Bērnu literatūras šedevri. Džanni Rodari, Sīpoliņš un Dželsomīno

Ievietoja | Sadaļa Grāmatu tārps | Publicēts 26-10-2020

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Viena no “Laikmeta zīmju” veidotāja iemīļotām bērnības grāmatām bija itāļu rakstnieka Džanni Rodari “Dželsomino melu zemē”. Un kurš gan bijušajā Padomju Savienībā nebija kaut ko dzirdējis par Čipolīno jeb, kā viņu sauca latviski - Sīpoliņu, kas cīnījās par visiem apbižotajiem un apspiestajiem pret augstprātīgajiem un ļaunajiem bagātniekiem un prinčiem. Sociālā taisnīguma līnija Rodari darbos bija saskatāma ļoti skaidri, kaut bērnu auditorijai šis aspekts diez vai jelkad šķitis svarīgs. Drīzāk gan labā uzvara pār ļauno, taisnības uzvara pār netaisnību. Lai nu kā, Džanni Rodari grāmatas ir daudzu padomju laikā augušo bērnības literatūra. Tādēļ iepazīsimies ar rakstnieka daiļradi tuvāk.

Džanni Rodari

Džanni Rodari, īstajā vārdā Džovanni Frančesko Rodari, piedzima 1920.gada 23.oktobrī Omenjas pilsētā, Pjemontas apgabalā, Ziemeļitālijā. Viņa tēvs Džuzepe Rodari bija maiznieks, māte Madalēna - pārdevēja ģimenes veikaliņā. Džanni bija divi brāļi - vecākais Mario no tēva pirmās laulības un jaunākais Čezāre. Bērnībā Džanni bija diezgan slimīgs. Līdz 4.klasei viņš mācījās vietējā Omenjas skolā, bet 1929.gadā, kad nomira viņa tēvs, māte pārdeva ģimenes biznesu Mario un kopā ar Džanni un Čezāri pārcēlās uz dzimto Gaviratu, Varēzes provincē. Džanni aizraušanās bija mūzika un grāmatas. Īpaši viņam patika Nīčes, Šopenhauera, Ļeņina un Trocka darbi, kas attīstīja zēnā kritisko domāšanu.

Kreisajā pusē - Džanni (pirmais no kreisās) kopā ar mazo brāli Čezāri.
Attēlā labājā pusē - Džanni Rodari skolas solā.

1931.gadā māte aizsūtīja Džanni uz katoļu semināru Sevezo, tomēr pēc trim gadiem viņš atgriezās Gaviratā un turpināja mācības vietējā vidusskolā, kuru beidza 1937.gadā. Paralēli mācībām Džanni apguva vijoļspēli un kopā ar draugiem izveidoja trio, kas spēlēja vietējos krodziņos. 1938.gadā Rodari pārcēlās uz Sestokalendi, kur strādāja par bērnu audzinātāju kādā Vācijas ebreju bēgļu ģimenē. 1939.gadā viņš neilgu laiku apmeklēja Svētās Sirds katoļu universitātes Filoloģijas fakultāti Milānā, taču drīz mācības pameta un sāka strādāt par sākumklašu skolotāju Varēzes apgabala lauku skolās.

Džanni Rodari Milānas Svētās Sirds katoļu universitātes studenta apliecība.

Otrā Pasaules kara laikā Džanni vājās veselības dēļ netika iesaukts aktīvajā karadienestā. Jau studenta gados viņš bija iestājies itāļu fašistu jaunatnes organizācijā, bet kara laikā, lai varētu turpināt strādāt par skolotāju, pievienojās Itālijas Nacionālajai fašistu partijai, kuras biedrs bija līdz pat tās likvidēšanai 1943.gadā. Kad Itāliju 1943.gada beigās okupēja Vācija, kā arī pēc divu tuvu draugu bojāejas un brāļa Čezāres ieslodzīšanas vācu koncentrācijas nometnē, Rodari pievienojās Itālijas Pretošanās kustībai, bet 1944.gadā kļuva par Itālijas Komunistiskās partijas biedru.

Otrā Pasaules kara gados Rodari politiskā pārliecība mainījās no fašistiskas uz komunistisku.

1945.gadā Rodari sāka strādāt kā žurnālists Lombardijā, vispirms žurnālā “Cinque Punta”, pēc tam Varēzes komunistu izdevumā “L’Ordine Nuovo”. Parādījās arī viņa pirmie stāsti, kurus Rodari publicēja ar pseidonīmu Frančesko Arikoki.  1948.gadā viņš pārgāja darbā uz itāļu komunistu laikrakstu “L’Unita” Milānā, kur vēlāk kļuva par bērnu slejas redaktoru. 1950.gadā Rodari pārcēlās uz Romu un sāka vadīt bērnu nedēļas žurnālu “Pioniere”, vienlaikus organizējot bērnu vasaras nometnes. 1951.gadā Rodāri publicēja savu pirmo bērniem domāto grāmatu “Jautro pantu grāmata” (“Il Libro delle Filastrocche”), kā arī vienu no saviem populārākajiem darbiem “Sīpoliņa piedzīvojumi” (“Il Romanzo di Cipollino”).

Džanni Rodari pēc Otrā Pasaules kara 1946.gadā (labajā pusē)
un viņa pazīstamākās grāmatas “Sīpoliņa piedzīvojumi” pirmizdevums 1951.gadā.

1953.gadā Rodari apprecējās ar Mariju Terēzi Feretti, viņiem piedzima meita Paola. Turpmākajos gados viņš daudz rakstīja dažādām avīzēm un žurnāliem, rediģēja bērnu grāmatas. 1954.gadā Rodari nodibināja Itālijas Komunistiskās jaunatnes federācijas nacionālo laikrakstu “Avanguardia”, ko vadīja līdz 1956.gadam. 1957.gadā viņš nokārtoja eksāmenu un kļuva par profesionālu žurnālistu. Kopš 1958.gada Rodari desmit gadus bija avīzes “Paese Sera” speciālkorespondents.

Džanni Rodari sadarbojās arī ar britu televīzijas kompāniju BBC un itāļu RAI, kurā veidoja bērnu programmu “Giocagiò”. Līdz 1966.gadam iznāca lielākā daļa rakstnieka labāko literāro darbu, starp kuriem minami “Dzejoļu vilciens” (“Il treno delle filastrocche”), “Dzejoļi debesīs un uz zemes” (“Filastrocche in cielo e in terra”), “Pasakas pa telefonu” (“Favole al telefono”), “Zilās bultas ceļojums” (“La freccia azzurra”) un “Dželsomino melu zemē” (“Gelsomino nel paese dei bugiardi”).

Laika posmā no 1966. līdz 1969.gadam Rodari nerakstīja jaunas grāmatas, visu savu laiku un enerģiju veltot dažādiem projektiem bērniem. Vienlaikus viņš vairākus gadus bija vecākiem domātā žurnāla “Giornale dei genitori” galvenais redaktors. 1970.gadā Rodari piešķīra Starptautiskās Bērnu un jauniešu literatūras padomes (International Board on Books for Young People) Hansa Kristiana Andersena medaļu. Tas viņam nodrošināja starptautisku reputāciju kā labākajam mūsdienu bērnu rakstniekam itāļu valodā. Tomēr 1979.gadā rakstnieka veselība sāka strauji pasliktināties. Džanni Rodari nomira 60 gadu vecumā 1980.gada 14.aprīlī no komplikācijām pēc ķirurģiskas operācijas.

Labajā pusē augšā - Hansa Kristiana Andersena medaļa bērnu literatūrā.

Lai gan Rodari devis lielu ieguldījumu pasaules bērnu literatūras attīstībā, slava pie viņa atnāca pateicoties galvenokārt PSRS un citu Austrumeiropas valstu lasītājiem. Savās mājās Itālijā Rodari bija maz pazīstams, viņa grāmatas ilgu laiku tika aizliegtas skolās, bet Katoļu Baznīca pat rīkoja publisku to sadedzināšanu. Katoļi Rodari dēvēja par “pašu sātanu”. Galvenais netīksmes objekts bija rakstnieka diezgan komunistiskā grāmata “Pioniera bloknots”, taču ciest nācās arī Čipolīno (Sīpoliņam). Tiesa, ja neskaita sociālo zemtekstu, nav gan īsti saprotams, kas tik bīstams katoļiem šķita Sīpoliņa tēlā?

Viesojoties Padomju Savienībā un citās sociālistiskajās valstīs, Itālijas politiķiem nereti nācās piedzīvot neveiklus brīžus, kad gandrīz katrā vizītē viņiem uzdeva jautājumu: “Kā klājas slavenākajam itāļu rakstniekam? Ko viņš šobrīd raksta?” Tādās reizēs itāliešiem atlika vien paraustīt plecus: “Piedodiet, bet kas ir sinjors Rodari?” Daži rakstnieka biogrāfi uzskata, ka tikai pateicoties nemitīgiem citu valstu atgādinājumiem, paši itāļi beidzot sākuši pievērst uzmanību Džanni Rodari daiļradei.

Šodien Itālijā Rodari vārdā ir nosauktas ielas, laukumi, parki, klubi, spēļu istabas, bibliotēkas, bērnudārzi un skolas, bet viņa literāros varoņus zina katrs itāļu bērns. Tomēr atklāsme par rakstnieka komunistiskajiem uzskatiem vairumam mūsdienu Itālijas iedzīvotāju būtu īsts šoks. Itāliešiem Rodari asociējas ar rakstnieku, kam piešķirti valdības apbalvojumi un goda balvas. Rodari daiļradei veltītajās konferencēs rakstnieku dēvē par “dižo fantastu”, “vareno sociālo sapņotāju”, “izsmalcinātu lingvistu”. Mūsdienu itāliešiem viņš ir labsirdīgs bērnu rakstnieks nevis dedzīgs “sociālā taisnīguma” cīnītājs.

Kad Rodari 1968.gadā pārcēlās uz Turīnu un sāka strādāt izdevniecībā “Giulio Einaudi Editore”, viņa jaunie izdevēji palūdza rakstnieku rediģēt visus savus darbus tā, lai tie “neaizskartu cilvēku jūtas”. Rodari šo lūgumu izpildīja. Viņa radošā mūža otrajā pusē izdotajās grāmatās vairs nav atrodamas frāzes ne par komunismu, ne šķiru cīņu, ne pret Baznīcu un garīdzniecību vērsti uzbrukumi.

Par savu galveno uzdevumu Rodari uzskatīja ieaudzināt bērnos riebumu pret netaisnību un meliem. Lai katrs bērns, tāpat kā Sīpoliņš, mācītos pazīt tirānus un blēžus, atšķirt patiesību no nepatiesības. Tomēr Rodari darbi nekad nebija didaktiskas pamācības, bet kā rotaļājoties izstāstītas pasakas, dzejoļi, mīklas un stāsti. Savukārt pieaugušajiem viņš 1973.gadā veltīja eseju “Fantāzijas gramatika” (“Grammatica della fantasia”), tāpat 70.gadu sākumā populārs kļuva viņa lekciju cikls “Tikšanās ar Fantāziju”. Tas motivēja daudzus vecākus un pedagogus mēģināt bērnu pelēcīgo ikdienu pārvērst neparastā piedzīvojumā. Rakstnieka ieteiktās metodes praktizēja arī pieaugušo auditorijās, izmantojot valodas spēles, lai atbrīvotos no negatīvām emocijām un pārvērstu tās priekpilnā fantāzijas notikumā.

Neapšaubāmi lielāko popularitāti Rodari varoņi ieguva Padomju Savienībā - valstī, kurā rakstnieks viesojās daudzas reizes. Viņa grāmatas tulkotas un izdotas teju visu PSRS tautu valodās. Īpaši populārs PSRS bija Čipolīno jeb Sīpoliņš, tāpat arī Dželsomīno. Padomju bērnus ieskāva vesela plejāde Rodari varoņu, kurus uz dažādām bērniem domātām precēm un grāmatās zīmēja labākie padomju ilustratori. Čipolīno Padomju Savienībā bija tikpat populārs zīmols kā Nezinītis.

Padomju ražojuma Džanni Rodari varoņu lellītes un eglīšu rotas.

Autortiesības Padomju Savienībā tika ievērotas reti, tāpēc kādā no PSRS apmeklējumiem Rodari uzdāvināja tiesības uz savām grāmatām “visiem padomju bērniem”. Taču pēc rakstnieka nāves viņa atraitne vīra autortiesības nodeva itāļu izdevniecībai “Edizioni EL”. Kad Padomju Savienība beidza pastāvēt, bijušās PSRS un citu sociālistisko valstu izdevniecībām nācās sākt maksāt par Rodari darbu publicēšanu. Daudzās Austrumeiropas valstīs tādēļ interese par Rodari darbiem krietni samazinājās, taču bijušajā PSRS viņa grāmatas joprojām tiek izdotas plaši, īpaši Krievijā. Tur, piemēram, “Sīpoliņa piedzīvojumi” joprojām ir ārkārtīgi populāra grāmata, kas iznāk daudzos izdevumos un lielās tirāžās.

Džanni Rodari tiekoties ar padomju bērniem.

Rodari grāmatas ir iecienītas arī citur pasaulē. Piemēram, Francijā. Par to jāpateicas rakstnieka draugam Rožē Salomonam, kas Rodari darbus integrēja franču kultūrā un padarīja iemīļotus franču bērniem. Daži gan uzskata, ka Salomons tos nevis vienkārši pārtulkojis, bet pārrakstījis atbilstoši francūžu mentalitātei. Tāpat, pateicoties draudzībai ar rakstnieci un ilustratori Tērēzi Duranu i Armengolu, Rodāri ir populārs Katalonijā. Abi satikās kādā spāņu kreiso skolotāju sanāksmē, kur tika plānotas protesta akcijas pret Franko diktatūru. Vēlāk Armengola pati kļuva rakstniece un katalāņu valodā pārtulkoja vairākus Rodari darbus. Šos tulkojumus joprojām lasa Katalonijas bērni.

Džanni Rodari grāmatas pasaules tautu valodās.

Pēc rakstnieka nāves viņu piemeklējis daudzu talantīgu autoru liktenis. Visi viņa darbi tika izdoti no jauna, taču nu jau “ekonomiskajā variantā” - mīkstajos vākos ar skopām ilustrācijām. Vēlāk grāmatu saturu sadalīja atsevišķos stāstiņos un, pieaicinot dažādu oriģinālu mākslas stilu ilustratorus, tie tika un joprojām tiek izdoti kā atsevišķas grāmatas. Līdz ar to šo grāmatu mākslinieciskais noformējums kļuvis svarīgāks par saturu. Šodien izdotajos Rodari darbos viņa dedzīgā sociālā taisnīguma izjūta nereti ievīstīta tik raibā iesaiņojumā, ka no tās palicis pāri vien rāms, piejaucēts politkorektums.

Turpinājums 2.lapā.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Lapas: 1 2 3

Uzraksti komentāru