“Sieviešu jautājums” kristīgā draudzē

Ievietoja | Sadaļa Kristīgas diskusijas | Publicēts 23-07-2020

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Atjaunotajā Latvijas Republikā jautājums par sieviešu ordināciju garīgā amatā tiek diskutēts vismaz kopš 20.gadsimta 90.gadiem. Laiku pa laikam šī tēma kļūst aktuālāka, tad atkal pierimst. Diskusijās iesaistās ne vien kristieši, bet nereti arī plašāka sabiedrība. “Laikmeta zīmes” līdz šim šo tēmu komentējušas nav, taču tagad savas domas izteikt mūs pamudināja evaņģēlistes, cietuma kapelānes un dzejnieces Rudītes Losānes 2020.gada 9.aprīļa raksts interneta žurnālā “Satori”. Jau kādu laiku bijām ievērojuši, ka Rudīte dažādās intervijās sākusi paust arī bibliski strīdīgas idejas. Tas lika jautāt - kas gan notiek ar cienījamo teoloģi?

Losānes kundzi vienmēr esam uzskatījuši par nopietnu kristīgo kalpotāju, kas daudzus gadus kalpojusi gan kā evaņģēliste, aprūpējot Vangažu luterāņu draudzi, gan kā kapelāne Iļģuciema sieviešu cietumā, izveidojot ieslodzīto resocializācijas programmu “Mirjama”. Tāpēc būtu patiesi skumji, ja Rudīte sāktu iet liberālteologu pavadā. Līdzīgu nožēlu interneta sociālajos tīklos paudis ne viens vien Dieva bērns. Īpaši pēc tam, kad Rudīte 2019.gada 27.oktobrī, pretēji savas Baznīcas nostājai un tās Satversmei, lūdza ordināciju no citas Baznīcas bīskapes (?!) rokas. Bet varbūt Losānes kundzi nemaz nevajag nožēlot? Varbūt tieši viņas oponenti ir konservatīvi, no dzīves atpalikuši “dinozauri”?

Rudīte Losāne pēc ordinēšanās Latvijas Evaņģēliski luteriskajā Baznīcā ārpus Latvijas
tagad kalpo LELBĀL autonomajā draudzē Cīravā.

Diskusijas par sieviešu ordināciju līdz šim risinājušās galvenokārt Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas (LELB) ietvaros. Tomēr vēsturiski luterāņiem, tāpat kā vairākumam kristīgo Baznīcu, sieviešu ordinācija nav bijusi ierasta prakse. Šāda nostāja balstīta gan teoloģiskos apsvērumos, gan konfesiju iekšējos noteikumos un tradīcijās. Tikai 20.gasimta 30.-50.gados dažas protestantu Baznīcas sāka oficiāli ordinēt sievietes. Latvijas Evaņģēliski Luteriskajā Baznīcā ārpus Latvijas (LELBĀL) pirmo sievieti mācītāja amatā ordinēja 1974.gadā, bet LELB tas notika 1975.gada 23.augustā Sv.Jāņa baznīcā Rīgā. Kopš tā laika dažādās zemēs garīdznieka amatā ordinētas 65 latviešu luterānes.

1993.gadā par LELB arhibīskapu kļuva Jānis Vanags, kura nostāja sieviešu ordinācijas jautājumā ir stingri konservatīva. Arhibīskapa viedoklim piekrīt vairākums LELB garīdznieku, taču ir arī oponenti - atklāti un slepeni. Kopš 1995.gada jaunu sieviešu mācītāju ordinēšana LELB vairs nenotiek, taču agrāk ordinētās mācītājas kalpošanu drīkstēja turpināt. Tomēr 2016.gada 3.jūnijā LELB Sinodes balsojums apstiprināja LELB Satversmes 133.panta grozījumus, kas sieviešu ordināciju Latvijas luterāņu Baznīcā turpmāk padara pilnīgi neiespējamu. Jāteic, ka līdzīga nostāja ir arī vairākām citām konfesijām - katoļiem, pareizticīgajiem, baptistiem, adventistiem. Savukārt anglikāņu, metodistu, vasarsvētku un tā sauktajās harizmātiskajās draudzēs sieviešu mācītāju kalpošana tiek pieļauta.

Arhibīskaps Jānis Vanags un lielākā daļa LELB garīdznieku
kategoriski noraida sieviešu ordināciju mācītāja un bīskapa amatā.

Vērojot kņadu ap “sieviešu problēmu” luterāņu Baznīcā, rodas jautājums - kāpēc latviešu luterānes tik kaismīgi, teju ar varu tiecas tieši pēc mācītāja amata? Šī jautājuma dēļ dažas luterānes ir pat gatavas atklāti sacelties pret savas Baznīcas vadību un noteikumiem, apsūdzot LELB līderus sieviešu diskriminācijā. Turklāt šīs dumpinieces biedrojas ar sekulārām feministu organizācijām, piedalās to rīkotos pasākumos, piekopj vēl citas nekristīgas ģeķības. Nevienā citā konfesijā nekas tamlīdzīgs nav novērojams. Pat tajās konfesijās un draudzēs Latvijā, kur sievietes mācītājas tiek akceptētas, neviena ar varu par katru cenu pati neraujas “uz kanceles”. Kāda sērga piemeklējusi luterānes?

Lai lieta taptu skaidrāka, ielūkosimies Dieva Vārdā, kas sniedz vienīgās pareizās instrukcijas kristīgai dzīvei un svēttapšanai, tostarp arī draudzes (Baznīcas) uzbūves un kārtības jautājumos. Vai lieta patiesi grozās tikai ap novecojušiem patriarhāliem stereotipiem, vīriešu varas monopolu un bailēm no spēcīgām, gudrām sievietēm, kā to apgalvo feministes un sieviešu ordinācijas piekritējas? Neizprotot problēmas dziļāko būtību, šādam viedoklim nereti pievienojas arī sekulārā sabiedrība un plašsaziņas līdzekļi. Bet varbūt tomēr šāds skatījums ir pārāk vienkāršots un problēma daudz komplicētāka?

Vai kristīgā mācība patiesi diskriminē sievietes, kā to kristiešiem nereti pārmet sekulārās ideoloģijas? Nē! Dieva Vārds skaidri pasaka, ka vīrietis un sieviete ir radīti vienlīdzīgi. Dievs teica: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda [..]… Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, [..] vīrieti un sievieti Viņš radīja” (1.Mozus 1:26, 27). Kā garīgas būtnes abi dzimumi Dieva priekšā ir vienlīdzīgi. Tāpat ir Jaunās Derības laikmetā, kur: Ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra mūsu Kungā. Jo, kā sieva ir no vīra, tāpat arī vīrs no sievas; bet tas viss ir no Dieva” (1.Korintiešiem 11:11, 12) un “Tur nav [..] ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū” (Galatiešiem 3:28).

Tomēr, lai arī kā garīgas būtnes vīrietis un sieviete ir vienlīdzīgi, Dievs katram dzimumam paredzējis atšķirīgu aicinājumu un uzdevumu. Tas saistīts ar Dieva noteikto hierarhisko kārtību, kas īpaši skaidri ieraugāma laulības institūtā. Jāsaprot, ka Dieva Valstība nav demokrātija, bet monarhija, kur Dievs ir neierobežots, absolūts monarhs - augstākā Visuma autoritāte. Savukārt Kristus pēc augšāmcelšanās ir Kungs pār visiem valdniekiem, varām un spēkiem uz zemes, debesīs un zem zemes (Kolosiešiem 2:10; Efeziešiem 1:10, 18-21; Ebrejiem 2:8). Tā nav tirānija vai varas ļaunprātīga uzurpēšana, kā to nereti var novērot cilvēku sabiedrībā, bet dievišķa autoritāte, kas vienlīdz nozīmē arī rūpes un atbildību.

