“Vella kalpi” romānā, filmā un patiesībā

Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, māksla, tēlniecība, Grāmatu tārps | Publicēts 04-08-2020

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Kad 20.gadsimta 90.gadu sākumā “Laikmeta zīmju” redaktora rokās pirmoreiz nonāca Rutku Tēva romāns “Trīs vella kalpi”, abas filmas par vella kalpu piedzīvojumiem biju skatījies daudzas reizes. Bērnībā “Vella kalpi” un “Vella kalpi Vella dzirnavās” bija manas iemīļotākās latviešu kinofilmas. Laikam gan būs grūti atrast latvieti, kurš kaut reizi nebūtu redzējis kādu no šīm Rīgas kinostudijas vēsturiskajām kostīmfilmām. Padomju laikā tās bija populāras visā Padomju Savienībā. Tāpēc romāns manī raisīja divējādas sajūtas - nelielu vilšanos par to, ka literārajam oriģinālam tomēr pietrūkst filmu spriedzes un nebēdnības, bet tajā pašā laikā simpātijas par Rīgas vēstures adekvāto attēlojumu, kas romānā ir daudz tuvāks patiesībai nekā filmās.

Daudzi, kas romānu lasījuši jau pēc filmu noskatīšanās, piedzīvojuši līdzīgas sajūtas. Tas liecina, ka Rutku Tēva literārais darbs krietni atšķiras no Aleksandra Leimaņa muzikālajām filmām. Patiesībā tie ir divi dažādi daiļdarbi. Filmas uzņemtas vēsturisku komēdiju žanrā un vairāk domātas izklaidei, kamēr romāns, lai arī veidots piedzīvojumu literatūras stilistikā, tomēr ir uz vēsturiskiem materiāliem cieši balstīts darbs. Iespējams, to lasīt nav tik aizraujoši, kā skatīties filmas, kaut šajā jautājumā lasītāju domas dalās. Starp citu, filmu titros romāna “Trīs vella kalpi” nosaukums nemaz nav pieminēts, vien teikts, ka to sižets balstīts Rutku Tēva “romānos par seno Rīgu”. Bet vai tā patiešām ir? Cik daudz no romānu oriģināla palicis kinofilmās, un vai tas, kas palicis, atbilst vēsturiskajai patiesībai?

Filmas “Vella kalpi” un “Vella kalpi Vella dzirnavās” ir redzējuši daudzi. Krietni mazāk būs to, kas lasījuši Rutku Tēva romānu. Tas arī saprotams, jo šis literārais darbs pirmoreiz publicēts periodikā - no 1934.gada 18.novembra līdz 1935.gada 5.jūlijam žurnālā “Atpūta”. Grāmatā romāns pirmoreiz izdots vien 1990.gadā. Šis izdevums šodien ir salīdzinoši maz pieejams. Diemžēl neviens izdevējs nav vēlējies to izdot atkārtoti. Varbūt tāpēc, ka cilvēku apziņā dziļi iespiedies kinofilmu sižets, kam ar grāmatu maz kopīga. Iespējams, izdevēji baidās, ka grāmata varētu nebūt tik komerciāli veiksmīga.

“Trīs Vella kalpu” 1990.gada izdevums un filmas “Vella kalpi” oriģinālafiša.

Arveds Mihelsons jeb Rutku Tēvs sevi par rakstnieku neuzskatīja. Viņa dzīves galvenā mūza bija teātris, kam Mihelsons kalpoja kā aktieris, režisors un dramaturgs. Pēc Rihtera mūzikas skolas dramatiskās klases beigšanas, viņš kopš 1906.gada strādāja par aktieri dažādās latviešu teātra trupās. Pirmā Pasaules kara laikā Mihelsons darbojās 3.Kurzemes strēlnieku pulka teātrī, vēlāk Čerskas gūstekņu nometnes teātrī, Rīgas pilsētas latviešu teātrī, Valmieras Padomes teātrī un Maskavas latviešu teātrī “Skatuve”. Pēc atgriešanās Latvijā bija Dailes, vēlāk Nacionālā teātra aktieris. 20.gadsimta 30.gadu vidū Mihelsons darbu teātrī pārtrauca. Uz skatuves viņš atgriezās Otrā Pasaules kara laikā, nostrādājot Dailes teātrī līdz pat 1956.gadam. Miris 1961.gada 14.oktobrī Rīgā.

Arveds Mihelsons jeb Rutku Tēvs - aktieris un vēsturisku romānu autors.

Otra Arveda Mihelsona aizraušanās bija literatūra. 1906.gadā publicēts viņa pirmais humoristiskais dzejolis “Dziesma par mākslas jāšanu”. Pirms Pirmā Pasaules kara viņš bija humoristiskā žurnāla “Gailis” redaktors. Pēc kara, atrodoties Krievijā, Mihelsons strādāja latviešu strēlnieku divīzijas laikrakstā “Cīņas Balss”. Atgriezies Latvijā, rakstīja viencēliena komēdijas, izdeva anekdošu un aforismu krājumus, bija humoristiskā laikraksta “Sikspārnis” redaktors, laikraksta “Joku Ziņas” redkolēģijas loceklis, “Pūcesspieģeļa satīriskā kalendāra” redaktors. Tulkoja arī grāmatas no krievu valodas. Nepabeigts palika ap 1000 lappušu biezs manuskripts “Materiāli teātra vēsturei”.

