2020.gada 9.augustā Baltkrievijā notika prezidenta vēlēšanas. Šoreiz tās bija citādākas, nekā Baltkrievijā parasts, jo visai apolitiskie baltkrievi šķita pēkšņi it kā pamodušies no dziļa miega, kā dēļ ilggadējā valsts diktatora varas krēsls sācis šķobīties. Diemžēl arī šīs vēlēšanas baltkrieviem tika nekaunīgi nozagtas. Tas radīja sašutumu daudzos Baltkrievijas iedzīvotājos, kuri izgāja ielās miermīlīgās protesta demonstrācijās, taču piedzīvoja līdz šim nepieredzētu varas represīvā aparāta nežēlību. Policijas vardarbība radīja pretreakciju un vismaz dažas naktis Baltkrievijas pilsētu ielas atgādināja kaujas lauku, kurā bija gan kritušie, gan ievainotie.

“Laikmeta zīmes” pārsteidza daļas Latvijas iedzīvotāju attieksme pret notikumiem Baltkrievijā. Sociālajos tīklos internetā var lasīt gan Lukašenko cildinošus, gan protestētājus nosodošus ierakstus, tāpat Lukašenko propagandas tiražētus mītus par to, ka visi protestētāji ir kādu vārdā nenosauktu spēku uzpirkti, bet paši protesti - Rietumu specdienestu inspirēti. Tas pierāda, cik maz šie rakstītāji zina par patieso stāvokli Baltkrievijā un saprot, kas tur šobrīd notiek. “Laikmeta zīmēm” kā kristīgam kolektīvam visvairāk sāp tas, ka šādus viedokļus pauž arī atsevišķi kristieši, kuri mēģina iestāstīt, ka Lukašenko nemaz tik slikts neesot un baltkrieviem vajadzētu būt mazliet pateicīgākiem.

Lai Dievs mums piedod, bet šādos brīžos, gluži kā Aleksim Daumem par zviedru Grietiņu (lasiet ŠEIT), arī mums rodas “ļaunas domas” par šiem rakstītājiem. Neviļus gribētos novēlēt, lai šie cilvēki paši reiz dabūtu izbaudīt “nemaz tik sliktā” Lukašenko “tēvišķās rūpes” par viņiem. Lai viņi paši piedzīvo, kā tas ir, kad tevi spārda zābakiem un dauza ar stekiem tikai par to, ka bez īpašas atļaujas esi izgājis uz ielas, lai, piemēram, protestējošajiem ļaudīm pasludinātu evaņģēliju, vai arī tiec iemests cietumā par gluži cilvēcisku vai pat medicīnisku palīdzību “režīma pretiniekiem”. Tomēr šādi cilvēku spriedumi lieliski atklāj to, cik iedarbīga var būt mērķtiecīga propaganda, mīti un sazvērestības teorijas, kas būtībā nav nekas mazāk, kā ideoloģisks karš pret Rietumu civilizācijas un demokrātijas pamatvērtībām.

Mazliet mūs mierina vienīgi doma, ka vairums Latvijas iedzīvotāju vienkārši nezina visu patiesību, jo par notikumiem Baltkrievijā spriež no tās skopās informācijas, ko redz, dzird vai izlasa oficiālajās ziņu programmās un vietnēs. Tajās galvenokārt bija redzami dramatiskākie momenti no nakts notikumiem, kas varēja radīt maldīgu priekšstatu, ka vienādi vardarbīgi ir abu pušu pārstāvji un protesti ir tikai tāda jauniešu ālēšanās. Tomēr tā nav. Jau kopš protestu sākuma “Laikmeta zīmēm” bijusi iespēja katru dienu vairākas stundas skatīties videomateriālus, ko filmējuši aculiecinieki tieši Baltkrievijas pilsētu ielās. Ticiet mums - tās šausmas, kas tur notika, vairumam latviešu pat sapņos nav rādījušās.

Atskats Baltkrievijas neatkarības vēsturē

Lai varētu saprast šodienu, ir nedaudz jāatskatās vēsturē. Tāpat kā daudzas Eiropas nācijas, arī baltkrievi pirmo reizi neatkarību pasludināja pēc 1.Pasaules kara - 1918.gada 25.martā tika proklamēta Baltkrievijas Tautas Republika. Diemžēl baltkrieviem savu valsti nosargāt neizdevās, un 1921.gada aprīlī Rīgā noslēgtajā padomju-poļu miera līgumā Baltkrievijas teritorija tika sadalīta starp Padomju Krieviju un Poliju. Pēc tam, kad 1939.gada septembrī PSRS un Vācija kopīgi okupēja Poliju, poļiem piederošā Rietumbaltkrievija tika pievienota Baltkrievijas PSR. Baltkrievi piedzīvoja visas staļiniskās represijas, tāpēc pēc vāciešu ienākšanas daļa sadarbojās ar okupācijas iestādēm, lai atbrīvotu savu zemi no boļševisma. Vairāk par Baltkrievijas vēsturi padomju periodā lasiet ŠEIT.

Kreisajā pusē - vapenis ar Baltkrievijas Tautas Republikas valsts un novadu simboliem.
Labajā pusē - padomju plakāts, kas slavina Rietumbaltkrievijas pievienošanu PSRS (augšā);
baltkrievu brīvprātīgie zem nacionālā karoga dodas cīņā pret boļševismu (apakšā).

1990.gada 27.jūlijā Baltkrievijas PSR Augstākā Padome vienprātīgi pieņēma deklarāciju par valstisko suverenitāti. 1991.gada 19.septembrī Baltkrievijas PSR tika pārdēvēta par Baltkrievijas Republiku, atjaunota nacionālā un Tautas Republikas valstiskā simbolika. Tā paša gada 8.decembrī Belovežas gāršā tika parakstīta vienošanās par PSRS likvidēšanu un Neatkarīgo valstu savienības (NVS) izveidošanu, par kuras dalībvalsti kļuva arī Baltkrievija. 1994.gada 15.martā pieņēma jauno Republikas Konstitūciju, kas pasludināja Baltkrieviju par vienotu demokrātisku sociāli tiesisku prezidentālu valsti.

1991.gadā atjaunotās Baltkrievijas Republikas karogs, ģerbonis un viena no pirmajām pastmarkām.

Taču tad notika traģēdija. 1994.gada jūlijā par prezidentu tika ievēlēts pirms tam sīvs neatkarības pretinieks Aleksandrs Lukašenko. Pirmais, ko izdarīja jaunais prezidents - piešķīra krievu valodai valsts valodas statusu, tāpat aizliedza nacionālo karogu, ģerboni un citus simbolus, to vietā atjaunojot nedaudz koriģētu padomju simboliku. 1996.gada vasarā Baltkrievijas parlaments pieņēma petīciju par Lukašenko atstādināšanu, taču tas izsludināja referendumu, kurā pieprasīja pagarināt savu pilnvaru termiņu no četriem līdz septiņiem gadiem un tiesības atlaist parlamentu. Lai gan pēc daudzu domām referenduma rezultāti bija viltoti, Lukašenko pavēlēja milicijai ieņemt parlamentu un arestēt deputātus. Pēc tam jaunizceptais diktators iecēla jaunu marionešu parlamentu ar paša izvēlētiem deputātiem.

Kreisajā pusē - Padomju Baltkrievijas karogs un ģerbonis;
labajā pusē - Lukašenko Baltkrievijas karogs un ģerbonis.

