- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Dzimuši Latvijā. Dēkaiņi – Liedskalniņš, Blūmentāls, Laime

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2020. gada 4. marts 17:30 sadaļā Zīmolu leģendas Latvijā

Sērijā “Dzimuši Latvijā” stāstām par cilvēkiem, kas piedzimuši Latvijā, bet mūža lielākos panākumus guvuši citās zemēs, kur viņu vārdus nereti min saistībā ar Latviju. Šī iemesla dēļ viņi ir kļuvuši par Latvijas zīmoliem pasaulē. Līdz šim esam rakstījuši par Latvijā dzimušiem talantiem mākslā (ŠEIT), baletā (ŠEIT), zinātnē (ŠEIT) un akadēmiskajā mūzikā (ŠEIT). Tās visas ir gana nopietnas jomas, taču latviešu vārds pasaulē izskanējis arī dažādu dēkaiņu un piedzīvojumu meklētāju kontekstā. Tāpēc šoreiz par viņiem - Koraļļu pils radītāju Edvardu Liedskalniņu, krokodilu mednieku Arvīdu Blūmentālu un jaunu zemju atklājēju Aleksandru Laimi.

Edvards Liedskalniņš un viņa Koraļļu pils

Edvards Liedskalniņš piedzima 1887.gadā “Namsadu” mājās Stāmerienā, daudzbērnu ģimenē - pēc dažādām ziņām 12.janvārī vai 10.augustā. Viņa tēvs nomāja zemi no barona Volfa. Bērnībā puika daudz slimoja un slimošanas laikā izlasīja kaudzēm grāmatu. Četrus gadus Edvards mācījās vietējā pagastskolā, vēlāk apguva akmeņkaļa un mūrnieka prasmes. Kopā ar brāļiem viņš iesaistījās sociāldemokrātu kustībā un piedalījās 1905.gada revolūcijas notikumos. Ir liecības, ka no Latvijas Edvards prom devies tieši savas politiskās darbības dēļ - lai nenonāktu cara slepenpolicijas nagos.

Edvards Liedskalniņš 20.gadsimta pirmajos gadu desmitos.

Daudz romantiskāka gan ir cita Liedskalniņa aizceļošanas versija - stāsts par nelaimīgu mīlestību. Edvards esot saderinājies ar 16 gadus veco Agnesi (Agnes Skuvst), kura naktī pirms kāzām viņam atteikusi. Daži avoti gan Edvarda mlīļoto sauc citā vārdā - Hermīne Lūse. Laulības varētu būt izjukušas līgavas tēva iebildumu dēļ, jo Edvardam neesot bijis pietiekami naudas ģimenes uzturēšanai. Cita versija vēsta, ka Edvards līgavai šķitis pārāk vecs. Pats Liedskalniņš vēlāk apgalvoja, ka iemesls kāzu izjukšanai tomēr bijusi viņa nabadzība un izglītības trūkums. Vēlāk, dzīvojot Amerikā, Edvards izmainīja līgavas vārdu, bet viņas uzvārds esot pārveidots latviešu vārds “skūpsts”. Lai nu kā, Liedskalniņš visu mūžu turpināja savu bijušo līgavu godāt par “saldajiem sešpadsmit” (Sweet Sixteen).

Edvarda mīļotā Hermīne Lūse, tiesa - fotoattēlā ne vairs “saldajos sešpadsmit” gados.
Vēlāk Amerikā nez kādēļ Liedskalniņš savu līgavu dēvēja par Agnesi Skuvst.

Latviju Edvards atstāja 1910.gadā. Sākumā viņš dzīvoja Londonā, bet pēc gada devās uz Ziemeļameriku, kur apmetās Halifaksā, Kanādā. 1912.gadā Edvards ieradās ASV. Savienotajās Valstīs Eds (Ed Leedskalnin) dzīvoja dažādās vietās - Ņujorkā, Oregonā, Vašingtonas štatā, Kalifornijā, Teksasā, strādājot kokrūpniecības un kokapstrādes uzņēmumos. Savos klejojumos Liedskalniņš saslima ar tuberkulozi. Uzzinājis, ka silts un saulains klimats var palīdzēt pieveikt šo slimību, viņš 1919.gadā apmetās Floridsitijā, Floridā, kur par 12 dolāriem iegādājās nelielu zemes gabalu.

1920.gadā Eds uz iegūtās zemes kā veltījumu dzimtenē palikušajai līgavai sāka būvēt Akmens vārtu parku (Rock Gate Park), kas tikai pēc Eda nāves tika nosaukts par Koraļļu pili (Coral Castle). Visas ēkas un skulptūras parkā būvētas no Floridas pussalai raksturīgā koraļļu kaļķakmens. Apkārt parka teritorijai Eds uzcēla augstu žogu, lai no ārpuses neviens neredzētu, kā tieši viņš veido savas skulptūras. Strādāja Eds naktīs un viens pats - viņam nebija neviena palīga. Šāda noslēpumainība drīz vien piesaistīja vietējās preses uzmanību, kas vēlāk nodrošināja Liedskalniņa pilij milzu popularitāti.

Floridas koraļakmens, no kāda celta arī Liedskalniņa pils.
Labajā pusē - pils būvniecības darbi 20.gadsimta 20.gados.

1936.gadā līdzās Liedskalniņa īpašumam sāka celt daudzstāvu ēku, tāpēc Eds nolēma savu veidojumu pārcelt uz citu vietu. Sešpadsmit kilometrus no Floridsitijas un 40 kilometrus no Maiami, netālu no Houmstedas pilsētas viņš iegādājās 10 akrus zemes un no 1937. līdz 1939.gadam pārveda uz turieni jau gatavās pils konstrukcijas. Automašīnu šoferiem, kas pārvadāja akmens bluķus, Liedskalniņš neļāva skatīties, kā viņš tos dabū iekšā kravas mašīnā. Vēlāk Eds atvēra pili publiskai apskatei, pats vadot ekskursijas. Koraļļu pili viņš turpināja pilnveidot līdz pat savai aiziešanai Mūžībā.

1951.gada nogalē Liedskalniņš saslima un, atstājis zīmīti pie pils vārtiem, devās uz Džeksona slimnīcu Maiami. Šķiet, viņam bija insults, tomēr 1951.gada 7.decembrī (pēc citām ziņām 1.decembrī) Liedskalniņš nomira no nieru slimības. Viņa miršanas apliecībā teikts, ka nāves cēlonis ir nieru mazspēja, kas radusies infekcijas dēļ. Pēc Eda nāves pili mantoja viņa brāļa ģimene, kas to pārdeva kādai privātpersonai. Vēlāk tika atrasta kaste ar Eda mantām un 35 000 dolāru, ko viņš bija sakrājis, vadājot ekskursantus pa pili. Bet Koraļļu pils kļuva par populāru ASV tūrisma objektu.