Laulībā šī Dieva noteiktā hierarhija izpaužas šādi: “Ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, bet Kristus galva ir Dievs” (1.Korintiešiem 11:3). Radot sievieti, Dievs to radīja kā palīgu Ādamam (1.Mozus 2:18). Tāds ir sievietes patiesais aicinājums - būt palīgam. Feministu ideoloģijas sakarsētām smadzenēm šāds uzstādījums var šķist visbriesmīgākā diskriminācija, taču Dievs ar to nebūt nav gribējis padarīt sievu par vīra verdzeni. Vārds “palīgs” ietver ļoti plašu aicinājumu - atbalstīt, iedrošināt, aizlūgt, būt drošai aizmugurei, mājas pavarda un siltuma sargātājai un kopējai. Savukārt vīra uzdevums ir rūpēties par ģimeni, būt apgādniekam un sargam: “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā” (Efeziešiem 5:25). Tas ir augsts aicinājums, kas nozīmē gan atbildību, gan vajadzības gadījumā sievas labā atdot pat dzīvību.

Tieši dievišķās autoritātes principa dēļ Dieva Vārds māca: Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam” (Efeziešiem 5:22) un sieva lai jūt bijību pret savu vīru (Efeziešiem 5:33). Just bijību nenozīmē baidīties, bet cienīt un godāt. Tas nozīmē labprātīgi pieņemt Dieva vīram piešķirto autoritāti un nejusties tādēļ apspiestai vai pazemotai. Daudzas sievietes teiks: “Bet, ja nu vīrs nav pelnījis cieņu?” Patiesi kristīgā ģimenē šādam jautājumam nevajadzētu pastāvēt, bet ja nu tomēr, tad jautājums drīzāk ir par šo cilvēku kristietības kvalitāti. Neviena ģimene nav pasargāta no domstarpībām, taču visas domstarpības var atrisināt piedošanas un mīlestības gaisotnē. Ja vīri izpilda Kristus pavēli “mīliet savas sievas”, sievām nevajadzētu būt grūti cienīt un paklausīt vīriem.

Kristus draudzē ir līdzīgi - arī tur pastāv noteikta hierarhija. Kopš pirmo draudžu laikiem gan ir pazīstama atziņa par to, ka Kristū visi ir vienlīdzīgi, tomēr tikpat sena ir arī atziņa par “līdzīgajiem starp līdzīgiem”. Tie ir cilvēki, kuriem Dievs uzticējis īpašu kalpošanu un atbildību - prezbiteri (priekšnieki), pravieši, vecaji, evaņģēlisti, skolotāji (mācītāji), diakoni, bīskapi (pārraugi), apustuļi, kuriem viņu kalpošanas dēļ pienākas īpašs gods un cieņa (1.Tesaloniķiešiem 5:13,14). Tomēr ne Vecajā, ne Jaunajā Derībā nekur neredzam pie altāra kalpojam sievietes. Tas varētu būt šī paša hierarhijas principa dēļ, jo “vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs. Tā nav sievietes kā garīgas būtnes noniecināšana, bet drīzāk Dieva piešķirtās autoritātes un noteiktās kārtības jautājums.

Tiesa, vēsturē bijuši arī izņēmumi. Piemēram, Vecajā Derībā lasām par Israēla tautas soģi (tiesnesi, būtībā tautas vecāko) Deboru. Tomēr neviena sieviete Israēlā nekad nav kalpojusi pie altāra vai svētnīcā, izpildīdama priestera pienākumus. Arī Jaunās Derības pirmo kristiešu draudzēs, ciktāl mums to vēsta Apustuļu darbu grāmata un apustuļu vēstules, nekur neredzam sievietes kā draudžu vadītājas. Kāds varbūt iebildīs, ka Jaunās Derības laikmetā pastāv vispārējā priesterība, kas ietver abus dzimumus. Tomēr ir jautājums, vai, ņemot vērā dievišķās hierarhijas principu, vispārējā priesterība attiecināma arī uz vadītāju amatiem draudzē jeb tai ir mazliet cits pielietojums?

Nav šaubu, ka Jaunās Derības laikmetā Svētais Gars vienādi dots visiem Dieva bērniem - gan vīriešiem, gan sievietēm. Rakstos varam lasīt par sievietēm pravietēm (Apustuļu darbu gr. 21:9), sievietēm draudžu kalpotājām (Romiešiem 16:1), sievietēm diakonēm. Uz pēdējām, iespējams, norāda apustuļa Pāvila teiktais, kad viņš runā par īpašībām, kādām jāpiemīt bīskapiem un diakoniem: “Sievām tāpat jābūt cienīgām, ne mēlnesēm, bet sātīgām, uzticamām visās lietās” (Timotejam 3:11). Vārds, kas latviešu Bībelē tulkots kā “sieva”, atkarībā no konteksta var nozīmēt gan laulātu sievu, gan sievieti vispār. Daļa teologu uzskata, ka šajā Rakstu vietā domātas bīskapu un diakonu sievas, citi - ka runa ir par sievietēm diakonēm. Lai kā būtu, pirmo kristiešu draudzēs kalpotājas sievietes bija.

Bet, ja Dievs sievieti apveltījis ar tām pašām Gara dāvanām kā vīrieti, tad taču sieviete var kalpot arī vadošos amatos draudzē? Tomēr nekur Jaunajā Derībā vai Baznīcas Tradīcijā sievietes - draudžu vadītājas nav sastopamas. Varbūt tāpēc, ka Dievs, lai arī garīgā ziņā sievieti radījis vienlīdzīgu ar vīrieti, psiholoģiski un mentāli to izveidojis pavisam atšķirīgu? Ne velti sekulārā sabiedrība mēdz teikt, ka sievietes esot no Venēras, bet vīrieši no Marsa, tā uzsverot abu dzimumu atšķirīgo domāšanas un rīcības veidu. Sievietei un vīrietim Dievs noteicis atšķirīgu aicinājumu un uzdevumu. Problēma nebūt neslēpjas sievietes garīgajā un praktiskajā varēšanā vai nevarēšanā izpildīt mācītāja kalpošanu, bet atšķirīgajā iekšējā būtībā, kas vairāk piemērota palīdzēšanai un atbalstīšanai nevis vadīšanai.

Sieviešu ordinācijas pretinieki savai argumentācijai parasti izmanto divus piemērus no Dieva Vārda. Viens atrodams apustuļa Pāvila 1.vēstulē Korintas draudzei: “Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas parasts visās ticīgo draudzēs; jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka” (1.Korintiešiem 14:34). Otrs ir: “Sieva lai klusībā mācās visā padevībā; taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā” (1.Timotejam 2:11,12). Tomēr šīs Rakstu vietas konkrētās diskusijas kontekstā nav īsti korektas, jo nekādi neatrisina problēmu. No vienas puses, tās it kā nepārprotami pauž, ka sievietes kristīgā draudzē nedrīkst pat runāt, kur nu vēl mācīt, taču ja šo tekstu saprastu un izpildītu burtiski, tas daudzu mūsdienu protestantu draudžu kalpošanā radītu nopietnas problēmas. Tāpēc neviļus nākas uzdot jautājumu, vai Pāvils patiesi šajās rindiņās ielicis to domu, kā to saprot sieviešu ordinācijas pretinieki, jeb te runa ir par kaut ko pavisam citu?

