Laikmeta zīmes

****

Muļļāšanās ap Nacionālās akustiskās koncertzāles būvniecību notiek desmitiem gadu garumā. Nevienam nav šaubu par šādas kultūras būves nepieciešamību, taču reālus darbus līdz šim kavējušas visdažādākās problēmas, sākot ar nespēju izvēlēties labāko vietu, beidzot ar mūžīgo naudas trūkumu. Koncertzāles būvēšanai piedāvāts gan AB dambis uz Daugavas, gan Andrejsalas teritorija, gan vietas Uzvaras parkā, Zaķusalā, Ķīpsalā, Torņakalnā un pat Mūkupurvā. Bijušas idejas koncertzāles vajadzībām pielāgot Kongresu namu, Zinātņu akadēmijas koncertzāli, Dailes teātri. Privātie zemes īpašnieki piedāvājuši koncertzāli uzbūvēt netālu no Andrejostas, no valsts prasot vien sakārtot apkārtnes infrastruktūru un satiksmes plūsmu Eksporta ielā.

Tāpēc brīdī, kad kultūras ministrs Nauris Puntulis 2020.gada 15.jūnijā paziņoja, ka vieta akustiskās koncertzāles celtniecībai beidzot atrasta, daudzi jutās patiesi atviegloti, īpaši mūzikas nozares pārstāvji. Taču, kad ministrs nosauca konkrēto vietu, kur tiks būvēta koncertzāle, daudziem, īpaši arhitektiem un cilvēkiem, kam rūp kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana, iestājās patiess šoks. Jo izvēlētais būvniecības laukums ir Elizabetes ielā 2 - vieta, kur šobrīd slejas kādreizējais Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas, bet tagad Pasaules tirdzniecības centra nams, kas ir vērtīgs modernisma arhitektūras piemineklis, kādu Latvijā palicis pavisam maz.

Puntuļa projekts cauri varas gaiteņiem tika “izdzīts” triecientempā. Lai gan tikai pirms dažiem mēnešiem ministrs bija solījis, ka “neviens lēmums ceļā uz akustiskās koncertzāles būvniecību netiks sasteigts vai pieņemts aiz slēgtām durvīm”, 15.jūnijā koalīciju partiju Sadarbības padome konceptuāli vienojās par koncertzāles celtniecību konkrētajā vietā, bet jau nākamajā dienā Krišjāņa Kariņa valdība lielā steigā ieceri apstiprināja. Nenotika ne profesionāļu diskusija, ne padziļināta vietas izvērtēšana, ne idejas sabiedriskā apspriešana. Sabiedrībai lēmumu paziņoja post factum - kad tas jau bija pieņemts.

Cilvēkus saniknoja Puntuļa demagoģiskais arguments, ka vecā ēka nojaucama tādēļ, lai atbrīvotos no “komunisma rēga, kas joprojām demonstrē komunisma laika patvaļu”. Tā vietā, lai uztrauktos par to, ka neskaitāmi “komunisma rēgi” joprojām ieņem nozīmīgus amatus Latvijas politiskajās un ekonomiskajās struktūrās; lai atzītu vainu daudzu padomjlaiku saimniecisko objektu apzinātā iznīcināšanā, kurus daļēji bija iespējams saglabāt; lai nožēlotu nespēju īstenot tādu ekonomisko, demogrāfisko un sociālo politiku, kuras dēļ Latvijai nebūtu jāzaudē vairāk nekā 600 000 iedzīvotāju - tā visa vietā valdība padara vienu ēku par lielāko komunisma simbolu Latvijā. Kā izteicies arhitekts Pēteris Bajārs: “Baidīt tautu ar bubuli par komunisma rēgu - tā nav pieaugušu cilvēku attieksme”.

Par plānu nojaukt Pasaules tirdzniecības centra ēku trauksmi ceļ virkne Latvijas arhitektu. Starptautiskās modernisma pieminekļu aizsardzības organizācijas “DoCoMoMo” Latvijas pārstāvniecības arhitektu un RTU mācībspēku grupa atklātā vēstulē aicina valdību nesteigties ar PTC ēkas nojaukšanu, bet “organizēt atklātu un demokrātisku sabiedrības līdzdalību galīgā lēmuma pieņemšanā; veikt neatkarīgu ēkas arhitektoniski māksliniecisko izpēti; atvērt ēku sabiedrībai, ļaujot iepazīties ar tajā atrodamajām laikmeta liecībām; apsvērt iespēju par muzeja, kultūras, izglītības vai mākslas funkciju izvietošanu ēkā”. Savukārt arhitektu biroja “Outofbox” dibinātājs Pēteris Bajārs portālā “Manabalss.lv” sāka parakstu vākšanu iniciatīvai “Par sabiedrības atbalstītu XXI gadsimta koncertzāli”.

Ēka Elizabetes ielā 2 ir izcils modernisma arhitektūras paraugs. Tā būvēta 1974.gadā Latvijas Komunistiskas partijas Centrālkomitejas vajadzībām, tās autori ir slaveni latviešu arhitekti Jānis Vilciņš, Alfons Ūdris un Gunārs Asaris. Ēkas vērtību nemazina fakts, ka tās veidotāji ietekmējušies no Marsela Breiera 1958.gadā Parīzē uzceltās UNESCO ēkas. Tieši pretēji - Latvijai būtu jālepojas, ka tās arhitekti padomju laika informatīvajā vakuumā spēja radīt laikmetīgu arhitektūru. Turklāt, pateicoties “Valsts nekustamo īpašumu” īstenotajai politikai, kas ēkā nepieļāva aktīvu komercdarbību, visas interjera apdares, dabīgā akmens segumi un detaļas ir saglabājušās ļoti labā stāvoklī.

Modernisma arhitektūras saglabāšana ir problēma visā pasaulē, bet bijušajās padomju republikās šīs ēkas saista ar “okupācijas periodu”, kā dēļ nereti tiek ignorēta to arhitektoniskā un kultūrvēsturiskā vērtība. Arī Latvijā no izcilām padomju modernisma būvēm nepārveidotas saglabājušās vien dažas (par padomju modernisma arhitektūru Latvijā lasiet ŠEIT, ŠEIT un ŠEIT). Tāpēc tās, ka vēl saglabājušās, vajadzētu īpaši saudzēt. Tomēr ar katru gadu vairāk šīs celtnes tiek pakļautas iznīcībai. Salīdzinoši nesen nojaukts pēc vairāku pasaules arhitektu domām izcils industriālā modernisma paraugs, bijušās rūpnīcas “Radiotehnika” biroja ēka Imantā, lai tās vietā uzbūvētu kārtējo lielveikalu; ar jaunu piebūvi tiek būtiski izmainīta un daļēji zaudēta tagadējā Okupācijas muzeja ēka; apdraudēta tikusi pat arhitektes Martas Staņas izcilā Dailes teātra būve. Nu kārta pienākusi PTC ēkai.

Mēģinājumi iznīcināt “vecās iekārtas arhitektūru” nav nekas jauns. Arī Ādolfs Hitlers savulaik gribēja nojaukt “veco Berlīni”, lai sāktu to būvēt no nulles, bet Staļins sapņoja par “jauno Maskavu”. Tāpat Kārlis Ulmanis gribēja iznīcināt “vācisko Rīgu” (lasiet ŠEIT). Tomēr katrai zemei būtu jāsaglabā vērtīgi kultūrvēsturiski pieminekļi no ikviena laikmeta. Tieši tāpēc pret bijušās Kompartijas ēkas nojaukšanu protestē tik daudzi. Attieksme pret modernisma arhitektūru strauji mainās visā pasaulē. Ja vien ēka nav avārijas stāvoklī, tās nojaukšana netiek atbalstīta, jo jebkuru ēku var pielāgot jaunai funkcijai. Turklāt PTC ēkā ir saglabājušās daudzas autentiskas detaļas - marmora kāpnes, sienu paneļi, konferenču zāle ar Latvijas akustikas vecmeistara Alberta Vecsīļa radītajiem tumšā koka paneļiem.

Kā atzinis Būvinženieru savienības eksperts Aldis Grasmanis, ēkas konstrukcijas ir ekselentā stāvoklī. Tā ir ļoti labi uzbūvēta, izmantojot kvalitatīvus materiālus, un tieši tāpēc tik labi saglabājusies. Ēkas līdzautors, bijušais Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Gunārs Asaris saka: “Faktiski nav nekāda pamata viņu jaukt nost, jo padomju laikos cekas māju uztaisīja ļoti kvalitatīvi”. Tāpēc liela arhitektu grupa vērsusies Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, aicinot piešķirt ēkai kultūras pieminekļa statusu. Savukārt Latvijas Arhitektu savienība pauž, ka līdzšinējais projekta virzības process bremzējoši ietekmē mērķa sasniegšanu - uzbūvēt sabiedriski nozīmīgu Nacionālo koncertzāli.

Diskusiju gaitā kļuvušas zināmas detaļas par to, kā projekts “bīdīts”. Līdz 2020.gadam starp apspriestajām koncertzāles būvniecības alternatīvām PTC ēkas nojaukšana nekad nav minēta. Pirmais 2019.gada novembrī par to kā piemērotu vietu koncertzālei ieminējās bijušais politiķis, tagad Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras darbinieks Aigars Štokenbergs. Šo ideju momentā pārtvēra kultūras ministrs Nauris Puntulis. Maija beigās ar ministra ieceri tika iepazīstināta Latvijas Nacionālā arhitektūras padome. Tās priekšsēdētājs Gatis Didrihsons teic, ka padomei viedoklis prasīts steidzami, tāpēc jautājums nav vispusīgi apspriests. Steidzamības kārtā jūnija sākumā viedokli par ēkas statusu pieprasīja arī Nacionālajai Kultūras mantojuma pārvaldei. Tās eksperti ēkas vērtību pazemināja no kultūrvēsturiski nozīmīgas uz “ēku ar nelielu kultūrvēsturisko nozīmi”.

Šis pārvaldes lēmums raisa vislielāko neizpratni. Institūcija, kuras pienākums ir aizstāvēt kultūras mantojumu, šoreiz rīkojusies pilnīgi pretēji. Savā lēmumā pārvalde raksta: “Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēkai piemīt sava laika kā modernisma perioda arhitektūras vērtība, bet tās tapšanas un izvietojuma dēļ tā nav tik nozīmīga, lai piešķirtu saglabājamas kultūrvēsturiskas vērtības statusu”. Kāpēc ēkas statuss tik pēkšņi tika mainīts? Negribot nākas secināt, ka vienīgi iemesls bija valdības vēlme šajā vietā būvēt Nacionālo koncertzāli. Tomēr no pieminekļu aizsardzības iestādes puses ir absolūti neprofesionāli ēkas vērtējumā iekļaut tādus dīvainus kritērijus kā “tapšana un izvietojums”.

Nosakot kādas ēkas vērtību, ir nepieņemami izmantot politiskus kritērijus. Ne jau būve vainīga, kādiem nolūkiem tā kādreiz izmantota. Tad jau būtu jāprasa arī Stūra mājas nojaukšana, jo tur savulaik atradās čekas moku kambari, tāpat Liepājas Karostas cietuma un citu “okupantu būvju” iznīcināšana. Kritiku neiztur arī Puntuļa retorika par okupācijas varas visatļautību, “uzbūvējot pilsētas parkā, labākajā pilsētas vietā, nomenklatūras ēku”. Tā nav patiesība. Lai gan ēka atrodas cieši līdzās Kronvalda parkam, agrāk šajā vietā bija stadions. Arhitekts Vilciņš apzināti izvēlējās ēku “iesēdināt” vietā, kur tā vismazāk ietekmētu apkārtējo vidi - lai nebūtu jānojauc neviena ēka vai jānocērt koki. Pat koki, kas bija ļoti tuvu ēkai, ir saudzīgi saglabāti - tiem radīta īpaša ekosistēma, lai tie varētu augt tuvu ēkas sienām.

Diemžēl Kultūras mantojuma pārvaldes ierēdņiem neinteresē pēckara modernisma arhitektūra, jo viņi to neuzskata par vērtību. Dīvaini ir arī pārvaldes pārstāves Elvitas Rukas spriedumi: “Arhitekti iesniedz vienu lapiņu - ņemiet, valsts, sargājiet līdz mūža galam. Bet kādam par to jāatbild. Ir skaidrs, ka šobrīd tā ēka ir nevietā, viņa ir neracionāla, izmaksā pārāk dārgi, viņā jāiegulda milzīgi līdzekļi. Ja to pārvērš par pieminekli, kas saglabājams un sargājamas tieši tāds, tad tur aizies viss pieminekļu aizsardzības budžets!” Atkal nauda! Bet naudas ir maz, tāpēc, pēc NKMP domām, to nav racionāli tērēt “padomju modernisma” saglabāšanai. Taču tā ir tuvredzīga politika, kuras rezultātā pēc dažiem desmitiem gadu no 20.gadsimta otrās puses arhitektūras mantojuma Latvijā var nebūt palicis pāri nekas.

Par naudu runā arī ministrs Puntulis. Iepriekš tika apsvērts uz ēku Elizabetes ielā pārcelt Ekonomikas ministriju, tomēr celtnes restaurācija un aprīkošana izmaksātu 30,8 miljonus eiro. Tāpēc ministrs uzskata, ka labāk ēku nojaukt, jo tas valdībai izmaksāšot tikai trīs miljonus. Puntulis gan noklusē, ka ēku Elizabetes ielā 2 un Kronvalda bulvāri 6, kuru arī nojauks, ja šajā vietā būvēs koncertzāli, šā brīža vērtība ir vismaz astoņi miljoni eiro. Šī nauda būs jākompensē “Valsts nekustamajiem īpašumiem”. Ministrs arī neatklāj, cik izmaksās jaunās koncertzāles būvniecība. Iepriekš šim nolūkam Finanšu ministrija bija lēsusi 75-95 miljonus eiro, bet izskanējušas runas pat par 128 miljoniem.

Sabiedrība ir sašutusi par veidu, kādā Kultūras ministrija virza procesu. Cilvēki uzskata, ka lēmums par jaunās koncertzāles vietu nav pieņemts demokrātiski, nav apspriests sabiedrībā. Demokrātiskā valstī sabiedrisku būvju realizācijai būtu jābūt maksimāli caurspīdīgai. Tajā jāiesaista pēc iespējas vairāk profesionāļu un sabiedrība. Šobrīd process ir sasteigts, bez caurskatāmības, bez sabiedrības iesaistes, bez profesionāļu viedokļu apkopošanas. Šāda lēmumu pieņemšanas prakse tikai rada lieku spriedzi sabiedrībā, bet kas visbēdīgākais - nostāda dažādas kultūras nozares vienu pret otru.

Ēka Elizabetes ielā 2 atrodas UNESCO Pasaules mantojuma teritorijā “Rīgas vēsturiskais centrs”, tāpēc nozīmīgi lēmumi attiecībā uz tās nākotni ir obligāti sabiedriski apspriežami. Kultūras ministrijai tiek pārmesta arī Nacionālās arhitektūras padomes lēmuma patvaļīga interpretācija un pavirša objekta izpēte, neņemot vērā pilsētbūvnieciskos aspektus. Arī lielākā daļa rīdzinieku neatbalsta lēmumu nojaukt bijušo Kompartijas ēku un būvēt akustisko koncertzāli tieši šajā vietā. To pierāda pēc LTV un portāla “LSM.lv” pasūtījuma veiktajā SKDS aptauja. Atbalstu koncertzāles būvniecībai PTC ēkas vietā pauduši vien 18% aptaujāto rīdzinieku, kamēr šādu lēmumu neatbalsta 61% .

Lai gan Kultūras ministrija, reaģējot uz sabiedrības protestiem, paziņojusi, ka varētu apsvērt iespēju būvējot koncertzāli vismaz daļēji saglabāt esošo apbūvi, tomēr visas tās aktivitātes šobrīd viennozīmīgi pakārtotas koncertzāles celtniecībai tieši Elizabetes ielā. Neskatoties uz to, ka lielākā daļa sabiedrības neatbalsta PTC ēkas nojaukšanu, Puntulis intervijās turpina optimistiski klāstīt: “Mēs iesim uz priekšu! Aiz manis ir visa mūzikas nozare!” Ministrs izteicies, ka ēkas nojaukšanas darbi varētu sākties 2021.gada pavasarī, bet starptautisks koncertzāles arhitektūras metu konkurss notikšot paralēli. Tātad vispirms nojaukt un tikai tad projektēt? Pēc aplēsēm koncertzāles būvniecība varētu sākties vien 2023.gadā. Tad kāpēc tādā steigā nojaukt celtni, par kuras nozīmīgumu nav vienprātības?

Šobrīd svarīgākais ir aizkavēt ēkas steidzīgu nojaukšanu. Diemžēl parakstu vākšana pret akustiskās koncertzāles būvniecību Pasaules tirdzniecības centra vietā, izrādījusies neauglīga. Lai arī lielākā daļa sabiedrības oponē koncertzāles būvniecībai šajā vietā, pret šādu lēmumu sabiedrības iniciatīvu platformā “Manabalss.lv” tika savākti tikai 3000 paraksti. Tiesa, nelīdzētu arī 10 000 parakstu, kā tas jau notika Marsa parka gadījumā. Vienīgais, ko Kultūras ministrija apsolījusi, ir tas, ka PTC ēku tomēr nenojauks pirms arhitektūras ideju konkursa beigām. Taču tas maz ko līdzēs - ja arhitekti koncertzāli projektēs tieši šai vietai, visticamāk vecajai ēkai vieta šajos projektos neatradīsies.

Lielas cerības nav arī uz kultūras pieminekļa statusa piešķiršanu ēkai. Arhitektu biroja “NRJA” vadītājs Uldis Lukševics domā, ka Nacionālajai Kultūras mantojuma pārvaldei vajadzētu pārskatīt savu vērtējumu pazemināt ēkas statusu no vērtīgas uz mazvērtīgu. Lēmums jāpieņem līdz gada beigām, tomēr jau tagad noprotams, ka tas visdrīzāk būs negatīvs. Pārvaldes ierēdņi diez vai būs gatavi atzīt savas kļūdas un sasteigto lēmumu. Lukševics pauž: “Domāju, ka mūsu valstī tas nav iespējams. Svarīgākais uzdevums ir atcelt punktu valdības lēmumā par ēkas nojaukšanu, jo šis lēmums saliek kopā koncertzāles būvēšanu ar ēkas nojaukšanu bez diskusijām, bez nopietnas izpētes.”

Tikmēr arhitektu grupa piedāvā ēkā Elizabetes ielā 2 iekārtot Laikmetīgās mākslas, arhitektūras un dizaina centru. Tādā veidā, nenojaucot kultūrvēsturiski vērtīgo modernisma celtni, tai tiktu piešķirta publiska, ar kultūru saistīta funkcija. Uldis Lukševics teic: “Šī ēka konstruktīvi izcili atbilst mūsdienu kultūras centra vajadzībām Arī ideoloģiski, jo tas ir modernisma piemineklis. Tur ir kolonnu režģis, brīvs plānojums, tāpēc mazos kabinetus var izmest ārā. Tas atbilst galeriju konstrukcijai. Ēkai ir trīs zari ar vidējo kodolu. Katru no šiem zariem varētu aizņemt māksla, arhitektūra un dizains, vidū veidojot sinerģiju.” Patiešām izcila ideja! Turklāt šādā veidā 30-50 miljoni eiro vairs nešķiet tik liela summa, salīdzinot ar to, kādu nāktos tērēt jauna Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecībai.

Neraugoties uz PTC ēkas labo stāvokli, tās komunikācijas un ugunsdrošības sistēmas ir jāmaina arī tad, ja ēku nenojauks. Šī iemesla dēļ celtni pēc 2021.gada aizliegts ekspluatēt. Pasaules tirdzniecības centra telpu nomnieki jau saņēmuši paziņojumu, ka ar nākamā gada 1.aprīli ēku pārtrauks ekspluatēt un telpas vairs neiznomās. Bet tādēļ vien ēku nav jānojauc. Ideja par Laikmetīgās mākslas centru ir apspriešanas vērta, turklāt ir arī bažas, ka īstenojot Nacionālās koncertzāles projektu šajā vietā, būtu jānocērt daļa parka koku, turklāt šāda būve pilsētas centrā radītu lielas problēmas ar autostāvvietu ierīkošanu un transporta plūsmas organizēšanu. Un atkal būtu jācērt koki un jānojauc vēl kāda ēka.

Šķiet, visiem ir skaidrs, ka pašreizējais lēmums par koncertzāles būvniecības vietu ir sasteigts, pieņemts bez sabiedrības iesaistes un profesionāļu uzklausīšanas. Arhitekts Pēteris Bajārs par to saka: “Tā ir bēdīga zīme, īpaši atceroties Marsa parku, kur arī sabiedrības viedoklis tika ignorēts. Tas neliecina par labu pārvaldību.” Savukārt politologs Juris Rozenvalds piebilst: “Attiecībā uz Marsa parku figurēja vārds “cinisks”, un es gribētu teikt, ka arī koncertzāles jautājumā attieksme ir ciniska. Jūs varat paust savu viedokli, bet mēs turpināsim. Jo mums ir vīzija, mums ir nauda. Lēmums par koncertzāles atrašanās vietu pieņemts šauri izprastu interešu vārdā. Tas ir viens no sliktākajiem piemēriem pēdējos gados, kad valdība rīkojas autoritāri, nostādot sabiedrību un ekspertus fakta priekšā.”

****

Domājot par augstākminētajiem gadījumiem, prātā neviļus nāk senās vārsmas: “Kad pienāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz?” Kad beidzot vara ieklausīsies savos pilsoņos un sāks strādāt tautas nevis šauru politisko interešu vārdā? Kad beidzot tauta varēs lepoties ar saviem politiķiem un uzlūkot viņus kā sabiedrības nevis personīgo interešu pārstāvjus? Kad Saeima un valdība uzticības reitingos beidzot ieņems pirmās ailītes nevis neglābjami atradīsies pašā apakšā? Kad Latvijas Republikā beidzot vara patiesi piederēs Latvijas tautai, kā tas noteikts Satversmē, nevis partiju Koalīcijas padomei? Kad beidzot varēsim teikt, ka dzīvojam valstī, ar kuru lepojamies, un mūsu politiķi patiesi ir mūsējie? Tieši tādu Latviju no sirds novēlam sev un mums visiem - Latvijas tautai.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts