- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Dzimuši Latvijā. Sports – Tāls, Lūsis, Semjonova

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2020. gada 7. septembris 07:00 sadaļā Zīmolu leģendas Latvijā

Sērijā “Dzimuši Latvijā” stāstām par mūsu zemē dzimušiem un pasaules slavu ieguvušiem cilvēkiem dažādās jomās - mākslā, baletā, zinātnē, akadēmiskajā mūzikā, pat dēkās un piedzīvojumu meklēšanā. Nu pienācis laiks sportam. Arī šajā jomā Latvijai ir ar ko lepoties. Iegūto titulu ziņā vēl ilgi nepārspēts paliks skeletonists Martins Dukurs, savi varoņi mums ir arī kamaniņu sportā, bobslejā, basketbolā, vieglatlētikā, riteņbraukšanā un daudzos citos sporta veidos. Šoreiz par trim no viņiem - šaha lielmeistaru Mihailu Tālu, visu laiku labāko šķēpmetēju Jāni Lūsi un Latvijas sieviešu basketbola leģendu Uļjanu Semjonovu.

Mihails Tāls. Šaha karalis

Mihails Tāls piedzima 1936.gada 9.novembrī Rīgas ebreju ģimenē. Viņa tēvs bija Latvijā pazīstams neiropatologs Nehemija Tāls, māte Ida Tāls. Nehemija Mihailam vienmēr palika īstais tētis, kaut pēc vairāku Tāla biogrāfu ziņām viņa bioloģiskais tēvs bijis Tālu ģimenes draugs Roberts Papīrmeistars. Pēc pirmā dēla Jakova piedzimšanas Nehemija pārcieta smagu slimību un viņam vairs nevarēja būt bērnu. Kad Mihailam bija 12 gadi, Nehemija nomira un par mātes otro vīru kļuva tieši Papīrmeistars. Ģimenes draugi stāsta, ka Roberts ļoti mīlējis Mišu. Tā nu sanāca, ka kopš bērnības Mišas dzīve bija cieši saistīta ar diviem vīriešiem, kurus abus viņš mīlēja kā savus tēvus, tikai katru nedaudz citādāk.

Miša kopā ar vecākiem;
attēlā labajā pusē apakšā - Tāla māte Ida kopā ar otro vīru Robertu Papīrmeistaru.

Bērnībā Miša bija slimīgs bērns. Jau no dzimšanas viņa labajai rokai trūka divu pirkstu. Sešu mēnešu vecumā puisēns piedzīvoja smagu infekciju ar augstu temperatūru, krampjiem un izteiktām meningīta pazīmēm. Ārsti brīdināja, ka izredzes izdzīvot nav lielas, tomēr Miša izķepurojās. Un ne vien izķepurojās, bet gadiem ejot sāka parādīt arvien izcilākas prāta spējas. Jau trīs gadu vecumā viņš iemācījās lasīt, bet piecu gadu vecumā spēja prātā sareizināt pat trīsciparu skaitļus.

Vācu karaspēkam 1941.gadā tuvojoties Rīgai, Tālu ģimene bija spiesta bēgt no Latvijas. Viņi evakuējās uz Jurlas ciemu Permas apgabalā Krievijā, kur dzīvoja līdz 1945.gadam, kad atgriezās dzimtenē. Pēc atgriešanās Miša sāka mācīties Rīgas 22.vidusskolā. Viņš bija apveltīts ar unikālu atmiņu, tāpēc uzreiz tika pārcelts trešajā klasē. Skolu Mihails beidza paātrināti 15 gadu vecumā. Izņēmuma kārtā viņam tika dota atļauja šādā agrīnā vecumā iestāties Latvijas Valsts Universitātē, kuras Filoloģijas fakultāti Miša absolvēja 1958.gadā, kļūstot par krievu valodas skolotāju.

Paralēli mācībām Mihails apmeklēja šaha pulciņu Rīgas Pionieru pilī. Ar šo spēli viņš bija iepazinies tēvs ārsta prakses uzgaidāmajā telpā, kur atradās šaha galdiņš, bet spēles gājienus Mišam iemācīja māsīca. Šahu Mihails sāka spēlēt septiņu gadu vecumā. Pionieru pilī par viņa pirmo treneri kļuva Jānis Krūzkops, vēlāk tas bija Aleksandrs Koblencs. Padomju Savienībā šahs bija ļoti populāra spēle. Jau 13 gadu vecumā Mihails kļuva par Latvijas jauniešu šaha izlases dalībnieku, kam sekoja republikas čempiona tituls 17 gadu vecumā. PSRS komandu čempionātā 1953.gadā Tāls dalīja 1-2 vietu un ieguva tiesības spēlei par PSRS Sporta meistara nosaukumu. Šo titulu viņš izcīnīja 1954.gadā.

Kopā ar citu nākamo latviešu šaha lielmeistaru Aivaru Ģipsli (kreisajā pusē) bērnībā.

1955.gadā Tāls uzvarēja PSRS čempionāta pusfinālā, iekļūstot turnīra finālā. Arī 1957.gadā viņš piedalījās čempionāta finālturnīrā, kur sekmīgi cīnījās ar lielmeistariem Dāvidu Bronšteinu, Paulu Keresu un Aleksandru Tolušu, kļūstot par PSRS čempionu. Par šo panākumu Tālam piešķīra starptautiskā lielmeistara titulu. Tajā pašā gadā Tāls sekmīgi piedalījās gan Pasaules studentu, gan Eiropas šaha čempionātos. Arī 1958.gada PSRS čempionāts Rīgā beidzās ar Mišas uzvaru. Sekoja uzvara zonālajā Turnīrā Portorožā, Slovēnijā (tolaik Dienvidslāvija). Tiesības cīnīties par pasaules čempiona titulu Tāls apstiprināja uzvarot šaha olimpiādē Minhenē un starptautiskā turnīrā Cīrihē.

Mihails šahista karjeras sākumā; attēlā kreisajā pusē - kopā ar otro tēvu Robertu Papīrmeistaru.

1960.gada 15.martā Puškina teātrī Maskavā notika Mihaila Tāla un krievu šaha vecmeistara Mihaila Botviņņika 24 partiju cīņa par pasaules čempiona titulu. Līdz tam abi meistari savā starpā nekad nebija spēlējuši. Botviņņikam tolaik jau bija 49 gadi, Tālam - tikai 23. Botviņņiks bija šaha klasiķis, Tāls - jauns šaha avantūrists. Pirms tikšanās daudzi uzskatīja, ka noteikti uzvarēs Botviņņiks, jo viņa autoritāte šaha pasaulē bija neapstrīdama. Kaut mačs notika Maskavā, publika vairāk atbalstīja rīdzinieku, jo viņš bija simpātisks ar savu ekstravaganto spēles manieri. Teātris bija stāvgrūdām pilns. Tie, kas netika iekšā, cīņai sekoja tuvējā parkā pie īpaši iekārtota demonstrāciju dēļa.

Cīņā par pasaules čempiona kroni. Tāls - Botviņņiks, 1960.gads, Maskava.

Vairākas partijas Tāls uzvarēja krāšņā stilā - ar riskantiem upuriem un žilbinošām kombinācijām. Aizraujošajā duelī viņš guva sešas uzvaras, divas reizes zaudēja, bet 13 partijas beidzās neizšķirti. Kopumā Tāls uzvarēja ar rezultātu 12,5 pret 8,5, kļūstot par tobrīd jaunāko pasaules čempionu šahā. Bija noticis neticamais - ar savu avantūristisko spēles stilu jaunais šaha ģēnijs izrādījās pārāks par atzīto vecmeistaru. Rīgā Tāls atgriezās ar milzīgu lauru vainagu kaklā. Uz perona un stacijas laukumā viņu sagaidīja tūkstošiem līdzjutēju, kas čempionu uz rokām aiznesa līdz automašīnai.

Jaunā pasaules čempiona sagaidīšana dzimtajā Rīgā.

Jau kā pasaules čempions Tāls piedalījās šaha olimpiādē Leipcigā un uzvarēja starptautiskā turnīrā Stokholmā. Bet no 1961.gada 23.marta līdz 20.maijam Maskavā notika Tāla - Botviņņika revanša mačs, kurā Tāls negaidīti zaudēja ar rezultātu 8:13. Šaha aprindās sprieda, ka Miša nav izdarījis visu, lai uzvarētu. Pat pretēji - kamēr Botviņņiks rūpīgi analizēja pretinieka spēli, jaunais čempions nodevās bohēmai. Iespējams, tas viņam netraucētu uzvarēt vēlreiz, taču neilgi pirms mača Tāls nopietni saslima. Viņš vērsās pie PSRS Sporta komitejas vadības ar lūgumu pārcelt maču uz vēlāku laiku, taču saņēma atteikumu. Maskaviešiem svarīgāks bija Botviņņika vārds. Spēlējot slims, Tāls maču zaudēja.