Ja sievietes vispār nedrīkstētu dievkalpojumos runāt, tas nozīmētu arī to, ka tās nedrīkst uzstāties dažādos semināros un konferencēs, mācīt bērnus svētdienskolā, deklamēt dzeju, dziedāt “psalmus, himnas un garīgas dziesmas” jeb piedalīties vai vadīt slavēšanu, un pat ne publiski liecināt par Dieva varenajiem darbiem. Taču bez sieviešu iesaistes visās šajās Baznīcas kalpošanas jomās tās vispār nevarētu pastāvēt, vismaz mūsdienās noteikti. Agrīnajā Draudzē tā laika tradīciju un tikumu kontekstā visas šīs lietas patiešām vairāk bija vīriešu prerogatīva, tomēr pirmo kristiešu draudzēs bija arī pravietes, diakones un citas sievietes kalpotājas. Izņēmums bija vienīgi draudzes garīgā vadība.

Ko tad īsti bija domājis Pāvils? Šķiet, runa varētu būt par jau minēto Dieva nolikto hierarhisko kārtību. Ne velti vēstulē Korintiešiem Pāvils piemin paklausību. Nākamais teikums paskaidro Pāvila domu: “Bet, ja tās grib ko zināt, lai prasa mājās saviem vīriem (1.Kor. 14:35). Lietu vēl skaidrāku padara vēstule Timotejam: “Mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru. Korintas draudzē un, iespējams, arī citās tā laika draudzēs, problēma bija sajukums dievkalpojumos, kad sievietes nereti traucēja tā norisi ar saviem jautājumiem un publiskajiem komentāriem. Tāpēc visdrīzāk te runa ir tieši par šāda veida runāšanas aizliegumu draudzes sapulcēs, tāpat par sieviešu tieksmi būt gudrākām un pamācīt vīriešus garīgos jautājumos, kā arī centieniem valdīt pār vīriem ģimenē un, iespējams, arī draudzē.

Līdz pat 19.gadsimta nogalei sievietes kristietībā nekad nav bijušas draudžu vadītājas. Pēdējos gados gan parādījušies pētījumi, kas tomēr cenšas atrast sievietes vadītājas agrīnajā kristietībā. Pazīstamākā ir versija par “apustuli Jūniju” (Romiešiem 16:7), kas, izrādās, esot bijusi sieviete, iespējams, apustuļa Andronika sieva. Daudz apšaubāmāka šķiet Marijas Magdalēnas “reabilitācija”, kas arī nemaz neesot bijusi “netikla sieviete”, bet “pirmā evaņģēliste” un “apustuļu apustule”. Iznākums šādai “reabilitācijai” ir feministiskā mākslas filma “Marija Magdalēna”, kas rupji vilto Bībeles vēsti, tēlojot visus Kristus mācekļus kā muļķa vīriešus un sieviešu nīdējus, bet Magdalēnu kā viedu sievieti, kad dod padomus garīgos jautājumos ne vien apustuļiem, bet arī… pašam Kristum. Lieki teikt, ka šāda interpretācija ir pilnīgā pretrunā Svētajiem Rakstiem. Mums gan daudz pievilcīgāka un iedvesmojošāka šķiet tāda Marija Magdalēna, kāda tā patiesi parādīta Bībelē - no grēkiem atbrīvota, izglābta grēciniece, kas kļuvusi par jaunu radījumu Kristū un no sirds gatava kalpot savam Kungam.

Visalielākās aizdomas rada tas, ka visi šie atklājumi parādījušies tieši pēdējo gadu desmitu laikā, arvien spēcīgākai kļūstot feministu kustībai Baznīcā. Tas liek vaicāt, vai tikai šie atklājumi nav saistīti ar centieniem pierādīt savu patiesību, tostarp sieviešu ordinācijas jautājumā. Tāpat Baznīcas feministes “atklājušas” virkni sievietes-garīgās līderes 2.-4.gadsimtā. Tomēr iedziļinoties, kā šīs sievietes raksturotas, ieraugām šādus apzīmējumus - sieviešu kopienas dibinātāja, klostera dibinātāja sievietēm, mājas baznīcas dibinātāja un vadītāja sievietēm. Tās visas ir kalpotājas specifiski sieviešu auditorijai. Mūsdienās varētu teikt - kalpotājas sievietēm, māsu pulciņu vadītājas. Tāpat nav nekas pārsteidzošs, ka sieviešu klosteru dibinātājas un vadītājas bija un ir sievietes. Tomēr ne Romas katoļu, ne Austrumu ortodoksajā (pareizticīgo) Baznīcā sieviešu klosteru vadītājas, lai gan būdamas garīga amata nesējas, nekad neveic īpašās svētdarbības (Komūnija, privātā grēksūdze, mūķeņu iesvētīšana). Tā vienmēr bijusi un joprojām ir tikai un vienīgi priesteru vīriešu privilēģija.

Šo pārdomu autors pieder konfesijai, kur sievietes mācītājas tiek akceptētas. Mūsdienu vasarsvētku kustībā jau no tās pirmsākumiem sievietes gan vadījušas draudzes, gan bijušas evaņģēlistes, diakones un cita veida kalpotājas. Arī šodien vasarsvētku draudzēs var sastapt sievietes, kas veic mācītāja kalpošanu. Tomēr ir viena būtiska nianse. Visas sievietes, kas kalpojušas vai kalpo kā mācītājas, nekad pašas nav apzināti meklējušas šo godu. Ir mācītājas, kas šādi tiek sauktas tāpēc, ka viņu vīri ir draudzes vecākie mācītāji, bet Kristū vīrs un sieva ir vienoti. Taču citas sievietes par mācītājām kļuvušas apstākļu dēļ, kad konkrētajā laikā un vietā nav bijis neviens šim amatam piemērots vīrietis ar nepieciešamajām garīgajām un personīgajām kvalitātēm. Bija draudze, bet nebija garīdznieka, kas to aprūpētu. Tā ir pavisam atšķirīga situācija no tās, kādu redzam luterāņu Baznīcā.

Kopumā vasarsvētku draudzes pieturas pie atziņas, ka vadītāja lomu Dievs primāri uzticējis vīrietim. Taču situācijās, kas piemērotu vīriešu trūkst, kalpošanu var uzņemties arī sieviete, lai draudze nepaliktu bez garīgas aprūpes. Bībelē teikts, ka vajadzības gadījumā pat bērni un akmeņi var sludināt. Tajā pašā laikā, kā liecina vasarsvētku draudžu goda bīskaps Jānis Ozolinkevičs, sievietes mācītājas ne reizi vien viņam lūgušas dot tām palīgu vīrieti, kurš ar laiku varētu pilnībā pārņemt mācītāja pienākumus. Kāpēc dažas sievietes ar varu laužas mācītāja amatā, kamēr citas, kuras šo kalpošanu jau izbaudījušas, labprātāk vēlētos to nodot vīru rokās? Iespējams tāpēc, ka draudzes vadīšana ir smags uzdevums sievietei, bet varbūt tāpēc, ka šajā kalpošanā sievietes tomēr nejūtas īsti laimīgas?

Bībelē ir vārdi: “Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā” (Jēkaba 3:1). Vispirms, mācītāju kontekstā šeit primāri tiek uzrunāti tieši vīrieši, taču daudz būtiskāks ir cits jautājums: kāpēc gan sievietes tik ļoti vēlas uzņemties tieši šo smago atbildības nastu - draudzes gana, mācītāja kalpošanu? Var jau būt, ka viņas nebaida “grūtāka tiesa”, taču viņām vismaz nāktos apdomāt to garīgo, emocionālo un fizisko slodzi, kādu pieprasa mācītāja kalpošana. Losānes kundze gan iebilst: “Sievietes jau sen ir uzņēmumu vadītājas, politiskās līderes, ķirurģes”. Tas tiesa, bet vai šajos fiziski un psiholoģiski smagajos amatos viņas patiesi jūtas piepildījušas savu sievietes aicinājumu un ir laimīgas? Un pats galvenais - vai laimīgi jūtas viņu vīri, bērni un pārējā ģimene?

Pavisam dīvaini ir diskusijās par sievietēm mācītāja amatā atsaukties uz sekulārās pasaules likumiem un atziņām, kas nekādi nevar būt mēraukla patiesam kristietim. Ir pilnīgi vienalga, ko par šo jautājumu saka tā sauktās cilvēktiesības un sekulārais feminisms. Vēsturiski sievietes kristīgajā Baznīcā nekad nav veikušas priesteru un draudžu vadītāju kalpošanu, toties vienmēr bijušas labas palīdzes ģimenē, draudzē, Baznīcā. Un neviena tāpēc nav jutusies apspiesta vai pazemota. Tieši pretēji - sievietes šajā palīdzes, mātes un pavarda sargātājas lomā radušas dzīves piepildījumu.

Šī Dieva iedibinātā kārtība sāka brukt Renesanses laikmetā, īpaši tā vēlīnajā periodā, kad Dieva vietā visa centrā tika nolikts cilvēks ar tā baudām un iegribām. Sekoja dažādu sekulāro filozofiju atdzimšana un ateistisko ideoloģiju  veidošanās, kas Dieva Bībelē izteikto gribu atmeta kā novecojušu un modernajam laikmetam neatbilstošu. Viena no šīm ideoloģijām - ateistiskais marksisms - par vienu no savām prioritātēm deklarēja sievietes atbrīvošanu no “3K” - bērnu audzināšanas, virtuves un baznīcas (vācu - Kinder, Küche, Kirche). Tā Dieva sievietē ieliktais aicinājums tika pasludināts par verdzību. Uz šīs ideoloģijas bāzes izauga visa modernā feminisma kustība. Šodien šīs bezdievīgās ideoloģijas turpinājums rodams jaunajās neomarksisma un neoliberālisma kustībās.

Kā marksistiski feministiskā ideoloģija izkropļoja sievietes un vīrieša patieso būtību Padomju Savienībā un citās komunistiskajās zemēs, labi atceras tie, kas dzīvojuši šajā režīmā. Padomju propaganda spieda cilvēkus ticēt, ka vīrieši un sievietes ir savstarpēji pilnībā aizvietojami un viņu Dieva dotajām atšķirībām nav itin nekādas nozīmes sociālistiskā sabiedrībā. Un sievietes arī pārņēma daudzus vīru darbus - bija traktoristes, kombainieres, vadīja ekskavatorus un kravas celtņus, raka grāvjus, strādāja visu līmeņu priekšnieču amatos. Rezultāts bija masveidīga vīrišķīgu sieviešu un kā pretstats tam - mīkstčaulīgu un bezatbildīgu vīriešu veidošanās. No šīs ideoloģijas sekām sabiedrība cieš joprojām, jo Dieva noteiktās kārtības pārkāpšana vienmēr radīs tikai sajukumu.

Savā rakstā Losāne saka: “Lamājot mūs par feministēm, viņas (domātas kristietes, kas nepiekrīt sieviešu ordinācijai - Red.) ir piemirsušas, ka par iespēju piedalīties Saeimas un pašvaldību vēlēšanās līdztiesīgi vīriešiem viņām ir jāpateicas feminisma pirmajam vilnim un pirmajām feministēm, kuras izcīnīja sieviešu primārās politiskās tiesības.” Rudīte gan “piemirst”, ka līdzās leģitīmām prasībām feministu kustība izvirza arī citas, Dieva Vārdam pilnīgi pretējas - brīvi izvēlēties un mainīt seksuālos partnerus (arī ārpus laulības), tiesības brīvi šķirties un no jauna precēties, kad un cik reizes patīk, tiesības uz legālu nedzimušo slepkavību (abortiem) un tamlīdzīgas morālas “maucības”.

Feminisma ideoloģija viennozīmīgi ir naidīga kristīgai ģimenei. Lai nevienu nepieviļ agrīnā feminisma prasības pēc sieviešu politiskās un saimnieciskās vienlīdzības. Dziļākajā būtībā feminisms nāk no tā paša avota, kur saknes rod gan prasība pēc “tiesībām uz savu ķermeni”, gan kopdzīve bez laulības vai seksuālas attiecības ārpus laulības, gan homoseksuāļu “praidi” un citas ģimeni ārdošas lietas. Atbaidošs piemērs ir arī perversās feministu “draudzes” dažviet pasaulē, kurās pat Dievs tiek padarīts par sievieti. Tāpēc jo nesaprotamāka ir dažu luterāņu teoloģu koķetērija ar sekulāro feminismu. Ja šīs kundzes sevi uzskata par Kristus sekotājām, viņām nāktos apdomāt, ka, Bībeles vārdiem runājot, ir neiespējami dzert gan no Kristus, gan vienlaikus no ļauno garu kausa (1.Korintiešiem 10:21).

LELB arhibīskaps Jānis Vanags kādā intervijā izteicies: “Sieviešu ordinācija ir solis ceļā uz geju laulību atzīšanu!” Pārāk radikāli? Šķiet, kāds gan sakars sieviešu ordinācijai ar homoseksuāļiem? Diemžēl pasaules prakse rāda, ka tajās “Baznīcās”, kurās aktīvi atbalsta sieviešu ordināciju, tikpat aktīvi tiek atbalstītas arī homoseksuāļu laulības un pat ordinācija Baznīcas amatos. Šīs prakses iet roku rokā, jo abas sakņojas liberālās teoloģijas nostādnēs. Atšķirībā no tradicionālās kristietības, liberāļi visu Bībeles tekstu neuzlūko kā Svētā Gara iedvesmotu, neapšaubāmu un nemainīgu Dieva Vārdu, bet vairāk kā vēsturiski reliģiska satura sacerējumu, kas gan satur Dieva Vārdu, bet ne viss tajā ir Dieva Vārds. Un, ja reiz Bībele pilnībā nav nemainīgs Dieva Vārds, bet satur arī laikmeta ietekmētus cilvēku uzskatus, tad arī Baznīcas mācībai jāmainās, atbilstoši katra laikmeta uzskatiem un prasībām.

Liberālās teoloģijas ietekmētās draudzēs sieviešu un homoseksuāļu
ordinācija Baznīcas amatos iet roku rokā.

Mūsu zemē galvenā liberālteologu kalve ir Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte. Lielākā daļa tās mācībspēku ir liberāli teoloģiskās ideoloģijas caurcaurēm ietekmēti. Ne velti vairākas kristīgās konfesijas šīs fakultātes beidzējus nemaz nepielaiž garīdznieka kalpošanai, ja vien tie nav beiguši arī kādu konkrētās konfesijas atzītu mācību iestādi. Zināmi pat gadījumi, kad kristieši, kam pirms mācībām fakultātē bija visnotaļ bibliski uzskati, pēc fakultātes beigšanas sākuši paust strīdīgas un Bībelei pretrunīgas atziņas, bet reizēm pat nopietni tikuši sašūpoti viņu ticības pamati Tāpēc nav pārsteigums, ka arī lielākā daļa dumpinieču, kas aktīvi karo ar LELB vadību sieviešu ordinācijas jautājumā, nāk tieši no LU Teoloģijas fakultātes profesoru un absolvenšu rindām.

Ar to nebūt negribam apgalvot, ka visas Teoloģijas fakultātes beidzējas būtu liberālteoloģes vai feministes. Tomēr attiecībā uz luterānēm problēma slēpjas faktā, ka lielākā daļa ordinēto mācītāju sieviešu kalpo trimdas LELBĀL draudzēs, bet šī Baznīca, kuru vada “archibīskape” Lauma Zušēvica, pazīstama ar savu izteikti liberālo nostāju, tostarp homoseksuālisma jautājumā. No LELBĀL nācis gan homoseksuāļus vienmēr atbalstošais mācītājs Juris Cālītis, kurš 2006.gadā tika izslēgts no LELB, gan anglikāņu Sv.Pestītāja draudzes mācītāja Jāna Jēruma-Grīnberga, par kuru īsti nevar saprast, kas viņa ir - luterāne jeb anglikāne, un kuras draudzē kalpotāju amatos ir arī homoseksuāli orientēti cilvēki.

Tāpēc visām latviešu luterānēm, kas tiecas pēc mācītāja amata tik ļoti, kas tādēļ ir ar mieru mainīt savu Baznīcu, vajadzētu labi pārdomāt, vai denominācija, kura tās aicina darbā, patiešām sludina un praktizē Kristus Evaņģēlijam pilnīgi atbilstošu mācību. Citādi, kā tautas paruna saka, “no vilka bēgot var viegli ieskriet lācim rīklē”. Pat ja šāda jaunizcepta mācītāja, vadot viņai uzticēto draudzi, gribēs stingri pieturēties Dieva Vārda principiem, liberālais vairākums šādā dievišķos orientierus zaudējušā “Baznīcā” viņai to nekad nepieļaus. Vai mācītāja amata dēļ patiesi ir vērts slēgt kompromisus ar savu sirdsapziņu? Sirdsapziņu gan var apklusināt, bet piemānīt Svēto Garu neizdosies nekad.

LELBĀL arhibīskape Lauma Zušēvica (labajā pusē)
un viņas “ganāmpulka” feministiskie homopraidus atbalstošie gani un ganes.

Ņemot vērā, ka vasarsvētku draudzēs sievietes mācītājas noteiktos apstākļos tiek atzītas un diskusija par šo tēmu lielākoties skar luterāņus, “Laikmeta zīmes” varētu par šo problēmu nerunāt. Varbūt mums pat vajadzētu luterāņu mācītājas aizstāvēt, jo vasarsvētku/harizmātiskā kustība sievietes mācītājas akceptē. Tomēr ir iekšēja sajūta, ka visā šajā kņadā ap luterāņu sieviešu ordināciju ir kaut kas fundamentāli nepareizs, nebiblisks. Tas visdrīzāk nav jautājums par šīs problēmas teoloģisko pusi, bet par gluži citu aspektu - dumpīguma un sacelšanās garu, kas diemžēl mājo arī daudzos mūsdienu kristiešos. Kareivīgajās luterāņu “sieviešu tiesību” cīnītājās jau nu noteikti.

Mums šķiet pilnīgi aplam, ka kristietis, ja vien viņš vēlas palikt savas Baznīcas vai draudzes loceklis, publiski nostājas pret saviem vadītājiem un ticības biedru vairākumu, turklāt iznes šīs nesaskaņas ārpus Baznīcas, denominācijas vai konfesijas ietvariem, meklējot atbalstu un apsūdzot savu Baznīcu bezdievīgās sekulārās sabiedrības priekšā. Šāda rīcība nav garīgi atdzimuša kristieša cienīga. Protams, ja vien runa nav par fundamentāli nozīmīgām un cilvēka pestīšanai kritiski svarīgām lietām, piemēram, nepārprotamu maldu mācību. Sieviešu ordinācija ir diskutējams, taču tuvu ne “dzīvības vai nāves” jautājums. Tāpēc citādi kā par dumpības un sacelšanās garu atsevišķu latviešu luterāņu teoloģu pieteikto “karu” arhibīskapam Vanagam un LELB garīdznieku vairākumam nosaukt nevar.

LELB ietvaros sievietēm šodien dotas visplašākās iespējas kalpot. Draudžu darbā viņas sastopamas visur - kā draudžu priekšnieces, grāmatvedes, administratores, svētdienskolotājas, diakonijas darbinieces, mūzikas kalpošanā, lūgšanu grupās, kā garīgās padomdevējas un pat evaņģēlistes, kas provinces draudzēs nereti pielīdzināms mācītāja amatam. Lielākā daļa jūtas svētītas un gandarītas šādi kalpojot Kristum un līdzcilvēkiem. Atņemiet jebkurai luterāņu draudzei kalpotājas sievietes un paskatieties, kas paliks pāri. Bez sievietēm kalpotājām lielākā daļa mūsdienu draudžu nemaz nevarētu pastāvēt. Starp citu, tieši tāpat ir citās konfesijās. Par kādu diskrimināciju gan ir runa?

Bet atgriezīsimies pie Rudītes Losānes. Kas īsti Rudītei pietrūka LELB? Šķiet, viņa bija sasniegusi visu, ko sieviete teoloģe var vēlēties. Beigusi Latvijas Valsts konservatorijas Kultūrizglītības darbinieku nodaļu, mācījusies Latvijas Kristīgajā akadēmijā, ieguvusi maģistra grādu LU Teoloģijas fakultātē, studē Teoloģijas un reliģiju zinātnes doktora studiju programmā. Kalpo Iļģuciema sieviešu cietuma kā kapelāne, ilgu laiku bijusi evaņģēliste Vangažu draudzē, kas luteriskajā Baznīcā faktiski nozīmē tikpat kā draudzes mācītāja. Kristīgajā sabiedrībā Rudīte pazīstama arī kā garīgu dzeju autore. Losāne ir Latviešu Luterāņu Sieviešu Teoloģu Apvienības prezidente un cietuma kalpošanas “Prison Fellowship International” Latvijas nodaļas valdes locekle, bet viņas izveidotā ieslodzīto sieviešu resocializācijas programma “Mirjama” ieguvusi atzinību valsts mērogā un arī starptautiski par to ir liela interese.

Un visu šo svētīgo kalpošanu, kuras ir tik daudz, ka tā paveikšanai, šķiet, vajadzētu pietrūkt diennakts stundu, Rudīte apmainīja pret cilvēciskām ambīcijām obligāti būt mācītājai, tā nostājoties publiskā opozīcijā savas Baznīcas Satversmei un vadītājiem? Absurda un neloģiska rīcība! Ko viņa ar šo soli ieguva? Pilnīgi neko. Zaudēja gan - kā pati raksta: “Man ir liegts kalpot LELB. Es vairs nedrīkstu kalpot pie altāra, nedrīkstu sludināt no kanceles, kā to biju darījusi līdz tam”. Vai bija tā vērts? Nezinām, ko šodien uz šo jautājumu atbildētu Rudīte, taču viņas gadījums ir spilgta liecība tam, cik bīstams pirms tam gluži normālam kristietim var būt liberālās teoloģijas graujošais maldu gara iespaids.

Rudīte Losāne (labajā pusē) pēc savas ordinācijas
kopā ar liberālās LELBĀL arhibīskapi Laumu Zušēvicu (kreisajā pusē).

Lūdzot ordināciju no LELBĀL bīskapes rokas, Rudīte pati sevi izslēgusi no LELB kalpotāju rindām, tāpēc ir tikai pareizi, ka vadīt LELB dievkalpojumus bez šīs Baznīcas garīdznieka klātbūtnes viņa vairs nedrīkst. Visām latviešu teoloģēm, kas ordinētas LELBĀL vai citās denominācijās, nevajadzētu apvainoties par to, ka viņas tiek automātiski izslēgtas no kalpošanas LELB. Ja reiz kāds izvēlas apzināti pārkāpt savas Baznīcas iekšējās kārtības noteikumus un nostājas pret savu kolēģu vairākuma viedokli, tādam nāksies kalpošanu turpināt tajā Baznīcā, kuras ordināciju viņš labprātīgi izvēlējies. Tikai viena nelaime - LELBĀL liberālā attieksme pret grēku un Dieva likumiem var izrādīties bīstams šķērslis gan jūsu pašu, gan jūsu draudzes locekļu garīgai pieaugšanai un svētdzīvei Kristū.

Savā rakstā Rudīte cenšas mazināt teoloģisko argumentu nozīmi šajā diiskusijā, apsūdzot oponentus ideoloģiskos aizspriedumos: “Atsevišķas reliģiskās kopienas (LELB?) pie mums kļuvušas par pēdējo bastionu tiem, kuri nespēj pieņemt dzimumu līdztiesību. Bet - kur tiek noliegta dzimumu līdztiesība, tur veidojas laba augsne vardarbībai pret sievieti. Te svarīgi atcerēties, ka vardarbība nav tikai fiziska, bet arī psiholoģiska un emocionāla. Latvija izpratnē par sievieti garīgā amatā Eiropas kontekstā ir kā antikvāra saliņa. Rodas jautājums - kā Latvijā ilgstoši var dominēt šāds uzskats par sievieti?” Kāds uzskats? LELB sievietes darbojas gandrīz visās kalpošanas nozarēs. Vai tiešām tieši mācītāja amats ir tik eksistenciāli svarīgs, lai tā dēļ iniciētu strīdus un pat šķelšanos pašām savā Baznīcā?

Bet varbūt patiesi eksistenciāli svarīgs? Lielākā daļa ordinēties gribošo vai jau ordinēto sieviešu mācītāju apgalvo, ka šai kalpošanai viņas aicinājis Dievs. Kurš gan uzdrīkstētos apstrīdēt Dieva aicinājumu? Tomēr tas, ka Dievs šīs māsas aicinājis garīgai kalpošanai, nebūt nenozīmē, ka šai kalpošanai obligāti jābūt draudzes mācītāja amatam. Problēma ir tā, ka mūsdienās mācītājs draudzē ir galvenais un teju vienīgais garīgais līderis. Apustuļu laikā draudzē nebija viena vadītāja-mācītāja, bet draudzi vadīja vecajo padome - apustuļi, pravieši, evaņģēlisti, gani, skolotāji (mācītāji) (Efeziešiem 4:11). Tomēr galvenā draudzes autoritāte bija bīskaps, kas pārraudzīja visas kādas pilsētas vai apgabala kristiešu kopienas. Bet bīskapu amatos, cik zināms, sievietes neiesvētīja. Turklāt diez vai Dievs kādu aicinātu kalpošanas amatā, ja tas šī konkrētā cilvēka Baznīcā radītu šķelšanos un konfliktu ar Baznīcas vadību un vairākumu garīdznieku. Tā mēdz būt kādos īpašos individuālos gadījumos un īpašai kalpošanai, bet ne ikdienā. Jo Dievs nav šķelšanās un naida, bet miera un kārtības Dievs.

Lai gan sieviešu ordinācijas liegumam LELB un citu konfesiju Baznīcās neapšaubāmi ir teoloģiska argumentācija, feministes mēdz apvainot Baznīcu sistēmiskā sieviešu diskriminācijā. Arī Rudīte raksta: “Kaut Latvijā vairumā reliģisko kopienu šāda attieksme pret sievieti tiek skaidrota ar teoloģiskiem konceptiem, pētījumi pierāda, ka to daudzviet nosaka sociālie un psiholoģiskie aizspriedumi, kā arī sabiedrībā iesakņojušies stereotipi”. Bet tā taču ir feministu stratēģija - apgalvot, ka “sieviešu nīšanas gēns” vīriešos ir teju iedzimts, gluži tāpat, kā tā sauktie antirasisti apgalvo, ka baltais cilvēks jau piedzimst kā rasists. Tāpat sieviešu ordinēšanas piekritējas mēdz atsaukties uz galēji liberālajām pasaules luterāņu Baznīcām, kurās visās sievietes tiek ordinētas. Nu un tad. Šīs “baznīcas” ordinē arī gejus un lesbietes. LELB nedara ne vienu, ne otru, un tai uz to ir visas tiesības.

Statistika pierāda, ka lielākā daļa Latvijas luterāņu ir noraidoši pret sievietēm mācītājām Baznīcā. Vai viņi visi ir sieviešu nīdēji? Tādā gadījumā par pašu dzimuma nīdējām jāpasludina arī vairākumu luterāņu sieviešu, kas tāpat neatzīst sieviešu ordināciju mācītāja amatā. Varbūt daudzām arī nekas nebūtu pret sievietēm mācītājām, tomēr kā savas Baznīcas locekles viņas pakļaujas tās Satversmei un LELB vadības un garīdznieku vairākuma lēmumam. Šis jautājums gadu gaitā LELB ticis diskutēts un izdiskutēts, nonākot pie šāda gala lēmuma. Ja liberāļi tik ļoti rūpējas par “demokrātismu” Baznīcā, viņiem nāktos demokrātiski samierināties ar vairākuma lēmumu. Tad tā būtu patiesa demokrātija.

Mūsuprāt, galvenais “sieviešu jautājumā” nav viņu spēja vai nespēja izpildīt mācītāja pienākumus. Sievietes ir pierādījušas, ka spēj teju visu, ja vien ļoti grib. Nav runa par fizisko vai psiholoģisko varēšanu. Tomēr, kā zināms, ne viss, ko varam, ir arī derīgs un nāk mums par labu. Šodien sievietes ir visur, tostarp armijā. Taču, kā reiz privātā sarunā izteicās kāds virsnieks kristietis, daudzi viņa kolēģi viennozīmīgi atzīst, ka dienests armijā nāk sievietēm tikai par sliktu, padarot tās pārāk vīrišķīgas un valdonīgas. Varbūt līdzīgi ir Baznīcā - vadītājas amats draudzē sievietei vienkārši ir pārāk smags un stresains? Varbūt vadīšana nav īsti piemērota sievietes mentalitātei? Var diskutēt par teoloģiskiem aspektiem sieviešu ordinācijā, taču dievišķās subordinācijas principu, kas vadītāja un priestera amatu gan ģimenē, gan draudzē uzticējis vīriem, neatceļ nekādas laikmeta diktētas pārmaiņas un atziņas.

Ko tad darīt tām latviešu luterāņu teoloģēm, kuras grib būt tieši draudžu mācītājas, un šī mērķa dēļ gatavas sacelties pret savu Baznīcu un pat atstāt to? Pat ja tas jums patiešām ir tik vitāli svarīgs jautājums, nav kristieša cienīgi tāpēc radīt nemieru Baznīcā. Ja nu citādi nevarat, pievienojieties tādai denominācijai, kur jūsu īpašo viedokli viedokli atbalsta. Tomēr vispirms pajautājiet Svētajam Garam, vai jūsu viedoklis patiešām sakrīt ar Dieva viedokli. Diemžēl latviešu luterānēm gandrīz vienīgā alternatīva ir liberālisma cauraustā LELBĀL. Bet ja tā, tad varbūt tomēr labāka izvēle būs palikt savā Baznīcā un dzīves piepildījumu rast tajās kalpošanas iespējās, kādas sievietēm piedāvā LELB?

Mīļās māsas luterānes - lasot šo rakstu nepārdzīvojiet pārlieku. Šis ir tikai viedoklis. Domājam, ka bibliski pamatots, tomēr varam arī kļūdīties. Jums, protams, var būt cits viedoklis. Tomēr svarīgs ir ne tik daudz kāda cilvēka, lai cik teoloģiski izglītots viņš būtu, bet Dieva viedoklis par mums, mūsu izvēli, rīcību un kalpošanu. Tā tas ir arī “sieviešu jautājumā” Kristus draudzē. Lai Dieva miers ar visiem!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (4)

  1. Lai mūsu pozīcija būtu skaidrāka, vēlamies papildināt rakstu ar dažām piezīmēm.

    1. Diskusijā par sieviešu ordināciju nepārstāvam nevienu no oponentiem. Uzskatām, ka sieviešu loma un kalpošana kristīgā draudzē ir diskutējams temats, arī attiecībā uz sievietes kā mācītājas kalpošanu zināmos apstākļos. Nevaram piekrist arī uzskatam, ka sievietes draudzē vispār nevarētu mācīt. Jautājums – ko ar šo jēdzienu saprot? Skolotāju svētdienskolā, lektori Bībeles skolā? Kāpēc ne. Pavisam dīvaina šķiet doma, ka sieviete draudzē vispār nedrīkst atvērt muti. Šāds uzskats būtu pretrunā paša Pāvila teiktajam citās viņa vēstulēs, kur tiek pieminētas sievietes pravietes, evaņģēlistes, diakones. Uzskatām, ka Pāvila rakstītais Korintas draudzei tādēļ jāsaprot mazliet citādā kontekstā, par ko stāstīts mūsu rakstā.

    2. Neskatoties uz augstākminēto, atzīstam, ka Dievs vadītāja un priestera atbildību gan ģimenē, gan draudzē primāri uzticējis vīriem, kā to nepārprotami pauž Bībele. Tā ir Dieva noteiktā hierarhiskā kārtība: Dievs (Tēvs) – Kristus – vīrs – sieva. Tā ir dievišķi noteikta subordinācija nevis sievietes diskriminācija. Tomēr Dievam ir arī suverēnas tiesības īpašos gadījumos aicināt garīgā kalpošanā sievietes, kad daudzi vīri atstājuši savu dievišķo aicinājumu un kalpotāju vīriešu trūkst. Personīgi esmu saņēmis daudz svētību no vairāku izcilu sieviešu mācītāju sludinātās vēsts, un reizēm sievietes sludināšanas jomā pārspēj vīrus. Kā ir ar sievieti – draudzes vadītāju, par to nemāku spriest, jo pašam nekad nav nācies ko tādu pieredzēt.

    3. Tomēr vairākas no mācītājām, ko personīgi pazīstu, atzīst, ka tas ir ļoti smags amats sievietei, un viņas to vislabprātāk nodotu vīrieša rokās. Ja draudzē vairākums ir sievietes, iespējams, ka sieviete mācītāja ir pat labs risinājums, taču ja ir arī daudz vīru, būt labam ganam vīriem, kaut vai garīgās padomdošanas vai privātās grēksūdzes jomā, sievietei psiholoģiski varētu būt pagrūti. Mācītājas statuss var radīt zināmu neērtību arī pašas mācītājas ģimenē. Kā gan jūtas šādas sievietes mācītājas vīrs, ja draudzē viņa ir garīgā vadītāja vīram, bet laulībā vīram ir jāizpilda ģimenes galvas un priestera pienākumi? Šādā duālā situācijā vīri var apmulst un vairs nespēt normāli izpildīt nevienu no šīm lomām.

    4. Taču vissvarīgākā doma, kādēļ vispār tapa šis raksts, bija dažu sieviešu sacelšanās pret savas Baznīcas likumiem un garīgajiem vadītājiem. Katrai organizācijai, kas šajā gadījumā ir konkrēta Baznīca (LELB), ir savi iekšējās kārtības noteikumi, kurus nākas pieņemt visiem, kas vēlas būt šīs organizācijas locekļi. Ja kāds tos nespēj pieņemt, tas nevar būt šīs organizācijas biedrs. Protams, ir iespējas diskutēt un situāciju mainīt, taču ja lielākā daļa tavas Baznīcas locekļu izšķiras par kādu noteiktu risinājumu, tev tas jāpieņem vai jāpamet “organizācija”. Pavisam vienkārši. Taču, ja tev šī organizācija ir ļoti mīļa un tu jūti, ka Dievs tevi grib redzēt tieši te, tad jāmeklē citas iespējas kalpot, kas LELB gadījumā sievietēm ir ļoti plašas, izņemot tikai divus amatus – draudzes mācītājs un bīskaps.

    5. Garīgi jaunpiedzimuša kristieša pavisam necienīgi ir šādā situācijā sākt cīnīties ar laicīga cilvēka metodēm, cenšoties publiskajā telpā kritizēt un apsūdzēt savus garīgos vadītājus, iznesot nesaskaņas ārpus Baznīcas, turklāt vēl apelējot pie laicīgās sabiedrības žēlastības un atbalsta. Arī nesaprotamā iecirtība un spītība – man vajadzīgs tikai mācītāja amats un nekas cits – neliecina par īpašu Svētā Gara klātbūtni. Ir taču tik daudz iespēju kalpot arī ārpus šī amata. Un pavisam nesaprotama ir dažu latviešu teoloģu vēršanās pēc atbalsta sekulārās kustībās, kam citos jautājumos ir pilnīgi pretēji uzskati patiesai kristietībai. Tas viss galu galā noved pie nonākšanas maldu mācību gūstā, kāda, mūsuprāt, ir arī tā sauktās liberālās teoloģijas teoloģiskā sistēma. Tas tikai pierāda veco patiesība – viens nenožēlots grēks, kas varbūt pat nav apzināts, neglābjami noved pie nākamā un tā šis ritenis turpina velties arvien dziļāk bezdibenī.

  2. Paldies Ervīn! Ļoti labs un izsmeļošs raksts, ko derētu izlasīt visiem, kuri par šo tēmu runā. Kad sākās šī polemika par sieviešu ordināciju, ļoti uzkrītoši bija tas, ka reti kāds pieminēja Jēzu vai atsaucās uz Svētajiem Rakstiem, bet pamatoja argumentus sekulārā humānismā - precīzāk kultūrmarksismā. Feministu ideoloģijai ir tieša saikne ar Marksu - ne Kristu.

  3. No katoļu bīskapa Fultona Šīna pravietiskas runas 1947.gadā.

    ****

    Ļoti iespējams, ka mūsu paaudzei raksturīgais liberālisms pasaules vēsturē ir tikai pārejas posms no civilizācijas, kas reiz bija kristīga, uz tādu, kas būs izteikti nekristīga.

    Otra lielā patiesība, par kuru vēstī šī laika zīmes, ir tā, ka mēs pavisam noteikti piedzīvojam reliģijā nebalstītas civilizācijas beigu posmu, kurai bija raksturīgi uzskatīt reliģiju par kaut ko dzīvei pievienotu, par tādu kā dievbijības piedevu, kas var palīdzēt pilnveidoties tikumībā kādam individuāli, bet nav saistāma ar sabiedrisko domu; kad Dievs bija kluss partneris, kura vārdu firma varēja izmantot, lai izskatītos respektabla, bet kuram nelūdza padomu, kādā veidā būtu kārtojami biznesa darījumi.

    Jauno laikmetu, kurā mēs ieejam, varētu nosaukt par pasaules vēstures reliģisko fāzi. Taču nepārprotiet mani! Vārda “reliģisks” lietojums šeit vēl nenozīmē, ka visi cilvēki pievērsīsies Dievam. Ar to tikai gribēju teikt, ka vienaldzību pret visu garīgo, kas bija raksturīga liberālisma periodam, nomainīs tieksme atzīt augstākus spēkus.

    Tagad vairs nebūs aktuāli cīnīties par jaunām kolonijām vai tautu pašnoteikšanās tiesībām, bet cīņa notiks par cilvēku dvēselēm. Kaujas līnijas jau ir skaidri iezīmējušās, un galvenās tendences vairs neraisa šaubas. Turpmāk cilvēki sadalīsies starp divām reliģijām, kas nozīmē arī pakļaušanos kādai garīgai varai. Nākotnes konflikts celsies starp divām varām, kuras pārstāv Dievs Cilvēks un cilvēks – dievs, citiem vārdiem sakot, starp Dievu, kurš kļuva Cilvēks, un cilvēku, kas dara sevi par dievu; starp brāļiem Kristū un sabiedrotajiem antikristā.

    Taču antikrists netiks saukts savā vārdā, jo citādi tam nebūtu sekotāju. Viņš nenēsās sarkanas zeķbikses, nespļaus sēru, nestaigās ar žebērkli un neluncinās bultai līdzīgu asti kā Mefistofelis no izrādes “Fausts”. Svētajos Rakstos nav atrodama neviena liecība, kas apstiprinātu populārā mīta patiesumu, kurā velns tēlots kā āksts, kas tērpies sarkanās drēbēs. Tā vietā sātans ir aprakstīts kā kritušais eņģelis un “šīs pasaules valdnieks”, kura galvenais mērķis ir mums iestāstīt, ka nekāda cita pasaule neeksistē. Viņa paustais domu gājiens ir vienkāršs: ja nav debesu, tad nav arī elles; ja nav elles, tātad, nav arī grēka; bet, ja nav grēka, nav arī tiesneša, un ja jau nav tiesas, tad ļaunums ir vien tas pats, kas labums, un labums – tas pats, kas ļaunums.

    Taču par visu svarīgāk ir atcerēties Kunga Jēzus brīdinājumu – sātans būs tik ļoti lielā mērā pieņēmis Dieva izskatu, ka piemānīs pat Dieva izvēlētos.Tik tiešām, velni, kādus mēs jebkad esam redzējuši bilžu grāmatās, nevarētu piemānīt izvēlētos.

    Kādā veidā sātans šajā jaunajā laikmetā atnāks, lai rastu sekotājus savai reliģijai?

    Viņš nāks, maskējies kā Lielais Humānists;
    viņš runās par mieru, labklājību un pārticību, kas ir nevis līdzekļi, lai vestu mūs pie Dieva, bet vienīgi mūsu pašmērķis;
    viņš rakstīs grāmatas par jauno Dieva koncepciju, kas būs pielāgota cilvēku dzīvesveidam; rosinās ticību astroloģijai – lai nevis cilvēka gribu, bet gan zvaigznes darītu atbildīgas par mūsu grēkiem;
    viņš izskaidros cilvēku grēkus no psiholoģijas viedokļa, kā seksuālās atturības sekas; liks cilvēkiem aiz kauna nodrebēt, ja viņu laikabiedri aizrādīs, ka tie nav bijuši pietiekami iecietīgi un liberāli;
    viņš liks vienlīdzības zīmi starp toleranci un vienaldzīgu attieksmi pret labo un ļauno;
    viņš rosinās arvien jaunas laulības šķiršanas, maskējoties aiz uzstādījuma, ka cits partneris ir “vitāli” nepieciešams;
    viņš uzjundīs mīlestību uz mīlēšanos, lai mazinātu mīlestību pret personu;
    viņš piesauks reliģiju, lai reliģiju iznīcinātu;
    viņš pat runās par Jēzu un teiks, ka Kristus bija vislielākais starp cilvēkiem, kas jebkad dzīvojuši; viņš sacīs, ka Kristus misija ir atbrīvot cilvēkus no kalpības māņticībai un fašismam, tā arī nekad tuvāk neizskaidrojot, kā šo jēdzienu būtu jāsaprot.

    Bet, neraugoties uz visu savu šķietamo mīlestību pret cilvēci un veiklajām runām par brīvību un vienlīdzību, viņš būs saglabājis kādu lielu noslēpumu, kuru viņš neatklās nevienam – proti, viņš pat nedomā ticēt Dievam.

    Tā kā viņa reliģija būs brāliskums (kaut arī bez Dieva tēvišķās klātbūtnes), sātans apmānīs pat izredzētos. Viņš izveidos baznīcu ar pretēju ievirzi, kas būs īstās Baznīcas parodija, jo sātans ir Dieva mēdītājs. Tur būs antikrista mistiskā miesa, kaut arī ārēji viss līdzināsies Kristus Baznīcai un Viņa Mistiskajai Miesai.

    Kad vientulības un vilšanās pārņemtajam jauno laiku cilvēkam būs vislielākā vajadzība pēc Dieva, sātans iedvesmos viņu arvien vairāk tiekties pēc sadraudzības ar citiem viņa sabiedrības locekļiem, kas ļaus viņam justies noderīgākam arī bez savu vainu atzīšanas un bez īpašas vajadzības piestrādāt pie savu netikumu labošanas.

    Šajos laikos sātanam ir atraisītas rokas. Vienmēr atcerēsimies, ko mūsu Kungs reiz sacīja Jūdasam un viņa sabiedrotajiem: “Šī ir jūsu stunda” (Lk 22, 53). Dievam ir sava diena, bet ļaunajam – sava stunda, kad gans tiks sists un ganāmā pulka avis izklīdīs (sal. Mt 26, 31).

  4. Viela pārdomām šeit:
    https://en.wikipedia.org/wiki/Ordination_of_women_in_Protestant_denominations#Europe

    Var jau būt, ka Latvijas `atpalicība` šeit ir tieši laikā. Viedokļus nevar apstrīdēt.

Uzraksti komentāru