2020.gads - Baltkrievija mostas

Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 22-08-2020

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

2020.gads - Baltkrievija mostas

Baltkrievi ir miermīlīga un politiski mazaktīva nācija, tāpēc ilgus gadus Lukašenko nejuta nekādus draudus savai valdīšanai. Visas varas struktūras un amatpersonas Baltkrievijā lielākoties ir nevis tautas vēlētas, bet prezidenta ieceltas, tāpēc viņam lojālas. Savukārt opozīcija līdz šim bijusi izteiktā mazākumā, tai trūkst vienotības un masveida atbalsta tautā. Varbūt visi arī nav apmierināti ar Lukašenko valdīšanu, tomēr baltkrievi lielākoties izvēlas “nelekt varai acīs”. Falsificētās vēlēšanas un represijas pret opozīciju likušas cilvēkiem nonākt pie atziņas, ka “neko jau tāpat nevar izmainīt”.

Tomēr 2020.gada sākumā kaut kas mainījās. Gatavojoties kārtējām prezidenta vēlēšanām, sabiedrībā parādījās agrāk neredzēta politiskā aktivitāte un vēlme pēc pārmaiņām. Sajutis “deguma smaku”, Lukašenko nometa demokrāta masku. Redzamākie opozīcijas kandidāti vēlēšanām netika pielaisti - vēlēšanu komisija vienkārši attiecās viņus reģistrēt. Vēl vairāk - divi spēcīgākie Lukašenko konkurenti, baņķieris Viktors Babariko un blogeris Sergejs Tihanovskis, uz safabricētu apsūdzību pamata tika apcietināti, bet trešais, augsto tehnoloģiju speciālists Valērijs Cepkalo, uzzinot par gaidāmo arestu, emigrēja. Taču notika negaidītais - arestēto opozīcijas līderu vietā stājās sievietes: Sergeja Tihanovska sieva Svetlana, Valērija Cepkalo sieva Veronika un Babariko kampaņas vadītāja Marija Koļesņikova.

Baltkrievu “Žannas d’Arkas” - Veronika Cepkalo, Svetlana Tihanovska un Marija Koļesņikova.

Redzamāko Lukašenko konkurentu apcietināšana spēja panākt to, kas opozīcijai nebija izdevies gadiem - tās apvienošanos. Apvienotais opozīcijas štābs par savu kopīgo kandidāti prezidenta amatam izvirzīja līdz tam plašākam lokam nepazīstamo angļu valodas skolotāju Svetlanu Tihanovsku. Acīmredzot Lukašenko “kaut kādu mājsaimnieci” neuzskatīja par nopietnu konkurenti, tāpēc ļāva Tihanovskai kandidēt. Arī pārējie vēlēšanām pielaistie kandidāti bija marginālas personas, kam nav liela atbalsta tautā. Taču Tihanovska un viņas štābs spēja pulcēt ap sevi plašu atbalstītāju loku un pirmo reizi mūsdienu Baltkrievijas vēsturē mest nopietnu izaicinājumu diktatoram.

Sociālajos tīklos, tostarp Latvijā, var lasīt nievājošos komentārus par to, ka baltkrievi prezidenta amatā gribējuši ievēlēt “ķēkšu”. Arī pati Svetlana vairākkārt paudusi, ka neuzskata sevi par politiķi un nemaz nevēlas būt prezidente. Tihanovska nav politiķe, tomēr kļuva par pārmaiņu simbolu visiem, kam Lukašenko 26 gadus ilgā valdīšana ir apnikusi. Un tādu cilvēku Baltkrievijā izrādījās ļoti daudz. Pēc uzvaras vēlēšanās Tihanovska tautai solīja sarīkot jaunas brīvas, demokrātiskas un starptautiskajiem standartiem atbilstošas vēlēšanas ar visu kandidātu piedalīšanos. Tieši šis solījums spēja ap viņu saliedēt ne vien ideoloģiski visai dažādos opozīcijas spēkus, bet plašus sabiedrības slāņus.

Dažādas aptaujas pirms vēlēšanām rādīja, ka atbalsts Tihanovskai ir ļoti liels un pirmoreiz modernās Baltkrievijas vēsturē Lukašenko var pazaudēt varu. Tāpēc brīdī, kad režīms paziņoja, ka ar 80% balsu uzvarējis Lukašenko, bet Tihanovska ieguvusi vien 10%, baltkrieviem bija skaidrs - vēlēšanas ir falsificētas un pārmaiņu iespēja viņiem nozagta. Turklāt vēlēšanas noritēja ar milzīgiem procedūras pārkāpumiem, starptautisko novērotāju nepielaišanu un vietējo novērotāju darba kavēšanu. Pirms vēlēšanām tika publicēts slepus ierakstīts kāda iecirkņa vēlēšanu komisijas balsu skaitīšanas “mēģinājums”, kurā komisijas locekļiem izdalīja lapiņas ar skaitļiem, kādus tiem jāieraksta balsu skaitīšanas protokolā. Tas viss plus necieņa pret tautas gribu tad arī radīja tik lielu sašutumu.

Lukašenko labi saprata, ka iedzīvotāju noskaņojums ir mainījies un vēlēšanu rezultātu falsifikācija izraisīs protestus. Tāpēc nedēļu pirms vēlēšanām sākās histērija plašsaziņas līdzekļos, kad diktators aizgūtnēm stāstīja par ārzemju aģentiem, kas nolēmuši izraisīt nemierus un sašķelt Baltkrieviju daļās. Kulminācija visam bija publiskais šovs ar Krievijas privātās armijas “Wagner” kaujinieku aizturēšanu, apsūdzot tos nodomā organizēt nemierus. Bet vēlēšanu dienas rītā, kad par to iznākumu neviens vēl nezināja, lielākajās valsts pilsētās iebrauca garas militārās autokolonnas, pārvietojamie aizturēšanas izolatori (autozaki) un speciālā tehnika. Tas nozīmē, ka Lukašenko represijām gatavojās jau iepriekš.

Tik nekaunīga vēlēšanu rezultātu viltošana izveda ielās tūkstošiem cilvēku. Laikam jau ilgā atrašanās pie varas notrulina cilvēku un liek tam justies neaizvietojamam un nesodāmam. Ja Lukašenko būtu bijis gudrāks un paziņojis, ka ieguvis, piemēram, 53% balsu, bet Tihanovska 45%, apstrīdēt šo rezultātu būtu daudz grūtāk. Taču pēc rezultāta 80:10 paziņošanas reti kurš Baltkrievijā šaubījās par falsifikāciju. Gan aptaujas, gan vēl nepieredzētā cilvēku aktivitāte, tāpat intervijas pie vēlēšanu iecirkņiem rādīja, ka pārliecinoši jāuzvar Tihanovskai. Analītiķi lēš, ka patiesībā Tihanovska ieguvusi 70-80% balsu, bet Lukašenko - ap 20%. Arī darba kolektīvu sapulcēs un mītiņos, kur pēcvēlēšanu dienās tika lūgts pacelt rokas tiem, kas balsojuši par Tihanovsku, to darīja ap 80% klātesošo.

Uzņemtajos video no vēlēšanu dienas vakara protesta demonstrācijām redzams, ka protesti nebija vardarbīgi. Cilvēki savu sašutumu pauda, nesot rokās dažādus transparentus un izkliedzot saukļus. Minskā ļaudis no mikrorajoniem straumēm saplūda pilsētas centrā un virzījās pa galvenajām ielām. Taču miermīlīgo demonstrāciju sagaidīja specvienību izveidoti kordoni. Iespējams, abi šie spēki tā arī būtu stāvējuši viens otram pretī, ja drošībnieki nesāktu uzbrukt demonstrantiem. Pie tam darbā tika laisti speclīdzekļi, kādi līdz tam Baltkrievijā vēl nebija pielietoti. Pie stekiem un asaru gāzes baltkrievi jau ir pieraduši, bet ūdensmetēji, gumijas lodes un trokšņu granātas bija kas jauns. Īpaši pēdējās, no kuru šķembām cilvēki cieta visvairāk. Tas tāpēc, ka granātas tika mestas tieši pūlī, kaut tās paredzēts spridzināt vai nu gaisā vai sāņus no pūļa. Pirmajā protestu naktī visā Baltkrievijā dažāda veida ievainojumus guva tuvu pie simts cilvēkiem, arestēti tikai pēc oficiālām ziņām tika 3000.

Protesti aptvēra ne tikai galvaspilsētu Minsku, bet visu valsti - Gomeļu, Novopolocku, Brestu, Grodņu, Baranavičus, Bjarozu, Barisavu, Mogiļevu, Ļidu, Ņasvižu, Kobrinu, Pinsku un citas Baltkrievijas pilsētas un pat lauku ciemus. Ko tādu Lukašenko nebija gaidījis. Jau nākamajā dienā sākās īstas cilvēku medības. Specvienība OMON ķēra cilvēkus uz ielas, spārdīja kājām, dauzīja ar stekiem un pēc tam arestēja. Tas notika visur - uz ielām, namu pagalmos, pat bērnu rotaļu laukumos. Pa ielām braukāja tā sauktie autozaki, autobusi ar logiem priekšā aizvilktiem aizkariem un mikroautobusiņi bez numurzīmēm, kuros sasvieda arestētos. Turklāt nevarēja saprast, pēc kādiem kritērijiem cilvēkus apcietina. Tas notika izlases veidā visur, kur pulcējās kaut neliels cilvēku pūlītis. Cilvēkus arestēja arī pie viņu mājām, kad tie atgriezās no demonstrācijām vai bija vienkārši izgājuši pastaigāties.

Četrās terora dienās un piecās naktīs Baltkrievijā apcietināja ap 7000 cilvēku. Viņus nogādāja iepriekšējās izmeklēšanas izolatoros, kas nav paredzēti tik milzīga cilvēku skaita uzņemšanai. Tāpēc daudzi stundām ilgi bija spiesti nīkt milicijas autozakos bez gaisa un pārtikas. Kad viņi beidzot nokļuva izolatoros, situācija kļuva vēl sliktāka. Kamerās, kas paredzētas 3-5 cilvēkiem, tika sabāzti pat 30 cilvēki, kā dēļ ļaudis nevarēja ne apsēsties, ne gulēt, bet bija spiesti stāvēt kājās bezgaisa telpā. Viņiem nedeva arī ēst un dzert, neatļāva apmeklēt tualeti. Vietu trūkuma dēļ daudzi apcietinātie vairākas dienas pavadīja guļot zemē zem klajas debess izolatoru iekšējos pagalmos. Turklāt ieslodzītie tika nepārtraukti sisti, par viņiem ņirgājās, liekot skaitīt Tēvreizi, sievietes draudēja izvarot. Šos noziegumus apstiprina gan daudzu no izolatoriem atbrīvoto liecības un zili melni sasistās muguras un kājas, gan no augstāka skatupunkta filmēti video par notiekošo izolatoru iekšpagalmos.

No aizturēšanas izolatoriem iznākušie milicijas vardarbības upuri.

Lukašenko “ķēdessuņi” uzbruka pat tiem, kas protestu vietās veica savus darba pienākumus - žurnālistiem un mediķiem. Daudzi dažādu valstu žurnālisti tika apcietināti, pat neskatoties uz to, ka viņi bija oficiāli akreditēti un viņiem mugurā bija preses darbinieku vestes. Citiem atņēma filmēšanas vai fototehniku, vēl kādiem iznīcināja uzņemto materiālu. Tas viss tika pavadīts ar lamām un kāju spērieniem. Aizturēti un apcietināti tika arī vairāki medicīnas darbinieki, kas kā brīvprātīgie bija ieradušies palīdzēt milicijas vardarbības upuriem. Daži no viņiem paši nokļuva izolatorā un piedzīvoja spīdzināšanas šausmas. Protestu vakaros regulāri tika atslēgti vai stipri traucēti interneta sakari.

Brīvprātīgie un mediķi palīdz milicijas vardarbības upuriem.

Ir ziņas par trim bojāgājušajiem. Pirmajā protestu naktī tika nofilmēts incidents, kad milicijas autozaks pilnā ātrumā notrieca cilvēku. Sākumā viņš tika pasludināts par bojāgājušu, taču Iekšlietu ministrija to noliedza. Pat ja viņš nav miris, tad nopietni ievainots, un dīvaini, kas par viņa likteni nav nekādu oficiālu ziņu. Pavisam droši bojā aizgāja kāds vīrietis otrajā protestu naktī. Varas struktūras apgalvo, ka viņa rokā uzsprāga paštaisīts spridzeklis, taču aculiecinieki stāsta, ka vīrieša rokas bijušas tukšas un viņš tās pacēlis, lai apliecinātu savu miermīlīgumu. Viņu nogalinājusi omoniešu mestā trokšņu granāta. Trešais puisis nomira Gomeļā milicijas autozakā bezgaisa un saspiestības apstākļos no sirdslēkmes. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka mirušo esot daudz vairāk, jo smagi sakropļotos omonieši savākuši uz aizveduši savos busiņos. Lai nu kā, ievainoto ir vairāki simti un slimnīcas pārpildītas.

Kadri, kas fiksē pirmajā protestu naktī milicijas auto notriekto vīrieti.

Saprotot, ka nav novērtējis “mājsaimnieču” spēku, Lukašenko ķērās pie rupja spiediena. Atklāti arestēt Tihanovsku viņš neuzdrošinājās, taču kad Svetlana ieradās Centrālajā Vēlēšanu komisijā, lai iesniegtu protestu par vēlēšanu rezultātu viltošanu un pieprasītu balsu pārskaitīšanu, viņa tika aizturēta, bet viņas pavadoņi un advokāts izdzīti no ēkas. Gandrīz septiņas stundas Svetlana bija spiesta pavadīt sarunā ar drošības iestāžu darbiniekiem. Kāds spiediens viņai bija jāpiedzīvo, var tikai iedomāties. Viss beidzās ar to, ka Tihonovska no priekšā uzrakstītas lapiņas nolasīja aicinājumu pārtraukt protestus, bet pēc tam emigrēja no valsts. Savā emocionālajā uzrunā no Lietuvas viņa teica, ka šis lēmums bijis ļoti smags, taču viņa to pieņēmusi savu bērnu dēļ. Var pieņemt, ka Tihonovskai tika piedāvāts vai nu nolasīt paziņojumu un aizbraukt no valsts, vai tikt apcietinātai un nekad vairs neredzēt savus bērnus. Aresta draudu dēļ trimdā bija spiesta doties arī Veronika Cepkalo.

Notiekošais Baltkrievijā visai pasaulei, bet galvenokārt pašiem baltkrieviem parādīja, ka viņu valstī valda fašistisks režīms, kas daudzos aspektos pārspēj pat Musolīni vai Hitlera režīmus, vismaz attieksmē pret savu tautu noteikti. Intervijās ar Baltkrievijas iedzīvotājiem šajās dienās bieži izskan vārdi, ko šo nežēlību baltkrievi nepiedos nekad. Pat ja Lukašenko vēl kādu laiku paliks pie varas, cilvēki vienprātīgi atzīst, ka gan pašam diktatoram, gan visiem, kas piedalījušies šajās apkaunojošajās represijās, ir viens ceļš - uz tribunālu. Lukašenko ar viltu ir uzvarējis vēlēšanas, taču pazaudējis savu tautu. Opozīcija sākusi dokumentēt liecības un pierādījumus par konkrētu amatpersonu un represīvo iestāžu darbinieku noziegumiem, lai vēlāk tos iesniegtu starptautiskajam tribunālam Hāgā.

Baltkrievi šodien teic, ka fašismu nepiedos (kreisajā pusē),
un pieprasa visus vainīgos tiesāt tribunālā (labajā pusē).

Represijās bija iesaistīti vairāki speciālie formējumi. Tās bija gan milicijas vienības, gan OMON specvienība, gan KGB (tā Baltkrievijā joprojām sauc drošības dienestu) specvienības, gan pretterorisma vienība “Almaz”. Ielās bija redzami arī dīvaini formējumi, ko Ukrainā savulaik dēvēja par tituškām, bet Baltkrievijā par tihariem (klusajiem). Tie ir treniņtērpos vai privātā ģērbti vīrieši, kas parādās nez no kurienes un piekauj protestētājus. Represijās tika iesaistīti pat ceļu milicijas darbinieki, kas ielās rāva arī no automašīnām cilvēkus, gāza tos zemē un apcietināja. Cilvēkus arī satrieca varas neiedomājamais cinisms, pārvietojot specvienību kaujiniekus ātrās palīdzības automašīnās, kad autobraucēji bloķēja ielas, lai nepieļautu omoniešiem brīvi pārvietoties. Tādejādi mediķiem tika liegta iespēja palīdzēt tiem cilvēkiem, kam palīdzība patiešām bija vajadzīga.

Vērojot šo vardarbību, daudzos radās jautājums, kas īsti notiek to cilvēku galvās, kuri šķita pārvērtušies no ķēdes norāvušos asinssuņos? Cilvēki tika dauzīti un spārdīti bez jebkādas operatīvas vajadzības. Ļaudis gulēja zemē, nepretojās, taču tik un tā tika piekauti un tikai tad arestēti. Tā notika ne tikai nakts nemieros, bet arī dienas laikā ar pilnīgi miermīlīgiem garāmgājējiem. Psihologi uzskata, ka šādu nežēlību nevar panākt, ja cilvēku iepriekš kaut kā neuzkurina. Video, kur nofilmēta kāda skolnieka apcietināšana, tuvplānā redzamas omonieša stiklainās acis, bet roka satvērusi granātas gredzenu, lai mestu uz jebkuru, kas censtos puisi atbrīvot. Kaujinieks šķiet uz izsīkuma robežas un viņam “jumts var aizbraukt” jebkurā mirklī. Iespējams, varas struktūru darbiniekiem bija iestāstīts, ka visi protestētāji ir uzpirkti ārzemju aģenti, kas grib sagraut valsti. Ļidas pilsētas milicijas apakšpulkvedis Jurijs Mahnača stāsta, kā jau pirms vēlēšanām miliči sagatavoti “karam pret savu tautu”. Viņiem teikts: “Ja esošā vara zaudēs, katru no jums pakārs kokos ceļmalā. Tāpēc vara jāaizsargā VISIEM iespējamiem līdzekļiem.”

Šķiet, Latvijā daudziem nepatiku pret protestiem Baltkrievijā varēja radīt nesen redzētais haoss ASV un Eiropas ielās. Tomēr salīdzināt Baltkrievijas protestus ar rasu nemieriem ASV vai kreiso trakošanu Eiropā nozīmē absolūti nesaprast, kas notiek mūsu kaimiņzemē. Protesti pret rasu aizspriedumiem ASV sākās likumīgi, taču drīz pārauga grautiņos, marodierismā un laupīšanā, bet vēlāk - melnādaino rasu cīņā pret baltajiem (lasiet ŠEIT). Baltkrievijā nekas tāds nenotika. Baltkrievu protesti izceļas ar to, ka pilsētu ielās nekas nav sadauzīts, izdemolēts vai sagrauts. Viss, kas protestu dienās šajā zemē sabojāts, ir miliču un omoniešu roku darbs. Tajos video, kur redzams, kā protestētāji iesaistās cīņā ar omoniešiem, iniciatori vienmēr ir varas pārstāvji, kas uzbrūk miermīlīgiem protestētājiem.

Lukašenko apgalvo, ka protesti tiekot koordinēti no ārzemēm, bet pašus protestētājus sauc par “aitām” un “žurkām”. “Krāsainās revolūcijas” kurināšanā viņš apsūdz Čehiju, Poliju, Nīderlandi un Ukrainu. Sākumā tika nosaukta arī Krievija. Dīvaini, bet ne ASV, kuras parasti saista ar “krāsainajām revolūcijām”, ne Lietuva, kur atrodas daudzas baltkrievu opozīcijas struktūras, nosauktas nav. Pavisam jocīga ir Nīderlandes apsūdzēšana nemieru organizēšanā. Lukašenko aiziešanu gribētu daudzi, tomēr ne ES, ne Krievijai nav izdevīgs sabrukums, haoss vai pat pilsoņu karš to robežu tuvumā. Jāņem vērā arī fakts, ka baltkrieviem ir sava trimdas valdība un daudzas politiskas un pilsoniskas organizācijas trimdā. Saprotams, ka tās rūpīgi seko notikumiem dzimtenē, sazinās ar opozīciju un, iespējams, sniedz tai arī kādu palīdzību. Tomēr tie ir paši baltkrievi nevis citu valstu oficiālās struktūras.

Diemžēl arī Latvijā ir personas, kas tiražē mītu, ka protesti Baltkrievijā ir ārzemju specdienestu inspirēti, bet protestētāji uzpirkti un saņem naudu par iziešanu ielās. Tomēr tādi pat apgalvojumi savulaik tika vērsti pret baltiešu Atmodu, Pašcieņas revolūciju Ukrainā un citām tautas protesta izpausmēm padomju un postpadomju telpā. Iespējams, ka Rietumvalstīm visās šajās “revolūcijās” ir bijušas kādas intereses, iespējams arī, ka baltkrievu opozīcijai tiek sniegta palīdzība, taču neviens specdienests nespēj izvest ielās tautu. Neviena provokatoru grupa nespēj piespiest protestēt visu sabiedrības slāņu, vecumu un dzimumu cilvēkus. Kad tauta iziet ielās, tā ir suverēna tās gribas izpausme. Tā tas savulaik bija Latvijā un Ukrainā, tā tas ir tagad Baltkrievijā. Cik gan naudas būtu vajadzīgs, lai uzpirktu visus tos simtus tūkstošus, kas šodien piedalās protestos Baltkrievijā!

To, ka pašreizējie protesti ir visas tautas kustība, pierāda daudzi fakti. Lukašenko protestētājus nosaucis par “izbijušiem kriminālnoziedzniekiem vai bezdarbniekiem”. Tas ir cinisks apmelojams paša tautai, jo protestos piedalās lieli un mazi, veci un jauni, turīgi un nabagi. Arī cilvēki, kas paši tieši nepiedalās protestos, pauž morālu un praktisku atbalstu protestētājiem. Uz protestu vietām tiek nesta pārtika un ūdens. Par pazīstamu solidaritātes izpausmi kļuvusi automašīnu signalizēšana, tā paužot atbalstu protestētājiem. Daudzstāvu namu iemītnieki no omoniešiem bēgošajiem cilvēkiem pa logu sauca namu durvju kodus, lai tie varētu patverties kāpņu telpās, kur bija izliktas aptieciņas ievainojumu pārsiešanai. Autovadītāji ar saviem auto bloķēja ielas, lai neļautu specvienību kaujiniekiem brīvi pārvietoties pa pilsētu, bet daudzstāvu namu iedzīvotāji noteiktās stundās no logiem, balkoniem un lodžijām korī sauca Lukašenko adresētu aicinājumu: “Уходи, Батька!” (”Ej projām, Batjka!”).

Baltkrievu protestiem nav pazīmju, kādas parasti vērojamas tā sauktajās ” krāsainajās revolūcijās”. Tie nav pret Krieviju vērsti, jo vairums baltkrievu uzskata krievus par brāļu tautu un vēlas saglabāt labas attiecības ar Krieviju. Protesti nav arī prorietumnieciski, jo tikai 20-30% baltkrievu vēlas ciešāku integrāciju Rietumu struktūrās, kamēr vairākums ir par neatkarīgu, no politiskiem vai militāriem blokiem brīvu Baltkrieviju. Protesti nenotiek arī uz nacionālisma bāzes, jo baltkrievu nacionālā pašapziņa diemžēl ir viena no zemākajām Eiropā (par to lasiet ŠEIT). Lielākā daļa baltkrievu runā galvenokārt krieviski un visus valsts iedzīvotājus, neatkarīgi no to etniskās piederības, uzskata par vienotu nāciju. Notiekošo kaimiņzemē nevar nosaukt arī par opozīcijas organizētu pasākumu. Opozīcija gan, protams, piedalās protestos, tomēr lielākā daļa protestētāju ir cilvēki, kas līdz šim opozīciju nekad nav atbalstījuši un iepriekšējās vēlēšanās, iespējams, pat balsojuši par Lukašenko.

Uzraksts uz transparenta: “Mēs neesam opozīcija. Mūsu ir vairākums! Mūsu ir 97%”.

Baltkrievijas protestu pamatā nav arī jūtīgais valodas jautājums, kā tas bijis daudzās citās zemēs, tostarp Latvijā un Ukrainā. Smagās rusifikācijas politikas sekas padomju laikā novedušas pie tā, ka tikai neliela daļa baltkrievu ikdienā sazinās baltkrievu valodā. Baltkrieviski runā galvenokārt laukos, bet pilsētās pārliecinoši dominē krievu valoda. Krievu imperiālistiem bija izdevies baltkrieviem iestāstīt, ka viņi nav tauta, bet viņu senā valoda ir tikai krievu valodas dialekts, prastu ļaužu valoda. Padomju gados faktiski bija iznīcināta izglītība baltkrievu valodā, un arī neatkarīgajā Baltkrievijā baltkrievu valodā skolās mācās tikai 19% bērnu laukos un 2% pilsētās. Visi oficiālie uzraksti gan pēdējā laikā redzami baltkrievu valodā, taču patiesībā visās valsts iestādēs darba valoda ir krievu, arī Bruņotajos spēkos ļauts sarunāties tikai krieviski. Lukašenko vienmēr un visur runā tikai krievu valodā. Tāpēc baltkrievu protestu pamatā nav politiskas vai nacionālas problēmas, bet vēlme piespiest varu cienīt tautas izvēli.

Redzot, ka ar teroru cerēto efektu nav izdevies panākt un protesti kļūst tikai lielāki, Lukašenko mainīja taktiku. Pēkšņi no ielām pazuda visas specvienības. Palika tikai milicija, kas nu uzvedās gluži miermīlīgi, solot, ka nevienam neuzbruks, ja neuzbruks viņiem. No izolatoriem sāka atbrīvot arestētos. Tika atļauta cilvēku pulcēšanās, mītiņi un citi pasākumi. Cilvēkus protestu vietās pēkšņi sāka apciemot dažādas amatpersonas. Lukašenko televīzijas kameru priekšā liekulīgi lūdza varas struktūras turpmāk vairs nesist aizturētos. Daži domā, ka diktatoru uz vardarbības pārtraukšanu varēja pamudināt sieviešu protesta gājiens, kad simtiem sieviešu baltos tērpos ar ziediem rokās izgāja pilsētu ielās, vai arī emocionālais mediķu protests, kuri terora dienās visvairāk dabūja skatīt un glābt režīma upurus.

Attēlā augšā - baltkrievu sieviešu protests pret vardarbību ielās; attēlos apakšā - medicīnas darbinieku protests pret vardarbību, uz plakāta rakstīts: “Ātrās palīdzības mašīnas ir domātas ārstiem!”.

Tomēr, šķiet, daudz būtiskāks Baltkrievijas diktatoram bija fakts, ka protestiem pievienojās un darbu pārtrauca daudzu lielo valsts uzņēmumu darbinieki, kas līdz šim bijuši viens no lielākajiem režīma balstiem. Tas jau bija nopietni. Atlūgumus iesniedza arī virkne valsts televīzijas un radio žurnālistu un darbinieku, kas atteicās tautai turpmāk sludināt melus. Visbeidzot, vēl terora dienās parādījās arī pirmie milicijas darbinieki, kas atteicās uzbrukt miermīlīgiem cilvēkiem, bet reizēm pat nolaida aizsargvairogus, tā apliecinot, ka ir solidāri ar tautu. Bija arī tādi, kas vienkārši iesniedza atlūgumu. Lukašenko nācās pārtraukt atklātu vardarbību, lai iegūtu laiku un nolemtu, kā rīkoties tālāk.


Nākotnes prognozes

Nedēļas nogale Baltkrievijā pagāja zināmā brīvības gaisotnē. Daudzi beidzot uzzināja, kur atrodas viņu apcietinātie tuvinieki vai draugi, daļa aizturēto tika atbrīvoti. Notika sapulces, mītiņi un demonstrācijas, kuras neviens netraucēja. Tūkstošiem cilvēku piedalījās nogalinātā protestētāja piemiņas pasākumā. Svētdien laukumā pie valdības nama Minskā tika rīkots mītiņš Lukašenko atbalstam. Uz galvaspilsētu no dažādām Baltkrievijas malām ar īpaši norīkotiem autobusiem un vilcieniem tika vesti ministriju un valsts iestāžu darbinieki, skolotāji, valsts atbalstīto arodbiedrību biedri, rūpnīcu strādnieki, civilās drēbēs pārģērbtas militārpersonas. Daudziem tika piedraudēts ar atlaišanu, ja viņi atteiksies no dalības mītiņā. Šādā veidā varai izdevās sapulcināt ap 50 000 cilvēku. Tajā pašā dienā notika arī cits mītiņš, kurā tika prasīta Lukašenko atkāpšanās un jaunas vēlēšanas. Uz šo manifestāciju pēc dažādām aplēsēm pulcējās no 200 000 līdz 300 000 cilvēku. Vairāk nekā pārliecinošs balsojums!

Iedzīvotāju prestāve mītiņos Minskā - pulcējas gan Lukašenko atbalstītāji, gan pretinieki.

Apvienotais opozīcijas spēku štābs nolēmis nepiekāpties un turpināt pieprasīt vēlētāju gribas ievērošanu. Turpinās demonstrācijas un ielu mītiņi, arvien vairāk uzņēmumu pievienojas streikam. Darbu pārtraukuši arī lielo valsts kontrolēto rūpnīcu strādnieki, kurus Lukašenko vienmēr uzskatījis par saviem atbalstītājiem. Streiko Minskas Traktoru rūpnīca, autorūpnīcas “MAZ” un “BelAZ”, Minskas Autovilcēju rūpnīca, minerālmēslu ražotājs “Belaruskalij” un citi uzņēmumi. Strādniekiem pievienojušies arī raidorganizācijas “Belteleradio” darbinieki, kultūras un teātru ļaudis. Streikojošo atbalstam vāc ziedojumus, jo daudzi par streikošanu atlaisti no darba. Viens pēc otra atlūgumus iesniedz milicijas darbinieki, kas nevēlas turpmāk iet pret savu tautu. Trimdā esošā Svetlana Tihanovska paziņojusi, ka piekrīt būt nacionālā līdere, kas vienos baltkrievus cīņā par demokrātiju. Protestētāji vairs neprasa balsu pārskaitīšu, bet Lukašenko atkāpšanos un jaunas vēlēšanas.

Kreisajā pusē uz transparenta uzraksts: “Mēs neesam ne aitas, ne bars, ne dumja tauta;
mēs esam Minskas Traktoru rūpnīcas strādnieki, un mūsu nav 20 cilvēki, bet 16 000!”.

Bet, ko tad pats diktators? Ir nervozs, taču  krampjaini turas pie varas. Negaidīti ierodas pie streikojošajiem strādniekiem un saka, ka viņus nesitīšot, bet tajā pašā mirklī piedraud ar “nežēlīgu izrēķināšanos”, ja viņi rīkos provokācijas. Pats atkāpties nedomā, bet jaunas vēlēšanas notikšot tikai tad, “ja jūs mani nogalināsiet”. Kā ņirgājoties par tautu, Lukašenko apbalvojis vairāk nekā 300 spēka struktūru darbiniekus, kas piedalījās protestu apspiešanā. Joprojām laiku pa laikam valstī tiek atslēgti interneta sakari, lai protestējošie nevarētu ātri sazināties un koordinēt savu rīcību. Diktators atsakās no jebkādām sarunām ar Tihanovsku un viņas štābu, taču runā par to, ka vispirms jāmaina Konstitūcija, tikai tad varēšot sarīkot jaunas vēlēšanas, un tad, ja tauta tā lemšot, viņš esot gatavs arī aiziet. Tomēr šāds process var vilkties gadiem. Acīmredzot, Lukašenko cer, ka pa to laiku viss nokārtosies.

Katrā ziņā, Lukašenko neizskatās nobijies. Daudzi baltkrievi teikuši, ka ja Batjka būtu aizgājis ar godu, viņš turpinātu baudīt laimīgas vecumdienas pensijā un kā ilggadīgs valsts līderis saņemtu pienācīgu cieņu. Taču tagad ir pārkāptas visas “sarkanās līnijas” un piedošanas neesot. Vairums baltkrievu šodien uzskata, ka atrasties pie varas 26 gadus un gribēt tur palikt mūžīgi, ir pretēji jebkādiem saprāta un demokrātijas likumiem. To, ka Lukašenko grib būt mūžīgs un valdīt arī pēc nāves, pierāda viņa jaunākais dēls Nikolajs, kuru prezidents jau no mazotnes ņēmis līdz uz visiem oficiāliem pasākumiem un pat ārzemju vizītēs. Baltkrievi uzskata, ka šādi diktators gatavo sev mantinieku. Viņa vecākais dēls Viktors jau ir tēva palīgs nacionālās drošības jautājumos un Baltkrievijas Drošības padomes loceklis.

Lukašenko ar savu iedomāto troņmantinieku Nikolaju.

Kādas ir nākotnes perspektīvas? Ja protesti turpinās un paplašinās, Lukašenko var bēgt no valsts. Tomēr neizskatās, ka viņš to grasītos darīt. Otra iespēja ir sākt jaunu, vēl asiņaināku represiju vilni, taču tas varētu draudēt ar reālu pilsoņkaru Baltkrievijā. Protams ir vēl cita iespēja. Pēdējās dienās Lukašenko kā provocēdams protestējošos, nemitīgi atkārto, ka viņš no prezidenta amata aizies tikai tad, ja viņu nogalinās. Nav gan dzirdēts, ka kāds to gribētu darīt. Taču pat tikai šķietams apdraudējums prezidentam var kalpot par katalizatoru masveida genocīdam pret tautu. Trešā iespēja varai ir ignorēt protestus un nedarīt neko, cerot, ka cilvēkiem apniks protestēt, viņi nogurs un viss nomierināsies.

Jāņem vērā arī ārējā ietekme. Pēdējās dienās Lukašenko vairākkārt sazvanījies ar Putinu. Ko viņi patiesībā runājuši, nezina neviens, taču satrauc Lukašenko frāze, ka Putins esot apsolījis “pēc pirmā mūsu pieprasījuma sniegt vispusīgu palīdzību, lai gādātu par Baltkrievijas Republikas drošību”. Šķiet, Lukašenko šobrīd aizmirsis visas domstarpības ar Putinu un sācis izspēlēt Krievijas kārti. No ziņu slejām pazuduši pārmetumi Krievijai par nemieru atbalstīšanu, atbrīvoti 32 aizturētie krievu algotņi, no cietuma izlaisti arestētie Krievijas žurnālisti. Pats Lukašenko veic dīvainas darbības, nosūtot uz Baltkrievijas rietumu robežu gaisa desanta karaspēka brigādi un mīklaini runājot par “valsts sadalīšanas” draudiem. Tomēr būtu pilnīgs absurds iedomāties, ka kāda no ES valstīm gatavotos iebrukt Baltkrievijā vai izteikt tai teritoriālas pretenzijas, kaut Lukašenko šādus mājienus dod.