Tāla - Botviņņika revanša mačs 1961.gadā.

Taču Miša turpināja uzvarēt citos augsta ranga turnīros. Viņš guva uzvaru ļoti spēcīgā turnīrā Bledā, Slovēnijā (tolaik Dienvidslāvija), ieguva augstas vietas PSRS čempionātos. Kā pasaules eksčempions 1962.gadā Tāls piedalījās pasaules šaha čempiona pretendentu turnīrā Kirasao, tomēr slimība neļāva viņam izrādīt nopietnu konkurenci sāncenšiem. Divus mēnešus pirms turnīra Mišam bija veikta nieru operācija, un pēc trim apļiem viņš no cīņas izstājās. 1962.gadā Tāls piedalījās arī šaha olimpiādē Varnā, Bulgārijā, bet 1963.gadā uzvarēja memoriālajā turnīrā Miškolcā, Ungārijā.

Otrreiz pavisam tuvu pasaules šaha čempiona tronim Tāls nonāca 1964.-1966.gada čempiona pretendentu spēļu ciklā. Tajā laikā pasaules čempions bija Tigrans Petrosjans. Starpzonālajā turnīrā Tāls dalīja 1-4 vietu, kas ļāva viņam piedalīties pretendentu mačā 1965.gadā. Turnīrā viņš apspēlēja Lajošu Portišu, Bentu Larsenu un finālā par tiesībām spēlēt ar pasaules šaha čempionu tikās ar Borisu Spaski. Spēle notika Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi. Tomēr Spaskim izdevās pārspēt Tālu ar rezultātu 7:4, bet pēc tam finālā arī Petrosjanu, tā kļūstot par jauno pasaules šaha čempionu.

Mihails Tāls (kreisajā pusē) un Boriss Spaskis (labajā pusē).

Kā 1965.gada pretendentu mača finālists Tāls piedalīties līdzīgā mačā 1968.gadā. Aprīlī-maijā viņš Belgradā, Serbijā (tolaik Dienvidslāvija), spēlēja ceturtdaļfināla maču ar Svetozaru Gligoriču. Neskatoties uz to, ka spēle notika Gligoriča dzimtajā pilsētā un Tāls pirmajā partijā zaudēja, beigās viņam tomēr izdevās uzvarēt. Diemžēl pusfināla mačā ar Viktoru Korčnoju Tāls ar minimālu punktu starpību (4,5:5,5) zaudēja iespēju vēlreiz spēlēt par pasaules šaha čempiona kroni.

Jaunu karjeras uzplaukumu Tāls piedzīvoja 70.gadu nogalē. 1978.gadā viņš atkal uzvarēja PSRS čempionātā. Tas Mišam bija jau sestais PSRS čempiona tituls, vairāk uzvaru bija guvis tikai Botviņņiks. Nākamajā gadā Tāls dalīja 2-3 vietu Paula Keresa memoriālajā turnīrā Tallinā, ieguva dalītu pirmo vietu “Zvaigžņu turnīrā” Monreālā, Kanādā, un pārliecinoši uzvarēja starpzonālajā turnīrā Rīgā. Visos šajos turnīros kopā Tāls zaudēja tikai vienā vienīgā partijā. Karalis bija atgriezies.

1988.gadā Mihails Tāls vēlreiz kļuva par pasaules čempionu - šoreiz šaha ātrspēlē. Turnīrs notika Sentdžonsā, Kanādā, un tika rīkots pirmo reizi pasaulē, tāpēc diemžēl skaitījās neoficiāls, kaut tajā piedalījās visi tobrīd labākie pasaules šahisti, ieskaitot Anatoliju Karpovu un Gariju Kasparovu. Finālā Tāls tikās ar Rafaelu Vaganjanu un iznīcināja pārliecinošu uzvaru ar rezultātu 3,5:0,5.

Savos labākajos šahista gados Tāls bija spiests pārstāvēt svešu valsti - Padomju Savienību, tāpēc pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nešauboties sevi pozicionēja tikai un vienīgi kā Latvijas šahistu. 1991.gada novembra beigās viņš Latvijas delegācijas sastāvā gatavojās doties uz Starptautiskās šaha federācijas FIDE kongresu Berlīnē, lai sekmētu Latvijas Šaha federācijas atjaunošanu šajā organizācijā. Tāpat viņš vēlējās pārstāvēt Latviju šaha olimpiādē Filipīnu galvaspilsētā Manilā, tomēr veselības problēmu dēļ tas izrādījās neiespējami.

Jau būdams smagi slims, Tāls 1992.gada 5.maijā piedalījās turnīrā Barselonā. Dažas nedēļas vēlāk, 28.maijā, viņš izcīnīja bronzas godalgu ātrspēles turnīrā Maskavā. Drīz pēc tam Tālam kļuva slikti un viņu ievietoja vienā no Maskavas slimnīcām, kur 28.jūnijā izcilais šahists tikai 55 gadu vecumā aizgāja mūžībā no iekšējo orgānu asiņošanas. Viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Rīgu un apbedīja Jaunajos ebreju kapos Šmerlī blakus vecākiem un brālim. Vērmanes dārzā Mihailam Tālam uzstādīts tēlnieka Oļega Skaraiņa un arhitektu Gunta Saknes un Lienes Šternas veidots piemineklis, savukārt Elizabetes ielā Rīgā ir nams, kuru rotā piemiņas plāksne, ka tajā reiz dzīvojis 8.pasaules čempions šahā.

Kreisajā pusē - piemineklis Mihailam Tālam Vērmanes parkā Rīgā;
labajā pusē - Tāla kapa piemineklis (augšā) un piemiņas plāksne meistara dzīvesvietā (apakšā).

Mihails Tāls bija divkārtējs Latvijas čempions, sešas reizes izcīnījis PSRS čempiona titulu, trīs reizes bijis pasaules komandu čempions studentu konkurencē, astoņas reizes plūcis pasaules šaha olimpiāžu uzvaras laurus PSRS komandas sastāvā. Sešas reizes viņš izcīnīja Eiropas čempiona godalgu, trīs reizes uzvarēja starpzonālajos turnīros, bija pretendentu turnīra uzvarētājs, piedalījās septiņos pasaules čempiona pretendentu mačos un divos mačos par pasaules šaha čempiona kroni. Tāls guvis 44 uzvaras dažādos starptautiskos turnīros. Laikā no 1958. līdz 1982.gadam, nospēlējot 101 partiju augsta līmeņa turnīros, Tāls ieguva rekordlielu uzvaru koeficientu - 81,18%. Viņš devis vienu no lielākajiem ieguldījumiem PSRS šahistu izlases uzvaru kaldināšanā šajā laika posmā.

Mihaila Tāla grāmatas un grāmatas par Tālu.

Tāls bija uzbrūkoša stila šahists, vienmēr gatavs riskēt, tāpēc ieguva nedalītas publikas simpātijas. Viņa ienākšana šaha elitē bija negaidīta un spoža - tolaik neviens tik riskanti nespēlēja. Jaunais talants bija nepārspējams kombinators un bezbailīgu uzbrukumu meistars - šajā jomā labākais pasaulē. Tāla nozīmīgākais mantojums ir viņa žilbinošās kombinācijas, kuras aptver visas iespējamās šaha pamattēmas. Šāda spēles maniere tolaik izraisīja asas diskusijas šaha pasaulē.

Tāla īpašā spēles maniere daudzus viņa pretiniekus noveda strupceļā, jo radikāli atšķīrās no tolaik pieņemtā racionāli pozicionālā stila. Viņš mēdza upurēt savas figūras, taču nevis tāpēc, ka būtu saskatījis kādas iespējas uzvarēt, bet vienīgi tādēļ, lai ievilinātu pretinieku dažādās avantūrās un pārtvertu spēles iniciatīvu. Mēģinot saprast viņa spēles loģiku un prognozēt iespējamos manevrus, Tāla pretinieki bieži pieļāva kļūdas, kas ļāva Mišam viņus uzvarēt. Pats viņš par to vēlāk teica: “Es arvien vairāk sāku gūt uzvaras tieši izšķirošajās partijās. Iespējams, tas notika tāpēc, ka sāku apzināties vienkāršu lietu: ne tikai es baidos, bet arī mans pretinieks baidās.”

Lai gan šahs ir intelektuāla spēle, Tāls spēja tajā demonstrēt lielu “spēku”.

Šaha pasaulē Tāls bija kulta persona. Viņš tika novērtēts kā interesantākais spēlētājs šaha elitē. Vērot viņa spēli bija aizraujoši. Tāls prata savērpt šaha partiju neiedomājamos mezglos. Caururbjošais skatiens, ar kādu viņš vēroja pretiniekus, radīja baumas, ka Miša hipnotizē sāncenšus. Amerikāņu šahists Pals Benko reiz uz partiju ar Tālu pat ieradās melnās saulesbrillēs. Patiesībā Mišas veiksmju pamatā bija viņa unikālais prāts, kas spēja analizēt vairākus pretinieka spēles gājienus vienlaicīgi. Viņam piemita arī liels optimisms, paļaušanās uz intuīciju un gatavība riskēt. Un risks attaisnojās.

Tāls nekad neatteica uzspēlēt kādu partiju arī ar jaunajiem šahistiem. Viņš piedalījās dažādos jauniešu turnīros, vadīja Rīgas Pionieru pils šahistu komandu. Tāpat Tāls piekrita dalībai zinātniskos eksperimentos, kur zinātniekiem bija nepieciešams lielmeistars, kurš “gatavs uz visu”, piemēram, spēlēt ar hipnotizētiem vai psihiski slimiem cilvēkiem. Miša bija arī liels simultānspēles meistars. Viņš varēja pie desmitiem galdiņu vienlaikus spēlēt simultānspēles “uz aklo” - neredzot ne lauciņu, ne pretinieku. Tā Kijevas kinostudijas filmā par cilvēka smadzeņu spējām “Septiņi soļi aiz horizonta” Tālam bija jāspēlē aklā simultānspēle pie 10 galdiņiem. Miša uzvarēja ar rezultātu 7:3.

Tāls bija liels simultānspēles meistars.

No 1960. līdz 1970.gadam Tāls bija Latvijas Šaha federācijas žurnāla “Šahs” galvenais redaktors. Viņš bija talantīgs komentētājs, kurš par notikumiem šaha turnīros sniedza ziņojumus daudzām pasaules ziņu aģentūrām un šaha žurnāliem, turklāt darīja to asprātīgi, interesanti un kodolīgi. Ieraugot šaha galdiņu, Tāls aizmirsa visu uz pasaules. Kolēģu spēlētās partijas viņš varēja analizēt visu nakti, kaut pašam nākamajā dienā bija atbildīga spēle. Viņam piemita oriģināls, humora pilns skatījums.

Tāls bija arī populārs lektors. Ar dažādu šaha klubu ceļazīmēm viņš apbraukāja visu Padomju Savienību, uzstājoties ar lekcijām un par katru saņemot 150 - 200 rubļu. Padomju Savienībā tā bija liela nauda. Savās lekcijās Tāls gluži vai uguņojis. Kad to darījuši citi, bijis garlaicīgi, taču Tāla šaha analīze vienmēr bijusi dzīva un dinamiska. Tāls uzstājies ar lekcijām nedēļu vai divas, pēc tam netraucēti baudījis dzīvi. Ja pietrūcis naudas, devies braucienos uz ārzemēm, kur parastā turnīrā balva bijusi 1500 - 2000 dolāru. Pēc padomju standartiem tas viņam ļāva dzīvot pat vairāk nekā pieklājīgi.

Daudzi šaha eksperti uzskata, ka Tālam piemitis milzīgs potenciāls un viņš varējis būt pasaules čempions daudzus gadus, taču līdz galam nepratis izmantot savas spējas. Traucējis pašdisciplīnas trūkums un daudzās veselības problēmas. Mihailam kopš bērnības bija problēmas ar nierēm. Jau no jaunības dienām viņu mocīja sāpes, kurām mediķi nespēja rast izskaidrojumu. 1969.gadā viņam izoperēja vienu nieri, un kādu laiku kļuva labāk, taču drīz vien sāpes atsākās ar jaunu sparu. Slimības dēļ Tālam bieži nācās palikt gultā. Viņš lietoja ļoti daudz pretsāpju līdzekļu, tostarp morfīna un pontopona injekcijas. Šahistu sabiedrībā ziņas par lielmeistara vājo veselību nebija noslēpums.

Pat slimības gultā Tāls nepameta šaha spēli.

Turklāt Tāls bija liels bohēmas piekritējs, kurš daudz laika pavadīja mākslinieku, aktieru un citu radošu cilvēku sabiedrībā. Par viņa bohēmisko dzīvesveidu klīda leģendas. Dienā viņš izsmēķējis trīs paciņas cigarešu un bieži arī spēļu laikā bija burtiski ietinies cigarešu dūmos. Regulāri Tāls iemalkojis konjaku un nav atteicies no asiem marinētiem ēdieniem. Lieki teikt, ka aktīvā smēķēšana un alkohola lietošana veselību tikai pasliktināja. Vēlākajos gados veselības problēmas atstāja ļoti negatīvu iespaidu uz Tāla spēļu rezultātiem. Tomēr viņa tuvinieki uzskata, ka pieķeršanās konjakam un gandrīz nepārtrauktā smēķēšana Mišam bijusi alternatīva narkotikām cīņā ar neciešamajām sāpēm.

Pat spēļu laikā Mihails Tāls vienmēr bija ietinies cigarešu dūmos.

Mihails Tāls ir viens no visu laiku dižākajiem un slavenākajiem šaha lielmeistariem, kura spēles stils un personība ienesa revolucionāras vēsmas šaha pasaulē. Viņš ir vienīgais Latvijas šahists, kam izdevies izcīnīt pasaules čempiona titulu. Tāls ļoti mīlēja šahu un uzskatīja, ka tas ir ne tik daudz sports, bet pirmkārt māksla. Par Tālu sarakstīts daudz grāmatu un rakstu. Viņa slava joprojām ir pasaules līmenī un visās zemeslodes malās šahisti Tālu pazīst kā “Burvi no Rīgas” (Wizard from Riga). Viņš tiek salīdzināts ar tādiem šaha ģēnijiem kā Pols Morfi un Hosē Rauls Kapablanka. Tādejādi Mihails Tāls uzskatāms par vienu no izcilākajiem Latvijas zīmoliem šaha pasaulē.

Turpinājums 2.lapā.

Jānis Lūsis. Šķēpa bruņinieks

Jānis Lūsis dzimis 1939.gada 19.maijā Jelgavā mērnieka Voldemāra Lūša ģimenē. Viņa tēvu Otrā pasaules kara beigās nošāva padomju armijas marodieri. Jānis uzauga mātes tēva mājās Matkules pagastā. Skolas zinības apguva vispirms Matkules pamatskolā, pēc tam Kandavas vidusskolā. Jau no 11 gadu vecuma puika vasarās strādāja kolhoza brigādē - stādīja, ravēja, kaplēja. Kā īsts lauku zēns, viņš mācējis arī pļaut, art un sēt. No skolas vai darba brīvajā laikā Jānis spēlēja volejbolu, basketbolu, futbolu, peldēja, skrēja, dārzā pie mājas paštaisītās bedrītēs lēca tālumu un augstumu.

1957.gadā Lūsis Latvijas skolēnu spartakiādē trīssoļlēkšanā izcīnīja ceturto vietu, tikai dažus centimetrus zaudējot medaļniekiem. Viņu uzaicināja uz treniņnometni, lai gatavotos PSRS skolēnu spartakiādei. Nometnes laikā bija pārbaudes sacensības arī šķēpmešanā. Tā kā šķēpmetēju bija maz, aicināja pieteikties visus gribētājus. Lai gan līdz tam viņš šķēpu gandrīz rokā nebija turējis, pieteicās arī Jānis. Nometnē ar jauniešiem strādāja pazīstamais sķēpmetējs Elmārs Krūze. Visiem par pārsteigumu Lūsis uzvarēja, pārspēdams pat tos, kas jau trenējās šajā disciplīnā. Tiesa, rezultāts nebija pārāk spožs - tikai 44,5 metri, tāpēc uz vissavienības sacensībām Lūsi tomēr nepaņēma.

Pēc vidusskolas beigšanas Jānis devās uz Rīgu, lai iestātos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tolaik tā atradās Rīgā) un piepildītu mammas vēlmi redzēt dēlu kā agronomu. Tomēr kāda nejauša satikšanās mainīja visu Jāņa dzīvi. Uz ielas viņš satika slaveno skrējēju treneri Imantu Gaili, kurš teica: “Zini, Krūze teica, ka tu nu gan šķēpmetējs nebūšot nekad…”. Tas tik ļoti aizskāra Lūša pašcieņu un reizē atmodināja spītu, ka viņš atteicās no domas mācīties par agronomu un iesniedza dokumentus Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (tagad Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija).

Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūta logotips un tās audzēknis Jānis Lūsis.

Iestājeksāmenos Jānis kā specializāciju izvēlējās augstlēkšanu. Fiziski viņš nebija spēcīgs, arī augums bija vien 174 centimetri, svars - 68 kilogrami. Sporta eksāmenā Lūsis nopelnīja knapu trijnieku, taču vispārizglītojošajos priekšmetos atzīmes bija labas, tāpēc institūtā viņu tomēr uzņēma. Jānis nokļuva pie trenera Valentīna Mazzālīša, kura grupā bija arī vairāki tolaik jau pieredzējuši šķēpmetēji - Juris Nāzers, Jānis Lankaronskis, vēlāk Māra Saulīte, Sofija Kantāne, Jānis Doniņš. Kopā ar treneri tika sastādīts izsvērts treniņu plāns, kuru īstenojot studiju beigās Lūsim vajadzēja mest šķēpu ap 66,5 metru atzīmi, uzlabojot savu tā brīža personīgo rekordu par 22 metriem.

Treneris Mazzālītis (vidū) ar saviem audzēkņiem, otrais no kreisās - Jānis Lūsis.

Sākumā grupa trenējās visās vieglatlētikas disciplīnās, treniņos spēlējot arī basketbolu, futbolu, volejbolu. Jāni pat aicināja pievienoties volejbola spēlētājiem, tomēr viņš nolēma palikt vieglatlētikā un pamazām arvien nopietnāk sāka pievērsties šķēpam. Tomēr arī citās disciplīnas viņam klājās diezgan labi - tālumā Jānis lēca pāri 7 metriem, augstumā sasniedza 1,96 metru atzīmi, lodi grūda pāri 15 metriem. Tolaik nebija īpašu trenažieru, tāpēc treniņos tika izmantots viss - koki dabā, treniņpartneri, līdztekas, stienis. Treneris Mazzālītis bija jauns un ambiciozs, un daudz eksperimentēja ar sportistiem.

Lūša rezultāti auga lēnām, toties pārdomātais treniņprocess ļāva izvairīties no traumām. Studiju gados Jāņa ķermenis nobrieda un svars sasniedza 93 kilogramus, augums - 180 centimetrus. 1958.gada 26.jūlijā sacensībās Rīgā Lūsis pirmo reizi pārsniedza 60 metru atzīmi, aizmezdams šķēpu 60,48 metrus tālu. 1959.gada 25.septembrī viņam jau padevās 70 metru robeža - 72,63 metri. 1961.gadā Lūsis laboja Latvijas rekordu, raidot šķēpu 77,48 metrus tālu, bet tā paša gada 5.oktobrī PSRS čempionātā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi viņš pārsniedza 80 metru robežu, metot šķēpu 81,01 metru tālu. Tas atnesa Jānim bronzas medaļu. Ar šo metienu Lūsis nopelnīja PSRS Sporta meistara titulu.

Vienlaikus Lūsis startēja Latvijas izlasē desmitcīņā. Vairākās disciplīnās viņa labākie rezultāti atrodas visai augstās vietās Latvijas visu laiku labāko vieglatlētu rangu tabulā: lodes grūšanā - 15,52 metri, tāllēkšanā - 7,25 metri, trīssoļlēkšanā - 14,41 metri. Lūsim arī izdevās trīs reizes labot Latvijas rekordu desmitcīņā - no 6596 punktiem 1960.gadā līdz 7763 punktiem 1962.gadā. Pēc mūsdienu punktu skaitīšanas sistēmas pēdējā rekorda punktu summa būtu 7402 punkti.

Jāni pamanīja arī Maskavā un 1962.gadā uzaicināja uz PSRS izlasi. Šis gads Jānim izrādījās ļoti veiksmīgs - viņš kļuva par PSRS čempionu, pēc tam arī par Eiropas čempionu Belgradā, toreizējā Dienvidslāvijā. 1962.gadā pirmo reizi notika sacensības “Rīgas kausi”, kurās Lūsis sasniedza jaunu Latvijas rekordu - 83,45 metri. Savukārt 1963.gadā Jānis uzvarēja pasaules studentu Universiādē. Kopumā 1963.gadā viņš oficiālās sacensībās startēja 19 reizes, visās iegūstot pirmo vietu.

PSRS izlases vadība uzskatīja, ka Olimpiskajās spēlēs Tokijā 1964.gadā Lūsim jāstartē desmitcīņā. Beigās tomēr nolēma palikt pie šķēpa. Pirms diviem gadiem viņš bija sasniedzis PSRS rekordu (86,04 metri), bija Eiropas čempions, stabili meta šķēpu ap 80 metriem. Arī pirmsolimpiskajās sacensībās Kalifornijā Jānis parādīja labu sniegumu, aizmetot šķēpu 82,55 metrus tālu. Viņš bija sezonas līderis un Olimpiskajās spēlēs tika uzskatīts par vienu no favorītiem. Taču brāļu Znamensku balvas izcīņā pirms spēlēm Lūsis sastiepa plecu. Līdz Olimpiādei to pilnībā izārstēt neizdevās, kas neļāva startēt ar pilnu jaudu. Rezultātā Olimpiādē Lūsis ar 80,57 metriem izcīnīja bronzas medaļu.

Jānis Lūsis Tokijas Olimpisko spēļu sagatavošanās posmā un pašās spēlēs 1964.gadā.

Sākot ar 1965.gadu Jānis Lūsis sāka gatavoties 1968.gada Olimpiskajām spēlēm Meksikā. 1965.gadā viņš uzvarēja Eiropas kausa izcīņā, 1966.gadā - Eiropas čempionātā Budapeštā, Ungārijā, bet 1967.gadā atkal ieguva Eiropas kausu. 1967.gada 7.septembrī sacensībās Odesā, Ukrainā, Jānis raidīja šķēpu 90,98 metrus tālu un kļuva par pasaulē otro šķēpmetēju, kurš pārsniedzis 90 metru robežu. 1968.gadā Lūsis kļuva arī par Latvijas čempionu ar rezultātu 90,32 metri. 1968.gadā viņš kopumā startēja 20 reižu un nevienās sacensībās rezultāts nebija sliktāks par 80 metriem, bet septiņas reizes tas pārsniedza 90 metrus. Piedevām, 1968.gada 24.jūnijā Lūsis laboja pasaules rekordu šķēpmešanā, aizmetot šķēpu 91,98 metrus tālu. Uz Meksiku viņš devās kā absolūts favorīts.

Olimpiskās spēles Mehiko 1968.gadā notika vēlu - oktobrī, turklāt zemeslodes otrā pusē, augstkalnu apstākļos. Aklimatizācijas dēļ daudzi sportisti nespēja uzrādīt rezultātus, kāda viņiem bija sezonas laikā. Cīņa šķēpmešanas sektorā izvērtās dramatiska. Līderi mainījās pēc katras sērijas. Pēdējā metienā somu sportists Jorma Kinunens aizmeta šķēpu 88,58 metrus. Lūsim vēl palika pēdējais metiens. Vajadzēja koncentrēt visu spēku un izturību. Skatītāji stadionā un pie televizoru ekrāniem burtiski pamira, kad Jānis pēc ieskrējiena pēkšņi apstājās un atgriezās izejas pozīcijā. Par laimi tas bija tikai mēģinājums, lai vēlreiz pārbaudītu ieskrējiena tehniku. Sekoja īstais metiens, šķēpam sasniedzot 91,10 metru atzīmi. Ar zeltītu sombrero galvā Lūsis triumfāli atgriezās Rīgā.

Jānis Lūsis Mehiko Olimpiskajās spēlēs 1968.gadā.

Pēc Olimpiādes, 1969.gadā Atēnās Lūsis trešo reizi izcīnīja Eiropas čempiona medaļu, aizmetot šķēpu 91,52 metrus tālu. 1971.gadā Eiropas meistarsacīkstēs Helsinkos ar rezultātu 90,68 metri viņš ceturto reizi kļuva par Eiropas čempionāta uzvarētāju. Pirms Olimpiskajām spēlēm Minhenē Lūsis 1972.gada 6.jūlijā Stokholmā otro reizi laboja pasaules rekordu šķēpmešanā, sasniedzot 93,80 metrus. Jānis bija labā formā un pārliecināts par sevi, jo sezonā nebija zaudējis nevienās sacensībās.

Jāņa Lūša pasaules rekords - 93,80 metri.

Minhenē Lūsis jau ar pirmo metienu izpildīja kvalifikācijas normu, aizmetot šķēpu 82,92 metrus. Viņa galvenais sāncensis bija vācu sportists Klauss Volfermans, kurš tikai nesen bija spējis pārsniegt 90 metru robežu. Kvalifikācijas sacensībās viņš sasniedza 86,22 metrus. Pamatsacensībās līdz pat priekšpēdējai metienu sērijai Lūsis bija līderis. Tomēr pēdējā metienā ar rezultātu 90,48 metri uzvaru guva Volfermans, Lūsim ar rezultātu 90,46 metri izcīnot sudraba medaļu. Šie divi centimetri laikam gan vienmēr paliks liela mīkla, un radījuši ne mazums baumu un spekulāciju sporta līdzjutēju vidū.

Jānis Lūsis Minhenes Olimpiskajās spēlēs 1972.gadā.

