- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Varas arogance. Latvijas stāsts

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2020. gada 24. septembris 09:40 sadaļā Arhitektūra, tēlniecība, māksla, Valsts un pilsoņi

Latvijas publiskajā telpā nereti dzirdama sūkstīšanās par varas absolūto nespēju ieklausīties tautas viedoklī. Dažkārt vara iedzīvotāju domas ignorē tik klaji, ka šāda cinisma priekšā cilvēkiem vienkārši nolaižas rokas. Tas novedis pie iedzīvotāju sabiedriskas un politiskas apātijas, jo “tāpat jau neko nevar izmainīt”. Šādas apātijas izpausme bija arī zemā vēlētāju aktivitāte Rīgas Domes ārkārtas vēlēšanās. Tāds varas “kurlums” ir ļoti bīstams, jo veido vienaldzīgu sabiedrību, kas krīzes situācijā var izrādīties liktenīgi valstij. Pēdējo mēnešu laikā bijuši divi spilgti varas arogances gadījumi - Marsa parka epopeja un sasteigtais lēmums par akustiskās koncertzāles būvniecību strīdīgā vietā. Par šiem gadījumiem vairāk mūsu rakstā.

****

Jautājums par tā saukto Marsa parku publiskajā telpā parādījās pēkšņi, it kā ne no kurienes. Šajā vietā starp Brīvības gatvi un Ropažu ielu gan Krievijas impērijas gados, gan Pirmās Republikas laikā atradās sporta biedrības “Marss” velotreks. Pēc padomju okupācijas, 1944.gadā velotreku pārņēma sporta biedrība “Daugava” un tajā tika izveidots Rīgas Centrālais riteņbraukšanas klubs. 1985.gadā velotreku tā sliktā tehniskā stāvokļa dēļ nojauca, taču kokiem apstādītā teritorija saglabājās. 1989.gadā tika atjaunots kluba vēsturiskais nosaukums un tas turpināja darboties līdz 2008.gada pavasarim. Pēc tam, līdz pat 2020.gadam, teritorija stāvēja neizmantota.

2019.gada nogalē zemes īpašnieks “Valsts nekustamie īpašumi” paziņoja par plāniem šajā vietā būvēt biroju ēku. Ņemot vērā zaļo zonu akūto trūkumu Rīgā, daļa apkārtnes iedzīvotāju un pilsētvides aktīvisti piedāvāja šajā teritorijā izveidot publisku parku. Līdzās bijušā velotreka teritorijai, Ropažu ielas pretējā pusē, bijušā “VEF” stadiona vietā izaudzis jauns pilsētas rajons - modernu biroju un dzīvokļu ēku komplekss, tā sauktā Jaunā Teika. Tā kā tur dzīvo diezgan daudz cilvēku, tostarp jaunas ģimenes ar bērniem, bet tuvākajā apkārtnē nav publisku parku, bijušā velotreka teritorija šķita labs risinājums, lai tādu izveidotu. Vajadzēja vien sakopt un revitalizēt šo zemes īpašumu.

Bet tad pēkšņi atklājās, ka šī vieta paredzēta jaunās Valsts Drošības dienesta ēkas celtniecībai. Izrādījās, ka valdība tā lēmusi jau 2017.gadā, taču tas neticis publiskots, jo ir valsts noslēpums. Apkārtnes aktīvisti gan iebilda, ka Rīgā ir pietiekami daudz tukšu degradētu teritoriju, kur būvēt - kāpēc vajadzīga tieši šī vieta tuvu pilsētas centram, ja reiz te ir zaļā zona, kuru nepieciešams tikai nedaudz sakopt? Tomēr Drošības dienests kategoriski pastāvēja uz biroja būvniecību tieši šajā vietā, jo esot jau veikta zemesgabala inženierģeoloģiskā izpēte, izstrādāts būvprojekts, sākta sadarbība ar būvuzraugiem un veikti citi priekšdarbi, ieguldot tajā visā vairākus miljonus eiro.

Tad apkārtnes un pilsētvides aktīvisti sāka kampaņu, lai “nepieļautu vairāku desmitu ilggadīgu koku izciršanu un atjaunotu publisku zaļo zonu”. Mēneša laikā Teikas apkaimes biedrībai, Rīgas apkaimju aliansei, biedrībai “Pilsēta cilvēkiem” un inovāciju kustībai “Vefresh” izdevās savākt vairāk nekā 15,5 tūkstošus iedzīvotāju parakstu - gan fiziskus, gan digitālajā platformā “Manabalss.lv”. Biedrības arī norādīja, ka ēkas būvatļauja un koku ciršanas atļauja izsniegta bez sabiedriskās apspriešanas, bez tam būvatļauja nav fiksēta publiskajos reģistros. 2020.gada 20.janvārī 11 189 no savāktajiem parakstiem tika iesniegti Saeimā, kur tos nodeva izvērtēšanai Nacionālās drošības komisijai.