Tomēr plaši pazīstams Rutku Tēvs kļuva ar romāniem par vēsturi. Tādu ir desmit - “Latvietis un viņa kungs” (1927), “Dumpīgā Rīga” (1930), “Bendes meita” (1933), “Mūksalas brāļi” (1934), “Gambija” (1935), “Klibā Skrodera iela” (1935), “Trīs vella kalpi” (1935), “Sabas ķēniņienes pēctecis” (1936), “Sumpurņu ciems” (1937), “Aklais Valentīns” (1938). Arī stāstu krājuma “Degošas sirdis” (1937) pamatā ir vēstures tematika. Nepabeigti palika divi romāni - “Pie Lielā pumpja” un “Pans Ignacs”.

Daži no Rutku Tēva literārajiem daiļdarbiem.

Savukārt “Vella kalpu” kinoscenāriju sarakstīja Jānis Anerauds. Saskaņā ar uz ASV pārbēgušā dubultspiega Imanta Lešinska liecību, Anerauds bijis čakls Latvijas Kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs darbinieks. Savukārt Kultkoms bija Valsts Drošības komitejas piesegorganizācija, līdz ar ko “mīļais Jānis”, kā viņu dēvēja Komitejā - čekas aģents. Ar pseidonīmu Jānis Vaidavs viņš publicējis stāstus, lugas un ceļojumu aprakstus. Kinodramaturģijā Anerauds sarakstījis scenārijus filmām “Vella kalpi” (1970), “Vella kalpi Vella dzirnavās” (1972) un “Melnā vēža spīlēs” (1975).

Filmu scenāriju autori Jānis Anerauds (augšā) un Aleksandrs Leimanis (apakšā);
attēlā labajā pusē - filmas “Vella kalpi Vella dzirnavās” oriģinālafiša.

Varbūt pat labi, ka scenāriju šīm filmām rakstīja ar čeku saistīts cilvēks, jo bez VDK aizbildniecības tām varētu būt bijis grūtāk nonākt uz ekrāna. Kaut arī filmas stāsta par seniem laikiem, tomēr tajās attēlotā latviešu apņēmība cīnīties pret jebkuru apspiedēju, padomju apstākļos kādam varēja šķist bīstama brīvdomība. Varbūt tieši tāpēc Anerauds filmās iepinis tik daudz padomju ideoloģijas štampu, īpaši pirmās filmas teicēja tekstā, kur nepārprotami saklausāma marksistiskā vēstures interpretācija par kungiem, kas to vien domā, kā “dancināt savus kalpus”, par “melnsvārčiem”, kas sava labuma dēļ gatavi “nodot tēvzemi”, un resnajiem vācu baroniem, kas nepārtraukti pin intrigas, lai kalpinātu tautu.

Lieki teikt, ka Rutku Tēva romānā nekā tāda nav. Lai gan scenāriju rakstot Anerauds it kā balstījies uz romānā attēlotajiem notikumiem, filmās no tā palicis maz - vien galvenie varoņi un atsevišķu romāna nodaļu sižetiskā līnija. Pārējais ir autora fantāzija. Runā gan, ka Anerauds iesniedzis kinostudijai visnotaļ nopietnu scenārija variantu, taču dramaturģiski tas bijis tik vājš, ka Aleksandrs Leimanis dabūjis “mīļā Jāņa” garadarbu pārstrādāt, pārvēršot to jautrā komēdijā, par ko Anerauds bijis itin dusmīgs. Visas komiskās situācijas filmā, tāpat dialogi faktiski esot Aleksandra Leimaņa uzrakstīti.

Režisors Aleksandrs Leimanis (vidū) darbā pie filmas “Vella kalpi”.

Kādas tad ir būtiskākās atšķirības starp grāmatu un filmu? Romāns “Trīs Vella kalpi” vēsta par reāliem notikumiem - zviedru karaspēka īstenoto Rīgas aplenkumu poļu-zviedru kara laikā 1621.gadā. Savukārt filmas veidotājiem Maskavas cenzori esot pieprasījuši vēsturisku nosacītību. Tieši tāpēc filmā nekur nav dzirdami konkrēti gadaskaitļi, kas skaņu celiņā noslāpēti ar lielgabala šāvieniem. Autoriem arī likts no filmas izgriezt jebkādu simboliku, kas tieši norādītu uz zviedriem vai poļiem. Šādu dīvainu kaprīzi gan grūti saprast - tāpat visiem skaidrs, par kādiem vēsturiskiem notikumiem filma stāsta. Bez tam, visu jau neizgrieza - vairākos filmas kadros skaidri saskatāmi zviedru ķēniņa trīs kroņi.

Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs, kurš vadīja Rīgas aplenkumu;
attēlā labajā pusē - ķēniņš Gustavs ar saviem karavadoņiem romāna ilustrācijā.

Galvenie varoņi gan romānā, gan filmā ir tie paši, tomēr sižetā atrodamas arī būtiskas atšķirības. Tā romānā Pēteris un Andris Rīgā ierodas no Kurzemes, kur bijuši karakalpi Ēdoles pilī. Tur viņiem iznākusi saķeršanās ar poļu karavīriem un viens no tiem cīņā nogalināts. Par to Pēterim piespriests nāvessods un bijis jābēg uz Rīgu. Savukārt filma liek noprast, ka Pēteris ar Andri ir rīdzinieki un jau sen kalpo kapteiņa Salderna Rīgas sargu rotā. Romānā viņi vēl labu laiku netiek pieņemti Rīgas sargos - tas notiek tikai pēc tam, kad zviedri jau stāv pie Rīgas mūriem un pilsētai izmisīgi vajadzīgi karavīri. Trešais “vella kalps” Ērmanis Zeltiņš romānā ir Daugavas zvejnieks, laivinieks un pārcēlājs, kamēr filmā - Rīgas apkārtnes zemnieks, kas zviedru uzbrukuma dēļ spiests glābties aiz Rīgas mūriem.

Trīs “vella kalpi” Riharda Zariņa ilustrācijā Rutku Tēva romānam;
labajā pusē - filmas varoņi: Pēteris (augšā), spēlē Arturs Ēķis; Andris (vidū), spēlē Haralds Ritenbergs
un Ērmanis (apakšā), spēlē Eduards Pāvuls.

Raimonda Paula sarakstītajā filmas tituldziesmā ir vārdi: “Trīs jaunavas ar’ bija, ko viņi mīlēja”. Romānā jaunavas ir vismaz četras un mīlas līkloči krietni sarežģītāki. Labu laiku visas Rīgas meičas mīl tikai skaisto Andri, taču viņš neievēro nevienu, jo meklē savu mīļoto Rūtu, kas arī no Kurzemes atbēgusi uz Rīgu un pazudusi. Savukārt filmā Rūta ir viena no Rīgas apkārtnes zemnieku meičām. Romānā viņa parādās tikai vēlāk - jau kā mācītāja Samsona mājkalpotāja, taču drīz vien tiek smagi ievainota un nokļūst melngalvja Matīsa Bērensa aprūpē, kas to aizved uz savu muižiņu Pārdaugavā un rūpīgi kopj. Pamazām Rūta iemīlas Bērensā un vēlāk kļūst viņa sieva. Bet ko tad Andris? Andris saprot, ka draudzība ar Rūtu bijusi tikai bērnu dienu aizraušanās un sirdī viņam iekritusi pavisam cita - meldera meita Kate, kādas filmā vispār nav. Laulībā Andris dodas tieši ar viņu, nevis ar Rūtu.

“Vella kalpu” līgavas filmā. Attēlā kreisajā pusē - krogusmeita Lēne (spēlē Baiba Indriksone)
un torņinieka Anna (spēlē Olga Dreģe); attēlā labajā pusē - Rūta (spēlē Lolita Cauka).

Tai pat laikā Peitava torņa sarga Angera meita Anna, kas arī sākumā ieskatījusies Andrī, pamazām iemīl vīrišķīgo Pēteri. Lai gan viņu tuvināšanās stāstā ir daudz pārpratumu un greizsirdības, beigās abi tomēr laimīgi apprecas. Šajā ziņā romāna un filma sižeti sakrīt, tikai romānā abiem nākas piedzīvot daudz vairāk mīlas ciešanu un kreņķu. Arī Sv.Pētera baznīcas ķestera meita Lēne ir ieskatījusies Andrī, taču redzēdama, ka viņai nav ne mazāko cerību uz pretmīlu, daudzu piedzīvojumu un pārdzīvojumu rezultātā iemīl Ērmani. Filmā gan ķestera (baznīcas kalpotāja) meita pataisīta par krogusmeitu. Romānā visu mīlnieku pāru kāzas notiek tikai pēc tam, kad Rīgu jau ieņēmis ķēniņa Gustava karaspēks un zemē iestājies miers, kamēr filmā kāzas svin pirms atkārtotā zviedru uzbrukuma pilsētai.

Ievērojama loma gan romānā, gan filmā ir Rīgas rātskungiem. Tie ir vecākais birģermeistars Nikolaus Eke (Niklāvs Eks), rātskungs Toms Rams, Sv.Pētera baznīcas virsmācītājs Hermanis Samsons un citi. Tās visas ir reālas vēsturiskas personības, kuras filmā tiek nepamatoti kariķētas. Filmas autori Rīgas rātskungus attēlojuši kā gļēvulīgu pamuļķu baru, kas to vien domā, kā ātrāk padoties jebkuram iekarotājam. Patiesībā Eks, Toms Rams un citi rātskungi tolaik vadīja pilsētas aizstāvību. Arī romānā Eks attēlots kā gudrs un taisnīgs vīrs, kas nebūt negrasās atdot pilsētu bez cīņas. Diemžēl filmā Eks, kura lomu tik spoži nospēlē izcilais aktieris Ēvalds Valters, pataisīts par pilnīgu idiotu.

Rīgas birģermeisters Nikolaus Eke senā medaļā un filmā.

Mazliet citādāk ir ar Hermani Samsonu. Arī romānā, tāpat kā filmā, viņš ir viens no tiem, kas vēlas Rīgas padošanos zviedriem, tomēr ne pašlabuma dēļ, kā liek manīt filmas autori. Samsona domu gājiens ir pavisam cits - ja katoļticīgais Polijas karalis, kam Rīga bijusi spiesta zvērēt uzticību, nespēj pilsētu aizsargāt un pametis likteņa varā, nav jēgas pretoties zviedru valdniekam, kurš ir rīdzinieku ticības biedrs. Jau drīz pēc Reformācijas Vācijā Rīga kļuva par protestantu pilsētu, un no šī viedokļa raugoties, būtu muļķīgi cīnīties ar luterticīgajiem zviedriem, aizstāvot katoliskās Polijas intereses. To, ka Zviedrijas karalis iecels viņu par Vidzemes superintendentu, Rīgas aplenkuma laikā Samsons nevarēja zināt, kaut filmas veidotāji tieši šo aspektu min kā motivāciju Samsona “nodevībai”.

Mācītājs, vēlāk Vidzemes superintendents Hermanis Samsons 17.gadsimta attēlā un filmā.

Daudz kvēlāks zviedru atbalstītājs, vismaz Rutku Tēva romānā, ir rātskungs Toms Rams. Gan Rams, gan Samsons vēsturiski bija birģermeistara Eka znoti. Filmā Rams tikpat kā nav pieminēts, tāpat viņa meita Elīza, kura romānā arī iemīlas Andrī, bet vēlāk apprecas ar zviedru jātnieku pulka kornetu Akselu Stromu. Nav gan saprotams, kur Rutku Tēvs smēlies ziņas par mācītāja Samsona ģimeni, jo tās nemaz neatbilst vēsturiskajai patiesībai. Gan romānā, gan filmā, Hermaņa Samsona sievu sauc Ģertrūde, kaut patiesībā viņa sievas vārds bija Helēna. Tāpat Samsonam Rīgas aplenkuma laikā nebija meitas, kuras vārds romānā un filmā ir Cecīlija jeb Cille, bet gan dēls Hermanis, kam tolaik bija tikai divi gadiņi. Meita Elizabete Samsoniem piedzima jau pēc Rīgas krišanas - 1622.gadā. Dīvaini, kā šāda kļūda romānā varēja rasties, jo Rutku Tēva darbs visumā respektē vēsturisko patiesību.

Mācītāja Samsona meita Cille (spēlē Ingrīda Andriņa) un sieva Ģertrūde (spēlē Elza Radziņa) filmā.

Abās filmās nozīmīga vieta atvēlēta Sv.Madaļas klostera priorei Elizabetei. Romānā tāda tēla nav - tas ir absolūts scenāristu iztēles auglis. Romānā Romas Katoļu Baznīcu pārstāv jezuītu pāters Jans. Arī viņam ir noteikta loma vēsturiskajos notikumos, taču ne tuvu tik liela kā priorei Elizabetei filmā. Tomēr nekāds sieviešu klosteris 1621.gadā pie Svētās Marijas Magdalēnas (Madaļas) baznīcas nevarēja būt, jo bija likvidēts jau 1583.gadā un tā pēdējā abate Anna Notkena mirusi 1591.gada sākumā. Baznīca un klostera telpas bija nodotas jezuītu ordeņa kolēģijai, tāpēc pāters Jans no vēstures viedokļa ir daudz reālāks nekā mistiskā priore Elizabete, kas visticamāk ir Anerauda vai Leimaņa izdomāts tēls.

Sv.Madaļas klostera priori Elizabeti filmās spēlēja aktrise Lidija Stungure.

Fizikas zinātņu maģistrs Daniels Rēbuss arī ir nozīmīgs personāžs gan romānā, gan filmā. Tiesa, filmā viņš spiests slēpties aiz Madaļas klostera mūriem, jo Rīgas rāte to gribējusi sadedzināt uz sārta kā burvi. Rēbuss klostera celles klusumā turpina savus eksperimentus, reizumis aktīvi iesaistoties notikumu gaitā. Romānā attēlots pavisam cits Daniels Rēbuss. Rīgas rāte gan viņu atbrīvojusi no pilsētas fiziķa pienākumiem, tomēr viņš nekur neslēpjas un dzīvo savā namā aiz Ogļu tirgus. Viņa izgatavotās zāles pasūtina pilsētas aptiekas, viņš piedalās jaunu ieroču izstrādē pilsētas aizstāvjiem. Nav zināms, vai tāds Daniels Rēbuss vēsturiski eksistējis, tomēr šis tēls labi raksturo 17.gadsimta cilvēku izpratni par zinātni un zinātnieku eksperimentiem, kas nereti tika pielīdzināti “burvju mākslām”.

Rīgas pilsētas zinātnieks un ārsts Daniels Rēbuss filmās (spēlē Jānis Grantiņš).

Nevienā no filmām nav pieminēts varonis, kam ir nozīmīga loma romānā attēlotajos notikumos. Tas ir Rīgas Melngalvju brālības loceklis Matīss Bērenss. Romānā viņš sastopams it visur. Viņš redzams uz Rīgas aizsardzības vaļņiem, kur koordinē un vada melngalvjus pilsētas aizstāvēšanas laikā, viņam ir svarīga loma Rūtas dzīvības glābšanā un ilgajā atveseļošanās procesā. Vēlāk Bērenss piedalās Māras dzirnavu aizstāvēšanā no poļu uzbrukumiem. Acīmredzot filmas veidotāji nav atraduši veidu, kā šo nopietno un cildeno romāna varoni padarīt par komēdiju tēlu, tāpēc atstājuši ārpus scenārija.

Rīgas neprecēto tirgotāju Melngalvju brālības ģerbonis;
labajā pusē - brālības patrona Svētā Maurīcija cilnis Melngalvju nama fasādē.

Filmā Rīgas aplenkšanu vada ģenerālis Svensons - kārtējais idiots, kura lomu spoži atveido Valentīns Skulme. Romānā šāda tēla nav, jo vēsturiski Rīgas aplenkšanu vadīja pats Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs. Acīmredzot filmas veidotāji nav uzdrošinājušies karaļa tēlu iekļaut filmā, ja reiz Maskava lika filmu veidot vēsturiski nosacītu. Romānā faktiski nav arī majora, vēlāk pulkveža Rozenkranca, kam ir svarīga loma filmās. Rozenkrancs parādās vien dažās grāmatas lappusēs un ir viens no daudziem pulkvežiem, kas piedalās Rīgas aplenkšanā. Savukārt balamutīgais lielībnieks, kapteinis Svens Horns sastopams kā romānā, tā filmā. Romānā viņš nosaukts par pulkveža Arves Horna brālēnu. Vēsturiski gan zināms pavisam cits pulkvedis Horns, kas piedalījās Rīgas aplenkšanā - Gustavs Horns. Filmā Svens Horns apprec mācītāja Samsona meitu Cilli, kaut romānā Cille nomirst mēra epidēmijā.

Ģenerāļa Svensona lomu filmās spoži atveido Valentīns Skulme;
attēlā labajā pusē - kostīmu mākslinieces Natālijas Šaporinas ģenerāļa Svensona tērpa zīmējums.

Notikumu izklāsta ziņā romānam un filmām ir vien daži saskares punkti. Piemēram, kautiņš baznīcā, kur Andris, Pēteris un Ērmanis pirmoreiz tiek nosaukti par “vella kalpiem”, filmā notiek pēc tam, kad Rīgas sargi rātes sēdē izteikuši gatavību aizstāvēt pilsētu, tā oponējot Samsonam. Savukārt romānā notikums izlasāms jau pirmajās lappusēs, kad Andris ar Pēteri tikko ieradušies no Kurzemes un pie baznīcas satiek Ērmani, kurš uz dievkalpojumu laivā pārcēlis Pārdaugavas kungus. Pirms dievkalpojuma Samsons visus trīs redz sava niknākā ienaidnieka, jezuītu pātera Jana sabiedrībā, tādēļ sprediķotāja aizrautībā nosauc tos par vella kalpiem. Atšķiras arī puišu aizbēgšanas veids - filmā viņi no baznīcas aizbēg pa pazemes eju caur lūku grīdā un viņus brīvībā izved torņinieka meita Anna, savukārt romānā tas notiek pa mazām durtiņām baznīcas stūrī un glābēja ir ķestera meita Lēne.

Epizode ar “vella kalpu” zobenu cīņu Sv.Pētera baznīcā.

Atšķiras arī “vella kalpu” sagūstīšanas skats. Filmā tas notiek Zauera ērberģī, kur puiši ietur maltīti, un gūstīšanas iniciators ir pats Hermanis Samsons. Romānā tās ir Rīgas sardzes pulka Mārstaļu ielas kazarmas, kur mūsu varoņi atnākuši pieteikties dienestā, bet gūstīšanas rosinātājs ir rātskungs Toms Rams. Seko nodaļas, kas visumā sasaucas ar filmas sižetu - izbēgšana no cietuma ar torņinieka Annas palīdzību, tāpat Ērmaņa ēšanas sacensība ar Kurzemes baronu, kas romānā nav nosaukts vārdā, bet filmā nodēvēts par Kurzemes muižnieku Manteifelu dzimtas pārstāvi. Filmā neloģiska šķiet trīs karakalpu apcietināšana uz apšaubāmas apsūdzības pamata brīdī, kad zviedri aplenkuši Rīgu un pilsētai trūkst aizstāvju. Romānā apcietināšana notiek laikā, kad Rīga vēl nav aplenkta un puiši nav Rīgas sargi. Kad zviedri atnāk līdz Rīgai, Pēteri, Andri un Ērmani acumirklī pieņem Rīgas sargu rindās.

Ērmanīša ēšanas sacensības ar Kurzemes baronu Manteifelu filmā.

Pilnīgi sagrozīta filmā ir epizode ar gūstekņu saņemšanu. Kinolentē gūstekņi ir majors Rozenkrancs un kapteinis Svens Horns. Savukārt romānā nakts izlūku gaitās puiši sastop pašu ķēniņu Gustavu viņa brāļa, Zēdermanlandes hercoga pavadībā, taču nezina, kas stāv viņu priekšā. Viņi uzklausa ķēniņa stāstu par šaha spēli, kurā nokaut var visus - karavīrus-bandiniekus, kavalēriju-zirgus, virsniekus-laidņus, pat dāmu, bet ne karali. Noslēgumā ķēniņš saka: “Tāpat ir karā. Karalis arvien paliek. Bet var arī gadīties, ka kāds spēlmanis neievēro spēles noteikumus, paķer no šaha galdiņa pretinieka karali un iebāž kabatā. Tad, protams, spēle ir beigta bez kādām grūtībām.” Puiši instinktīvi jūt, ka šos cilvēkus gūstīt nevajag. Tikai vēlāk viņi uzzina, ar ko patiesībā runājuši. Kas attiecas uz Svenu Hornu, viņš tika sagūstīs jau pirms minētās nakts tikšanās un tobrīd kā gūsteknis atradās otrpus Rīgas mūriem.

Zviedru virsnieku sagūstīšana Aleksandra Leimaņa versijā.

Līdzīgs gan romānā, gan filmā ir stāsts, kur Samsona un Toma Rama sakūdīti, brašos izlūkus nodod pašu biedri, aizslēdzot tiem pilsētas vārtus. Tikai filmā viņus sagūsta zviedru kavalērija, kamēr romānā viņi paši labprātīgi dodas uz zviedru nometni pēc tam, kad nav ielaisti atpakaļ Rīgā. Filmā zviedru eskorts pavada trīs puišus uz karātavu kalnu, un tikai “Rīgas meičas” Rūtas no ģenerāļa Svensona ar viltu iegūtā pavēle atbrīvo gūstekņus un izglābj no drošas nāves. Savukārt Rutku Tēva darbā puišus gan grib pakārt, taču viņi sastop ķēniņu Gustavu, kurš viņus atceras no nakts tikšanās un pavēl ne vien atbrīvot, bet līdz Rīgas ieņemšanai tie var uzturēties zviedru nometnē, saņemot pilnu karavīra uzturu. “Rīgas meiču” gan zviedri nosūta atpakaļ uz pilsētu, tikai tā nav Rūta, bet Toma Rama meita Elīza, kas mīlēdama Andri, naktī ar virvi nolaidusies pāri Rīgas mūrim, lai brīdinātu puišus par plānoto nodevību.

Nodevības rezultātā sagūstīto Rīgas izlūku nopratināšana un sodīšana filmā;
attēlā labajā pusē - “vella kalpi” ķēniņa Gustava priekšā romāna ilustrācijā.

Skatoties filmas var rasties iespaids, ka rīdzinieku pretošanās zviedriem ilgst mēnešiem. Pirmās filmās noslēgumā kapteinis Salderns kaut ko stāsta par karu, “kurš turpinājies 30 gadus”. Patiesībā Rīgas aplenkums ilga vien pusotru mēnesi. Apzinoties zviedru pārspēku, rīdzinieki pārtrauca pretošanos. 1621.gada 16.septembrī Gustavs Ādolfs caur Šāļu vārtiem iejāja Rīgā, kas kļuva par Zviedrijas karalistes lielāko pilsētu. Lentē “Vella kalpi Vella dzirnavās” gandrīz viss filmas sižets saistās ar Rīgas sargu nolaupīto pilsētas atslēgu, kuru kā padevības zīmi vajadzēja pasniegt karaļa sūtnim. Patiesībā Rīgas atslēga 1621.gada 25.septembrī tika pasniegta nevis karaļa sūtnim, bet pašam Gustavam Ādolfam. Rituālu veica birģermeistars Niklāvs Eke, tikai ne bailēs trīcot, kā tas parādīts filmā, bet svinīgi un cieņpilni. Apstiprinot pilsētas privilēģijas, karalis atdeva atslēgu atpakaļ Ekem.

Jāteic, ka filma “Vella kalpi Vella dzirnavās” gandrīz pilnībā ir brīva kinematogrāfistu fantāzija. Tajā attēlots dumpīgs Rīgas sargu pulciņš, kas nepakļaujas ne Rīgas rātei, ne zviedru varai, ne vecajiem saimniekiem poļiem. Viņu vidū ir arī Andris, Pēteris un Ērmanis. Par savu bāzi tie izvēlējušies tā sauktās Vella dzirnavas. Romānā gan visi Rīgas sargi, tostarp trīs galvenie varoņi, pēc pilsētas ieņemšanas iestājās zviedru karaļa dienestā. Arī “vella dzirnas” nav kāda mistiska dumpinieku nometne, bet Māras (Marijas) dzirnavas - nocietinātas dzirnavas Pārdaugavā pie Māras dīķa, kas bija daļa no Rīgas fortifikācijas sistēmas. Pēc Rīgas nonākšanas zviedru valdījumā tās kļuva par poļu uzbrukuma mērķi, jo bija šķērslis ceļā uz pilsētu. Tātad patiesībā “vella kalpi” nebija dumpinieki, bet zviedru karaļa karavīri, kas cīnījās pret poļiem nevis visiem “kungiem”, kā tas attēlots filmā.

Sarkanais tornis Pārdaugavā, no kura netālu atradās Māras dzirnavas;
labajā pusē apakšā - Zlēku dzirnavas, kur noritēja “Vella kalpi Vella dzirnavās” filmēšana.

Poļi vismaz četras reizes mēģināja ieņemt dzirnavas, taču tās sīksti aizstāvēja 16 rīdzinieku liela vienība, kas galu galā padzina uzbrucējus. Tie tad arī ir slavenie “vella kalpi”. Rutku Tēva romānā sargāt dzirnavas kaprāļa Pētera vadībā dodas viņa draugi Andris, Ērmanis un pulciņš citu karakalpu. Sākumā viņu ir 24, vēlāk paliek 16 vīru. Viņiem pievienojas melderis Millers ar meitu Kati, torņinieka meita Anna, ķestera meita Lēne un Rūta. Lai gan romānā nav Vella dzirnavu, toties ir Vella muižiņa. Tā pieder melngalvim Bērensam. Ar pekles lielkungu tai gan nav nekāda sakara. Savu vārdu Vella muižiņa ieguvusi no melngalvju brālības aizbildņa Svētā Maurīcija tēla, kas bija moris (melnādainais). Par tādiem cilvēki mēdza teikt “mells kā vells”. Viņa attēls bijis iededzināts uz muižiņas vārtu staba.

Cīņa ar poļiem par Māras dzirnavām romāna ilustrācijās.

Apbrīnojami naivs ir filmas “Vella kalpi Vella dzirnavās” fināls, kur “vella kalpi” pa slepenu pazemes eju no Vella dzirnavām iekļūst Rīgā un pārņem varu pilsētā, kamēr apvienotais zviedru un poļu karaspēks cenšas ieņemt dzirnavas. Filmas veidotāji gan nepūlas paskaidrot, kas tā par mistisku “tautas varu” Rīgā 17.gadsimtā, kas no pilsētas padzen ne vien zviedru “okupantus”, bet arī Rīgas rāti pilnā sastāvā. Prātā gandrīz nāk ķecerīga doma par kaut “sociālistisko revolūciju” viduslaiku Rīgā. Lieki teikt, ka Rutku Tēva romānā nekā tāda nav un nevarēja būt. Rīga un visa Vidzeme zviedru valdījumā palika gandrīz gadsimtu, līdz 1710.gadā to ieņēma krievi Pētera I vadībā. Taču ar šādu filmas finālu tiek demonstrēts Padomju Savienībā obligātais ideoloģiskais akcents mākslā, un lai gan no vēstures viedokļa šāda interpretācija ir muļķīga, tomēr tā ir lieliska iespēja parādīt “darba tautas uzvaru pār apspiedējiem”.

Labākajās padomju tradīcijās filmās izsmieta arī Baznīca un baznīckungi. Viss sākas ar “vella kalpu” nepiedienīgo uzvedību baznīcā, kad tie, neievērojot dievkalpojuma svētsvinīgumu, atklāti flirtē ar dievnamā esošajām jaunavām. Kaut arī latviešu sadzīves folklorā sastopami stāsti par puišu un meitu iepazīšanos baznīcā, tomēr tas vairāk attiecas uz “ieskatīšanos” vienam otrā, lai pēc tam veidotu turpmākas attiecības. Maz ticams, ka 17.gadsimta cilvēki šādi uzvestos baznīcā, pie tam sprediķa laikā. Turklāt šīs absolūti muļķīgās meiteņu replikas, piemēram: “Ak, Dievs, cik šīs vella kalps ir skaists! Dievs, atdod mani vellam!” vai “Ja mani tāds vells parautu, nu tad es nezinu…”. Šādi pastulbi jociņi nemaz nav raksturīgi tā laikmeta dievbijīgajiem ļaudīm. Arī mūķene māsa Veronika otrajā filmā, kas cenšas izpildīt priores norādījumus par Rīgas atslēgas nozagšanu “vella kalpiem”, beigās izrādās vien zemiska, viltīga un miesaskārīga preilene. Protams, Rutku Tēva romānā nekā no tā visa nav.

Diemžēl Anerauda (bet varbūt Leimaņa?) antireliģiskā propaganda neaprobežojas ar to vien, bet dažviet pārtop ļaunprātīgos apmelojumos. Patiesībā mācītājs Hermanis Samsons bija rīdzinieku iecienīts un mīlēts garīdznieks. Viņa “nodevība” balstījās uz loģiskiem apsvērumiem, ka nav prātīgi pakļaut pilsētu izpostīšanai, aizstāvot svešas ticības karali, kurš pats pilsētu pametis bez aizsardzības, lai karotu ar ticības brāļiem zviedriem. Pēc Rīgas ieņemšanas Samsons teica apsveikuma sprediķi Zviedrijas karalim veltītajā dievkalpojumā Sv.Pētera baznīcā. Šis skats redzams 1885.gadā Doma baznīcai radītajā vitrāžā “Rīgas delegācija sveic Zviedrijas karali Gustavu II Ādolfu 1621.gada 25.septembrī”. Vēlāk zviedri Samsonu iecēla par Vidzemes Luteriskās Baznīcas superintendentu.

Rīgas Doma vitrāža, kas attaino Sv.Pētera baznīcas virsmācītāju Hermani Samsonu (labajā pusē)
sveicam Rīgas iekarotāju, Zviedrijas karali Gustavu II Ādolfu (vidū).

Daudz zemiskāks ir ne ar ko nepamatotais apgalvojums, ka Samsons, būdams luterāņu mācītājs, miesaskārīgos nolūkos slepeni apmeklējis tolaik vēl katoļu mūķeni, tagad priori Elizabeti. Tā laika kontekstā ir gluži neiespējami, ka protestantu mācītājs varētu brīvi satikties ar katoļu mūķeni privātā slēgtā cellē, turklāt vēl katoļu klostera telpās. Bez tam abi it kā sadzīvojuši bērnu, kas izrādās viens no “vella kalpiem” - skaistais Andris. No filmas satura var noprast, ka mūķenes kauns ticis rūpīgi slēpts un Andris nodots audzināšanā citai ģimenei. Un tam visam liecinieks bijis fizikas zinātņu maģistrs Daniels Rēbuss. Laikam ar sveci klāt stāvēja. Lieki teikt, ka romānā no šīs nešķīstības nav ne zilbes.

Tikpat neloģisks ir scenāristu izdomājums, ka zviedru gūstekņiem atstājot Rīgu, Samsona sieva Ģertrūde (kādas vēsturiski nav bijis) pamet vīru, lai dotos projām ar majoru Rozenkrancu. Tā laika sabiedrības morāle neko tādu nebūtu pieļāvusi. Visticamāk, Rozenkrancs zaudētu visus amatus un abi ar Ģertrūdi kā laulības pārkāpēji tiktu izslēgti no godīgu ļaužu sabiedrības. Un pavisam neiespējami ir, ka viņi varētu tikt likumīgi salaulāti. Savukārt pilnīgi zaimojoša ir epizode, kad priore Elizabete, mierinot Samsonu pēc sievas aizmukšanas, liekas ar viņu gultā, lai abi vēlreiz nodotos jaunības dienu netiklībai. Šī filmas “antiklerikālā” ievirze reizēm ir gluži sātaniska, īpaši tāpēc, ka vēsturiskā Hermaņa Samsona dzīvē nekas tamlīdzīgs nav noticis - tā ir filmas autoru falsifikācija.

Jārunā par vēl kādu Leimaņa filmu aspektu - filmēšanas vietām. Skaidrs, ka uzfilmēt viduslaiku Rīgu 1970.gadā bija liels izaicinājums. Un tomēr - ja Smilšu bastiona filmēšanu Kēnigsbergas (Kaļiņingradas) aizsardzības fortos vēl varētu pieņemt, jo tās sarkanie ķieģeļu mūri kaut nedaudz atgādina Rīgas nocietinājumus, tad kāda vella pēc senās Rīgas skati bija jāfilmē Tallinā ar tās pelēkā akmens mūriem, kādu Rīgā nekad nav bijis? PSRS laikā gandrīz katrs Latvijas iedzīvotājs bija kaut reizi viesojies Tallinā un labi pazina tās torņu siluetus. Tolaik vēl nebija atjaunots Rīgas mūra fragments Torņa ielā, taču jau bija restaurēts nocietinājumu fragments Jāņa sētā. Lai padarītu autentiskāku senās Rīgas vidi un gaisotni, vismaz atsevišķās epizodēs filmēšanai varēja izmantot to.

Kreisajā pusē - Kēnigsbergas (Kaļiņingradas) fortu Rožu vārti, kur tika uzņemtas filmas epizodes;
labajā pusē - Rīgas nocietinājumu sienas sarkano ķiegeļu mūris (augšā)
un Tallinas torņu un mūru pelēkais akmens (apakšā).

Arī senās Rīgas ielas un laukumi filmēti nevis Vecrīgā, bet Tallinā. Oficiālais skaidrojums bija, ka Vecrīgas ēkas izskatoties “pārāk jaunas”. Ja ar to domāts arhitektūras stils, tad Vecrīgā tomēr atrodami arī autentiski viduslaiku nami. Šajā ziņā Tallina nebūt nebija labāka. Gan romānā, gan vēsturiski mācītāja Samsona dievnams bija Sv.Pētera baznīca. Ko redzam filmā? Vispirms tiek parādīts necilais ///// baznīcas tornītis, tad tikpat necilais ieejas portāls, taču iekšpusē paveras daudz plašākas telpas, kas filmētas… 1869.gadā celtajā Rīgas Vecās Sv.Ģertrūdes baznīcā. Protams, Pētera baznīcas tornis 1970.gadā vēl nebija atjaunots un arī tad filmēšanai nederētu, jo filmā attēloto notikumu laikā tam nebija baroka formu. Tomēr labāk būtu bijis izveidot viduslaiku baznīcas iekštelpu dekorācijas autentiskajos Pēterbaznīcas mūros, nevis filmēt vairāk nekā divus gadsimtus jaunākā interjerā.

Patiesa viduslaiku gaisotne sastopama arī Vecrīgā.
Attēlā kreisajā pusē - Sv.Pētera baznīcas senais interjers pirms dievnama nodegšanas.

Filmā “Vella kalpi Vella dzirnavās” dažas ainas tomēr uzņemtas Vecrīgā, taču svinīgā ceremonija, kurā Rīgas atslēgas jānodod Zviedrijas karaļa sūtnim (kas vēsturiski nekad nav noticis), viduslaiku Rīgas pils vietā skatītājam tiek piedāvāta 1772.gadā baroka stilā celtā Jelgavas pils, bet iekšskati filmēti Rundāles pilī. Kā vispār varēja ienākt prātā doma viduslaiku Rīgas pili filmēt pavisam cita laikmeta un arhitektūras stila ēkās? Jelgavas un Rundāles piļu (angļu - palace, vācu - palaste, krievu - дворец) barokālais vēriens nekādi neatbilst viduslaiku Rīgas četrstūru pils (angļu - castle, vācu - schloss, krievu - замок) askētismam un gaisotnei. Stereotipisks padomju laika štamps ir arī “vella kalpu” līgavu krāšņie Bārtas tautastērpi, taču vēsturiski Rīgas meičas diezin vai vilktu kurzemnieču tautastērpus.

Attēlā kreisajā pusē - Rīgas viduslaiku pils askētisms Johana Kristofa Broces zīmējumā;
labajā pusē - Bartolomeo Frančesko Rastrelli Jelgavas pils barokālais vēriens.

Neraugoties uz visu augstākminēto kritiku un vēsturiskajām neprecizitātēm un pat muļķībām filmās, “Vella kalpi” un “Vella kalpi Vella dzirnavās” ir un paliks latviešu kino zelta klasika, vienas no visu laiku skatītāju iemīļotākajām latviešu filmām. Starp citu, gluži tāpat kā Rutku Tēva romāns ir un paliks viens no latviešu vēsturiskās literatūras labākajiem darbiem. Ko tad labāk vēstures mīļotājiem izvēlēties - Rutku Tēva romānu jeb tomēr Aleksandra Leimaņa filmas? Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes, jo arī romāns ir tikai vēstures interpretācija. Savukārt Leimaņa filmas ir laba izklaide un ļoti baudāms kinodarbs, ko nevar teikt par vienu otru pēdējo gadu pseidovēsturisko latviešu filmu. Tāpēc radīsim patiesu prieku gan lasot Rutku Tēva grāmatu, gan skatoties Leimaņa leģendārās filmas.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru