Mediņa linčošana. Izdzīvot un nepadoties

Ievietoja | Sadaļa Valsts un pilsoņi | Publicēts 17-09-2020

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

2020.gada augustā kā pērkons no skaidrām debesīm nogranda skandāls - Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) Kalna svētību kopienā Bruknā atklājusi briesmīgus bērnu tiesību aizskārumus. Daudzus kristiešus un ne tikai kristiešus šī ziņa šokēja, jo līdz šim gan kopienas vadītājs, priesteris Andrejs Mediņš, gan pati Bruknas kopiena, kur rehabilitāciju iziet atkarīgie un cilvēki no citām sociālā riska grupām, plašsaziņas līdzekļos tikusi slavēta un vienmēr rādīta tikai pozitīvā gaismā. Turklāt neviens, kurš Andreju pazīst personīgi vai apmeklējis Bruknu, nespēja noticēt, ka apsūdzībām emocionālā un pat fiziskā vardarbībā pret bērniem varētu būt pamats. Jo vairāk tāpēc, ka izmeklēšana tika sākta uz vienas anonīmas sūdzības pamata.

Pēdējās nedēļu laikā par šo tēmu runāts un rakstīts daudz. Izteikušies ir gan tie, kas priesteri Mediņu un viņa darbu Bruknā pazīst labi, gan tādi, kas par notikušo spriež tikai no ziņu virsrakstiem. Šis notikums ir sašķēlis sabiedrību - kā laicīgo, tā diemžēl arī kristīgo. Sociālie tīkli un interneta vietnes ir pilnas ar rakstiem, replikām un komentāriem. Vairākums gan aizstāv priesteri un viņa paveikto, taču valsts institūciju ierēdņi un daļa sabiedrības gatavi Mediņu nosodīt. “Laikmeta zīmes” nolēma neveidot analītisku rakstu par šo gadījumu, bet publicēt fragmentus no dažādiem rakstiem un komentāriem, vien noslēgumā paužot mūsu domas par notikušo. Lasiet, domājiet un veidojiet savu viedokli arī jūs.

****

Sāksim ar cilvēku viedokļiem par Andreja Mediņa personību kā tādu, par viņa paveikto Bruknas muižas un tās apkārtnes sakopšanā, par Kalna svētību kopienu, tās noteikumiem, dzīvesveidu un ikdienas gaitām, darbības mērķiem, uzdevumiem un metodēm mērķu sasniegšanā.

Mārtiņš Pučka:

Andreju Mediņu pazīstu kopš laika, kad viņš vēl nebija priesteris, bet Bruknā bija cūku un govju ferma. Viņš nekad nav bijis remdens - vienmēr auksts vai karsts. Var patikt vai nepatikt, ko viņš dara, bet tas ir viņa izvēlētais ceļš - viņš nevienam neuzspiež to, bet iet pats un aicina līdzi tos, kuriem vajadzīga palīdzība. Viņš ir radījis Bruknas Kalna svētību kopienu tādu, kā to redz. Tā ir brīvprātīgo kopiena, kurai cilvēki izvēlas pievienoties, kad saprot, ka dzīvē nav vairs cita ceļa kā tikt ārā no bedres, kur iekļuvuši. Jā, kādam var nepatikt šī kārtība, grūtais darbs un lūgšanas, varbūt arī dažkārt skarbais Andrejs, bet viņš nevienu nespiež tur būt - tā nav darba kolonija, kur nosūta piespiedu darbā, bet brīvas izvēles kopiena, kur cilvēki paši “atrāpo”, kad nav vairs kur iet. Tāpēc mediju saceltā ažiotāža un dažādu inspekciju ziņojumi man šķiet apkaunojoši un maziski. Pamēģiniet kritiķi no nulles un bez līdzekļiem izveidot rehabilitāciju atkarīgiem cilvēkiem un vadīt to vairākus desmitus gadu ar tādiem rezultātiem.

Edvards Ratnieks un Marija Luīze Ratniece:

Šā gada 18.jūlijs bija mūsu baltā diena, kad viens otram Dieva priekšā teicām “jā” Bruknā pie priestera Mediņa. Arī pirms tam braucām pie priestera uz sarunu, kas ilga vairākas stundas, jo Mediņš izklāstīja savu redzējumu par daudzām norisēm sabiedrībā. Runas stils bija ļoti patiess, taču tāds ir viņa komunikācijas veids - runāt tiešu valodu. Mums Mediņa  paveiktais šķita grandiozs: atjaunota Bruknas muiža, uzcelta baznīca Bruknā, notiek Kurmenes baznīcas atjaunošana, Mediņš veido skolu zēniem, lai viņi izaugtu par vīriem, plānots veidot skolu arī meitenēm, lai tās izaugtu par krietnām sievietēm. Mediņš Bruknas kopienā ir ieguldījis daudz darba, lai no ceļa nogājušie spētu atgriezties sabiedrībā. Mēs nespējam noskatīties, ka cērt pliķi sejā cilvēkiem, kas sevi nesavtīgi ziedo sabiedrības labā.

Inese Supe:

Pliķis sejā! Nē, kā dūre pa degunu un gulošu vēl spārdīt kājām! Šis ir tikai viens procents no sajūtām, lasot par priestera Mediņa piekoptajām “bērnu spīdzināšanas” metodēm. Pēkšņi tika pārmests mūziķiem, kuri Bruknā iesaistās labdarības koncertos, lai Mediņš spētu paveikt to, ko nevar neviens no mums. Viņš nevis tukši runā, bet dara. Un dara daudz. Un mīl cilvēkus vairāk kā sevi pašu. Viņš katru nolasa kā grāmatu un pateiks tieši acīs. Jā, tas nav patīkami, bet viņa sacītais vienmēr ir kā nagla sirdī. Ne visiem, bet daudziem kā pateicības nagla par to, ka kāds ir ieinteresēts tavā dzīvē, lai tu neliektu muguru paša radītu problēmu priekšā, bet celtos un paceltu galvu ietu tālāk.

Pagājušogad Bārbelē zēnu skolā vasarā nonāca puišelis ap gadiem vienpadsmit. Māte atveda ar visu čemodānu, netika galā. Viena no pirmajām frāzēm Bārbeles zēnu skolas direktorei bija aicinājums… pasūkāt viņa dzimumlocekli. Sīkais pēc bēguļošanas skolas teritorijā nonāca Bruknā. Tur nonāk īpaši pusaudži. Pa vidam viņš vēl paspēja Mediņu nosaukt par pederastu un citos nepieklājīgos vārdos. Bet priesteris uzņēmās atbildību par šo bērnu un pēc pāris dienām viņš visiem atvainojās par savu uzvedību! Šādu stāstu Bruknā ir simtiem. Kāpēc šie bērni tur labprāt paliek? Jo tā ir viņu vienīgā iespēja nākotnē dzīvot normāla cilvēka dzīvi, nevis nonarkoties, nonākt psihenē vai pakārties.

