Laikmeta zīmes

Uļjana Semjonova. Basketbola “zelta meitene”

Uļjana, īstajā vārdā Julijaka Semjonova, dzimusi 1952.gada 9.martā Zarasu pilsētā Lietuvā, jo tur atradās viņas ģimenes dzīvesvietai tuvākā dzemdību nodaļa. Meitenes vecāki bija krievu vecticībnieki, viņa bija piektais bērns sešu bērnu ģimenē. Meitenītes kristītais vārds ir Julianna, taču pasu galda darbinieki reģistrējot bērnu pieļāva drukas kļūdu un dzimšanas apliecībā ierakstīja Julijaka. Bērnību meitene pavadīja vecāku mājās Daugavpils rajona Medumu ciemā. Julijakas māte daudz slimoja, tāpēc meitenei jau no bērnu dienām nācās palīdzēt saimniecības darbos, mazgāt veļu, gatavot ēst, kopt lopus. Vasarā viņa lasīja ogas, pļāva, grāba un krāva sienu, zāģēja malku, ar nēšiem nesa ūdeni.

Julijaka kopā ar brāli Semjonu dzimtā Medumu ciema “Pabērzu” mājās.

Ar sportu Uļjana aizrāvās kopš bērnu dienām. Ne vienmēr gan tam bija laiks, jo vajadzēja palīdzēt ģimenei saimniecībā. Arī Uļas māsa Tatjana bija sportiste, Latvijas slēpošanas izlases dalībniece, laba airētāja. Uļjana bija fiziski spēcīga meitene. Pēc stundu beigām viņa bieži palika skolā, lai spēlētu basketbolu un rokasbumbu vai trenētos augstlēkšanā, kaut arī līdz mājām kājām vēl bija jāmēro pieci kilometri. Skolas gados Uļa aizstāvēja savas skolas godu dažādās Daugavpils rajona sacensībās.

Līdz sešu gadu vecumam meitene ne ar ko neatšķīrās no vienaudžiem, taču sākot skolas gaitas vecāki ievēroja, ka Uļjana strauji aug. Kad 5.klasē viņas augums sasniedza 180 centimetrus, tēvs aizveda Uļu pie ārstiem, taču tie smējās, ka bērns esot vesels kā rutks. Trīspadsmit gadu vecumā Uļjanas augums jau sasniedza 188 centimetrus. Tolaik neviens nenojauta, ka nākotnē Uļjana kļūs par pasaulē garāko sievieti basketbolisti un viņas augums pēc dažādām ziņām būs 210 - 213 centimetri.

Uļjana (vidū) kopā ar skolasbiedrenēm.

Pēc vienas versijas, par Uļu gara auguma jauniešu meklēšanas konkursam basketbolam uzrakstījis meitenes māsas vīrs Pāvels, pēc citas tas bijis Medumu vidusskolas sporta skolotājs Igors Spoģis. Lai kā būtu, uz Medumiem drīz vien sāka braukt Rīgas basketbola treneri, lai pierunātu Uļu doties uz galvaspilsētu. Kad meitene pirmoreiz ieraudzījusi rīdziniekus, esot iebēgusi mežā - tik ļoti viņai negribējies šķirties no dzimtajām mājām. Delegācijām vajadzēja uz Medumiem braukt vairākas reizes, līdz meitene pārliecināta. Vēlāk gan sportiste atzina, ka daudz vilinošāk par iespēju trenēties pie Latvijas labākajiem basketbola treneriem viņai šķituši solījumi par cirku, teātri un… manikīru.

1965.gada 30.augustā 13 gadus jaunā Semjonova ieradās galvaspilsētā. Rīgā Uļjana mācījās internātskolā, vēlāk izglītību turpināja Rīgas 14.vidusskolā. Vienlaikus bērnu-jauniešu sporta skolā apguva basketbola pamatelementus pie izcilā jauniešu trenera Augusta Raubena. Pēc lauku plašuma esot bijis grūti pierast pie Rīgas un pieņemt lielpilsētas dzīves ritmu. Ne reizi vien treneri Uļu nocēla tieši no vilciena, kad viņa no Rīgas mēģināja aizbēgt atpakaļ pie mammas uz Medumiem.

No Raubena stafeti Semjonovas sportiskajā pilnveidošanā pārņēma treneris Viktors Strupovičs, kas gatavoja Latvijas meiteņu basketbola izlasi PSRS Skolēnu spartakiādei. Sākumā Uļjanu ieskaitīja izlases kandidātos, jo izlasei viņa vēl bija pārāk jauna. Pēc treniņnometnes Saldū viņa tomēr komandas sastāvā devās uz turnīru Lietuvā. Uļas skološanā iesaistījās arī Dzidra Karamiševa, kas kļuva tikpat kā par meitenes otro mammu. Un jau 1967.gadā Vissavienības Skolēnu spartakiādē Semjonova bija pilntiesīga Latvijas jauniešu izlases dalībniece, izcīnot savu pirmo zelta medaļu.

Tā bija Semjonovas debija uz lielā sporta skatuves. Dažos turnīros viņa bija spēlējusi jau pirms tam, tāpēc basketbola speciālisti vismaz teorētiski zināja, ka Latvijā dzīvo meitene divmetriniece. Taču pēc skolēnu spartakiādes Uļai uzmanību pievērsa basketbola treneri visā Padomju Savienībā. Daudzi Krievijas klubi gribēja dabūt Uļu sev. Visneatlaidīgākais bija Ļeņingradas “Spartak” treneris, kurš vienreiz, kad Uļjana ciemojās mājās laukos, pat atbrauca pie viņas uz Medumiem. Taču Semjonovas tēvs uzbāzīgajam trenerim pateica cieti: “Uļa ir Rīgā un tur arī paliks! Nekur citur nelaidīšu!”

Uļjana Semjonova (otrā no labās) drīz pēc ienākšanas meistarkomandā “TTT”.

1967.gadā Uļjana tika uzaicināta spēlēt pieaugušo komandā “ТТТ”. Tobrīd meitenei bija tikai 15 gadi. “TTT” sieviešu meistarkomanda ir vēl viens leģendārs Latvijas zīmols sporta pasaulē. Dibināta 1958.gada novembrī kā basketbola klubs “Daugava”, komanda ilgus gadus bija Latvijas sieviešu basketbola līdere. Basketbola vēsturē tās vārds ierakstīts kā viens no visu laiku labākajiem Eiropas basketbola klubiem. “Zelta meitenes”, kā viņas dēvēja Latvijā, trenēja vispirms Oļģerts Altbergs, pēc tam ilgus gadus Raimonds Karnītis un Dzidra Karamiševa. No 1967. līdz 1987.gadam “TTT” sastāvā spēlēja arī Uļjana Semjonova, no 1975. līdz 1987.gadam būdama šīs leģendārās komandas kapteine.

“TTT” meitenes 1960.gadā vēl bez Uļjanas Semjonovas. Vidū treneris Oļģerts Altbergs.

Rīgas meistarkomanda “TTT” 21 reizi izcīnīja Padomju Savienības čempionu titulu, divas reizes ieguva sudraba medaļas, vienu reizi - bronzas. Divas reizes komanda uzvarēja arī PSRS čempionāta īpašajās ziemas sacensībās. Kā Latvijas izlase “TTT” sešas reizes kļuva par PSRS Tautu spartakiādes uzvarētāju. 1960.gada 19.aprīlī Sofijā un 26.aprīlī Rīgā Eiropas sieviešu čempionvienību kausa izcīņas finālspēlēs “TTT” pārspēja Sofijas “Slavia”. Šīs uzvaras iesāka unikālu panākumu sēriju - klubs 18 reizes izcīnīja zelta, vienu reizi sudraba un divas reizes bronzas medaļas Eiropas čempionvienību kausa izcīņā, kas ir mūsdienu Eirolīgas priekštece, taču bija daudz spēcīgāka par to. Šis sasniegums ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā. 1987.gadā komanda izcīnīja arī FIBA Liliānas Ronketi kausu.

“TTT” komanda ar Uļjanu Semjonovu kā kapteini. Vidū treneris Raimonds Karnītis.

Liels nopelns šo panākumu kaldināšanā bija Uļjanai Semjonovai. Divdesmit sezonu laikā Semjonova palīdzēja “TTT” 15 reizes uzvarēt PSRS čempionātā un četras reizes PSRS Tautu spartakiādē, vienu reizi iegūt PSRS kausu, 11 reizes izcīnīt Eiropas Čempionvienību kausu, tāpat Ronketi kausu, bet 1968., 1972. un 1973.gada sezonās cīnīties bez neviena zaudējuma. 1971.gadā Semjonovai piešķīra PSRS Nopelniem bagātās sporta meistares titulu, bet 1974.gadā viņa absolvēja Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu (šodien - Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija), iegūstot sporta pedagoga izglītību. “TTT” komandas krāsas Uļjana aizstāvēja līdz pat 1987.gada pavasarim.

Semjonovas lietderības koeficients komandā bija lielāks nekā jebkurai citai “TTT” spēlētājai. Tāpēc daudzi uzskatīja, ka par titulētāko Eiropas klubu komanda kļuvusi tieši Semjonovas dēļ. Raimonds Karnītis komandas spēli veidoja tā, lai Uļa varētu pilnībā izmantot sava auguma priekšrocības. “TTT” spēlēja daudzas izcilas basketbolistes un visas kopā tās bija īsta “sapņu komanda” - saliedēts un neuzvarams kolektīvs. Tas radīja nepatiku citās PSRS komandās, un tiesnešiem no PSRS izlases treneres Aleksejevas regulāri tika dots uzdevums “TTT” “nozāģēt”. Tomēr tas reti izdevās. Par skaistāko Latvijas PSR izlases (būtībā “TTT”) uzvaru Semjonova uzskata panākumu 1979.gada Tautu spartakiādē Viļņā, kur piedalījās arī ārzemju izlases, bet uzvarēja tieši Latvijas meitenes.

Latvijas izlase uzvar PSRS Tautu spartakiādes basketbola turnīrā 1979.gadā Viļņā.

Maskavas un Ļeņingradas treneru rīcībā bija daudz vairāk naudas, un viņi piedāvāja Semjonovai dažādas vilinošas iespējas, tostarp ārzemju braucienus. Tomēr Uļjana palika uzticīga Latvijai un “TTT”. Latvijas basketbolistu panākumi daudziem Krievijā bija kā dadzis acī. Uz Maskavas “Spartak” un ACSK klubu bāzes tika veidotas superkomandas, tomēr arī tām neizdevās pieveikt latvietes ar Semjonovu priekšgalā. Neskatoties uz “TTT” spožajiem panākumiem, Raimondam Karnītim nekad netika piedāvāts PSRS izlases trenera postenis, bet Latvijas basketbolistēm, no kurām daudzas bija pārākas par PSRS izlases dalībniecēm - vieta izlasē. Tomēr bez Semjonovas PSRS izlase iztikt nespēja.

Uļjana tika uzaicināta uz PSRS izlasi - vispirms junioru, tad pieaugušo. Izlasē viņa pavadīja 18 sezonas, šajā laikā nepiedzīvojot nevienu zaudējumu. Kopā ar PSRS izlasi Semjonova kļuva par trīskārtēju Eiropas junioru čempioni, studentu Universiādes čempioni Maskavā 1973.gadā, desmitkārtēju Eiropas čempioni, trīskārtēju Pasaules čempioni, visbeidzot - divkārtēju Olimpisko čempioni Monreālā 1976.gadā un Maskavā 1980.gadā. No 1971. - 1986.gadam Uļjana tika atzīta par labāko PSRS centra spēlētāju. Sieviešu basketbola vēsturē šis laiks tiek dēvēts par “Semjonovas ēru”.

Uļjana Semjonova PSRS izlases rindās.

Uļjana Semjonova bija neapšaubāma PSRS izlases līdere. Pateicoties viņas meistarībai, Padomju Savienības sieviešu izlase ilgu laiku starptautiskajā arēnā bija galvastiesu pārāka pār citu valstu komandām. Izlases galvenā trenere Lidija Aleksejeva visu komandas spēles taktiku būvēja, balstoties uz Uļas auguma priekšrocībām. Citu spēlētāju uzdevums bija nogādāt bumbu Semjonovai, kas vienmēr atradās pretinieču groza tuvumā. Vaicāta, vai ir kādreiz bumbu grozā iemetusi no augšas, Uļjana atbild noliedzoši, jo “nebija vajadzības - visas pretinieces bija krietni mazākas par mani”.

Tomēr Aleksejeva nekad nepiedāvāja Semjonovai kļūt par izlases kapteini, kā tas bija “TTT” komandā. Treneriem nepatika, ka žurnālisti un publika PSRS izlasi dēvē par “Semjonovas komandu”. Arī pārējās izlases spēlētājas lika manīt, ka Uļas dēļ viņām spēlēt izlasē “nav interesanti”. Tomēr Semjonovu izlasē “pieturēja”, jo bez viņas nevarēja iztikt. Šāda attieksme aizvainoja. Uļjana atceras: “Sākumsastāvā nemaz tik bieži nebiju. Bet, kad uz tablo bija -12, tad gan mani ievajadzējās. Bija reizes, kad biju dusmīga un iespītējos: “Nē! Neiešu!” Tad meitenes lūdzās: “Lasta (tāda bija Uļas iesauka izlasē), bez tevis mēs zaudēsim! Lūdzu, lūdzu!” Laukumā gāju nevis Aleksejevas, bet meiteņu dēļ.”

Kā atzīst Semjonova, PSRS izlasē viņai neesot klājies viegli. Bieži treniņnometnēs bija jāskrien stundām ilgi krosi. Sava auguma dēļ Semjonova šādu slodzi izturēt nespēja. Reizēm pēc šādām aktivitātēm viņa sakravāja mantas un teica, ka brauks mājās. Taču citas spēlētājas lūdzās: “Lasta, paliec!” Semjonova palika, jo bija vajadzīga meitenēm. Spēļu izbraukumos netrūka arī sadzīves grūtību. Nevienā viesnīcā nebija Uļjanas augumam piemērotu gultu, tāpēc viņa visur līdzi nēsāja skrūvgriezi, ar ko noskrūvēt gultām galus. Nereti tas noveda līdz izmisumam. Tādās reizēs Aleksejeva Uļai teica: “No kā tu kaunies? Tu esi basketbola karaliene! Tad nēsā savu kroni ar paceltu galvu!”

Uļjanas Semjonovas ilggadējā trenere PSRS izlasē Lidija Aleksejeva.

Līdz 1976.gadam sieviešu basketbols nebija iekļauts Olimpisko spēļu programmā. Runā, ka tas noticis tieši Semjonovas dēļ, jo citu valstu sportistes uzskatīja spēles ar Uļas piedalīšanos par neinteresantām - viņa pārāk viegli meta bumbu grozā. Starptautiskās Basketbola federācijas FIBA pārstāvji pat esot izteikušies: “Kamēr krieviem ir Semjonova, intereses par sieviešu basketbolu nav - turnīra iznākums izlemts jau iepriekš. Aizvāciet Semjonovu un jautājums par Olimpiādi būs atrisināts!”

1976.gada Olimpiskajās spēlēs Monreālā sieviešu basketbols spēļu programmā beidzot tika iekļauts. Uļjana PSRS izlases uzvarā ieguldīju visu savu spēku un prasmes - mačā ar Čehoslovākiju viņa nopelnīja 26 punktus, ar ASV 32 punktus, ar Japānu 20 punktus. Arī nākamajā Olimpiādē 1980.gadā Maskavā, kuru daudzas valstis gan boikotēja, PSRS izlase sagrāva citas komandas ar lielu rezultātu starpību un finālā viegli uzvarēja Bulgāriju. Šajā mačā Uļjana guva 32 punktus. Visticamāk, divām olimpiskajām medaļām viņa pievienotu vēl trešo, taču 1984.gada Losandželosas Olimpiskās spēles savukārt boikotēja PSRS, tā atriebjoties par Maskavas Olimpiādes boikotu. Tas bija smags trieciens sportistēm, tostarp Uļjanai, jo tobrīd PSRS izlase bija labākā sieviešu basketbola komanda pasaulē.

Uļjana Semjonova kopā ar PSRS izlases meitenēm Olimpiskajās spēlēs.

Drīz pēc tam Aleksejeva atstāja PSRS izlases vadību. Viņas vietā nāca Leonīds Jačmeņevs, kurš Semjonovu neieredzēja. 1986.gada sezonā Uļjana bija labākā spēlētāja gan pēc punktiem, gan soda metienu ziņā, gan atlēkušo bumbu iegūšanas jomā. Tomēr PSRS izlasē viņu nepaņēma. Jačmeņevs esot teicis: “Vai nu es, vai Semjonova!” Šo situāciju Uļa uztvēra kā smagu apvainojumu. Citu izlašu treneri uzzinājuši, ka Semjonova nespēlēs, priecājās, bet amerikānietes burtiski gavilēja: “Mēs esam čempiones!” Tā arī notika. Pēc tam izlases meitenes Uļai teica: “Bez tevis mēs pazaudējām zeltu.” Pirms Seulas spēlēm 1988.gadā par Uļjanu atcerējās atkal, taču tad atteicās viņa, nespējot piedot treneru aizvainojošo attieksmi, kas par 18 izlasei ziedotiem gadiem viņai pat paldies nepateica.

Piedāvājumu spēlēt citu valstu klubos Semjonovai netrūka. Viņu aicināja komandas Francijā, ASV, Brazīlijā un citur. Taču legāli aizbraukt no PSRS nebija iespējams. Tad pienāca Gorbačova “pārbūve” un Uļjana kļuva par pirmo padomju basketbolisti, kas 1987.gadā noslēdza līgumu ar ārzemju klubu - Hetafes “Tintoretto”. Kopā ar Semjonovu komanda no 12.vietas Spānijas čempionātā pacēlās uz 2.vietu. Uļa kļuva par publikas mīluli - par tā gada populārākajiem cilvēkiem Spānijā iedzīvotāju aptaujā tika atzītas dziedātāja Sabrina un… Semjonova. Diemžēl Spānijā Uļjana guva nopietnu Ahileja cīpslas traumu. Spēles laukums izrādījās pārāk ciets -  parkets bija uzklāts tieši uz betona grīdas.

Uļjana Semjonova Spānijas klubā “Tintoretto”.

Padomju Savienība kategoriski noliedza, ka šajā valstī pastāvētu profesionālais sports, tāpēc uz ārzemēm aizbraukušajiem sportistiem, kas tika uzskatīti par amatieriem, vajadzēja lielāko daļu nopelnītās naudas pārskaitīt PSRS Valsts Sporta komitejai. Semjonovas līgums ar “Tintoretto” paredzēja viņai izmaksāt 45 000 ASV dolāru pusgadā, tomēr no tiem sportiste drīkstēja paturēt vien 480 dolārus mēnesī. Pārējo pievāca Maskava. Šādā situācijā Semjonovai ārzemēs klājās ļoti grūti. “Viņas augumu pārspēj tikai viņas pieticība,” rakstīja ārzemju prese. Pati Semjonova saka, ka jutusies apkrāpta, īpaši tādēļ, ka tieši ārzemēs viņa 35 gadu vecumā pirmoreiz guva tik nopietnu traumu.

1989.gadā, Semjonova pārcēlās uz Oršī pilsētu Francijas ziemeļos, lai pārstāvētu šīs valsts 1.līgas klubu “Valenciennes Orchies”. Taču jau pēc trim mēnešiem viņa bija spiesta līgumu lauzt, jo juta, ka vairs nespēj tikt galā ar veselības problēmām. Bet beigt sportistes karjeru kā pilnīgai invalīdei Uļai negribējās. Tā 1989.gadā Uļjana Semjonova atvadījās no aktīvās sportistes gaitām.

Pēc aiziešanas no lielā sporta Semjonova nodevās sabiedriskajam darbam. No 1988. līdz 1992.gadam viņa bija Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidente, pēc tam LOK goda locekle. Bijusi arī Latvijas Olimpiskās akadēmijas senatore. Kopš 1991.gada Uļjana ir Latvijas Olimpiešu sociālā fonda prezidente. Fonda uzdevums ir risināt jautājumus par Latvijas olimpiešu, izcilu bijušo sportistu, treneru, sporta darbinieku un citu sporta veterānu sociālo, sadzīves un veselības apstākļu uzlabošanu.

Kopā ar vienu no vadošajiem apakšveļas ražotājiem Latvijā “New Rosme” Uļjana 2014.gadā radījusi unikālu apakšveļas kolekciju basketbolistu sieviešu auguma proporcijām. Iegādāties piemērotu apģērbu gara auguma cilvēkiem ir problēma. To uz savas ādas daudzus gadus izbaidījusi arī Uļjana. “Rosme” apakšveļas kolekcija ir specifiski piemērota garam auguma sievietēm un paredzēta gan ikdienai, gan svētkiem. Bet Rīgas Dome rīko jau par tradicionālu kļuvušo Uļjanas Semjonovas kausa izcīņas turnīru jauniešu basketbola meiteņu komandām, kurā piedalās arī citzemju spēlētājas

Uļjana Semjonova apbalvo savā vārdā nosauktā meiteņu basketbola turnīra uzvarētājas.

Spēlētāju individuālā statistika PSRS laikā tika apkopota tikai treneru vajadzībām, jo tika uzskatīts, ka punktu individuāla skaitīšana aizēno basketbola kolektīvo garu. Tomēr Uļjanas mūža veikumu sportā ir iespējams apkopot kaut īsā statistikā. Lielajā sportā Semjonova pavadīja 24 gadus, sportistes karjerā aizvadot vairāk nekā 5000 spēles un iegūstot 15 000 punktus. Divkārtēja olimpiskā, trīskārtēja pasaules un desmitkārtēja Eiropas čempione, tāpat Eiropas junioru čempione. Eiropas valstu čempionvienību kausā uzvarēts 11 reizes, iegūts Lilianas Ronketi kauss. Par PSRS čempioni Uļa kļuvusi 15 reizes, četras reizes bijusi PSRS Tautu spartakiādes čempione. Latvijas (PSR) izlasē Uļjana Semjonova nospēlēja 55 spēles un vienu reizi kļuva arī par Latvijas (PSR) čempioni.

Uļjanai Semjonovai pieder rekords, kuru diez vai kāda cita basketboliste jelkad spēs atkārtot - 18 sezonas (!) pēc kārtas starptautiskajās sacensībās viņa PSRS izlases sastāvā nezaudēja nevienu spēli. Viņas personīgais rekords vienā spēlē ir 54 iemesti punkti, kas tika gūti 1975.gadā Eiropas kausa izcīņas spēlē ar Itālijas klubu “Geas Basket”. Tomēr kā personīgi visīpašākās sacensības savā karjerā Uļjana Semjonova minējusi PSRS Tautu spartakiādi 1979.gadā Viļņā, kad pret Latvijas (PSR) izlasi spēlēja gan Krievijas, gan ASV izlases, tomēr uzvarēja Latvijas “zelta meitenes”.

Uļjana Semjonova tiekas ar jaunajām basketbola fanēm.

Uļjana bija pirmā sieviete no Eiropas, kuru 1993.gadā uzņēma basketbola izgudrotāja Džeimsa Neismita vārdā nosauktajā basketbola Slavas zālē Springfīldā, Masačūsetas pavalstī ASV. Savā pateicības runā Uļjana teica vārdus: “Es mīlu šo spēli (”I love this game”)”. Vēlāk šie vārdi kļuva par Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) devīzi. 1999.gadā Semjonovu uzņēma arī Sieviešu basketbola Slavas zālē, kas atrodas ASV pilsētā Noksvilā, Tenesijā. Uļjana ir arī šīs pilsētas goda pilsone. Bet 2007.gada septembrī Semjonovu uzņēma FIBA Slavas zālē Alkobendā, Madridē, Spānijā.

Uļjana Semjonova basketbola Slavas zālēs. Attēlos labajā pusē augšā - Džeimsa Neismita Slavas zāles Springfīldā piemiņas plāksne un kolekcijas kartīte; apakšā - kopā ar ASV basketbolistēm
Luīzu Harisu un Annu Maijeri pēc uzņemšanas Neismita Slavas zālē.

No 1970. līdz 1985.gadam Semjonova 12 reizes atzīta par Latvijas populārāko sportisti. Viņa ir pirmā itāļu laikraksta “La Gazzetta dello Sport” balvas ieguvēja 1979.gadā. 1995.gadā Štutgartē, Vācijā, Latvijas centra spēlētāja saņēma starptautiskās “Fair play” komisijas Goda diplomu par godīgas spēles principu ievērošanu sportā. Kopā ar leģendāro lietuviešu basketbolistu Arvīdu Saboni Krievijas Basketbola federācija atzinusi Semjonovu par 20.gadsimta izcilāko centra spēlētāju. Savukārt Latvijas Basketbola savienība 2000.gadā atzina Uļjanu par labāko 20.gadsimta basketbolisti Latvijā.

Attēlos kreisajā pusē - Ministru Kabineta balvu par mūža ieguldījumu saņemot (augšā)
un Latvijas Olimpiskās komitejas Goda zīme (apakšā);
labajā pusē - ar Latvijas Gada balvu sportā par mūža ieguldījumu.

Semjonovas ieguldījumu sportā novērtējusi arī valsts. PSRS laikā viņa apbalvota ar Ļeņina ordeni, Darba Sarkanā karoga ordeni un Tautu Draudzības ordeni, bet Vladimirs Putins Uļai 2006.gadā piešķīra Krievijas Federācijas Draudzības ordeni. 1995.gadā viņa apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par īpašiem nopelniem Latvijas labā. 1998.gadā Semjonovai piešķirta Latvijas Olimpiskās komitejas Goda zīme, bet 2007.gadā izcilā sportiste saņēma balvu par mūža ieguldījumu sportā.

Sportistes karjeras laikā Semjonova ieguvusi visus iespējamos basketbola titulus. Viņa tiek uzskatīta par vienu no visu laiku izcilākajām basketbolistēm sievietēm. Izcila centra spēlētāja, ilggadēja Rīgas “TTT” meistarkomandas un Padomju Savienības izlases līdere. Uļas tehniskā un taktiskā meistarība deva iespēju pilnībā izmantot viņas auguma priekšrocības un padarīja viņu nepārspējamu gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, gan cīņā par atlēkušajām bumbām. Ar savu ieguldījumu sieviešu basketbola attīstībā Uļjana Semjonova mūžam paliks izcils Latvijas zīmols sporta pasaulē.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts