2020.gads - Baltkrievija mostas

Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 22-08-2020

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

2020.gada 9.augustā Baltkrievijā notika prezidenta vēlēšanas. Šoreiz tās bija citādākas, nekā Baltkrievijā parasts, jo visai apolitiskie baltkrievi šķita pēkšņi it kā pamodušies no dziļa miega, kā dēļ ilggadējā valsts diktatora varas krēsls sācis šķobīties. Diemžēl arī šīs vēlēšanas baltkrieviem tika nekaunīgi nozagtas. Tas radīja sašutumu daudzos Baltkrievijas iedzīvotājos, kuri izgāja ielās miermīlīgās protesta demonstrācijās, taču piedzīvoja līdz šim nepieredzētu varas represīvā aparāta nežēlību. Policijas vardarbība radīja pretreakciju un vismaz dažas naktis Baltkrievijas pilsētu ielas atgādināja kaujas lauku, kurā bija gan kritušie, gan ievainotie.

“Laikmeta zīmes” pārsteidza daļas Latvijas iedzīvotāju attieksme pret notikumiem Baltkrievijā. Sociālajos tīklos internetā var lasīt gan Lukašenko cildinošus, gan protestētājus nosodošus ierakstus, tāpat Lukašenko propagandas tiražētus mītus par to, ka visi protestētāji ir kādu vārdā nenosauktu spēku uzpirkti, bet paši protesti - Rietumu specdienestu inspirēti. Tas pierāda, cik maz šie rakstītāji zina par patieso stāvokli Baltkrievijā un saprot, kas tur šobrīd notiek. “Laikmeta zīmēm” kā kristīgam kolektīvam visvairāk sāp tas, ka šādus viedokļus pauž arī atsevišķi kristieši, kuri mēģina iestāstīt, ka Lukašenko nemaz tik slikts neesot un baltkrieviem vajadzētu būt mazliet pateicīgākiem.

Lai Dievs mums piedod, bet šādos brīžos, gluži kā Aleksim Daumem par zviedru Grietiņu (lasiet ŠEIT), arī mums rodas “ļaunas domas” par šiem rakstītājiem. Neviļus gribētos novēlēt, lai šie cilvēki paši reiz dabūtu izbaudīt “nemaz tik sliktā” Lukašenko “tēvišķās rūpes” par viņiem. Lai viņi paši piedzīvo, kā tas ir, kad tevi spārda zābakiem un dauza ar stekiem tikai par to, ka bez īpašas atļaujas esi izgājis uz ielas, lai, piemēram, protestējošajiem ļaudīm pasludinātu evaņģēliju, vai arī tiec iemests cietumā par gluži cilvēcisku vai pat medicīnisku palīdzību “režīma pretiniekiem”. Tomēr šādi cilvēku spriedumi lieliski atklāj to, cik iedarbīga var būt mērķtiecīga propaganda, mīti un sazvērestības teorijas, kas būtībā nav nekas mazāk, kā ideoloģisks karš pret Rietumu civilizācijas un demokrātijas pamatvērtībām.

Mazliet mūs mierina vienīgi doma, ka vairums Latvijas iedzīvotāju vienkārši nezina visu patiesību, jo par notikumiem Baltkrievijā spriež no tās skopās informācijas, ko redz, dzird vai izlasa oficiālajās ziņu programmās un vietnēs. Tajās galvenokārt bija redzami dramatiskākie momenti no nakts notikumiem, kas varēja radīt maldīgu priekšstatu, ka vienādi vardarbīgi ir abu pušu pārstāvji un protesti ir tikai tāda jauniešu ālēšanās. Tomēr tā nav. Jau kopš protestu sākuma “Laikmeta zīmēm” bijusi iespēja katru dienu vairākas stundas skatīties videomateriālus, ko filmējuši aculiecinieki tieši Baltkrievijas pilsētu ielās. Ticiet mums - tās šausmas, kas tur notika, vairumam latviešu pat sapņos nav rādījušās.


Atskats Baltkrievijas neatkarības vēsturē

Lai varētu saprast šodienu, ir nedaudz jāatskatās vēsturē. Tāpat kā daudzas Eiropas nācijas, arī baltkrievi pirmo reizi neatkarību pasludināja pēc 1.Pasaules kara - 1918.gada 25.martā tika proklamēta Baltkrievijas Tautas Republika. Diemžēl baltkrieviem savu valsti nosargāt neizdevās, un 1921.gada aprīlī Rīgā noslēgtajā padomju-poļu miera līgumā Baltkrievijas teritorija tika sadalīta starp Padomju Krieviju un Poliju. Pēc tam, kad 1939.gada septembrī PSRS un Vācija kopīgi okupēja Poliju, poļiem piederošā Rietumbaltkrievija tika pievienota Baltkrievijas PSR. Baltkrievi piedzīvoja visas staļiniskās represijas, tāpēc pēc vāciešu ienākšanas daļa sadarbojās ar okupācijas iestādēm, lai atbrīvotu savu zemi no boļševisma. Vairāk par Baltkrievijas vēsturi padomju periodā lasiet ŠEIT.

Kreisajā pusē - vapenis ar Baltkrievijas Tautas Republikas valsts un novadu simboliem.
Labajā pusē - padomju plakāts, kas slavina Rietumbaltkrievijas pievienošanu PSRS (augšā);
baltkrievu brīvprātīgie zem nacionālā karoga dodas cīņā pret boļševismu (apakšā).

1990.gada 27.jūlijā Baltkrievijas PSR Augstākā Padome vienprātīgi pieņēma deklarāciju par valstisko suverenitāti. 1991.gada 19.septembrī Baltkrievijas PSR tika pārdēvēta par Baltkrievijas Republiku, atjaunota nacionālā un Tautas Republikas valstiskā simbolika. Tā paša gada 8.decembrī Belovežas gāršā tika parakstīta vienošanās par PSRS likvidēšanu un Neatkarīgo valstu savienības (NVS) izveidošanu, par kuras dalībvalsti kļuva arī Baltkrievija. 1994.gada 15.martā pieņēma jauno Republikas Konstitūciju, kas pasludināja Baltkrieviju par vienotu demokrātisku sociāli tiesisku prezidentālu valsti.

1991.gadā atjaunotās Baltkrievijas Republikas karogs, ģerbonis un viena no pirmajām pastmarkām.

Taču tad notika traģēdija. 1994.gada jūlijā par prezidentu tika ievēlēts pirms tam sīvs neatkarības pretinieks Aleksandrs Lukašenko. Pirmais, ko izdarīja jaunais prezidents - piešķīra krievu valodai valsts valodas statusu, tāpat aizliedza nacionālo karogu, ģerboni un citus simbolus, to vietā atjaunojot nedaudz koriģētu padomju simboliku. 1996.gada vasarā Baltkrievijas parlaments pieņēma petīciju par Lukašenko atstādināšanu, taču tas izsludināja referendumu, kurā pieprasīja pagarināt savu pilnvaru termiņu no četriem līdz septiņiem gadiem un tiesības atlaist parlamentu. Lai gan pēc daudzu domām referenduma rezultāti bija viltoti, Lukašenko pavēlēja milicijai ieņemt parlamentu un arestēt deputātus. Pēc tam jaunizceptais diktators iecēla jaunu marionešu parlamentu ar paša izvēlētiem deputātiem.

Kreisajā pusē - Padomju Baltkrievijas karogs un ģerbonis;
labajā pusē - Lukašenko Baltkrievijas karogs un ģerbonis.

Lukašenko mainīja vairākas Konstitūcijas normas un citus likumus, un tas ļāva viņam kļūt par Baltkrievijas faktisko diktatoru. 2004.gada 17.oktobrī notika referendums, kurā Lukašenko prasīja atcelt konstitucionālo ierobežojumu prezidenta ievēlēšanai tikai uz diviem termiņiem, jo tad viņam būtu jāatkāpjas 2006.gadā. Starptautiskā sabiedrība uzskata, ka arī šī referenduma rezultāti tika falsificēti. Baltkrievu trimdas valdība neatzīst mūsdienu Baltkrievijas Republiku par Baltkrievijas Tautas Republikas tiesisko mantinieci, bet Lukašenko režīmu uzskata par baltkrievu nacionālajām interesēm neatbilstošu. Baltkrievija ir vienīgā Austrumeiropas valsts, kurai joprojām ir sava valdība trimdā.


“Batjka” Luka

Kas tad ir Lukašenko jeb baltkrieviski - Aļaksandrs Lukašenka? Dzimis 1954.gadā. Bērnībā par sliktu uzvedību bijis milicijas uzskaitē. Mācījies Mogiļevas Pedagoģiskajā institūtā, pēc tam Baltkrievijas Lauksaimniecības akadēmijā. Dienējis kā poļitruks (”smadzeņu skalotājs”) Robežapsardzības karaspēka daļā Brestā, vēlāk strādājis par komjauniešu sekretāru un sabiedriskajā darbā. PSKP biedrs kopš 1979.gada, pārliecināts PSRS vienotības atbalstītājs. 80.gadu sākumā bijis poļitruks tanku karaspēka daļā. 1982.gadā iecelts par priekšsēdētāja vietnieku kādā kolhozā, pēc tam par direktora vietnieku būvmateriālu rūpnīcā. No 1985.gada strādāja par Komunistiskās partijas sekretāru vienā no republikas kolhoziem, bet 1987.gadā iecelts par sovhoza “Gorodec” direktoru.

Aleksandrs Lukašenko jaunībā, armijas gados un saimnieciskajā darbā.

No 1990.gada Lukašenko bija Baltkrievijas PSR Augstākās Padomes deputāts. Asi kritizēja tā laika republikas vadītājus. Pēc 1991.gada augusta puča darbojās parlamenta frakcijā “Baltkrievijas komunisti par demokrātiju”. Tajā pašā gadā piedalījās Tautas saskaņas partijas dibināšanā, taču drīz to pameta politiski nesaskaņu dēļ. 1991.gada novembrī bija vienīgais Baltkrievijas Augstākās Padomes deputāts, kas balsoja pret atdalīšanos no PSRS un Baltkrievijas  neatkarības atjaunošanu, pret nacionālās valūtas ieviešanu un savu Bruņoto spēku izveidošanu. Pārliecināts Baltkrievijas ciešākas integrācijas ar Krieviju piekritējs. 1994.gadā ievēlēts par Baltkrievijas Republikas prezidentu.

Prezidenta zvērests pie Baltkrievijas Konstitūcijas.
Drīzumā Lukašenko valsts pamatlikumu pārveidos pēc sava prāta.

Nevar teikt, ka Lukašenko nebūtu baudījis nekādu atbalstu tautā. Iespējams, par prezidentu viņu ievēlēja tieši tāpēc, ka cilvēki domāja - ja reiz viņš spēja sekmīgi vadīt sovhozu, spēs vadīt arī valsti. 20.gadsimta 90.gadi bija radikālu pārmaiņu laiks visā postpadomju telpā, ko raksturoja ekonomikas lejupslīde, kriminālais terors un straujš nabadzības pieaugums. Izmantodams autoritāras metodes gan ekonomikā, gan politikā, Lukašenko spēja līdzsvarot pārmaiņu izraisītās negācijas, lai tās būtu mazāk sāpīgas Baltkrievijas iedzīvotājiem. Ar laiku prezidents ieguva ievērojamu tautas atbalstu, īpaši laucinieku un pensionāru vidū. Ne velti tauta viņu iesauca par Batjku, ko var tulkot kā Tētiņu, Papiņu vai pārnestā nozīmē - Saimnieku. Tiesa, citi gan to tulko kā noziedznieku bandas vadoni.

Daudzi Lukašenko slavē par to, ka viņš spējis saglabāt padomju laika uzņēmumus un rūpniecisko ražošanu. Tas bija iespējams pateicoties tam, ka tikai daļa Baltkrievijas ekonomikas darbojas pēc brīvā tirgus principiem, bet liela daļa joprojām tiek valsts koriģēta. Visi lielie uzņēmumi atrodas valsts īpašumā, arī daudzām preču grupām cenas nosaka nevis tirgus, bet valsts. Ekonomika lielākoties strādā tikai vietējām vajadzībām, bet eksports notiek galvenokārt uz Krieviju un citām NVS valstīm. Eiropas, tostarp Baltijas tirgū Baltkrievijas preces, izņemot dažus specifiskus segmentus, ir margināla parādība. Tomēr tas, ka ražošana un darba vietas ir saglabātas, ir pozitīvs faktors Baltkrievijai.

Šādās mazās bodītēs Baltkrievijas produktus pārdod pat Krievijā un citās NVS valstīs.

Cilvēkiem, kas Baltkrieviju apmeklē caurbraucot, var rasties priekšstats, ka tā ir sakārtota un labklājīga valsts. Autoritārās zemēs valsts ārējā fasāde vienmēr izskatās skaista, taču vienkāršo cilvēku dzīve tik rožaina nav. Baltkrievijai ir milzīgs un pieaugošs valsts iekšējais parāds, arī inflācijas līmenis pēc Eiropas standartiem augsts. Lai gan dzīvojamais fonds pamatā pieder valstij un notiek jaunu namu celtniecība, mājokļu hroniski trūkst. Lielajās pilsētās mājokļu labiekārtotības līmenis ir augsts, taču laukos šis rādītājs krietni atpaliek. Tomēr autoritārais vadības stils, kas ļauj regulēt ekonomiku, sociālo palīdzību un preču cenas, ļāvis panākt salīdzinoši zemas cenas pirmās nepieciešamības precēm un komunālajiem maksājumiem. Tāpēc pieticīgie baltkrievi, īpaši lauku iedzīvotāji un pensionāri, kas saņem dažādus atvieglojumus un pabalstus, visumā ir apmierināti ar dzīvi.

Latvijā cilvēki Lukašenko nereti slavē arī par to, ka viņš it kā visu darot tikai savas valsts labā un neklanoties ne Rietumu, ne Krievijas priekšā. Patiešām, ārpolitikā Lukašenko spēlē pats savu viltīgu spēli. Tomēr viņa būtiskākais mērķis šajā spēlē nav tik daudz valsts iedzīvotāju intereses un labklājība, kā paša spēja noturēties pie varas. Tāpēc ārpolitikā Lukašenko ir grūti prognozējams. Brīžam viņš pilnībā atbalsta Krievijas politiku, bet jau nākamajā mirklī var koķetēt ar Rietumiem un asi kritizēt Krieviju. Katrā ziņā, ģeopolitiskās orientācijas jautājumos viņam uzticēties nevar neviens.

Ironiska karikatūra par Lukašenko politisko hameleonismu.

Savas varas sākumposmā Lukašenko bija izteikti prokrieviski noskaņots. 1999.gada 8.decembrī viņš būtībā izdarīja valsts nodevību, parakstot līgumu ar Krieviju par kopīgas “savienotas valsts” izveidi, kas paredzēja kopīgu Konstitūciju, prezidentu, parlamentu, valūtu, muitas sistēmu un Bruņotos spēkus. Paldies Dievam, šāda “apvienošanās” realitātē nav notikusi. Pēc straujajām pārmaiņām 90.gados Krievijas iedzīvotāji jutās noguruši, tāpēc Baltkrievijas salīdzinošā stabilitāte padarīja Lukašenko populāru arī Krievijā. Tas ļāva cerēt, ka par apvienotās valsts prezidentu varētu kļūt tieši viņš. Taču pie varas Krievijā nāca Vladimirs Putins, kuram pašam bija milzīgas varas ambīcijas. Saprotot, ka labāk būt “pirmajam puisim ciemā”, nekā otrajam valstī, Lukašenko kopvalsts izveides projektu nobremzēja.