Bērniem esot bijis jāpabeidz ravēt vagas, kas nav izdarīts dienā. Es to saucu par disciplīnu, nevis bērnu tiesību pārkāpumu. Esmu ļoti dusmīga, ka cilvēku, kurš motivē simtiem ļoti smagās dzīves problēmās nonākušu cilvēku, mediji un valsts iestādes var nopļaut kā ar izkapti pat neiedziļinoties. Nebrīnīšos, ja drīz sāks saukt pie atbildības arī  bijušos kolhozu vadītājus, kuri masveidā pieļāva bērnu “spīdzināšanu” biešu vagās. Arī es sparīgi kaplēju no vienpadsmit gadu vecuma. Ziniet, izdzīvoju!

Guna Lenša:

Visiem, kuri tur sūta savus bērnus vai paši dodas, ir zināms, kas tā par vietu un ko tur dara. Bruknas kopienai ir savi noteikumi un dzīvesveids, kas darbojas, lai radikāli mainītu šo cilvēku dzīvi un izceltu viņus no bedres, kurā tie atrodas. Tas ir grūts un sāpīgs ceļš. Tādēļ, nav jābrīnās, ja kāds neiztur, apvainojas un nolemj atriebties ar šokējošām sūdzībām. Ja kādu neapmierina Bruknas dzīvesveids, lai dodas uz mīkstu dīvānu psihologa kabinetā un cer, ka pēkšņi viss mainīsies.

Signe Frickausa:

Darba terapiju kā vienu no rezultatīvākajām metodēm atkarību problēmu radīto seku novēršanai un jaunas domāšanas veidošanai neviens nav atcēlis. Bruknas kopiena ir vienīgā vieta valstī, kur tēva Andreja personā iespējams cerēt uz jauniešu, no kuriem visi, kuru pienākums ir rūpēties par viņu pilnvērtīgu attīstību, ir novērsušies, piepildīšanu ar vērtībām, kas ļautu šiem jauniešiem neturpināt degradāciju atkarībās un likumpārkāpumos. Lielākā daļa jauniešu vecāku lūgšus izlūdzas šo iespēju. Pirms bērnu nodošanas tēva Andreja rokās vecāki skaidri un saprotami tiek informēti par sadzīves apstākļiem un “pāraudzināšanas” metodēm - dienas režīmu, darbu utt. Viņi paši tam piekrīt.

Visdrīzāk situācija radās mūsdienu domāšanas veida dēļ, kad kādam likās, ka viņš saņems pakalpojumu ar pašam vēlamu, iespējams no reāli vajadzīgā pavisam atšķirīgu rezultātu, bez garīgās, fiziskās un mentālās pašieguldīšanās. Pārliecībā, ka izmaiņas viņa bērnā nolīs kā lietus no gaisa, nepieņemot laika gaitā pārbaudītu metožu lietošanu. Situācija ir mūsdienu degradēto vērtību atspulgs.

Līga Slišāne:

Šovasar pavadīju Bruknas kopienā divas nedēļas kā brīvprātīgā. Vispirms Kurmenē, tad kopā ar bērniem ravēju dārzus Bruknā. Bērni, kuri tur dzīvoja, Andreju Mediņu uztvēra kā tēvu - ķērās ap kaklu, kopā staigāja ar viņu. Varētu domāt, ka tie patiešām ir viņa bērni. Kopā ravējot dārzus, daudz sarunājos ar jauniešiem - atsauksmes no bērnu puses par Mediņu bija ļoti siltas. Viens puika man stāstīja, ka viņam varot izkratīt sirdi un izrunāties kā ar čomu. Neviena slikta vārda par Mediņu no bērnu puses es nedzirdēju. No pieaugušajiem skauģiem, kas tēloja viņa draugus, gan dzirdēju ļoti daudz žults.

Darbs dārzā bija brīnišķīgs. Kopā ar bērniem ravējām dārzu, dziedot dziesmas un plēšot jokus. Neviens ar varu nelika ravēt dārzu, taču darījām to cītīgi, jo dārzs bija katastrofāli aizaudzis. Gribējās ātrāk pabeigt, tāpēc ravējām līdz vakariņām. Dārzā bija daudz dzeramā ūdens un dažādi našķi bērniem. Bērni bija tā pārēdušies banānus, ka vairs negribēja tos pat redzēt. Vienīgais “sods” par neizravētajām vagām bija tāds, ka Mediņš slinkākos bērnus nepalaida uz diskotēku.

Brokastis Bruknā bija jāgatavo pašiem. Jauniešiem tiek dota virtuve, produkti, dārzs - domājiet, mācieties, gatavojiet! Mediņš vienmēr parāda, kas un kā darāms. Pusdienas un vakariņas bērniem gatavoja pieaugušie. Diemžēl daudzi vecāki bērniem nemāca neko - ne ēst gatavot, ne gultu saklāt, tāpēc tā nav Mediņa vaina, ja kāds no jauniešiem nespēj pats sev pat auzu putru uzvārīt. Daudziem vecākiem ir vieglāk bērnus nogrūst vasarā pie Mediņa, nekā pašiem nodarboties ar viņu audzināšanu.

Brukna nav tā vieta, kur visi katru dienu iet rotaļās un guļ diendusu. Te cilvēkus - jaunus un vecus - māca izdzīvot, māca kļūt patstāvīgiem, pieņemt lēmumus, strādāt, radīt, ticēt. Pati pirms diviem gadiem nodzīvoju Bruknā septiņus mēnešus. Ja es nebūtu devusies uz Bruknu, visdrīzāk būtu nomirusi, jo jutos gan psiholoģiski, gan fiziski ļoti slikti. Pa šiem septiņiem mēnešiem Kalna svētību kopienā man uzlabojās veselība, nostiprinājās imunitāte, jo ēdām veselīgu un kvalitatīvu pārtiku, lielākoties pašu izaudzētu, bioloģisku, plus klāt vēl ļoti daudz fizisku aktivitāšu svaigā gaisā.

