Mediņa linčošana. Izdzīvot un nepadoties

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 17-09-2020

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

****

“Laikmeta zīmju” komentārs. VBTAI pārbaudes Bruknā sāka pēc vienas personas uzrakstītas sūdzības. Skaidrs, ka inspekcijai uz sūdzību bija jāreaģē. Ja to nedarītu, bet vēlāk notiktu kas ārkārtējs, sabiedrība ar tikpat lielu baudu bez sāls noēstu arī VBTAI. Aptaujājot bērnus Bruknā un citās kopienas atbalstītās vietās, inspekcija atklāja virkni viņuprāt bērnu tiesību pārkāpumu. Saskaņā ar VBTAI ziņojumu, bērni tikuši nodarbināti lauku darbos līdz 12 stundām dienā, bet ja nav izpildīta dienas norma, darbs turpināts naktīs. Uz lauka neesot bijis ūdens un iespēja saņemt medicīnisko palīdzību. Pārkāpumu gadījumā viens no soda veidiem bijis pārtikas devu ierobežošana - bērni pārtikuši tikai no maizes un ūdens. It kā esot fiksēta arī fiziska un emocionāla vardarbība. Inspekcijai bažas radījis arī tas, ka bērni dzīvo kopā ar iepriekš sodītām personām un cilvēkiem ar atkarību problēmām.

Izlasot pārkāpumu sarakstu un nedaudz zinot kristīgo rehabilitācijas centru ikdienu, uzreiz rodas aizdomas, ka šo nesaskaņu pamatā ir kristīgo un valsts institūciju atšķirīgais domāšanas veids, kā arī valsts iestāžu nesapratne par kristīgo rehabilitācijas centru darba metodēm. Valsts ierēdņi galvenokārt balstās uz dažādām likuma normām un paragrāfiem, kas pieskaņoti mūsdienu Rietumu sabiedrības galēji liberālās ideoloģijas uzstādījumiem. Turpretī kristīgo centru darbinieku un brīvprātīgo pasaules uztvere sakņojas Dieva Vārdā un tradicionālo vērtību sistēmā, pielietojot pārbaudītas metodes, ar kādām kristieši strādā visā pasaulē, kalpojot atkarīgiem un sociāli nelabvēlīgas uzvedības cilvēkiem.

Visā pasaulē kristīgos rehabilitācijas centros izmanto divas galvenās rehabilitācijas metodes - garīgās dzīves izaugsmi un darba terapiju. Medikamentus vai ārstnieciskas manipulācijas kristīgos centros parasti nepielieto. Garīgā izaugsme notiek caur lūgšanām, Bībeles lasīšanu un studijām, dievkalpojumu apmeklēšanu, arī gavēni. Savukārt darba terapija nodrošina pastāvīgu nodarbinātību miesai, kas ļauj nedomāt par kārdinājumiem un palīdz cīnīties ar atkarībām. Statistika rāda, ka šo divu terapijas veidu kombinācija dod ļoti labus rezultātus, un līdz 70% rehabilitantu kļūst brīvi no atkarībām, radikāli mainot savu dzīvi. Augsti izglītotie psihologi un institūciju ierēdņi var vīpsnāt un noliegt šo metožu lietderību, taču sekulārajās rehabilitācijas iestādēs “izārstēto” procents ir krietni zemāks.

Galvenais uzbrukumu iegansts Andrejam Mediņam ir bērnu atrašanās Bruknas kopienā. Kad tās pašas metodes tiek pielietotas darbā ar pieaugušajiem, lielu pretenziju nav. Tomēr vārds “bērns” šajā gadījumā var būt mānīgs. Vai 15 - 17 gadus vecu pusaudzi vairs īsti var saukt par bērnu? Bruknā mēdz būt arī jaunāki pusaudži, tomēr jāņem vērā, ka tie nav parasti bērni. Tikai neliela daļa tur atrodas tāpēc, lai jēgpilni pavadītu vasaru svaigā gaisā, ar kaut ko nodarbotos, norūdītos un apgūtu kristīgas pamatvērtības. Lielākā daļa Bruknas bērnu un pusaudžu nāk no nelabvēlīgām ģimenēm un ir ar izteiktām uzvedības problēmām un dažādām atkarībām. Vecāki ar viņiem netiek galā, viņi ir agresīvi, lamājas visrupjākajiem vārdiem. Tāpēc metodes darbā ar šādiem pusaudžiem daudz neatšķiras no tām, kādas izmanto pieaugušo rehabilitācijai. Un, pēc daudzu vecāku teiktā, panākumi neizpaliek.