Edvarda Liedskalniņa personību joprojām klāj noslēpumainības plīvurs. Pasaules slavenākie inženieri mēģinājuši atminēt noslēpumu, kā vīrs ar minimālu izglītību, izmantojot pašdarinātus darbarīkus, spēja pārvietot tonnām smagus akmens bluķus vairāk nekā kilometru platā zemes joslā. Pils būvniecības laikā Liedskalniņš pārvietoja akmeņus, kas kopumā svēra vairāk nekā 1100 tonnas. Turklāt Eda augums bija tikai 152 centimetri un svars apmēram 45 kilogrami. Dīvaini ir arī tas, ka ne Floridsitijā, ne Houmstedā neviens cilvēks nekad nav redzējis, kā īsti Eds veido savas būves.

Liedskalniņa vienkāršie darbarīki, ar kuriem viņš paveica brīnumu.

Kad Edam jautāja, kā viņš uzbūvējis savu pili, viņš atbildēja: “Tas nav sarežģīti, ja zina noslēpumu, kā to izdarīt.” Viņš apgalvoja, ka atklājis Ēģiptes piramīdu būvniecības paņēmienus un izmantojis tos pils veidošanā. Eds aktīvi interesējās par seno ēģiptiešu vēsturi, astronomiju un slepenajām zināšanām. Ir cilvēki, kas uzskata, ka Liedskalniņš vienkārši bijis izcils konstruktors un inženieris, bet citi domā, ka viņam piemitušas pārdabiskas spējas un viņš atklājis antigravitātes spēku, kas ļāva pacelt un pārvietot milzu akmeņus. Jo vairāk tāpēc, ka Liedskalniņš apgalvoja - nekāda gravitāte nepastāvot.

Primitīvais celtnis, ar kuru Edvards spēja pacelt tonnām smagus akmens bluķus.
Labajā pusē apakšā - Liedskalniņš pie akmens stēlas, kurā iekalti pils radīšanas,
pārvietošanas un paša Edvarda dzīves dati.

Liedskalniņa Koraļļu pils patiesi ir iespaidīgs objekts. No koraļakmens bluķiem tur radīti dažādi veidojumi, tostarp māja (tornis) ar istabām. Pilī ir akmens gultas, akmens vanna, bet Troņa zālē troņi un apspriežu galds, pie kura sēdēt Floridas gubernatoram. Pilī atrodas arī pasaulē lielākā dāvana Valentīndienā - Eda mīlestības galds, kas sver ap divām tonnām un veidots sirds formā. Eds aizrāvās ar astronomiju, tāpēc pils teritorijā redzamas akmenī cirstas planētas, saules pulkstenis, kurš ļoti precīzi rāda laiku, un teleskops, kas notēmēts tieši uz Polārzvaigzni. Objekti ir vairāku tonnu smagi, taču to īpašā novietojuma dēļ pils vārtu grozāmās daļas spēj iekustināt pat bērns.

Kreisajā pusē - Liedskalniņa saules pulkstenis (augšā) un Mīlestības galds (apakšā);
labajā pusē - koraļakmens troņi Koraļļu pils troņa zālē.

Par noslēpumaināko pils objektu uzskata deviņas tonnas smagos akmens vārtus, kas līdzsvaroti tik precīzi, lai tos varētu attaisīt ar vienu pirkstu. Vairākus desmitus gadu pēc Eda nāves vārti pēkšņi pārstāja griezties. Noņemot tos ar smagsvara celtni, atklājās, ka milzīgais akmens klucis novietots uz smagās automašīnas gultņa, bet vārtu asij akmens bluķī no augšas līdz apakšai bez elektriskiem instrumentiem precīzi izurbts apaļš caurums. Profesionāliem inženieriem nācās durvju labošanai izmantot speciālas lāzeriekārtas, taču pēc remonta, lai  izkustinātu mehānismu, vajadzīgs daudz lielāks spēks nekā tas bija Liedskalniņa oriģinālam. Šobrīd gan vārti no apmeklētājiem norobežoti.

Slavenie Koraļlu pils vārti, kas šodien gan norobežoti no apmeklētājiem, lai katrs tos nevarētu
kustināt pēc sirds patikas. Attēlos labajā pusē - mehānismi, uz kuriem turas vārtu konstrukcija.

Pilī atrodas arī Mēness baseins, kuru vienā pusē balsta jauna mēness skulptūra, bet otrā - veca mēness atveidojums. Pats baseins ir pilnmēness, tā vidū - saliņa zvaigznes formā. Visas pils celtnes un akmeņi savienoti bez cementa vai citas saistvielas, taču turas viens pie otra tik cieši, ka tiem cauri nespīd pat gaismas stars. 1992.gadā, kad pāri Koraļļu pilij brāzās viesuļvētra “Endrjū”, netika izkustināts neviens akmens. Amerikāņi Liedskalniņa veidojumu dēvē par vienu no pasaules brīnumiem. Ik gadu Koraļļu pili apmeklē miljoniem cilvēku, bet Valentīndienā tur tiek svinētas kāzas.

Koraļļu pils Mēness baseins.

Dzīves laikā Liedskalniņš turējās nomaļus no sabiedrības, toties kļuva slavens ar savu magnētisma teoriju. Lai gan tā tiek uzskatīta par nezinātnisku, tomēr neviens nav spējis izskaidrot, kā citādāk Eds varēja uzcelt savu brīnumu, viens pārvietojot tonnām smagus priekšmetus. Viņš apgalvoja, ka neeksistē ne elektroni, ne protoni, ne neitroni, bet atomiem ir tikai ziemeļu un dienvidu magnētiskie poli. Tāpat neeksistējot gravitācija, bet vienīgi specifiskas elektromagnētiskās daļiņas. Šie Eda atklājumi apvienojumā ar citiem, kurus viņš sīkāk neiztirzāja, tad arī palīdzējuši uzbūvēt Koraļļu pili.

Lai arī bez formālas izglītības, Edvards Liedskalniņš bija izcils inženieris un magnētisma teorijas radītājs. Attēlā kreisajā pusē - Liedskalniņš amerikāņu mākslinieka Skota Olsena tēlojumā.

Liedskalniņš sarakstījis vairākas grāmatas par magnētismu, radioviļņiem, Visuma uzbūvi un citām tēmām. Grāmata “Minerālu, augu un dzīvnieku dzīve” vēsta par dzīvās un nedzīvās dabas noslēpumiem, savukārt “Magnētiskā straume” un “Magnētiskais pamats” iztirzā magnētisma teoriju, bet “Grāmata katrā mājā” stāsta par Koraļļu pili un atklāj Liedskalniņa politiskos un dzīves uzskatus.

Šodien Koraļļu pils ir viens no ievērojamākajiem tūrisma objektiem uz zemeslodes. 1984.gadā tā iekļauta ASV Nacionālajā vēsturisko vietu reģistrā. 1986.gadā amerikāņu rokmūziķis Billijs Aidols, iedvesmojoties no pils apmeklējuma, uzrakstīja dziesmu Sweet Sixteen, kas veltīta Liedskalniņa personīgajai traģēdijai un paveiktajam brīnumam. 2013.gadā telekompānija CNN Koraļļu pili iekļāva septiņu iespaidīgāko ASV piļu sarakstā. Tomēr svarīgākais, ka visur, kur tiek runāts par Edu un Koraļļu pili, piemin arī Latvijas vārdu. Līdz ar to Edvards Liedskalniņš kļuvis par izcilu Latvijas zīmolu pasaulē.

****

© Laikmeta zīmes. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā lūdzam atsaukties uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv .

Turpinājums 2.lapā.

Krokodilu mednieks Arvīds Blūmentāls

Arvīds Blūmentāls dzimis 1925.gada 19.martā Dundagas pagasta “Būdenu” mājās, kur viņa tēvam piederēja vecsaimniecība ar 260 hektāriem zemes. Ģimenē auga trīs dēli - Kārlis, Edvards un Arvīds. Šķiet, vēlākās dēkaiņa un piedzīvojumu meklētāja alkas Arvīds mantojis no tēva - bijušā jūrnieka, kas padomju okupācijas gados gāja bojā Sibīrijā. Zināšanas jauneklis apguva Talsu valsts ģimnāzijā.

Brāļi Blūmentāli 20.gadsimta 20.gados, no kreisās - Arvīds, Edgars un Kārlis.

1942.gadā, 17 gadu vecumā jaunietis iestājās policijas brīvprātīgo Abavas bataljonā un nonāca Austrumu frontē. Formējoties Latviešu leģionam, Arvīds nokļuva tā rindās. Blūmentāls izstaigāja kauju ceļus no Ļeņingradas līdz Melnajai jūrai un vairākas reizes tika ievainots. Atvaļinājumu laikā viņš mēdza apciemot savējos Dundagā. Pēdējais apmeklējums notika neilgi pirms kara beigām, kad Arvīda brālis Kārlis jau bija kritis. Atstājot dzimtās mājas, Arvīds nenojauta, ka šķiras no tām uz mūžu.

25.Abavas policijas bataljona vīri 1943.gadā Ukrainā kopā ar vietējiem bērniem.

Kopā ar SS Latviešu leģiona 15.divīziju Blūmentāls nokļuva Vācijā, kur kara beigās atkal tika ievainots un nonāca hospitālī. Hospitāļa evakuācijas laikā viņš nokļuva Sarkanās Armijas gūstā. Nevēlēdamies atgriezties okupētajā Latvijā, kur viņu neviens vairs negaidīja, Arvīds ar vairākiem biedriem organizēja bēgšanu no gūstekņu nometnes un nonāca angļu okupācijas zonā. Pēc kara viņš iestājās Alterfrādes lauksaimniecības skolā, bet 1947.gadā pieteicās Franču Ārzemnieku leģionā. Vēlāk Arvīds strādāja meža darbos Vācijā, bet Vircburgā pie profesora Siliņa apguva daiļās mākslas.

20.gadsimta 50.gadu sākumā sākās lielā bēgļu izceļošana uz Ameriku un citām zemēm. Izceļotāju vidū bija arī daudz latviešu. Ievainojumu dēļ Arvīds Amerikai nebija vajadzīgs, tāpēc viņš nolēma doties uz Austrāliju. 1951.gadā Blūmentāls ieradās šajā kontinentā un apmetās uz dzīvi Kvīnslendas štatā. Austrālijā Arvīds vispirms apguva angļu valodu, tad strādāja dažādus darbus. Dzīve pamazām nokārtojās, tomēr uzņēmīgais latvietis nekur nav varējis rast sev īstu mājvietu un sirdsmieru. “Dzīve ir pārāk īsa, lai kaut ko nopietnu uzsāktu” - viņš vēstulē rakstīja savai bijušajai Dundagas kaimiņienei.

Arvīds Blūmentāls 20.gadsimta 50.gados.

Taču tad Arvīds iemīlējās skaistā austrālietē Vandā. Lai nopelnītu naudu un iekarotu mīļotās sirdi, viņš nolēma kļūt par krokodilu mednieku. Vandas sirdi Blūmentālam iekarot neizdevās, toties piedzima leģenda par Krokodilu Hariju, kā Arvīdu dēvē Austrālijā. 1956.gadā Blūmentāls devās uz lietus mežiem medīt krokodilus un turpmāko 13 gadu laikā Ziemeļu teritorijā un Kvīnslendā pēc dažādām ziņām nomedīja no 10 - 40 tūkstošiem krokodilu, kļūstot par slavenāko Austrālijas krokodilu mednieku. Blūmentāls bija vienīgais, kurš mazāka izmēra krokodilus medīja kailām rokām. Savus piedzīvojumus viņš aprakstījis grāmatās “Latvietis - krokodilu mednieks Austrālijā” un “Ilgas pēc saules”.

Arvīds Blūmentāls kā Austrālijas leģenda - Krokodilu Harijs.

Kad 1968.gadā Austrālijas valdība aizliedza krokodilu medības, Blūmentāls devās uz opālu raktuvēm netālu no Kūberpedijas (Coober Pedy) Dienvidaustrālijas štatā. Šo pilsētiņu mēdz uzskatīt par pasaules opālu galvaspilsētu. Kūberpedijas nosaukums cēlies no aborigēnu teiciena kupa piti, kas tulkojumā nozīmē “baltais cilvēks alā”, jo opālu racēji nereti dzīvoja klintīs izcirstās alās. Tādā mita arī Krokodilu Harijs. Drīz vien arī opālu rakšanas jomā Blūmentāls iemantoja leģendas statusu.

Šādas izskatījās opālu racēju alas Kūperpedijā.
Šī ir Blūmentāla ala ar aborigēnu zīmējumiem uz tās griestiem un sienām.

Rokot dārgakmeņus Blūmentālam radās doma par palikšanu šajā vietā uz mūžu. Viņš ievietoja sludinājumu avīzē, ka meklē dzīvesdraugu. Atsaucās kāda vācu grāfiene. Pie līgavaiņa augsti dzimusī persona esot ieradusies ar 40 kurpju pāriem un vairākiem kažokiem. Vēlāk uz sievas dižciltības rēķina Arvīds pasludināja sevi par baronu un pievienoja uzvārdam aristokrātisko piedēkli “fon”.

Blūmentāls ar savu grāfieni Lidiju. Kreisajā pusē - Blūmentāla ar opāliem greznotā gulta.

Spridzinot iežus, Blūmentāls izveidoja plašu alu, kur iekārtoja ar opāliem izgreznotu mājvietu, ko nosauca par “Krokodila ligzdu” (Crocodile’s Nest). Ala atrodas piecu kilometru attālumā no Kūberpedijas centra, netālu no opālu atradnēm. Tajā ir viss dzīvei nepieciešamais - guļamistaba, viesistaba, virtuve, dušas telpa un darba kabinets. Mājas sienas rotā impozanti eksponāti - sieviešu fotogrāfijas, dzīvnieku attēli, dāmu apakšveļa, aborigēnu grafiti, vairāk nekā 1000 nevainīgu jaunavu autogrāfi. Miteklī redzamas arī dīvainas paša Blūmentāla veidotas kailu sieviešu skulptūras.

Blūmentāla “Krokodila ligzda” ar tās savdabīgo interjeru.

Ar laiku Blūmentāla “māja” kļuva par populāru tūristu atrakciju. Šodien ik gadu to apmeklē tūkstošiem tūristu. Lieli Blūmentāla draugi bijuši vietējie aborigēni. Pat dzīvnieki nākuši pie Arvīda alas dzesēt slāpes. Viņa rezidence skatāma arī 1985.gada piedzīvojumu filmā “Trakais Maksis” (Mad Max Beyond Thunderdome). Noslēdzot filmēšanu, radošā grupa pie alas ieejas uzstādīja skulptūru “Orķestris”. 2007.gadā “Krokodila ligzda” iekļauta Austrālijas Nacionālā Mantojuma kandidātu sarakstā.

Arvīds pie ieejas savā alā. Labajā pusē - paša Blūmentāla veidotās skulptūras viņa “ligzdā” (augšā)
un sieviešu apakšveļa, kā arī apmeklētāju “autogrāfi” pie alas griestiem (apakšā).

Blūmentāls bija slavens ar savām dīvainībām. Kopā ar aborigēniem viņš svinēja Līgo svētkus, ar helikopteru lidoja iepirkt viskiju, auto bagāžniekā audzēja rozes. Blūmentālam bija alkohola cienītāja un trakuļa reputācija. Zināms gluži neticams gadījums, kad kādas pilsētiņas valde, uzzinājusi, ka Krokodilu Harijs ir ceļā pie viņiem atpūsties no krokodilu ķeršanas, visā nopietnībā apsvēra, vai viņu nenošaut. Blūmentālam arī vienīgajam visā apgabalā piederējusi no skārda plāksnēm būvēta māja.

Tomēr Arvīds Blūmentāls nebūt nebija rupjš dēkainis bez izglītības un intelekta. Viņš brīvi lasīja vairākās valodās, visu mūžu rakstīja dienasgrāmatu, sarakstīja un publicēja divas grāmatas. Viņa personā drosme, pārgalvība un nepārspēts stāstnieka talants savienojās ar smalku emocionalitāti un īstu vecās skolas džentlmeņa stāju. Blūmentāls bija krokodilu mednieks un opālu racējs, rakstnieks un mākslinieks vienlaikus. Viņa dzīve būtu īsta romāna vērta, uzskatīja rakstnieks Rimants Ziedonis, kurš sarakstījis grāmatu par Blūmentālu “Nacionālais dēkainis - krokodilu mednieks”.

Pastāv uzskats, ka Blūmentāls bijis prototips Krokodilu Dandija tēlam populārajās Holivudas filmās “Krokodils Dandijs” (Crocodile Dundee), “Krokodils Dandijs 2″ (Crocodile Dundee II) un “Krokodils Dandijs Losandželosā” (Crocodile Dundee in Los Angeles). Lielbritānijā par Blūmentālu uzņemtas aptuveni 20, pēc citām ziņām pat 30 dokumentālās filmas. Par Krokodilu Harija neparasto dzīvi vēstīts neskaitāmos TV sižetos, stāsti par viņu joprojām parādās avīžrakstos un žurnālos. Savai video dienasgrāmatai “Austrālijas sirdsakmens” Blūmentālu filmējis arī latviešu kinorežisors Ansis Epners.

Krokodilu Dandija tēls slavenajās Holivudas filmās.

Arvīds Blūmentāls nomira 2006.gada 13.oktobrī Kūberpedijas slimnīcā. Viņa miršanas apliecībā ierakstīts, ka fon Blūmentāls miris ar sirdstrieku 81 gadu vecumā. Viņu apglabāja Kūperpedijas kapos, kur dēkainais latvietis atdusas zem vienkārša koka krusta ar uzrakstu “Krokodilu Harijs”. Arvīda Blūmentāla skulptūra skatāma arī Tiso kundzes vaska figūru muzejā Londonā.

Krokodilu Harija jeb Arvīda Blūmentāla kapa vieta Kūperpedijā. Arvīda fani uz viņa kapa
joprojām atstāj gan tukšas alus pudeles, gan, piemēram, Latvijas šprotu bundžas.

Latvijā plašākai sabiedrībai Blūmentāls kļuva pazīstams tikai pēc neatkarības atjaunošanas. Pateicoties Imanta un Rimanta Ziedoņu ierosmei, 1995.gadā radās iecere par akmens krokodila uzstādīšanu Dundagā uz “Būdenu” māju drupām. Divas tonnas smago betona krokodilu izgatavoja tēlnieks Oļegs Skarainis, to sponsorēja Latvijas goda konsuls Čikāgā Norberts Klaucēns. Līdzās krokodilam akmenī iekalts veltījums Kurzemes vēstures un stipro vīru, tātad arī Blūmentāla piemiņai. Arvīda skolasbiedrenes krokodilu uz ratiņiem izvadāja pa leģionāru cīņu vietām Kurzemē un tad uzstādīja Dundagā. Ivars Seleckis par to uzņēmis dokumentālo filmu “Gājiens ar krokodilu”.

Akmens krokodils “Kurzemes vēstures un stipro vīru piemiņai” Dundagā.

Lai arī Arvīds Blūmentāls jau ir Mūžībā, leģendas par viņu Austrālijā dzīvos vēl ilgi. Krokodilu Harija ala iekļauta visos populārākajos Austrālijas tūrisma maršrutos. Arī Latvijā Blūmentāls, šķiet, atgriezies uz palikšanu. 2008.gada 10.jūlijā Dundagas pagasta Tūrisma informācijas centrā Dundagas pilī atklāja Blūmentālam veltītu ekspozīciju, kurā ir daudz viņa fotogrāfiju un vēstuļu. Arvīds Blūmentāls kļuvis par vienu no pazīstamākajiem Latvijas zīmoliem ne vien Austrālijā, bet visā pasaulē.

© Laikmeta zīmes. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā lūdzam atsaukties uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv .

Turpinājums 3.lapā.

Jaunu zemju atklājējs Aleksandrs Laime

Aleksandrs Laime piedzima 1911.gada 9.jūlijā Rīgā, drēbnieka Augusta Laimes un viņa sievas Matildes ģimenē. Kristīts Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo draudzē. Puika uzauga Grīziņkalna rajonā, bet vasaras pavadīja Vecgulbenē. Jau bērnībā Aleksandrs aizrāvās ar piedzīvojumu romāniem un ceļojumu aprakstiem. Dabūjis mazliet naudas, viņš kopā ar draugu, līdzi ņemdami paštaisītus lokus un bultas, pie Bastejkalna noīrēja laivu un pa Rīgas kanālu īrās uz “džungļu zemēm”.

Trīspadsmit gadu vecumā Aleksandrs salīga par kuģapuiku uz malkas vedēja, kas no Sarkandaugavas kursēja līdz Carnikavai un atpakaļ. Uz kuģīša viņš ar sajūsmu klausījās pieredzējušo jūras vilku stāstos par tālām un eksotiskām zemēm. Piecpadsmit gadu vecumā Aleksandrs Ķīšezerā apguva burāšanas pamatus un kopā ar draugiem zagtā burulaivā aizkuģoja līdz Liepājai. Vēlāk viņi bija paredzējuši doties pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju, taču liela vētra izdzina laivu krastā Sāmsalā.

Sešpadsmit gadu vecumā Aleksandrs ar vilcienu devās uz Parīzi, pēc tam vienatnē kājām apceļoja Franciju. Marseļā viņš uzkāpa uz tirdzniecības kuģa, kas brauca uz Ēģipti. Kairā Aleksandrs vairākus mēnešus mācījās Azanšerifa musulmaņu skolā, līdz vecāki atsūtīja naudu mājupceļam. Pēc atgriešanās Rīgā Aleksandrs mācījās Valsts Tehnikumā, kur apguva mērnieka arodu. 1936.gadā viņš kopā ar draugu devās burājumā uz Dancigu, kur abi pārsēdās kajakos un ceļoja cauri visai Polijai, ar mērķi doties tālāk līdz Melnajai jūrai. Uz Rumānijas robežas robežsargi gan viņus no šī plāna atrunāja.

Raksts par Laimes piedzīvojumiem ASV latviešu laikrakstā “Laiks”.

1939.gadā Aleksandrs devās burājumā no Rīgas uz Āfriku, taču sākoties Otrajam Pasaules karam, tika internēts Ķīlē. Vēlāk viņš nokļuva Anglijā, pēc tam Spānijā, kur piedalījās Spānijas pilsoņu karā un brīnumaini izglābās no nāvessoda izpildes. No Spānijas Aleksandrs nokļuva Āfrikā, kur kājām ceļoja līdz Keiptaunai Dienvidāfrikā. Tur Laime strādāja dimantu raktuvēs, pēc tam salīga par matrozi uz tirdzniecības kuģa, kas devās uz Ameriku. Vēlāk Laime kā matrozis kuģoja gar ASV un Kanādas piekrasti, bet 1940.gada jūnijā nokļuva Venecuēlā, kur uzzināja, ka Latviju okupējusi PSRS.

Laime drīz pēc ierašanās Venecuēlā.

Venecuēlā Laime sākumā kalpoja valsts ceļu būves dienestā, vēlāk strādāja naftas ieguves firmā “Socony” un kompānijā “Ingenerie de Orinoko”. Spāņu valodu Laime apguva tik labi, ka varēja tajā brīvi ne vien runāt, bet arī lasīt. Tā viņš iepazinās ar grāmatām par ekspedīcijām uz Amazoni un Orinoko. No grāmatām Laime uzzināja, ka jau pirms vairāk nekā 300 gadiem Zelta zeme Eldorado tikusi meklēta Karoni upes augštecē, kur atrodas Velna kalns. Leģendās tika minēts kalns, no kura plūstošo upju gultnēs atrodamas zelta smiltis, bet kalna augšienē tek teiksmainā Rio de Oro jeb Zelta upe.

Leģendas par indiāņu “zelta zemi” Eldorado uzrunāja daudzu, arī Aleksandra Laimes iztēli.

Ap to laiku, kad Laime no Ēģiptes atgriezās Latvijā, amerikānis Džimijs Eindžels (Jimmie Angel) 1933.gadā vienmotora lidmašīnā “Cessna” lidojot virs Venecuēlas Lielās Savannas kalniem, pie Aujantepuja jeb Velna kalna bija redzējis satriecoši skaistu ūdenskritumu. Mērierīces rādīja, ka tas ir jūdzi augsts. Atgriezies Karakasā, Eindžels visai pasaulei pavēstīja, ka atklājis pasaulē augstāko ūdenskritumu. Vēlāk venecuēlieši šo dabas brīnumu nodēvēja Eindžela vārda spāniskajā versijā par Anhela ūdenskritumu. No mazas upītes Velna kalnā Eindžels pārveda arī pilnu somu ar zeltu.

Džungļu pilots Džeims “Džimijs” Eindžels un viņa 1933.gadā atklātais ūdenskritums.

Laime meklēja informāciju par Velna kalnu bibliotēkās, taču nekas nebija atrodams. 1942.gadā zeltracis Stanislao Fernandess iepazīstināja Laimi ar Karamatas indiāņiem no pemonu cilts, kas jau daļēji bija civilizēti un miermīlīgi. Aleksandrs sāka dzīvot viņu vidū, iemantodams indiāņu uzticību. Fernandess iemācīja Laimi skalot zeltu, bet sākoties lietus periodam, kad ūdens izskaloja upju krastus, tika meklēti dimanti. Sansalvadoras de Paulas raktuves Karoni upes krastā bija apaugušas ar mineiros - zeltraču būdām. Tomēr vienmuļais darbs, gadiem ilgi skalojot tonnām smilšu, nespēja apmierināt Aleksandru. Viņš vēlējās meklēt jaunas zelta un dimantu atradnes un darīt to viens.

Zelta skalošana Venecuēlas kalnu upēs.

1944.gadā Laime kopā ar kādu kolumbieti un vairākiem indiāņiem devās braucienā ar vienkočiem pa Karoni upi Velna kalna virzienā. Līdz tam vēl neviens nebija nonācis pie ūdenskrituma ne no apakšas, ne augšas. Laime nolēma pamēģināt uzkāpt Velna kalnā no ziemeļu puses, tomēr lietusgāžu un plūdu dēļ ekspedīcija piedzīvoja neveiksmi. Tad Laime 1946.gadā vienatnē alumīnija laiviņā mēģināja Velna kalnam piekļūt no citas puses. Irdamies pa Čivas upi, viņš tika līdz tās augštecei un ar mačeti izcirta taku uz Karoni. Diemžēl arī šo ekspedīciju pārtrauca gan nelabvēlīgie laika apstākļi, gan apdraudējums no plēsīgiem zvēriem džungļos, gan milzu anakondas uzbrukums Laimes laivai.

Arvien vairāk laika Laime pavadīja arī zelta un dimantu meklējumos. Kā Venecuēlas valdības pārstāvis viņš tolaik no galvaspilsētas piegādāja indiāņiem valsts piešķirto palīdzību - mačetes, kapļus un apģērbu. Laime apsolīja indiāņiem atvest daudz vairāk preču, ja tie palīdzēs viņam atrast vietas, kur ir “dzeltenās smiltis” (zelts) un “acis” (dimanti). Zelts un dimanti indiāņiem bija vienaldzīgi, taču tie augstu vērtēja Laimes atvestās preces, tāpēc parādīja viņam vairākas upes, kur šī “manta” atrodama.

Pateicībā par dāvanām Karamatas indiāņu virsaitis Aleho Kalkanjo piedāvāja Aleksandram savu meitu par sievu. Tā Laime kļuva par indiāņu virsaiti. Grūti pateikt, cik nopietna bija šī “laulība”, bet kad vēlākos gados Laimei jautāja par viņa precībām ar indiānieti, viņš tikai noburkšķēja: “Smuks skuķis bija, vārdā Ibilda”. Baumoja, ka viņam no princeses esot dēls. Tajā pašā laikā Laime īsu laiku bija precējies arī ar latvieti Vilmu Foldāts, ar kuru viņiem ir kopīgs dēls Aleksandrs, kurš ar savu ģimeni dzīvo ASV.

Aleksandrs Laime kopā ar savu latviešu ģimeni.

Meklējot zeltu un dimantus Laime kļuva par pirmo cilvēku pasaulē, kas ejot kājām cauri džungļiem, nokļuva līdz 979 metru augstajam Anhela ūdenskritumam. Kā vietējā autoritāte un labākais džungļu pazinējs viņš 1949.gadā kļuva par ASV Nacionālās Ģeogrāfijas Biedrības un žurnāla “National Geographic” ekspedīcijas ceļvedi un tulku. Ekspedīcijas mērķis bija apsekot Anhela ūdenskritumu un precizēt tā augstumu. Apkārtnes izpēte vainagojās ar šī apvidus kartes izstrādāšanu.

Nacionālās Ģeogrāfijas Biedrības ekspedīcija pie Anhela ūdenskrituma 1949.gadā.
No kreisās - žurnāla “National Geographic” fotogrāfe Ruta Robertsone un Aleksandrs Laime.

Kopā ar Čārlzu Bouganu (Charles Baughan) Laime Velna kalna apkārtnē nolēma attīstīt tūrismu. Kapteinis Čārlzs Korneliuss Bougans bija izbijis Kanādas Karalisko gaisa spēku pilots, kuru Venecuēlā sauca par Lielās Savannas ērgli. Bougans piedāvāja Aleksandram kopīgu projektu - pasaules līmeņa tūrisma centru pie Hačas ūdenskrituma lagūnas, kur atradās neliela indiāņu apmetne. Abi noslēdza kontraktu - Bougans ar lidmašīnu nogādās tūristus līdz apmetnei, bet Laime tos laivās vedīs uz Anhela ūdenskritumu, zelta raktuvēm un citām civilizācijas neskartām vietām.

Čārlzs Korneliuss Bougans un indiāņu apmetne pie Hačas ūdenskrituma lagūnas.

Laime ierosināja tūrisma centru nosaukt par Kanaimu. Ar to tika cerēts atturēt indiāņus no zagšanas apmetnē, jo Kanaima ir indiāņu nāves dievība, kas visu mūžu vajā cilvēku, līdz to nogalina. Tika nodibināts uzņēmums “Canaima Tours” un Venecuēlas valdībai iesniegts Kanaimas raktuvju, tirdzniecības un attīstības uzņēmuma projekts, kas paredzēja uzcelt hidroelektrostaciju uz Karoni upes, iekārtot ciematu pie Hačas ūdenskrituma lagūnas, ievest teritorijā lopu ganāmpulkus, sākt zemkopību un kokapstrādi, iekārtot tūristu apmetnes. Valdība līdzekļu trūkuma dēļ projektā piedalīties atteicās, tāpēc darbu nācās veikt par privātiem līdzekļiem - Bougans uzcēla pirmo palmu zaru būdu, savukārt Laime ķērās pie lidlauka izbūves. Tiklīdz lidlauks bija gatavs, Kanaima sāka strauji attīstīties.

Kārtējā tūristu grupa ierodas Kanaimas apmetnē.

Kādu dienu Laime satika vecu indiāņu virsaiti, kura sieva bija slima ar drudzi. Vietējā burve nespēja palīdzēt. Tad Aleksandrs iedeva slimajai sievietei “balto brīnumzāles” - atabrina tabletes. Pēc dažām dienām sieviete atspirga. Pateicībā virsaitis iecēla Laimi par Kanaimas indiāņu vadoni. Tagad Laime bija divkāršs virsaitis - viss Velna kalns no Kamaratas līdz Kanaimai piederēja viņam. Taču Aleksandrs vēlējās vēl kaut ko - daudz “acis” (dimantus). Virsaitis apsolīja parādīt, kur “acis” var atrast.

Indiāņu sievietes tīra zivis Venecuēlas džungļos.

Četras dienas indiāņi airēja garām Velna kalnam, līdz nonāca jūdzi garā aizā, kuru ierobežoja 300 metru augstas klintis. No augšienes lejup gāzās ūdenskritums. “Šī ir daudzo “acu” māja” - indiāņi paziņoja. Aleksandrs saprata, ka viņa priekšā ir lielākās dimantu atradnes uz zemeslodes. 1952.gadā viņš ieguva tiesības ierīkot šeit dimantu un zelta raktuves 1000 hektāru platībā. Tomēr, padzirdējuši par atradnēm, turp sāka plūst dimantu racēju pūļi, kas nerespektēja nekādus likumus. Laime gan izsaucu policiju, taču tie pieprasīja kukuli. Punktu visam pielika kāds Laimes kompanjons, kurš atteicās dalīties ar viņu guvumā, kā iepriekš bija norunāts. Aleksandrs nolēma savu raktuvju daļu pārdot.

Labajā pusē - plāksnīte, kas norāda uz atļauju veikt zelta un dimantu meklēšanu.

1954.gadā Laime no Kanaimas gribēja pārcelties uz Kamaratu, taču tur bija nodibināta kapucīņu ordeņa misija, bet Laime nevēlējās dzīvot kopā ar misionāriem. Tāpēc viņš apmetās Urujenā, kur nopirka 20 kvadrātkilometru lielu zemes gabalu, iekārtoja jaunu lidlauku un uzslēja būdas tūristu uzņemšanai. Velna kalns un Anhela ūdenskritums kļuva arvien populārāki pasaulē. Tagad Čārlijs Bougans apkalpoja tūristus Velna kalna ziemeļu pusē, bet Aleksandrs Laime - dienvidu pusē.

1955.gadā Laime kopā ar indiāņu pavadoni Manuelu Fjorentino kā pirmie cilvēki pasaulē uzkāpa Aujantepujas plato, lai nonāktu Anhela ūdenskrituma augšpusē. Ejot pa plato viņi nonāca pie desmit metru dziļas un 200 metru platas gravas, kuras otrā pusē bija purvi un krūmāji. No zāles laukā rēgojās lidmašīnas aste. Tā bija pirms 18 gadiem avarējusī Džimija Eindžela “Flamingo”. Zīmīgi, ka Laime Eindžela lidmašīnu atrada tajā pašā mēnesī un datumā, kad tā pirms 18 gadiem avarēja.

Džimija Eindžela avarējusī un Aleksandra Laimes atrastā lidmašīna “Flamingo”.

Karakasā Laime atgriezās novājējis, skrandains un asiņainām kājām. Līdzi viņš atveda Eindžela rakstīto zīmīti, “Flamingo” radioaparatūru, lidmašīnas ražotāja plāksnīti, Velna kalna virsmas fotogrāfijas, vulkānisku iežu paraugus un 50 nepazīstamu šķirņu orhidejas, ko Karakasas universitātes Botānikas laboratorija nespēja klasificēt. Laime stāstīja, ka Velna kalnā redzējis skaistus putnus, draudzīgus, bet pasaulei nezināmus dzīvniekus un dīvainus akmeņus ar melnu spīdumu.

Tajā pašā gadā Aleksandrs atklāja agrāk nezināmu upi, kas veido Anhela ūdenskritumu. 1955.gada 18.novembrī - Latvijas proklamēšanas dienā - Laime paziņoja Venecuēlas laikrakstam “El Nacional” upes vārdu - Rio Gauja. Pemonu indiāņi gan upi sauca par Kerepu. Šo vārdu nereti arī lieto aprakstos par Anhela ūdenskritumu. Turpmākajos gados Laime arī citām Velna kalna upēm deva latviskus vārdus - Rio Ogre, Rio Venta un Rio Daugava, kas visas tika reģistrētas Venecuēlas oficiālajās kartēs. Bija arī Rio Kurzeme, taču šo nosaukumu venecuēlieši nerespektēja, nosaucot upi par Rio Leoni.

Laimes zīmēta Velna kalna plato augšienes karte ar vairākām upēm.

Pēc Džimija Eindžela lidmašīnas atrašanas Laime kļuva ļoti populārs. Arvien vairāk gribētāju lūdza “slaveno džungļu gidu” aizvest viņus līdz lidaparāta vrakam. Ņujorkas laikrakstos parādījās reklāmas ar Laimes piedāvājumu bagātiem tūristiem: “11 dienu ceļojums uz pasaules augstāko ūdenskritumu! Artura Konana Doila “Zudusī pasaule” Venecuēlas džungļos! Ar indiāņu vienkočiem pa Karao, Čurunu un Gauju! Zelta un dimantu meklēšana pie Mērkaķu krācēm (drīkst izvest bez nodokļiem)! Džungļos jūs sagaidīs misters Laime un ērti iekārtos kādā no savām atraktīvajām mājām!”

1956.gadā Laime uzveda Velna kalnā lielu Karakasas universitātes ekspedīciju, kuras iniciators bija universitātes bioloģijas muzeja direktors Jānis Rācenis. Ekspedīcija Velna kalnā novietoja Venecuēlas dibinātāja Simona Bolivara krūšutēlu. Apmēram 60 kilogramus smago skulptūru kalnā nesa divi indiāņi. Laime bija iecerējis turpināt kalna izpēti, Velna kalna augšienē izveidojot bāzes nometnes. Dienu vēlāk Velna kalnā uzkāpa arī kinooperators Leo Ozols, lai uzņemtu filmu par Aujantepuju.

Attēlā augšā - ekspedīcija novieto Bolivara krūšutēlu Velna kalnā; attēlā apakšā - Aleksandrs Laime, Jānis Rācenis un Laimes draugs Ernests Foldrāts kādā Karakasas latviešu sarīkojumā.

Laime atrada labāko skatupunktu uz Anhela ūdenskritumu un visu atlikušo mūžu pavadīja tā tuvumā, kā vientuļnieks dzīvodams būdā Orhideju salā pie Velna kalna. 1965.gadā Venecuēlas valdība viņu kā nacionālo slavenību nosūtīja uz Pasaules izstādi Ņujorkā, kur viņš ar papagaili uz pleca stāvēja pie Anhela ūdenskrituma maketa un mācīja publikai skalot zeltu un meklēt dimantus. Aleksandrs Laime pētījis mazapdzīvotus rajonus arī Bolīvijā, Peru, Kolumbijā un Ekvadorā. Viņš bija pirmais, kurš aprakstīja agrāk neizpētītus kalnu un džungļu rajonus, daudz palīdzēja zinātniskām ekspedīcijām.

1994.gada 20.martā Laime pa Čuronas upi devās uz Kanaimu, lai iepirktu produktus un citas nepieciešamas lietas. Viņš esot sūdzējies par sāpēm krūtīs un teicis, ka zinot - gals ir tuvu, tomēr gribot vēl reizi uzkāpt Aujantepujā, lai mirtu tur. Diemžēl šai vēlmei nebija lemts piepildīties - Aleksandrs Laime nomira pēc dažām stundām no sirdstriekas. Apglabāja latvieti Kanaimas kapsētā.

Uzraksts uz Aleksandra Laimes kapa krusta Kanaimas kapsētā.

Kas bija Aleksandrs Laime? Indiāņi viņu dēvēja par Dimantu karali. Varbūt viņš bija dabas pētnieks, par kuru 50. un 60. gados daudz rakstīja Ņujorkas prese? Varbūt piedzīvojumu meklētājs? Varbūt mistiķis, kura bibliotēkā bija simtiem sējumu par ezotēriku? Bet varbūt vienkārši fantasts, kurš apgalvoja, ka nonācis kontaktā ar citām civilizācijām un spējis pārvarēt laika dimensiju. Starp citu, vairāki Laimes laikabiedri apgalvo, ka viņš patiesi spējis vienubrīd būt vienā vietā, bet nākamajā acumirklī jau parādīties cilvēkiem desmitiem kilometru attālumā. Lai nu kā, visi - gan vietējie indiāņi, gan Laimes paziņas, draugi un sen atstātā ģimene - apgalvo, ka Laime bijis “apbrīnojams cilvēks”.

Vai Laime bija bagāts? Nevienam nav zināms, cik daudz zelta un dimantu viņš uzgāja. Indiāņu vidū klīda leģendas par Laimes neticamo bagātību. Viņa askētiskais dzīvesveids par lielu bagātību neliecināja, taču zeltraču dzīves pazinējiem tas tomēr norādīja, ka Laime “atradis pietiekami”. “Es ticu, ka Laime bija ļoti bagāts,” uzskata Kamaratas indiāņu kopienas priekšsēdētājs, profesors Lino Figueroa. “Džungļos viņš dzīvoja tikai dažus mēnešus, bet pēc tam lidoja uz Karakasu un atgriezās no turienes ar lielu lidmašīnu, kas bija pilna ar mantām. Viņam vienmēr bija viss, kas vajadzīgs.”

Visi zināja, ka Laime ir atradis zeltu, taču viņš par to nerunāja. Kad viņam lūdza parādīt, kur ir zelts, Aleksandrs atbildēja: “Es 30 gadus esmu meklējis zeltu, tāpēc neteikšu, kur tas ir, jo tas man ir pārāk dārgi maksājis. Ja kādam vajag zeltu, lai iet un meklē pats!” Laime zināja, ka Velna kalna augšienē jābūt zeltam. To pašu apgalvoja arī ģeologi. 1962.gadā intervijā amerikāņu reportieriem Laime teica: “Es meklēju Zelta upi. Tā man nedod miera, jo ko gan Velna kalnā darīja Džimijs Eindžels? Indiāņi man stāsta, ka viņu sentēvi paslēpuši zeltu. Tie var būt tikai no Velna kalna noskaloti zelta gabali.”

Ir zināms, ka reiz Laime no džungļiem atgriezās ar dimantiem 30 000 dolāru vērtībā, turklāt stiepdams līdzi maisu ar zelta tīrradņiem. Trīs reizes gadā Laime brauca uz Karakasu, lai pārdotu dimantus un nopirktu nepieciešamās lietas. Slavenajā zelta un dimantu tirdzniecības un apstrādes namā “Edicicio Francia” viņam pat bija pašam savs dimantu slīpētājs. Tomēr Laime nevarēja savus dimantus un zeltu izvest no Venecuēlas un sākt dzīvot kā miljonārs citā zemē. Pēc 1977.gada, kad Venecuēlas valdība dimantu un zelta raktuves pārņēma savā kontrolē, dimantu un zelta privāta ieguve nebija īsti likumīga. Ja viņš dotos uz ārzemēm, valdība būtu viņu atradusi un apcietinājusi jebkurā pasaules malā.

Pēc Laimes nāves sākās drudžaina viņa bagātību meklēšana. Divi venecuēlieši Laimes būdā zem ugunskura izraka metāla kārbu. Nesaņēmis savu daļu, indiāņu pavadonis nodeva atradējus nacionālajiem gvardiem, kuri atsavināja apmēram 20 000 ASV dolāru. Viss kārbas saturs gan palicis nezināms. Runā, ka par to nopirkta milzīga latifundija pie Orinoko. Atrastā summa ir šķietami neliela, tomēr jāņem vērā, ka Laime dzīvoja pieticīgi un viņa dienišķie izdevumi nebija lieli. Iespējams, kaut kur joprojām paslēpta lielākā daļa Laimes dimantu un zelta krājumu, kas nav atrasti. Tūristiem Aleksandrs ne reizi vien ir teicis, ka dimantus atrast neesot tik viegli, taču zeltu viņš varot garantēt ikvienam.

Andra Stavro grāmata par Aleksandru Laimi un režosora Vladimira Ščepina filmas plakāts.

Laime daudz studēja filozofiskus, zinātniskus un ezotēriskus rakstus par civilizāciju un tās nākotni. Viņš arī esot spējis iziet ārpus sava ķermeņa un redzējis dažādas vīzijas. Pēdējos mūža gados Laime rakstīja kādu manuskriptu, kuru beigās tomēr iznīcināja. Tas varēja būt apkopojums pētījumiem par noslēpumiem, ar kādiem Laime sastapās Velna kalna plato džungļos. Viņš apgalvoja, ka līdz tam par nesasniedzamiem uzskatītajos kalnos sastapis dīvainas ārkārtīgi maza auguma cilvēkveida būtnes, kuras pats dēvēja par seno inku pēctečiem. Aleksandrs apgalvoja, ka kalna iekšpusē esot slepena pilsēta, kur šīs būtnes dzīvo. Neparastas mazas šo būtņu pēdas redzējuši arī citi Velna kalna gidi. Tāpat vairāki cilvēki naktīs Velna kalna augšienē manījuši dīvainas ugunis, kas atgādinājušas elektrisko gaismu. Kad Aleksandram par to jautāts, viņš devis mājienu, ka lidojošie šķīvīši tomēr eksistējot. Tiesa, Laime neapgalvoja, ka saticis tieši citplanētiešus, tomēr kaut ko viņš bija saticis.

Mazas cilvēkveidīgas būtnes pēdas nospiedums Velna kalna džungļu dubļos.

Tāpat Laime plato esot redzējis neparastas dzīvnieku, putnu un zivju sugas. Viņš nofilmējis baltas krāsas nezināmas sugas lācīšus, taču krēslas dēļ filma nav izdevusies. Vēl tur esot bijušas divdimensiju ķirzakas - plānas kā papīrs. Bet 1973.gadā Laime laikrakstam “El Nacional” stāstīja, ka jau 1955.gadā Velna kalnā pie kāda ezera redzējis trīs dinozauriem līdzīgus dzīvniekus. Viņa zīmējumā attēlotais ļoti atgādināja pleziozauru. Vēlāk helikoptera pilots Rikardo Trevizi un bioloģijas doktors Armando Mikelandželi līdzīgus dzīvniekus pamanījuši citā plato rajonā, bet 1994.gadā tika atrastas fosilijas ar līdz tam nezināmu pleziozauru sugu, kas mats matā līdzinājās Laimes zīmētajām ķirzakām.

Aleksandra Laimes zīmētā “dīvainā ķirzaka” - pleziozaurs.

Aleksandrs Laime visu mūžu saglabāja Latvijas pilsonību, taču apmeklēt dzimteni pēc tās neatkarības atgūšanas atteicās. 1989.gadā Laimi Venecuēlā apmeklēja filmēšanas grupa no Latvijas Anša Epnera vadībā. Pēc Laimes nāves Karakasas Latviešu namam tika nodoti viņa laivas airi un zelta skalojamie sieti, savukārt Marakaibo darbojas Džimija Eindžela un Aleksandra Laimes fonds, kas vāc materiālus par abiem leģendārajiem vīriem. 2011.gadā krievu režisors Vladislavs Ščepins uzņēma dokumentālo filmu “Aleksandrs Laime un Anhela ūdenskrituma dimanti”. Rīgā Laimes vārds iemūžināts ielas nosaukumā Skanstes rajonā, bet Venecuēlā viņa vārdā nosaukts kalnu plato.

© Laikmeta zīmes. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā lūdzam atsaukties uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv .

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2020/03/04/dzimusi-latvija-dekaini-%e2%80%93-liedskalnins-laime-blumentals/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.