Brukna dara fiziski un garīgi stiprākus. Daudzi brauc uz Bruknu strādāt no brīvas gribas. Šovasar bija atvests viens izbijis biznesmenis, kurš nodzēris visu. Vīrietis labākajos gados bija sliktākā stāvoklī par vecu večuku - bez mitas vaidēja, kā viņam visur viss sāp, rija pretsāpju tabletes. Pārdozēja zāles un viņam uzreiz tika izsaukti ātrie. Tāpēc, lai nemelo mediji, ka Bruknā netiek sniegta pirmā palīdzība! No kurienes izrauts apgalvojums par trīs dienu gavēni? Vispār jau gavēnis uz bērniem neattiecas. Ja pieaugušie rupji pārkāpa noteikumus, tad gan varēja pusdienās sēdēt pie galda un ēst maizi ar tēju, kamēr pārējie mielojās. Pat lielā gavēņa piektdienās, kad bija tiešām jāgavē, uz galda nebija tikai ūdens un maize. Bija medus, ievārījums, cukurs. Turklāt nekad nebija jāgavē visa diena.

Mēs dzīvojam laikos, kad būt deģenerātam ir norma. Gandrīz vairs nav īstu vīriešu - bruņinieku-tēvu, bet ir veči-bābeņi, ar kuriem var tikai papļerkstēt, bet nekad doties izlūkos, - uzreiz pametīs vienu pie pirmajām grūtībām. Maz ir arī īstu sieviešu - princešu-māšu, kas spējīgas radīt māju sajūtu, nevis tikai zāģēt vīru un naudu pieprasīt. Bet bērnus mūsdienās audzē ar planšešu palīdzību - jau no agras bērnības jaunajam cilvēkam ir sačakarēta redze un veidojas kupris no sēdēšanas viedierīcēs. Ārprāts, cik ļauns ir Mediņš, ka mudina bērnus strādāt svaigā gaisā!

Mūsu pasaule nav ideāla, neviens cilvēks un neviena vieta nav ideāla. Pieprasīt no kāda būt ideālam, ir absurdi. Bet tie, kas sparīgi aprej citus, vienmēr paši slēpj daudz lielākus sūdus! Vienmēr ir vieglāk otra acī skabargu ieraudzīt, nekā savā baļķi saredzēt.

Aldis Gobzems:

No darba pienākuma neviens vēl nav nomiris. Darba pienākums ir pamats kārtīgam cilvēkam. Mani mācīja, ka darbs ir jāpabeidz arī, ja sāk līt vai iestājas tumsa. Disciplīna ir pareizi. Atbildība ir pareizi. Pierast pie pienākuma ir pareizi. Gavēt ir veselīgi un vajadzīgi. Tas būtu jādara ikvienam. Visus, kuri kritizē, es aicinu pašus atjaunot baznīcas, muižas, pašus izglābt narkomānus vai pašnāvniekus. Es aicinu kritizētājus izdarīt tikpat daudz kā Mediņš un tikai tad kritizēt.

Elita Veidemane:

Priesteris Andrejs Mediņš nav putekļu slotiņa, viņš drīzāk ir smilšpapīrs. Bet publikas daļa, kas drīz pārsprāgs savā liekulībā, nezina, kur dēties, kad viņš saka: “Tizlie vecāki sava mazā pirdiena priekšā neko nevarēja izdarīt.” Tieši kurš vārds bija nepareizs? Kura intonācija bija nepatiesa? “Lielo” cilvēku nevarība mazo “pirdienu” priekšā - tā ir šodienas realitāte. Tā ir šodienas ačgārnā pasaule, kuras labošanai noder vienīgi smilšpapīrs. Putekļu slotiņu varat izmest.

****

Tālāk publicējam tikai dažas no desmitiem liecību, kurās cilvēki, kas paši vai viņu radinieki reiz dzīvojuši Bruknā, stāsta par to, kā šī kopiena un Andrejs Mediņš palīdzējuši izmainīt viņu dzīvi.

Reinis Raudis:

2013.gadā biju tuvu nāvei, jo biju nodzēries tik tālu, ka neviens mani negribēja redzēt. Es lūdzu palīdzību Andrejam Medinam Bruknā. Viņš mani pieņēma. Bruknā nodzīvoju gadu, līdz 2014.gada rudenī man Bāriņtiesa atdeva meitu Lauru. Man nebija ne darbs, ne dzīvesvieta. Andrejs mani pierakstīja Bruknā un meitu Lauru iekārtoja Bārbeles bērnudārzā, kamēr es pats sāku strādāt un par meitu varēju gādāt. Ja nebūtu Andrejs Mediņš, es vairs nebūtu starp dzīvajiem. Paldies tev, Andrej!

Olita Gentvilo:

Man pazīstamu pāri atkopa Bruknā! Līdz bomžiem bija nodzērušies. Māsa atrada Bruknu. Divus gadus nodzīvoja tur tīri, apģērbti, paēduši. Jā, strādāja kā viens tā otrs, noteikumi stingri, bet prom nebūtu braukuši ne par ko! Vēl salaulāja tur abus, pat ar radiniekiem un viesībām. Tagad abi dzīvo laimīgi, strādā, ir kur dzīvot. Bruknu atceras kā svarīgu savas atdzimšanas posmu.

Aivija Bārda:

Georgs [Aivijas neredzīgais dēlēns - Red.] uz Bruknu brauca patstāvīgi un noteikti sevi var saukt par Bruknas bērnu. Tieši šeit viņš iemācījās un ieguva savas dzīves stabilos pamatakmeņus - mīlestību pret visu dzīvo, darba un dzīves prieku pēc kopā pavadītiem darbiem muzicējot un baudot muižas dzīvi, satiekoties ar draugiem, kuru likteņi nebija no vienkāršajiem. Brukna noteikti ārstēja labāk nekā visas psihoterapijas prakses. Ar vienkāršās dzīves terapiju, mieru un lūgšanām.

Dita Pavloviča:

Bārbeles zēnu skolā mums mācās labi pazīstams puika. Ar šo puiša cilvēku vecāki neprata tikt galā. Vietējā lauku pamatskoliņā viņš no skolotājiem pina pīnītes, no pagaldes stundas vadīdams pēc sava scenārija. No sirds priecājāmies, kad tika uzņemts Bārbeles zēnu skolā, kas nāca par labu gan sekmēm, gan uzvedībai. Puikas gan baznīcā piekalpo, gan strādā, gan kvalitatīvi atpūšas. Sniedz brīnišķīgus koncertus. Un nekādas degradējošas “sēdēšanas telefonā”. Atceros, viņš sacīja, ka vietēji bērni no grūtām ģimenēm nāk uz muižu paēst, kaut ko padarīt. Vecākiem taču bieži nav laika un prasmes ar viņiem nodarboties, bet tur vismaz var iemācīties kādus vīru darbus.

Ritma Magg:

Andrejs savulaik ļoti palīdzēja man un maniem bērniem. Un Bruknas noteikumi ļoti labi saved kārtībā galvu. Starp citu, Bruknai apkārt NAV sētas! Jebkurš pārstrādinātais un badā mērdētais nabadziņš var pamest kopienu un kājām aiziet līdz Rīgai vai Bauskai dažu stundu laikā.

