- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Lielā šķelšanās Krievu Baznīcā – pareizticīgie, vecticībnieki un pārējie

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2019. gada 9. septembris 16:00 sadaļā Baznīcas vēsture

Sabiedrības lielākā daļa pareizticīgos un vecticībniekus uzskata par “krievu ticību”, vismaz Latvijā. Daļēji tas tā, protams, ir, tomēr, iespējams, kādi būs dzirdējuši arī par lielo latviešu pāriešanu pareizticībā Vidzemē 19.gadsimta vidū, vai to, ka vecticībnieku kopiena Latvijā ir viena no lielākajām ārpus Krievijas. Taču cilvēki, kas par Baznīcas vēsturi interesējas mazāk, nereti pat nezina, kāda ir atšķirība starp šīm abām konfesijām un kāpēc tās vispār ir divas dažādas konfesijas. Bet iemesls tam ir 16.gadsimtā notikusī šķelšanās Krievu Pareizticīgo Baznīcā, kas sašķēla gan Baznīcu pašu, gan visu tā laika krievu sabiedrību. Šis būs stāsts par lielās šķelšanās iemesliem, sekām un ietekmi uz krievu tautas garīgiem meklējumiem vēlākos gadsimtos.

1884.gada rudenī krievu mākslinieks Vasīlijs Surikovs sāka darbu pie gleznas, kuru bija iecerējis jau sen. Vairākus gadus viņš bija tai zīmējis skices un uzmetumus gan ar zīmuli, gan akvareļa un eļļas krāsām. 1887.gadā glezna “Bajāriene Morozova” pirmoreiz tika izstādīta XV Ceļojošajā mākslas izstādē. Tās sižets skatītāju aizveda tālajā 17.gadsimtā. Kā stāstīja pats gleznas autors, tajā attēlots bajārienes Feodosijas Morozovas kaunpilnais ceļš uz nopratināšanu Kremlī par pievienošanos valsts un Baznīcas “šķeltniekiem”. Tomēr ne tikai Morozovas tēla dziļais traģisms uzrunāja mākslas cienītājus. Gleznā būtībā bija attēlots visas krievu tautas vēstures dramatisms. Līdz ar to šis mākslas darbs kļuva ne vien par vienas sievietes, bet vesela laikmeta traģēdijas atainojumu.

Vasīlija Surikova gleznas “Bajāriene Morozova” fragments.

Feodosija bija precējusies ar bajāru Gļebu Morozovu, kura brālis Boriss bija cara Alekseja Mihailoviča Romanova audzinātājs bērnībā. Morozovi bija viena no slavenākajām un bagātākajām Maskavas dzimtām. Šķita, ka nekas nespēs apēnot Feodosijas laimi. Drīz bajārienei piedzima dēls, vēl pēc kāda laika viņa kļuva par atraitni, mantodama milzīgo brāļu Morozovu bagātību. Tobrīd Feodosijai pat prātā nevarēja ienākt, ka viņu - bagātāko un dižciltīgāko Maskavas bajārieni - cars ķēdēs saslēgtu izsauks uz nopratināšanu Kremlī, kur viņu spīdzinās pie kāķa, un ka viņa nolādēs pašu caru ar pret debesīm paceltiem saliktiem diviem pirkstiem. Viņa nenojauta arī to, ka kopā ar māsu un tuvāko draudzeni tiks iemesta pazemes cietumā, kur visas trīs ies bojā bada nāvē. Un iemesls tam visam būs šķelšanās, kas sadalīs ne vien Krievu Pareizticīgo Baznīcu, bet visu tā laika Krievzemi.

Kāpjot tronī 16 gadu vecumā, cars Aleksejs Mihailovičs skaidri zināja, ko kā valdnieks vēlas sasniegt. Viņa mērķis bija tādas pareizticīgo impērijas radīšana, kāda savulaik bija Bizantija. Tobrīd Maskavas valsts sekmīgi attīstījās un pat bija spējusi pakļaut sev visu Dņepras kreisā krasta Ukrainu, ieskaitot Kijevu. Taču cars gribēja kļūt par visas pasaules apvienotās pareizticīgo impērijas atjaunotāju un imperatoru. Viņš sapņoja atbrīvot no turkiem Balkānus, Konstantinopoli, Grieķiju. Grieķu metropolīti un bīskapi, kas kuplā skaitā apmeklēja Maskavu, uzturēja un vēl uzkurināja carā šīs ambīcijas. Tomēr, lai apvienotu visus pareizticīgos politiski, vispirms tos vajadzēja apvienot ideoloģiski. Šim nolūkam bija jāveic korekcijas gan Baznīcas rituālu grāmatās, gan jāunificē paši rituāli pēc grieķu parauga.

Cars Aleksejs Mihailovičs Romanovs poļu gravīrā (kreisajā pusē) un
nezināma krievu mākslinieka 17.gadsimta gleznā (labajā pusē).

Šo uzdevumu cars nolēma uzticēt garīdzniekam, kurš ne reizi vien bija deklarējis, ka, lai gan pēc tautības ir krievs, tomēr viņa ticība - grieķu. Šis vīrs bija Novgorodas metropolīts Nikons. Savulaik, Alekseja Mihailoviča valdīšanas sākumā, viņa garīgais tēvs Stefans Bonifatjevs izveidoja tā saukto dievbijības cīnītāju pulciņu, kura mērķis bija pareizticības ietekmes palielināšana, Baznīcas autoritātes nostiprināšana un cīņa ar katolicismu un protestantismu. Pulciņa biedri bija daudzas tā laika Baznīcas autoritātes, kas piekrita idejai par Maskavu kā Trešo Romu, uzskatot, ka Krievzeme ir Dieva izredzēta un vienīgā pasaulē saglabājusi patieso ticību. Viņu ideāls bija vispasaules pareizticīgo valsts, par kuras garantu vajadzēja kļūt caram Aleksejam Mihailovičam. Tautā tika veidots un uzturēts pareizticības kanonus stingri ievērojoša valdnieka tēls, kura dzīve pilnībā pakļauta Baznīcas tradīcijām.

1652.gadā ar cara atbalstu metropolīts Nikons kļuva par Krievu Pareizticīgo Baznīcas patriarhu un nekavējoties ķērās pie Baznīcas reformas. Pirmais viņa jaunievedums, par kuru pavēle tika nosūtīta visām pareizticīgo draudzēm, bija rīkojums aizstāt klanīšanos līdz zemei ar klanīšanos tikai līdz jostas vietai. Arī krustīties turpmāk drīkstēja tikai ar trim nevis diviem pirkstiem. Jauninājumi acumirklī izraisīja protestus sabiedrībā, vispirms jau pašu dievbijības cīnītāju pulciņa dalībnieku vidū. Tā dedzīgi pareizticīgie un Krievijas patrioti nonāca vienā barikāžu pusē, kamēr citi ne mazāk dedzīgi pareizticīgie un patrioti, kas bija pārliecināti par Maskavas kā globālas nevis tikai lokālas lielvaras nozīmi - otrā.

Kreisajā pusē - patriarhs Nikons, labajā pusē - patriarhs Nikons un cars Aleksejs lūdzas
pie Maskavas metropolīta Sv.Filipa pīšļiem (mākslinieka Aleksandra Litovčenko gleznas fragments).

Tomēr vienkāršā tauta Baznīcas reformu uztvēra kā “ticības nodevību”, saskatot tajā draudus savas dvēseles pestīšanai. Populārs bija viedoklis par patriarhu Nikonu kā Antikrista kalpu vai pat pašu Antikristu. Valdonīgais Nikons atbildēja ar reformu pretinieku, tostarp savu bijušo draugu, nežēlīgu vajāšanu. Virspriesteri Abakums un Daniils bija uzrakstījuši caram vēstuli, kurā atmaskoja “Nikona herēzi”. Uzzinot par šo faktu, Nikons pavēlēja apcietināt Daniilu un izsūtīt trimdā uz Astrahaņu, savukārt Abakumu desmit dienas turēja saslēgtu ķēdēs Androņikova klostera pagrabā, bet pēc tam kopā ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Ceļā uz turieni viņu vairākas reizes sita ar nūjām un meta ledusaukstā ūdenī. Abakumam tika atņemtas garīdznieka tiesības un uzlikts Baznīcas lāsts. Atbildot, Abakums nolādēja Nikonu. Tā sākās lielā šķelšanās Krievu Pareizticīgo Baznīcā, kura īsti nav beigusies vēl šodien.

Kreisajā pusē - virspriesteris Abakums ceļā uz Sibīriju (Sergeja Miloradoviča gleznas fragments),
labajā pusē - Abakuma sadedzināšana uz sārta (Pjotra Mjasojedova gleznas fragments).

Var šķist dīvaini, ka gan Abakums, gan Nikons tik lielu nozīmi piešķīra Baznīcas dzīves ārējām formām. Abi bija gatavi turēties pie savas pārliecības līdz nāvei. Diemžēl šī šķelšanās parādīja visai kristīgajai pasaulei, cik dziļas problēmas tolaik valdīja krievu pareizticībā. Izpratne par kristietību gan garīdznieku, gan vienkāršās tautas vidū bija sašaurināta līdz rituālo formu striktai ievērošanai - kā pareizi krustīties, kā pareizi izrunāt vārdus lūgšanā un tamlīdzīgi. Evaņģēlija un Kristus vietnieciskā upura gaismā visām šīm lietām nav itin nekādas nozīmes ne dvēseles pestīšanai, ne patiesi kristīgai dzīvei. Tās visas ir tikai reliģiozas formas, kamēr patiesa, dzīva kristietība - dziļas, personīgas attiecības ar Dievu.

Mūsdienu cilvēkam nav arī saprotams, kā var spīdzināt, dedzināt vai citādi nogalināt cilvēkus par tādiem mazsvarīgiem, otršķirīgiem jautājumiem, kā krustīšanās ar diviem vai trim pirkstiem. Kāds bija iemesls tik nežēlīgai Baznīcas hierarhijas un valsts varas reakcijai pret opozīciju? Jo jautājums jau nebija tikai par rituāliem. Aiz tiem slēpās divi daudz svarīgāki jautājumi - vai Krievija ir patiesās kristietības tālāknesēja un jautājums par Baznīcas varu. No vienas puses - vai Baznīcas hierarhijai ir tiesības patvarīgi mainīt tos vai citus Baznīcas rituāla aspektus, no otras puses - vai zemāk stāvošā garīdzniecība un laji drīkst nepakļauties augstākās Baznīcas vadības rīkojumiem?

Citādi domājošo spīdzināšana Maskavas lielkņazistē.

No 1670. līdz 1680.gadam reformu pretinieku vajāšanas ar katru gadu kļuva arvien drakoniskākas. Likums pieprasīja visus “raskolņikus” (šķeltniekus) saistītus nodot tiesai. Viņus drīkstēja arī spīdzināt. Pēc trīskāršas pēršanas ar kokiem tā sauktos vecticībniekus, tostarp sirmgalvjus, sievietes un bērnus, dzīvus sadedzināja. Pelni tika izkaisīti vējā. Pazīstamais mūsdienu pareizticīgo garīdznieks un cilvēktiesību aktīvists Gļebs Jakuņins par to teicis: “Šis neprāts spilgti liecina par to, ka Krievu Pareizticīgo Baznīcā tolaik nebija palicis ne piles žēlsirdības. Tas runā par pašas Baznīcas garīgo stāvokli. Viss bija pakļauts rituāliem, ārējām formām, ikonu pielūgšanai un Baznīcas likumu ievērošanai, bet garīgā dzīve aizmirsta. Mēs tolaik bijām sliktāki par pagāniem un arī šodien daudz neatšķiramies. Ja būtu vara un iespējas, arī šodien citādi domājošie tiktu sadedzināti dzīvi.”

Vecticībnieku dedzināšana viņu pārliecības dēļ Krievijā turpinājās vairākus gadsimtus.

Pat tos vecticībniekus, kas bija gatavi nožēlot “grēkus”, izsūtīja uz tāliem klosteriem, kur viņus turēja “pie maizes un ūdens” līdz mūža galam. Par “šķeltnieku” slēpšanu cilvēkus pēra ar nūjām un izsūtīja uz visdziļākajiem Sibīrijas nostūriem. Valdības mērķis bija iebiedēt citādi domājošos un piespiest tos pakļauties, taču rezultāts izrādījās pilnīgi pretējs. Virspriesteris Abakums aicināja savus sekotājus labāk izvēlēties labprātīgu nāvi pašsadedzinoties, nekā pārdot dvēseli velnam, pieņemot reformēto pareizticību. Vecticībnieki uzskatīja, ka brīvprātīgi ejot nāvē viņi kļūs par svētajiem mocekļiem. Turpmāk vecticībnieki, redzot nākam varas pārstāvjus, vairs negaidīja, kamēr viņus sadedzinās, bet paši sadedzinājās. Viss šis ārprāts norādīja uz visdziļāko garīgo krīzi Krievu Pareizticīgo Baznīcā.

Protestējot pret “pareizticīgo inkvizīciju”, vecticībnieki labprātīgi izvēlējās nāvi. Pašsadedzināšanās prakse kļuva masveidīga un aptvēra visu Krieviju. Patieso upuru skaitu šodien grūti aprēķināt, jo pašsadedzināšanās turpinājās vairākus gadsimtus. Tomēr, pēc vēsturnieku aplēsēm, tikai 17.gadsimtā vien vairāk nekā 20 000 vecticībnieku labprātīgi sadedzinājās savas ticības dēļ. Citi aizgāja dziļi mežos, kur slēpās vai izvēlējās vientuļnieku dzīvi tālu no apdzīvotām vietām. Daudzi Baznīcas vēstures pētnieki uzskata, ka pakļauties tautai nesaprotamajām reformām atteicās tieši labākā tā brīža krievu pareizticīgo daļa - pārliecināti “krievu nacionālās kristietības” aizstāvji.

Vecticībnieku pašsadedzināšanās (Pjotra Mjasojedova gleznas fragments).

Tomēr, ja visus šos notikumus vērtē no Svēto Rakstu un Kristus Evaņģēlija skatupunkta, tad jāteic, ka šīs milzīgās traģēdijas īstais un patiesais iemesls bija garīgā tumsonība un Svēto Rakstu nezināšana, kāda tolaik valdīja Krievzemē. Lielākā daļa vienkāršās tautas Bībeli nekad nebija lasījusi, tāpat krietna daļa pareizticīgo garīdznieku. Ja tolaik būtu bijusi pieejama nopietna Svēto Rakstu izpēte draudzēs vai individuāli, iespējams, Baznīcas šķelšanās nemaz nebūtu notikusi. Taču tajā laikmetā Svēto Rakstu iznīcināšana bija kļuvusi par neatņemamu daļu no Baznīcas cīņas ar “ķeceriem”.

Zīmīgs šajā ziņā ir kāds gadījums vēl 15.gadsimtā. Tolaik Novgorodas arhibīskaps Genādijs Gonozovs parādīja iznīcināšanai paredzētās “ķeceru” grāmatas dominikāņu mūkam Benjaminam, kurš bija ieradies no Prāgas. Mūks izbrīnīts jautāja, vai arhibīskaps zina, ko gatavojas iznīcināt. Genādijs atbildēja, ka ķeceru grāmatās nav nepieciešams iedziļināties. “Bet tās taču ir Bībeles Vecās Derības grāmatas, ko atzīst visa kristīgā pasaule!” - Genādija degsmi atvēsināja katoļu mūks. Tā par labi izglītotu uzskatītais Novgorodas arhibīskaps pirmoreiz dzīvē iepazinās ar Vecās Derības rakstiem.

Drīz vien Genādijam bija lemts kļūt par “krievu Bībeles radītāju”. Satriecoši, ka tas notika pēc tam, kad šīs pašas grāmatas bija atņemtas vecticībnieku “ķeceriem”, bet paši “ķeceri” nogalināti! Grāmatas, kuras Genādijs agrāk dedzināja un uzskatīja par ķecerīgām, viņam pašam par lielu izbrīnu izrādījās Bībeles kanoniskie raksti. 1499.gadā uz atsevišķu Krievzemes apustuļu Kirila un Metodija tulkojumu rokrakstu bāzes arhibīskapa Genādija vadībā un ar katoļu mūka Benjamina aktīvu līdzdalību tika izveidota pirmā pilnā Bībeles versija senslāvu (baznīcslāvu) valodā. Diemžēl Genādija Bībele tā arī palika tikai šauram garīdznieku lokam domāta grāmata, kas vienkāršajai tautai nebija pieejama.

Novgorodas arhibīskaps Genādijs un viņa apkopotās pirmās senslāvu Bībeles lapa.

15. un 16.gadsimta robežu daudzi vēsturnieki uzskata par Maskavas lielkņazistes uzplaukuma laiku. Par nožēlu šis laiks nebija ilgs. Valsts garīgajai lejupslīdei par iemeslu kļuva gan citādi domājošo nežēlīga vajāšana un nogalināšana, gan represijas pret tiem krievu cilvēkiem, kas meklēja dziļākas attiecības ar Dievu. Svēto Rakstu iznīcināšana un to pasludināšana par herētiskiem noveda pie tā, ka tautai par vienīgi ticības mērauklu kļuva Baznīcas rituāls. Tieši tāpēc daudzu krievu pareizticīgo svēto dzīves aprakstos var izlasīt, ka “īsto ticību” viņi iepazinuši veroties baznīcu rotājumos vai ikonās, vai arī klausoties dievnamu zvanu skaņās un garīgajos dziedājumos. Svētuma, pēc kuras tā tiecās ticīgie, patiesa izpratne bija neglābjami deformēta. Krievzemes garīgajā dzīvē uz ilgu laiku nostiprinājās “rituālā dievbijība”, kuras prasības un noteikumi šķita par smagu pat pareizticīgajiem grieķiem.

Par vēl vienu dīvainu Krievzemes reliģiskās dzīves iezīmi kļuva tā sauktie “bezprāši Kristū” (jurodivije). Garīgi atpalikušie Krievzemē, tāpat kā jebkurā citā valstī, ir bijuši vienmēr. Taču 14. un 15.gadsimtā “neprāts Kristū” tika pasludināts par īpaša svētuma pazīmi. Šāda ideja tika balstīta nepareizi saprastos apustuļa Pāvila vārdos: “Mēs esam ģeķi (muļķi, bezprāši) Kristus dēļ” (1.Korintiešiem 4:10). Viskrāšņāk šī parādība uzplauka 16.gadsimtā. Senajā Kijevas Krievzemē “neprātu Kristū” vēl nepazina, vismaz ne šī jēdziena reliģiskā nozīmē, savukārt Pētera I valdīšanas laikā 18.gadsimtā šai parādībai tika atņemta varas un Baznīcas labvēlība un “svētie bezprāši” pamazām iznīka. Taču 16.gadsimtā “bezprāši Kristū” bija tikpat ierasta parādība krievu Baznīcā kā Ivans Muļķītis - krievu pasakās.

“Svētie bezprāši” krievu mākslinieku gleznu fragmentos.

Pārsteidzošākais ir tas, ka “svētais neprāts” nebūt nenozīmēja, ka cilvēks piedzimis vājprātīgs. “Jurodivije” lielākoties bija cilvēki ar normālām prāta spējām, kas gribēja iegūt īpašu Dieva svētību, tāpēc apzināti staigāja kaili, dzelzs ķēdēm ap kaklu, siekalojās, spēlējas smiltīs, gulēja kapos un darīja citas dīvainas lietas. Mērķis bija panākt, lai ļaudis sāktu viņus nicināt un uzskatītu par patiesi vājprātīgiem. Šāda dīvaina iedoma tika skaidrota ar to, ka šādā veidā cilvēks it kā ir nogalina sevī visu pasaulīgo lepnību, kļūstot citu acīs par nicināmu vājprāti, kaut patiesībā ir prātā pavisam normāls.

Lai gan “bezprāši Kristū” centās noliegt normālo cilvēcisko dabu - gan racionālo, gan morālo, daudzi uzskatīja, ka viņi ir tik ļoti pazemojušies Dieva priekšā, ka saņem no Viņa īpašas dāvanas. Ļaudis domāja, ka “svētajiem bezprāšiem” piemīt praviešu spējas, jo šādiem cilvēkiem pilnībā atveras garīgā pasaule. Piemēram, kad Ivans Bargais 1570.gadā pēc Novgorodas izpostīšanas devās postīt Pleskavu, viņa nodomu aizkavēja vietējā “bezprāša” Nikolas Salosas apsūdzība caram par nežēlību un draudošie pravietojumi par viņa nākotni, kuru dēļ Pleskava un tās iedzīvotāju dzīvības tika saudzētas.

“Bezprātis” Vasīlijs Svētlaimīgais dziedina ļaudis un pravieto.
Krievu mākslinieka Vitālija Grafova gleznu fragmenti.

Pazīstamākais un godātākais “bezprātis Kristū” bija Maskavā mītošais Vasīlijs Svētlaimīgais, kura vārdā vēlāk tika nosaukta slavenā katedrāle Sarkanajā laukumā. “Svēto bezprāšu” kulta augstākais punkts bija Vasīlija III un viņa dēla Ivana Bargā valdīšanas laiks. Tieši šajā laikā visspilgtāk kļuva redzama arī krievu sabiedrības garīgā degradācija. Tikai Svēto Rakstu trūkuma un Dieva Vārda nesaprašanas dēļ “svētais neprāts” varēja tikt uzskatīts par Dieva gribu. Tas norāda uz nopietnām problēmām Krievu Pareizticīgo Baznīcā tolaik. Vēl tagad vairāk nekā 30 “bezprāši” Krievu Baznīcā tiek godināti kā svētie - tātad tādi, kuru dzīvei un piemēram pareizticīgajiem būtu jāseko arī šodien (?!).

Vai “svēto bezprāšu” godināšana norāda, ka arī šodien pareizticīgajiem būtu jārīkojas līdzīgi?
Attēlā labajā pusē - ikona, kas godina “svēto bezprāti” Vasīliju Svētklaimīgo.

Viens no iemesliem, kāpēc Krievu Pareizticīgo Baznīca atkāpās no kristietības morālajiem principiem, bija tās saaugšana ar valsts varu. Tās dēļ tika nolikta malā mācība par žēlsirdību, pazemību un tuvākā mīlestību, aizstājot to ar mācību par Dieva izredzēto Maskavas kņazisti un Pareizticīgo Baznīcas bezgrēcīgumu. Tā bija maksa, kuru Baznīcai nācās maksāt par ciešām attiecībām ar laicīgo varu. Kad Baznīcas pravietiskā balss tiek apklusināta, tā sāk pieļaut kompromisus, kas noved pie “valstiskā pragmatisma”. Tāda Baznīca vairs nespēj būt pravietiska un pasludināt Dieva gribu tautai. Tā ir spiesta pakļauties valsts varai, jo abas ir cieši saistītas kopīgām interesēm. Baznīca zaudē savu autentisko identitāti un vairs nespēj nesagrozīti pasludināt to vēsti, ko ļaudīm vēlējās pateikt Kristus.

Kristus reiz teica, ka nams tiks nežēlīgi izlaupīts tikai tāpēc, ka stiprais šajā namā būs saistīts (Mateja ev. 12:29). Nav iespējams aplaupīt valsti, ja pirms nav nesasaista tās Baznīcu. Kad Baznīca vairs nepilda savu uzdevumu, tā ir nodevusi gan savu aicinājumu, gan savu tautu. Vecticībnieki, lai arī pretojās pareizticīgo reformām, tomēr palika tāda pati “rituālu ticība” kā pareizticība, taču Krievzemē bija arī ļaudis, kas meklēja un ilgojās pēc dziļākām, personīgām attiecībām ar Dievu. Arī viņi tika vajāti tikpat nežēlīgi kā vecticībnieki. Nogalinot Dieva meklētāju kustību iedīglī, sātanam izdevās sasaistīt Krievu Baznīcu, kas noveda pie visas Krievzemes garīgas sasaistīšanas. Ja 14. un 15.gadsimta Dieva meklējošo ļaužu kustība Baznīcā būtu ieguvusi kādas organizatoriskas formas un viņiem tiktu ļauts brīvi sludināt savu vēsti, Krievijas liktenis būtu izveidojies pavisam citādāks.

Un tomēr reiz iesētā atjaunotnes sēkla turpināja augt to krievu cilvēku vidū, kuri patiesi meklēja Dievu. Viens no šādiem garīgiem stādiem bija Ivans Fjodorovs, kurš vēsturē pazīstams kā pirmais krievu grāmatu iespiedējs. Fjodorovs darbojās cara Ivana Bargā valdīšanas gados. Bez Dieva providences garīgu grāmatu drukāšana Krievijā nebūtu bijusi iespējama, jo Pareizticīgo Baznīcas vadība Bībeli tolaik uzskatīja par “ķecerību iedīgli”. Taču pēc Astrahaņas un Kazaņas tatāru hanistu iekarošanas, cars vēlējās šīs zemes pievērst kristietībai, bet tur uzceltajām baznīcām trūka garīgās literatūras. Tad cars pievērsa uzmanību Fjodorova darbībai un priestera Silvestra mājā Kremlī tika iekārtota tipogrāfija. Kopā ar Pjotru Mstislavcevu Fjodorovs sāka gatavot iespiešanai grāmatu “Apustulis”.

Ivans Fjodorovs un viņa grāmatu spiestuve Kremlī.

Ivana Fjodorova izcelsme ir neskaidra. Daži vēsturnieki uzskata, ka viņš bijis maskavietis, turpretī citi domā, ka grāmatu iespiedēja dzimtene ir Baltkrievija. Tas tiek pamatots ar faktu, ka Fjodorovu dzimtai bijis šļahtiču (muižnieku) ģerbonis, tomēr izdevējs tādu varēja iegūt arī pēc tam, kad pārcēlās uz dzīvi Lietuvas valstī. 1564.gadā grāmata “Apustulis” ieraudzīja dienas gaismu. To uzskata par grāmatu drukāšanas sākumu Krievijā. Ar prieku Fjodorovs ķērās pie nākamās grāmatas sagatavošanas, taču drīz vien viņam nācās bēgt no Maskavas “laicīgās un garīgās varas lielās nepatikas dēļ”. Krievu pareizticīgie tolaik grāmatu drukāšanu uzskatīja par velna darbu. Valdīja uzskats, ka svēta var būt tikai tāda grāmata, kas uzrakstīta ar roku, bet ja tā ir drukāta, tad noteikti iejaukušies nešķīsti spēki.

Fjodorova izdotā pirmā drukātā krievu grāmata “Apustulis”.

Pasliktinājās arī Fjodorova attiecības ar caru. Cars bija devies uz Aleksandrovas Slobodu un izveidojis tur opričņinu - čekas viduslaiku analogu. Šādos apstākļos Fjodorovam bija jābēg no Krievijas. Viņš apmetās uz dzīvi Lietuvas lielkņazistē, kņaza Konstantīna Ostrožka īpašumos. Šeit Ostrogā (mūsdienu Ukrainas teritorija) Fjodorovs 1581.gadā izdeva tā saukto Ostrogas Bībeli baznīcslāvu valodā. Gandrīz 200 gadus šīs Bībeles teksts kalpoja par paraugu turpmākajiem slāvu Bībeles izdevumiem. Ivans Fjodorovs saprata svarīgāko - savā ticībā kristietim jābalstās vienīgi uz Svētajiem Rakstiem. Dieva Vārds ir jāzina un tajā ir jāiedziļinās. Tāpēc viņš darīja visu, lai Bībele kļūtu pieejama ikvienam.

Fjodorova Ostrogas Bībele bija pirmais pilnais Svēto Rakstu idevums baznīcslāvu valodā.

To cilvēku vidū, kas piedalījās austrumslāvu tautu garīgajā dzīvē, bija arī tādi, kurus Rietumos sauktu par protestantiem. Viens no tādiem bija Matvejs Baškins - muižnieks, kam piederēja zemes Maskavas pievārtē. Baškins bija meklējošs kristietis, kam rūpēja patiesība, tāpēc viņam radās daudzi garīga rakstura jautājumi, kurus viņš nekautrējās uzdot Maskavas Kremļa Blagoveščenskas katedrāles priesterim Simeonam - kā mīlestība uz tuvāko savienojama ar dzimtbūšanu, kāpēc bīskapi paši sevi paaugstina un pārlieku mīl greznību, kāpēc klosteri ir pazaudējuši svētumu un kļuvuši par netiklības perēkļiem, kāpēc baznīcās netiek mācīts Evaņģēlijs, kāpēc godina nevis Kristu, bet ikonas, kāpēc vajadzīga grēksūdze pie priestera, ja nekas cilvēku dzīvē nemainās un viņi turpina grēkot?

Simeons nespēja uz šiem jautājumiem atbildēt un pastāstīja par tiem savam priekšniekam, Kremļa virspriesterim Silvestram, kurš nosūdzēja Baškinu caram. Bajāra vaina tika uzskatīta par ļoti smagu. Nepietika ar to, ka viņš “zaimoja” Pareizticīgo Baznīcu un valsts iedibināto kārtību, bet bija veicis arī sevišķi “nekaunīgu” izlēcienu - atlaidis brīvībā savus dzimtļaudis. Bez tam Baškins sludināja “ķecerīgas” idejas par Baznīcu kā Dieva bērnu sadraudzību, ikonas sauca par elkiem un uzskatīja, ka zināšanas nav naidīgas Dievam, ka Evaņģēlijs ir jālasa un jāiepazīst visiem. Baškinu arestēja un iemeta Volokolamskas klostera cietumā. Par viņa turpmāko likteni nav zināms tikpat kā nekas, vien vēlākos gados kāds ārzemnieks liecināja, ka Sarkanajā laukumā izvests un sodīts ar nāvi cilvēks, kurš bijis reliģisks disidents. Ilgajos ieslodzījuma gados šis vīrs esot pazaudējis cilvēka izskatu.

Bajārs Matvejs Baškins savā goda krēslā un kā apsūdzētais cara priekšā.

Matvejs Baškins bija viens no retajiem 16.gadsimta krievu reformatoriem, par kuru brīnumainā veidā saglabājušās vēstures liecības. Daudz mazāk zināms par viņa līdzgaitniekiem, piemēram, brāļiem Borisoviem vai Feodosiju Kosoju (Šķielaci). Tiesā 1553.gadā, kurā tiesāja Baškinu, tika tiesāti arī viņa galvenie domubiedri, tostarp Feodosijs Kosojs un Troicas-Sergija klostera igumens (priekšnieks), vecajs (starec) Artēmijs. Feodosijs Kosojs bija dzimtcilvēks brīvdomātājs, kurš uzskatīja, ka patiesa kristietība nav atrodama Baznīcas rituālos, bet Kristus baušļu ievērošanā un mīlestībā uz tuvāko.

Atšķirībā no Baškina, Kosojam un Artēmijam izdevās aizbēgt uz Lietuvu, kur Kosojam un viņa brālim Fomam atvērās plašs darba lauks savas mācības izplatīšanai. 1557.gada agrā pavasarī viņi ieradās Viļņā. Tajā pašā laikā pēc Lietuvas protestantu ielūguma Viļņā ciemojās arī pazīstamais poļu reformators Jans Laskis. Vēlāk Laska sekretārs rakstīja: “Cik pārsteigti mēs bijām, ka arī Maskavā Dievs pacēlis turienes Luteru jeb drīzāk Cvingliju.” Feodosija Kosoja un viņa domubiedru mācība daudzos aspektos bija līdzīga Eiropas protestantu mācībai, lai gan neviens pareizticības reformators nebija protestants tajā nozīmē, ka savu pārliecību tie nebija smēlušies no Eiropas protestantisma.

Diemžēl nav saglabājušies dokumenti, kas vairāk pastāstītu par reformācijas kustību Maskavas lielkņazistē Ivana Bargā laikā. Tomēr šāda kustība neapšaubām bija, ja reiz Eiropas protestanti par to zināja. Vairāk zināms par tiem krievu brīvdomātājiem, kuriem izdevās aizbēgt uz Lietuvu. Tā 16.gadsimta 50.gados Vitebskā ieradās trīs mūki no Maskavas, kuri sludinājuši Rakstus un dauzījuši elku tēlus pilsētas baznīcās. Kur tolaik Vitebskā varēja būt “elku tēli”, tas ir - baznīcas skulptūras? Tikai katoļu dievnamos. Mūki arī aicinājuši ļaudis uz sociālu vienlīdzību. Viens no šiem mūkiem vēlāk kļuva par Polockas kalvinistu draudzes mācītāju un 1563.gadā tika cara Ivana Bargā personīgi nogalināts, kad krievu karaspēks ieņēma Polocku. Otrs kļuva par protestantu mācītāju Ļubļinā, Polijā.

Lietuvas lielkņazistē līdzās draudzīgi sadzīvoja gan katoļu, gan protestantu dievnami.
Arī pareizticīgie. Attēlā labajā pusē - Lietuvā iespiestā krievu katehisma titullapa.

Laikā, kad Lietuvas lielkņaziste piedzīvoja savu zelta laikmetu, Maskavā iestājās drūmi laiki - opričņinas terors. Lūk, kā par opričņinu raksta cara diplomātiskie aģenti, Baltijas vācieši Johans Taube un Elerts Krūze: “Un paaugstināja kņazs pāri visiem drosmīgiem pulkiem īpašu brālību, kuru viņš izveidoja no 500 jauniem cilvēkiem - drosmīgiem, nekaunīgiem, bezgodīgiem un bezdvēseliskiem puišiem.” Daži vēsturnieki uzskata, ka opričņinas prototips bijis katoļu jezuītu ordenis. Jēzus biedrība, kā sevi sauca jezuīti, tika izveidota kā “zobens cīņai ar Reformāciju”. Atšķirībā no Rietumeiropas, Krievijā reformācijas kustība bija iznīcināta jau iedīglī, tāpēc opričņina, kas patiešām tika veidota pēc mūku ordeņa parauga, kļuva nevis par “zobenu cīņai ar “ķeceriem”", bet par nāvējošu ieroci cara rokās veselu pilsētu un tam nevēlamu cilvēku, tostarp reliģisko disidentu, iznīcināšanā.

Opričņinas karaspēkā dienējošie ģērbās rupjās, vienkāršās virsdrēbēs, taču apakšējā drēbju kārta tiem bija no ar zelta diegiem izšūta auduma. Izjādes laikā opričņikiem pie zirga sedliem vajadzēja piestiprināt nogrieztu suņa galvu un slotu. Šādu ekipējumu skaidroja ar opričņinas uzdevumu “izmēzt nodevību un “nokost” cara ienaidniekus”. Tomēr šī uniforma uz 16.gadsimta Krievijas iedzīvotājiem atstāja pavisam citu iespaidu, jo slota cilvēku apziņā bija neatņemams raganu atribūts, bet tautas ticējumos raganas un burvji nereti pārvērtās vilkačos (suņa galva). Vēsturnieki domā, ka Ivans Bargais apzināti veidoja savas karadraudzes izskatu līdzīgu sātana kalpu izskatam. Ja caram tautas acīs vajadzēja būt dievam, tad opričņikiem - dēmoniem. Mērķis bija atgādināt ļaudīm, ka mūžībā sodu nosaka Dievs un īsteno sātans un viņa eņģeļi, bet uz zemes - attiecīgi cars un opričņiki.

Opričņiku gvarda ekipējums - pie sedliem redzama nogriezta suņa galva un slota.

Opričņikus cars izmantoja gan kā savu apsardzi, gan kā bendes, izsūtot tos pa visu valsti ar asiņainiem uzdevumiem. Viņi slepkavoja, cirta cilvēkiem galvas, sarāva tos pa daļām un sagrieza gabalos ar virvēm, rīdīja upuriem virsū suņus un lāčus, uzbruku mājām un muižām, piekaujot un nogalinot ne tikai to saimniekus, bet arī visus tiem piederošos dzīvniekus un mājputnus. Slepkavības tika veiktas pēkšņi, upuriem visnegaidītākajā brīdī. Uz ceļiem opričņiki ierīkoja slēpņus, laupīja un rīkoja atklātas sieviešu un bērnu izvarošanas. Ivans Bargais bija pārliecināts, ka pats Dievs nodevis viņa rokās varu pār cilvēkiem vai nu tos apžēlot, vai sodīt ar nāvi. Masu slepkavības un laupīšana noveda pie sociālo saišu sairšanas krievu sabiedrībā - katrs centās izdzīvot viens pats, kā nu mācēja.

Opričņiku zvērības krievu mākslinieku darbos un mūsdienu kinofilmā.

Eiropas sociālo un kultūras seju pilnībā pārveidoja Renesanse, kas galu galā noveda pie garīgas atmodas - Reformācijas. Diemžēl Maskavas valstī Renesanse tā arī nekad neiestājās. Bija tikai priekšnoteikumi atsevišķu Renesanses ideju īstenošanai, bet arī tās nekad netika realizētas. Krievu sabiedrība bija kļuvusi pārāk mežonīga. Tomēr pat šis Krievzemei tik drūmais laiks nespēja apslāpēt gara brīvību Dievu meklējošos cilvēkos. Krievu Pareizticīgo Baznīcas vidē 16.gadsimtā bija manāmas tās pašas garīgās tendences, kādas tajā laikā piedzīvoja Rietumu pasaule.

Diemžēl lielā šķelšanās Krievu Baznīcā bija nevis divu teoloģisku pasaules uzskatu, bet tikai dažādu rituālo sistēmu pretstāve. Tāpēc šo šķelšanos nekādi nevar uzskatīt par krievu Reformāciju. Tomēr vecticībnieku cīņa ar jauno Baznīcas tradīciju ļāva uzplaukt arī tai sauktajai garīgajai kristietībai, kuras piekritēji tiecās pēc nepastarpinātām attiecībām ar Dievu. Jau Ivana Bargā laikā parādījās pirmās ticīgo grupas, kuras savā mācībā un praksē ļoti atgādināja vēlākās evaņģēliskās kustības. Tās bija kristocentriskas grupas, kuras apzīmēja ar kopīgu nosaukumu “garīgā kristietība”. Vēlākos gados šīs kustības sazarojās un izveidoja vairākus novirzienus - duhoborus, molokāņus, hlistus, skopcus, subotņikus un citus garīgos strāvojumus, kas nepastarpināti veidojās pareizticīgo kultūras vidē.

Krievu “garīgo kristiešu” lūgšanu dievkalpojumā.

Šis laiks Krievu Baznīcas vēsturē interesants ar to, ka katram ticīgajam bija jāizšķiras - vai nu pakļauties oficiālās Baznīcas likumiem, vai savai sirdsapziņai. Šī nepieciešamība radīja lielāku vēlmi meklēt Dieva prātu. Parādījās dažādas garīgās kustības, kas kļuva par vēlākās evaņģēliskās kustības priekštecēm. Ļaudis pēkšņi saprata - ja izdzīvot kristietību iespējams divos nevis tikai vienā veidā, kā apgalvoja oficiālā Baznīca, tad varbūt ir arī vēl trešais un ceturtais veids. Kristīgas dzīves un Dieva pielūgsmes ceļi tā sauktajā “krievu sektantismā” izveidojās dažādi - daļa attiecībās ar Dievu meklēja pārdabisko, citi centās Dievu atrast sevī, bet vairums pasludināja Bībeli par vienīgo Dieva izziņas un dievišķās atklāsmes avotu. Taču pats svarīgākais bija, ka šie ļaudis atklāja svarīgu patiesību - ar Dievu var iepazīties personīgi. Nevis caur rituālu, ikonu godināšanu vai garīdznieku svētību, bet personīgi.

Tā sauktie “krievu sektanti” meklēja dziļākas un nepastarpinātas attiecības ar Dievu.

Diemžēl jāsecina, ka arī šodien ne pareizticīgo, ne vecticībnieku mācībā un garīgajā praksē nekas daudz nav mainījies. Abas konfesijas joprojām iestrēgušas “rituālajā dievbijībā”, mazāk uzmanības pievēršot dzīvas kristietības praktizēšanai ikdienas dzīvē. Īpaši šāda rituāla dievbijība raksturīga vecticībniekiem. Protams, starp pareizticīgajiem (iespējams, arī starp vecticībniekiem) ir cilvēki, kuru kristietība ir ne vien rituāla, bet dziļi garīga, cilvēki, kas no sirds meklē Dievu un ciešākas attiecības ar Viņu. Kā piemēru var minēt priesteri Aleksandru Meņu, kuru viņa kristīgās darbības dēļ nogalināja 1990.gadā, vai Gļebu Jakuņinu, kurš padomju varas gados savas pārliecības dēļ bija ieslodzīts soda nometnē un arī Putina Krievijā netika varas īpaši ieredzēts. Tomēr šādi cilvēki “krievu ticībā” nav vairākums - lielākā daļa “pareizticīgās tautas” ikdienā dzīvo parastu pasaulīgu cilvēku dzīvi, vien retumis, lielākoties tikai Baznīcas svētkos, piekopjot tos vai citus reliģiskus rituālus.

Nekas nav mainījies arī Krievijas Pareizticīgo Baznīcas attiecībās ar valsts varu. Krievijā Baznīcas un varas saites vienmēr bijušas ļoti ciešas. Pareizticīgo patriarhiem un hierarhijai Krievijā bijis un arī šodien ir teju vai valsts ierēdņu statuss, tāpēc Baznīca gatava svētīt un aizlūgt par visu, ko vien vara dara, lai cik noziedzīgs tas būtu. Arī Putina Krievijā Pareizticīgo Baznīca pilnīgi atklāti tiek izmantota kā politisks instruments. Par atlīdzību Pareizticīgo Baznīcai atkal ir piešķirts valsts Baznīcas statuss, kamēr citas kristīgās konfesijas spiestas reģistrēties kā “ārzemju aģenti” un, gluži kā padomju laikā, tiek visādi ierobežotas un spaidītas ar dažādu nedemokrātisku likumu un rīkojumu palīdzību.

Pareizticīgo Baznīcas un varas “svētā” draudzība Krievijā.

Neskatoties uz spaidiem un ierobežojumiem, brīva garīgā doma Krievijā turpina attīstīties. Sākot ar pirmajām “brīvdomātāju” grupiņām 16.gadsimtā, šis garīgo meklējumu ceļš izpaudies dažādās Dieva meklētāju kustībās gan pašā pareizticībā, gan ārpus tās, vēlākos gadsimtos saplūstot evaņģēlisko draudžu kopējā straumē. Krievi, tāpat ukraiņi un baltkrievi, jau sen vairs nav tikai “narod pravoslavnij” (pareizticīgo tauta). Šodien visās šajās zemēs var sastapt plaukstošas evaņģēliskās draudzes, kuru balss kļūst arvien dzirdamāka sabiedrībā. Kamēr šādas draudzes pastāvēs un Krievijā būs cilvēki, kas no sirds meklē patiesu Dieva tuvumu, šai valstij ir cerība nākotnei. Taču, ja laicīgā vara turpinās apspiest un vajāt Kristus Līgavu - Viņa Baznīcu, tad Krieviju sagaida posts un jauni juku laiki.

Lielā šķelšanās 16.gadsimtā bija krievu Baznīcas un visas Krievijas sabiedrības traģēdija, viena no Krievijas vēstures drūmākajām lapaspusēm. Glābjoties no vajāšanām, labākie Krievzemes ļaudīs bēga uz Baltās jūras krastiem, Sibīriju un Tālajiem Austrumiem. Arī uz Baltijas zemēm, tostarp Latviju. Taču uz garīgā posta drupām izauga jauns stāds - Dieva meklētāju, bet vēlāk evaņģēlisko draudžu kustība. Kad uz tālajiem 16. un 17.gadsimta notikumiem skatās no šādas perspektīvas, kļūst skaidrs, ka tiekšanās pēc patiesas Dieva klātbūtnes, Viņa vaiga meklēšana un attiecību veidošana ar Kungu, ir ielikta krievu dvēseles pamatos. Tieši tāpat, kā ikvienas tautas, arī latviešu, dvēseles pamatos.

© Mācītājs Aleksandrs Ševčenko (”Ugol Studio”, ASV), Ervīns Jākobsons (redakcija, papildus informācija). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2019/09/09/liela-skelsanas-krievu-baznica-%e2%80%93-pareizticigie-vecticibnieki-un-parejie/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.