Lukašenko mainīja vairākas Konstitūcijas normas un citus likumus, un tas ļāva viņam kļūt par Baltkrievijas faktisko diktatoru. 2004.gada 17.oktobrī notika referendums, kurā Lukašenko prasīja atcelt konstitucionālo ierobežojumu prezidenta ievēlēšanai tikai uz diviem termiņiem, jo tad viņam būtu jāatkāpjas 2006.gadā. Starptautiskā sabiedrība uzskata, ka arī šī referenduma rezultāti tika falsificēti. Baltkrievu trimdas valdība neatzīst mūsdienu Baltkrievijas Republiku par Baltkrievijas Tautas Republikas tiesisko mantinieci, bet Lukašenko režīmu uzskata par baltkrievu nacionālajām interesēm neatbilstošu. Baltkrievija ir vienīgā Austrumeiropas valsts, kurai joprojām ir sava valdība trimdā.

“Batjka” Luka

Kas tad ir Lukašenko jeb baltkrieviski - Aļaksandrs Lukašenka? Dzimis 1954.gadā. Bērnībā par sliktu uzvedību bijis milicijas uzskaitē. Mācījies Mogiļevas Pedagoģiskajā institūtā, pēc tam Baltkrievijas Lauksaimniecības akadēmijā. Dienējis kā poļitruks (”smadzeņu skalotājs”) Robežapsardzības karaspēka daļā Brestā, vēlāk strādājis par komjauniešu sekretāru un sabiedriskajā darbā. PSKP biedrs kopš 1979.gada, pārliecināts PSRS vienotības atbalstītājs. 80.gadu sākumā bijis poļitruks tanku karaspēka daļā. 1982.gadā iecelts par priekšsēdētāja vietnieku kādā kolhozā, pēc tam par direktora vietnieku būvmateriālu rūpnīcā. No 1985.gada strādāja par Komunistiskās partijas sekretāru vienā no republikas kolhoziem, bet 1987.gadā iecelts par sovhoza “Gorodec” direktoru.

Aleksandrs Lukašenko jaunībā, armijas gados un saimnieciskajā darbā.

No 1990.gada Lukašenko bija Baltkrievijas PSR Augstākās Padomes deputāts. Asi kritizēja tā laika republikas vadītājus. Pēc 1991.gada augusta puča darbojās parlamenta frakcijā “Baltkrievijas komunisti par demokrātiju”. Tajā pašā gadā piedalījās Tautas saskaņas partijas dibināšanā, taču drīz to pameta politiski nesaskaņu dēļ. 1991.gada novembrī bija vienīgais Baltkrievijas Augstākās Padomes deputāts, kas balsoja pret atdalīšanos no PSRS un Baltkrievijas  neatkarības atjaunošanu, pret nacionālās valūtas ieviešanu un savu Bruņoto spēku izveidošanu. Pārliecināts Baltkrievijas ciešākas integrācijas ar Krieviju piekritējs. 1994.gadā ievēlēts par Baltkrievijas Republikas prezidentu.

Prezidenta zvērests pie Baltkrievijas Konstitūcijas.
Drīzumā Lukašenko valsts pamatlikumu pārveidos pēc sava prāta.

Nevar teikt, ka Lukašenko nebūtu baudījis nekādu atbalstu tautā. Iespējams, par prezidentu viņu ievēlēja tieši tāpēc, ka cilvēki domāja - ja reiz viņš spēja sekmīgi vadīt sovhozu, spēs vadīt arī valsti. 20.gadsimta 90.gadi bija radikālu pārmaiņu laiks visā postpadomju telpā, ko raksturoja ekonomikas lejupslīde, kriminālais terors un straujš nabadzības pieaugums. Izmantodams autoritāras metodes gan ekonomikā, gan politikā, Lukašenko spēja līdzsvarot pārmaiņu izraisītās negācijas, lai tās būtu mazāk sāpīgas Baltkrievijas iedzīvotājiem. Ar laiku prezidents ieguva ievērojamu tautas atbalstu, īpaši laucinieku un pensionāru vidū. Ne velti tauta viņu iesauca par Batjku, ko var tulkot kā Tētiņu, Papiņu vai pārnestā nozīmē - Saimnieku. Tiesa, citi gan to tulko kā noziedznieku bandas vadoni.

Daudzi Lukašenko slavē par to, ka viņš spējis saglabāt padomju laika uzņēmumus un rūpniecisko ražošanu. Tas bija iespējams pateicoties tam, ka tikai daļa Baltkrievijas ekonomikas darbojas pēc brīvā tirgus principiem, bet liela daļa joprojām tiek valsts koriģēta. Visi lielie uzņēmumi atrodas valsts īpašumā, arī daudzām preču grupām cenas nosaka nevis tirgus, bet valsts. Ekonomika lielākoties strādā tikai vietējām vajadzībām, bet eksports notiek galvenokārt uz Krieviju un citām NVS valstīm. Eiropas, tostarp Baltijas tirgū Baltkrievijas preces, izņemot dažus specifiskus segmentus, ir margināla parādība. Tomēr tas, ka ražošana un darba vietas ir saglabātas, ir pozitīvs faktors Baltkrievijai.

Šādās mazās bodītēs Baltkrievijas produktus pārdod pat Krievijā un citās NVS valstīs.

Cilvēkiem, kas Baltkrieviju apmeklē caurbraucot, var rasties priekšstats, ka tā ir sakārtota un labklājīga valsts. Autoritārās zemēs valsts ārējā fasāde vienmēr izskatās skaista, taču vienkāršo cilvēku dzīve tik rožaina nav. Baltkrievijai ir milzīgs un pieaugošs valsts iekšējais parāds, arī inflācijas līmenis pēc Eiropas standartiem augsts. Lai gan dzīvojamais fonds pamatā pieder valstij un notiek jaunu namu celtniecība, mājokļu hroniski trūkst. Lielajās pilsētās mājokļu labiekārtotības līmenis ir augsts, taču laukos šis rādītājs krietni atpaliek. Tomēr autoritārais vadības stils, kas ļauj regulēt ekonomiku, sociālo palīdzību un preču cenas, ļāvis panākt salīdzinoši zemas cenas pirmās nepieciešamības precēm un komunālajiem maksājumiem. Tāpēc pieticīgie baltkrievi, īpaši lauku iedzīvotāji un pensionāri, kas saņem dažādus atvieglojumus un pabalstus, visumā ir apmierināti ar dzīvi.

Latvijā cilvēki Lukašenko nereti slavē arī par to, ka viņš it kā visu darot tikai savas valsts labā un neklanoties ne Rietumu, ne Krievijas priekšā. Patiešām, ārpolitikā Lukašenko spēlē pats savu viltīgu spēli. Tomēr viņa būtiskākais mērķis šajā spēlē nav tik daudz valsts iedzīvotāju intereses un labklājība, kā paša spēja noturēties pie varas. Tāpēc ārpolitikā Lukašenko ir grūti prognozējams. Brīžam viņš pilnībā atbalsta Krievijas politiku, bet jau nākamajā mirklī var koķetēt ar Rietumiem un asi kritizēt Krieviju. Katrā ziņā, ģeopolitiskās orientācijas jautājumos viņam uzticēties nevar neviens.

Ironiska karikatūra par Lukašenko politisko hameleonismu.

Savas varas sākumposmā Lukašenko bija izteikti prokrieviski noskaņots. 1999.gada 8.decembrī viņš būtībā izdarīja valsts nodevību, parakstot līgumu ar Krieviju par kopīgas “savienotas valsts” izveidi, kas paredzēja kopīgu Konstitūciju, prezidentu, parlamentu, valūtu, muitas sistēmu un Bruņotos spēkus. Paldies Dievam, šāda “apvienošanās” realitātē nav notikusi. Pēc straujajām pārmaiņām 90.gados Krievijas iedzīvotāji jutās noguruši, tāpēc Baltkrievijas salīdzinošā stabilitāte padarīja Lukašenko populāru arī Krievijā. Tas ļāva cerēt, ka par apvienotās valsts prezidentu varētu kļūt tieši viņš. Taču pie varas Krievijā nāca Vladimirs Putins, kuram pašam bija milzīgas varas ambīcijas. Saprotot, ka labāk būt “pirmajam puisim ciemā”, nekā otrajam valstī, Lukašenko kopvalsts izveides projektu nobremzēja.