Sandis Riekstiņš:

Beidzamās dienas, klausoties mediju sniegto informāciju par notikumiem Bruknā, nespēju klusēt. Ir lietas, ko katrs no mums gribētu izdzēst un padarīt nebijušas. Arī manā dzīvē tādas, ko nekad neesmu gribējis stāstīt, ir. Tomēr šobrīd jūtu, ka pienācis laiks…

Mana dzīve iegrozījās tā, ka jau padsmitnieka vecumā bija jāsāk dzīvot patstāvīgi. Nebija neviena, kas par mani īpaši uztrauktos. Darīju visu slikto, ko padsmitnieks var izdomāt, jo tolaik dzīvoju ar vienu sajūtu - neesmu nevienam vajadzīgs un arī man nevienu nevajag! Bija gan kautiņi, gan alkohola lietošana. Biju mežonis, spītīgs un nevaldāms.

Pēc pamatskolas devos mācīties uz Rīgu. Mantojumā saņēmu raksturojumu no skolas: “Ir bijuši alkoholisko dzērienu lietošanas gadījumi diskotēkās!” Ar tādu raksturojumu varēju iet dillēs! Tomēr nokārtoju iestājeksāmenus un tiku uzņemts Rīgas Tehniskajā koledžā. Diemžēl pēc pusgada no koledžas izstājos. Atgriezos laukos un sāku strādāt vietējā kokzāģētavā. Smagais darbs sliktos apstākļos lika saprast, ka tādu dzīvi negribu, tāpēc vasarā atkal devos uz Rīgu. Beidzot vienā skolā tiku uzņemts. Mācījos, bet jutu, ka neko negribu. Es neredzēju dzīvei jēgu. Biju kā ievainots zvērs, kam labākā aizsardzība ir uzbrukums, līdz 3.kursa beigās mani lūdza pamest skolu. Un tad es salūzu…

Man bija kauns rādīties acīs radiem, braukt atpakaļ uz laukiem, lūgt palīdzību. Es biju palicis viens savos 18 gados. Valsts iestādes mani futbolēja no vienas pie otras un atteica jebkādu palīdzību. Es zinu, ko nozīmē ziemā nakšņot daudzstāvu mājas bēniņos, vai klaiņot pa ielām, nezinot, kur iet.

Atgriezos laukos un mani savā ģimenē pieņēma sveši cilvēki. Atradu darbu citā kokzāģētavā. Darbs aukstumā, degvīns ar večiem, cigaretes, mājas… Tā nodzīvoju vēl pusgadu un sapratu, ka negribu tādu dzīvi. Sākās mans pēdējais mēģinājums tikt uz Rīgu, pabeigt mācības un atrast darbu. Skolā tiku uzņemts, bet dienesta viesnīcas skolai nebija. Pēc divu mēnešu meklēšanas atradu dienesta viesnīcu, bet bija jāatnes no bāreņu biedrības garantijas vēstule, ka viņi galvo par mani. Skolu pabeidzu, bet pa to laiku biju iepinies “interesantās” kompānijās, jo likās, ka mani tur uzklausa, saprot.

Atšķirībā no daudziem maniem līdzgaitniekiem, es nenodzēros, nenonācu cietumā, neizdarīju pašnāvību. Es tiku no tā purva ārā ar savu spītu, neatlaidību, un pavisam noteikti zinu - Kāds man stāvēja klāt! Es izdzīvoju, pateicoties tiem cilvēkiem, kurus satiku dzīves ceļā. Milzīgs paldies viņiem par to! Tomēr es būtu bijis laimīgs, ja toreiz būtu bijusi tāda Bruknas kopiena un Andrejs Mediņš. Bruknā palīdz tieši tādiem cilvēkiem, kāds biju es. Ja man toreiz būtu bijusi iespēja, es daudz ātrāk būtu ticis uz kājām un sakārtojis savu galvu. Labi vai slikti, bet viss nāk caur grūtībām, smagu darbu, un tas šobrīd ir izteikts kā lielākais pārmetums Bruknas kopienai.

Mani varēja sist, lamāt, bet tas neko nemainīja. Man gribējās, lai mani uzklausa, saprot. Tieši to Bruknā cilvēks saņem - viņš tiek uzklausīts un saprasts. Pirms kādu nosodām, pamēģinām pabūt viņa ādā. Ja man katru dienu būtu jāstrādā ar tādiem, kāds reiz biju es, gan jau arī kādreiz paspruktu kāds asāks vārds, skarbāka reakcija, bet ne jau tāpēc, ka vēlu kādam ļaunu. Pirms linčot Mediņu, uzņemieties viņa darbu. Es nezinu, cik viņš labs vai slikts, bet tiem cilvēkiem cita nav. Arī man nav salda mēle, nav augstākās izglītības, nav miljonu, bet ir sirds. Un es ticu, ka Mediņam arī ir sirds.

****

Īpaša tēma cilvēku diskusijās atvēlēta plašsaziņas līdzekļu lomai šī notikuma atspoguļošanā. Daudzi ir sašutuši par mediju vienpusību, meklējot tikai lētu sensāciju un visu slikto, bet pilnīgi ignorējot labo un paliekošo, ko Andrejs Mediņš un Bruknas kopiena ir paveikuši un turpina darīt.

Līga Slišāne:

Kā sitiens pa saules pinumu - tā varētu raksturot “Panorāmas” sižetus par priesteri Andreju Mediņu un Kalna svētību kopienu Bruknā. Nekas nav pierādīts, bet spriedums jau pasludināts bez tiesas un lieciniekiem. Mana draudzene, kas strādā tiesu sistēmā, bija šokā, kad “Panorāma” skaļi paziņoja, ka notikumi Bruknā esot smagākais bērnu tiesību pārkāpums Latvijā. Kāpēc “Panorāma” nepieminēja nevienu no Andreja Mediņa labajiem darbiem? Cik bezpajumtnieku viņš ir izglābis no nāves uz ielas, cik cilvēkus izvilcis no atkarību purva, cik tūkstošus izguldinājis un pabarojis, cik baznīcu uzcēlis un atjaunojis, cik skolu izglābis no pazušanas, cik dārzu iestādījis. Visdrīzāk par to neviens vairs nerunās.

Maruta Kaminska:

Man ir kauns par mūsu televīzijas žurnālistiem! Par to, ka uztaisīja tādu sižetu, un par tiem, kas to publicēja. Par cilvēkiem, kuriem nav zināšanu, bet ir viedoklis. Esot kopā ar Andreju gan Bruknā, gan Bārbelē, gan Kurmenē, redzēju kā bērni lipa ap viņu kā ap medus podu. Ticiet man, Andrejs nešķiro cilvēkus - viņš mīl visus ar visiem viņu trūkumiem. Ļaujiet viņam darīt Dieva darbu!

Inese Škutāne:

Kad Bruknā un Kurmenē notika koncerti, tā pati “Panorāma” slavināja - cik jauki, ka kāds ko tādu dara. Tagad no vienas anonīmas sūdzības saceļ tādu brēku. Tad kādēļ šie “drosmīgie” žurnālisti neatklāj anonīmo autoru? Viņa tiesības tiek ievērotas, bet Andreju Mediņu norej kā suni. Kur te loģika un godīgums! Ja saucam vārdus, tad visus iesaistītos, nevis tikai vienu priesteri. Izskatās pēc gļēvulības gan no žurnālistu puses, gan no šīs anonīmās personas.

Gunārs Ušča:

Visi ir aizmirsuši tādu jēdzienu kā NEVAINĪBAS PREZUMPCIJA. Pats trakākais ir tas, ka tevi publiski aplej ar samazgām un neviens ne par ko neatbild. Un cilvēkam nezin kāpēc jāpierāda, ka viņš nav kamielis. Es gribētu redzēt visu delegāciju, sākot ar bezjēdzīgo Bērnu tiesību aizsardzības centru, visus samazgu lējējus atbildam par savu publisko viedokli. Dīvaina izpratne par demokrātiju.

Valdis Dvorovs:

Kā darbojas apmelošanas kampaņas? Tās varbūtību pasniedz visļaunākajā izskatā, lai sasniegtu satriecošu rezultātu. Tu pat vari nenojaust, ka tas, kura dēļ tu atdod dzīvību, ar zemisku prieku tevi sit krustā. Taču, kas mani saista vairāk - mediji, kuri ir pasaules valdnieka balss, vai Dieva balss? Labi zinādami, kā darbojas masu mediji un pasaule, ar kādu kāru naidu viņi varētu visu, kas saistīts ar kristietību, apmelot un saplosīt, mēs tomēr esam gatavi plosīt tieši tāpat. Lai Dievs svētī, ka netopam pasaulei līdzīgi. Jo nevar zināt, kuru plosīs nākamo. Ja nu tie esam mēs paši?

Mārcis Jencītis:

Priesteri Andreju Mediņu neapsūdz par lietas būtību. Medijos es neredzu, ka kāds meklētu to, ko viņš izdarījis labu. Ir objektīvi jāvērtē cilvēka veikums. Ārpus konteksta izrautas frāzes ir apzināta neslavas celšana. Mediju virsrakstu frāzes ir briesmīgas, rodas sajūta, ka bērni bezmaz koncentrācijas nometnē turēti. Priesterim ir savs runas stils, un strādājot ar tādiem cilvēkiem dažādi vārdi izsprūk. Mediji bija paņēmuši priestera vārdus, ar kuriem viņš citēja bērnu lamāšanos. No tiem uztaisīts virsraksts, un daudzi cilvēki nemaz neiedziļinās lietas būtībā, bet izdara secinājumus.

Jebkuru cilvēku var nomelnot un pazudināt. Jebkuru organizāciju var nomelnot un pazudināt. Var radīt sabiedrisko domu caur medijiem. Kāpēc mediji uzbrūk vienam cilvēkam, kurš dara labus darbus? Viņš kalpo narkomāniem, dzērājiem, un viņos tiešām notiek izmaiņas. Kāpēc mediji neredz, cik daudz cilvēku ir izmainīti? Kāpēc viņi atradīs tikai tos, kuriem nav notikušas labas izmaiņas un kuri paši ir līdzvainīgi pie tā, ka viņiem nav izmaiņu? Kāpēc viņi meklē tikai tādas liecības? Kāpēc tikai negatīvo? Iemesls ir tas, ka Dieva Gars un pasaules gars ir absolūti pretēji poli. Tur ir neizbēgams konflikts.

****

Tomēr arī kristiešu vidū ir cilvēki, kas Mediņu un viņa darba metodes kritizē. Apzināti nepublicējam viedokļus, ko pauduši neticīgie, dažādu maldu mācību adepti vai cilvēki, kas kādreiz bijuši saistīti ar Bruknu, bet tagad aizgājuši no Dieva. Vārdu dodam tikai tiem, kas joprojām ir aktīvi Kristus sekotāji.

Brigita Smildziņa:

Es lūdzu Dievu par šo situāciju, lai Viņš man atklāj, kāda ir patiesība. Un notika negaidīta lieta. Skatos, man telefonā atnākusi ziņa no viena drauga. Cilvēks savulaik mācījies katoļu seminārā un nonācis garīgās pretrunās ar semināra vadību. Viņu aizsūtīja pie minētā kunga uz pārrunām. Dienu tur pabijis, viņš sapratis, ka vienīgais pareizais un atbalstāmais viedoklis ir tikai Mediņam. Tur klausa tikai viņa teiktajai patiesībai. Nevienam citam tur tiesību uz viedokli nav. Esot bijusi saruna, kuras laikā priesteris negaidīti un spēcīgi jaunajam cilvēkam iesitis pa saules pinumu. Tagad ziņās dzirdam, ka tieši tas pats paņēmiens lietots arī pret citiem. Pakļaušana un iebaidīšana tā ir.

Ilgi mocījos iekšējās pretrunās, vai rakstīt par šo, vai noklusēt. Negribu izplatīt melus vai nepatiesus apgalvojumus. Bet tas bija nācis pēc manas lūgšanas. Un es sajutu pienākumu tomēr uzdrīkstēties un padalīties ar šī cilvēka teikto. Cilvēks to uzticēja tikai man un publiski nekur neafišēja, kaut tagad būtu lieliska iespēja to darīt. Un man bija jāizlemj, teikt to vai noklusēt. Pagrūti, bet ja sirds nav mierā, ir jādara. Jo kam tad es to teikšu, ja ne ticības brāļiem. Arī smagas situācijas ir jāizrunā un jāizlūdz, lai viss ļaunais tiek padzīts no Kristus Miesas.

Agnese Vārna:

Jēzus nepazemoja cilvēkus un nebija rupjš. Ņirdzīgajos izteikumos par it visu nav ne smakas no Jēzus. Augstprātība un necieņa. Es to savām ausīm esmu dzirdējusi. Dievs savu godu nevienam nedos. Ja cilvēku sāk pielūgt kā dievu, labi tas beigties nevar. Bet Dievs var lietot jebkuru - vissvētāko un necienīgāko. Par cilvēkiem, kas caur šo [Bruknu] ir nostājušies uz ceļa, slava un pateicība Dievam!