Tomēr sadarbība ar Krieviju Baltkrievijai ir izdevīga, jo tā no sava lielā kaimiņa saņem stratēģiski svarīgas izejvielas par pazeminātām cenām. Arī Baltkrievijā ražoto preču noiets ir galvenokārt Krievijā. Lielākie nesaskaņu cēloņi nav politiska rakstura, bet Lukašenko un Putina personīgā nepatika vienam pret otru. Pēc Krimas aneksijas un karadarbības sākšanās Austrumukrainā, Lukašenko saprata, ka līdzīgs liktenis var piemeklēt arī Baltkrieviju. Turklāt Putins arvien biežāk runā par abu valstu ciešāku integrāciju. Tāpēc 2019.gada 5.decembrī Batjka uzrunā valsts iedzīvotājiem teica: “Mēs negrasāmies iestāties nevienas valsts, pat ne brālīgās Krievijas sastāvā. Kamēr esmu pie varas, tas nenotiks.”

Daudzi baltkrievi bažījas, ka “savienotā valsts” nebūs divi līdztiesīgu valstu savienība,
bet gan slēpta Baltkrievijas inkorporācija Krievijas sastāvā.

Lukašenko attiecības ar Rietumiem veidojušās no dziļas spriedzes līdz zināmam atkusnim. Pēc tam, kad Lukašenko 1996.gadā sagrāba visu varu valstī, Eiropas Padome atteica Baltkrievijai dalību šajā organizācijā. ASV Senāts iekļāvis Baltkrieviju tirānisko valstu sarakstā. Sankcijas pret Baltkrieviju Eiropas Savienība pirmoreiz izsludināja 2004.gadā pēc nedemokrātiskajām parlamenta vēlēšanām. 2006.gadā pēc vardarbīgas vēršanās pret miermīlīgām demonstrācijām sankcijas tika pastiprinātas. Zināms atkusnis iestājās 2008.gadā, kad Lukašenko atbrīvoja politieslodzītos, bet pēc Gruzijas-Krievijas kara ES sankcijas pārtrauca pavisam. Tomēr, kad 2010. un 2011.gadā vardarbīgi tika izdzenātas opozīcijas demonstrācijas un simtiem cilvēku arestēti, ES sankcijas atjaunoja. Tās noteica režīma amatpersonām, vairākiem Baltkrievijas uzņēmumiem un ieroču piegādēm šai valstij.

Attiecības starp Lukašenko un ES uzlabojās pēc Krievija agresijas Ukrainā 2014.gadā. Krievijas rīcība radīja neomulīgu sajūtu arī Lukašenko, kurš mēģināja izspēlēt Rietumu kārti, tā veidojot sev alternatīvus izdzīvošanas ceļus. Pirms 2015.gada prezidenta vēlēšanām Lukašenko atkal atbrīvoja no cietuma vairākus pazīstamus politieslodzītos. Tolaik viņš to varēja atļauties, jo visas socioloģiskās aptaujas rādīja, ka sabiedrības atbalsts Lukašenko ir liels, bet opozīcijas spēki - salīdzinoši vāji un mazskaitlīgi. Naivie rietumnieki kārtējo reizi uzķērās uz Batjkas makšķeres un atcēla pret privātpersonām un uzņēmumiem vērstās sankcijas, atstājot spēkā tikai ieroču embargo.

Sabiedrības atbalstu Lukašenko ilgus gadus nodrošināja zināma stabilitāte valstī un sociālās “dāvanas” mazāk nodrošinātām sabiedrības grupām. Tajā pašā laikā pret režīma kritiķiem un opozīciju diktators vērsās ļoti nežēlīgi. Lukašenko valdīšanas gados fiksēti neskaitāmi politisko oponentu vajāšanas un apcietināšanas gadījumi, prezidents tiek vainots arī opozīcijas līderu Jurija Zaharanka un Viktara Hančara, kā arī neatkarīgo žurnālistu Dmitrija Zavadska un Veronikas Čerkasovas slepkavībā, lai gan to juridiski grūti pierādīt, jo līķi nav atrasti - cilvēki vienkārši pazuda bez pēdām. Kopš 2017.gada Baltkrievija ir arī vienīgā valsts Eiropā, kurā joprojām piespriež nāvessodu.

Kopš Lukašenko valdīšanas sākuma būtiski ierobežota preses, pulcēšanās un reliģiskā brīvība. Televīzijas un radio monopols pieder valstij, valdību kritizējošiem žurnālistiem tiek atņemta akreditācija, bet šādu izdevumu redakcijās regulāri notiek kratīšanas un konfiskācijas. Ierasta lieta ir opozīcijas vietņu bloķēšana internetā. Regulāras represijas tiek vērstas pret nevalstiskajām organizācijām. Neatkarīgo arodbiedrību darbība ir strikti ierobežota, jo valdība uzskata, ka tās ir “nepietiekami konstruktīvas”. Īpašas privilēģijas piešķirtas Maskavas patriarhijas Pareizticīgo Baznīcai, kamēr Baltkrievijai tradicionālām konfesijām Romas katoļiem, uniātiem un luterāņiem tādas nav. Ar ierobežojumiem saskaras baptisti, adventisti, vasarsvētku draudzes un citas evaņģēliskās konfesijas.

Turpinājums 2.lapā.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Lapas: 1 2 3

Komentāri (14)

  1. Jaunākā informācija. Mežā pie Minskas pakārts atrasts 28 gadus vecais Ņikita Krivcovs, kurš pazuda bez vēsts pēc protestiem 12.augustā. Varas iestādes slēgušas daudzas opozīcijas un nevalstisko organizāciju vietnes internetā. Pastiprinās spiediens pret protestētājiem, mazāki piketi un mītiņi tiek izklīdināti, tomēr bez vardarbības. Lukašenko pavēlējis slēgt vairākas streikojošās rūpnīcas, daudzviet streikojošos atlaiž no darba. Svētdien Minskā notika vēl nebijusi demonstrācija ar prasību Lukašenko atkāpties. Tajā piedalījās ap 250 tūkstošiem cilvēku. Demonstrācijas laikā Lukašenko ar dēlu nolaidās ar helikopteru savā rezidencē. Abi bija bruņoti ar kaujas automātiem, gatavi šaut uz jebkuru, kas pārkāps rezidences teritorijas robežas.

  2. Jaunākā informācija. Kļuvis zināms, ka Minskas asinspirts operāciju vadījis atvaļinātais bēdīgi slavenā Lukašenko “nāves eskadrona” komandieris Dmitrijs Pavļičenko. Kā stāsta uz Vāciju pārbēgušais bijušais Pavļičenko vietnieks, uz Pavļičenko sirdsapziņas ir vismaz trīs personiski izpildītas Lukašenko konkurentu slepkavības. 1999.gadā šī vienība nolaupīja Lukašenko konkurentus – bijušo iekšlietu ministru Juriju Zaharenko, bijušo Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju Viktoru Gončaru un uzņēmēju Anatoliju Krasovski. Visus trīs nošāvis Pavļičenko, bet līķus apraka mežā kādas bijušās karabāzes teritorijā. Slepkavības noformētas kā nāvessodi. Izmeklēšanas gaitā Pavļičenko tika aizturēts, taču pēc Lukašenko pavēles atbrīvots. Ironiski, bet līdzās režīma apbalvojumiem slepkava Pavļičenko saņēmis arī Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētā kņaza Vladimira ordeni.

