- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Pasaules zīmolu ikonas. Kečups un “Heinz” impērija

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2020. gada 10. jūlijs 07:00 sadaļā Zīmolu leģendas pasaulē

Klāt vasara un līdz ar to arī lielais grilēšanas un āra cepšanas laiks. Par neatņemamu piedevu pie ceptas vai grilētas gaļas kļuvis kečups - nu jau arī latviešu virtuvē. Kā teikts kādā reklāmā: “Līgo galds bez kečupa ir tas pats, kas Jānis bez ozollapu vainaga”. Mūsu ēdienkartē kečups ienācis no ASV. Ikvienas amerikāņu ģimenes ledusskapī jūs 97 gadījumos no 100 atradīsiet kečupu. Vidēji katrs amerikānis gadā apēd trīs pudeles kečupa. Vasarā, kad Latvijā teju ikvienā dārzā tiek iedarbināti grili un citas cepamierīces, situācija ir līdzīga. Tāpēc šoreiz stāstīsim par iecienītāko tomātu mērci pasaulē - kečupu, un pazīstamāko tās ražotāju - kompāniju “Heinz”.

Kečupa vēsture

Kečupam līdzīgas mērces bija pazīstamas vismaz 300 gadus pirms Kristus. Tiesa, ja ar jēdzienu “kečups” saprotam jebkuru iebiezinātu mērci. Jau Senajā Romā populāra bija mērce no kaltētu anšovu pastas, etiķa, augu eļļas un pipariem. To lietoja, lai izceltu zivs vai putnu gaļas garšu. Tomēr pats vārds “kečups” nāk no Ķīnas. Šajā zemē ar tomātiem gan tam nebija nekāda sakara. Ķīniešu jūrnieki tā sauca no marinētām, fermentētām zivīm, augiem un garšvielām pagatavotu melno mērci, līdzīgu sojas mērcei. Ķīniešu mandarīnu valodas Guandžou dialektā vārds koe-chiap vai kê-chiap (鮭 汁) nozīmē sālsūdeni no zivīm (鮭, lasis; 汁, sula) vai moluskiem. Tiek uzskatīts, ka Ķīnā šī mērce ienākusi no Vjetnamas. Pati senākā pierakstītā ķīniešu kečupa recepte datēta ar 544.gadu.

Senās Romas mozaīkas ar dažādien ēdieniem un ēdienu piedevām,
tostarp zivīm, no kādām izgatavoja kečupa priekšteci - fermentētu zivju mērci.

No Ķīnas populārā zivju mērce 17.gadsimta beigās aizceļoja uz kaimiņu zemēm Malaiziju un Singapūru; vēlāk uz Indonēziju un Filipīnām, kur ar to savukārt iepazinās britu un holandiešu jūrnieki. Malajiešu valodā un Indonēzijas malajiešu dialektā šādu mērci sauc par kĕchap. Malaizijā un Indonēzijā pazīst trīs veidu kečupus - kĕchap asin jeb sālīto kečupu vai sojas mērci, kĕchap manis jeb saldo sojas mērci ar brūno cukuru, melasi, ķiploku, ingveru, anīsu, koriandru un lauru lapām, un kĕchap ikan jeb zivju kečupu, ko gatavo no marinētiem anšoviem ar dārzeņu piedevām. Šādas un līdzīgas kĕchap mērces joprojām var nopirkt jebkurā Dienvidaustrumāzijas lielveikalā.

Kreisajā pusē - šādā veidā Austrumāzijā joprojām gatavo fermentētu zivju mērci - kečupu;
labajā pusē - arī šodien Āzijā nopērkamas gan nedzidrinātas, gan dzidrinātas zivju mērces.

No Malaizijas britu jūrnieki kečupa recepti atveda uz Lielbritāniju, un jau 1690.gadā šis vārds minēts kādā Anglijā izdotā kulinārijas grāmatā. Arī tā laika britu kečups būtiski atšķīrās no mērces mūsdienu versijas. Receptē, kas nodrukāta 1727.gadā, kečupa sastāvā bija anšovi, šalotes sīpoli, etiķis, baltvīns, krustnagliņas, ķiploki, ingvers, pipari, muskatrieksti, mārrutki un citrona miziņa. Tika piedāvāti no zivīm, gliemenēm, sēnēm, gurķiem, pupiņām, olīvām, selerijas, valriekstiem, vēlāk arī no citroniem, upenēm, banāniem, persikiem un citām dārzeņiem un augļiem pagatavoti kečupi. 18.gadsimta vidū šī mērce jau bija populāra visā Apvienotajā Karalistē, kur to sauca par catsup vai ketchup.

Kreisajā pusē - slavenā Elīzas Smitas 1727.gada pavārgrāmata, kurā minēta anšovu kečupa recepte;
labajā pusē - šodien pēc senajām receptēm pagatavota sēņu kečupa pudele.

Līdz 19.gadsimta sākumam kečups bija kļuvis populārs visā Eiropā. No Lielbritānijas tas nokļuva arī britu aizjūras kolonijās Amerikā. Vārdu “kečups” gan tolaik lietoja gandrīz visu sāļu auksto mērču apzīmēšanai, taču tomātu to sastāvā joprojām nebija, jo šo nakteņu dzimtas augu uzskatīja par indīgu. Tomātu dzimtene ir Andu kalni, kur tie aug savvaļā. Kad 16.gadsimtā spāņu konkistadori šos dārzeņus atveda uz Eiropu, tie ilgu laiku tika uzskatīti par dekoratīviem augiem. Tikai daži drosmīgākie atļāvās pagaršot tomātu sulu vai eļļā ceptus tomātus. Tomēr bads Itālijā piespieda zemniekus pamēģināt tomātus izmantot arī pārtikā. Pirmā reģistrētā tomātu mērces recepte Itālijā datēta ar 1839.gadu.

Notikumi līdzīgi attīstījās arī Ziemeļamerikas kontinentā. Pirmās kečupa receptes ar tomātiem amerikāņu kulinārijas grāmatās parādījās vien 19.gadsimta sākumā. 1801.gadā savu recepti publicēja Sendijs Adisons, 1812.gadā viņam sekoja zinātnieks un dārznieks Džeimss Mīss no Filadelfijas, kura receptē bija daudz garšvielu un konjaka, taču ne grama etiķa un cukura. Mīsa mērce tika reklamēta kā piedeva zupām un zivju ēdieniem. 1824.gadā kečupa recepte uz tomātu bāzes tika publicēta arī Mērijas Rendolfas slavenajā pavārgrāmatā “Mājsaimniece no Virdžīnijas”.

Attēlā kreisajā pusē - viens no amerikāņu tomātu kečupa pionieriem Džeimss Mīss;
labajā pusē - Mērijas Rendolfas grāmatas “Mājsaimniece no Virdžīnijas” izdevums.

Taču cilvēki uz tomātiem joprojām raudzījās ar aizdomām, jo tika biedēti, ka tos ēdot, viņu asinis pārvērtīsies skābē. Puritāniskie amerikāņi neesot varējuši tomātu pieņemt arī tāpēc, ka franču valodā to dēvēja par pomme d’amore jeb mīlas ābolu, uzskatot par afrodīziju, kas uzkurina miesas kaisli. Savukārt itālieši tomātus sauca par pomi d’oro - zelta āboliem, kas liecina, ka pirmie Eiropā ievestie tomāti bija dzelteni. 1820.gadā pulkvedis Roberts Gibons no Salemas Ņūdžersijā uz vietējā tiesas nama kāpnēm apēda veselu grozu tomātu, lai pierādītu to nekaitīgumu. Tomēr tomāti amerikāņu ēdienkartē ienāca tikai ap 1830.gadu, bet par ikdienišķu pārtikas produktu kļuva vien ap 1870.gadu.

Etiķete, kas brīdina amerikāņus no “indīgajiem” tomātiem.

Sekoja cita galējība - tomāti tika pasludināti par līdzekli teju pret visām slimībām. Karavadonis un ārsts Džons Kuks Benets no Ohaijo pavalsts pat piedāvāja kečupu tablešu veidā kā līdzekli cīņai ar caureju, žultspūšļa un kuņģa slimībām. Viņa piemērs iedvesmoja arī citus radīt “tomātu tabletes” pret reimatismu, gripu, migrēnu, vai izmantot to kā tonizējošu līdzekli. Taču veikalos nopērkamais kečups ātri bojājās un reizēm pat varēja būt bīstams dzīvībai. Iemesls tam bija īsā tomātu ražas sezona, kuras dēļ svaigus tomātus varēja dabūt vien pāris mēnešus gadā. Taču cilvēki gribēja kečupu lietot augu gadu, un ražotājiem nācās tomātu biezeni uzglabāt līdz nākamajai ražai. Konservantus tolaik nelietoja, tāpēc atverot mucas, biezeni parasti klāja pelējuma, sēnīšu sporu un nāvējošu baktēriju kārta. Šī iemesla dēļ franču kulinārs Pjērs Blots tā laika kečupu nosaucis par “netīru, smirdīgu un pūstošu”.

Kreisajā pusē - kečupa tablešu izgudrotājs, ārsts un karavadonis Džons Kuks Benets;
labajā pusē - kāda cita daktera piedāvātā kečupa “zāļu” reklāma.

Lai risinātu problēmu, ražotāji sāka kečupam pievienot indīgus ķīmiskus konservantus - formalīnu, borskābi, benzoskābi, salicilskābi. Lai produktu padarītu sarkanāku, tam pievienoja pat akmeņogļu darvu, kas ir ārkārtīgi kancerogēna viela. Tolaik kečupu izgatavoja vara vannās. Tas radīja ķīmisku reakciju, kurā produkts kļuva vēl indīgāks. Pēc 1896.gadā veiktā pētījuma datiem, apmēram 90% tolaik veikalā nopērkamā kečupa saturējuši kaitīgas vielas, tostarp tādas, kas varēja izraisīt cilvēka nāvi.

Lai pircēju nevarētu redzēt preces slikto kvalitāti, 19.gadsimtā kečupu nereti pildīja tumša stikla tarā.

Sākumā kečupu pārdeva kā izlejamu mērci, bet 1837.gadā fermeris Džonass Jerkess pirmais izdomāja to iepildīt stikla tarā. Tomēr par īsto mūsdienu kečupa tēvu uzskata Henriju Džonu Haincu, kurš 1876.gadā laida apritē kečupu stikla pudelē. Tieši šo brīdi var uzskatīt par sākumu mūsdienās pazīstamā kečupa uzvaras gājienam. 1904.gadā Hainca kompānija radīja revolucionāru kečupa pagatavošanas tehnoloģiju, ar vakuuma tvaicēšanas metodi bez karsēšanas iegūstot biezu tomātu pastu, kuru, atšķirībā no netvaicētas tomātu sulas, var uzglabāt ļoti ilgi. Turklāt Haincs ražošanā izmantoja tikai veselus nogatavojušos tomātus, nevis atlikumus no konservu fabrikām, kā to darīja citi ražotāji. Haincs arī atteicās no kaitīgajiem konservantiem, to vietā lielā daudzumā izmantojot etiķi.

Klasiskā “Heinz” kečupa pudele un kečupa fasēšana kompānijas fabrikā Pitsburgā.

Sākoties kečupa masveida ražošanai, tam sāka pievienot arī cukuru, kas radīja pazīstamo saldskābo kečupa garšu. Līdz 20.gadsimta sākumam kečupu lietoja galvenokārt kā sastāvdaļu zivju un gaļas ēdienos, bet 20.gadsimtā, kad populāri kļuva “ātrie ēdieni” hamburgeri, fritēti kartupeļi un hotdogi, kečups kļuva par patstāvīgu ēdiena piedevu. Vispirms tomātu kečups iekaroja Ziemeļameriku - 20.gadsimta sākumā ASV un Kanādā to ražoja vairāk nekā 100 uzņēmumu. Pēc tam tas nonāca Lielbritānijā un Austrālijā, savukārt pēc Otrā Pasaules kara kečups kļuva populārs Eiropā un Āzijā.


Kečupa daudzveidība

Klasiskajā kečupa receptē ir piecas sastāvdaļas - tomāti, cukurs, garšvielu maisījums (melnie pipari, paprika, ķiploki), etiķis un sāls. Mūsdienu kečupa galvenā sastāvdaļa ir biezi savārīta un nokāsta tomātu sula vai pasta. Bez jau nosauktajiem ingredientiem kečupam nereti pievieno arī sīpolus, krustnagliņas, kanēli, muskatriekstu, smaržīgos piparus, ingveru, kajēnas piparus. Var lietot arī sarkanos piparus. Bieži vien cukura vietā tiek izmantots kukurūzas sīrups ar augstu fruktozes saturu.

Kečupa kvalitāti nosaka tā krēmīgums. Kvalitatīvam kečupam ir nevis jālīst, bet “lēni jāizslīd” no pudeles. Lai panāktu lielāku mērces vijīgumu, daļa ražotāju tās sastāvā iekļauj kartupeļu cieti, taču tie, kam patiesi rūp produkcijas kvalitāte, no šīs sastāvdaļas atteikušies. Par labu kečupu tiek uzskatīts tāds, kura tecēšanas ātrums no pudeles ir 45 metri stundā. Tiesa, mēdz būt arī citādi standarti. Tā kāds kečupa fans uzstādījis pasaules rekordu, izlejot kečupa pudeles saturu 32,37 sekundēs.

Pēc garšas īpašībām izšķir četrus galvenos kečupa veidus - saldo, skābeno, aso (rūgto) un sāļo. Pazīstama arī jaukta saldeni skāba garša. Tomēr pastāv vēl viens kečupa garšas veids, kas tradicionāls Austrumu virtuvei. Tā ir tā sauktā umami garša. To 1908.gadā atklāja japāņu ķīmiķis Ikeda Kikunae. Cilvēki sagaršo umami, izmantojot garšas receptorus, kas reaģē uz atsevišķām vielām, visbiežāk glutamātu. Umami garša visvairāk piemīt tomātiem, sojas mērcei, zivīm, kā arī fermentētam sieram un citiem ēdieniem, kuros ir liels glutamāta daudzums. Agrīnais tomātu kečups bija vai nu sāļš vai ass, taču šodien ražotāji kečupos izmanto visus piecus pamatgaršu veidus.

Tā kā kečupa sastāvdaļas var būt dažādas, arī kečupa variācijas ir visdažādākās, atkarībā no reģionālām prasībām un īpatnībām. Daži pētnieki mēdz kečupa paveidus iedalīt pēc reģionu principa - Rietumeiropas, Anglijas un Ķīnas kečupos. Citi izdala vēl arī Austrumeiropas kečupu grupu. Rietumeiropas kečupos cukuru nelieto vispār, savukārt Austrumeiropā cukurs tiek pievienots obligāti. Arī angļu tipa kečupiem tiek pievienots samērā daudz cukura, tāpat garšaugi - sīpoli un selerijas. Savukārt ķīniešu kečupiem tiek pievienots kanēlis un daudz vairāk etiķa, nekā citu paveidu kečupiem.

Lai gan veselīga uztura piekritēji kečupu kategoriski atsakās lietot, pēc ārstu un uztura speciālistu domām tas ir visai veselīgs produkts, jo satur likopēnu - dabisku antioksidantu, kura koncentrācija palielinās pārstrādātos tomātos. Likopēns ir noderīgs vēža un sirds slimību profilaksei, savukārt tomātu šķiedras kečupā aktivizē kuņģa-zarnu trakta darbību. Tomēr ražošanas tehnoloģiju dēļ veikalā nopērkamajos kečupos likopīna daudzums var nebūt tik jūtams, tie satur konservantus un citas piedevas. Lai nu kā, tiem, kas ievēro diētu, būs interesanti uzzināt, ka viena ēdamkarote kečupa satur pavisam maz kalorijas un gandrīz nemaz taukus. Diseldorfas Universitātes zinātnieki atklājuši, ka kečupā aktīvi darbojas arī karotinoīdi, kas palīdz ādai cīnīties ar kaitīgo saules starojumu.

Lai arī visu tomātu kečupu pamatā ir tomātu pasta, tam ir daudz dažādu variāciju, ko ražotāji piedāvā bagātīgā sortimentā. Nereti kečupa nosaukums atkarīgs no ēdiena veida, kam tas paredzēts. Veikalu plauktos var ieraudzīt gan kečupus bārbekjū un šašlikiem, pelmeņiem un makaroniem, dārzeņu ēdieniem, gaļai un zivīm, un pat dažādām nacionālajām virtuvēm. Pasaulē joprojām atrodami arī nevis tomātu, bet citu veidu kečupi. Piemēram, Anglijā joprojām populārs ir sēņu kečups, bet filipīnieši mielojas ar banānu kečupu. Pēc kvalitātes kritērijiem rūpnieciski ražotos kečupus iedala augstākajā, 1. vai 2.šķirā, taču ir arī ekstra klases kečupi, kuru izgatavošanā izmanto tikai dabīgus produktus.


Kečups pasaulē

Šodien kečups kā ēdienu piedeva kļuvis populārs visā pasaulē. Tiesa, Itālijā tā lietošanu “nopietnās” virtuvēs uzskata par necienīgu, jo itāliešu lepnums ir augsti kvalitatīva pašu zemē audzētu tomātu mērce. Taču citās zemēs kečups ir ļoti iecienīts. Īpaši daudz to lieto Austrumeiropā. Arī Vācijā tas ir populārs, jo labi sader ar dažādiem nacionālās virtuves ēdieniem. Vāciešu īpaši iecienīts ir kečups ar karija piedevu, ko ielu tirgotāji izmanto kā mērci karstajām desiņām. Kečupu ļoti mīl arī Kanādā, kur radīta pat īpaša kārtainās kečupa kūkas recepte. Bet kečupa lielvalsts, protams, ir un paliek ASV.

Attēlā augšā - vāciešu iecienītais kečups ar kariju, ko visbiežāk izmanto kopā ar ceptām desiņām;
apakšējā attēlā - slavenā kanādiešu kečupa kūka.

Jau kā mērce no tomātiem kečups atgriezies arī Dienvidaustrumāzijā, kur kļuvis par daudzu ķīniešu jeb pareizāk sakot ķīniešu-amerikāņu ēdienu, piemēram, saldskābās vistas gaļas, neatņemamu piedevu. Arī Taizemē kečups ir populārs, nereti aizvietojot tradicionālās mērces un garšvielas. Kečupu tomātu mērces vietā dažādos makaronu ēdienos mūsdienās plaši izmanto Japānā, kur pat radīts īpašs kečupa ēdiens - spageti “Napolitan”. Savukārt Filipīnās daudz iecienītāks par tomātu kečupu ir banānu kečups, kas radās, kad Otrā Pasaules kara laikā šajās salās izbeidzās tomātu krājumi.

Kreisajā pusē - japāņu spageti “Napolitan” ar kečupu; labajā pusē - filipīniešu banānu kečups.

Pieņemts uzskatīt, ka bijušajā Padomju Savienībā kečupu neražoja - bija tikai tomātu mērce. Reklāmas un sludinājumi gan liecina, ka 30.gadu otrajā pusē kečups PSRS tomēr ražots. Taču pēc 2.Pasaules kara šādu produktu Padomju Savienībā, tostarp Latvijā, vairs neražoja, un kečups veikalos atkal parādījās vien 60.gados, kad to piegādāja “brālīgās Bulgārijas” ražotāji. Drīz vien mērce kļuva populāra visā PSRS, daudzviet aizstājot tradicionālās Kaukāza mērces adžiku, tkemali un citas. Mūsdienu Krievijā kečups kļuvis par iecienītāko ēdienu piedevu, nobīdot otrajā plānā tradicionālās ēdienu piedevas mārrutkus un sinepes. Populārs kečups joprojām ir visās bijušās PSRS zemēs.

Reklāma ar 30.gados ražoto padomju kečupu;
labajā pusē - 60.-80.gados PSRS pazīstamā bulgāru kečupa etiķete.

Šodien ikvienā pasaules valstī atradīsies kečupa cienītāji, tomēr visvairāk šīs mērces mīļotāju mīt ASV. Šajā valstī kečups iecelts nacionālā lepnuma godā. Savienotajās Valstīs atrodas arī lielākā kečupa pudele pasaulē - 58 metrus augsta un 21,4 metrus plata. To 1949.gadā Kolinsvillā, Ilinoisas štatā, uz veca ūdenstorņa pamatnes uzbūvēja “W.E.Caldwell Company”. Lai gan šī firma ražo ūdensvadus un energosistēmas, radīt šādu torni-pudeli to rosināja līdzās esošā kečupa rūpnīca. Katru gadu par godu pudelei-tornim tiek rīkots festivāls, notiek ielu gājiens, velosipēdu parāde un citas aktivitātes.

Pasaulē lielākā kečupa pudele - ūdenstornis Kolinsvillā, ASV.

ASV kečupa ražošana ir stingri reglamentēta. Pastāv virkne noteikumu, kas regulē, kādam produktam jābūt. Tajos noteikts gan kādas sastāvdaļas jāizmanto, gan kādam jābūt minimālajam tomātu koncentrācijas daudzumam mērcē. Patērētājam tiek piedāvātas arī īpašs fancy kečups, kurā tomātu koncentrācija ir augstāka nekā likumā noteikts. Noteikumos norādīts arī ātrums, ar kādu kečupam jāplūst. Labs amerikāņu kečups 30 sekunžu laikā nedrīkst aiztecēt tālāk par 14 centimetriem.

Šodien ASV kļuvusi par lielāko kečupa eksportētājvalsti pasaulē. 2016.gadā kečupa eksporta kopsumma sasniedza 379 miljonus dolāru. Taču tikai 1,9% no šī daudzuma (7,3 miljoni dolāru) tika eksportēta uz Eiropu, kamēr 60% (228 miljoni dolāru) nonāca Kanādā. Lielākais kečupa ražotājs ASV ir kompānija “Heinz”, kuras tirgus daļa Savienotajās Valstīs sasniedz 60%, bet Eiropā caur kompānijai piederošām rūpnīcām Lielbritānijā, Nīderlandē un citur - pat 80%. Tajā pašā laikā Eiropa kopumā, ieskaitot arī Eiropas Savienībā neietilpstošās valstis, kečupa eksporta rādītājos krietni pārspēj ASV .

Turpinājums 2.lapā.

“Heinz” kečupa impērija

“Heinz impērijas” dibinātājs Henrijs Džons Haincs piedzima 1844.gada 11.oktobrī. Viņa vecāki bija vācu imigranti - tēvs Džons ASV ieradās no Kalštates toreizējā Bavārijā, kur viņa ģimene nodarbojās ar vīnogu audzēšanu, bet māte Anna Margarēta Šmite - no Hesenes zemes. Henrija tēvs Džons uz ASV devās 19 gadu vecumā pēc karadienesta. Pitsburgā viņš iepazinās ar Annu, abi apprecējās un viņu ģimenē piedzima seši bērni. Henrijs uzauga mīlošā un strādīgā vidē. Māte bija ļoti dievbijīga sieviete, ar bērniem sarunājās tikai vācu valodā un jau no bērnības ieaudzināja viņos izslavēto vāciešu pedantismu, kas vēlāk kļuva par vienu no būtiskākajām Henrija rakstura iezīmēm mūža garumā.

Haincu ģimenes māja, kurā Henrijs pavadīja bērnību, un kas vēlāk kļuva par viņa pirmo fabriku.

No sešu gadu vecuma Henrijs palīdzēja vecākiem dārza darbos, bet deviņu gadu vecumā Pitsburgas centrā sāka tirgot pēc mātes receptes mājās gatavotus rīvētus mārrutkus. Tolaik daudzi bērni piepelnījās, lai finansiāli palīdzētu saviem vecākiem, taču Henrijs ātri vien saprata, ka tā ir arī laba iespēja attīstīt personīgo biznesu. Kad puikam palika 10 gadi, vecāki uzdāvināja viņam 3000 kvadrātmetrus zemes mārrutku un citu dārzeņu audzēšanai. Pēc diviem gadiem Henrijam jau piederēja 12 000 kvadrātmetrus liels dārzs, kurā viņš pavadīja lielāko daļu sava laika.

Henrija mārrutki cilvēkiem patika. Ar laiku tie nonāca lielākajos Pitsburgas pārtikas veikalos, kļūstot par pircēju iecienītu preci. Tolaik rīvēti mārrutki bija visai nekvalitatīvs pārtikas produkts, kuros varēja atrast visdažādākos piemaisījumus un svešķermeņus. Tāpēc tirgotāji savu produkciju parasti fasēja tumša stikla tarā, kas neļāva labi aplūkot preci un noteikt tās kvalitāti. Henrijs izdomāja savus mārrutkus fasēt caurspīdīga stikla burciņās, lai pircēji varētu pārliecināties, ka Hainca produkts ir teicamas kvalitātes. Cilvēkos tas radīja uzticamības sajūtu un viņi labprāt izvēlējās Henrija produktu.

Dažādu krāsu un formu stikla tara, kādā 19.gadsimtā fasēja pārtikas produktus, tostarp mārrutkus.

Beidzot vidusskolu, Henrija bizness bija attīstījies tā, ka nācās algot palīgstrādniekus dārza apkopšanai un ražas novākšanai. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš jau bija nopelnījis tiem laikiem pieklājīgu summu - 2400 dolārus (mūsdienu ekvivalents - 43 000 dolāru). Būdama kristiete, Henrija māte cerēja, ka dēls kļūs par garīdznieku, tomēr viņš nolēma iestāties vienā no labākajām finanšu augstskolām  “Duff’s Mercantile College” un apgūt uzskaiti un grāmatvedību. Pēc koledžas beigšanas, Henrijs 1864.gadā sāka strādāt tēva ķieģeļu fabrikā, 20 gadu vecumā kļūstot par tās faktisko vadītāju.

Henrijs Haincs 20 gadu vecumā.

Paralēli viņš turpināja nodarboties ar dārzeņu audzēšanu un pārstrādi, eksperimentējot un uzlabojot mātes receptes. 1869.gadā Haincs kopā ar draugu Klarensu Noublu Šarpsburgā, Pensilvānijā, izveidoja kompāniju “Anchor Pickle and Vinegar Works”, kas vēlāk pārtapa “Heinz, Noble & Company”. Viņi piegādāja pilsētas ēstuvēm skābētus kāpostus, sālītus gurķus un citus produktus. Tomēr kompānijas firmas produkts bija rīvēti mārrutki stikla burciņās; kā teikts kādā viņu reklāmā - “tīri un izcili”. Sākumā uz produktu etiķetēm kompānijas nosaukums netika rakstīts, un tikai pēc tam, kad pircējiem produkts bija iepaticies, uz etiķetes parādījās zīmols “Heinz & Noble’s Anchor Brand”. Nosaukumā minētais enkurs patapināts no Bībelē pieminētā “dvēseles enkura”, kas apzīmē cerību.

“Heinz, Noble & Company” logo; vidū - stikla burciņa, kādās fasēja kompānijas mārrutkus.

1874.gadā Haincs bijušā vecāku nama pagrabstāvā iekārtoja savu pirmo fabriku. Viņš nolīga vairākas vācu sievietes, kas nodarbojās ar dārzeņu mazgāšanu un konservēšanu. Ar vietējiem fermeriem tika noslēgti līgumi par viņu ražas iepirkšanu. Kompānija iegādājās etiķa ražošanas fabriku Sentluisā, Misūri, tāpat zirgus un furgonus dārzeņu un gatavās produkcijas pārvadāšanai. “Heinz & Noble’s Anchor Brand” produkcija bija pieprasīta, kas ļāva Henrijam krietni nopelnīt un uzturēt ģimeni. Henrijs bija precējies ar skotu-īru izcelsmes amerikānieti Sāru Slouanu Jangu, viņu ģimenē auga četri bērni. Hainci piederēja metodistu Baznīcai un ik svētdienu apmeklēja dievkalpojumus vietējā dievnamā.

Henrijs Haincs, attēlā labajā pusē - kopā ar dzīvesbiedri.

Šķita, ka gan personīgā dzīve, gan bizness ir veiksmīgi sakārtoti, taču tad notika neparedzamais - 1875.gada gurķu raža bija rekordliela, bet līgumi ar fermeriem noteica visas ražas obligātu iepirkšanu par cieti fiksētu cenu. Kompānijai sāka pietrūkt naudas, lai norēķinātos ar fermeriem. Tika mēģināts naudu aizņemties bankā, taču finanšu krīze tolaik bija paralizējusi visu ASV banku sistēmu. Fermeri sāka tiesvedību pret “Heinz, Noble & Company” un tā nonāca to 5000 Savienoto Valstu uzņēmumu skaitā, kas šajā krīzē bankrotēja. Viss kompānijas īpašums tika izpārdots, lai segtu parādus.

Pēc bankrota Klarenss Noubls vairs nevēlējās nodarboties ar privāto biznesu, tāpēc Henrijs 1876.gadā kopā ar brāli Džonu un brālēnu Frederiku izveidoja jaunu uzņēmumu “F. & J. Heinz Company”. Henrija vārds kompānijas dibinātāju sarakstā gan neparādījās iepriekšējo parādu dēļ, taču viņš bija faktiskais uzņēmuma menedžeris un vadītājs. Lielākā daļa kompānijas kapitāldaļu piederēja Henrija mātei. Henrijs centās atjaunot klientu un piegādātāju uzticību, apsolot, ka atdos fermeriem parādu līdz pēdējam centam, kaut bankrota procedūra to nemaz neprasa. Būdams kristietis, viņš savu solījumu izpildīja, turpmākos piecus gadus kārtīgi maksājot parādus, līdz tie bija pilnībā nolīdzināti.

Kompānijas zīmols tika nomainīts no “Anchor” uz “Keystone”, kas simbolizēja Pensilvāniju kā “stūrakmens” štatu. Uzņēmums turpināja ražot mārrutkus, sālītus gurķus un dažādus konservējumus, tomēr Henrijam gribējās izmēģināt ko jaunu. Viņš mēģināja ražot sinepes, taču drīz atrada savu galveno produktu - tomātu mērci jeb kečupu. Tā Amerika iepazina leģendāro “Heinz Tomato Ketchup”. Zinot, ka pircējiem patīk caurspīdīgi tara, “Heinz” kečups tika fasēts tikai tādā. Sākuma gados tika ražoti divu veidu kečupi. Pirmajā kā garšvielas tika izmantoti smaržīgie pipari, krustnagliņas, kajēnas pipari, muskatrieksts un kanēlis. Otrajā - pipari, ingvers, sinepes, selerija, mārrutki un brūnais cukurs.

“F. & J. Heinz Company” preču pavadzīme.

Drīz Henrijs nonāca pie atziņas - lai varētu kontrolēt izejvielām paredzēto dārzeņu kvalitāti, uzņēmumam jābūt pašam savai zemei, kur tos audzēt. Mērce no svaigiem tomātiem, kas izaudzēti turpat Pensilvānijas laukos, ļāva klientiem būt pārliecinātiem, ka tajā izmantoti tikai labākie īpaši atlasīti dārzeņi. Hainca garšīgais, dabīgais un veselībai nekaitīgais kečups drīz iekaroja lielu popularitāti pircēju vidū. Kompānija turpināja piedāvāt arī citus produktus, papildinot sortimentu ar jauniem konserviem, marinādēm un mērcēm. Kečupam sekoja marinēti sarkanie un zaļie pipari, konservēti čili, ābolu sidrs, olīvas, marinēti sīpoli, konservētas ceptas pupiņas un citi izstrādājumi.

1886.gada ziemā Henrijs devās uz Eiropu. Londonā viņš tikās ar pārtikas lielveikala “Fortnum & Mason” iepirkumu menedžeri, kam piedāvāja “septiņus mūsu jaunāko un labāko produktu paraugus”. Šis veikals piegādāja produktus arī britu karaļnamam. Apskatījis piedāvājumu, menedžeris teica: “Es domāju, mister Hainc, mēs nopirksim to visu”. Tā Apvienotā Karaliste kļuva par starta vietu “Heinz” produktu iziešanai pasaules tirgū. Jau pēc desmit gadiem pārdošanas apjomi Apvienotajā Karalistē bija pieauguši tā, ka kompānijas birojs tika atvērts arī Londonā, vēlāk arī “Heinz” fabrika.

Attēlā kreisajā pusē - kompānijas “Heinz” Londonas biroja ēka.

1888.gadā Henrijs izpirka uzņēmuma daļas no saviem radiniekiem, kļūstot par kompānijas vienīgo īpašnieku un pārdēvējot to par “H.J.Heinz Company”. 1890.gadā kompānijas centrālais birojs pārcēlās uz Pitsburgu, kur atrodas vēl šodien. Henrijs ļoti rūpējās par savas produkcijas kvalitāti, organizēja produktu kontroles sistēmu, ieviesa jaunas tehnoloģijas, eksperimentēja ar iepakojumu. 1890.gadā tika radīta arī leģendārā astoņskaldņu Hainca stikla kečupa pudele. Tai bija slaids kakliņš, lai mazinātu mērces saskari ar gaisu un iespējamību, ka tā sabrūnē. Bet ja nu tomēr tā gadītos, šo vizuālo defektu palīdzēja noslēpt mazā etiķete, ko līmēja ap pudeles kakliņu. Pudeles bija aizdarītas ar īsta korķakoka aizbāzni. Šī “Heinz” stikla pudele ASV vēl arvien tiek uzskatīta par dizaina ikonu.

Attēlā labajā pusē augšā - Hainca fabrikas strādniece pie pudeļu aizvākošanas aparāta;
attēlā apakšā - dažādi “Heinz” kečupa pudeļu veidi sākuma gados.

Reiz 1896.gadā braucot pa Ņujorkas dzelzceļu, Haincs ieraudzīja reklāmas plakātu, kas vēstīja, ka kāda firma “ražo 21 apavu veidu”. Drīz kompānija “Heinz” nāca klajā ar saukli par 57 veidu produktiem. Kāpēc tieši tāds skaitlis? Haincs vienkārši paņēma savu iemīļotāko ciparu “5″ un pievienoja tam skaitli “7″, kas tika uzskatīts par veiksmes un svētības simbolu un pozitīvi iedarbojās uz cilvēku zemapziņu. Tā radās leģendārās Hainca “57 veidi”, ko kompānija izmantoja visu savu produktu reklāmā. Patiesībā tolaik uzņēmums jau ražoja 60 produktu veidus, bet šodien to skaits pārsniedz 5700 veidus.

Viena no pirmajām “Heinz” reklāmām ar saukli “57 varieties”, 1897.gads.

Lielu lomu Haincs piešķīra savu produktu reklāmai. Laižot tirgū tomātu kečupu, “Heinz” reklāmas sauklis skanēja: “Dieva dots palīgs mātēm un citām sievietēm virtuvē”. Un dāmas, kuras kaut reizi mūžā bija pavadījušas laiku pie karstas plīts, vārot tomātu mērci, ar saviem maciņiem nobalsoja par jauno produktu. Henrijs daudz braukāja pa valsti, reklamējot savu produkciju vilcienu pasažieriem, jo uzskatīja, ka pircējam vispirms produkts jānogaršo, pirms to iegādāties. Veikali, kas tirgoja “Heinz” produkciju, tika apgādāti ar produktu paraudziņiem, lai pircēji varētu pagaršot uzņēmuma produkciju bez maksas. Haincs arī ieviesa vienreiz lietojamas kartona karotītes, ko pēc lietošanas varēja izmest.

Arī vēlāk uzņēmums izcēlās ar inovatīviem mārketinga paņēmieniem. Tā pasaules izstādē “World’s Columbian Exposition” 1893.gadā Čikāgā Hainca uzņēmumam bija ierādīta vieta izstāžu ēkas 3.stāvā, kur daudzi apmeklētāji nemaz neuzkāpa. Lai piesaistītu cilvēku uzmanību, Haincs visā izstādes teritorijā izplatīja zelta krāsas reklāmas kuponus, kas vēstīja, ka 3.stāvā tos var apmainīt pret bezmaksas dāvaniņu. Un ļaudis pulkiem steidzās pēc dāvanas - maza piekariņa marinēta gurķīša formā. Pirmais, ko viņi ieraudzīja 3.stāvā, bija piramīdas veidā izkārtotas neskaitāmas “Heinz” produktu burciņas un pudeles. Kompānijas stends kļuva par apmeklētāko izstādē. Hainca uzņēmums bija arī viens no pirmajiem Savienotajās Valstīs, kas 20.gadsimta sākumā sāka izmantot neona reklāmu.

“Heinz” stends Pasaules izstādē Čikāgā, labajā pusē apakšā - gurķītis-piekariņš.

Ilgu laiku kompānijas līdzstrādnieki bija centušies radīt ideālo kečupa pagatavošanas veidu, līdz 1904.gadā tas izdevās uzņēmuma darbiniekam Dž.F.Meisonam. Viņš izdomāja jaunu tehnoloģiju, kurā ar vakuuma tvaicēšanas metodi iegūst biezu tomātu pastu, ko bez bojāšanās var uzglābāt ļoti ilgu laiku. Tādā veidā “Heinz” kečupos tika rasta iespēja iztikt bez tiem laikiem pierastajiem ķīmiskajiem konservantiem. Jau drīz kompānija ražoja 5 miljonus kečupa pudeļu gadā. 1905.gadā “H.J.Heinz Company” kļuva par publisku akciju sabiedrību, bet Henrijs Haincs - par tās pirmo prezidentu.

Hainca uzņēmums kļuva arī par iniciatoru obligāto sanitāro normu ieviešanai pārtikas rūpniecībā. Neviens uzņēmums tolaik nespēja konkurēt ar “Heinz” sanitāro normu ziņā. Henrijs personīgi piedalījās produktu tīrības kontrolē, viņa fabrikās vienmēr valdīja ideāla tīrība. Hainca kompānija daudz darījusi bakteriālā piesārņojuma novēršanas zinātnisko un tehnoloģisko risinājumu jomā. Tolaik sanitārais stāvoklis pārtikas uzņēmumos bija ārkārtīgi slikts un saindēšanās ar pārtiku nebija retums. Sadarbībā ar žurnālu “Good Housekeeping” Haincs aktīvi lobēja “Likuma par tīriem pārtikas produktiem un medikamentiem” ieviešanu, ko prezidents Teodors Rūzvelts parakstīja 1906.gadā.

Hainca fabrikās strādājošajiem bija nodrošināta maksimāli komfortabla vide un dažādi sociālās aizsardzības mehānismi. Vairākas reizes dienā strādniekiem pienācās pārtraukums atpūtai, viņu rīcībā bija ģērbtuves ar individuāliem skapīšiem un dušas telpas ar siltu un aukstu ūdeni. Laikmetā, kad daudziem mājās nebija pat ūdensvada, Hainca strādniekiem tika izsniegts tīrs darba apģērbs, darbojās bezmaksas drēbju mazgātuve, strādniecēm sievietēm reizi nedēļā pienācās bezmaksas manikīrs. Šāda greznība 20.gadsimta sākumā bija kaut kas neiedomājams citos uzņēmumos.

Kreisajā pusē - “Heinz” allaž tīri un spodri ģērbtās strādnieces;
labajā pusē - manikīra kabinets strādniecēm (augšā), istabiņa fabrikas slimnīcā (apakšā).

Visu Hainca darbinieku dzīvība bija apdrošināta uz uzņēmuma rēķina, viņiem tika garantēta arī bezmaksas medicīniskā aprūpe. Fabrikā bija sava slimnīca, medpunkts un zobārstniecības kabinets, darbojās kafejnīca, peldbaseins un sporta zāle, bet uz fabrikas jumta bija izveidots dārzs darbinieku atpūtai. Gaisotne uzņēmumā bija izteikti ģimeniska, darbojās dažādas darbinieku interešu grupas, pulciņi un sporta komandas. Bija pat savs koris. Visu šo iemeslu dēļ darbs pie Hainca tika uzskatīts par prestižu un ļoti iekārojamu, kaut Henrijs saviem darbiniekiem izvirzīja augstas prasības.

“Heinz” fabrikas zobārstniecības kabinets (kreisajā pusē) un medpunkts (labajā pusē).

Pirmais Pasaules karš smagi skāra ASV vāciešu kopienu, tostarp Haincu ģimeni. Viņi pat pārstāja savā starpā sarunāties vāciski un uz visiem laikiem sarāva saites ar tēvzemi. Henrijs atbalstīja ASV iesaistīšanos karā pret Vāciju un visus kara gadus darbojās ASV Pārtikas kontroles pārvaldē (Food Administration), vienlaikus vadot savas kompānijas darbu. Neilgi pēc kara beigām - 1919.gada 14.maijā - Henrija Hainca mūžs aprāvās 74 gadu vecumā. Par līdzstrādnieku ziedoto naudu kompānijas dibinātājam tika izveidots piemineklis, ko joprojām var apskatīt uzņēmuma galvenajā birojā Pitsburgā. Tāpat pēc Henrija vēlēšanās Pitsburgā tika uzcelta baznīca viņa mātes piemiņai.

Henrijs Džons Haincs (1844 - 1919); labajā pusē - H.Dž.Hainca statuja kompānijas centrālajā birojā.

Pēc tēva par kompānijas prezidentu kļuva Hovards Haincs. Hovards bija kompetents menedžeris, kurš spēja iepriekš prognozēt tirgus pieprasījumu un prasības. 20.gadsimta 20.gados uzņēmums izvērsa savas produkcijas ražošanu Lielbritānijā, jau pirmajā gadā saražojot 10 000 tonnu produktu. “Heinz” izveidoja arī lieliski aprīkotu firmas veikalu tīklu. Tā pārdevējiem bija jābūt gara auguma, slaidiem, nevainojami ģērbtiem un prasmīgiem uzņēmuma produkcijas reklamētājiem. Veikali bija apgādāti ar hromētiem vakuuma traukiem, īpašām dakšiņām marinējumiem, citām modernām iekārtām.

Attēlā kreisajā pusē - Hovards Haincs; labajā pusē - kompānijas “Heinz” veikala skatlogs.

Lielās ekonomiskās krīzes jeb Lielās Depresijas laikā 30.gadu sākumā kompānija “Heinz” ne tikai izdzīvoja, bet pat ieviesa jaunus produktu veidus - bērnu pārtiku un ātri pagatavojamās zupas. Tās bija ļoti pieprasītas šajā daudzām ģimenēm tik smagajā laikā. Kompānijas ienākumi auga un tā drīz kļuva par tirgus līderi. 1936.gadā uzņēmums ieviesa programmu “Heinz Seed”, izveidojot speciālu nodaļu, kas nodarbojās ar tomātu selekciju un to sēklu pārdošanu. Tas palīdzēja radīt kečupa pagatavošanai nepieciešamās tomātu īpašības - to mīkstums kļuva gaļīgāks, ar zemu mitruma procentu, kas kečupam nodrošināja nepieciešamo vijīgumu bez kartupeļu cietes vai citu piedevu izmantošanas.

Sākoties Otrajam Pasaules karam, “Heinz” ražotnēm Eiropā pietrūka izejvielas, tāpēc Hainca tomātu kečups, piemēram, Lielbritānijā nebija nopērkams līdz pat 1948.gadam. Tā vietā bagātīgi tika piedāvāti citi produkti. Turklāt kara gados Haincu fabrikā Pitsburgā ierīkoja planieru ražotni ASV kara resora vajadzībām. 1941.gadā par kompānijas prezidentu kļuva Henrija mazdēls Džeks Haincs. Tika noslēgti līgumi par produktu piegādi ASV bruņoto spēku virtuvēm. Kompānija palīdzēja arī nacistiskās Vācijas vēl neokupētajām Eiropas valstīm pārvarēt kara izraisīto pārtikas trūkumu. To, ka “Heinz” ieguldījums pārtikas nodrošināšanā antihitleriskās koalīcijas zemēm bija ļoti nozīmīgs, apliecina fakts, ka vācu aviācija 1944.gadā vairākkārt nikni bombardēja kompānijas fabrikas Lielbritānijā.

Attēlos augšā - Džeks Haincs panāca, ka ASV militārpersonu racionā tika iekļauti “Heinz” produkti;
attēlā apakšā - kara gados “Heinz” rūpnīcā ASV Gaisa spēku vajadzībām ražoja planierus.

Pēckara gados Džeks Haincs paplašināja ģimenes biznesu, būvējot rūpnīcas Portugālē, Nīderlandē, Itālijā, Meksikā, Venecuēlā, Japānā un citur. 1948.gadā tika radīts vēl šodien pazīstamais “Heinz” tomātu kečupa etiķetes dizains, bet 1951.gadā pirmoreiz izsniegta un 1954.gadā apstiprināta licence kompānijas produktu piegādei Lielbritānijas karalienes Elizabetes II galmam. 20.gadsimta 50.gadu vidū “Heinz” produktus sāka reklamēt televīzijā. Tā laika populārākais kompānijas reklāmas sauklis bija: “Haincs 57! Tev ir ģimene, kas jāpabaro? Haincam ir viss, kas tev nepieciešams. Haincs 57!”

“Heinz” Britānijas fabrikas ražojumu etiķetes;
vidū - marķējums, kas apliecina “Heinz” produktu piegādi Lielbritānijas karaliskās ģimenes galdam.

1959.gadā par “H.J.Heinz Co” vadītāju ievēlēja ilggadīgu kompānijas darbinieku Frenku Armoru Junioru - pirmo, kurš nebija no Haincu ģimenes. Pēc dažiem gadiem viņam sekoja Bērts Gukins. Tomēr Džekam Haincam joprojām palika galvenā loma uzņēmuma stratēģijas noteikšanā. Tika atvērta “Heinz” rūpnīca Viganā, Lielbritānijā, iegādāts saldumu ražošanas uzņēmums “Reymer & Brothers”, tunču gaļas izstrādājumu ražotājs “Star-Kist Foods” un saldēto dārzeņu uzņēmums “Ore-Ida Foods”. 60.gadu otrajā pusē piedzima pazīstamais “Heinz” pupiņu reklāmas sauklis “‘Beanz Meanz Heinz”, bet gadu desmita nogalē fast food restorāniem tika radīts kečupa iesaiņojums mazās paketītēs.

Kreisajā pusē - Frenks Armors, pirmais “Heinz” vadītājs, ka nebija no Haincu ģimenes;
labajā pusē - 60.gados “Heinz” zīmoliem pievienojās arī ASV populārie “Star-Kist” un “Ore-Ida”.

1973.gadā par kompānijas prezidentu kļuva Tonijs O’Reilijs, bet 1979.gadā arī par tās ģenerāldirektoru un pēc Džeka Hainca nāves 1986.gadā - par padomes priekšsēdētāju. Jau no savas darbības sākuma O’Reilija primārais mērķis bija “Heinz” finanšu rādītāju uzlabošana. Viņš samazināja izdevumus, likvidējot pusi no “Heinz” rūpnīcām un atlaižot 18% darbinieku. Tika taupīts arī uz produkcijas iepakojuma rēķina. Turpmāk “Heinz” produkti tika fasēti plānāka stikla pudelēs, ļaujot samazināt gan iepakojuma cenu, gan transportēšanas izdevumus. Tika samazināts arī “Star-Kist” tunču konservu izmērs, kas kompānijai atnesa septiņus miljonus dolāru lielu ekonomiju.

Tonija O’Reilija karjera kompānijā “Heinz” bija strauja un veiksmīga.

Vienlaikus O’Reilijs strādāja pie “Heinz” tirgus daļas palielināšanas gan ASV, gan citur pasaulē. Kompānija iegādājās virkni pārtikas ražošanas uzņēmumu, kas ļāva paplašināt sortimenta klāstu ar jauniem produktiem. 1975.gadā tika nopirkta kompānija “Hubinger”, kas ražoja kukurūzas sīrupu ar augstu fruktozes saturu, savukārt 1978.gadā - pazīstamā kompānija “Svara vērotāji” (”Weight Watchers”), iekļaujot tās diētās “Heinz” produktus. “Heinz” bija arī pirmā ārzemju kompānija, kas 1982.gadā investēja finanses Zimbabvē, kopuzņēmumi tika izveidoti arī Dienvidkorejā un Ķīnā.

“Svara vērotājiem” kompānija “Heinz” izveidojusi daudzveidīgu produktu līniju.

O’Reilija vadībā “Heinz” līdz 80.gadu vidum investēja vairāk nekā 400 miljonus dolāru vairāk nekā 20 pārtikas ražošanas uzņēmumu iegādē. Līdz ar to 1986.gadā kompānija iekļuva piecu labāko ASV uzņēmumu sarakstā. Ap 80.gadu vidū sākās pāreja uz plastikāta pudeļu izmantošana kečupa un citu produktu fasēšanai, kam 1990.gadā sekoja pirmā pilnībā pārstrādājamā pudele. 1987.gadā “Heinz” iegādājās Taizemes bērnu pārtikas ražotāju “Win-Chance Foods”, bet 1988.gadā sāka cīņu par vadošo pozīciju dzīvnieku barības tirgū, izveidojot “Heinz Pet Products”. 20.gadsimta 90.gados “Heinz” produktu izplatība strauji pieauga plaukstošajos Krievijas un Ķīnas tirgos, bet 1999.gadā sadarbībā ar NASA kompānijas kečups pirmoreiz nonāca kosmosā. Gadsimta nogalē “Heinz” tika atzīts par pasaulē ceturto lielāko pārtikas produktu un dzērienu zīmolu pēc “Coke”, “McDonald’s” un “Nescafé”.

Kompānija “Heinz” izmēģināja spēkus arī dzīvnieku pārtikas tirgū.

Sākoties 21.gadsimtam, “Heinz” pārsteidza patērētājus ar krāsainu kečupu. Vispirms tirgū parādījās zaļš, pēc tam rozā, oranžs, zils un zilzaļš tomātu kečups. Bija arī pārsteiguma pudeles - līdz brīdim, kad kečups tika lietots, pircējs nezināja, kādā krāsā tas būs. Tas viss bija domāts kā joks, taču pārdošanas apjomi auga. Pēc dažiem gadiem gan kompānija atgriezās pie klasiskā sarkanā kečupa, tomēr vēlāk atsāka ražot arī krāsaino. Tāpat “Heinz” centās dažādot produkciju, ražojot gan tā sauktās organisko jeb naturālo produktu līnijas, piemēram, “Organic Tomato Ketchup” un “Organic Heinz Beanz”, gan produktus bez sāls, ar samazinātu cukura daudzumu vai medus piedevu cukura vietā.

Attēlā augšā - “Heinz” krāsainais kečups; attēlā apakšā - “veselīgā” kečupa variācijas.

Parādījās arī jauni iepakojumu veidi. 2002.gadā klajā nāca tā sauktā apgrieztā kečupa pudele “Top Down Tomato Ketchup”. Populāros zīmolus “Heinz Beanz”, “Spaghetti Hoops” un citus sāka izgatavot personalizētu porciju iepakojumā “Snap Pots”, kuru varēja uzreiz likt mikroviļņu krāsnī bez iepriekšējas sagatavošanas. Inovatīvs risinājums bija “Heinz Beanz Fridge Pack” - pasaulē pirmais pārtikas produktu konservs, kuru nav jāizlieto visu uzreiz, bet iepakojumu var atkal hermētiski noslēgt un droši uzglabāt ledusskapī. Tirgū parādījās arī jauns kečupa veids paketēs “New Dip & Squeeze” ar trīs reizes lielāku kečupa daudzumu nekā tradicionālajās fast food paketītēs.

Tirgū tika laistas arī jau pazīstamo produktu jaunas garšas un variācijas. Tā 2005.gadā “Heinz” nāca klajā ar jaunu pupiņu produktu līniju “Heinz Beanz - Meanz Beanz”, kas tiek ražota vairākās variācijās. 2010.gadā kompānija pircējus iepriecināja ar kečupu “Simply Heinz”, kas izgatavots no gataviem tomātiem, etiķa, cukura, sāls un īpaši izstrādāta garšvielu maisījuma. Sekoja kečups ar balzāmetiķi, bet vēl pēc kāda laika kečups ar halapeno pipariem. Sakarā ar kompānijas 145 gadu jubileju, 2014.gadā tika izgatavota limitēta kečupa partija no īpaši izlasītiem tomātiem ar mārrutku piedevu.

2013.gada februārī “H.J.Heinz Company” iekļāvās Vorenam Baffetam piederošajā holdingā “Berkshire Hathaway”. Kopā ar brazīliešu investīciju fondu “3G Capital” holdings iegādājās “Heinz” par 23 miljardiem dolāru un piekrita segt tā parādsaistības vēl 5 miljardu dolāru apmērā. Kopējā darījuma summa 28 miljardi dolāri bija lielākais pirkums visā pārtikas rūpniecības vēsturē. Savukārt 2015.gadā tika paziņots par divu pārtikas rūpniecības milžu “Heinz” un “Kraft Foods” apvienošanos, izveidojot uzņēmumu “Kraft Heinz Company” - vienu no pasaulē lielākajiem pārtikas ražošanas gigantiem.

****

“H.J.Heinz Company” galvenais birojs atrodas Pitsburgā, Pensilvānijas pavalsatī, bet lielākā kečupa rūpnīca ASV - Frīmontā, Ohaijo. Savukārt marinēti gurķīši tiek ražoti Holandē, Mičiganas štatā, un tā ir lielākā šāda veida ražotne pasaulē. Iepakojumu un taru kečupam, sinepēm, salātu mērcēm, želejai, ievārījumiem un sīrupiem ražo kompānijas meitas uzņēmums “Heinz Portion Control” Džeksonvillā, Floridas štatā. “Heinz” vai tā meitas uzņēmumu ražotnes atrodas arī dažādās citās vietās Arizonas, Kalifornijas, Floridas, Aidaho, Aijovas, Masačūsetas, Ohaijo, Oregonas un Dienvidkarolīnas pavalstīs.

Kanādā lielākā “Heinz” ražotne ilgus gadus atradās šīs valsts “tomātu galvaspilsētā” Limingtonā, Ontario. Rūpnīca pārstrādāja 250 000 tonnu tomātu gadā, tās galvenā produkcija bija kečups, tomātu sula, sinepes, etiķis, konservētas pupiņas, dažādas mērces, zupas un bērnu pārtika. 2014.gadā rūpnīca tika pārdota, tomēr “Heinz Canada” joprojām paliek galvenais produktu piegādātājs ātrās apkalpošanas restorāniem. Arī Austrālijā 2012.gadā slēdza “Heinz” rūpnīcu, taču kompānijas produkti joprojām ir populāri. Īpaši iecienīti ir zīmola “Big Red” produkti. Kompānija tirgo arī Jaunzēlandē ražotos “Wattie” izstrādājumus un iegādājusies kompāniju “Golden Circle”, kas ražo vairāk nekā 500 veidu pārtikas produktu, ieskaitot konservētus augļus, sulas, ievārījumus un dažādus dzērienus.

Senākās “Heinz” ražotnes Eiropā atrodas Lielbritānijā un Nīderlandē. Pirmā fabrika Apvienotajā Karalistē tika atvērta 1905.gadā Pekhemā, Londonas dienvidos. 1919.gadā tai sekoja fabrika Harlesdenā, kas pastāvēja līdz 2000.gadam. Netālu no Viganas savulaik atradās pat divas rūpnīcas, bet tagad palikusi rūpnīca Kītgrīnā, kas ir lielākā pārtikas produktu ražotne Eiropā. Bērnu pārtika ar zīmolu “Heinz Nurture” tiek ražota Kendalā. “Heinz” ir Lielbritānijas pārdošanas līderis ceptu konservētu pupiņu tirgū. Preču zīmi “Heinz Beans” te pazīst visi. Nīderlandē kompānijas ražotne izvietota Elstā. 2006.gadā no Birmingemas uz Elstu tika pārcelta “Heinz” piederošās kompānijas “HP Foods” mērču ražošana, tā padarot šo rūpnīcu par lielāko mērču ražotāju Rietumeiropā. “Heinz” piederošas ražotnes atrodas arī Spānijā, Itālijā, Polijā, Krievijā un vairākās citās Eiropas valstīs.

“Heinz” produkti iekarojuši arī Āzijas tirgu. Šeit kompānijai jārēķinās ar atšķirīgu garšas uztveri, kā dēļ nākas strādāt pie vietējām kečupa interpretācijām. Lai to nodrošinātu, kompānija iegādājusies uzņēmuma “Glaxo India” ražotnes. Savukārt Indonēzijā “Heinz” ienāca 1999.gadā, kad nopirka 65% kompānijas “ABC Central Food” akciju un izveidoja meitas uzņēmumu “Heinz ABC Indonesia”. Tas ir lielākais “Heinz” uzņēmums Āzijā, kurā strādā ap 3000 darbinieku, ražojot kečupu, sojas mērci, čili mērci, dažādas sulas un sīrupus. Savukārt Ķīnā tiek ražotas galvenokārt mērces un bērnu pārtika.

“Heinz” - tās nav tikai rūpnīcas un loģistika, bet arī dažādas izklaides un izglītības iestādes. 1899.gadā Atlantijas pilsētā kompānija uzbūvēja “Heinca okeāna molu”, sauktu arī par “Kristāla pili pie jūras”. Tur apmeklētāji varēja piedalīties dažādās demonstrācijās un lekcijās, iegūt bezmaksas “Heinz” produktu paraugus, apskatīt mākslas un zinātnes kolekciju ar 144 gleznām, bronzas skulptūrām un gobelēniem. Heinca mols tika aizskalots viesuļvētras laikā 1944.gadā. Pastāvēšanas gados to apmeklēja aptuveni 50 miljoni cilvēku. Savukārt “Heinz Field” ir stadions Pitsburgā, kas atklāts 2001.gadā un kura būvniecības ģenerālsponsors bija “Heinz”. Tā ir mājas arēna amerikāņu futbola klubam “Pittsburgh Steelers” un studentu līgas komandai “Pittsburgh Panthers”. Bet ar pašas kompānijas vēsturi var iepazīties “Senator John Heinz History Center”. Šajā muzejā ir arī bibliotēka un plašs Pitsburgas vēstures arhīvs, regulāri notiek dažādas izstādes, kas stāsta par pilsētas vēsturi.

Kompānijas vēstures ekspozīcija “Heinz History Center” Pitsburgā.

Kompānija “Heinz” joprojām ir lielākais kečupa ražotājs pasaulē. Gada laikā uzņēmums pārstrādā vairāk nekā 2 000 000 tonnu tomātu - vairāk nekā jebkurš cits ražotājs. Ik gadu “Heinz” pārdod 650 miljonus pudeļu kečupa vairāk nekā 200 pasaules valstīs un teritorijās. ASV sešas no desmit patērētajām kečupa pudelēm ražotas “Heinz” uzņēmumos. Arī vairāk nekā 50 pasaules valstīs kompānijas kečups ieņem vadošās vietas tirgū. Hainca kečups joprojām ir amerikāņu iecienītākā tomātu mērce, un arī citur pasaulē ik gadu tiek pārdoti miljoniem “Heinz” kečupa iepakojumu.

“H.J.Heinz Company” piedāvā ne vien kečupu, bet tūkstošiem produktu - mērces, sālījumus, konservējumus, marinējumus, zupas, saldētus produktus un daudz ko citu. Tā ir viena no lielākajām pārtikas ražotājām pasaulē. Piemēram, ASV ap 50% saldēto kartupeļu tirgus aizņem “Heinz” piederošais uzņēmums “Ore-Ida”, savukārt dažādi austrumu virtuves produkti tiek tirgoti ar zīmolu “Amoy”. Ap 32 000 kompānijas darbinieku strādā “Heinz” rūpnīcās visos kontinentos. Kompānijas gada ienākums lēšams 12 miljardu dolāru apmērā. “Heinz” apgalvo, ka tam pieder 150 dažādu zīmolu visā pasaulē. Tomēr pazīstamākais kompānijas produkts neapšaubāmi ir tomātu kečups, kas atrodams gandrīz katra planētas iedzīvotāja mājās. “Heinz” joprojām paliek nepārspēts kečupa karalis.

*******************

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2020/07/10/pasaules-zimolu-ikonas-kecups-un-%e2%80%9cheinz%e2%80%9d-imperija/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.