Vienīgais no politiskajiem spēkiem, kas atbalstīja iniciatīvu par parka izveidi konkrētajā teritorijā, bija Jaunā konservatīvā partija. Tās tieslietu ministrs Jānis Bordāns atzīmēja, ka jautājums apspriests jau 2019.gada pavasarī, taču tolaik Tieslietu ministrijas piedāvātais risinājums ticis ignorēts. Tieslietu ministrija nosūtīja vēstuli Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, piedāvājot jauno Valsts Drošības dienesta biroju izvietot ēkā, kas tiek būvēta ministrijas iestāžu vajadzībām. 2020.gada 10.martā JKP frakcija iesniedza Saeimā lēmumprojektu par Drošības dienesta ēkas celtniecības apturēšanu Teikā.

Arī Rīgas domes vadība atbalstīja parka izveidi. Tā brīža Rīgas mērs Oļegs Burovs pauda: “Šajā vietā vienmēr bijusi zaļā zona, kur notika sporta nodarbības. Būtu tikai loģiski, ja zaļā zona tur arī paliktu un būtu pieejama visiem rīdziniekiem”. Atbilstoši teritorijas plānojumam, šajā vietā paredzēta jauktas apbūves zona. Pirms vairākiem gadiem pašvaldība esot piedāvājusi mainīt zonējumu, taču zemes īpašnieks tam nav piekritis. Tagad Rīgas dome piedāvāja vairākas alternatīvas VDD ēkas būvēšanai - Mežaparkā, pie Gustava Zemgala gatves, pie Bābelīša ezera vai pie lidostas “Rīga”.

Tomēr apkaimju biedrību un vides aktīvistu pūles meklēt atbalstu pie likumdevējiem izrādījās veltas. Nelīdzēja arī plaši izvērstā diskusija plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos internetā. Saeimas Nacionālās drošības komisija “Zaļo un zemnieku savienības” pārstāvja Māra Kučinska vadībā paziņoja, ka “Valsts drošības dienesta jaunās ēkas būvniecības atlikšana vai kavēšana pašreizējos drošības apstākļos nav pieļaujama un ēka ir jāceļ noskatītajā vietā Rīgā”. Savukārt Saeimas ārkārtas sēdē 21.maijā tika noraidīts JKP rosinātais lēmumprojekts apturēt VDD ēkas būvniecību.

Apkaimes aktīvisti mēģināja spert pēdējo izmisuma soli bijušā velotreka koku glābšanai. 28.maija rītā teju visas Brīvības ielas garumā vienlaicīgi notika 16 piketi, protestējot pret plānoto VDD ēkas būvniecību Brīvības gatvē 207. Protestētāji pulcējās četrus kilometrus garā cilvēku rindā no Brīvības pieminekļa līdz bijušā velotreka teritorijai. Aktīvisti arī solīja vajadzības gadījumā pieķēdēties pie parka kokiem, ja tos grasītos nozāģēt. Dažas dienas vēlāk 13 nevalstiskās organizācijas atklātā vēstulē aicināja atlikt Drošības dienesta ēkas būvniecību, līdz Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde nebūs lēmusi, vai bijušā velotreka “Marss” teritorija atbilst aizsargājamo kultūras pieminekļu statusam.

Drāmas pēdējais cēliens risinājās nākamās darbdienas rītā pēc Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām. Agrā 31.augusta rīta stunsā “Marsa” teritorijā ieradās strādnieki, aizklāja publikas acīm velotreka teritoriju nodalošo žogu un sāka simtgadīgo koku iznīcināšanu. Notikuma vietā ieradās arī pilsētvides un apkaimes aktīvisti, lai protestētu un mēģinātu iesāktos darbus apturēt. Pāris desmiti aktīvistu ap parka teritoriju centās bloķēt satiksmi, pie sarkanās luksofora gaismas apzināti kavējoties uz gājēju pārejas un pat gulstoties uz ielas automašīnu priekšā. Vēlāk pret vairākiem protestētājiem policija sāka administratīvās tiesvedības procesu par sabiedriskās kārtības un satiksmes traucēšanu.

Lielo koku brutālā nozāģēšana un to dramatiskā aizstāvēšana izraisīja sabiedrības sašutumu un plašu polemiku. Tika izteikts viedoklis, ka tik pēkšņi koki zāģēti tādēļ, ka jaunievēlētajā Rīgas domē esot daudz parka aizstāvju, kas varētu mēģināt procesu aizkavēt. Prezidents Egils Levits koku zāģēšanu tūlīt pēc vēlēšanām nosauca par “zināma veida provokāciju”. Daudzi uzskata, ka lēmums veikt koku zāģēšanu pēc vēlēšanām nav nejaušība. Ja kokus zāģētu pirms vēlēšanām, JKP to varētu izmantot savā labā un pavērst pret “Jauno Vienotību”, kuras pārstāvētajai Finanšu ministrijai pakļauti “Valsts nekustamie īpašumi”. Ciest varētu arī “KPV LV” reitings, jo šīs partijas ministrs Sandis Ģirģens pārrauga Drošības dienestu. Tāpēc daļa sabiedrības domā, ka lēmums bijis politisks.

Gadījums ir pretrunīgs. Ir skaidrs, ka Drošības dienestam jaunas telpas nepieciešamas. Kā NATO un ES dalībvalsts drošības struktūrai, tam ir īpašas, paaugstinātas drošības prasības, tāpēc daudz vienkāršāk ir dienesta vajadzībām būvēt jaunu ēku, nevis pielāgot kādu vecu, kā daudzi ieteica. Taču, vai to vajadzēja būvēt tieši šajā vietā ar dzīvu satiksmi un aktīvu sabiedrisko dzīvi visapkārt? Šķiet, VDD šoreiz nonācis ķīlnieka lomā, jo būtībā tikai izvēlējās atbilstošāko no “Valsts nekustamo īpašumu” piedāvātajiem variantiem. Traucēja arī lielā slepenība. Ja apkaimes iedzīvotāji būtu laikus uzzinājuši, kādu ēku paredzēts būvēt, diskusija sāktos daudz ātrāk un varas pārstāvjiem nevajadzētu teikt, ka nebūvēt konkrētajā vietā nav iespējams, jo sagatavošanās darbiem iztērēts pārāk daudz naudas.

Tāpat ir nepieņemami, ka sabiedrības intereses šādā veidā tiek pretstatītas nacionālās drošības interesēm. Daudzi uzskata, ka bija iespējams apmierināt abas šīs intereses. Kāpēc VDD ēku nevarēja būvēt kādā tukšā teritorijā, kaut vai līdzās Valsts Ieņēmumu dienesta ēkai Mežaparkā, kur ir vairāk nekā 9000 kvadrātmetru plašs zemesgabals? Arī VID ēkai ir īpašs drošības statuss un kāpēc tai līdzās nevarētu atrasties VDD? Jo vairāk tāpēc, ka Rīgas dome šo teritoriju būvniecībai piedāvāja. Arī Valsts policijas jaunuzceltā galvenā ēka taču neatrodas pilsētas centrā. Drošības dienesta un politiķu spītība, ka ēkai obligāti jāatrodas tieši Brīvības gatvē, diemžēl raisa ļoti nepatīkamas asociācijas ar citu “drošības iestādi”, kura arī reiz atradās Brīvības ielā “Stūra mājā” pašā pilsētas centrā.

Šī nevienam nevajadzīgā asociācija atgādina par vēl vienu aspektu. Nevienai demokrātiskas valsts drošības iestādei nav vajadzīgs negatīvs imidžs sabiedrības acīs. Tieši pretēji - tai vajadzīga iedzīvotāju uzticība un atbalsts. No šāda viedokļa raugoties, elastīgums un vēlme uzklausīt sabiedrības viedokli VDD būtu nākusi tikai par labu. Tā vietā dienesta vadība izvēlējās ignorēt iedzīvotāju vēlmes, pat nemēģinot apspriest citus variantus sava biroja ēkas būvēšanai. Vēl vairāk - pie biedrības “Vefresh” vadītāja Viestura Celmiņa esot ieradies cilvēks, kurš pateicis nepārprotami: “Pārstāj bāzt degunu, citādi būs nepatikšanas!” Ar šādām čekistu metodēm sabiedrības uzticību neiegūt. Lai gan jaunās ēkas projekts veidots konkrētai vietai, to pārprojektējot un ēku būvējot citur būtu iegūts daudz vairāk, nekā atklāti konfrontējot ar sabiedrības interesēm.

Tomēr patiesais lēmējs jau nebija Drošības dienests. Par situāciju atbildīga ir valdība un Saeima. Tieši viņu lēmumi noteica iecerētā Marsa parka likteni. “Koku zāģēšana Marsa parkā ir traģēdija, kuru pieļāva valdības cinisms. Valsts neieklausījās savos iedzīvotājos. Ja viņi būtu ieklausījušies, būtu ieguvuši daudz vairāk. Pilsētai būtu liels ieguvums nevis zaudējums, ja to ēku uzbūvētu citur. Mēs ceram, ka šī ir pēdējā reize, kad valdība atļaujas tik klaji ignorēt sabiedrības vēlmes. Šī ir politiska spēle, kurā zaudētāji ir Teikas apkaimes iedzīvotāji,” teic Teikas apkaimes biedrības priekšsēdētāja Selīna Vancāne. Atliek vien cerēt, ka viņas teiktais reiz piepildīsies un varas ausis kļūs dzirdīgākas.