  3. Jaunākā informācija. Masveida protesta demonstrācijas pret Lukašenko turpinās, kulmināciju sasniedzot nedēļas nogalēs, kad Minskas ielās iziet ap 100 000 cilvēku. Tas pats notiek citās Baltkrievijas pilsētās. Streiku kustība uzņēmumos gan ir apsīkusi, jo uz strādniekiem izdarīts masīvs spiediens, aktīvākie streikotāji atlaisti no darba. Baltkrievijas televīzijā un radio atlaisto žurnālistu vietā tiek ievestas propagandistu komandas no Krievijas. No darba gandrīz pilnā sastāvā atbrīvots Jankas Kupalas Nacionālā akadēmiskā teātra kolektīvs. Tas ir teju vienīgais teātris, kur lugas tika iestudētas arī baltkrievu valodā. Līdz ar to teātra 100.sezona šogad izpaliks. Režīms liedzis valstī atgriezties Baltkrievijas katoļu baznīcas vadītājam, arhibīskapam metropolītam Tadeušam Kondrusevičam, kas bija izbraucis no valsts, lai piedalītos dievkalpojumos Polijā. Miris atrasts Grodņas apgabala muzeja direktors Konstantīns Šišmakovs, kurš, būdams iecirkņa vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, atteicās parakstīt protokolu ar viltotiem balsu skaitīšanas rezultātiem.

    Jaunos gājienos baltos tērpos devušās Baltkrievijas sievietes. Līdz ar jaunā mācība gada sākuma aktivizējušies arī baltkrievu studenti, kas 1.septembrī izgāja savā protesta demonstrācijā. Turpmākajās dienās dažādi piketi un mītiņi notika augstskolu ēkās. Policija sākusi studentu arestus. Arī citu demonstrāciju laikā aresti atsākušies. Vismaz sākumā tie notika bez īpaši brutālas vardarbības un arestēti tika tikai vīrieši.

    Lukašenko kategoriski atsakās sarunāties ar Nacionālo koordinācijas centru, kas šobrīd pārstāv sabiedrības vairākuma intereses. Tieši pretēji - pret centru sākts kriminālprocess “par mēģinājumu sagrābt varu”, bet tā locekļi regulāri tiek saukti uz nopratināšanām. Lukašenko atkāpties pat nedomā un nav gatavs kaut vai uz nelielu kompromisu ar sabiedrību. Viņa preses sekretāre Natālija Eismonta pilnīgi atklāti pateikusi, ka “diktatūra - tas ir mūsu zīmols”. Tas nozīmē, ka baltkrievu cīņa ar diktatūru būs ilga un smaga, iespējams (kaut tā nenotiktu), ar asinīm izcīnāma.

  4. Lai novērstu uzmanību no fakta, ka pretestība režīmam kļuvusi masveidīga, un mobilizētu savus piekritējus, Lukašenko pēdējo nedēļu laikā izvērsis histērisku kampaņu, apgalvojot, ka dažas NATO valstis apdraudot Baltkrievijas teritoriālo suverenitāti un gribot “atraut gabalu no valsts”. Minēts tiek Grodņas apgabals. Uz Baltkrievijas pierobežu ar Poliju, Lietuvu un Latviju nosūtītas karaspēka triecienvienības, visā robežapgabalā armijai izsludināta pilna kaujas gatavība.

    Kas varētu būt šīs nenosauktās NATO valstis. Pēc loģikas - tikai Polija vai Lietuva. Taču ir pilnīgi absurdi iedomāties, ka jebkura NATO valsts varētu iebrukt Baltkrievijā. Teorētiski tā varētu būt tikai kāda baltkrievu opozīcijas “armija”, kas pāri robežai ienāktu Baltkrievijā “atbrīvot savu zemi no diktatora”. Taču baltkrievu opozīcijai nav tāda spēka, kas varētu cīnīties ar līdz zobiem apbruņoto Baltkrievijas armiju, aiz kuras vēl stāv Krievija. Opozīcijai vispār nav militāra spēka. Nav arī dzirdēts, ka kaut kur pasaulē tāds tiktu veidots. To neapgalvo pat pati Minska. Turklāt, kāpēc tieši Grodņas apgabals? Ja Lietuvai un Polijai vispār varētu būt teritoriālas pretenzijas pret Baltkrieviju, tad par visu Rietumbaltkrievijas teritoriju, kuru PSRS okupēja 1939.gadā, bet vēsturiski visa Baltkrievija kādreiz bija vispirms Lietuvas dižkunigaitijas, vēlāk Polijas karalistes sastāvā. Tad kāpēc tieši Grodņa?

    Viss šis teātris Lukašenko vajadzīgs pirmkārt kā dopings saviem atbalstītājiem. Ar saukli “Dzimtene briesmās!” daudzi diktatori spējuši saliedēt masas cīņai. Otrkārt, tas ir zināms brīdinājums Krievijai, ka tā var pazaudēt Baltkrieviju kā Putinam lojālu valsti. Pēdējo nedēļu laikā Lukašenko aktīvi sazināts ar Putinu, Baltkrievijā viesojies Krievijas premjers. Krievija apsolījusi Lukašenko “grūtā brīdī” visa veida palīdzību, tostarp militāru. Bet ja “notikumi iziešot ārpus kontroles”, Putins apsolījis ievest Baltkrievijā Krievijas iekšējā karaspēka specvienības. Ja tā notiktu, tas būtu bezprecedenta gadījums, kad formāli neatkarīgā valstī tiek ievestas citas valsts policijas vienības, lai apspiestu kaimiņvalsts iekšējos nemierus. Būtībā tā būtu Baltkrievijas slēpta aneksija.

  5. Jaunākā informācija. 6.septembrī Minskā notika kārtējā un viena no plašākajām protesta demonstrācijām “Vienotības gājiens”, kad desmitiem tūkstoši cilvēku straumēm no visām Minskas priekšpilsētām saplūda kopā Neatkarības laukumā, bet pēc tam devās uz Lukašenko rezidenci, kur pārliecinoši pauda viedokli, ka diktatora laiks ir beidzies un viņam jāaiziet. Batjkas rezidenci apjoza dzeloņdrāšu tinumi un milicijas specvienību kordoni.

    Sliktākais ir tas, ka visas pazīmes rāda - Lukašenko ir gatavs jaunam asiņainam represiju vilnim. Ja līdz šim gājienam visi aresti notika bez liekas vardarbības, tad pēc “Vienotības gājiena” atsākās cilvēku brutāla piekaušana ar stekiem. Jau no rīta Minskā tika ievesta bruņutehnika un milicijas spectehnika, kas pēdējās nedēļās pilsētās netika manīti. Pēc gājiena beigām dažādos Minskas rajonos parādījās cilvēki civilā apģērbā un maskās, kuri dzinās pakaļ protestētājiem un noķertos sita ar stekiem, bet pēc tam arestēja. Tika dauzīti arī kafejnīcu skatlogi un durvis, jo no vardarbības bēgošie patvērās šajās telpās. Arestēja arī cilvēkus, kas jelkādā veidā mēģināja palīdzēt vajātajiem demonstrantiem. Pēc oficiālās informācijas svētdien Baltkrievijā arestēti 633 cilvēki.

  6. Jaunākā informācija. Lukašenko režīms sācis jaunu opozīcijas vajāšanas taktiku - piespiedu izraidīšanu no valsts. 7.septembra rītā uz ielas tika nolaupīta Nacionālās koordinācijas padomes prezidija locekle Marija Koļesņikova - pēdējā no trim baltkrievu “Žannām d’Arkām”, kas vēl atrodas Baltkrievijā. Pie Baltkrievijas Nacionālā mākslas muzeja nezināmi civilā ģērbti cilvēki maskās iegrūda Koļesņikovu mikroautobusā un aizveda nezināmā virzienā. Līdzīgi notika ar padomes preses sekretāru Antonu Rodņenkovu un izpildsekretāru Ivanu Kravcovu. Nolaupītie dienas gaitā vadāti pa dažādām drošības iestādēm. Kravcovam draudēts ar krimināllietu par “finanšu noziegumiem”, bet kā alternatīva piedāvāts “labprātīgi” izbraukt uz Ukrainu.

    Uz robežu katrs vesti citā auto drošībnieku pavadībā. Robežpunktā visi sasēdināti vienā automašīnā, kur jau sagatavotas bijušas pases, apdrošināšanas polises, Covid-19 testu rezultāti un aviobiļetes no Kijevas uz dažādām valstīm. Koļesņikova pretojusies un ar varu iestumta auto aizmugures sēdeklī. Auto durvis varējis atvērt tikai no ārpuses.

    Neitrālajā zonā Koļesņikova savu pasi saplēsa gabalos un izmeta pa logu. Pēc tam pa otru logu izrāvās no auto un metās atpakaļ Baltkrievijas robežas virzienā. Šādi Koļesņikova izjauca režīma izstrādāto scenāriju par viņas “bēgšanu” no valsts, ko pirms tam viņa publiski bija solījusi nedarīt. Tad izbēgusī opozicionāre aizturēta un aizvesta uz mikroautobusu. Drošībnieki mēģinājuši bloķēt arī automašīnu, kurā sēdēja Rodņekovs un Kravcovs, tomēr viņi lielā ātrumā sasnieguši Ukrainas robežu.

    Iespējams, Koļesņikovu tagad gaida barga atriebība. Varasiestādes jau paziņojušas, ka viņa aizturēta, kad mēģinājusi “nelikumīgi pamest valsti”. Ja nevarēs krimināllietu safabricēt par šo pārkāpumu, atradīs citu, īpaši tāpēc, ka pret Koļesņikovas vadīto Nacionālās koordinācijas padomi sākta krimināllieta par “mēģinājumu sagrābt varu”.

    9.septembra rītā pazudis vēl viens Koordinācijas padomes loceklis Maksims Znaks. Ļoti ticams, ka šādas opozīcijas līderu “bēgšanas” no Baltkrievijas turpināsies. Šis paņēmiens nav jauns, to lietoja jau PSRS laikā. Tikai no PSRS cilvēkus izraidīja, atņemot tiem pavalstniecību un pavēlot dažu dienu laikā pamest valsti, bet Lukašenko taisa “teātri”, lai izskatītos, ka opozīcija pati bēg. Kāpēc? Jo tas ir ļoti svarīgi varas propagandai, kas apgalvo, ka visa protestu kustība tiekot vadīta no ārzemēm. Ja galvenie opozīcijas līderi atrastos citās valstīs, šis varas naratīvs daļēji kļūtu patiesība.

  7. Pēdējās nedēļās Lukašenko propagandisti dara visu, lai diskreditētu protestu dalībniekus sabiedrības acīs - gan pašmāju, gan daļēji arī starptautiskās. Internetā regulāri tiek nopludināti foto un video, kas tās vai citas sabiedrības grupas acīs padarītu protestētājus un pašu protesta kustību netīkamu. Lūk, daži piemēri.

    Baltkrievijas Iekšlietu ministrija ievietoja video, kur redzams, kā mierīga protesta marša dalībnieki uzbrūk it kā iekšlietu struktūru darbiniekam un iedzen to atpakaļ mikrobusiņā. Un nevienam nešķita dīvaini, kāpēc “iekšlietu darbinieks” ģērbies privātās drēbēs nevis formastērpā, un kāpēc busiņš, ar kuru viņš piebrauca, ir netrafarēts un bez jebkādām pazīšanās zīmēm. Nākamajos kadros jau redzams kāds bārdains, nošņurcis un paģirains vīrietis, kurš it kā aizturēts par šo uzbrukumu. Kad viņam jautā, kāpēc viņš to darījis, vīrelis nespēj paskaidrot. Viņš knapi var parunāt un vispār atstāj neadekvāta cilvēka iespaidu.

    Šī video mērķis ir radīt iespaidu, ka visi protestētāji ir, kā izteicies Lukašenko, bijušie kriminālnoziedznieki, dzērāji, narkomāni un tamlīdzīga publika. Šis nav vienīgais video, kas rāda jauniešus, kuri it kā uzbrūk milicijas darbiniekiem. Doma - visi protestētāji ir apnarkojušies un piedzērušies anarhisti un huligāni! Bet vērojot aizturētā dzērāja “liecību”, ir labi pamanāms, cik tā mākslota un neīsta. Visai viduvējs aktierdarbs! Runājot par jauniešu uzbrukumiem milicijai, gandrīz nekad netiek parādīts konflikta sākums. Jo tad būtu skaidri redzams, ka iniciatori parasti ir iekšlietu un drošības struktūru darbinieki. Tieši viņi provocē cilvēkus, bet demonstranti tikai atbild.

    Pēdējās dienās internetā klejo arī video, kur redzams, kā protesta demonstrācijas laikā dažas lezbietes ar varavīksnes karogiem priecīgi dejo demonstrantu pūlī. Tas ir brīdinājums visiem tradicionālo vērtību atbalstītājiem - ja gribat demokrātiju, jūsu ielas momentā pārpludinās geju, lezbiešu un citu perverso straumes! Šo naratīvu Lukašenko propagandē ļoti cītīgi, gluži tāpat, kā to dara viņa dubultnieks Putins Krievijā.

    Taču tā ir ciniska un melīga pieeja - patiesu demokrātiju obligāti pretstatīt morālai degradācijai. Jums liek izvēlēties - vai nu autoritāra diktatūra un miers un kārtība, vai demokrātija ar homoseksuāļu bariem un vispārēju izlaidību. Patiesībā šīm lietām nav tieša sakara - to izšķir katras valsts valdības politiskā un morālā stāja. Pretstats LGBTI propagandai nedrīkst būt brutāla diktatūra!

    Diemžēl šis propagandas triks lieliski nostrādā, tostarp daudzu kristiešu apziņā. Arī Latvijā ir kristieši, kuri homoseksuālismu uzskata par briesmīgāko un galveno grēku pasaulē. Dieva priekšā nav lielāku un mazāku grēku - visi ir vienlīdz nožēlojami. Tomēr daži kristieši ir ar mieru labāk akceptēt diktatūru, lai tikai tas viņus pasargātu no homoseksuāļiem, nekā demokrātiju, kuras apstākļos viņi ar savu morālo stāju un Dieva Vārdu var brīvi stāties pretī dažādām grēka izpausmēm. Šī tendence labi redzama interneta komentāros. Tas nav saprotams. Īpaši tāpēc, ka Lukašenko režīms visādi ierobežo gandrīz visu konfesiju, izņemot pareizticīgo, kristīgās aktivitātes. Arī nekristiešu vidū vērojama prasība pēc autoritāras valsts modeļa, kas “ar stingru roku” noliktu pie vietas visus oponentus.

    Šāda tautas kustību diskreditācija nav nekas jauns. To izmantoja PSRS vadoņi “perestroikas” laikā, saucot tautas kustības Baltijā un citās republikās par “revanšistiem”, “buržuāziskajiem nacionālistiem”, “ekstrēmistiem” un “fašistiem”, bet barikāžu dalībniekus iztēlojot par piedzērušos pūli. Tas pats notika Ukrainas “Pašcieņas revolūcijas” laikā, kad visu ukraiņu tautu sauca par “fašistiem” un “antisemītiem”, tas notiek tagad Baltkrievijā. Jāsaprot, ka šādās masu kustībās ir dažādu uzskatu un dzīvesveida cilvēki - reizēm arī tādas sabiedrības grupas, kas lielākajai daļai, iespējams, pārāk nepatīk. Taču mākslīgi tiek izcelti un eksponēti uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi varavīksnes karodziņi, bet ignorēti tūkstošiem Baltkrievijas nacionālo baltsarkanbalto karogu, ar kuriem baltkrievi iziet ielās. Uz kopējo karogu fona šie pāris geju karodziņi vispār nav saredzami. Bet nedomājošu vai pārāk emocionālu cilvēku galvās tā tiek iesēta doma, ka tieši šie karogi drīz kļūs noteicošie. Tāda ir propagandas melīgā būtība.

  8. Eiropas Savienība kā nevar tā nevar vienoties par kopēju sankciju politiku pret Lukašenko režīmu. Visi ir vienisprātis, ka sankcijas nedrīkst būt ekonomiskas, lai tās neskartu baltkrievu tautu. Tāpēc sankcijas un aizliegums iebraukt ES tiks noteikts tikai amatpersonām. Vislielākie strīdi ir par to, vai sankcijām pakļaut pašu Lukašenko. Nepārsteidz, ka šādu soli noraida Vācija, Francija un Itālija - valstis, kas jau agrāk iebildušas personālām sankcijām pret Putinu. Sankciju sarakstā tikšot iekļautas ap 30 režīma amatpersonas un tās stāšoties spēkā saptembra beigās. Kārtējā, nu jau hroniskā Eiropas nespēja dot savlaicīgu atbildi diktatoram.

    Paredzot ES impotenci šajā jautājumā, Baltijas valstis un Polija jau augustā noteica individuālas sankcijas pret Baltkrievijas amatpersonām, tostarp Lukašenko. Līdz ar to šajās valstīs Batjka iebraukt nevarēs. Tātad uz nenoteiktu laiku, bet, iespējams, uz visiem laikiem atcelta arī paredzētā Lukašenko vizīte Latvijā. Polija un Baltijas valstis arī mudina ES pasludināt daudz bargākas sankcijas Batjkas režīmam.

    Tas ļoti saniknojis Baltkrievijas diktatoru. Lai nu vēl Eiropa, bet kaut kādas mazas “valsteles” uzdrošinās kaut ko pīkstēt! Arī Krievija momentā izteica asu nosodījumu šādai baltiešu rīcībai. Lukašenko, izvēloties pavisam nediplomātisku leksiku, piedraudējis Baltijai ar “asimetriskām” atbildes sankcijām, bet Baltkrievijas ārlietu ministrs Makejs izteicies, ka sankcijas tiks vērstas pret personām, kuras “dedzīgi mēģinājušas iejaukties Baltkrievijas valsts lietās un iesniegušas priekšlikumus par finansiālu atbalstu opozīcijai”. Pagaidām gan vēl nekas ieviests nav.

    Patiesībā Laukašenko kaut cik būtiski var kaitēt vienīgi Lietuvai, jo liela daļa Baltkrievijas eksporta iet caur Klaipēdas ostu. Latvijas ostās pārkrautās baltkrievu kravas ir vien 4% no kopējā apjoma. Batjka piedraudējis arī, ka varētu aizliegt šo valstu tranzītpārvadājumus caur Baltkrieviju, tāpat lidmašīnu lidojumus pāri valsts gaisa telpai.

    Tomēr šādas sankcijas radīs milzu zaudējumu pašai Baltkrievijas ekonomikai. Klaipēda ir šai valstij tuvākā osta, turklāt baltkrievi te saņem ievērojamus muitas un nodokļu atvieglojumus. Vest kravas no Baltkrievijas un tālajām Somu jūras līča ostām Krievijā, kā to jau sarunājis Lukašenko ar Krievijas premjeru, būs dārgi un ekonomiski ļoti neizdevīgi. Turklāt nodokļi Krievijas ostās varētu būt arī augstāki nekā Klaipēdā. Baltkrievu bizness no tā tikai zaudēs. Bet ne jau tas rūp Lukašenko.

  9. Jaunākā informācija. Sliktākās politikas analītiķu prognozes diemžēl ir piepildījušās - Lukašenko režīms grib likt vienai no opozīcijas līderēm Marijai Koļesņikovai dārgi samaksāt par vietējās čekas specoperācijas izgāšanu un atteikšanos pamest valsti. Koļesņikova ievietota izmeklēšanas izolatorā un viņai izvirzīta apsūdzība “varas sagrābšanas mēģinājumā”. Bet šāda apsūdzība draud ar ļoti ilgiem gadiem cietumā. Viņa arī saņēmusi reālus draudus savai dzīvībai.

    Jebkurā normālā pasaules valstī ar varas sagrābšanas mēģinājumu saprastu mazākais bruņotu valsts apvērsumu vai mēģinājumu nogalināt valsts līderus. Koļesņikovai, tāpat kā visai Nacionālās koordinācijas padomei, šādu pantu inkriminē par prasību Lukašenko atkāpties un organizēt jaunas, godīgas vēlēšanas. Padome nav veikusi nekādas vardarbīgas akcijas vai aicinājusi uz tādām, tai nav bruņotu formējumu. Tieši pretēji - tā nemitīgi aicina režīma amatpersonas sēsties pie sarunu galda un sākt dialogu, lai atrisinātu radušos politisko krīzi Baltkrievijā. Tieši Lukašenko ir varas uzurpators, kurš to izdarīja 1996.gadā, kad ar bruņotu spēku izdzenāja parlamentu un arestēja vairākumu tā deputātu, viņu vietā pēc tam ieceļot paša izraudzītas marionetes. Tieši Lukašenko būtu jāsēž uz apsūdzēto sola par varas sagrābšanu.

    Arestēts arī Koļesņikovas advokāts Iļja Salejs. Viņu apsūdz “aicinājumos radīt draudus Baltkrievijas ārējai drošībai, suverenitātei un nacionālajai drošībai”. Kratīšanas notikušas vairākos opozicionāru birojos un dzīvokļos. Tādejādi šobrīd brīvībā atrodas vairs tikai viena Koordinācijas padomes prezidija locekle, rakstniece, Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aleksijeviča. Arī viņai draudēts ar fizisku izrēķināšanos, bet no dzīvokļa kratīšanas un, iespējams, aresta viņu paglāba daudzu valstu žurnālistu un Lietuvas, Vācijas, Polijas, Zviedrijas, Slovākijas un Čehijas vēstnieku ierašanās, kas bloķēja nama ārdurvis un neļāva baltkrievu KGB drošībniekiem iekļūt ēkā. Uzbrukt ES valstu vēstniekiem čekisti neuzdrošinājās.

    Lukašenko drošības struktūras sākušas īstenot jaunu taktiku - opozīcijas līderu neitralizēšanu, vai nu piespiežot tos aizbraukt no valsts, vai arestējot un izvirzot kriminālapsūdzības. Šobrīd faktiski visi protestu līderi atrodas vai nu trimdā vai apcietinājumā. Šāda rīcība sākās pēc vietējo drošībnieku konsultēšanās ar saviem Krievijas kolēģiem no FSB. Acīmredzot, tiek uzskatīts, ka ja opozīcijai “nocirtīs galvu”, protestu kustība bez līderiem pamazām apsīks.

  10. Lukašenko padoties nedomā, taču šķiet visai apjucis. Tas redzams viņa pēdējo dienu izteikumos par valsts un savas varas nākotni, kas ir pretrunīgi un nereti viens otru izslēdzoši. Sarunā ar Krievijas un režīmam lojāliem baltkrievu žurnālistiem Batjka paškritiski atzina, ka, iespējams, ir “pārāk aizsēdējies” prezidenta krēslā. Viņš arī turpināja paust iepriekš teikto, ka jaunas vēlēšanas iespējamas tikai pēc Konstitūcijas maiņas, kuras projekts jau tapis. Taču, ja arī jaunās vēlēšanas notiks Lukašenko režīma apstākļos, tām tāpat nebūs nekādas nozīmes - pie varas tik un tā paliks Batjka, kaut par viņu balsotu vien 1% vēlētāju. Paziņots tiks, ka balsojuši 99%.

    Intervijā Luka arī paziņoja, ka viņš šobrīd ir vienīgais, kurš spēj Baltkrieviju kā neatkarīgu valsti saglabāt un pasargāt. Tas norāda uz viņa mesiāniskajām tendencēm. Šķiet, Baltkrievijas diktators, tāpat kā viņa kolēģis Krievijā, patiešām svēti tic, ka ir Dieva izredzēts “glābt un nosargāt” savu valsti un “pacelt to no ceļiem”. Tas nozīmē, ka viņš nenodrebēs pielietot jebkādas represijas, jo kas gan ir pāris tūkstošu cilvēku, kad uz spēles likts valsts liktenis. Tā ir daudzu mesiāniskā tipa diktatoru kopējā iezīme - cilvēks kā personība nav nekas; visu vērtību mērs ir valsts intereses.

    To Lukašenko arī paudis savā 10.septembra uzrunā Baltkrievijas prokuroriem. Viņš paziņojis, ka varu neatdos nekādā gadījumā, jo “varu neņem tāpēc, lai to atdotu”. Viņš ne vien mudināja prokurorus pieprasīt visbargākos sodus protestu organizētājiem, bet arī pārkāpt nevainības prezumcijas principu: “Jums jādod visspēcīgākā atbilde uz protestu organizētāju un aģitatoru rīcību.” Tas vairāk izskatās pēc politiskas atriebības nevis tiesiska taisnīguma. Diktators jau ir spriedis tiesu tiesnešu vietā.

  11. Jaunākā informācija. Lai arī represijas un draudi kļūst ar katru dienu lielāki, izskatās, ka baltkrievu tauta vairs nav iebaidāma un protesti turpinās, neskatoties ne represijām. Katru nedēļas nogali notiek plašas protesta demonstrācijas, kurās piedalās līdz 150 000 cilvēku un kuru prasība ir viena - Lukašenko, atkāpies! Protesta demonstrācijām tiek doti uzmundrinoši un cilvēkus vienojoši nosaukumi - Vienotības gājiens, Varoņu gājiens, Miera gājiens, Solidaritātes maršs, Nacionālā karoga gājiens. Turpinās miermīlīgās sieviešu demonstrācijas, sarīkots arī Solidaritātes velobrauciens.

    Diemžēl drošības spēku rīcība atkal kļūst vardarbīga. Atsākušās masveida cilvēku aizturēšanas, gan ne tik nežēlīgas un brutālas, kā protestu pirmajā posmā, tomēr tās kļūst arvien vardarbīgākas. Nu jau grūstas, dunkātas un iekaustītas tiek arī sievietes. Brīvdienu protestu gājienos un pēc tiem daudzi to dalībnieki tiek arestēti un notiesāti ar administratīvo arestu līdz 15 diennaktīm. Piemēram 13.septembra protesta demonstrācijās arestēti tikuši vairāk nekā 400 cilvēki Minskā, bet visā Baltkrievijā - vairāk nekā 700. Tādejādi kopš protestu sākuma šajā zemē arestēti ap 10 000 cilvēku.

    Teju visi opozīcijas līderi apcietināti vai bijuši spiesti pamest valsti. Pret savu zemi pamest atteikušos Mariju Koļesņikovu sākta krimināllieta un viņa apsūdzēta "par valsts nacionālās drošības apdraudēšanu", par ko viņai draud divi līdz pieci gadi cietumā. Cits apcietinātais opozīcijas līderis Maksims Znaks cietumā sācis badastreiku.

    Vajāti tiek ne vien protestētāju līderi, bet arī vienkārši cilvēki, kas tā vai citādi piedalījušies demonstrācijās un protestos. Daudzi tāpēc bijuši spiesti bēgt no valsts. Lielākoties baltkrievi izvēlas dzīvi Lietuvā un Polijā, tāpat Ukrainā, taču arī Latvijā politisko patvērumu jau lūguši vairāki cilvēki. Ļoti bēdīgs gadījums noticis ar bijušo Baltkrievijas Izmeklēšanas komitejas darbinieku Andreju Ostapoviču, kurš centās iegūt politisko patvērumu Latvijā, taču gaidīja uz Latvijas atbildi Pleskavā, kur viņu aizturēja Krievijas varas iestādes un izdeva Lukašenko režīmam. Viņa tālākais liktenis nav zināms. Pēc šī gadījuma Latvija apņēmās izsniegt vīzu baltkrievu bēgļiem pāris stundu laikā. Latvijas slimnīcās arī ārstējas cilvēki, kas fiziski cietuši no režīma vardarbības.

  12. Jaunākā informācija. ANO Cilvēktiesību padome savā rezolūcijā pieprasa Lukašenko izbeigt vardarbību, spīdzināšanu un aizturēšanas, vēršoties pret pilsoniskajām tiesībām. Baltkrievijas varasiestādēm jāsāk dialogs ar opozīciju un pilsonisko sabiedrību. Savukārt Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels Eiropas Parlamenta debatēs paziņojis, ka pēc 5.novembra, kad beidzas pašreizējais Lukašenko prezidentūras termiņš, ES vairs neatzīs Lukašenko par leģitīmo Baltkrievijas prezidentu. Tas nozīmē, ka ar Batjku vairs nerunās nekur pasaulē, izņemot Krieviju, NVS valstis un marginālus autoritārus diktatorus.

    Taču šāda situācija pilnīgi iedzen Lukašenko Krievijas apkampienos. Šķiet, ka viņš to saprot un jau ir izkāris balto karogu Putina priekšā. Baltkrievijas ministri pēdējās nedēļās pulkiem apmeklē Maskavu, savukārt Krievijas ministri un ierēdņi – Minsku, bet pats Batjka pazemīgi devies pie Putina uz Sočiem. Kremlis paziņojis, ka tikšanās laikā Putins un Lukašenko apsprieduši Krievijas un Baltkrievijas integrācijas plānus. Putins noteikti izmantos Lukašenko grūto situāciju, lai ciešāk pakļautu Baltkrieviju savai kontrolei. Teritoriāla aneksija nenotiks, taču anektēta noteikti tiks Baltkrievijas ārējā un drošības politika. Iespējams arī, ka Baltkrievijā parādīsies Krievijas karabāzes vai Baltkrievijas armija pat vadības līmenī tiks pakļauta Krievijas bruņoto spēku kontrolei.

    Nostājai pret Lukašenko režīmu no Eiropas puses kļūstot stingrākai, tīrīšana sākusies Baltkrievijas diplomātiskajās aprindās. Pirmais no amata tika atstādināts vēstnieks Slovākijā Igors Ļeščenjs, kurš pēc prezidenta vēlēšanām iesniedza atlūgumu, paužot atbalstu protestu kustībai. Ļeščenjam atņemts arī diplomātiskais rangs. Līdzīgs lēmums pieņemts attiecībā uz Pāvelu Latuško, kurš savulaik bijis vēstnieks Polijā un Francijā, bet tagad kļuvis par vienu no redzamākajiem opozīcijas līderiem. Amatu “par pienākumu nepildīšanu” nācies zaudēt arī Baltkrievijas vēstniekam Latvijā Vasīlijam Markovičam. Patiesībā iemesls ir tas, ka vēstnieks nevēlējās viltot vēlēšanu rezultātus un prezidenta vēlēšanās Rīgas iecirknī pārliecinoši uzvarēja Svetlana Tihanovska.

    Lukašenko turpina agresīvas darbības uz Baltkrievijas un ES robežām. Baltkrievijas armija pie Polijas un Lietuvas robežas joprojām ir pilnā kaujas gatavībā un varasiestādes pauž, ka pie ES robežām jau atrodas puse no visiem Baltkrievijas bruņotajiem spēkiem. Tas esot tāpēc, ka NATO valstis ir kā apdraudot Baltkrievijas teritoriālo neaizskaramību. Tās ir pilnīgas muļķības. Tieši pretēji – tuvu ES robežām sākušies kārtējie Baltkrievijas un Krievijas armiju kopējie manevri, kuros tiek izspēlētas nevis aizsardzības, bet uzbrukuma operācijas. Tieši Baltkrievija izrāda agresiju.

    Pavisam nesaprotams bija Lukašenko paziņojums par robežas pilnīgu slēgšanu ar Lietuvu un Baltkrieviju, un stingrāku robežas apsardzību ar Ukrainu. Vai tas attiecas tikai uz privātpersonām un privātajiem auto jeb arī uz kravas transportu? Varbūt arī aviopārvadājumiem? Taču šāda rīcība nopietni kaitētu pašas Baltkrievijas ekonomikai. Ja robežas patiešām tiks slēgtas, iespējams, to darīs tādēļ, lai pārtrauktu Baltkrievijas pilsoņu bēgšanu no valsts, jo baltkrievu politiskie bēgļi dodas galvenokārt uz Lietuvu un Poliju. Tad Latvija paliks vienīgais šaurais robežas posms, caur kuru baltkrievi varēs iekļūt Eiropā. Tomēr pagaidām uz ES robežām nekas nav mainījies un daži uzskata, ka Lukašenko vienkārši blefo, iekšpolitisku mērķu dēļ cenšoties eskalēt attiecības ar Rietumiem, veidojot ārējā ienaidnieka tēlu un tā cenšoties saliedēt savus piekritējus.

  13. Jaunākā informācija. 23.septembrī lielā slepenībā ar pāris simtu pietuvināto līdzdalību notika Aleksandra Lukašenko inaugurācija prezidenta amatā. Zvērestu Batjka nodeva baltkrievu valodā, pēc tam momentā pārejot uz krievu mēli, jo ikdienā valsts prezidents baltkrieviski nerunā. Šāda slepena inaugurācija rupji pārkāpa Baltkrievijas likumu par prezidenta stāšanos amatā, jo tas pieprasa, lai inaugurācija būtu publiska, tiktu translēta Baltkrievijas TV tiešraidē, to iepriekš jāizziņo sabiedrībai. Ņemot vērā likuma pārkāpumus, no juridiskā viedokļa raugoties inaugurācija ir neleģitīma un Lukašenko nevar tikt uzskatīts par oficiāli apstiprinātu valsts prezidentu.

    Lukašenko iepriekšējās prezidenta pilnvaras beidzas 5.novembrī. Veicot jaunu inaugurāciju, viņš pats ir paātrinājis savas likumīgās prezidentūras beigas. Eiropas Savienības valstis viena pēc otras paziņo, ka vairs neuzskata Lukašenko par likumīgu Baltkrievijas prezidentu. Arī Latvija izteikusi šādu paziņojumu, bet ES augstais pārstāvis ārlietās Žozeps Borreljs paziņojis, ka ES kopumā atsakās atzīt Lukašenko prezidenta leģitimitāti, jo gan vēlēšanām, gan inaugurācijai trūcis jebkādas demokrātiskas leģitimitātes. Izskatās, ka Batjka nonācis pilnīgā starptautiskā izolācijā.

    Arī baltkrievu tauta atsakās atzīt viltoto vēlēšanu rezultātu un Lukašenko kā prezidentu. Ik nedēļas nogali turpinās plaši masu protesta gājieni, kuros piedalās desmitiem un pat simtiem tūkstoši cilvēku. Ielās iziet arī mazākas grupas - sievietes, ārsti, citas sabiedrības grupas. Ja par Lukašenko būtu balsojuši 80% cilvēku, kā viņš apgalvo, šāda masu protesta kustība nekad nebūtu iespējama. Un prezidentam savā rezidencē nevajadzētu slēpties aiz dzeloņdrāšu žogiem un bruņutehnikas kordoniem.

    Pēc nelikumīgās inaugurācijas ielās izgāja tūkstošiem cilvēku. Diemžēl Lukašenko licis atsākt brutālās represijas pret protestējošajiem. Cilvēki tiek masveidā arestēti, atsākušās piekaušanas. Pa pilsētu ielām braukā speciālā bruņutehnika, ielas un laukumi tiek nožogoti dzeloņdrātīm un policijas barjerām. Starptautiskā boikota dēļ Lukašenko ir iedzīts stūrī un var sākt jaunu asiņainu represiju vilni.

  14. Nereti cilvēki bijušajās PSRS republikās, tostarp Latvijā, glorificē Lukašenko valdīšanu, uzskatot viņu par līderi, kas “aizstāv tautas un savas valsts intereses”. Cik daudz Batjka šobrīd ir tautas prezidents, ikdienas var vērot Baltkrievijas pilsētu ielās. Par vienu no Lukašenko labajiem darbiem uzskata to, ka viņš saglabājis lielās padomjlaika rūpnīcas, ražošanu un līdz ar to - darbavietas. Tomēr ne viss ir tā, kā no malas izskatās. Runājot ar pašiem baltkrieviem, liela daļa uzskata, ka Lukašenko šajos gados nolaidis valsts ekonomiku “līdz kliņķim” un ilgi tā vairs turpināties nevar.

    Batjka padomju rūpnīcas saglabāja tikpat lielas, kādas tās reiz bija, ar teju tikpat lielu ražošanu un darbiniekiem. Taču apstākļos, kad lielais PSRS tirgus ir zudis un pašai Baltkrievijai nav tik plašas vajadzības, šāda saimniekošana ir neracionāla. Baltkrievijas uzņēmumu eksporta tirgus pamatā ir tikai Krievijā un NVS valstīs, dažkārt arī kādā Trešās pasaules valstiņā. Ražošanas izmaksas krietni pārsniedz peļņu, tāpēc šīs rūpnīcas ir spiestas saņemt dotācijas no valsts. Ikviens sapratīs, ka bezgalīgi ilgi tā turpināties nevar, jo valsts naudu tikai tērē, bet nenopelna. Bez naudas aizņemšanās, kas ar katru gadu palielina valsts parādu, Baltkrievijai drīz pienāktu bankrots.

    Arī algas baltkrieviem krietni atpaliek no pat visnabadzīgākās ES valsts rādītājiem. Latvijā cīnās, lai MINIMĀLĀ alga sasniegtu 500 eiro līmeni, bet Baltkrievijā jau gadiem sola VIDĒJO algu 500 dolāru apmērā, kas ir mazāk nekā 500 eiro, taču tas joprojām izskatās nepiepildāms sapnis. Protams, ir uzņēmumi un amati, kur alga ir lielāka, taču vidējais baltkrievs nebūt nepriecājās par savas algas apmēru. Tiesa, Baltkrievijā gan ir salīdzinoši lēti komunālie maksājumi un pamata pārtikas preces, tāpat degviela, taču visas citas preces, kas arī ir mūsdienu mājokļa neatņemama daļa, ir tikpat dārgas kā Eiropā un dažkārt pat dārgākas. Bet algas zemākas. Tāpēc teju pusei baltkrievu ir noformētas ES vīzas, lai viņi varētu doties ātrā šopingā un Poliju, Lietuvu un Latviju.

    Baltkrievija nevar izdzīvot bez Krievijas energoresursiem, kurus viņiem pārdod par palētinātiem tarifiem, tāpat bez savu lauksaimniecības produktu eksporta uz Krieviju, kur tiem piešķirtas dažādas privilēģijas, par ko nikni ir krievu lauksaimnieki. Taču Lukašenko vajag arī naudu, tāpēc laiku pa laikam notiek koķetēšana ar Rietumiem, lai tie piešķirtu aizdevumus un palīdzību “demokrātijas uzlabošanai”. Pēc pēdējiem notikumiem, šķiet, vismaz Eiropai vairs ilūziju par Lukašenko “demokrātiju” nav un naudas straume tiks nogriezta, lai to novirzītu pilsoniskās sabiedrības atbalstam. Eksperti lēš, ka pie tādas situācijas valsts defolts Baltkrievijā iestāsies jau pēc pāris mēnešiem. Lai tā nenotiktu, Krievija piešķīrusi Batjkam aizdevumu 1,5 miljardu apmērā, kas ļaus pārdzīvot nākamo ziemu. Kas pēc tam – uz to atbildes nav.

    Šādā situācijā baltkrievu kapitāls sācis bēgt no Baltkrievijas. Baltkrievijas uzņēmumi masveidā pārceļas uz Eiropas valstīm, galvenokārt Poliju un Lietuvu, taču arī Latvijā par šādu iespēju interesējušies vairāk nekā 30 uzņēmumu, no kuriem 12 pieņēmuši lēmumu pilnībā vai daļēji pārcelties pie mums. Tie galvenokārt ir IT nozares uzņēmumi, kas spēj paši nopelnīt un var strādāt jebkur pasaulē. Tā būs mūsu pašu vaina, ja nesakārtotās likumdošanas dēļ kāds no šiem uzņēmumiem nevarēs ienākt Latvijā.

Uzraksti komentāru