Alens Pavlovskis:

Esmu pēdējā laikā daudz dzirdējis par Mediņu un Bruknu. Citi viņu aizstāv, citi nopeļ. Tie, kas aizstāv, nezina otru pusi, jo viņiem ir pasniegta skaistā, ārējā puse. Es Bruknas kopienā biju gadu un trīs mēnešus kā rehabilitants un saku - lai cilvēks varētu spriest, jāredz abas puses. Tāpēc es ieteiktu - aizejiet uz kopienu un padzīvojiet vismaz pusgadu, tad varēsiet secināt paši.

Nav runa, ka nebūtu jāstrādā. Protams, ir jāstrādā, tomēr darba terapija nedara brīvu no atkarībām. Vienīgais, kurš atbrīvo un maina dzīvi, ir Jēzus Kristus! Piekrītu, katrā centrā ir sava disciplīna un režīms, bet pirmajā vietā jābūt Jēzum Kristum. Es pēc Bruknas aizgāju uz “Teen Challenge Latvija” rehabilitācijas centru, kur iepazinu, kas patiesi ir Jēzus Kristus, un šodien jau deviņus gadus esmu brīvs. Arī tur bija jāstrādā, bet pirmajā vietā mēs likām Jēzu Kristu. Ir bijis arī tā, ka vīri, kas strādā trīs darbos, lai nebūtu jādzer, beigās tāpat noraujas. Tās ir garīgas lietas, kuras var mainīt tikai Kristus!

Cik atceros Mediņa teikto, Bībeli nevajagot lasīt - pietiekot ar to, kas rakstīts “Mieram tuvu”. Jo, kad lasa Bībeli, uzreiz rodas jautājumi par strādāšanu svētdienās. Bija cilvēki, kas brauca un stāstīja par Bībeli, bet tie kaut kā ātri pārtrauca braukt. Dzīves nemaina rehabilitācijas centri - tie ir tikai vieta, kur tev ir iespēja sākt kaut ko mainīt. Jēzus Kristus katra sirdī - tikai tad mūsu dzīves patiesi tiks izmainītas!

****

Cilvēku sašutumu izpelnījušās arī valsts institūcijas, kas pašas darīdamas ļoti maz, lai cilvēki ar tādām prolēmām, kādas ir Bruknas audzēkņiem, iegūtu reālu palīdzību un risinājumu, ir gatavas iznīcināt darbu, ko daudzu gadu garumā veic priesteris Mediņš. Šajā sakarībā komentāros parādās arī pārdomas par mūsdienu absurdi liberālajām audzināšanas metodēm un to bēdīgajām sekām.

Dita Pavloviča:

Augsts žogs, sterila vide, saskaitīti bērni, kas zina savas tiesības neko nedarīt, izņemot ēšanu un atpūtu -  vai tāda ir institūciju vīzija par vidi, no kuras iznāks normāls cilvēks? Vai arī plaši atvērtas durvis, pa kurām var nākt un iet un dot un saņemt.

Jānis Akmens:

Kretinē sociālie dienesti, kas audzina slaistus, kuri nekur nestrādā un netaisās strādāt, jo var aiziet pie sociālās darbiniecītes, pačīkstēt un dabūt visādus labumus. Tā arī izaug parazīti. Ir teikts: “Kas nestrādā, tam nebūs ēst!” Mediņš nevienu badā nav turējis - maize un ūdens bija. Kur ir teikts, ka obligāti jādod desa un piens? Parasti pļerkst tie, kuri nav strādājuši ar šādiem bērniem kaut vai skolā. Tagad bērniem ir tiesības, bet nav nekādas atbildības, var mierīgi skolotāju rupji pasūtīt d..st. Tādiem ar pātagu pa muguru un uzreiz viss pieleks. Un tā nebūs vardarbība, bet kārtīgas zāles dvēselei.

Zane Miteniece:

Visi grib pa labo un mīļo, visiem ir tiesības, visiem vārda brīvība. Tas labi mūsdienās redzams bērnu audzināšanas metodēs. Stingrāku vārdu pateikt nedrīkst, stingrāk pāraudzināt nedrīkst. Tiklīdz vecāks uzliek pienākumu un bērns par to pasūdzas, tā vecāks tiek brīdināts par bērna paverdzināšanu. Ačgārni, ka vispirms ir tiesības un tikai tad pienākumi. Cik tālu mēs tā varam tikt? Un no kā tad sargā? No darba mīlestības, no pienākuma sajūtas, no cieņas un pieklājības izrādīšanas? Un ko ar šiem jaunajiem cilvēkiem sabiedrībai darīt pēc tam, kad viņi savas tiesības un brīvības izmantojuši pēc pilnas programmas, dzīvi sev sabojājuši un nonākuši atkarību gūstā?

Krista Milberga:

Var rakstīt blāķiem papīrus, citēt normas, bet reālā dzīvē būt bez dūšas pārtraukt bērna un pieaugušā aplamu rīcību, bez dūšas saukt lietas īstajos vārdos. Dubultstandarti un izlikšanās ir mūsdienu liga. Valsts vara robežas pārkāpjošos, draudošos, izlaidušos liek aiz restēm. Bieži vien nākas pielietot spēku. Ne tikai pret pieaugušajiem, bet arī pret pieaugušo jau salauztajiem bērniem. Kad jums nav varas, paliek tikai vārds, paša morāles vērtības un mīlestība, ar kuriem jāspēj pabarot bērnā pagalam novārgušais labais vilks, kuru gandrīz aprijis pieaugušo vienaldzības pārbarotais ļaunais vilks.

Šķiet, Bruknas garīgais līderis to darījis un viņam tas izdevies. Bet tad iesaistījusies līdz šim kuslā un ar bērniem sarunāties nespējošā institūcija VBTAI. Jau ilgus gadus apbrīnoju amatpersonu spēju sarakstīt blāķiem papīrus, bet nespēju ātri rīkoties bērnu interesēs. Tas redzams visās jomās. Sākot no skolas somu smaguma, agrajām stundām, mazajiem starpbrīžiem bez svaiga gaisa, garajām skolas dienām, kuru rezultātā iegūstam agresīvus, apmaldījušos un ar vienaldzību inficētus cilvēkus. Lai ar šo gadījumu patiešām sāktos pagrieziena punkts sabiedrības redzējumā!

Inga Lāsma Saļmo:

Rodas sajūta, ka šie kritizētāji dzīvo debesmannas valstībā ar putukrējuma glazūru! Kamēr Dievs jūs lutinās un neievedīs jūsu laimes pilnajā dzīvē narkomānu, alkoholiķi vai vardarbīgo, tikmēr varat laimīgi citēt likumus, bērna tiesības, psihologa padomus! Jūs dzīvojat dzīves ilūzijā, kur ir augstskolu grādi, intelektuālas sarunas un dzīves jēgas meklējumi Indijā. Jūs dzīvojat citā pasaulē, bet esat piemirsuši, ka ir paralēlā pasaule, kur izglītība nav pat pamatskolas, komunikācija ar ģimenes locekļiem ir ar rupju “piesitienu”, vardarbība, izsmiešana, pazemošana ir ikdienišķa. Šie cilvēki citu dzīvi nav redzējuši. Kamēr jūs te filozofējat par bērnu tiesībām, tikmēr kāda māte laiž vēnā savu dienišķo devu, bet kāds bērns ēd sapelējušu maizi vai dzer “gardas alus putiņas”.

Brukna daudziem ir pēdējā vieta, kur glābties pirms cietuma vai nāves! Lai kļūtu par cilvēku! Jūsu smalkajās, inteliģentajās smadzenēs nav tāda faila, lai saprastu, kā tas ir būt dziļā bezdibenī! Jūs neesat tik attīstīti, lai saprastu: “Kas no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni!” Tas, ka jūs ziedojat nabagiem, nepadara jūs par varoņiem! Ejiet pie slimajiem, pie pamestajiem, pie nelaimīgajiem. Dodiet roku, mazgājiet kājas, runājiet! Nevis muldat, kādi panti pārkāpti un kā pareizi jāmāca dzīvot!

Liene Broka:

Ucināsim un lutināsim vien tālāk savus bērnus, audzināsim patērētāju sabiedrību, kuri domās, ka viņiem viss tāpat pienākas. Augsts dzīves līmenis, pieklājīgas algas. Darbs? Priekš kam? Esmu dzirdējusi no sešgadīgiem bērniem frāzi: “Strādā tikai muļķi!” Mediņš taču teica, ka vecāki ir bezspēcīgi, viņi netiek galā ar savu p..dienu. Tā ir viena medaļas puse. Otra - bērni, kas uzaug nelabvēlīgā vidē. Vai valstij viņi ir vajadzīgi? Vai sabiedrībai viņi ir vajadzīgi? Bet Mediņam sāp sirds par šiem bērniem.

Sandra Ūpe Våge:

Bruknas uzpūstā “lieta” ir mūsu sabiedrībā svarīga tieši ar to, kādu spriedumu mēs parakstīsim sev, saviem bērniem un mazbērniem. Ja Bruknas darbu iznīcinās, skolas pēc gadiem varēsim klapēt ciet. Tā vienkāršā iemesla pēc, ka nebūs skolotāju, kuri vēlēsies tur strādāt. Mans vīrs strādā skolā ne tai nabadzīgākajā valstī. Katra diena skolā ir cīņa. Lielāko dienas daļu skolotāji pavada ieviešot apstākļus, lai kaut ko spētu iemācīt. Ir bērni, kuri rupji lamājas, kāpj pa skolas jumtiem, piesola kādu nodurt. Rupjības un seksuāla rakstura teksti skolotāju virzienā ir ikdiena. Gandrīz katru dienu notiek sapulces, kurās tiek apspriests, ar kādām metodēm varētu mācīt, jo ir likumi un bērnu tiesības, kuras nedrīkst pārkāpt. Stingrākas attieksmes dēļ vīra kolēģis zaudēja darbu, jo kādi puišeļi pasūdzējās direktorei.

Skolotāji ir tādi Orvela “Fermas” zirgi un Doni Kihoti. Viņiem problēma jāmeklē tur, kur viņi drīkst to meklēt, nevis tur, kur tā ir. Viņi nedrīkst vecākiem pateikt - audziniet savu bērnu! Jūsu bērnam ir totālas uzvedības problēmas! Jūsu bērnam nav diagnozes, bet viņš vienkārši ir vājprātīgi neaudzināts. Pat valstiskā līmenī šo jautājumu nedrīkst cilāt. Rāmju nospraušanas vietā labāk tiek izvēlēta diagnoze. Bērnam tiek dotas narkotikām līdzīgas zāles. Nav jāskaidro, kas notiek ar cilvēku, ilglaicīgi lietojot tādus preparātus. Tāpēc, pirms ģībt, dzirdot vārdu “tizlenis”, padomājiet plašāk. Vai tas ir tas, ko mēs saviem bērniem vēlamies? Ir valstis un sabiedrības, kuras šo “vilcienu” jau palaidušas garām.

Daina Brila:

Baltinavas skolas skolotāja Ināra Kaša ar asarām stāsta: “Vēl pirms pāris gadiem audzēkņi mūs sauca par govīm un cūkām, bet tagad skolotāju apzīmēšanai tiek lietoti Čaka ielas vārdi. Kad es padsmitgadīgām meitenēm, kuras nevēlējās kājām doties uz mājām, aizrādīju, ka pat es, gandrīz 50 gadus veca sieviete, vēl varu paiet, no divām pusaudzēm saņēmu atbildi: “Zajob… su..!” Vissāpīgāk, ka ar vārdiem “bļ..!” piebalsoja meitene, kuru esmu mācījusi no pirmās klases.” Skolotājas stāstīto apstiprina sociālā darbiniece Nora Sondare, kuru audzēkņi dusmu brīžos saucot par “veco mauku”. Šādus lamuvārdus no skolas audzēkņu puses dienā varot dzirdot vismaz desmit reizes.

Skolotāja Māra Ozola:

Visās malās runā par Bruknu un Mediņu. Man tas raisa atmiņas. Es reiz aizmuku no darba. Esmu gan smagus, gan grūtus, gan pretīgus darbus strādājusi, bet pirmoreiz dezertēju no kaujas lauka. Tas bija bērnunamā - izturēju tikai mēnesi. Ar bērniem (pusaudžiem) sapratos labi, bet nespēju izturēt absolūto bezcerību un nespēju jelko ietekmēt. Ik pa divām nedēļām ieradās “bērnu glābēji” un sīki iztaujāja, vai tik no pedagogiem kāds nav ko ļaunu darījis. Bērni, protams, centās būt atsaucīgi.

Rezultāts - pedagogi bija spiesti bezspēcīgi noskatīties, kā stiprākie izrēķinās ar vājākiem. Drīkstēja gan stāstīt, ka tā darīt nav labi. Drīkstēja arī stāties pa vidu, lai iekarsušais kauslis sit skolotāju. Labākā audzinātāja, kas strādāja ar sirdi un dvēseli, saņēma rājienu par teikumu: “Es tev vienreiz sadošu!” Valdīja nevis pedagogi, bet neoficiāla bērnu pašpārvalde. Tādā bērnu kropļošanā es nespēju piedalīties. Dižajiem kritiķiem ieteiktu pastrādāt vismaz mēnesi ar tādiem cilvēku pamestiem grūtdieņiem un tikai tad ķerties pie rakstīšanas vai runāšanas. Kur ir jūsu audžudēli un audžumeitas? Kur un kad esat darbojušies ar grūtajiem bērniem? Vāvuļošana un kritizēšana neskaitās.

****

Visbeidzot dažas domas par to, kādam būtu jābūt kristīga cilvēka skatījumam uz šo gadījumu un ažiotāžu ap to. Par to, ka aiz katra šāda notikuma stāv garīgās pasaules spēki un ka cīņa šajā neredzamajā, garīgajā frontē starp gaismu un tumsu, Dievu un sātanu turpinās.

Valdis Dvorovs:

Nevienai pasaules organizācijai nerūp, bet gan gribas izārdīt to, ko Dievs ceļ. Man personīgi var nepatikt kā izsakās kādi cilvēki. Ja runa ir par kalpotājiem, tad īpaši, jo no tiem desmitkārtīgi atprasīs. Tomēr, ņemot vērā to, kādu dzīvi dzīvo Mediņš un kāds ir viņa ieguldījums Debesu Valstībā, sliecos iestāties par savu brāli ticībā, neatkarīgi no tā, vai viņš ir katolis, baptists, luterānis vai pentakosts.

Anita Upīte:

Ja sāk vajāt katoļus, tad drīz būs pārējo laiks. Nemaz nebrīnieties, ka nodevēji būs no pašu draudzes. Jēzu jau nenodeva romieši, bet savējais, kurš trīs gadus bija kopā ar Viņu, ēda, dzēra un brīnumus redzēja. Mantkārība un bailes par savu ādu daudzus novedīs ellē. Bet izglābsies tie, kuri pastāvēs līdz galam. Tagad ir laiks beidzot meklēt Dieva vaigu un darīt to, ko Viņš pavēlējis - sludināt Labo Vēsti.

Priesteris Mediņš ir karojis Afganistānā un, kā zināms, no turienes neviens garīgi vesels neatgriežas. Tomēr viņš vismaz kaut ko dara. Pārējie neko nedara un kritizē tos, kuri dara. Mediji nekad nav piederējuši Dievam, tāpēc nav ko brīnīties, ko tur raksta vai runā. Patiesība ir vienīgi Dieva Vārdā. Pasaulē viss notiek pēc tumsas valdnieka pavēles. Mēs esam gaismas bērni un mums ir cits Kungs un citi likumi. Mums ir dota pavēle mīlēt pazudušos, par viņiem lūgt un sludināt Kristu.

Mārcis Jencītis:

Masu mediji ir radījuši milzu ažiotāžu ar negatīvu pieskaņu, ka viens labs cilvēks vienā dienā kļuvis slikts. Ir bijušas intervijas ar viņu, viņš ir arī Latvijas lepnums. Bet pēkšņi vienā dienā viņš ir slikts, jo izdarījis dažus pārkāpumus. Varbūt tu esi kristietis un domā, ka tas attiecas tikai uz Mediņu, uz katoļu draudzi? Kristieši pasaulīgajiem medijiem ir gards kumoss. Ja kāds domā, ka tas attiecas tikai uz vienu Baznīcu, tad tā nav. Tas nav tikai Andrejs Mediņš, tā nav viena draudze - tā ir visa Kristus Draudze, kuru apsūdz. Viss sākās ar priesteri Andreju Mediņu, bet katrai draudzei pienāk savs laiks. Mēs esam ar priesteri Andreju Mediņu un par to lūdzam, mēs esam par Baznīcu un visu Kristus Miesu!

Turpinājums 2.lapā.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Lapas: 1 2

Komentāri (8)

  1. Vai uz masu medijiem neattiecas aizliegums sacīt “naida runu”? “Panorāma”, “Delfi”, “Apollo” - jūsu uzbrukumi Mediņam ir “naida runas” paraugi.

  2. Šis stāsts izgaismo Latvijas likumdošanas neskaidro raksturu un iespēju interpretācijai. Vairākums Mediņa aizstāvju un nosodītāju argumentē ar interpretācijām. Labi, slikti, garas (vagas) utml. Jo vairāk vietas interpretācijām, jo lielāka putra un mazāk skaidrības. Tajā vietā neesmu dzirdējis priekšlikumus konkretizēt, labot tos likumdošanas aktus, kuru pārkāpšanā pr. Mediņš ir apsūdzēts.

    Mani uzmanīgu dara šādu interpretāciju un viedokļu pasludināšana par pareizu vai likumīgu. Līdzīgi, ja Marsa parka skandālā iesaistītajiem piedāvātu lāpstas (labāk pirkt lāpstas pašiem) un aicinātu stādīt kokus (pilsētā), es gribētu redzēt sauso atlikumu. Nakts melnumā stādīt kokus. Nevis kameru ielenkumā, bet nevienam neredzot. Jā, vai Latvijas vai Rīgas likumdošanā ir kaut kas par nelikumīgu koku stādīšanu? Ja nav, vajadzētu pamēģināt. Pa kluso. Kurš piesakās?

  3. “Apzināti nepublicējam viedokļus, ko pauduši neticīgie, dažādu maldu mācību adepti vai cilvēki, kas kādreiz bijuši saistīti ar Bruknu, bet tagad aizgājuši no Dieva.”

    Jo?

  4. To GGG

    Jo? Jo šādu cilvēku viedoklis varētu nebūt objektīvs, neizprot dažādas nianses tieši kristietības kontekstā, tāpat kristīgās rehabilitācijas centru darba metodes, bet savu viedokli sakņojot sekulārās ideoloģijās un uzskatos. Turklāt šādu cilvēku teiktais varētu tikt apšaubīts kristīgajā sabiedrībā, uzskatot to par personīgas nepatikas vai aizvainojuma uz kopienu vai Mediņu personīgi diktētu.

  5. Mediņš un Jencītis sēž cietumā. Mediņš: Pēc kura panta sēdi? Jencītis: pēc Mal. 3:10. Un pēc kura Tevi? Mediņš: Pēc 2.Moz. 20:10.

  6. Ja esi bez naudas, noplucis dodies pie Mediņa. Kad būsi iemācījies strādāt un daudz pelnīsi, tad dodies pie Jencīša.

  7. Lineāri,
    man patīk tavs humors. Bet “Aizliegtā paņēmiena” pēdējā laika pastiprinātā interese par kristiešiem tomēr liek uzdot jautājumus…

  8. Turpini tos uzdot!

Uzraksti komentāru