Olimpiādē uzņemtās filmas kadros redzams, ka Volfermana šķēps ieduras tieši uz laukuma robežas. Mērījums - 90,48 metri. Lūša šķēps aizlidoja nedaudz sāņus, bet kādus 10 centimetrus tālāk, tomēr tiesneši izmērīja 90,46 metrus. Tā laika garajās mešanas disciplīnās divi centimetri bija mazākā iespējamā rezultāta starpība. Vāciešiem šis zelts bija ļoti nepieciešams, jo VFR tā bija viena no piecām zelta medaļām vieglatlētikā, kamēr komunistiskā VDR izcīnīja astoņas. Lūsis nekad nav pārmetis Volfermanam šo situāciju. Tieši pretēji - abi kļuva par labiem draugiem uz ilgiem gadiem.

Draugi uz mūžu - Jānis Lūsis un Klauss Volfermans.

1976.gada Olimpiskās spēles Monreālā neietilpa Lūša plānos, taču PSRS čempionātā Ļeņingradā Jānis atkal uzvarēja un tika iekļauts PSRS olimpiskajā izlasē. Togad viņa personiskais labākais rezultāts bija 86,32 metri. Tomēr Lūsim jau bija 37 gadi un viņa sportiskās iespējas sāka mazināties. Olimpiādē jau pirmajā mēģinājumā visus šokēja ungārs Miklošs Nemets, uzstādot jaunu pasaules rekordu - 94,58 metri, un kļūstot par spēļu favorītu. Lūsis tikai vienreiz aizmeta tālāk par 80 metriem, sasniedzot 80,26 metrus, un savās ceturtajās Olimpiskajās spēlēs izcīnīja astoto vietu. Pēc Olimpiādes, pēdējo reizi startējot PSRS izlases sastāvā ASV, Lūsis šķēpu aizmeta 81,46 metrus tālu.

1976.gadā Lūsis beidza aktīvās sporta gaitas. Sportista karjeras laikā viņš pārstāvēja sporta biedrību “Daugava”, vēlāk PSRS izlasi un Armijas Centrālo sporta klubu (CSKA) Maskavā. Kā armijas sportistam Lūsim bija majora dienesta pakāpe. Pēc aktīvo sporta gaitu beigām viņš palika strādāt armijas sporta klubu sistēmā kā treneris. No 1976. līdz 1986.gadam Lūsis bija arī Latvijas un PSRS šķēpmetēju izlases treneris, tāpat PSRS olimpiskās izlases šķēpmetēju treneris 1980.gada Maskavas spēlēs. Pēc atvaļināšanās no dienesta Lūsim piedāvāja kļūt par Fizkultūras katedras vadītāju kādā no PSRS karaskolām, taču viņš atteicās. Tad CSKA kadru daļas priekšnieks Jānis Tutins izkārtoja Lūsim darbu Madagaskarā. No 1987. līdz 1990.gadam Jānis strādāja par šīs valsts šķēpmetēju treneri.

PSRS izlasē Lūsis virsnieka dienesta pakāpē pārstāvēja armijas sporta klubu sistēmu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Jānis Lūsis iesaistījās Latvijas Olimpiskās komitejas darbā, būdams tās loceklis no 1992. līdz 2004.gadam. 1992.gada Barselonas un 2004.gada Atēnu olimpiskajās spēlēs viņš bija Latvijas vieglatlētu komandas pārstāvis, bet 2000.gada Sidnejas Olimpiskajās spēlēs - treneris. No 1997.gada kādu laiku bija arī Latvijas Nacionālās sporta skolas treneris. Kopš 1994.gada Jānis bija aktīvs Latvijas Šķēpmetēju kluba biedrs, regulāri piedaloties kluba rīkotajās jauno šķēpmešanas talantu nometnēs, kur dalījās ar jauniešiem un viņu treneriem gan teorētiskās zināšanās, gan praktiskās nodarbībās. Kopš 1995.gada klubs rīko Jāņa Lūša kausa sacensības šķēpa mešanā.  Jānis Lūsis mūžībā devās 2020.gada 29.aprīlī pēc smagas slimības.

Lūša sportista karjera ilga 19 gadus. Pavisam viņš startējis 274 oficiālās sacensībās. Kā elites sportists Lūsis šķēpu 160 sacensībās raidījis pāri 80 metriem, bet 15 sacensībās - pāri 90 metriem. PSRS izlases sastāvā no 1962. līdz 1976.gadam Lūsis startēja 108 sacensībās, no kurām uzvaru guva 65. Lūsis piedalījies 31 PSRS izlases mačā ar ASV, VDR, Polijas, Francijas, Lielbritānijas, VFR, Itālijas, Beļģijas, Rumānijas un Somijas vieglatlētiem, 19 reizes tajos uzvarot. Tā laika prestižākajā mačā PSRS - ASV Lūsis piedalījās 10 reizes un piecās uzvarēja. Kopš 1960.gada viņš 17 gadus bija pasaules labāko šķēpmetēju topā - piecas reizes labākais, trīs reizes - otrais, vienu reizi - trešais.

Jānis Lūsis piedalījies četrās Olimpiskajās spēlēs, trīs reizes stāvot uz pjedestāla. Viņš izcīnījis četrus Eiropas čempiona titulus, piedalījies 17 PSRS čempionātos, 12 reizes kļūstot par čempionu, vienu reizi izcīnot sudraba, bet divas reizes - bronzas medaļas. Divas reizes labojis pasaules rekordu šķēpa mešanā - 1968. un 1972.gadā. Paradoksāli, bet Latvijas čempiona titulu Lūsis izcīnījis tikai vienu reizi - 1968.gadā, jo starptautisko maču slodzes dēļ reti startēja mājās. Divas reizes Latvijas čempionātā Lūsis izcīnīja sudraba medaļas. Toties Latvijas rekordu šķēpmešanā Lūsis labojis 10 reizes - seši no tiem vienlaikus bija arī PSRS rekordi. Trīs reizes labojis arī Latvijas rekordu desmitcīņā.

Jānis Lūsis apbalvots ar vairākiem PSRS ordeņiem, tāpat III šķiras Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš ieguvis PSRS Nopelniem bagātā sporta meistara un PSRS Nopelniem bagātā trenera goda nosaukumus, saņēmis LR Ministru kabineta Goda rakstu, Latvijas Olimpiskās komitejas Goda zīmi un Balvu par mūža ieguldījumu sportā. Desmit reizes atzīts par gada populārāko sportistu Latvijā. Starptautiskā vieglatlētikas federācija IAAF 1987.gadā atzina Jāni Lūsi par visu laiku izcilāko šķēpa metēju pasaulē, bet 2014.gadā Lūsis par sevišķu ieguldījumu sportā tika uzņemts IAAF Slavas zālē Monako. Viņš ir pirmais Latvijas sportists, kurš iekļauts vieglatlētikas Slavas zālē.

Jānis Lūsis bija precējies ar latviešu izcelsmes Krievijas šķēpmetēju, 1960.gada Romas Olimpisko spēļu čempioni Elvīru Ozoliņu, kuru pirmoreiz ieraudzīja treniņnometnē 1959.gadā un acumirklī iemīlējās. Tomēr pagāja vairāki gadi kamēr titulētā čempione piekrita kļūt par tolaik vēl mazpazīstamā latviešu šķēpraiža sievu. Jāņa un Elvīras ģimene ir sasniegumiem bagātākā Latvijas vieglatlētu ģimene. Arī viņu dēls Voldemārs Lūsis ir šķēpa metējs, kurš piedalījies Olimpiskajās spēlēs Sidnejā 2000.gadā un Atēnās 2004.gadā. Viņš bijis arī Latvijas Vieglatlētikas savienības ģenerālsekretārs.

Jāņa Lūša dzīvesbiedre mūža garumā Elvīra Ozoliņa.

Jānis Lūsis bija pirmais latviešu vieglatlēts, kas šķēpa mešanā pārsniedza vispirms 80 metru, pēc tam arī 90 metru robežu. Viņš ir arī vienīgais latvietis, kam izdevies izcīnīt visu trīs kalumu olimpiskās medaļas. Jānis Lūsis ir un laikam gan ilgi paliks slavenākais no četriem Latvijas olimpiskajiem čempioniem šķēpmešanā. Pateicoties viņam, Latvijas vieglatlētikas gandrīz 100 gadu ilgajā vēsturē ir ierakstītas tās spožākās lappuses. Jānis Lūsis ir leģendārs Latvijas zīmols sporta pasaulē.

Turpinājums 3.lapā.

Uļjana Semjonova. Basketbola “zelta meitene”

Uļjana, īstajā vārdā Julijaka Semjonova, dzimusi 1952.gada 9.martā Zarasu pilsētā Lietuvā, jo tur atradās viņas ģimenes dzīvesvietai tuvākā dzemdību nodaļa. Meitenes vecāki bija krievu vecticībnieki, viņa bija piektais bērns sešu bērnu ģimenē. Meitenītes kristītais vārds ir Julianna, taču pasu galda darbinieki reģistrējot bērnu pieļāva drukas kļūdu un dzimšanas apliecībā ierakstīja Julijaka. Bērnību meitene pavadīja vecāku mājās Daugavpils rajona Medumu ciemā. Julijakas māte daudz slimoja, tāpēc meitenei jau no bērnu dienām nācās palīdzēt saimniecības darbos, mazgāt veļu, gatavot ēst, kopt lopus. Vasarā viņa lasīja ogas, pļāva, grāba un krāva sienu, zāģēja malku, ar nēšiem nesa ūdeni.

Julijaka kopā ar brāli Semjonu dzimtā Medumu ciema “Pabērzu” mājās.

Ar sportu Uļjana aizrāvās kopš bērnu dienām. Ne vienmēr gan tam bija laiks, jo vajadzēja palīdzēt ģimenei saimniecībā. Arī Uļas māsa Tatjana bija sportiste, Latvijas slēpošanas izlases dalībniece, laba airētāja. Uļjana bija fiziski spēcīga meitene. Pēc stundu beigām viņa bieži palika skolā, lai spēlētu basketbolu un rokasbumbu vai trenētos augstlēkšanā, kaut arī līdz mājām kājām vēl bija jāmēro pieci kilometri. Skolas gados Uļa aizstāvēja savas skolas godu dažādās Daugavpils rajona sacensībās.

Līdz sešu gadu vecumam meitene ne ar ko neatšķīrās no vienaudžiem, taču sākot skolas gaitas vecāki ievēroja, ka Uļjana strauji aug. Kad 5.klasē viņas augums sasniedza 180 centimetrus, tēvs aizveda Uļu pie ārstiem, taču tie smējās, ka bērns esot vesels kā rutks. Trīspadsmit gadu vecumā Uļjanas augums jau sasniedza 188 centimetrus. Tolaik neviens nenojauta, ka nākotnē Uļjana kļūs par pasaulē garāko sievieti basketbolisti un viņas augums pēc dažādām ziņām būs 210 - 213 centimetri.

Uļjana (vidū) kopā ar skolasbiedrenēm.

Pēc vienas versijas, par Uļu gara auguma jauniešu meklēšanas konkursam basketbolam uzrakstījis meitenes māsas vīrs Pāvels, pēc citas tas bijis Medumu vidusskolas sporta skolotājs Igors Spoģis. Lai kā būtu, uz Medumiem drīz vien sāka braukt Rīgas basketbola treneri, lai pierunātu Uļu doties uz galvaspilsētu. Kad meitene pirmoreiz ieraudzījusi rīdziniekus, esot iebēgusi mežā - tik ļoti viņai negribējies šķirties no dzimtajām mājām. Delegācijām vajadzēja uz Medumiem braukt vairākas reizes, līdz meitene pārliecināta. Vēlāk gan sportiste atzina, ka daudz vilinošāk par iespēju trenēties pie Latvijas labākajiem basketbola treneriem viņai šķituši solījumi par cirku, teātri un… manikīru.

1965.gada 30.augustā 13 gadus jaunā Semjonova ieradās galvaspilsētā. Rīgā Uļjana mācījās internātskolā, vēlāk izglītību turpināja Rīgas 14.vidusskolā. Vienlaikus bērnu-jauniešu sporta skolā apguva basketbola pamatelementus pie izcilā jauniešu trenera Augusta Raubena. Pēc lauku plašuma esot bijis grūti pierast pie Rīgas un pieņemt lielpilsētas dzīves ritmu. Ne reizi vien treneri Uļu nocēla tieši no vilciena, kad viņa no Rīgas mēģināja aizbēgt atpakaļ pie mammas uz Medumiem.

No Raubena stafeti Semjonovas sportiskajā pilnveidošanā pārņēma treneris Viktors Strupovičs, kas gatavoja Latvijas meiteņu basketbola izlasi PSRS Skolēnu spartakiādei. Sākumā Uļjanu ieskaitīja izlases kandidātos, jo izlasei viņa vēl bija pārāk jauna. Pēc treniņnometnes Saldū viņa tomēr komandas sastāvā devās uz turnīru Lietuvā. Uļas skološanā iesaistījās arī Dzidra Karamiševa, kas kļuva tikpat kā par meitenes otro mammu. Un jau 1967.gadā Vissavienības Skolēnu spartakiādē Semjonova bija pilntiesīga Latvijas jauniešu izlases dalībniece, izcīnot savu pirmo zelta medaļu.

Tā bija Semjonovas debija uz lielā sporta skatuves. Dažos turnīros viņa bija spēlējusi jau pirms tam, tāpēc basketbola speciālisti vismaz teorētiski zināja, ka Latvijā dzīvo meitene divmetriniece. Taču pēc skolēnu spartakiādes Uļai uzmanību pievērsa basketbola treneri visā Padomju Savienībā. Daudzi Krievijas klubi gribēja dabūt Uļu sev. Visneatlaidīgākais bija Ļeņingradas “Spartak” treneris, kurš vienreiz, kad Uļjana ciemojās mājās laukos, pat atbrauca pie viņas uz Medumiem. Taču Semjonovas tēvs uzbāzīgajam trenerim pateica cieti: “Uļa ir Rīgā un tur arī paliks! Nekur citur nelaidīšu!”

Uļjana Semjonova (otrā no labās) drīz pēc ienākšanas meistarkomandā “TTT”.

1967.gadā Uļjana tika uzaicināta spēlēt pieaugušo komandā “ТТТ”. Tobrīd meitenei bija tikai 15 gadi. “TTT” sieviešu meistarkomanda ir vēl viens leģendārs Latvijas zīmols sporta pasaulē. Dibināta 1958.gada novembrī kā basketbola klubs “Daugava”, komanda ilgus gadus bija Latvijas sieviešu basketbola līdere. Basketbola vēsturē tās vārds ierakstīts kā viens no visu laiku labākajiem Eiropas basketbola klubiem. “Zelta meitenes”, kā viņas dēvēja Latvijā, trenēja vispirms Oļģerts Altbergs, pēc tam ilgus gadus Raimonds Karnītis un Dzidra Karamiševa. No 1967. līdz 1987.gadam “TTT” sastāvā spēlēja arī Uļjana Semjonova, no 1975. līdz 1987.gadam būdama šīs leģendārās komandas kapteine.

“TTT” meitenes 1960.gadā vēl bez Uļjanas Semjonovas. Vidū treneris Oļģerts Altbergs.

Rīgas meistarkomanda “TTT” 21 reizi izcīnīja Padomju Savienības čempionu titulu, divas reizes ieguva sudraba medaļas, vienu reizi - bronzas. Divas reizes komanda uzvarēja arī PSRS čempionāta īpašajās ziemas sacensībās. Kā Latvijas izlase “TTT” sešas reizes kļuva par PSRS Tautu spartakiādes uzvarētāju. 1960.gada 19.aprīlī Sofijā un 26.aprīlī Rīgā Eiropas sieviešu čempionvienību kausa izcīņas finālspēlēs “TTT” pārspēja Sofijas “Slavia”. Šīs uzvaras iesāka unikālu panākumu sēriju - klubs 18 reizes izcīnīja zelta, vienu reizi sudraba un divas reizes bronzas medaļas Eiropas čempionvienību kausa izcīņā, kas ir mūsdienu Eirolīgas priekštece, taču bija daudz spēcīgāka par to. Šis sasniegums ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā. 1987.gadā komanda izcīnīja arī FIBA Liliānas Ronketi kausu.

“TTT” komanda ar Uļjanu Semjonovu kā kapteini. Vidū treneris Raimonds Karnītis.

Liels nopelns šo panākumu kaldināšanā bija Uļjanai Semjonovai. Divdesmit sezonu laikā Semjonova palīdzēja “TTT” 15 reizes uzvarēt PSRS čempionātā un četras reizes PSRS Tautu spartakiādē, vienu reizi iegūt PSRS kausu, 11 reizes izcīnīt Eiropas Čempionvienību kausu, tāpat Ronketi kausu, bet 1968., 1972. un 1973.gada sezonās cīnīties bez neviena zaudējuma. 1971.gadā Semjonovai piešķīra PSRS Nopelniem bagātās sporta meistares titulu, bet 1974.gadā viņa absolvēja Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu (šodien - Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija), iegūstot sporta pedagoga izglītību. “TTT” komandas krāsas Uļjana aizstāvēja līdz pat 1987.gada pavasarim.

Semjonovas lietderības koeficients komandā bija lielāks nekā jebkurai citai “TTT” spēlētājai. Tāpēc daudzi uzskatīja, ka par titulētāko Eiropas klubu komanda kļuvusi tieši Semjonovas dēļ. Raimonds Karnītis komandas spēli veidoja tā, lai Uļa varētu pilnībā izmantot sava auguma priekšrocības. “TTT” spēlēja daudzas izcilas basketbolistes un visas kopā tās bija īsta “sapņu komanda” - saliedēts un neuzvarams kolektīvs. Tas radīja nepatiku citās PSRS komandās, un tiesnešiem no PSRS izlases treneres Aleksejevas regulāri tika dots uzdevums “TTT” “nozāģēt”. Tomēr tas reti izdevās. Par skaistāko Latvijas PSR izlases (būtībā “TTT”) uzvaru Semjonova uzskata panākumu 1979.gada Tautu spartakiādē Viļņā, kur piedalījās arī ārzemju izlases, bet uzvarēja tieši Latvijas meitenes.

Latvijas izlase uzvar PSRS Tautu spartakiādes basketbola turnīrā 1979.gadā Viļņā.

Maskavas un Ļeņingradas treneru rīcībā bija daudz vairāk naudas, un viņi piedāvāja Semjonovai dažādas vilinošas iespējas, tostarp ārzemju braucienus. Tomēr Uļjana palika uzticīga Latvijai un “TTT”. Latvijas basketbolistu panākumi daudziem Krievijā bija kā dadzis acī. Uz Maskavas “Spartak” un ACSK klubu bāzes tika veidotas superkomandas, tomēr arī tām neizdevās pieveikt latvietes ar Semjonovu priekšgalā. Neskatoties uz “TTT” spožajiem panākumiem, Raimondam Karnītim nekad netika piedāvāts PSRS izlases trenera postenis, bet Latvijas basketbolistēm, no kurām daudzas bija pārākas par PSRS izlases dalībniecēm - vieta izlasē. Tomēr bez Semjonovas PSRS izlase iztikt nespēja.

Uļjana tika uzaicināta uz PSRS izlasi - vispirms junioru, tad pieaugušo. Izlasē viņa pavadīja 18 sezonas, šajā laikā nepiedzīvojot nevienu zaudējumu. Kopā ar PSRS izlasi Semjonova kļuva par trīskārtēju Eiropas junioru čempioni, studentu Universiādes čempioni Maskavā 1973.gadā, desmitkārtēju Eiropas čempioni, trīskārtēju Pasaules čempioni, visbeidzot - divkārtēju Olimpisko čempioni Monreālā 1976.gadā un Maskavā 1980.gadā. No 1971. - 1986.gadam Uļjana tika atzīta par labāko PSRS centra spēlētāju. Sieviešu basketbola vēsturē šis laiks tiek dēvēts par “Semjonovas ēru”.

Uļjana Semjonova PSRS izlases rindās.

Uļjana Semjonova bija neapšaubāma PSRS izlases līdere. Pateicoties viņas meistarībai, Padomju Savienības sieviešu izlase ilgu laiku starptautiskajā arēnā bija galvastiesu pārāka pār citu valstu komandām. Izlases galvenā trenere Lidija Aleksejeva visu komandas spēles taktiku būvēja, balstoties uz Uļas auguma priekšrocībām. Citu spēlētāju uzdevums bija nogādāt bumbu Semjonovai, kas vienmēr atradās pretinieču groza tuvumā. Vaicāta, vai ir kādreiz bumbu grozā iemetusi no augšas, Uļjana atbild noliedzoši, jo “nebija vajadzības - visas pretinieces bija krietni mazākas par mani”.

Tomēr Aleksejeva nekad nepiedāvāja Semjonovai kļūt par izlases kapteini, kā tas bija “TTT” komandā. Treneriem nepatika, ka žurnālisti un publika PSRS izlasi dēvē par “Semjonovas komandu”. Arī pārējās izlases spēlētājas lika manīt, ka Uļas dēļ viņām spēlēt izlasē “nav interesanti”. Tomēr Semjonovu izlasē “pieturēja”, jo bez viņas nevarēja iztikt. Šāda attieksme aizvainoja. Uļjana atceras: “Sākumsastāvā nemaz tik bieži nebiju. Bet, kad uz tablo bija -12, tad gan mani ievajadzējās. Bija reizes, kad biju dusmīga un iespītējos: “Nē! Neiešu!” Tad meitenes lūdzās: “Lasta (tāda bija Uļas iesauka izlasē), bez tevis mēs zaudēsim! Lūdzu, lūdzu!” Laukumā gāju nevis Aleksejevas, bet meiteņu dēļ.”

Kā atzīst Semjonova, PSRS izlasē viņai neesot klājies viegli. Bieži treniņnometnēs bija jāskrien stundām ilgi krosi. Sava auguma dēļ Semjonova šādu slodzi izturēt nespēja. Reizēm pēc šādām aktivitātēm viņa sakravāja mantas un teica, ka brauks mājās. Taču citas spēlētājas lūdzās: “Lasta, paliec!” Semjonova palika, jo bija vajadzīga meitenēm. Spēļu izbraukumos netrūka arī sadzīves grūtību. Nevienā viesnīcā nebija Uļjanas augumam piemērotu gultu, tāpēc viņa visur līdzi nēsāja skrūvgriezi, ar ko noskrūvēt gultām galus. Nereti tas noveda līdz izmisumam. Tādās reizēs Aleksejeva Uļai teica: “No kā tu kaunies? Tu esi basketbola karaliene! Tad nēsā savu kroni ar paceltu galvu!”

Uļjanas Semjonovas ilggadējā trenere PSRS izlasē Lidija Aleksejeva.

Līdz 1976.gadam sieviešu basketbols nebija iekļauts Olimpisko spēļu programmā. Runā, ka tas noticis tieši Semjonovas dēļ, jo citu valstu sportistes uzskatīja spēles ar Uļas piedalīšanos par neinteresantām - viņa pārāk viegli meta bumbu grozā. Starptautiskās Basketbola federācijas FIBA pārstāvji pat esot izteikušies: “Kamēr krieviem ir Semjonova, intereses par sieviešu basketbolu nav - turnīra iznākums izlemts jau iepriekš. Aizvāciet Semjonovu un jautājums par Olimpiādi būs atrisināts!”

1976.gada Olimpiskajās spēlēs Monreālā sieviešu basketbols spēļu programmā beidzot tika iekļauts. Uļjana PSRS izlases uzvarā ieguldīju visu savu spēku un prasmes - mačā ar Čehoslovākiju viņa nopelnīja 26 punktus, ar ASV 32 punktus, ar Japānu 20 punktus. Arī nākamajā Olimpiādē 1980.gadā Maskavā, kuru daudzas valstis gan boikotēja, PSRS izlase sagrāva citas komandas ar lielu rezultātu starpību un finālā viegli uzvarēja Bulgāriju. Šajā mačā Uļjana guva 32 punktus. Visticamāk, divām olimpiskajām medaļām viņa pievienotu vēl trešo, taču 1984.gada Losandželosas Olimpiskās spēles savukārt boikotēja PSRS, tā atriebjoties par Maskavas Olimpiādes boikotu. Tas bija smags trieciens sportistēm, tostarp Uļjanai, jo tobrīd PSRS izlase bija labākā sieviešu basketbola komanda pasaulē.

Uļjana Semjonova kopā ar PSRS izlases meitenēm Olimpiskajās spēlēs.

Drīz pēc tam Aleksejeva atstāja PSRS izlases vadību. Viņas vietā nāca Leonīds Jačmeņevs, kurš Semjonovu neieredzēja. 1986.gada sezonā Uļjana bija labākā spēlētāja gan pēc punktiem, gan soda metienu ziņā, gan atlēkušo bumbu iegūšanas jomā. Tomēr PSRS izlasē viņu nepaņēma. Jačmeņevs esot teicis: “Vai nu es, vai Semjonova!” Šo situāciju Uļa uztvēra kā smagu apvainojumu. Citu izlašu treneri uzzinājuši, ka Semjonova nespēlēs, priecājās, bet amerikānietes burtiski gavilēja: “Mēs esam čempiones!” Tā arī notika. Pēc tam izlases meitenes Uļai teica: “Bez tevis mēs pazaudējām zeltu.” Pirms Seulas spēlēm 1988.gadā par Uļjanu atcerējās atkal, taču tad atteicās viņa, nespējot piedot treneru aizvainojošo attieksmi, kas par 18 izlasei ziedotiem gadiem viņai pat paldies nepateica.

Piedāvājumu spēlēt citu valstu klubos Semjonovai netrūka. Viņu aicināja komandas Francijā, ASV, Brazīlijā un citur. Taču legāli aizbraukt no PSRS nebija iespējams. Tad pienāca Gorbačova “pārbūve” un Uļjana kļuva par pirmo padomju basketbolisti, kas 1987.gadā noslēdza līgumu ar ārzemju klubu - Hetafes “Tintoretto”. Kopā ar Semjonovu komanda no 12.vietas Spānijas čempionātā pacēlās uz 2.vietu. Uļa kļuva par publikas mīluli - par tā gada populārākajiem cilvēkiem Spānijā iedzīvotāju aptaujā tika atzītas dziedātāja Sabrina un… Semjonova. Diemžēl Spānijā Uļjana guva nopietnu Ahileja cīpslas traumu. Spēles laukums izrādījās pārāk ciets -  parkets bija uzklāts tieši uz betona grīdas.

Uļjana Semjonova Spānijas klubā “Tintoretto”.

Padomju Savienība kategoriski noliedza, ka šajā valstī pastāvētu profesionālais sports, tāpēc uz ārzemēm aizbraukušajiem sportistiem, kas tika uzskatīti par amatieriem, vajadzēja lielāko daļu nopelnītās naudas pārskaitīt PSRS Valsts Sporta komitejai. Semjonovas līgums ar “Tintoretto” paredzēja viņai izmaksāt 45 000 ASV dolāru pusgadā, tomēr no tiem sportiste drīkstēja paturēt vien 480 dolārus mēnesī. Pārējo pievāca Maskava. Šādā situācijā Semjonovai ārzemēs klājās ļoti grūti. “Viņas augumu pārspēj tikai viņas pieticība,” rakstīja ārzemju prese. Pati Semjonova saka, ka jutusies apkrāpta, īpaši tādēļ, ka tieši ārzemēs viņa 35 gadu vecumā pirmoreiz guva tik nopietnu traumu.

1989.gadā, Semjonova pārcēlās uz Oršī pilsētu Francijas ziemeļos, lai pārstāvētu šīs valsts 1.līgas klubu “Valenciennes Orchies”. Taču jau pēc trim mēnešiem viņa bija spiesta līgumu lauzt, jo juta, ka vairs nespēj tikt galā ar veselības problēmām. Bet beigt sportistes karjeru kā pilnīgai invalīdei Uļai negribējās. Tā 1989.gadā Uļjana Semjonova atvadījās no aktīvās sportistes gaitām.

Pēc aiziešanas no lielā sporta Semjonova nodevās sabiedriskajam darbam. No 1988. līdz 1992.gadam viņa bija Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidente, pēc tam LOK goda locekle. Bijusi arī Latvijas Olimpiskās akadēmijas senatore. Kopš 1991.gada Uļjana ir Latvijas Olimpiešu sociālā fonda prezidente. Fonda uzdevums ir risināt jautājumus par Latvijas olimpiešu, izcilu bijušo sportistu, treneru, sporta darbinieku un citu sporta veterānu sociālo, sadzīves un veselības apstākļu uzlabošanu.

Kopā ar vienu no vadošajiem apakšveļas ražotājiem Latvijā “New Rosme” Uļjana 2014.gadā radījusi unikālu apakšveļas kolekciju basketbolistu sieviešu auguma proporcijām. Iegādāties piemērotu apģērbu gara auguma cilvēkiem ir problēma. To uz savas ādas daudzus gadus izbaidījusi arī Uļjana. “Rosme” apakšveļas kolekcija ir specifiski piemērota garam auguma sievietēm un paredzēta gan ikdienai, gan svētkiem. Bet Rīgas Dome rīko jau par tradicionālu kļuvušo Uļjanas Semjonovas kausa izcīņas turnīru jauniešu basketbola meiteņu komandām, kurā piedalās arī citzemju spēlētājas

Uļjana Semjonova apbalvo savā vārdā nosauktā meiteņu basketbola turnīra uzvarētājas.

Spēlētāju individuālā statistika PSRS laikā tika apkopota tikai treneru vajadzībām, jo tika uzskatīts, ka punktu individuāla skaitīšana aizēno basketbola kolektīvo garu. Tomēr Uļjanas mūža veikumu sportā ir iespējams apkopot kaut īsā statistikā. Lielajā sportā Semjonova pavadīja 24 gadus, sportistes karjerā aizvadot vairāk nekā 5000 spēles un iegūstot 15 000 punktus. Divkārtēja olimpiskā, trīskārtēja pasaules un desmitkārtēja Eiropas čempione, tāpat Eiropas junioru čempione. Eiropas valstu čempionvienību kausā uzvarēts 11 reizes, iegūts Lilianas Ronketi kauss. Par PSRS čempioni Uļa kļuvusi 15 reizes, četras reizes bijusi PSRS Tautu spartakiādes čempione. Latvijas (PSR) izlasē Uļjana Semjonova nospēlēja 55 spēles un vienu reizi kļuva arī par Latvijas (PSR) čempioni.

Uļjanai Semjonovai pieder rekords, kuru diez vai kāda cita basketboliste jelkad spēs atkārtot - 18 sezonas (!) pēc kārtas starptautiskajās sacensībās viņa PSRS izlases sastāvā nezaudēja nevienu spēli. Viņas personīgais rekords vienā spēlē ir 54 iemesti punkti, kas tika gūti 1975.gadā Eiropas kausa izcīņas spēlē ar Itālijas klubu “Geas Basket”. Tomēr kā personīgi visīpašākās sacensības savā karjerā Uļjana Semjonova minējusi PSRS Tautu spartakiādi 1979.gadā Viļņā, kad pret Latvijas (PSR) izlasi spēlēja gan Krievijas, gan ASV izlases, tomēr uzvarēja Latvijas “zelta meitenes”.

Uļjana Semjonova tiekas ar jaunajām basketbola fanēm.

Uļjana bija pirmā sieviete no Eiropas, kuru 1993.gadā uzņēma basketbola izgudrotāja Džeimsa Neismita vārdā nosauktajā basketbola Slavas zālē Springfīldā, Masačūsetas pavalstī ASV. Savā pateicības runā Uļjana teica vārdus: “Es mīlu šo spēli (”I love this game”)”. Vēlāk šie vārdi kļuva par Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) devīzi. 1999.gadā Semjonovu uzņēma arī Sieviešu basketbola Slavas zālē, kas atrodas ASV pilsētā Noksvilā, Tenesijā. Uļjana ir arī šīs pilsētas goda pilsone. Bet 2007.gada septembrī Semjonovu uzņēma FIBA Slavas zālē Alkobendā, Madridē, Spānijā.

Uļjana Semjonova basketbola Slavas zālēs. Attēlos labajā pusē augšā - Džeimsa Neismita Slavas zāles Springfīldā piemiņas plāksne un kolekcijas kartīte; apakšā - kopā ar ASV basketbolistēm
Luīzu Harisu un Annu Maijeri pēc uzņemšanas Neismita Slavas zālē.

No 1970. līdz 1985.gadam Semjonova 12 reizes atzīta par Latvijas populārāko sportisti. Viņa ir pirmā itāļu laikraksta “La Gazzetta dello Sport” balvas ieguvēja 1979.gadā. 1995.gadā Štutgartē, Vācijā, Latvijas centra spēlētāja saņēma starptautiskās “Fair play” komisijas Goda diplomu par godīgas spēles principu ievērošanu sportā. Kopā ar leģendāro lietuviešu basketbolistu Arvīdu Saboni Krievijas Basketbola federācija atzinusi Semjonovu par 20.gadsimta izcilāko centra spēlētāju. Savukārt Latvijas Basketbola savienība 2000.gadā atzina Uļjanu par labāko 20.gadsimta basketbolisti Latvijā.

Attēlos kreisajā pusē - Ministru Kabineta balvu par mūža ieguldījumu saņemot (augšā)
un Latvijas Olimpiskās komitejas Goda zīme (apakšā);
labajā pusē - ar Latvijas Gada balvu sportā par mūža ieguldījumu.

Semjonovas ieguldījumu sportā novērtējusi arī valsts. PSRS laikā viņa apbalvota ar Ļeņina ordeni, Darba Sarkanā karoga ordeni un Tautu Draudzības ordeni, bet Vladimirs Putins Uļai 2006.gadā piešķīra Krievijas Federācijas Draudzības ordeni. 1995.gadā viņa apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par īpašiem nopelniem Latvijas labā. 1998.gadā Semjonovai piešķirta Latvijas Olimpiskās komitejas Goda zīme, bet 2007.gadā izcilā sportiste saņēma balvu par mūža ieguldījumu sportā.

Sportistes karjeras laikā Semjonova ieguvusi visus iespējamos basketbola titulus. Viņa tiek uzskatīta par vienu no visu laiku izcilākajām basketbolistēm sievietēm. Izcila centra spēlētāja, ilggadēja Rīgas “TTT” meistarkomandas un Padomju Savienības izlases līdere. Uļas tehniskā un taktiskā meistarība deva iespēju pilnībā izmantot viņas auguma priekšrocības un padarīja viņu nepārspējamu gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, gan cīņā par atlēkušajām bumbām. Ar savu ieguldījumu sieviešu basketbola attīstībā Uļjana Semjonova mūžam paliks izcils Latvijas zīmols sporta pasaulē.

© Laikmeta zīmes. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā lūdzam atsaukties uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv .

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2020/09/07/dzimusi-latvija-sports-%e2%80%93-tals-lusis-semjonova/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.