Turpinājums 2.lapā.

****

Muļļāšanās ap Nacionālās akustiskās koncertzāles būvniecību notiek desmitiem gadu garumā. Nevienam nav šaubu par šādas kultūras būves nepieciešamību, taču reālus darbus līdz šim kavējušas visdažādākās problēmas, sākot ar nespēju izvēlēties labāko vietu, beidzot ar mūžīgo naudas trūkumu. Koncertzāles būvēšanai piedāvāts gan AB dambis uz Daugavas, gan Andrejsalas teritorija, gan vietas Uzvaras parkā, Zaķusalā, Ķīpsalā, Torņakalnā un pat Mūkupurvā. Bijušas idejas koncertzāles vajadzībām pielāgot Kongresu namu, Zinātņu akadēmijas koncertzāli, Dailes teātri. Privātie zemes īpašnieki piedāvājuši koncertzāli uzbūvēt netālu no Andrejostas, no valsts prasot vien sakārtot apkārtnes infrastruktūru un satiksmes plūsmu Eksporta ielā.

Tāpēc brīdī, kad kultūras ministrs Nauris Puntulis 2020.gada 15.jūnijā paziņoja, ka vieta akustiskās koncertzāles celtniecībai beidzot atrasta, daudzi jutās patiesi atviegloti, īpaši mūzikas nozares pārstāvji. Taču, kad ministrs nosauca konkrēto vietu, kur tiks būvēta koncertzāle, daudziem, īpaši arhitektiem un cilvēkiem, kam rūp kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana, iestājās patiess šoks. Jo izvēlētais būvniecības laukums ir Elizabetes ielā 2 - vieta, kur šobrīd slejas kādreizējais Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas, bet tagad Pasaules tirdzniecības centra nams, kas ir vērtīgs modernisma arhitektūras piemineklis, kādu Latvijā palicis pavisam maz.

Puntuļa projekts cauri varas gaiteņiem tika “izdzīts” triecientempā. Lai gan tikai pirms dažiem mēnešiem ministrs bija solījis, ka “neviens lēmums ceļā uz akustiskās koncertzāles būvniecību netiks sasteigts vai pieņemts aiz slēgtām durvīm”, 15.jūnijā koalīciju partiju Sadarbības padome konceptuāli vienojās par koncertzāles celtniecību konkrētajā vietā, bet jau nākamajā dienā Krišjāņa Kariņa valdība lielā steigā ieceri apstiprināja. Nenotika ne profesionāļu diskusija, ne padziļināta vietas izvērtēšana, ne idejas sabiedriskā apspriešana. Sabiedrībai lēmumu paziņoja post factum - kad tas jau bija pieņemts.

Cilvēkus saniknoja Puntuļa demagoģiskais arguments, ka vecā ēka nojaucama tādēļ, lai atbrīvotos no “komunisma rēga, kas joprojām demonstrē komunisma laika patvaļu”. Tā vietā, lai uztrauktos par to, ka neskaitāmi “komunisma rēgi” joprojām ieņem nozīmīgus amatus Latvijas politiskajās un ekonomiskajās struktūrās; lai atzītu vainu daudzu padomjlaiku saimniecisko objektu apzinātā iznīcināšanā, kurus daļēji bija iespējams saglabāt; lai nožēlotu nespēju īstenot tādu ekonomisko, demogrāfisko un sociālo politiku, kuras dēļ Latvijai nebūtu jāzaudē vairāk nekā 600 000 iedzīvotāju - tā visa vietā valdība padara vienu ēku par lielāko komunisma simbolu Latvijā. Kā izteicies arhitekts Pēteris Bajārs: “Baidīt tautu ar bubuli par komunisma rēgu - tā nav pieaugušu cilvēku attieksme”.

Par plānu nojaukt Pasaules tirdzniecības centra ēku trauksmi ceļ virkne Latvijas arhitektu. Starptautiskās modernisma pieminekļu aizsardzības organizācijas “DoCoMoMo” Latvijas pārstāvniecības arhitektu un RTU mācībspēku grupa atklātā vēstulē aicina valdību nesteigties ar PTC ēkas nojaukšanu, bet “organizēt atklātu un demokrātisku sabiedrības līdzdalību galīgā lēmuma pieņemšanā; veikt neatkarīgu ēkas arhitektoniski māksliniecisko izpēti; atvērt ēku sabiedrībai, ļaujot iepazīties ar tajā atrodamajām laikmeta liecībām; apsvērt iespēju par muzeja, kultūras, izglītības vai mākslas funkciju izvietošanu ēkā”. Savukārt arhitektu biroja “Outofbox” dibinātājs Pēteris Bajārs portālā “Manabalss.lv” sāka parakstu vākšanu iniciatīvai “Par sabiedrības atbalstītu XXI gadsimta koncertzāli”.

Ēka Elizabetes ielā 2 ir izcils modernisma arhitektūras paraugs. Tā būvēta 1974.gadā Latvijas Komunistiskas partijas Centrālkomitejas vajadzībām, tās autori ir slaveni latviešu arhitekti Jānis Vilciņš, Alfons Ūdris un Gunārs Asaris. Ēkas vērtību nemazina fakts, ka tās veidotāji ietekmējušies no Marsela Breiera 1958.gadā Parīzē uzceltās UNESCO ēkas. Tieši pretēji - Latvijai būtu jālepojas, ka tās arhitekti padomju laika informatīvajā vakuumā spēja radīt laikmetīgu arhitektūru. Turklāt, pateicoties “Valsts nekustamo īpašumu” īstenotajai politikai, kas ēkā nepieļāva aktīvu komercdarbību, visas interjera apdares, dabīgā akmens segumi un detaļas ir saglabājušās ļoti labā stāvoklī.

Modernisma arhitektūras saglabāšana ir problēma visā pasaulē, bet bijušajās padomju republikās šīs ēkas saista ar “okupācijas periodu”, kā dēļ nereti tiek ignorēta to arhitektoniskā un kultūrvēsturiskā vērtība. Arī Latvijā no izcilām padomju modernisma būvēm nepārveidotas saglabājušās vien dažas (par padomju modernisma arhitektūru Latvijā lasiet ŠEIT, ŠEIT un ŠEIT). Tāpēc tās, ka vēl saglabājušās, vajadzētu īpaši saudzēt. Tomēr ar katru gadu vairāk šīs celtnes tiek pakļautas iznīcībai. Salīdzinoši nesen nojaukts pēc vairāku pasaules arhitektu domām izcils industriālā modernisma paraugs, bijušās rūpnīcas “Radiotehnika” biroja ēka Imantā, lai tās vietā uzbūvētu kārtējo lielveikalu; ar jaunu piebūvi tiek būtiski izmainīta un daļēji zaudēta tagadējā Okupācijas muzeja ēka; apdraudēta tikusi pat arhitektes Martas Staņas izcilā Dailes teātra būve. Nu kārta pienākusi PTC ēkai.

Mēģinājumi iznīcināt “vecās iekārtas arhitektūru” nav nekas jauns. Arī Ādolfs Hitlers savulaik gribēja nojaukt “veco Berlīni”, lai sāktu to būvēt no nulles, bet Staļins sapņoja par “jauno Maskavu”. Tāpat Kārlis Ulmanis gribēja iznīcināt “vācisko Rīgu” (lasiet ŠEIT). Tomēr katrai zemei būtu jāsaglabā vērtīgi kultūrvēsturiski pieminekļi no ikviena laikmeta. Tieši tāpēc pret bijušās Kompartijas ēkas nojaukšanu protestē tik daudzi. Attieksme pret modernisma arhitektūru strauji mainās visā pasaulē. Ja vien ēka nav avārijas stāvoklī, tās nojaukšana netiek atbalstīta, jo jebkuru ēku var pielāgot jaunai funkcijai. Turklāt PTC ēkā ir saglabājušās daudzas autentiskas detaļas - marmora kāpnes, sienu paneļi, konferenču zāle ar Latvijas akustikas vecmeistara Alberta Vecsīļa radītajiem tumšā koka paneļiem.

Kā atzinis Būvinženieru savienības eksperts Aldis Grasmanis, ēkas konstrukcijas ir ekselentā stāvoklī. Tā ir ļoti labi uzbūvēta, izmantojot kvalitatīvus materiālus, un tieši tāpēc tik labi saglabājusies. Ēkas līdzautors, bijušais Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Gunārs Asaris saka: “Faktiski nav nekāda pamata viņu jaukt nost, jo padomju laikos cekas māju uztaisīja ļoti kvalitatīvi”. Tāpēc liela arhitektu grupa vērsusies Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, aicinot piešķirt ēkai kultūras pieminekļa statusu. Savukārt Latvijas Arhitektu savienība pauž, ka līdzšinējais projekta virzības process bremzējoši ietekmē mērķa sasniegšanu - uzbūvēt sabiedriski nozīmīgu Nacionālo koncertzāli.

Diskusiju gaitā kļuvušas zināmas detaļas par to, kā projekts “bīdīts”. Līdz 2020.gadam starp apspriestajām koncertzāles būvniecības alternatīvām PTC ēkas nojaukšana nekad nav minēta. Pirmais 2019.gada novembrī par to kā piemērotu vietu koncertzālei ieminējās bijušais politiķis, tagad Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras darbinieks Aigars Štokenbergs. Šo ideju momentā pārtvēra kultūras ministrs Nauris Puntulis. Maija beigās ar ministra ieceri tika iepazīstināta Latvijas Nacionālā arhitektūras padome. Tās priekšsēdētājs Gatis Didrihsons teic, ka padomei viedoklis prasīts steidzami, tāpēc jautājums nav vispusīgi apspriests. Steidzamības kārtā jūnija sākumā viedokli par ēkas statusu pieprasīja arī Nacionālajai Kultūras mantojuma pārvaldei. Tās eksperti ēkas vērtību pazemināja no kultūrvēsturiski nozīmīgas uz “ēku ar nelielu kultūrvēsturisko nozīmi”.

Šis pārvaldes lēmums raisa vislielāko neizpratni. Institūcija, kuras pienākums ir aizstāvēt kultūras mantojumu, šoreiz rīkojusies pilnīgi pretēji. Savā lēmumā pārvalde raksta: “Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēkai piemīt sava laika kā modernisma perioda arhitektūras vērtība, bet tās tapšanas un izvietojuma dēļ tā nav tik nozīmīga, lai piešķirtu saglabājamas kultūrvēsturiskas vērtības statusu”. Kāpēc ēkas statuss tik pēkšņi tika mainīts? Negribot nākas secināt, ka vienīgi iemesls bija valdības vēlme šajā vietā būvēt Nacionālo koncertzāli. Tomēr no pieminekļu aizsardzības iestādes puses ir absolūti neprofesionāli ēkas vērtējumā iekļaut tādus dīvainus kritērijus kā “tapšana un izvietojums”.

Nosakot kādas ēkas vērtību, ir nepieņemami izmantot politiskus kritērijus. Ne jau būve vainīga, kādiem nolūkiem tā kādreiz izmantota. Tad jau būtu jāprasa arī Stūra mājas nojaukšana, jo tur savulaik atradās čekas moku kambari, tāpat Liepājas Karostas cietuma un citu “okupantu būvju” iznīcināšana. Kritiku neiztur arī Puntuļa retorika par okupācijas varas visatļautību, “uzbūvējot pilsētas parkā, labākajā pilsētas vietā, nomenklatūras ēku”. Tā nav patiesība. Lai gan ēka atrodas cieši līdzās Kronvalda parkam, agrāk šajā vietā bija stadions. Arhitekts Vilciņš apzināti izvēlējās ēku “iesēdināt” vietā, kur tā vismazāk ietekmētu apkārtējo vidi - lai nebūtu jānojauc neviena ēka vai jānocērt koki. Pat koki, kas bija ļoti tuvu ēkai, ir saudzīgi saglabāti - tiem radīta īpaša ekosistēma, lai tie varētu augt tuvu ēkas sienām.

Diemžēl Kultūras mantojuma pārvaldes ierēdņiem neinteresē pēckara modernisma arhitektūra, jo viņi to neuzskata par vērtību. Dīvaini ir arī pārvaldes pārstāves Elvitas Rukas spriedumi: “Arhitekti iesniedz vienu lapiņu - ņemiet, valsts, sargājiet līdz mūža galam. Bet kādam par to jāatbild. Ir skaidrs, ka šobrīd tā ēka ir nevietā, viņa ir neracionāla, izmaksā pārāk dārgi, viņā jāiegulda milzīgi līdzekļi. Ja to pārvērš par pieminekli, kas saglabājams un sargājamas tieši tāds, tad tur aizies viss pieminekļu aizsardzības budžets!” Atkal nauda! Bet naudas ir maz, tāpēc, pēc NKMP domām, to nav racionāli tērēt “padomju modernisma” saglabāšanai. Taču tā ir tuvredzīga politika, kuras rezultātā pēc dažiem desmitiem gadu no 20.gadsimta otrās puses arhitektūras mantojuma Latvijā var nebūt palicis pāri nekas.

Par naudu runā arī ministrs Puntulis. Iepriekš tika apsvērts uz ēku Elizabetes ielā pārcelt Ekonomikas ministriju, tomēr celtnes restaurācija un aprīkošana izmaksātu 30,8 miljonus eiro. Tāpēc ministrs uzskata, ka labāk ēku nojaukt, jo tas valdībai izmaksāšot tikai trīs miljonus. Puntulis gan noklusē, ka ēku Elizabetes ielā 2 un Kronvalda bulvāri 6, kuru arī nojauks, ja šajā vietā būvēs koncertzāli, šā brīža vērtība ir vismaz astoņi miljoni eiro. Šī nauda būs jākompensē “Valsts nekustamajiem īpašumiem”. Ministrs arī neatklāj, cik izmaksās jaunās koncertzāles būvniecība. Iepriekš šim nolūkam Finanšu ministrija bija lēsusi 75-95 miljonus eiro, bet izskanējušas runas pat par 128 miljoniem.

Sabiedrība ir sašutusi par veidu, kādā Kultūras ministrija virza procesu. Cilvēki uzskata, ka lēmums par jaunās koncertzāles vietu nav pieņemts demokrātiski, nav apspriests sabiedrībā. Demokrātiskā valstī sabiedrisku būvju realizācijai būtu jābūt maksimāli caurspīdīgai. Tajā jāiesaista pēc iespējas vairāk profesionāļu un sabiedrība. Šobrīd process ir sasteigts, bez caurskatāmības, bez sabiedrības iesaistes, bez profesionāļu viedokļu apkopošanas. Šāda lēmumu pieņemšanas prakse tikai rada lieku spriedzi sabiedrībā, bet kas visbēdīgākais - nostāda dažādas kultūras nozares vienu pret otru.

Ēka Elizabetes ielā 2 atrodas UNESCO Pasaules mantojuma teritorijā “Rīgas vēsturiskais centrs”, tāpēc nozīmīgi lēmumi attiecībā uz tās nākotni ir obligāti sabiedriski apspriežami. Kultūras ministrijai tiek pārmesta arī Nacionālās arhitektūras padomes lēmuma patvaļīga interpretācija un pavirša objekta izpēte, neņemot vērā pilsētbūvnieciskos aspektus. Arī lielākā daļa rīdzinieku neatbalsta lēmumu nojaukt bijušo Kompartijas ēku un būvēt akustisko koncertzāli tieši šajā vietā. To pierāda pēc LTV un portāla “LSM.lv” pasūtījuma veiktajā SKDS aptauja. Atbalstu koncertzāles būvniecībai PTC ēkas vietā pauduši vien 18% aptaujāto rīdzinieku, kamēr šādu lēmumu neatbalsta 61% .

Lai gan Kultūras ministrija, reaģējot uz sabiedrības protestiem, paziņojusi, ka varētu apsvērt iespēju būvējot koncertzāli vismaz daļēji saglabāt esošo apbūvi, tomēr visas tās aktivitātes šobrīd viennozīmīgi pakārtotas koncertzāles celtniecībai tieši Elizabetes ielā. Neskatoties uz to, ka lielākā daļa sabiedrības neatbalsta PTC ēkas nojaukšanu, Puntulis intervijās turpina optimistiski klāstīt: “Mēs iesim uz priekšu! Aiz manis ir visa mūzikas nozare!” Ministrs izteicies, ka ēkas nojaukšanas darbi varētu sākties 2021.gada pavasarī, bet starptautisks koncertzāles arhitektūras metu konkurss notikšot paralēli. Tātad vispirms nojaukt un tikai tad projektēt? Pēc aplēsēm koncertzāles būvniecība varētu sākties vien 2023.gadā. Tad kāpēc tādā steigā nojaukt celtni, par kuras nozīmīgumu nav vienprātības?

Šobrīd svarīgākais ir aizkavēt ēkas steidzīgu nojaukšanu. Diemžēl parakstu vākšana pret akustiskās koncertzāles būvniecību Pasaules tirdzniecības centra vietā, izrādījusies neauglīga. Lai arī lielākā daļa sabiedrības oponē koncertzāles būvniecībai šajā vietā, pret šādu lēmumu sabiedrības iniciatīvu platformā “Manabalss.lv” tika savākti tikai 3000 paraksti. Tiesa, nelīdzētu arī 10 000 parakstu, kā tas jau notika Marsa parka gadījumā. Vienīgais, ko Kultūras ministrija apsolījusi, ir tas, ka PTC ēku tomēr nenojauks pirms arhitektūras ideju konkursa beigām. Taču tas maz ko līdzēs - ja arhitekti koncertzāli projektēs tieši šai vietai, visticamāk vecajai ēkai vieta šajos projektos neatradīsies.

Lielas cerības nav arī uz kultūras pieminekļa statusa piešķiršanu ēkai. Arhitektu biroja “NRJA” vadītājs Uldis Lukševics domā, ka Nacionālajai Kultūras mantojuma pārvaldei vajadzētu pārskatīt savu vērtējumu pazemināt ēkas statusu no vērtīgas uz mazvērtīgu. Lēmums jāpieņem līdz gada beigām, tomēr jau tagad noprotams, ka tas visdrīzāk būs negatīvs. Pārvaldes ierēdņi diez vai būs gatavi atzīt savas kļūdas un sasteigto lēmumu. Lukševics pauž: “Domāju, ka mūsu valstī tas nav iespējams. Svarīgākais uzdevums ir atcelt punktu valdības lēmumā par ēkas nojaukšanu, jo šis lēmums saliek kopā koncertzāles būvēšanu ar ēkas nojaukšanu bez diskusijām, bez nopietnas izpētes.”

Tikmēr arhitektu grupa piedāvā ēkā Elizabetes ielā 2 iekārtot Laikmetīgās mākslas, arhitektūras un dizaina centru. Tādā veidā, nenojaucot kultūrvēsturiski vērtīgo modernisma celtni, tai tiktu piešķirta publiska, ar kultūru saistīta funkcija. Uldis Lukševics teic: “Šī ēka konstruktīvi izcili atbilst mūsdienu kultūras centra vajadzībām Arī ideoloģiski, jo tas ir modernisma piemineklis. Tur ir kolonnu režģis, brīvs plānojums, tāpēc mazos kabinetus var izmest ārā. Tas atbilst galeriju konstrukcijai. Ēkai ir trīs zari ar vidējo kodolu. Katru no šiem zariem varētu aizņemt māksla, arhitektūra un dizains, vidū veidojot sinerģiju.” Patiešām izcila ideja! Turklāt šādā veidā 30-50 miljoni eiro vairs nešķiet tik liela summa, salīdzinot ar to, kādu nāktos tērēt jauna Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecībai.

Neraugoties uz PTC ēkas labo stāvokli, tās komunikācijas un ugunsdrošības sistēmas ir jāmaina arī tad, ja ēku nenojauks. Šī iemesla dēļ celtni pēc 2021.gada aizliegts ekspluatēt. Pasaules tirdzniecības centra telpu nomnieki jau saņēmuši paziņojumu, ka ar nākamā gada 1.aprīli ēku pārtrauks ekspluatēt un telpas vairs neiznomās. Bet tādēļ vien ēku nav jānojauc. Ideja par Laikmetīgās mākslas centru ir apspriešanas vērta, turklāt ir arī bažas, ka īstenojot Nacionālās koncertzāles projektu šajā vietā, būtu jānocērt daļa parka koku, turklāt šāda būve pilsētas centrā radītu lielas problēmas ar autostāvvietu ierīkošanu un transporta plūsmas organizēšanu. Un atkal būtu jācērt koki un jānojauc vēl kāda ēka.

Šķiet, visiem ir skaidrs, ka pašreizējais lēmums par koncertzāles būvniecības vietu ir sasteigts, pieņemts bez sabiedrības iesaistes un profesionāļu uzklausīšanas. Arhitekts Pēteris Bajārs par to saka: “Tā ir bēdīga zīme, īpaši atceroties Marsa parku, kur arī sabiedrības viedoklis tika ignorēts. Tas neliecina par labu pārvaldību.” Savukārt politologs Juris Rozenvalds piebilst: “Attiecībā uz Marsa parku figurēja vārds “cinisks”, un es gribētu teikt, ka arī koncertzāles jautājumā attieksme ir ciniska. Jūs varat paust savu viedokli, bet mēs turpināsim. Jo mums ir vīzija, mums ir nauda. Lēmums par koncertzāles atrašanās vietu pieņemts šauri izprastu interešu vārdā. Tas ir viens no sliktākajiem piemēriem pēdējos gados, kad valdība rīkojas autoritāri, nostādot sabiedrību un ekspertus fakta priekšā.”

****

Domājot par augstākminētajiem gadījumiem, prātā neviļus nāk senās vārsmas: “Kad pienāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz?” Kad beidzot vara ieklausīsies savos pilsoņos un sāks strādāt tautas nevis šauru politisko interešu vārdā? Kad beidzot tauta varēs lepoties ar saviem politiķiem un uzlūkot viņus kā sabiedrības nevis personīgo interešu pārstāvjus? Kad Saeima un valdība uzticības reitingos beidzot ieņems pirmās ailītes nevis neglābjami atradīsies pašā apakšā? Kad Latvijas Republikā beidzot vara patiesi piederēs Latvijas tautai, kā tas noteikts Satversmē, nevis partiju Koalīcijas padomei? Kad beidzot varēsim teikt, ka dzīvojam valstī, ar kuru lepojamies, un mūsu politiķi patiesi ir mūsējie? Tieši tādu Latviju no sirds novēlam sev un mums visiem - Latvijas tautai.

© 2020 Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2020/09/24/varas-arogance-latvijas-stasts/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.