Priecīgus Uzvaras svētkus!

Ievietoja | Sadaļa Stāsti, joki un līdzības | Publicēts 06-05-2020

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Kaut arī 2020.gada pavasaris paiet kroņvīrusa zīmē un visi publiskie pasākumi atcelti, vēlme atzīmēt “kalendāra nemieru” gadadienas tajās iesaistītajiem nav zudusi. Leģionāru atceres dienu 16.martā latvieši pavadīja klusi un mierīgi, vien atsevišķiem nelieliem ļaužu pulciņiem vai ģimenēm individuāli noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa un Lestenes Brāļu kapos. Krietni citādāka ir lielās “brāļu tautas” mentalitāte. Pat ja masu pulcēšanās pie “uzvaras staba” Pārdaugavā šogad nenotiks, Rīgas un citu pilsētu krievvalodīgo mikrorajonu dzīvokļos šņabi dzers un uzvaru atzīmēs uz nebēdu.

Nevar pārmest, ja kara gaitas un kritušos biedrus atceras tie, kas patiešām cīnījās par savu dzimteni, māju un dzimto sētu, nevis Staļinu un komunisma uzvaru visā pasaulē. Tādi Sarkanajā Armijā bija - mobilizēti, bez iespējām izvēlēties. Tomēr arī šiem veterāniem būtu jāsaprot, ka daudzām PSRS un Austrumeiropas tautām viņu uzvara nebija atbrīvošana, bet citas, daudz garākas okupācijas sākums vai turpinājums. Bet lai nu paliek īstie II Pasaules kara veterāni, kuru pulciņš sarucis pavisam niecīgs un ar katru gadu turpina rukt. Viņi nav 9.maija balagāna patiesie rīkotājii. Savu ideoloģisko un politisko mērķu propagandai šo atceres dienu ciniski izmanto dažādu pasugu komunistiskie un prokrieviskie impērijas sludinātāji. Šiem šovinistiem viņu “uzvaras svētkos” tad arī veltām šo publikāciju.

****

Latvijas okupācija un mūsu valsts iznīcināšana 1940.-1941.gadā bija smags pārbaudījums latviešiem un citām šeit dzīvojošām tautām. Tomēr, neskatoties uz Baigā gada šausmām un pārdzīvojumiem, latviešu tauta atrada sevī spēku iesmiet par jauno, laimīgo dzīvi lielajā un varen’ plašajā Padomju Savienībā. Un jau drīz uz populārās Īzaka Dunajevska un Vasilija Ļebedeva-Kumača kinofilmai “Cirks” sarakstītās dziesmas “Varen’ plaša mana zeme dzimtā” bāzes tika radīta parodija, kurā spilgti aprakstīta dzīve “strādnieku paradīzē”, kādu boļševiku dižvīri bija paredzējuši arī Latvijai.

1. Varen’ plaša mana zeme dzimtā,                             2. Pāri tuksnešiem un tālām taigām,
Visur padomes un tribunāls;                                         Pāri klajumiem, kas sniegā grimst,
Un es nezinu starp zemēm simtām,                            Visur izbadējies cilvēks staigā,
Kur vēl cilvēks ir bez maizes, sāls.                               Kamēr nespēkā pie zemes ļimst.

3. Citās zemēs dzīve pilna līksmes,                             4. Fabrikās un pilsētās, un ciemos
Katram prieka pilns ir viņa ceļš;                                    Komunistu vergi jūgā nīkst,
Tikai šeit mums nav vairs dzīvot tīksmes:                   Bet aiz Kremļa sienām lepni “biedri”
Staļins jāpielūdz kā zelta teļš.                                        Ēd un dzer un pārpilnībā slīgst.

5. Ja kāds domā brīvi - lode balva,                               6. Cauras lupatas ir mūsu rota,
Tāds pie komunistu galda lieks;                                   Biedra karte ir šīs zemes dievs;
Staļins - laupītāju bandas galva,                                   Še ikvienam tiesības ir dotas
Vorošilovs1 - karā bēgt kam prieks.                              Noslīkt, naglas rīt vai pakārties.

7. Viena doma vien kā pērle dārga                               8. Žēl man tevis, mana zeme dzimtā:
Spēj mums drūmās pieres apgaismot:                      Citās zemēs cilvēks visur brīvs,
Atmaksa, jums, “biedri”, būs tik barga,                        Tikai tevī vien starp zemēm simtām
Kādu vien tik apspiestie var dot!                                    Cilvēks brīvs tik tad, kad nav vairs dzīvs.

Uz karoga vārdu spēle krievu valodā. Domāts: “Atgriezīsim visu atpakaļ”,
bet uzrakstīts: “Atgriezīsim visu pakaļā”. Mūsdienu staļinistu sapnis.

Šodien var šķist, ka augstākminētās dziesmas vārdi sabiezina krāsas, taču nē - boļševiku “paradīzē” tas viss patiešām notika. Arī latvieši daudz ko no tā bija spiesti izjust jau pirmajā okupācijas gadā. Tāpēc tautas radošais gars nesaudzēja kolaboracionistus, kas sadarbojās ar okupantu režīmu. Tāda bija tā sauktā Latvijas PSR marionešu valdība mikrobiologa Augusta Kirhenšteina vadībā. Viņam veltītā parodija sacerēta, izmantojot populārā šlāgera “Pie Dzintara jūras” melodiju.

Pie Staļina durvīm stāv Kirhenšteins bāls,
Tam lūgumraksts rokā pēc maizes un sāls;
Viņš lūdzas un lūdzas, tam asaras birst,
Bet Staļins tik smejas un sūta to dirst.

- Šļūc prom, sen mums Krievijā pašiem nav maizes,
Draudziņ, drīz tev pašam būs lielākas raizes!
Mēs nederam kopā, jo tu latviet’s, es - krievs;
Es komunists varens, bet tu - plutokrāts2 tievs.

Un, atbraucis mājās, stāv Kirhenšteins bāls,
Tam “ķieģelīt’s”3 rokā un šķipsniņa sāls.
Bet latviešu tautai lemts liktenis bargs -
Tai, mocītai, kautai, stāv čekistu sargs.

- Nāc līdz manā dzimtenē, - Kirhenšteins teica.
- Draugs mans, - Staļins atbildot klusi to sveica:
- Mēs saderam kopā, jo tev govis un teļš,
Uz tundru un taigu ir jau nosprausts tev ceļš.

Pie Staļina durvīm stāv Kirhenšteins bāls,
Tam lūgumraksts rokā pēc maizes un sāls,
Bet Staļins tik smaida: - Tas vecis ir traks,
Mums divdesmit gadus pašiem Krievijā bads.

- Nāc līdz mūsu draudzīgā kolhozu saimē,
Draugs mans, tur mēs dzīvosim priekā un laimē;
Mēs saderam kopā - tev ir govis un teļš,
Uz tundru un taigu tautai nosprausts jau ceļš.

Padomju okupantus no Latvijas padzina cits okupācijas režīms - nacionālsociālistiskās Vācijas karaspēks. Paradoksāli, bet, izņemot ebreju tautas traģēdiju, latviešiem šis režīms izrādījās mazāk traumējošs nekā padomju okupācija. Tāpēc nav brīnums, ka latviešu vīri un jaunekļi, dodoties karot policijas bataljonu un Leģiona rindās, par mazāku ļaunumu uzskatīja vācu okupantus nekā padomju varas atgriešanos mūsu zemē. Atcerieties to tie, kas 9.maijā bļaustās par “latviešu atbrīvošanu”. Arī tautas mutvārdu daiļrade vāciešiem veltījusi daudz mazāk vārsmu nekā padomju okupantiem. Populārākā no “vācu laika” parodijām bija pirms kara populārās dejas “Lambetvoks” pārlikums.

Hitlers sēd uz gumijkok’,
Skatās, kā tam kapu rok.
Tas tik būs joks,
Kad lūzīs gumijkoks!

Prokrievisko impēristu domāšanas paraugs. Arī Latvijā.

Kāds teiks, ka tas viss ir par drūmajiem Staļina laikiem, kad valdīja “personības kults” un tamlīdzīgi. Vēlākajos gados nemaz tik slikti neesot gājis un tauta dzīvojusi samērā labi. Tāpēc visiem, kas slīgst nostalģijā pēc padomju laikiem, vēlamies atgādināt dziesmiņu, kas rokrakstā klīda apkārt jau 80.gadu sākumā, kad vēl neviens nezināja tās autoru un uzskatīja par tautas folkloru. Tikai Atmodas laikā, pateicoties Edgara Liepiņa dziedātajai dziesmai, uzzinājām, ka šo vārsmu īstais autors ir Valdis Artavs. Tiem, kas klusībā ilgojas pēc “labajiem padomju laikiem” vajadzētu pārdomāt, vai viņi patiešām gatavi atgriezties šādā realitātē, kuru mums tik laipni sagādāja “Eiropas atbrīvotāji”.

1. Skrien pa ielu Milda Plukša                                     2. Pretī kaimiņiene nesas:
Nauda rokā, soma tukša.                                            Skārnī dodot zirga desas,
Nosalusi zili zaļa,                                                           Lai tik skrienot, vēl jau esot.
Skatās, kur ir sviests vai gaļa.                                     Milda sāk uz skārni desot.

3. Svērējs vaiga sviedros raujas,                                4. Tiklīdz pienāk Mildas rinda,
Tantiņas ar somām kaujas.                                         Beidzas jaukā svaru šķinda.
Tur, kur rinda iet bez steigas,                                       Pūlī atskan baigie auri:
Katrai draudzībai ir beigas.                                          Mēs bez desām, prieki cauri!

5. Gastronomā vista kārna                                          6. Pēkšņi kāds to rauj no saujas,
Guļ kā nosprāgusi vārna.                                             Milda nedod, pretī kaujas.
Milda ošņā to un cilā -                                                   - Atdai dura, moja kura!4
Kājas garas, miesa zila.                                               - Ņeatdam! Sama ti dura!
5

7. Apkārt saskrien nikna tauta,
Vista tiek pa daļām rauta.
Katrs kaut ko izraut rauga,
Mildai paliek… dējamsprauga.

Atšķirībā no vairākuma Eiropas tautu, latviešiem nav nekāda iemesla svinēt ne 8., ne 9.maiju, jo šajā datumā vienu okupācijas režīmu gluži vienkārši nomainīja cits, kas ilga garus 50 gadus. Labākajā gadījumā tā mums ir sēru nevis svētku diena. Saprotams, ka krievu tautības iedzīvotājiem ir mazliet citādi. Tomēr, ja tie vēlas parādīt kaut nedaudz lojalitātes Latvijas zemei un tautai, varbūt nevajadzētu šajā dienā rīkot skaļus balagānus, bet klusi pieminēt karā kritušos. Savukārt visiem komunistu reliktiem, lielkrievu šovinistiem un “varenās un nedalāmās” impērijas piekritējiem atgādinām:

“NEKAS NAV AIZMIRSTS, NEVIENS NAV AIZMIRSTS!”

Arī padomju noziegumi pret Latvijas valsti un tautu nav aizmirsti. MĒS ATCERAMIES!

1 Kliments Vorošilovs - uzticams Staļins sekotājs, no 1925.-1940.gadam aizsardzības ministrs. Padomju-somu Ziemas kara laikā komandēja padomju karaspēka uzbrukumu, bet sliktās vadības dēļ padomju spēki cieta lielus zaudējumus un nereti bija spiesti bēgt.
2 Plutokrātija - bagātnieku vara bez stingras politiskas ideoloģijas.
3 Ķieģelītis - PSRS plaši izplatīta formas rupjmaize.
4 Atdai dura, moja kura! - tulk. no krievu val.: “Atdod, muļķe, mana vista!”
5 Ņeatdam! Sama ti dura! - tulk. no krievu val.: “Neatdošu! Pati muļķe!”

© Ervīns Jākobsons (teksts), Gata Šļūkas un Māra Bišofa karikatūras. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce obligāta. Dziesmu vārdi un bildes no interneta plašumiem, tāpēc brīvi izmantojami.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Uzraksti komentāru