Tajā pašā laikā Krievijā Baltkrievijas robežas virzienā dodas netrafarētu smago automobiļu kolonnas bez numura zīmēm. Zinātāji teic, ka tā ir Nacionālās gvardes un OMON tehnika. Vai Krievija gatavotos iebrukt kaimiņzemē, ja situācija kļūtu pavisam kritiska? Tas gan ir maz ticams, tomēr Krievija spēlē interesantu spēli. Lai gan Putins bija viens no pirmajiem, kurš apsveica Lukašenko ar uzvaru, tomēr gandrīz trīs dienas Maskavā un Pēterburgā pie Baltkrievijas diplomātiskajām pārstāvniecībām tika atļauti nesankcionēti protesta mītiņi. Policija neiejaucās. Vēlāk gan protestus sāka ierobežot, bet piemiņas vietas bojāgājušajiem iznīcināt, novācot ziedus un svecītes. Acīmredzot bija saņemta pavēle no augšas, jo Kremlis ļoti baidās no tā, ka arī Krievijas iedzīvotāji varētu sākt līdzīgus protestus.

Protesta mītiņš pie Baltkrievijas vēstniecības Maskavā.

Krievija nevēlas, lai Baltkrievija tai kļūtu par otru Ukrainu. Tāpēc tiks mēģināts nepieļaut tādas valdības nākšanu pie varas, kam ieņemtu prorietumniecisku nostāju. Tomēr nav teikts, ka Putins par katru cenu centīsies glābt Lukašenko. Viņa attiecības ar Baltkrievijas “vadoni” ir visai saspringtas. Lukašenko pēdējos gados ir ieņēmis demonstratīvi neatkarīgu nostāju un bremzējis Krievijas un Baltkrievijas “apvienotās valsts” ciešāku integrāciju. Ja Kremlis redzēs, ka protestu rezultātā pie varas var nonākt Krievijai draudzīga valdība, Krievija nemēģinās glābt Lukašenko vai pat klusībā atbalstīs opozīciju. Augstākais, uz ko šādā gadījumā var cerēt Batjka, ir politiskais patvērums Krievijā.

Savukārt ASV, Eiropas Savienība un citas Rietumvalstis vēlētos Baltkrieviju kā demokrātisku un rietumnieciski orientētu valsti. Tiesa, netiek darīts tikpat kā nekas, lai tas piepildītos. Līdz šim skanējušas vien “nožēla un bažas” par situāciju Baltkrievijā, deklaratīvi draudi ieviest sankcijas un prasība sarīkot jaunas vēlēšanas, taču nekāda reāla rīcība. Visstingrākās nosodījumā bijušas Polija un Baltijas valstis, taču arī vien deklaratīvā līmenī. Baltkrievi par to ir sarūgtināti un dusmīgi. Daži ironizē, ka Rietumu kaut ko izdomās tikai tad, kad Baltkrievijā viss jau sen būs beidzies. Pa to laiku Lukašenko kategoriski atsakās no Baltijas valstu un Polijas piedāvājuma būt par starpniekiem sarunās ar opozīciju, bet Rietumi kārtējo reizi parāda savu politisko impotenci problēmu risināšanā.

Baltkrievi ir sarūgtināti par Rietumu bezdarbību. Uzraksts uz plakāta vēsta:
“OMON slepkavo, bet Eiropas Savienība ir “norūpējusies”!”.

Lai kā attīstītos notikumi, Baltkrievijas turpmāko likteni jāizlemj pašai baltkrievu tautai. Mēs varam viņus atbalstīt un uzmundrināt, varam aizlūgt par šo zemi, taču nevaram viņu vietā noteikt tās nākotni. Vērojot cilvēku pašreizējo noskaņojumu Baltkrievijā, skaidrs ir viens - Lukašenko jāaiziet. Tas notiks agrāk vai vēlāk. Tomēr, kā tas notiks - mierīgā ceļā vai ar asinīm, - to šobrīd nevar pateikt neviens. Baltkrievijā joprojām ir pietiekami daudz cilvēku, kas atbalsta Lukašenko, taču to, kas vēlas pārmaiņas, šobrīd ir nesalīdzināmi vairāk. Tāpēc - lai jums izdodas baltkrievu tauta! Lai dzīvo Baltkrievija! Жыве́ Белару́сь!

P.S. Starp šī raksta uzrakstīšanu un publicēšanu pagājušas dažas dienas, taču jaunumi no Baltkrievijas pienāk ik brīdi. Slimnīcā miris ceturtais vardarbības upuris. Streikā iesaistās arvien jauni darba kolektīvi, turpinās protesta mītiņi. Lukašenko paziņojis, ka nedomā atkāpties vai rīkot jaunas vēlēšanas. Pastāv reāli jaunas vardarbības draudi, jo diktators uzdevis spēka struktūrām “atjaunot valstī mieru”. Milicija jau sākusi izklīdināt mītiņus un aizturēt cilvēkus, pagaidām bez vardarbības. Tomēr atskanējušas ziņas, ka varai kritiskā situācijā var tikt iesaistīta arī armija. Lukašenko licis atlaist no darba tos, kas piedalās streikos. Baumo, ka trūkstošais darbaspēks tikšot ievests no Krievijas. ES beidzot noteikusi sankcijas Baltkrievijas amatpersonām. Uz Baltkrievijas robežas ar Poliju un Lietuvu tiek koncentrēts liels militārais grupējums; Lukašenko licis izsludināt pilnu kaujas gatavību un gaida NATO iebrukumu (???). Izteikti draudi Tihanovskas vadītajai Nacionālās Koordinācijas padomei - ja viņi turpinās pieprasīt Lukašenko atkāpšanos, tas tiks uzskatīts par valsts apvērsuma mēģinājumu ar visu no tā izrietošo. Minskas lidostā nosēdusies Krievijas Federālā Drošības dienesta lidmašīna.

Turpinājums 3.lapā.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Lapas: 1 2 3

Komentāri (11)

  1. Jaunākā informācija. Mežā pie Minskas pakārts atrasts 28 gadus vecais Ņikita Krivcovs, kurš pazuda bez vēsts pēc protestiem 12.augustā. Varas iestādes slēgušas daudzas opozīcijas un nevalstisko organizāciju vietnes internetā. Pastiprinās spiediens pret protestētājiem, mazāki piketi un mītiņi tiek izklīdināti, tomēr bez vardarbības. Lukašenko pavēlējis slēgt vairākas streikojošās rūpnīcas, daudzviet streikojošos atlaiž no darba. Svētdien Minskā notika vēl nebijusi demonstrācija ar prasību Lukašenko atkāpties. Tajā piedalījās ap 250 tūkstošiem cilvēku. Demonstrācijas laikā Lukašenko ar dēlu nolaidās ar helikopteru savā rezidencē. Abi bija bruņoti ar kaujas automātiem, gatavi šaut uz jebkuru, kas pārkāps rezidences teritorijas robežas.

  2. Jaunākā informācija. Kļuvis zināms, ka Minskas asinspirts operāciju vadījis atvaļinātais bēdīgi slavenā Lukašenko “nāves eskadrona” komandieris Dmitrijs Pavļičenko. Kā stāsta uz Vāciju pārbēgušais bijušais Pavļičenko vietnieks, uz Pavļičenko sirdsapziņas ir vismaz trīs personiski izpildītas Lukašenko konkurentu slepkavības. 1999.gadā šī vienība nolaupīja Lukašenko konkurentus – bijušo iekšlietu ministru Juriju Zaharenko, bijušo Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju Viktoru Gončaru un uzņēmēju Anatoliju Krasovski. Visus trīs nošāvis Pavļičenko, bet līķus apraka mežā kādas bijušās karabāzes teritorijā. Slepkavības noformētas kā nāvessodi. Izmeklēšanas gaitā Pavļičenko tika aizturēts, taču pēc Lukašenko pavēles atbrīvots. Ironiski, bet līdzās režīma apbalvojumiem slepkava Pavļičenko saņēmis arī Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētā kņaza Vladimira ordeni.

  3. Jaunākā informācija. Masveida protesta demonstrācijas pret Lukašenko turpinās, kulmināciju sasniedzot nedēļas nogalēs, kad Minskas ielās iziet ap 100 000 cilvēku. Tas pats notiek citās Baltkrievijas pilsētās. Streiku kustība uzņēmumos gan ir apsīkusi, jo uz strādniekiem izdarīts masīvs spiediens, aktīvākie streikotāji atlaisti no darba. Baltkrievijas televīzijā un radio atlaisto žurnālistu vietā tiek ievestas propagandistu komandas no Krievijas. No darba gandrīz pilnā sastāvā atbrīvots Jankas Kupalas Nacionālā akadēmiskā teātra kolektīvs. Tas ir teju vienīgais teātris, kur lugas tika iestudētas arī baltkrievu valodā. Līdz ar to teātra 100.sezona šogad izpaliks. Režīms liedzis valstī atgriezties Baltkrievijas katoļu baznīcas vadītājam, arhibīskapam metropolītam Tadeušam Kondrusevičam, kas bija izbraucis no valsts, lai piedalītos dievkalpojumos Polijā. Miris atrasts Grodņas apgabala muzeja direktors Konstantīns Šišmakovs, kurš, būdams iecirkņa vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, atteicās parakstīt protokolu ar viltotiem balsu skaitīšanas rezultātiem.

    Jaunos gājienos baltos tērpos devušās Baltkrievijas sievietes. Līdz ar jaunā mācība gada sākuma aktivizējušies arī baltkrievu studenti, kas 1.septembrī izgāja savā protesta demonstrācijā. Turpmākajās dienās dažādi piketi un mītiņi notika augstskolu ēkās. Policija sākusi studentu arestus. Arī citu demonstrāciju laikā aresti atsākušies. Vismaz sākumā tie notika bez īpaši brutālas vardarbības un arestēti tika tikai vīrieši.

    Lukašenko kategoriski atsakās sarunāties ar Nacionālo koordinācijas centru, kas šobrīd pārstāv sabiedrības vairākuma intereses. Tieši pretēji - pret centru sākts kriminālprocess “par mēģinājumu sagrābt varu”, bet tā locekļi regulāri tiek saukti uz nopratināšanām. Lukašenko atkāpties pat nedomā un nav gatavs kaut vai uz nelielu kompromisu ar sabiedrību. Viņa preses sekretāre Natālija Eismonta pilnīgi atklāti pateikusi, ka “diktatūra - tas ir mūsu zīmols”. Tas nozīmē, ka baltkrievu cīņa ar diktatūru būs ilga un smaga, iespējams (kaut tā nenotiktu), ar asinīm izcīnāma.

  4. Lai novērstu uzmanību no fakta, ka pretestība režīmam kļuvusi masveidīga, un mobilizētu savus piekritējus, Lukašenko pēdējo nedēļu laikā izvērsis histērisku kampaņu, apgalvojot, ka dažas NATO valstis apdraudot Baltkrievijas teritoriālo suverenitāti un gribot “atraut gabalu no valsts”. Minēts tiek Grodņas apgabals. Uz Baltkrievijas pierobežu ar Poliju, Lietuvu un Latviju nosūtītas karaspēka triecienvienības, visā robežapgabalā armijai izsludināta pilna kaujas gatavība.

    Kas varētu būt šīs nenosauktās NATO valstis. Pēc loģikas - tikai Polija vai Lietuva. Taču ir pilnīgi absurdi iedomāties, ka jebkura NATO valsts varētu iebrukt Baltkrievijā. Teorētiski tā varētu būt tikai kāda baltkrievu opozīcijas “armija”, kas pāri robežai ienāktu Baltkrievijā “atbrīvot savu zemi no diktatora”. Taču baltkrievu opozīcijai nav tāda spēka, kas varētu cīnīties ar līdz zobiem apbruņoto Baltkrievijas armiju, aiz kuras vēl stāv Krievija. Opozīcijai vispār nav militāra spēka. Nav arī dzirdēts, ka kaut kur pasaulē tāds tiktu veidots. To neapgalvo pat pati Minska. Turklāt, kāpēc tieši Grodņas apgabals? Ja Lietuvai un Polijai vispār varētu būt teritoriālas pretenzijas pret Baltkrieviju, tad par visu Rietumbaltkrievijas teritoriju, kuru PSRS okupēja 1939.gadā, bet vēsturiski visa Baltkrievija kādreiz bija vispirms Lietuvas dižkunigaitijas, vēlāk Polijas karalistes sastāvā. Tad kāpēc tieši Grodņa?

    Viss šis teātris Lukašenko vajadzīgs pirmkārt kā dopings saviem atbalstītājiem. Ar saukli “Dzimtene briesmās!” daudzi diktatori spējuši saliedēt masas cīņai. Otrkārt, tas ir zināms brīdinājums Krievijai, ka tā var pazaudēt Baltkrieviju kā Putinam lojālu valsti. Pēdējo nedēļu laikā Lukašenko aktīvi sazināts ar Putinu, Baltkrievijā viesojies Krievijas premjers. Krievija apsolījusi Lukašenko “grūtā brīdī” visa veida palīdzību, tostarp militāru. Bet ja “notikumi iziešot ārpus kontroles”, Putins apsolījis ievest Baltkrievijā Krievijas iekšējā karaspēka specvienības. Ja tā notiktu, tas būtu bezprecedenta gadījums, kad formāli neatkarīgā valstī tiek ievestas citas valsts policijas vienības, lai apspiestu kaimiņvalsts iekšējos nemierus. Būtībā tā būtu Baltkrievijas slēpta aneksija.

  5. Jaunākā informācija. 6.septembrī Minskā notika kārtējā un viena no plašākajām protesta demonstrācijām “Vienotības gājiens”, kad desmitiem tūkstoši cilvēku straumēm no visām Minskas priekšpilsētām saplūda kopā Neatkarības laukumā, bet pēc tam devās uz Lukašenko rezidenci, kur pārliecinoši pauda viedokli, ka diktatora laiks ir beidzies un viņam jāaiziet. Batjkas rezidenci apjoza dzeloņdrāšu tinumi un milicijas specvienību kordoni.

    Sliktākais ir tas, ka visas pazīmes rāda - Lukašenko ir gatavs jaunam asiņainam represiju vilnim. Ja līdz šim gājienam visi aresti notika bez liekas vardarbības, tad pēc “Vienotības gājiena” atsākās cilvēku brutāla piekaušana ar stekiem. Jau no rīta Minskā tika ievesta bruņutehnika un milicijas spectehnika, kas pēdējās nedēļās pilsētās netika manīti. Pēc gājiena beigām dažādos Minskas rajonos parādījās cilvēki civilā apģērbā un maskās, kuri dzinās pakaļ protestētājiem un noķertos sita ar stekiem, bet pēc tam arestēja. Tika dauzīti arī kafejnīcu skatlogi un durvis, jo no vardarbības bēgošie patvērās šajās telpās. Arestēja arī cilvēkus, kas jelkādā veidā mēģināja palīdzēt vajātajiem demonstrantiem. Pēc oficiālās informācijas svētdien Baltkrievijā arestēti 633 cilvēki.

  6. Jaunākā informācija. Lukašenko režīms sācis jaunu opozīcijas vajāšanas taktiku - piespiedu izraidīšanu no valsts. 7.septembra rītā uz ielas tika nolaupīta Nacionālās koordinācijas padomes prezidija locekle Marija Koļesņikova - pēdējā no trim baltkrievu “Žannām d’Arkām”, kas vēl atrodas Baltkrievijā. Pie Baltkrievijas Nacionālā mākslas muzeja nezināmi civilā ģērbti cilvēki maskās iegrūda Koļesņikovu mikroautobusā un aizveda nezināmā virzienā. Līdzīgi notika ar padomes preses sekretāru Antonu Rodņenkovu un izpildsekretāru Ivanu Kravcovu. Nolaupītie dienas gaitā vadāti pa dažādām drošības iestādēm. Kravcovam draudēts ar krimināllietu par “finanšu noziegumiem”, bet kā alternatīva piedāvāts “labprātīgi” izbraukt uz Ukrainu.

    Uz robežu katrs vesti citā auto drošībnieku pavadībā. Robežpunktā visi sasēdināti vienā automašīnā, kur jau sagatavotas bijušas pases, apdrošināšanas polises, Covid-19 testu rezultāti un aviobiļetes no Kijevas uz dažādām valstīm. Koļesņikova pretojusies un ar varu iestumta auto aizmugures sēdeklī. Auto durvis varējis atvērt tikai no ārpuses.

    Neitrālajā zonā Koļesņikova savu pasi saplēsa gabalos un izmeta pa logu. Pēc tam pa otru logu izrāvās no auto un metās atpakaļ Baltkrievijas robežas virzienā. Šādi Koļesņikova izjauca režīma izstrādāto scenāriju par viņas “bēgšanu” no valsts, ko pirms tam viņa publiski bija solījusi nedarīt. Tad izbēgusī opozicionāre aizturēta un aizvesta uz mikroautobusu. Drošībnieki mēģinājuši bloķēt arī automašīnu, kurā sēdēja Rodņekovs un Kravcovs, tomēr viņi lielā ātrumā sasnieguši Ukrainas robežu.

    Iespējams, Koļesņikovu tagad gaida barga atriebība. Varasiestādes jau paziņojušas, ka viņa aizturēta, kad mēģinājusi “nelikumīgi pamest valsti”. Ja nevarēs krimināllietu safabricēt par šo pārkāpumu, atradīs citu, īpaši tāpēc, ka pret Koļesņikovas vadīto Nacionālās koordinācijas padomi sākta krimināllieta par “mēģinājumu sagrābt varu”.

    9.septembra rītā pazudis vēl viens Koordinācijas padomes loceklis Maksims Znaks. Ļoti ticams, ka šādas opozīcijas līderu “bēgšanas” no Baltkrievijas turpināsies. Šis paņēmiens nav jauns, to lietoja jau PSRS laikā. Tikai no PSRS cilvēkus izraidīja, atņemot tiem pavalstniecību un pavēlot dažu dienu laikā pamest valsti, bet Lukašenko taisa “teātri”, lai izskatītos, ka opozīcija pati bēg. Kāpēc? Jo tas ir ļoti svarīgi varas propagandai, kas apgalvo, ka visa protestu kustība tiekot vadīta no ārzemēm. Ja galvenie opozīcijas līderi atrastos citās valstīs, šis varas naratīvs daļēji kļūtu patiesība.

  7. Pēdējās nedēļās Lukašenko propagandisti dara visu, lai diskreditētu protestu dalībniekus sabiedrības acīs - gan pašmāju, gan daļēji arī starptautiskās. Internetā regulāri tiek nopludināti foto un video, kas tās vai citas sabiedrības grupas acīs padarītu protestētājus un pašu protesta kustību netīkamu. Lūk, daži piemēri.

    Baltkrievijas Iekšlietu ministrija ievietoja video, kur redzams, kā mierīga protesta marša dalībnieki uzbrūk it kā iekšlietu struktūru darbiniekam un iedzen to atpakaļ mikrobusiņā. Un nevienam nešķita dīvaini, kāpēc “iekšlietu darbinieks” ģērbies privātās drēbēs nevis formastērpā, un kāpēc busiņš, ar kuru viņš piebrauca, ir netrafarēts un bez jebkādām pazīšanās zīmēm. Nākamajos kadros jau redzams kāds bārdains, nošņurcis un paģirains vīrietis, kurš it kā aizturēts par šo uzbrukumu. Kad viņam jautā, kāpēc viņš to darījis, vīrelis nespēj paskaidrot. Viņš knapi var parunāt un vispār atstāj neadekvāta cilvēka iespaidu.

    Šī video mērķis ir radīt iespaidu, ka visi protestētāji ir, kā izteicies Lukašenko, bijušie kriminālnoziedznieki, dzērāji, narkomāni un tamlīdzīga publika. Šis nav vienīgais video, kas rāda jauniešus, kuri it kā uzbrūk milicijas darbiniekiem. Doma - visi protestētāji ir apnarkojušies un piedzērušies anarhisti un huligāni! Bet vērojot aizturētā dzērāja “liecību”, ir labi pamanāms, cik tā mākslota un neīsta. Visai viduvējs aktierdarbs! Runājot par jauniešu uzbrukumiem milicijai, gandrīz nekad netiek parādīts konflikta sākums. Jo tad būtu skaidri redzams, ka iniciatori parasti ir iekšlietu un drošības struktūru darbinieki. Tieši viņi provocē cilvēkus, bet demonstranti tikai atbild.

    Pēdējās dienās internetā klejo arī video, kur redzams, kā protesta demonstrācijas laikā dažas lezbietes ar varavīksnes karogiem priecīgi dejo demonstrantu pūlī. Tas ir brīdinājums visiem tradicionālo vērtību atbalstītājiem - ja gribat demokrātiju, jūsu ielas momentā pārpludinās geju, lezbiešu un citu perverso straumes! Šo naratīvu Lukašenko propagandē ļoti cītīgi, gluži tāpat, kā to dara viņa dubultnieks Putins Krievijā.

    Taču tā ir ciniska un melīga pieeja - patiesu demokrātiju obligāti pretstatīt morālai degradācijai. Jums liek izvēlēties - vai nu autoritāra diktatūra un miers un kārtība, vai demokrātija ar homoseksuāļu bariem un vispārēju izlaidību. Patiesībā šīm lietām nav tieša sakara - to izšķir katras valsts valdības politiskā un morālā stāja. Pretstats LGBTI propagandai nedrīkst būt brutāla diktatūra!

    Diemžēl šis propagandas triks lieliski nostrādā, tostarp daudzu kristiešu apziņā. Arī Latvijā ir kristieši, kuri homoseksuālismu uzskata par briesmīgāko un galveno grēku pasaulē. Dieva priekšā nav lielāku un mazāku grēku - visi ir vienlīdz nožēlojami. Tomēr daži kristieši ir ar mieru labāk akceptēt diktatūru, lai tikai tas viņus pasargātu no homoseksuāļiem, nekā demokrātiju, kuras apstākļos viņi ar savu morālo stāju un Dieva Vārdu var brīvi stāties pretī dažādām grēka izpausmēm. Šī tendence labi redzama interneta komentāros. Tas nav saprotams. Īpaši tāpēc, ka Lukašenko režīms visādi ierobežo gandrīz visu konfesiju, izņemot pareizticīgo, kristīgās aktivitātes. Arī nekristiešu vidū vērojama prasība pēc autoritāras valsts modeļa, kas “ar stingru roku” noliktu pie vietas visus oponentus.

    Šāda tautas kustību diskreditācija nav nekas jauns. To izmantoja PSRS vadoņi “perestroikas” laikā, saucot tautas kustības Baltijā un citās republikās par “revanšistiem”, “buržuāziskajiem nacionālistiem”, “ekstrēmistiem” un “fašistiem”, bet barikāžu dalībniekus iztēlojot par piedzērušos pūli. Tas pats notika Ukrainas “Pašcieņas revolūcijas” laikā, kad visu ukraiņu tautu sauca par “fašistiem” un “antisemītiem”, tas notiek tagad Baltkrievijā. Jāsaprot, ka šādās masu kustībās ir dažādu uzskatu un dzīvesveida cilvēki - reizēm arī tādas sabiedrības grupas, kas lielākajai daļai, iespējams, pārāk nepatīk. Taču mākslīgi tiek izcelti un eksponēti uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi varavīksnes karodziņi, bet ignorēti tūkstošiem Baltkrievijas nacionālo baltsarkanbalto karogu, ar kuriem baltkrievi iziet ielās. Uz kopējo karogu fona šie pāris geju karodziņi vispār nav saredzami. Bet nedomājošu vai pārāk emocionālu cilvēku galvās tā tiek iesēta doma, ka tieši šie karogi drīz kļūs noteicošie. Tāda ir propagandas melīgā būtība.

  8. Eiropas Savienība kā nevar tā nevar vienoties par kopēju sankciju politiku pret Lukašenko režīmu. Visi ir vienisprātis, ka sankcijas nedrīkst būt ekonomiskas, lai tās neskartu baltkrievu tautu. Tāpēc sankcijas un aizliegums iebraukt ES tiks noteikts tikai amatpersonām. Vislielākie strīdi ir par to, vai sankcijām pakļaut pašu Lukašenko. Nepārsteidz, ka šādu soli noraida Vācija, Francija un Itālija - valstis, kas jau agrāk iebildušas personālām sankcijām pret Putinu. Sankciju sarakstā tikšot iekļautas ap 30 režīma amatpersonas un tās stāšoties spēkā saptembra beigās. Kārtējā, nu jau hroniskā Eiropas nespēja dot savlaicīgu atbildi diktatoram.

    Paredzot ES impotenci šajā jautājumā, Baltijas valstis un Polija jau augustā noteica individuālas sankcijas pret Baltkrievijas amatpersonām, tostarp Lukašenko. Līdz ar to šajās valstīs Batjka iebraukt nevarēs. Tātad uz nenoteiktu laiku, bet, iespējams, uz visiem laikiem atcelta arī paredzētā Lukašenko vizīte Latvijā. Polija un Baltijas valstis arī mudina ES pasludināt daudz bargākas sankcijas Batjkas režīmam.

    Tas ļoti saniknojis Baltkrievijas diktatoru. Lai nu vēl Eiropa, bet kaut kādas mazas “valsteles” uzdrošinās kaut ko pīkstēt! Arī Krievija momentā izteica asu nosodījumu šādai baltiešu rīcībai. Lukašenko, izvēloties pavisam nediplomātisku leksiku, piedraudējis Baltijai ar “asimetriskām” atbildes sankcijām, bet Baltkrievijas ārlietu ministrs Makejs izteicies, ka sankcijas tiks vērstas pret personām, kuras “dedzīgi mēģinājušas iejaukties Baltkrievijas valsts lietās un iesniegušas priekšlikumus par finansiālu atbalstu opozīcijai”. Pagaidām gan vēl nekas ieviests nav.

    Patiesībā Laukašenko kaut cik būtiski var kaitēt vienīgi Lietuvai, jo liela daļa Baltkrievijas eksporta iet caur Klaipēdas ostu. Latvijas ostās pārkrautās baltkrievu kravas ir vien 4% no kopējā apjoma. Batjka piedraudējis arī, ka varētu aizliegt šo valstu tranzītpārvadājumus caur Baltkrieviju, tāpat lidmašīnu lidojumus pāri valsts gaisa telpai.

    Tomēr šādas sankcijas radīs milzu zaudējumu pašai Baltkrievijas ekonomikai. Klaipēda ir šai valstij tuvākā osta, turklāt baltkrievi te saņem ievērojamus muitas un nodokļu atvieglojumus. Vest kravas no Baltkrievijas un tālajām Somu jūras līča ostām Krievijā, kā to jau sarunājis Lukašenko ar Krievijas premjeru, būs dārgi un ekonomiski ļoti neizdevīgi. Turklāt nodokļi Krievijas ostās varētu būt arī augstāki nekā Klaipēdā. Baltkrievu bizness no tā tikai zaudēs. Bet ne jau tas rūp Lukašenko.

  9. Jaunākā informācija. Sliktākās politikas analītiķu prognozes diemžēl ir piepildījušās - Lukašenko režīms grib likt vienai no opozīcijas līderēm Marijai Koļesņikovai dārgi samaksāt par vietējās čekas specoperācijas izgāšanu un atteikšanos pamest valsti. Koļesņikova ievietota izmeklēšanas izolatorā un viņai izvirzīta apsūdzība “varas sagrābšanas mēģinājumā”. Bet šāda apsūdzība draud ar ļoti ilgiem gadiem cietumā. Viņa arī saņēmusi reālus draudus savai dzīvībai.

    Jebkurā normālā pasaules valstī ar varas sagrābšanas mēģinājumu saprastu mazākais bruņotu valsts apvērsumu vai mēģinājumu nogalināt valsts līderus. Koļesņikovai, tāpat kā visai Nacionālās koordinācijas padomei, šādu pantu inkriminē par prasību Lukašenko atkāpties un organizēt jaunas, godīgas vēlēšanas. Padome nav veikusi nekādas vardarbīgas akcijas vai aicinājusi uz tādām, tai nav bruņotu formējumu. Tieši pretēji - tā nemitīgi aicina režīma amatpersonas sēsties pie sarunu galda un sākt dialogu, lai atrisinātu radušos politisko krīzi Baltkrievijā. Tieši Lukašenko ir varas uzurpators, kurš to izdarīja 1996.gadā, kad ar bruņotu spēku izdzenāja parlamentu un arestēja vairākumu tā deputātu, viņu vietā pēc tam ieceļot paša izraudzītas marionetes. Tieši Lukašenko būtu jāsēž uz apsūdzēto sola par varas sagrābšanu.

    Arestēts arī Koļesņikovas advokāts Iļja Salejs. Viņu apsūdz “aicinājumos radīt draudus Baltkrievijas ārējai drošībai, suverenitātei un nacionālajai drošībai”. Kratīšanas notikušas vairākos opozicionāru birojos un dzīvokļos. Tādejādi šobrīd brīvībā atrodas vairs tikai viena Koordinācijas padomes prezidija locekle, rakstniece, Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aleksijeviča. Arī viņai draudēts ar fizisku izrēķināšanos, bet no dzīvokļa kratīšanas un, iespējams, aresta viņu paglāba daudzu valstu žurnālistu un Lietuvas, Vācijas, Polijas, Zviedrijas, Slovākijas un Čehijas vēstnieku ierašanās, kas bloķēja nama ārdurvis un neļāva baltkrievu KGB drošībniekiem iekļūt ēkā. Uzbrukt ES valstu vēstniekiem čekisti neuzdrošinājās.

    Lukašenko drošības struktūras sākušas īstenot jaunu taktiku - opozīcijas līderu neitralizēšanu, vai nu piespiežot tos aizbraukt no valsts, vai arestējot un izvirzot kriminālapsūdzības. Šobrīd faktiski visi protestu līderi atrodas vai nu trimdā vai apcietinājumā. Šāda rīcība sākās pēc vietējo drošībnieku konsultēšanās ar saviem Krievijas kolēģiem no FSB. Acīmredzot, tiek uzskatīts, ka ja opozīcijai “nocirtīs galvu”, protestu kustība bez līderiem pamazām apsīks.

  10. Lukašenko padoties nedomā, taču šķiet visai apjucis. Tas redzams viņa pēdējo dienu izteikumos par valsts un savas varas nākotni, kas ir pretrunīgi un nereti viens otru izslēdzoši. Sarunā ar Krievijas un režīmam lojāliem baltkrievu žurnālistiem Batjka paškritiski atzina, ka, iespējams, ir “pārāk aizsēdējies” prezidenta krēslā. Viņš arī turpināja paust iepriekš teikto, ka jaunas vēlēšanas iespējamas tikai pēc Konstitūcijas maiņas, kuras projekts jau tapis. Taču, ja arī jaunās vēlēšanas notiks Lukašenko režīma apstākļos, tām tāpat nebūs nekādas nozīmes - pie varas tik un tā paliks Batjka, kaut par viņu balsotu vien 1% vēlētāju. Paziņots tiks, ka balsojuši 99%.

    Intervijā Luka arī paziņoja, ka viņš šobrīd ir vienīgais, kurš spēj Baltkrieviju kā neatkarīgu valsti saglabāt un pasargāt. Tas norāda uz viņa mesiāniskajām tendencēm. Šķiet, Baltkrievijas diktators, tāpat kā viņa kolēģis Krievijā, patiešām svēti tic, ka ir Dieva izredzēts “glābt un nosargāt” savu valsti un “pacelt to no ceļiem”. Tas nozīmē, ka viņš nenodrebēs pielietot jebkādas represijas, jo kas gan ir pāris tūkstošu cilvēku, kad uz spēles likts valsts liktenis. Tā ir daudzu mesiāniskā tipa diktatoru kopējā iezīme - cilvēks kā personība nav nekas; visu vērtību mērs ir valsts intereses.

    To Lukašenko arī paudis savā 10.septembra uzrunā Baltkrievijas prokuroriem. Viņš paziņojis, ka varu neatdos nekādā gadījumā, jo “varu neņem tāpēc, lai to atdotu”. Viņš ne vien mudināja prokurorus pieprasīt visbargākos sodus protestu organizētājiem, bet arī pārkāpt nevainības prezumcijas principu: “Jums jādod visspēcīgākā atbilde uz protestu organizētāju un aģitatoru rīcību.” Tas vairāk izskatās pēc politiskas atriebības nevis tiesiska taisnīguma. Diktators jau ir spriedis tiesu tiesnešu vietā.

  11. Lai arī spiediens uz cilvēkiem un diktatora draudi kļūst ar katru dienu arvien lielāki, izskatās, ka tauta vairs nav iebaidāma un protesti turpinās, neskatoties ne uz kādām represijām. Katru nedēļas nogali notiek plašas protesta demonstrācijas, kurās piedalās līdz 150 000 cilvēku un kuru prasība ir tikai viena - Lukašenko, atkāpies! Protesta demonstrācijām tiek doti uzmundrinoši un cilvēkus vienojoši nosaukumi - Vienotības gājiens, Varoņu gājiens, Miera gājiens. Turpinās arī miermīlīgās sieviešu demonstrācijas, Solidaritātes velobraucienu sarīkojuši baltkrievu riteņbraucēji.

    Diemžēl drošības spēku rīcība atkal kļūst vardarbīga. Atsākušās masveida cilvēku aizturēšanas, gan ne tik nežēlīgas un brutālas, kā protestu pirmajā posmā, tomēr tās kļūst arvien vardarbīgākas. Nu jau grūstas, dunkātas un iekaustītas tiek arī sievietes. Brīvdienu protestu gājienos un pēc tiem daudzi to dalībnieki tiek arestēti un notiesāti ar administratīvo arestu līdz 15 diennaktīm. Piemēram 13.septembra protesta demonstrācijās arestēti tikuši vairāk nekā 400 cilvēki Minskā, bet visā Baltkrievijā - vairāk nekā 700. Tādejādi kopš protestu sākuma šajā zemē arestēti ap 10 000 cilvēku.

    Teju visi opozīcijas līderi apcietināti vai bijuši spiesti pamest valsti. Pret savu zemi pamest atteikušos Mariju Koļesņikovu sākta krimināllieta un viņa apsūdzēta "par valsts nacionālās drošības apdraudēšanu", par ko viņai draud divi līdz pieci gadi cietumā. Cits apcietinātais opozīcijas līderis Maksims Znaks cietumā sācis badastreiku.

    Vajāti tiek ne vien protestētāju līderi, bet arī vienkārši cilvēki, kas tā vai citādi piedalījušies demonstrācijās un protestos. Daudzi tāpēc bijuši spiesti bēgt no valsts. Lielākoties baltkrievi izvēlas dzīvi Lietuvā un Polijā, tāpat Ukrainā, taču arī Latvijā politisko patvērumu jau lūguši vairāki cilvēki. Ļoti bēdīgs gadījums noticis ar bijušo Baltkrievijas Izmeklēšanas komitejas darbinieku Andreju Ostapoviču, kurš centās iegūt politisko patvērumu Latvijā, taču gaidīja uz Latvijas atbildi Pleskavā, kur viņu aizturēja Krievijas varas iestādes un izdeva Lukašenko režīmam. Viņa tālākais liktenis nav zināms. Pēc šī gadījuma Latvija apņēmās izsniegt vīzu baltkrievu bēgļiem pāris stundu laikā. Latvijas slimnīcās arī ārstējas cilvēki, kas fiziski cietuši no režīma vardarbības.

Uzraksti komentāru