Tomēr sadarbība ar Krieviju Baltkrievijai ir izdevīga, jo tā no sava lielā kaimiņa saņem stratēģiski svarīgas izejvielas par pazeminātām cenām. Arī Baltkrievijā ražoto preču noiets ir galvenokārt Krievijā. Lielākie nesaskaņu cēloņi nav politiska rakstura, bet Lukašenko un Putina personīgā nepatika vienam pret otru. Pēc Krimas aneksijas un karadarbības sākšanās Austrumukrainā, Lukašenko saprata, ka līdzīgs liktenis var piemeklēt arī Baltkrieviju. Turklāt Putins arvien biežāk runā par abu valstu ciešāku integrāciju. Tāpēc 2019.gada 5.decembrī Batjka uzrunā valsts iedzīvotājiem teica: “Mēs negrasāmies iestāties nevienas valsts, pat ne brālīgās Krievijas sastāvā. Kamēr esmu pie varas, tas nenotiks.”

Daudzi baltkrievi bažījas, ka “savienotā valsts” nebūs divi līdztiesīgu valstu savienība,
bet gan slēpta Baltkrievijas inkorporācija Krievijas sastāvā.

Lukašenko attiecības ar Rietumiem veidojušās no dziļas spriedzes līdz zināmam atkusnim. Pēc tam, kad Lukašenko 1996.gadā sagrāba visu varu valstī, Eiropas Padome atteica Baltkrievijai dalību šajā organizācijā. ASV Senāts iekļāvis Baltkrieviju tirānisko valstu sarakstā. Sankcijas pret Baltkrieviju Eiropas Savienība pirmoreiz izsludināja 2004.gadā pēc nedemokrātiskajām parlamenta vēlēšanām. 2006.gadā pēc vardarbīgas vēršanās pret miermīlīgām demonstrācijām sankcijas tika pastiprinātas. Zināms atkusnis iestājās 2008.gadā, kad Lukašenko atbrīvoja politieslodzītos, bet pēc Gruzijas-Krievijas kara ES sankcijas pārtrauca pavisam. Tomēr, kad 2010. un 2011.gadā vardarbīgi tika izdzenātas opozīcijas demonstrācijas un simtiem cilvēku arestēti, ES sankcijas atjaunoja. Tās noteica režīma amatpersonām, vairākiem Baltkrievijas uzņēmumiem un ieroču piegādēm šai valstij.

Attiecības starp Lukašenko un ES uzlabojās pēc Krievija agresijas Ukrainā 2014.gadā. Krievijas rīcība radīja neomulīgu sajūtu arī Lukašenko, kurš mēģināja izspēlēt Rietumu kārti, tā veidojot sev alternatīvus izdzīvošanas ceļus. Pirms 2015.gada prezidenta vēlēšanām Lukašenko atkal atbrīvoja no cietuma vairākus pazīstamus politieslodzītos. Tolaik viņš to varēja atļauties, jo visas socioloģiskās aptaujas rādīja, ka sabiedrības atbalsts Lukašenko ir liels, bet opozīcijas spēki - salīdzinoši vāji un mazskaitlīgi. Naivie rietumnieki kārtējo reizi uzķērās uz Batjkas makšķeres un atcēla pret privātpersonām un uzņēmumiem vērstās sankcijas, atstājot spēkā tikai ieroču embargo.

Sabiedrības atbalstu Lukašenko ilgus gadus nodrošināja zināma stabilitāte valstī un sociālās “dāvanas” mazāk nodrošinātām sabiedrības grupām. Tajā pašā laikā pret režīma kritiķiem un opozīciju diktators vērsās ļoti nežēlīgi. Lukašenko valdīšanas gados fiksēti neskaitāmi politisko oponentu vajāšanas un apcietināšanas gadījumi, prezidents tiek vainots arī opozīcijas līderu Jurija Zaharanka un Viktara Hančara, kā arī neatkarīgo žurnālistu Dmitrija Zavadska un Veronikas Čerkasovas slepkavībā, lai gan to juridiski grūti pierādīt, jo līķi nav atrasti - cilvēki vienkārši pazuda bez pēdām. Kopš 2017.gada Baltkrievija ir arī vienīgā valsts Eiropā, kurā joprojām piespriež nāvessodu.

Kopš Lukašenko valdīšanas sākuma būtiski ierobežota preses, pulcēšanās un reliģiskā brīvība. Televīzijas un radio monopols pieder valstij, valdību kritizējošiem žurnālistiem tiek atņemta akreditācija, bet šādu izdevumu redakcijās regulāri notiek kratīšanas un konfiskācijas. Ierasta lieta ir opozīcijas vietņu bloķēšana internetā. Regulāras represijas tiek vērstas pret nevalstiskajām organizācijām. Neatkarīgo arodbiedrību darbība ir strikti ierobežota, jo valdība uzskata, ka tās ir “nepietiekami konstruktīvas”. Īpašas privilēģijas piešķirtas Maskavas patriarhijas Pareizticīgo Baznīcai, kamēr Baltkrievijai tradicionālām konfesijām Romas katoļiem, uniātiem un luterāņiem tādas nav. Ar ierobežojumiem saskaras baptisti, adventisti, vasarsvētku draudzes un citas evaņģēliskās konfesijas.

Turpinājums 2.lapā.

2020.gads - Baltkrievija mostas

Baltkrievi ir miermīlīga un politiski mazaktīva nācija, tāpēc ilgus gadus Lukašenko nejuta nekādus draudus savai valdīšanai. Visas varas struktūras un amatpersonas Baltkrievijā lielākoties ir nevis tautas vēlētas, bet prezidenta ieceltas, tāpēc viņam lojālas. Savukārt opozīcija līdz šim bijusi izteiktā mazākumā, tai trūkst vienotības un masveida atbalsta tautā. Varbūt visi arī nav apmierināti ar Lukašenko valdīšanu, tomēr baltkrievi lielākoties izvēlas “nelekt varai acīs”. Falsificētās vēlēšanas un represijas pret opozīciju likušas cilvēkiem nonākt pie atziņas, ka “neko jau tāpat nevar izmainīt”.

Tomēr 2020.gada sākumā kaut kas mainījās. Gatavojoties kārtējām prezidenta vēlēšanām, sabiedrībā parādījās agrāk neredzēta politiskā aktivitāte un vēlme pēc pārmaiņām. Sajutis “deguma smaku”, Lukašenko nometa demokrāta masku. Redzamākie opozīcijas kandidāti vēlēšanām netika pielaisti - vēlēšanu komisija vienkārši attiecās viņus reģistrēt. Vēl vairāk - divi spēcīgākie Lukašenko konkurenti, baņķieris Viktors Babariko un blogeris Sergejs Tihanovskis, uz safabricētu apsūdzību pamata tika apcietināti, bet trešais, augsto tehnoloģiju speciālists Valērijs Cepkalo, uzzinot par gaidāmo arestu, emigrēja. Taču notika negaidītais - arestēto opozīcijas līderu vietā stājās sievietes: Sergeja Tihanovska sieva Svetlana, Valērija Cepkalo sieva Veronika un Babariko kampaņas vadītāja Marija Koļesņikova.

Baltkrievu “Žannas d’Arkas” - Veronika Cepkalo, Svetlana Tihanovska un Marija Koļesņikova.

Redzamāko Lukašenko konkurentu apcietināšana spēja panākt to, kas opozīcijai nebija izdevies gadiem - tās apvienošanos. Apvienotais opozīcijas štābs par savu kopīgo kandidāti prezidenta amatam izvirzīja līdz tam plašākam lokam nepazīstamo angļu valodas skolotāju Svetlanu Tihanovsku. Acīmredzot Lukašenko “kaut kādu mājsaimnieci” neuzskatīja par nopietnu konkurenti, tāpēc ļāva Tihanovskai kandidēt. Arī pārējie vēlēšanām pielaistie kandidāti bija marginālas personas, kam nav liela atbalsta tautā. Taču Tihanovska un viņas štābs spēja pulcēt ap sevi plašu atbalstītāju loku un pirmo reizi mūsdienu Baltkrievijas vēsturē mest nopietnu izaicinājumu diktatoram.

Sociālajos tīklos, tostarp Latvijā, var lasīt nievājošos komentārus par to, ka baltkrievi prezidenta amatā gribējuši ievēlēt “ķēkšu”. Arī pati Svetlana vairākkārt paudusi, ka neuzskata sevi par politiķi un nemaz nevēlas būt prezidente. Tihanovska nav politiķe, tomēr kļuva par pārmaiņu simbolu visiem, kam Lukašenko 26 gadus ilgā valdīšana ir apnikusi. Un tādu cilvēku Baltkrievijā izrādījās ļoti daudz. Pēc uzvaras vēlēšanās Tihanovska tautai solīja sarīkot jaunas brīvas, demokrātiskas un starptautiskajiem standartiem atbilstošas vēlēšanas ar visu kandidātu piedalīšanos. Tieši šis solījums spēja ap viņu saliedēt ne vien ideoloģiski visai dažādos opozīcijas spēkus, bet plašus sabiedrības slāņus.

Dažādas aptaujas pirms vēlēšanām rādīja, ka atbalsts Tihanovskai ir ļoti liels un pirmoreiz modernās Baltkrievijas vēsturē Lukašenko var pazaudēt varu. Tāpēc brīdī, kad režīms paziņoja, ka ar 80% balsu uzvarējis Lukašenko, bet Tihanovska ieguvusi vien 10%, baltkrieviem bija skaidrs - vēlēšanas ir falsificētas un pārmaiņu iespēja viņiem nozagta. Turklāt vēlēšanas noritēja ar milzīgiem procedūras pārkāpumiem, starptautisko novērotāju nepielaišanu un vietējo novērotāju darba kavēšanu. Pirms vēlēšanām tika publicēts slepus ierakstīts kāda iecirkņa vēlēšanu komisijas balsu skaitīšanas “mēģinājums”, kurā komisijas locekļiem izdalīja lapiņas ar skaitļiem, kādus tiem jāieraksta balsu skaitīšanas protokolā. Tas viss plus necieņa pret tautas gribu tad arī radīja tik lielu sašutumu.

Lukašenko labi saprata, ka iedzīvotāju noskaņojums ir mainījies un vēlēšanu rezultātu falsifikācija izraisīs protestus. Tāpēc nedēļu pirms vēlēšanām sākās histērija plašsaziņas līdzekļos, kad diktators aizgūtnēm stāstīja par ārzemju aģentiem, kas nolēmuši izraisīt nemierus un sašķelt Baltkrieviju daļās. Kulminācija visam bija publiskais šovs ar Krievijas privātās armijas “Wagner” kaujinieku aizturēšanu, apsūdzot tos nodomā organizēt nemierus. Bet vēlēšanu dienas rītā, kad par to iznākumu neviens vēl nezināja, lielākajās valsts pilsētās iebrauca garas militārās autokolonnas, pārvietojamie aizturēšanas izolatori (autozaki) un speciālā tehnika. Tas nozīmē, ka Lukašenko represijām gatavojās jau iepriekš.

Tik nekaunīga vēlēšanu rezultātu viltošana izveda ielās tūkstošiem cilvēku. Laikam jau ilgā atrašanās pie varas notrulina cilvēku un liek tam justies neaizvietojamam un nesodāmam. Ja Lukašenko būtu bijis gudrāks un paziņojis, ka ieguvis, piemēram, 53% balsu, bet Tihanovska 45%, apstrīdēt šo rezultātu būtu daudz grūtāk. Taču pēc rezultāta 80:10 paziņošanas reti kurš Baltkrievijā šaubījās par falsifikāciju. Gan aptaujas, gan vēl nepieredzētā cilvēku aktivitāte, tāpat intervijas pie vēlēšanu iecirkņiem rādīja, ka pārliecinoši jāuzvar Tihanovskai. Analītiķi lēš, ka patiesībā Tihanovska ieguvusi 70-80% balsu, bet Lukašenko - ap 20%. Arī darba kolektīvu sapulcēs un mītiņos, kur pēcvēlēšanu dienās tika lūgts pacelt rokas tiem, kas balsojuši par Tihanovsku, to darīja ap 80% klātesošo.

Uzņemtajos video no vēlēšanu dienas vakara protesta demonstrācijām redzams, ka protesti nebija vardarbīgi. Cilvēki savu sašutumu pauda, nesot rokās dažādus transparentus un izkliedzot saukļus. Minskā ļaudis no mikrorajoniem straumēm saplūda pilsētas centrā un virzījās pa galvenajām ielām. Taču miermīlīgo demonstrāciju sagaidīja specvienību izveidoti kordoni. Iespējams, abi šie spēki tā arī būtu stāvējuši viens otram pretī, ja drošībnieki nesāktu uzbrukt demonstrantiem. Pie tam darbā tika laisti speclīdzekļi, kādi līdz tam Baltkrievijā vēl nebija pielietoti. Pie stekiem un asaru gāzes baltkrievi jau ir pieraduši, bet ūdensmetēji, gumijas lodes un trokšņu granātas bija kas jauns. Īpaši pēdējās, no kuru šķembām cilvēki cieta visvairāk. Tas tāpēc, ka granātas tika mestas tieši pūlī, kaut tās paredzēts spridzināt vai nu gaisā vai sāņus no pūļa. Pirmajā protestu naktī visā Baltkrievijā dažāda veida ievainojumus guva tuvu pie simts cilvēkiem, arestēti tikai pēc oficiālām ziņām tika 3000.

Protesti aptvēra ne tikai galvaspilsētu Minsku, bet visu valsti - Gomeļu, Novopolocku, Brestu, Grodņu, Baranavičus, Bjarozu, Barisavu, Mogiļevu, Ļidu, Ņasvižu, Kobrinu, Pinsku un citas Baltkrievijas pilsētas un pat lauku ciemus. Ko tādu Lukašenko nebija gaidījis. Jau nākamajā dienā sākās īstas cilvēku medības. Specvienība OMON ķēra cilvēkus uz ielas, spārdīja kājām, dauzīja ar stekiem un pēc tam arestēja. Tas notika visur - uz ielām, namu pagalmos, pat bērnu rotaļu laukumos. Pa ielām braukāja tā sauktie autozaki, autobusi ar logiem priekšā aizvilktiem aizkariem un mikroautobusiņi bez numurzīmēm, kuros sasvieda arestētos. Turklāt nevarēja saprast, pēc kādiem kritērijiem cilvēkus apcietina. Tas notika izlases veidā visur, kur pulcējās kaut neliels cilvēku pūlītis. Cilvēkus arestēja arī pie viņu mājām, kad tie atgriezās no demonstrācijām vai bija vienkārši izgājuši pastaigāties.

Četrās terora dienās un piecās naktīs Baltkrievijā apcietināja ap 7000 cilvēku. Viņus nogādāja iepriekšējās izmeklēšanas izolatoros, kas nav paredzēti tik milzīga cilvēku skaita uzņemšanai. Tāpēc daudzi stundām ilgi bija spiesti nīkt milicijas autozakos bez gaisa un pārtikas. Kad viņi beidzot nokļuva izolatoros, situācija kļuva vēl sliktāka. Kamerās, kas paredzētas 3-5 cilvēkiem, tika sabāzti pat 30 cilvēki, kā dēļ ļaudis nevarēja ne apsēsties, ne gulēt, bet bija spiesti stāvēt kājās bezgaisa telpā. Viņiem nedeva arī ēst un dzert, neatļāva apmeklēt tualeti. Vietu trūkuma dēļ daudzi apcietinātie vairākas dienas pavadīja guļot zemē zem klajas debess izolatoru iekšējos pagalmos. Turklāt ieslodzītie tika nepārtraukti sisti, par viņiem ņirgājās, liekot skaitīt Tēvreizi, sievietes draudēja izvarot. Šos noziegumus apstiprina gan daudzu no izolatoriem atbrīvoto liecības un zili melni sasistās muguras un kājas, gan no augstāka skatupunkta filmēti video par notiekošo izolatoru iekšpagalmos.

No aizturēšanas izolatoriem iznākušie milicijas vardarbības upuri.

Lukašenko “ķēdessuņi” uzbruka pat tiem, kas protestu vietās veica savus darba pienākumus - žurnālistiem un mediķiem. Daudzi dažādu valstu žurnālisti tika apcietināti, pat neskatoties uz to, ka viņi bija oficiāli akreditēti un viņiem mugurā bija preses darbinieku vestes. Citiem atņēma filmēšanas vai fototehniku, vēl kādiem iznīcināja uzņemto materiālu. Tas viss tika pavadīts ar lamām un kāju spērieniem. Aizturēti un apcietināti tika arī vairāki medicīnas darbinieki, kas kā brīvprātīgie bija ieradušies palīdzēt milicijas vardarbības upuriem. Daži no viņiem paši nokļuva izolatorā un piedzīvoja spīdzināšanas šausmas. Protestu vakaros regulāri tika atslēgti vai stipri traucēti interneta sakari.

Brīvprātīgie un mediķi palīdz milicijas vardarbības upuriem.

Ir ziņas par trim bojāgājušajiem. Pirmajā protestu naktī tika nofilmēts incidents, kad milicijas autozaks pilnā ātrumā notrieca cilvēku. Sākumā viņš tika pasludināts par bojāgājušu, taču Iekšlietu ministrija to noliedza. Pat ja viņš nav miris, tad nopietni ievainots, un dīvaini, kas par viņa likteni nav nekādu oficiālu ziņu. Pavisam droši bojā aizgāja kāds vīrietis otrajā protestu naktī. Varas struktūras apgalvo, ka viņa rokā uzsprāga paštaisīts spridzeklis, taču aculiecinieki stāsta, ka vīrieša rokas bijušas tukšas un viņš tās pacēlis, lai apliecinātu savu miermīlīgumu. Viņu nogalinājusi omoniešu mestā trokšņu granāta. Trešais puisis nomira Gomeļā milicijas autozakā bezgaisa un saspiestības apstākļos no sirdslēkmes. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka mirušo esot daudz vairāk, jo smagi sakropļotos omonieši savākuši uz aizveduši savos busiņos. Lai nu kā, ievainoto ir vairāki simti un slimnīcas pārpildītas.

Kadri, kas fiksē pirmajā protestu naktī milicijas auto notriekto vīrieti.

Saprotot, ka nav novērtējis “mājsaimnieču” spēku, Lukašenko ķērās pie rupja spiediena. Atklāti arestēt Tihanovsku viņš neuzdrošinājās, taču kad Svetlana ieradās Centrālajā Vēlēšanu komisijā, lai iesniegtu protestu par vēlēšanu rezultātu viltošanu un pieprasītu balsu pārskaitīšanu, viņa tika aizturēta, bet viņas pavadoņi un advokāts izdzīti no ēkas. Gandrīz septiņas stundas Svetlana bija spiesta pavadīt sarunā ar drošības iestāžu darbiniekiem. Kāds spiediens viņai bija jāpiedzīvo, var tikai iedomāties. Viss beidzās ar to, ka Tihonovska no priekšā uzrakstītas lapiņas nolasīja aicinājumu pārtraukt protestus, bet pēc tam emigrēja no valsts. Savā emocionālajā uzrunā no Lietuvas viņa teica, ka šis lēmums bijis ļoti smags, taču viņa to pieņēmusi savu bērnu dēļ. Var pieņemt, ka Tihonovskai tika piedāvāts vai nu nolasīt paziņojumu un aizbraukt no valsts, vai tikt apcietinātai un nekad vairs neredzēt savus bērnus. Aresta draudu dēļ trimdā bija spiesta doties arī Veronika Cepkalo.

Notiekošais Baltkrievijā visai pasaulei, bet galvenokārt pašiem baltkrieviem parādīja, ka viņu valstī valda fašistisks režīms, kas daudzos aspektos pārspēj pat Musolīni vai Hitlera režīmus, vismaz attieksmē pret savu tautu noteikti. Intervijās ar Baltkrievijas iedzīvotājiem šajās dienās bieži izskan vārdi, ko šo nežēlību baltkrievi nepiedos nekad. Pat ja Lukašenko vēl kādu laiku paliks pie varas, cilvēki vienprātīgi atzīst, ka gan pašam diktatoram, gan visiem, kas piedalījušies šajās apkaunojošajās represijās, ir viens ceļš - uz tribunālu. Lukašenko ar viltu ir uzvarējis vēlēšanas, taču pazaudējis savu tautu. Opozīcija sākusi dokumentēt liecības un pierādījumus par konkrētu amatpersonu un represīvo iestāžu darbinieku noziegumiem, lai vēlāk tos iesniegtu starptautiskajam tribunālam Hāgā.

Baltkrievi šodien teic, ka fašismu nepiedos (kreisajā pusē),
un pieprasa visus vainīgos tiesāt tribunālā (labajā pusē).

Represijās bija iesaistīti vairāki speciālie formējumi. Tās bija gan milicijas vienības, gan OMON specvienība, gan KGB (tā Baltkrievijā joprojām sauc drošības dienestu) specvienības, gan pretterorisma vienība “Almaz”. Ielās bija redzami arī dīvaini formējumi, ko Ukrainā savulaik dēvēja par tituškām, bet Baltkrievijā par tihariem (klusajiem). Tie ir treniņtērpos vai privātā ģērbti vīrieši, kas parādās nez no kurienes un piekauj protestētājus. Represijās tika iesaistīti pat ceļu milicijas darbinieki, kas ielās rāva arī no automašīnām cilvēkus, gāza tos zemē un apcietināja. Cilvēkus arī satrieca varas neiedomājamais cinisms, pārvietojot specvienību kaujiniekus ātrās palīdzības automašīnās, kad autobraucēji bloķēja ielas, lai nepieļautu omoniešiem brīvi pārvietoties. Tādejādi mediķiem tika liegta iespēja palīdzēt tiem cilvēkiem, kam palīdzība patiešām bija vajadzīga.

Vērojot šo vardarbību, daudzos radās jautājums, kas īsti notiek to cilvēku galvās, kuri šķita pārvērtušies no ķēdes norāvušos asinssuņos? Cilvēki tika dauzīti un spārdīti bez jebkādas operatīvas vajadzības. Ļaudis gulēja zemē, nepretojās, taču tik un tā tika piekauti un tikai tad arestēti. Tā notika ne tikai nakts nemieros, bet arī dienas laikā ar pilnīgi miermīlīgiem garāmgājējiem. Psihologi uzskata, ka šādu nežēlību nevar panākt, ja cilvēku iepriekš kaut kā neuzkurina. Video, kur nofilmēta kāda skolnieka apcietināšana, tuvplānā redzamas omonieša stiklainās acis, bet roka satvērusi granātas gredzenu, lai mestu uz jebkuru, kas censtos puisi atbrīvot. Kaujinieks šķiet uz izsīkuma robežas un viņam “jumts var aizbraukt” jebkurā mirklī. Iespējams, varas struktūru darbiniekiem bija iestāstīts, ka visi protestētāji ir uzpirkti ārzemju aģenti, kas grib sagraut valsti. Ļidas pilsētas milicijas apakšpulkvedis Jurijs Mahnača stāsta, kā jau pirms vēlēšanām miliči sagatavoti “karam pret savu tautu”. Viņiem teikts: “Ja esošā vara zaudēs, katru no jums pakārs kokos ceļmalā. Tāpēc vara jāaizsargā VISIEM iespējamiem līdzekļiem.”

Šķiet, Latvijā daudziem nepatiku pret protestiem Baltkrievijā varēja radīt nesen redzētais haoss ASV un Eiropas ielās. Tomēr salīdzināt Baltkrievijas protestus ar rasu nemieriem ASV vai kreiso trakošanu Eiropā nozīmē absolūti nesaprast, kas notiek mūsu kaimiņzemē. Protesti pret rasu aizspriedumiem ASV sākās likumīgi, taču drīz pārauga grautiņos, marodierismā un laupīšanā, bet vēlāk - melnādaino rasu cīņā pret baltajiem (lasiet ŠEIT). Baltkrievijā nekas tāds nenotika. Baltkrievu protesti izceļas ar to, ka pilsētu ielās nekas nav sadauzīts, izdemolēts vai sagrauts. Viss, kas protestu dienās šajā zemē sabojāts, ir miliču un omoniešu roku darbs. Tajos video, kur redzams, kā protestētāji iesaistās cīņā ar omoniešiem, iniciatori vienmēr ir varas pārstāvji, kas uzbrūk miermīlīgiem protestētājiem.

Lukašenko apgalvo, ka protesti tiekot koordinēti no ārzemēm, bet pašus protestētājus sauc par “aitām” un “žurkām”. “Krāsainās revolūcijas” kurināšanā viņš apsūdz Čehiju, Poliju, Nīderlandi un Ukrainu. Sākumā tika nosaukta arī Krievija. Dīvaini, bet ne ASV, kuras parasti saista ar “krāsainajām revolūcijām”, ne Lietuva, kur atrodas daudzas baltkrievu opozīcijas struktūras, nosauktas nav. Pavisam jocīga ir Nīderlandes apsūdzēšana nemieru organizēšanā. Lukašenko aiziešanu gribētu daudzi, tomēr ne ES, ne Krievijai nav izdevīgs sabrukums, haoss vai pat pilsoņu karš to robežu tuvumā. Jāņem vērā arī fakts, ka baltkrieviem ir sava trimdas valdība un daudzas politiskas un pilsoniskas organizācijas trimdā. Saprotams, ka tās rūpīgi seko notikumiem dzimtenē, sazinās ar opozīciju un, iespējams, sniedz tai arī kādu palīdzību. Tomēr tie ir paši baltkrievi nevis citu valstu oficiālās struktūras.

Diemžēl arī Latvijā ir personas, kas tiražē mītu, ka protesti Baltkrievijā ir ārzemju specdienestu inspirēti, bet protestētāji uzpirkti un saņem naudu par iziešanu ielās. Tomēr tādi pat apgalvojumi savulaik tika vērsti pret baltiešu Atmodu, Pašcieņas revolūciju Ukrainā un citām tautas protesta izpausmēm padomju un postpadomju telpā. Iespējams, ka Rietumvalstīm visās šajās “revolūcijās” ir bijušas kādas intereses, iespējams arī, ka baltkrievu opozīcijai tiek sniegta palīdzība, taču neviens specdienests nespēj izvest ielās tautu. Neviena provokatoru grupa nespēj piespiest protestēt visu sabiedrības slāņu, vecumu un dzimumu cilvēkus. Kad tauta iziet ielās, tā ir suverēna tās gribas izpausme. Tā tas savulaik bija Latvijā un Ukrainā, tā tas ir tagad Baltkrievijā. Cik gan naudas būtu vajadzīgs, lai uzpirktu visus tos simtus tūkstošus, kas šodien piedalās protestos Baltkrievijā!

To, ka pašreizējie protesti ir visas tautas kustība, pierāda daudzi fakti. Lukašenko protestētājus nosaucis par “izbijušiem kriminālnoziedzniekiem vai bezdarbniekiem”. Tas ir cinisks apmelojams paša tautai, jo protestos piedalās lieli un mazi, veci un jauni, turīgi un nabagi. Arī cilvēki, kas paši tieši nepiedalās protestos, pauž morālu un praktisku atbalstu protestētājiem. Uz protestu vietām tiek nesta pārtika un ūdens. Par pazīstamu solidaritātes izpausmi kļuvusi automašīnu signalizēšana, tā paužot atbalstu protestētājiem. Daudzstāvu namu iemītnieki no omoniešiem bēgošajiem cilvēkiem pa logu sauca namu durvju kodus, lai tie varētu patverties kāpņu telpās, kur bija izliktas aptieciņas ievainojumu pārsiešanai. Autovadītāji ar saviem auto bloķēja ielas, lai neļautu specvienību kaujiniekiem brīvi pārvietoties pa pilsētu, bet daudzstāvu namu iedzīvotāji noteiktās stundās no logiem, balkoniem un lodžijām korī sauca Lukašenko adresētu aicinājumu: “Уходи, Батька!” (”Ej projām, Batjka!”).

Baltkrievu protestiem nav pazīmju, kādas parasti vērojamas tā sauktajās ” krāsainajās revolūcijās”. Tie nav pret Krieviju vērsti, jo vairums baltkrievu uzskata krievus par brāļu tautu un vēlas saglabāt labas attiecības ar Krieviju. Protesti nav arī prorietumnieciski, jo tikai 20-30% baltkrievu vēlas ciešāku integrāciju Rietumu struktūrās, kamēr vairākums ir par neatkarīgu, no politiskiem vai militāriem blokiem brīvu Baltkrieviju. Protesti nenotiek arī uz nacionālisma bāzes, jo baltkrievu nacionālā pašapziņa diemžēl ir viena no zemākajām Eiropā (par to lasiet ŠEIT). Lielākā daļa baltkrievu runā galvenokārt krieviski un visus valsts iedzīvotājus, neatkarīgi no to etniskās piederības, uzskata par vienotu nāciju. Notiekošo kaimiņzemē nevar nosaukt arī par opozīcijas organizētu pasākumu. Opozīcija gan, protams, piedalās protestos, tomēr lielākā daļa protestētāju ir cilvēki, kas līdz šim opozīciju nekad nav atbalstījuši un iepriekšējās vēlēšanās, iespējams, pat balsojuši par Lukašenko.

Uzraksts uz transparenta: “Mēs neesam opozīcija. Mūsu ir vairākums! Mūsu ir 97%”.

Baltkrievijas protestu pamatā nav arī jūtīgais valodas jautājums, kā tas bijis daudzās citās zemēs, tostarp Latvijā un Ukrainā. Smagās rusifikācijas politikas sekas padomju laikā novedušas pie tā, ka tikai neliela daļa baltkrievu ikdienā sazinās baltkrievu valodā. Baltkrieviski runā galvenokārt laukos, bet pilsētās pārliecinoši dominē krievu valoda. Krievu imperiālistiem bija izdevies baltkrieviem iestāstīt, ka viņi nav tauta, bet viņu senā valoda ir tikai krievu valodas dialekts, prastu ļaužu valoda. Padomju gados faktiski bija iznīcināta izglītība baltkrievu valodā, un arī neatkarīgajā Baltkrievijā baltkrievu valodā skolās mācās tikai 19% bērnu laukos un 2% pilsētās. Visi oficiālie uzraksti gan pēdējā laikā redzami baltkrievu valodā, taču patiesībā visās valsts iestādēs darba valoda ir krievu, arī Bruņotajos spēkos ļauts sarunāties tikai krieviski. Lukašenko vienmēr un visur runā tikai krievu valodā. Tāpēc baltkrievu protestu pamatā nav politiskas vai nacionālas problēmas, bet vēlme piespiest varu cienīt tautas izvēli.

Redzot, ka ar teroru cerēto efektu nav izdevies panākt un protesti kļūst tikai lielāki, Lukašenko mainīja taktiku. Pēkšņi no ielām pazuda visas specvienības. Palika tikai milicija, kas nu uzvedās gluži miermīlīgi, solot, ka nevienam neuzbruks, ja neuzbruks viņiem. No izolatoriem sāka atbrīvot arestētos. Tika atļauta cilvēku pulcēšanās, mītiņi un citi pasākumi. Cilvēkus protestu vietās pēkšņi sāka apciemot dažādas amatpersonas. Lukašenko televīzijas kameru priekšā liekulīgi lūdza varas struktūras turpmāk vairs nesist aizturētos. Daži domā, ka diktatoru uz vardarbības pārtraukšanu varēja pamudināt sieviešu protesta gājiens, kad simtiem sieviešu baltos tērpos ar ziediem rokās izgāja pilsētu ielās, vai arī emocionālais mediķu protests, kuri terora dienās visvairāk dabūja skatīt un glābt režīma upurus.

Attēlā augšā - baltkrievu sieviešu protests pret vardarbību ielās; attēlos apakšā - medicīnas darbinieku protests pret vardarbību, uz plakāta rakstīts: “Ātrās palīdzības mašīnas ir domātas ārstiem!”.

Tomēr, šķiet, daudz būtiskāks Baltkrievijas diktatoram bija fakts, ka protestiem pievienojās un darbu pārtrauca daudzu lielo valsts uzņēmumu darbinieki, kas līdz šim bijuši viens no lielākajiem režīma balstiem. Tas jau bija nopietni. Atlūgumus iesniedza arī virkne valsts televīzijas un radio žurnālistu un darbinieku, kas atteicās tautai turpmāk sludināt melus. Visbeidzot, vēl terora dienās parādījās arī pirmie milicijas darbinieki, kas atteicās uzbrukt miermīlīgiem cilvēkiem, bet reizēm pat nolaida aizsargvairogus, tā apliecinot, ka ir solidāri ar tautu. Bija arī tādi, kas vienkārši iesniedza atlūgumu. Lukašenko nācās pārtraukt atklātu vardarbību, lai iegūtu laiku un nolemtu, kā rīkoties tālāk.

Nākotnes prognozes

Nedēļas nogale Baltkrievijā pagāja zināmā brīvības gaisotnē. Daudzi beidzot uzzināja, kur atrodas viņu apcietinātie tuvinieki vai draugi, daļa aizturēto tika atbrīvoti. Notika sapulces, mītiņi un demonstrācijas, kuras neviens netraucēja. Tūkstošiem cilvēku piedalījās nogalinātā protestētāja piemiņas pasākumā. Svētdien laukumā pie valdības nama Minskā tika rīkots mītiņš Lukašenko atbalstam. Uz galvaspilsētu no dažādām Baltkrievijas malām ar īpaši norīkotiem autobusiem un vilcieniem tika vesti ministriju un valsts iestāžu darbinieki, skolotāji, valsts atbalstīto arodbiedrību biedri, rūpnīcu strādnieki, civilās drēbēs pārģērbtas militārpersonas. Daudziem tika piedraudēts ar atlaišanu, ja viņi atteiksies no dalības mītiņā. Šādā veidā varai izdevās sapulcināt ap 50 000 cilvēku. Tajā pašā dienā notika arī cits mītiņš, kurā tika prasīta Lukašenko atkāpšanās un jaunas vēlēšanas. Uz šo manifestāciju pēc dažādām aplēsēm pulcējās no 200 000 līdz 300 000 cilvēku. Vairāk nekā pārliecinošs balsojums!

Iedzīvotāju prestāve mītiņos Minskā - pulcējas gan Lukašenko atbalstītāji, gan pretinieki.

Apvienotais opozīcijas spēku štābs nolēmis nepiekāpties un turpināt pieprasīt vēlētāju gribas ievērošanu. Turpinās demonstrācijas un ielu mītiņi, arvien vairāk uzņēmumu pievienojas streikam. Darbu pārtraukuši arī lielo valsts kontrolēto rūpnīcu strādnieki, kurus Lukašenko vienmēr uzskatījis par saviem atbalstītājiem. Streiko Minskas Traktoru rūpnīca, autorūpnīcas “MAZ” un “BelAZ”, Minskas Autovilcēju rūpnīca, minerālmēslu ražotājs “Belaruskalij” un citi uzņēmumi. Strādniekiem pievienojušies arī raidorganizācijas “Belteleradio” darbinieki, kultūras un teātru ļaudis. Streikojošo atbalstam vāc ziedojumus, jo daudzi par streikošanu atlaisti no darba. Viens pēc otra atlūgumus iesniedz milicijas darbinieki, kas nevēlas turpmāk iet pret savu tautu. Trimdā esošā Svetlana Tihanovska paziņojusi, ka piekrīt būt nacionālā līdere, kas vienos baltkrievus cīņā par demokrātiju. Protestētāji vairs neprasa balsu pārskaitīšu, bet Lukašenko atkāpšanos un jaunas vēlēšanas.

Kreisajā pusē uz transparenta uzraksts: “Mēs neesam ne aitas, ne bars, ne dumja tauta;
mēs esam Minskas Traktoru rūpnīcas strādnieki, un mūsu nav 20 cilvēki, bet 16 000!”.

Bet, ko tad pats diktators? Ir nervozs, taču  krampjaini turas pie varas. Negaidīti ierodas pie streikojošajiem strādniekiem un saka, ka viņus nesitīšot, bet tajā pašā mirklī piedraud ar “nežēlīgu izrēķināšanos”, ja viņi rīkos provokācijas. Pats atkāpties nedomā, bet jaunas vēlēšanas notikšot tikai tad, “ja jūs mani nogalināsiet”. Kā ņirgājoties par tautu, Lukašenko apbalvojis vairāk nekā 300 spēka struktūru darbiniekus, kas piedalījās protestu apspiešanā. Joprojām laiku pa laikam valstī tiek atslēgti interneta sakari, lai protestējošie nevarētu ātri sazināties un koordinēt savu rīcību. Diktators atsakās no jebkādām sarunām ar Tihanovsku un viņas štābu, taču runā par to, ka vispirms jāmaina Konstitūcija, tikai tad varēšot sarīkot jaunas vēlēšanas, un tad, ja tauta tā lemšot, viņš esot gatavs arī aiziet. Tomēr šāds process var vilkties gadiem. Acīmredzot, Lukašenko cer, ka pa to laiku viss nokārtosies.

Katrā ziņā, Lukašenko neizskatās nobijies. Daudzi baltkrievi teikuši, ka ja Batjka būtu aizgājis ar godu, viņš turpinātu baudīt laimīgas vecumdienas pensijā un kā ilggadīgs valsts līderis saņemtu pienācīgu cieņu. Taču tagad ir pārkāptas visas “sarkanās līnijas” un piedošanas neesot. Vairums baltkrievu šodien uzskata, ka atrasties pie varas 26 gadus un gribēt tur palikt mūžīgi, ir pretēji jebkādiem saprāta un demokrātijas likumiem. To, ka Lukašenko grib būt mūžīgs un valdīt arī pēc nāves, pierāda viņa jaunākais dēls Nikolajs, kuru prezidents jau no mazotnes ņēmis līdz uz visiem oficiāliem pasākumiem un pat ārzemju vizītēs. Baltkrievi uzskata, ka šādi diktators gatavo sev mantinieku. Viņa vecākais dēls Viktors jau ir tēva palīgs nacionālās drošības jautājumos un Baltkrievijas Drošības padomes loceklis.

Lukašenko ar savu iedomāto troņmantinieku Nikolaju.

Kādas ir nākotnes perspektīvas? Ja protesti turpinās un paplašinās, Lukašenko var bēgt no valsts. Tomēr neizskatās, ka viņš to grasītos darīt. Otra iespēja ir sākt jaunu, vēl asiņaināku represiju vilni, taču tas varētu draudēt ar reālu pilsoņkaru Baltkrievijā. Protams ir vēl cita iespēja. Pēdējās dienās Lukašenko kā provocēdams protestējošos, nemitīgi atkārto, ka viņš no prezidenta amata aizies tikai tad, ja viņu nogalinās. Nav gan dzirdēts, ka kāds to gribētu darīt. Taču pat tikai šķietams apdraudējums prezidentam var kalpot par katalizatoru masveida genocīdam pret tautu. Trešā iespēja varai ir ignorēt protestus un nedarīt neko, cerot, ka cilvēkiem apniks protestēt, viņi nogurs un viss nomierināsies.

Jāņem vērā arī ārējā ietekme. Pēdējās dienās Lukašenko vairākkārt sazvanījies ar Putinu. Ko viņi patiesībā runājuši, nezina neviens, taču satrauc Lukašenko frāze, ka Putins esot apsolījis “pēc pirmā mūsu pieprasījuma sniegt vispusīgu palīdzību, lai gādātu par Baltkrievijas Republikas drošību”. Šķiet, Lukašenko šobrīd aizmirsis visas domstarpības ar Putinu un sācis izspēlēt Krievijas kārti. No ziņu slejām pazuduši pārmetumi Krievijai par nemieru atbalstīšanu, atbrīvoti 32 aizturētie krievu algotņi, no cietuma izlaisti arestētie Krievijas žurnālisti. Pats Lukašenko veic dīvainas darbības, nosūtot uz Baltkrievijas rietumu robežu gaisa desanta karaspēka brigādi un mīklaini runājot par “valsts sadalīšanas” draudiem. Tomēr būtu pilnīgs absurds iedomāties, ka kāda no ES valstīm gatavotos iebrukt Baltkrievijā vai izteikt tai teritoriālas pretenzijas, kaut Lukašenko šādus mājienus dod.

Tajā pašā laikā Krievijā Baltkrievijas robežas virzienā dodas netrafarētu smago automobiļu kolonnas bez numura zīmēm. Zinātāji teic, ka tā ir Nacionālās gvardes un OMON tehnika. Vai Krievija gatavotos iebrukt kaimiņzemē, ja situācija kļūtu pavisam kritiska? Tas gan ir maz ticams, tomēr Krievija spēlē interesantu spēli. Lai gan Putins bija viens no pirmajiem, kurš apsveica Lukašenko ar uzvaru, tomēr gandrīz trīs dienas Maskavā un Pēterburgā pie Baltkrievijas diplomātiskajām pārstāvniecībām tika atļauti nesankcionēti protesta mītiņi. Policija neiejaucās. Vēlāk gan protestus sāka ierobežot, bet piemiņas vietas bojāgājušajiem iznīcināt, novācot ziedus un svecītes. Acīmredzot bija saņemta pavēle no augšas, jo Kremlis ļoti baidās no tā, ka arī Krievijas iedzīvotāji varētu sākt līdzīgus protestus.

Protesta mītiņš pie Baltkrievijas vēstniecības Maskavā.

Krievija nevēlas, lai Baltkrievija tai kļūtu par otru Ukrainu. Tāpēc tiks mēģināts nepieļaut tādas valdības nākšanu pie varas, kam ieņemtu prorietumniecisku nostāju. Tomēr nav teikts, ka Putins par katru cenu centīsies glābt Lukašenko. Viņa attiecības ar Baltkrievijas “vadoni” ir visai saspringtas. Lukašenko pēdējos gados ir ieņēmis demonstratīvi neatkarīgu nostāju un bremzējis Krievijas un Baltkrievijas “apvienotās valsts” ciešāku integrāciju. Ja Kremlis redzēs, ka protestu rezultātā pie varas var nonākt Krievijai draudzīga valdība, Krievija nemēģinās glābt Lukašenko vai pat klusībā atbalstīs opozīciju. Augstākais, uz ko šādā gadījumā var cerēt Batjka, ir politiskais patvērums Krievijā.

Savukārt ASV, Eiropas Savienība un citas Rietumvalstis vēlētos Baltkrieviju kā demokrātisku un rietumnieciski orientētu valsti. Tiesa, netiek darīts tikpat kā nekas, lai tas piepildītos. Līdz šim skanējušas vien “nožēla un bažas” par situāciju Baltkrievijā, deklaratīvi draudi ieviest sankcijas un prasība sarīkot jaunas vēlēšanas, taču nekāda reāla rīcība. Visstingrākās nosodījumā bijušas Polija un Baltijas valstis, taču arī vien deklaratīvā līmenī. Baltkrievi par to ir sarūgtināti un dusmīgi. Daži ironizē, ka Rietumu kaut ko izdomās tikai tad, kad Baltkrievijā viss jau sen būs beidzies. Pa to laiku Lukašenko kategoriski atsakās no Baltijas valstu un Polijas piedāvājuma būt par starpniekiem sarunās ar opozīciju, bet Rietumi kārtējo reizi parāda savu politisko impotenci problēmu risināšanā.

Baltkrievi ir sarūgtināti par Rietumu bezdarbību. Uzraksts uz plakāta vēsta:
“OMON slepkavo, bet Eiropas Savienība ir “norūpējusies”!”.

Lai kā attīstītos notikumi, Baltkrievijas turpmāko likteni jāizlemj pašai baltkrievu tautai. Mēs varam viņus atbalstīt un uzmundrināt, varam aizlūgt par šo zemi, taču nevaram viņu vietā noteikt tās nākotni. Vērojot cilvēku pašreizējo noskaņojumu Baltkrievijā, skaidrs ir viens - Lukašenko jāaiziet. Tas notiks agrāk vai vēlāk. Tomēr, kā tas notiks - mierīgā ceļā vai ar asinīm, - to šobrīd nevar pateikt neviens. Baltkrievijā joprojām ir pietiekami daudz cilvēku, kas atbalsta Lukašenko, taču to, kas vēlas pārmaiņas, šobrīd ir nesalīdzināmi vairāk. Tāpēc - lai jums izdodas baltkrievu tauta! Lai dzīvo Baltkrievija! Жыве́ Белару́сь!

P.S. Starp šī raksta uzrakstīšanu un publicēšanu pagājušas dažas dienas, taču jaunumi no Baltkrievijas pienāk ik brīdi. Slimnīcā miris ceturtais vardarbības upuris. Streikā iesaistās arvien jauni darba kolektīvi, turpinās protesta mītiņi. Lukašenko paziņojis, ka nedomā atkāpties vai rīkot jaunas vēlēšanas. Pastāv reāli jaunas vardarbības draudi, jo diktators uzdevis spēka struktūrām “atjaunot valstī mieru”. Milicija jau sākusi izklīdināt mītiņus un aizturēt cilvēkus, pagaidām bez vardarbības. Tomēr atskanējušas ziņas, ka varai kritiskā situācijā var tikt iesaistīta arī armija. Lukašenko licis atlaist no darba tos, kas piedalās streikos. Baumo, ka trūkstošais darbaspēks tikšot ievests no Krievijas. ES beidzot noteikusi sankcijas Baltkrievijas amatpersonām. Uz Baltkrievijas robežas ar Poliju un Lietuvu tiek koncentrēts liels militārais grupējums; Lukašenko licis izsludināt pilnu kaujas gatavību un gaida NATO iebrukumu (???). Izteikti draudi Tihanovskas vadītajai Nacionālās Koordinācijas padomei - ja viņi turpinās pieprasīt Lukašenko atkāpšanos, tas tiks uzskatīts par valsts apvērsuma mēģinājumu ar visu no tā izrietošo. Minskas lidostā nosēdusies Krievijas Federālā Drošības dienesta lidmašīna.

Turpinājums 3.lapā.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts