas ar Ķirbīti, kas visu mūžu krājis ķieģeļus, lai uzbūvētu sev mājiņu. Beidzot tas uzcēlis mājokli suņubūdas lielumā. Sīpoliņa un Ķirbīša sarunu pārtrauc grāfieņu Ķiršu pārvaldnieka Tomāta ierašanās, kurš paziņo, ka Ķirbīša mājiņa uzcelta nelikumīgi un viņam tā jāatstāj. Sīpoliņš nosauc Tomātu par krāpnieku un blēdi. Tas sagrābj Sīpoliņu aiz matiem, taču no asās smaržas sāk raudāt un bēg. Sīpoliņš kļūst par kurpnieka Vīnodziņas mācekli un paliek ciemā. Viņš iepazīstas ar mūzikas profesoru Bumbieri, dārznieku Puravu un citiem ciema iemītniekiem.

Ķirbīti tomēr izliek no mājas, viņa vietā nometinot sargsuni Plēšku. Sīpoliņš padzirdina izslāpušo Plēšku ar ūdeni, kam piejauktas miega zāles. Kad tas aizmidzis, Sīpoliņš aiznes suni atpakaļ uz tā saimnieču grāfieņu Ķiršu pili. Ciema iedzīvotāji saprot, ka Tomāts ar to nesamierināsies, un nolemj paslēpt Ķirbīša namiņu mežā pie Mellenīša. Kad Tomāts uzzina par mājiņas pazušanu, viņš sūdzas valdniekam Citronam, kurš nosūta uz ciemu policistus citroniešus. Tie apcietina visus ciema iedzīvotājus un iesloga tos grāfieņu pils pagrabā, tomēr Sīpoliņam no aresta izdodas izbēgt.

Kopā ar draudzeni Redīsīti viņš dodas uz grāfieņu Ķiršu pili, lai uzzinātu arestēto likteni. Tur viņi sastop grāfieņu radinieku Ķirsēnu, kurš tiek audzināts ļoti stingri. Ciema skolā viņam mācīties neļauj, bet mājskolotājs Pētersīlis izkarinājis visā pils parkā dažādus atgādinājumus, ko Ķirsēnam aizliegts darīt. Ķirsēns sadraudzējas ar abiem ciema bērniem, taču to ierauga Tomāts un Sīpoliņam ar Redīsīti nākas bēgt. Aiz skumjām Ķirsēns saslimst. Izsauktie ārsti nespēj noteikt slimības cēloni un ārstē Ķirsēnu ar artišokiem un salātiem. Beidzot dakteris Kastanis atklāti pasaka, ka Ķirsēns sirgst ar grūtsirdību, kas rodas no draugu trūkuma. Par šādu nekaunību viņu ar kaunu no pils padzen.

Tikmēr ieslodzītie cietumā izcīna kaujas ar žurku armiju un saprot, ka kameras sienām ir ausis. Kamerā ierīkots slepens noklausīšanās telefons, kas savienots ar Tomāta apartamentiem. Kalponei Zemenītei izdodas pa slepeno telefonu nodot ieslodzītajiem ziņu no Sīpoliņa. Vakarā Sīpoliņš atgriežas pilī, lai kopā ar Zemenīti un Redīsīti apspriestu cietumnieku atbrīvošanu, taču viņu sagrābj suns Plēška un viņš nonāk cietuma Slepenajā Bedrē. No turienes ar Kurmienes palīdzību Sīpoliņš pa pazemes eju nokļūst savu arestēto draugu kamerā, bet Tomāts izbrīnīts atklāj, ka arestants izčibējis.

No Zemenītes Ķirsēns uzzina, ka Sīpoliņš un viņa draugi atrodas pils cietumā. Viņi iemidzina Tomātu un nozog kameru atslēgas. Zemenīte atbrīvo visus. Ciema iedzīvotāji paslēpjas mežā. Uzzinot par cietumnieku izbēgšanu, valdnieks Citrons liek apcietināt vairākus ciema un grāfieņu pils iemītniekus, tostarp Puravu, advokātu Zirni un pašu Tomātu. Sīpoliņam izdodas glābt Zirni no karātavām, taču pa to laiku Tomāts atklājis, kur paslēpta Ķirbīša mājiņa. Citrons nolīgst Misteru Burkānu un viņa suni Ošķi izbēgušo arestantu notveršanai, taču Redīsīte novirza tos pa nepareizām pēdām un iemāna lamatās.

Tikmēr Sīpoliņš iepazīstas ar Lāci, kura vecāki ieslodzīti zooparkā. Viņi dodas tos atbrīvot, taču tiek sagūstīti, tomēr beigās Ķirsēnam izdodas visus atbrīvot. Seko daudz dažādu piedzīvojumu, tostarp grāfieņu Ķiršu pils ieņemšana. Grāfieņu brālēni hercogs Mandarīns un barons Apelsīns, kuri pilī meklē apslēptas bagātības, tiek ieslodzīti, taču viņiem izdodas paziņot Tomātam un Citronam par notikušo. Tie nolemj pili atgūt, kas viņiem arī izdodas. Sīpoliņš vēlreiz nonāk cietumā. Tur viņš satiek tēvu, kurš ieslodzījumā ļoti novecojis. Sīpoliņš no cietuma ar Klibā Zirnekļa starpniecību sūta vēstules draugiem ar cietuma plānu. Un atkal Sīpoliņam palīdz Kurmiene, kas uzaicinājusi palīgā citus kurmjus, kuri izrakuši lielu pazemes eju, pa kuru viens pēc otra aizbēg visi cietuma ieslodzītie.

Tikmēr valdnieks Citrons sarīko zirgu skriešanās sacīkstes, kuru laikā zirgi tiek nežēlīgi sisti, bet ļaudis spiesti tajā noskatīties. Sīpoliņš, kurš pa pazemes eju nejauši nokļūst sacīkstēs, izrauj Citronam pātagu no rokas un dažas reizes kārtīgi uzšauj valdniekam. Tas šausmās bēg un uz galvas iekrīt mēslu čupā. Pa to laiku Tomāts izsludina likumu, ka valsts finanšu stāvokļa stiprināšanai iedzīvotājiem jāmaksā nodokļi par itin visu - sniegputeni, lietusgāzi, negaisu, krusu, rasu, sarmu un pat miglu.

Iedzīvotāji sāk izspiegot cits citu. Valstī valda savstarpējas neuzticēšanās gaisotne. Neviens pat nepamana, ka Sīpoliņš ar Ķirsēnu uzvilkuši virs pils Republikas karogu. Tomāts mēģina to noņemt, taču Sīpoliņš stājas viņam ceļā. Tomāts atkal rauj viņu aiz matiem, bet sīpola asās smaržas dēļ sāk nevaldāmi raudāt un gandrīz noslīkst savās asarās. Valdnieks Citrons atkal paslēpjas mēslu čupā, bet pēc tam bēg. Kopā ar viņu trimdā dodas arī grāfienes Ķirses un hercogs Mandarīns. Viņu pilī tiek ierīkots bērnu rotaļu nams, kurā ir gan aizraujošas izklaides, gan skola, kurā nu mācās arī Sīpoliņš.

Tiktāl pasakas sižets. Spriežot par stāsta literāro žanru gan ir daudz diskutēts, vai šī ir pasaka jeb tomēr romāns bērniem. Taču tā kā stāsta galvenie varoņi ir runājoši augi un dzīvnieki, ir pamats to saukt par pasaku. Arī laikmets, kādā risinās notikumi, ir izdomāts, jo senas pilis, karietes, dzelzceļš un velosipēdi vienuviet vēsturiski nav iespējami. Darbs uzrakstīts humoristiskā stilā, un pat negatīvie personāži tajā šķiet smieklīgāki, nekā pienāktos. Pasakā autors vēlējies bērniem saprotamā veidā izskaidrot svarīgus jautājumus par brīvības nozīmi un to, ka brīvība jāsargā, jo to tik viegli pazaudēt.

Labajā pusē - oriģinālais Raula Verdeni zīmējums “Čipolino” itāļu izdevumam.;
kreisajā pusē un vidū - padomju mākslinieku veidotie Čipolino un princis Citrons.

Tomēr vērīgs lasītājs pamanīs, ka pasaka nav domāta tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Līdzīgi daudzām pasakām, arī šī ir alegorija, kas patiesībā stāsta par cilvēkiem. Tajā ietverti sociālās un politiskās satīras elementi, to varoņu prototipi ir gan reāli Sicīlijas baroni, gan, kā daudzi uzskata, valdnieka Citrona tēls aizgūts no paša Benito Musolīni. Pasaka vēsta par sociālajām attiecībām starp bagātajiem un nabadzīgajiem, starp valdošajiem un vienkāršo tautu, par brīvību un taisnīgumu.

Padomju propaganda centās pasakā “Čipolino piedzīvojumi” paustās alegorijas saistīt ar komunistisko ideoloģiju. Kadrs no padomju diafilmas ar sarkano karogu un durkļotām šautenēm ļoti atgādina propagandas štampus par Ziemas pils šturmēšanu un “Lielo Oktobra revolūciju”.

Lai gan dažās valstīs “Sīpoliņa piedzīvojumi” iekļauti skolas obligātās literatūras sarakstā, tomēr pasakai pārmests arī vardarbības attēlojums, kas daudzus vecākus un skolotājus nostādot neveiklā situācijā. Kaut Sīpoliņš un viņa draugi ar pretiniekiem lielākoties tiek galā ar joku un izsmiekla palīdzību, tomēr dažas viņu “šķiru cīņas” metodes ir visai diskutablas. Viņi iemidzina pretiniekus, piejaucot pārtikai miega zāles, piedzirda tos, lejot virsū vīnu no ugunsdzēsēju šļūtenēm, uz vairākām dienām piesien mežā pie koka. Tiesa, labāk nerīkojas arī viņu pretinieki. Tā valdnieks Citrons sarīko uguņošanu, kur šauj ar pie lielgabaliem pa diviem kopā sasietiem karavīriem citroniešiem, savukārt žurku ģenerālis Pusaste pēc zaudētas kaujas soda ar nāvi katru desmito savu karavīru.

Krievu valodā “Sīpoliņa piedzīvojumi” pirmoreiz iznāca 1953.gadā itāļu literatūras speciālistes Zlatas Potapovas tulkojumā. Taču Rodari daiļradi padomju lasītājiem atklāja dzejnieks un dramaturgs Samuils Maršaks. Rodari dzejoļi Maršakam atgādināja itāļu tautasdziesmas, kādas tas bija dzirdējis vienā no saviem ceļojumiem uz Itāliju. Sajūsmināts par autora literāro talantu, Maršaks nolēma Rodari dzejoļus izdot krievu valodā un arī turpmāk iepazīstināt padomju bērnus ar Rodari darbiem. 1953.gadā daļa no stāsta par Sīpoliņu tika publicēta arī Ķīnā, pēc tam Bulgārijā un citās sociālistiskajās valstīs.

“Sīpoliņa piedzīvojumu” padomju izdevumi; labajā pusē apakšā - ķīniešu izdevums.

“Sīpoliņa piedzīvojumi” tulkoti arī citu PSRS tautu valodās. Latviski stāsts pirmoreiz izdots 1957.gadā Silvijas Ķuzes tulkojumā. Drīz vien Sīpoliņš kļuva par vienu no krievu bērnu žurnāla “Весёлые картинки” (”Jautrās bildītes”) Jautro cilvēciņu kluba biedriem. Šajā “klubā” tika uzņemti tie bērnu grāmatu un kinofilmu varoņi, kas bija kļuvuši īpaši populāri padomju bērnu vidū. Pazīstamākie PSRS izdoto grāmatu par Sīpoliņu ilustratori bija Vladimirs Sutejevs, Viktors Čižikovs un Jevgēnijs Galejs.

Kreisajā pusē - “Sīpoliņa piedzīvojumu” pirmizdevums latviešu valodā 1957.gadā;
labajā pusē - žurnāla “Vesjolije kartinki” Jautro cilvēciņu klubs, kreisajā pusē apakšā - Sīpoliņš.

Arī lielākā daļa “Sīpoliņa piedzīvojumu” ekranizāciju radītas bijušajā PSRS un Austrumeiropā. 1959.gadā Gruzijā tika uzņemta televīzijas filma “Chipollinos tavgadasavali”. 1961.gadā režisors Boriss Djožkins kinostudijā “Sojuzmultfiļm” pēc Čipolīno stāsta motīviem uzņēma animācijas filmu. 1964.gadā sekoja diafilma gan melnbaltā, gan krāsainā versijā. Bet 1973.gadā Tamāra Ļisicina studijā “Mosfiļm” radīja aktierfilmu “Čipolīno”, kurā piedalījās arī Džanni Rodari, kas spēlēja Rakstnieku - pats sevi. Stāsts par Čipolīno 1962.gadā ekranizēts arī Ungārijā Ilonas Katkičas režijā.

Attēlā kreisajā pusē - filmas “Čipolīno” (1973) DVD izdevuma vāciņš;
attēlos labajā pusē - kadri no Čipolīno veltītās animācijas filmas (augšā) un diafilmas (apakšā).

Mūziku 1961.gada animācijas filmai rakstīja komponists Karens Hačaturjans. Tās bija tik daudz, ka visu nevarēja ietilpināt filmā. Tāpēc 1973.gadā uz šīs mūzikas bāzes tika izveidots balets “Čipolīno”. Pirmizrāde notika Tarasa Ševčenko Kijevas valsts akadēmiskajā operas un baleta teātrī Ukrainā. Horeogrāfs - Henriks Majorovs. 1976.gadā Hačaturjans par šo darbu saņēma PSRS Valsts prēmiju, bet 1977.gadā balets nonāca uz Lielā teātra skatuves Maskavā. Sīpoliņa piedzīvojumi izrādīti arī uz daudzu dramatisko teātru skatuvēm gan bijušajā PSRS, gan mūsdienu Krievijā. Arī Latvijā šis stāsts iestudēts vairākkārt. Rodari pasaku tēli izmantoti arī dažādos televīzijas un radio iestudējumos.

Kreisajā pusē - komponists Karens Hačaturjans; labajā pusē - fragments no baleta “Čipolino”.

Neraugoties uz “Sīpoliņa piedzīvojumu” stāstā pamanāmo aicinājumu uz sociālo cīņu un dažu tā personāžu vardarbīgo izturēšanos, šī pasaka ir un vienmēr paliks pasaules bērnu literatūras zelta fondā. Tās vēsts ir nozīmīga un aktuāla arī šodien, jo māca bērnus un pusaudžus neticēt šīs pasaules vareno solījumiem, bet vienmēr cīnīties par taisnību un palīdzēt draugiem, savu cilvēcisko laimi būvējot nevis uz meliem un netaisnību, bet patiesu draudzību, mērķtiecību un darbu kopējā labuma vārdā.

Turpinājums 3.lapā.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Lapas: 1 2 3

Uzraksti komentāru