Saskaņā ar valsts likumiem, nepilngadīgos drīkst nodarbināt salīdzinoši nelielu stundu skaitu, pie kam jāievēro virkne dažādu noteikumu un nosacījumu, lai nodrošinātu bērnu labklājību. Tomēr jāsaprot, ka kristīgie rehabilitācijas centri ir komūnas, kur visi strādā kopā, lūdz Dievu kopā, kopā ēd un kopā atpūšas. Bērni netiek izdalīti kādā īpaši saudzējamā kategorijā, jo kopienā svarīga ir vienotības un pleca sajūta. Turklāt, tā kā kopiena pati sevi nodrošina ar nepieciešamo, tostarp pārtiku, šāda naturālā saimniecība bieži vien pieprasa darbus paveikt tad, kad tie jāpaveic. Lauksamniecībā darbi ir jāpaveic laikā, raža jānovāc laikā, un ja tas nav izdarīts dienā, nākas ņemt talkā vakara vai agra rīta stundas. Tas nav viegli, taču palīdz veidot atbildības sajūtu, pašdisciplīnu un mērķtiecību dzīvē.

Publiskajā telpā izskanējuši nievājoši apgalvojumi, ka darba terapija kā zinātniska metode nemaz nepastāvot, bet esot padomju laika palieka, būtībā bezmaksas vergu darbaspēks. Tiek gandrīz vai pieprasīts, lai ar visiem kopienas locekļiem, tostarp bērniem, tiktu noslēgti oficiāli darba līgumi. Tas ir absurdi pašā pamatā, jo kopiena ir ģimene, kas strādā pati savai labklājībai. Vai tad laukos kāds maksā savam dzīvesbiedram vai bērniem par to, ka viņi izslauc govi, izravē dārzu un dara citus darbus? Viņi taču strādā sev, savai labklājībai. Tāpat ir kristīgajās kopienās, kuru naturālā saimniekošana primāri kalpo pašas kopienas vajadzībām. Turklāt visi kopienas locekļi tur atrodas brīvprātīgi un ar savu parakstu akceptējuši kopienas noteikumus un dzīvesveidu, kurā nozīmīgu vietu ieņem darbs. Arī vecāki, kuru bērni atrodas kopienā, ar parakstu piekrituši tās noteikumiem.

Kalna svētību kopienai un Mediņam daudz tiek pārmesta “papīru nesakārtošana”. Te trūkst tāda izziņa, te atkal tāda instrukcija nav izpildīta. Piemēram, kopienas izcili atjaunotā Bruknas muiža joprojām nav nodota ekspluatācijā tikai tāpēc, ka būvinspekcija atsakās atzīt kopienas locekļu brīvprātīgo darbu, pieprasot, lai būvdarbus veiktu reģistrēts būvuzņēmums. Līdzīga attieksme bija pret Bārbeles zēnu pamatskolu. Lai ēku pieņemtu ekspluatācijā, kopiena bija spiesta piesaistīt kontrolējošu institūciju un samaksāt tai vairāk nekā 12 000 eiro. Kopienai, kas pārtiek no ziedojumiem un pašu darba, tā ir ievērojama summa. Protams, būvuzraudzība ir nepieciešama, taču, ja darbu veic paši kopienas locekļi, par ko tāda nauda? Tikai par pāris parakstiem uz dokumentiem?

Kopienai tiek norādīts, ka tā nemaz nav tiesīga darboties sociālās rehabilitācijas jomā, tostarp ar bērniem, jo neesot reģistrēta Labklājības ministrijā kā sociālo pakalpojumu sniedzēja. Taču ministrija izteikusies, ka kopienu visticamāk tāpat nereģistrētu, jo šāda pakalpojuma sniedzējam ir noteiktas īpašas prasības un valsts akceptētas darba metodes, bet kristīgās rehabilitācijas metodes valsts neatzīst. Pārmetumi bijuši arī par to, ka “ēdināšanas pakalpojumus” kopienā nesniedz sertificēts uzņēmums, arī pārtikas izcelsme neesot izsekojama. Taču kopienā, kā katrā ģimenē, ēdienu gatavo paši tās locekļi. Un pārtiku arī izaudzē paši vai arī to kā ziedojumu atved apkārtnes zemnieki. Saprotams, ka šādi ziedotai pārtikai pavadzīmes parasti izrakstītas netiek.

Tādiem kalpojošiem cilvēkiem kā Andrejs Mediņš, kura atbildības lokā ir Bruknas muiža, Bārbeles zēnu skola, darbs Kurmenē un cilvēki visās šajās vietās, bieži vien neatliek laika “krāmēties ar papīriem”. Atšķirībā no ierēdņiem, Mediņš dara reālu darbu, nevis tikai saraksta blāķiem papīru. Taču, ja reiz likums to pieprasa, “papīrus” vajadzētu sakārtot. Tomēr arī valsts institūciju attieksmei vajadzētu būt mazliet saprotošākai. Atklājot pārkāpumus un neatbilstību likumiem, labas pārvaldības prakse ir vispirms brīdināt un palīdzēt lietas sakārtot, nevis pārkāpumus uzreiz publiskot. Šajā gadījumā notika pretējais - pēc VBTAI iniciatīvas kopienai tika uzrīdītas visas iespējamās institūcijas. Tiesībsarga birojs, valsts policija, prokuratūra, Valsts Darba inspekcija, Pārtikas un veterinārais dienests. Šāds masīvs uzbrukums radīja aizdomas, ka kādam vienkārši ievajadzējies Bruknas kopienu iznīcināt.

Pārsteidza plašsaziņas līdzekļu vienpusīgi negatīvā attieksme. Aizmirstot pirms tam gadiem pašu vēstīto pozitīvo par Bruknu, Mediņa un kopienas nomelnošanā visaktīvāk iesaistījās LTV1 Ziņu dienesta raidījums “Panorāma”. Pirmajā sižetā gan “Panorāmas” žurnāliste Aija Kinca vēl mēģināja kaut cik objektīvi paskaidrot notikušo, taču turpmākajos sižetos jau skaidri varēja pamanīt žurnālistu izteikti negatīvo pozīciju. Pārējie plašsaziņas līdzekļi tikai atreferēja LTV un VBTAI sniegto informāciju. Žurnālisti ar lielu baudu “vilka dienasgaismā” jebkuru negatīvu stāstu vai informāciju par kopienas dzīvi, pilnīgi ignorējot visu labo, ko Mediņš šajos gados paveicis. Nedomājošā auditorijas daļā šāds “melnais pīārs” izraisīja neadekvātas reakcijas. Interneta komentāros Mediņš tika nosaukts gan par pedofilu, gan bērnu spīdzinātāju, lai gan šādi noziegumi viņam nekad nav tikuši inkriminēti.

“Bruknas lieta” sašķēlusi arī kristīgo sabiedrību. Vairums kristiešu gan Mediņam nepārmet darba terapiju vai stingras disciplīnas normas, bet pārāk skarbu, reizēm pat rupju leksiku, un nogrēkojušos kopienas locekļu publisku “pazemošanu”. Tomēr daži viedokļi pārsteidz. Tā audžuģimeņu apvienības “Terēze” vadītāja Ārija Martukāne izteikusies: “Es nedomāju, ka nākotnē šiem bērniem būs vajadzīga prasme ravēt burkānus. Viņiem būs vajadzīgas citas prasmes”. Bāc! Runa taču nav par burkānu ravēšanu, bet darba tikuma apgūšanu un atbildības sajūtas veidošanu! Vai arī šīs prasmes bērniem nebūs vajadzīgas? To, ka bērni savās ģimenēs nav iemācījušies viselementārākās lietas, labi redzams kopienas ikdienā, kur dažs labs pat sviestmaizi sev nespēj uzsmērēt. Tieši to kopiena viņiem piedāvā iemācīties, un tieši par to, ka bērniem pašiem viss jādara, tik ļoti pārmet Bruknas kopienai.

Martukānes kundze arī uzsver, ka Bruknas bērniem neviens nejautājot, vai viņi vēlas tur būt. Tas esot pieaugušo savstarpējs “dīls”. Daļēji tā ir taisnība, taču vai mēs saviem bērniem vienmēr ļaujam darīt tikai to, kas viņiem patīk, būt tikai tur, kur tiem patīk? Un, ja viņi kaut ko nevēlas, vai tiešām ļaujam bērniem dienām sēdēt datorā vai viedtālrunī nedarot neko? Reizēm dzīvē tomēr nākas darīt darbus, kas nepatīk, taču ir nepieciešams tos paveikt. Bērniem šī patiesība ir jāapgūst. Ja mēs viņiem to neiemācīsim, sekas būs tieši tādas, kādas jau redzam mūsdienu sabiedrībā, un par kuru traģisko realitāti var pastāstīt jebkurš skolotājs. Savukārt “bērniņš”, pēc tam izgājis “lielajā dzīvē”, būs nepatīkami pārsteigts, ka par to, ko līdz šim viņam atļāva nesodīti darīt, tagad ļaunā sabiedrība viņu tiesā, atlaiž no darba vai izmet no augstskolas. Vai mēs drīkstam to nodarīt jaunajai paaudzei?

Tomēr, vai Bruknas kopienā viss patiešām ir tik ideāli? Droši vien, ka nē. Noteikti ir kļūdas, jo neviens nav ideāls. Daudzus, kas pazīst Mediņu, pārsteidza stāsti par fizisku ietekmēšanu, par kādu stāsta atsevišķi Bruknas “audzēkņi”. Visbiežāk tiek minēts sitiens pa saules pinumu, kaklu vai pakausi. Izklausās briesmīgi, taču zinošs cilvēks nojautīs šādas šķietami nesaprotamas rīcības saknes. Mediņš savulaik dienējis Afganistānā, piedalījies kaujas operācijās, bet, kā raksta kāda kundze komentāros, “no turienes neviens īsti normāls neatgriežas”. Nav domāta psihiska nenormālība, bet dvēseles un morālā trauma, kādu piedzīvo daudzi karavīri, kas piedalījušies karadarbībā. Uzsitieni pa pakausi, skaustu vai pakrūti ļoti atgādina karavīru reizēm skarbo, bet čomisko izturēšanos. Sliktāk būtu, ja šādas uzvedības pamatā ir padomju armijas dedovščinas jeb ārpusreglamenta attiecību “kultūra”. Gribētos gan ticēt, ka Mediņa rīcības motīvs nav vardarbība un vēlme kādu pazemot.

Tomēr, lai kādi būtu motīvi, fiziska ietekmēšana kristīgā kopienā nebūtu pieļaujama. Īpaši no priestera puses. Ja Mediņam ir problēmas ar iekšēju agresiju, viņam vajadzētu lūgt palīdzību saviem garīgajiem vadītājiem, un pāri visam - Debesu Tēvam, lai saņemtu dziedināšanu un atbrīvošanu un spētu kontrolēt savas emocijas. Tikpat nepieļaujama ir piespiedu grēksūdze vai lūgšana kā soda veids. Arī rehabilitantu publiska pazemošana, “spēcīgiem” vārdiem kauninot tos citu priekšā, nav labākā audzināšanas metode. Cilvēks pēc tādas “svētīšanas” varbūt arī mainīs savu uzvedību, nevēloties vēlreiz ko tādu piedzīvot, tomēr pazemojuma sajūta vēl ilgi paliks un neraisīs labvēlīgas emocijas ne pret kopienu, ne Mediņu pašu. Ja ar kādu vajadzīga stingrāka saruna, tas jādara “zem četrām acīm”. Un ja taisnība ir tā, ka šādi gadījumi notikuši dievkalpojumu laikā, tas ir pilnīgi nepieņemami.

Kristiešiem, īpaši tiem, kas Mediņu pazīst personīgi, vajadzētu mīlestībā norādīt brālim uz viņa kļūdām, ja viņi tādas redz, un palīdzēt tās labot. Mediņam taču ir savi garīgie vadītāji, kuriem jārūpējas par Kalna svētības kopienu un, ja nepieciešams, jānorāda uz kļūdām. Savukārt pašam priesterim būtu jābūt tik pazemīgam, lai konstruktīvu kritiku uzklausītu un ar Dieva palīdzību padarītu savu kalpošanu labāku. Publiskajā telpā dzirdēts apgalvojums, ka agrākā mīlestība un garīgums Bruknā esot pazuduši. Tā reizēm mēdz notikt, kad ikdienas rūpes un rutīna noslāpē kristīgu empātiju un garīgo degsmi. Ja tā noticis Bruknā, tad gan Mediņa Romas Katoļu Baznīcai, gan visai kristīgai sabiedrībai būtu jānāk palīgā, palīdzot pārvarēt garīgo krīzi un atjaunot Svētā Gara vadību Kalna svētību kopienā.

Šodien Andrejs Mediņš pilnībā var izbaudīt, cik mainīga mēdz būt cilvēka daba. Divdesmit gadus viņš tika tikai cildināts un godāts, kļuva par Latvijas lepnuma balvas laureātu, sniedza intervijas teju visiem Latvijas plašsaziņas līdzekļiem. Daži Mediņu pielīdzināja gandrīz svētajam. Taču šāda nekritiska slavināšana nereti kaitē pašam slavināmajam. Mediņš gan diez vai jebkad ir gribējis, lai viņu īpaši cildina, tomēr Dievs godu, kas pienākas vienīgi Viņam, nevienam citam neatdos. Iespējams, ka Dievs šos notikumus pieļāva kā atskurbinošu dušu, bet varbūt par zināmu rīksti Mediņam. Lai apstātos, pārvērtētu darīto un dotos tālāk stiprāks un norūdītāks. Kā Kristus, kurš piedzīvoja, ka tas pats pūlis, kurš šodien skaļi sauc: “Ozianna!”, pēc dažām dienām kliegs: “Sit viņu krustā!”

Andrejs Mediņš un Bruknas kopiena ir paveikuši daudz. To nedrīkst nenovērtēt un nedrīkst aizmirst. Ja cilvēks kļūdījies, ir absolūti maziski vienā acumirklī aizmirst gadiem darīto svētīgo darbu, ko patiesībā būtu vajadzējis darīt valsts institūcijām, un nolīdzināt cilvēku līdz ar zemi, uzsverot tikai slikto, negatīvo, nepareizo. Tā vietā vajadzētu diskutēt par to, kā kļūdas izlabot un palīdzēt kopienai atjaunot kādreizējo svētīgo kalpošanu. Arī valsts institūciju pienākums būtu nevis skrupulozi meklēt katru ieganstu, lai piekasītos, bet iesaistīties un palīdzēt kopienai nepareizās lietas sakārtot. Kontrolējošo iestāžu uzdevums taču nav sagraut un iznīcināt, bet gan atbalstīt, renovēt un padarīt labāku.

Valsts Darba inspekcija un Pārtikas un veterinārais dienests paziņojuši, ka nekādus pārkāpumus Bruknas kopienā nav konstatējuši. Toties Valsts policija sākusi administratīvā pārkāpuma procesu par emocionālu vardarbību pret bērnu. Vienu bērnu - acīmredzot to, kura tētis uzrakstīja sūdzību. Lai arī skandāls izskatās uzpūsts un daudzas apsūdzības “baltiem diegiem šūtas”, tomēr ir skaidrs, ka zināmas problēmas Bruknas kopienā pastāv. Tomēr Andreja Mediņa izdarītais Bruknā un apkārtnē ir grandiozs, tāpēc cerams, ka šajā pārbaudījumā Andrejs nesalūzīs, bet turpinās Dieva viņam uzticēto darbu, vienlaikus uzklausīt kritiku un labojot pieļautās kļūdas. Ceram arī, ka šis notikums beidzot aktivizēs diskusiju valsts finansētas palīdzības sistēmas radīšanai atkarīgiem un sociāli nelabvēlīgas uzvedības pusaudžiem. Ceram, ka šajā sistēmā vieta atradīsies arī Kalna svētību kopienai. Jo Andreja un viņa kopienas kalpošana joprojām ir un vēl ilgi būs ļoti nepieciešama Latvijas sabiedrībai.

© Ervīns Jākobsons (apkopojums, redakcija, “Laikmeta zīmju” komentārs). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Lapas: 1 2

Komentāri (8)

  1. Vai uz masu medijiem neattiecas aizliegums sacīt “naida runu”? “Panorāma”, “Delfi”, “Apollo” - jūsu uzbrukumi Mediņam ir “naida runas” paraugi.

  2. Šis stāsts izgaismo Latvijas likumdošanas neskaidro raksturu un iespēju interpretācijai. Vairākums Mediņa aizstāvju un nosodītāju argumentē ar interpretācijām. Labi, slikti, garas (vagas) utml. Jo vairāk vietas interpretācijām, jo lielāka putra un mazāk skaidrības. Tajā vietā neesmu dzirdējis priekšlikumus konkretizēt, labot tos likumdošanas aktus, kuru pārkāpšanā pr. Mediņš ir apsūdzēts.

    Mani uzmanīgu dara šādu interpretāciju un viedokļu pasludināšana par pareizu vai likumīgu. Līdzīgi, ja Marsa parka skandālā iesaistītajiem piedāvātu lāpstas (labāk pirkt lāpstas pašiem) un aicinātu stādīt kokus (pilsētā), es gribētu redzēt sauso atlikumu. Nakts melnumā stādīt kokus. Nevis kameru ielenkumā, bet nevienam neredzot. Jā, vai Latvijas vai Rīgas likumdošanā ir kaut kas par nelikumīgu koku stādīšanu? Ja nav, vajadzētu pamēģināt. Pa kluso. Kurš piesakās?

  3. “Apzināti nepublicējam viedokļus, ko pauduši neticīgie, dažādu maldu mācību adepti vai cilvēki, kas kādreiz bijuši saistīti ar Bruknu, bet tagad aizgājuši no Dieva.”

    Jo?

  4. To GGG

    Jo? Jo šādu cilvēku viedoklis varētu nebūt objektīvs, neizprot dažādas nianses tieši kristietības kontekstā, tāpat kristīgās rehabilitācijas centru darba metodes, bet savu viedokli sakņojot sekulārās ideoloģijās un uzskatos. Turklāt šādu cilvēku teiktais varētu tikt apšaubīts kristīgajā sabiedrībā, uzskatot to par personīgas nepatikas vai aizvainojuma uz kopienu vai Mediņu personīgi diktētu.

  5. Mediņš un Jencītis sēž cietumā. Mediņš: Pēc kura panta sēdi? Jencītis: pēc Mal. 3:10. Un pēc kura Tevi? Mediņš: Pēc 2.Moz. 20:10.

  6. Ja esi bez naudas, noplucis dodies pie Mediņa. Kad būsi iemācījies strādāt un daudz pelnīsi, tad dodies pie Jencīša.

  7. Lineāri,
    man patīk tavs humors. Bet “Aizliegtā paņēmiena” pēdējā laika pastiprinātā interese par kristiešiem tomēr liek uzdot jautājumus…

  8. Turpini tos uzdot!

Uzraksti komentāru