13
Ir 1967.gads. Tikai pirms četriem gadiem nogalināts ASV prezidents Džons Kenedijs, turpinās karš Vjetnamā. Rietumu pasauli pārņēmuši jaunatnes nemieri, protestējot pret karu un prasot pārmaiņas izglītības, sociālajā un vides politikā. Kā pretstats vecākās paaudzes “stagnācijai” uzplaukst tā sauktā jaunatnes kontrkultūra. Tas ir hipiju jeb “puķu bērnu” laiks, kad grupa “The Beatles” izdod albumu “Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band”, uz kura apvāka redzamas daudzas šī laikmeta sociālā apvērsuma personības. Un visā šajā raibajā haosā kā spēcīgs stāds no neauglīgās zemes uzdīgst jaunas garīgas kustības sēkla, kas rezumējas tā sauktajā Jēzus revolūcijā. Nedaudz vairāk nekā desmit gadu laikā šajā kustībā iesaistās 250 000 cilvēku tikai ASV vien. Šis fenomens joprojām tiek dēvēts par jaunāko laiku lielāko amerikāņu garīgo atmodu, kas būtiski mainīja kristīgo subkultūru ne vien Savienotajās Valstīs, bet visā pasaulē.
Tā saukto Jēzus ļaužu (Jesus People) jeb Jēzus trako (Jesus Freak) saknes meklējamas hipiju kustībā, kurā būtiska nozīme bija Rietumu sabiedrības konformisma un materiālisma noliegumam, tā vietā izvēloties “sex, drugs and rock & roll” šķietamo brīvību. Vēl 60.gadu sākumā socioloģiskās aptaujas rādīja, ka amerikāņu jaunieši pieņem tradicionālās vērtības un vairāk nekā 75% tic Dievam un Bībeles patiesībām. Taču drīz situācija mainījās. ASV kultūras, sociālo un politisko krīžu sarakstu papildināja jaunā paaudze, kas publiski pauda neapmierinātību ar pastāvošo sistēmu un amerikāņu vērtībām, meklējot piepildījumu narkotiku, seksa, rokmūzikas un ezotēriskā garīguma jomās. Hipiju kustībā jaunieši praktizēja gan meditāciju un okultismu, gan indiāņu garu pielūgsmi un dažādas Austrumu reliģiju formas, piemēram, zenbudismu un Krišnas apziņas mācību.
20.gadsimta 60.gadu nogale bija jaunatnes protestu un demonstrāciju laiks visā pasaulē.
Par ASV hipiju kustības centru kļuva Kalifornija. 1967.gada vasara vēsturē iegājusi kā hipiju Mīlestības vasara (Summer of Love). Desmitiem tūkstošu hipiju jauniešu pulcējās Sanfrancisko, apmetoties galvenokārt Heit-Ešberijas (Haight-Ashbury) rajonā, lai šeit izdzīvotu personīgo brīvību, eksperimentētu ar narkotikām un baudītu “brīvās mīlas” priekus. Lēš, ka tolaik tur varēja būt apmetušies 75 000 līdz 100 000 cilvēku. Tas radīja lielas problēmas vietējiem - rajons bija pārapdzīvots, pieauga noziedzība, izplatījās seksuāli transmisīvās slimības un narkotikas. Naktīs tūkstošiem jaunu cilvēku “okupēja” jebkuru pieejamu telpu vai arī vienkārši gulēja uz ielām. Ar katru dienu problēma samilza arvien vairāk. Pat vadošā hipiju avīze “San Francisco Oracle” ieteica katram, kas gribēja doties uz Sanfrancisko, aizmirst par “ziediem matos”, bet paņemt līdzi guļammaisu, siltas drēbes un naudu.
Jaunatne svin Mīlestības vasaru Sanfrancisko Zelta Vārtu (Golden Gate) parkā.
Visu šo milzīgo haosu vēroja kāds jauns cilvēks no Sanfrancisko līča rajona Teds Vaizs (Ted Wise) - bijušais burātājs un narkomāns, kura dzīvi Kristus bija izmainījis 1965.gadā, glābdams no garīgās nāves un narkotiku atkarības. Pēc sastapšanās ar Dievu Teds kopā ar sievu Elizabeti un vairākiem ticīgiem hipiju pāriem sāka apmeklēt baptistu draudzi, taču viņu netradicionālais izskats daudziem baznīcēniem šķita nepiedienīgs. Vaizs un viņa domubiedri audzēja garus matus, valkāja ekscentrisku apģērbu un rotas, klausījās skaļu mūziku un atklāti pauda neapmierinātību ar vidusšķiras remdeno kristietību. Tāpēc attiecības starp viņiem un “normālajiem” kristiešiem bija diezgan saspringtas.
Hipiju stila cilvēku ienākšana draudzēs daudziem “normālajiem” kristiešiem radīja šoku.
Norūpējies par jauniešu pulcēšanos Heit-Ešberijas ielās un no tā izrietošajām sekām, Vaizs mudināja savas draudzes mācītāju Džonu Makdonaldu kaut ko darīt lietas labā. Kā savā grāmatā “House of Acts” (”Apustuļu nams”) atceras Makdonalds, viņš nolēmis doties uz Heit-Ešberiju kopā ar Vaizu. Viņi sāka sludināt hipijiem uz ielām, aicinot tos sekot Kristum un kļūt brīviem no narkotikām un izlaidīgas seksuālās dzīves. Drīz vien Makdonalds bija spiests atzīt, ka Vaizs ar savu apģērbu un izturēšanos lieliski iederas hipiju vidē, ko nevar teikt par paša uzvalku un kaklasaiti. Tomēr viņš piekrita, ka garīgā vajadzība šajā rajonā ir milzīga un tā ir laba iespēja kaut ko darīt Evaņģēlija pasludināšanas jomā.
Sludinot jauniešiem Kristu Sanfrancisko ielās, radās tas, ko pasaule nosauca par Jēzus ļaužu kustību.
Kopā ar vairākiem mācītājiem no Sanfrancisko līča draudzēm Makdonalds nodibināja fondu “Evangelical Concerns”, lai palīdzētu Vaizam un viņa draugiem uz ziemeļiem no Heitas un Ešberijas ielu krustojuma atvērt kafejnīcu ar nosaukumu “The Living Room”. Nākamā pusotra gada laikā tūkstošiem jauniešu apmeklēja šo misiju, lai, ēdot zupu vai dzerot kafiju ar virtuļiem, sarunātos ar “ielas kristiešiem” par garīgiem un eksistenciāli svarīgiem dzīves jautājumiem. Ik nedēļu vismaz 20 cilvēki šeit sastapās ar Kristu un kļuva par kristiešiem. Vajadzības gadījumā 20×40 pēdu nelielajā telpā varēja dabūt arī pajumti. “The Living Room” kļuva par auglīgu jaunu ideju un izaugsmes laboratoriju topošajai Jēzus ļaužu kustībai un kalpoja par paraugu līdzīgām misijām visās ASV.
Teds Vaizs (kreisajā pusē) sarunājas ar jaunieti savā “The Living Room” kafejnīcā;
attēlā labajā pusē - apģērba uzšuve ar “Jēzus revolūcijas” simboliku.
Vēlāk Vaizu pāris kopā ar vēl trim hipiju ģimenēm nopirka fermu Novato un izveidoja kristiešu komūnu “House of Acts” (”Apustuļu nams”). Lai gan dzīve tajā saistījās ar smagu darbu un daudzām sadzīves problēmām, tomēr Vaiza vārdiem runājot, “tas bija labāk nekā baznīcā”. Tikmēr citā Sanfrancisko līča apgabalā baptistu semināra students Kents Filpots un viņa hipiju draugs Deivids Hoits sāka sludināt ielās, pieredzot daudzu hipiju sastapšanos ar Kristu. 1968.gada beigās viņi Linkolnparka baptistu baznīcas pagrabā Sanfrancisko Ričmondas rajonā atvēra patversmi, ko nosauca par “Soul Inn” (”Dvēseļu viesnīca”). Vēlāk Filpots un Hoits nodibināja misiju “United Youth Ministries” un izveidoja virkni kristiešu kopienu Sanrafaelā, Valnutkrīkā un citās Sanfrancisko līča pilsētiņās.
Attēlā kreisajā pusē - Deivids Hoits un Kents Filpots; labajā pusē - “Soul Inn” komanda.
Tā piedzima jauna garīga kustība, ko veidoja pārsteidzoša hipiju stila un evaņģēliskās kristietības kombinācija. Jēdzieni “Jēzus kustība” un “Jēzus ļaudis” pirmoreiz parādījās Dveina Pedersena rakstos kustības avīzē “Hollywood Free Paper”. Pats Pedersens gan apgalvo, ka neesot to autors. Kādā intervijā viņš, reaģējot uz žurnālistu jautājumu, vai uzskata sevi par daļu no Jēzus ļaudīm, atbildēja apstiprinoši. Vēlāk šī nosaukuma autorība tika pierakstīta viņam. Savukārt termins “Jēzus trakie” sākotnēji bijis nekristīgo hipiju dots nievājošs apzīmējums kristīgajiem hipijiem. Jēzus kustības dalībnieki šo apzīmējumu pieņēma kā pozitīvu pašidentifikācijas zīmi. Jāteic, ka neviens no šiem nosaukumiem nebija nejaušs, jo Jēzus ļaudis bija dziļi uz Jēzus Kristus personu centrēta kustība.
Laicīgā pasaule Jēzus sekotājus hipijus nievājoši nosauca par “Jēzus trakajiem”.
Viņi šo apzīmējumu ar lepnumu pieņēma un izlietoja Dieva godam un slavai.
Jēzus kustības simbols bija plauksta ar augšup pavērstu rādītājpirkstu un sauklis “One Way” - “Viens ceļš”, norādot uz Jēzu Kristu kā vienīgo glābšanas ceļu. Līdz 70.gadu sākumam šis simbols kļuva par nozīmīgu Jēzus kustības identifikācijas zīmi, kas bija redzama visur - uz kustības izdevumu vākiem, plakātiem un transparentiem, kā centrālais simbols Jēzus ļaužu rīkotajos koncertos. Tā bija Dieva tautas atbilde tolaik hipiju vidū populārajam sekulārajam miera kustības simbolam, kā arī rokkoncertos bieži lietotajai sātana zīmei, izstiepjot divus pirkstus un veidojot sātana ragu simbolu.
Jēzus revolūcijas laika simbolika.
No kreisās - “Tiek meklēts: Jēzus Kristus”, sauklis “Viens ceļš - Jēzus”, “Viens ceļš” simbols.
Pamazām Jēzus kustība izpletās arī ārpus Sanfrancisko reģiona. Par vienu no Jēzus ļaužu pulcēšanās vietām kļuva Sietla. Jauna meitene Linda Meisnere pēc Dieva Asamblejas Bībeles koledžas beigšanas kopā ar vietējiem jauniešiem izveidoja “Jesus People Army” (”Jēzus ļaužu armija”), kas izdeva savu laikrakstu “Agape” - vienu no pirmajiem kustības preses izdevumiem. 1969.gadā Sietlā tika atvērta kafejnīca “The Catacombs”, bet pilsētas ziemeļu galā - divas Jēzus ļaužu komunālās mājas “Kāleba nams” un “Ēsteres nams”. Vēl pēc gada Sietlas centrā ielu jauniešu misija “Eleventh Hour” atvēra Sanfrancisko Heit-Ešberijas “Living Room” līdzīgu kafejnīcu - sarunu vietu.
“Jēzus ļaužu armijas” cilvēki slavē savu Kungu ielās (kreisajā pusē); Linda Meisnere (labajā pusē).
Savukārt Kalifornijas Universitātes studentu pilsētiņā Bērklijā organizācijas “Campus Crusade for Christ” misionārs Džeks Spārks un vairāki viņa līdzstrādnieki izveidoja “Kristīgās pasaules atbrīvošanas fronti” (Christian World Liberation Front), kas vēlāk tika nosaukta par Bērklijas kristiešu koalīciju (Berkeley Christian Coalition). Viņi izdeva laikrakstu “Right On!” un savā frontē iesaistīja ne vien hipijus un citus bohēmiska dzīvesveida piekritējus, bet arī augsti izglītotos Bērklijas universitātes intelektuāļus, piedāvājot tiem miermīlīgu “iekšējo revolūciju” Jēzū Kristū kā alternatīvu vardarbīgai politiskai revolūcijai. Spārka kristīgās “frontes” nosaukums bija atbilde tolaik studentu vidū populārajai politisko radikāļu organizācijai “Trešās Pasaules atbrīvošanas fronte” (Third World Liberation Front).
Labajā pusē - “Kristīgās pasaules atbrīvošanas frontē” bija gan hipiji, gan intelektuāļi;
kreisajā pusē - frontes laikraksts “Right On” (augšā), mācītājs Džeks Spārks (apakšā pa kreisi),
vidū - Jēzus kustības dalībnieki bieži sludināja Evaņģēliju un muzicēja tieši uz ielas.
Pamazām Jēzus kustības smaguma centrs no Kalifornijas ziemeļiem un vidienes pārvietojās uz dienvidiem, Losandželosas apkārtnei kļūstot par šūpuli vairākiem evaņģēliskiem centieniem uzrunāt turienes hipijus un narkomānus. Viena no šādām iniciatīvām bija jauna baptistu sludinātāja Artūra Blesita kalpošana, kurš sāka strādāt ar ceļojošiem jauniešiem un narkomāniem Saulrieta bulvārī (Sunset Boulvard) Holivudā. 1968.gadā viņš atvēra misiju “His Place”, kas drīz vien, pateicoties savām izslavētajām zemesriekstu sviestmaizēm un vaļsirdīgajām sarunām, kurās Blesits piedāvāja saviem viesiem atteikties no narkotiku radītās “ceļošanas pa debesīm”, vietā piedāvājot “Jēzus Debesis”, kļuva ārkārtīgi populāra jauniešu vidū. Garīgi atpestīto pulkam kļūstot ar katru dienu lielākam, Blesita vārds kļuva labi zināms ne vien ielas ļaužu vidē, bet arī vietējās evaņģēliskajās draudzēs.
Evaņģēlists Artūrs Blesits un viņa kafejnīca - misija “His Place” Holivudā.
Cita misija, kas strādāja ar hipijiem Saulrieta bulvārī, bija “Tonija un Sjūzanas Alamo fonds” (Tony and Susan Alamo Foundation). Ieradušies Holivudā 1968.gada beigās, viņi dalīja uz ielām garīgas brošūras un sludināja atgriešanos no grēkiem. Vēlāk pāris nodibināja Bībeles studiju grupu, bet 1970.gada sākumā pārcēla savu bāzi uz Sogusas pilsētiņu tuksnesī, apmēram 40 jūdzes uz ziemeļrietumiem no Losandželosas. Nākamo gadu laikā Alamo fonda autobusi kļuva par ierastu parādību Saulrieta bulvārī, regulāri vedot uz turieni dedzīgu evaņģēlistu komandas, bet vakarā atgriežoties Sogusas bāzē ar ielas jauniešiem, kas meklēja bezmaksas ēdienu un naktsmītni. Daudzi no viņiem palika misijā, lai studētu Bībeli. Diemžēl Alamo pāris nevēlējās sadarboties ar citām kristīgām draudzēm, kļūstot par noslēgtu komūnu, kas vēlāk, Jēzus kustībai izsīkstot un Sjūzanai 1982.gadā aizejot Mūžībā, noveda pie garīgiem maldiem un pseidokristīga kulta izveidošanās.
Tonijs un Sjūzana Alamo un viņu Jēzus ļaužu kopiena.
Vēl viena evaņģēlistu grupa, kas darbojās Losandželosas hipiju vidū, bija Holivudas prezbiterāņu draudzes jauniešu mācītāja Dona Viljamsa komanda. Saprotot mūzikas lielo nozīmi jauniešu dzīvē, Viljams pierunāja savus vecākus sponsorēt kristīgas kafejnīcas izveidi, kurā varētu jaunatni iepazīstināt ar Evaņģēlija vēsti tiem piemērotā gaisotnē. Kafejnīca “The Salt Company” tika atvērta 1968.gada vasarā baznīcas piebūvē un nedēļas nogalēs to regulāri apmeklēja 300 - 400 jaunieši gan no apkārtējām skolām, gan ielas. Iesaistot draudzes un citus kristīgos mūziķus, kuru stils variēja no folkmūzikas līdz smagajam rokam, “Salt Company” kļuva ne vien par Losandželosas Jēzus mūzikas centrālo skatuvi, bet arī par piemēru šādām kristīgām sarunu un mūzikas kafejnīcām visā valstī.
Losanželosas kafejnīca - klubs “The Salt Company”
bija viena no Jēzus ļaužu iecienītākajām satikšanās vietām.
Ceturtā Jēzus ļaužu lokalizācija Dienvidkalifornijā atradās Orindžas apgabala Hantingtonbīčā, kur mācītāja Deivida Berga vadībā darbojās evaņģēlistu kopiena “Teens for Christ” (”Pauaudži Kristum”), kas vēlāk kļuva pazīstama ar nosaukumu “Children of God” (”Dieva bērni”). 1968.gada sākumā viņi okeāna piekrastē atvēra kristiešu klubu. Paziņojis par “Jēzus revolūcijas” sākumu, Bergs un viņa domubiedri sāka bargi kritizēt vecākās paaudzes vidusšķiras dzīvesveidu un remdeno kristietību. Lielu sabiedrības uzmanību “Dieva bērni” ieguva 1969.gadā, kad garīga entuziasma pārņemtie grupas cilvēki sāka slavēt Dievu publiskās vietās, daudzos izraisot īstu kultūršoku. Tomēr šodien šīs grupas darbība tiek vērtēta negatīvi, jo, kā tas mēdz būt visās garīgajās atmodās, vēlākajos gados sātanam izdevās šo grupu novirzīt no patiesā Evaņģēlija un aizvest galēji ekstrēma radikālisma neceļos.
“Dieva bērni” slavēja un pielūdza Kungu Jēzu Kristu gan priecīgi dziedot, gan dejojot.
Tomēr pazīstamākais Jēzus ļaužu pulcēšanās centrs Dienvidkalifornijā bija draudze “Calvary Chapel” (Golgātas kapela) Kostamesā. Draudzes mācītājs bija Čaks Smits un tā bija salīdzinoši neliela draudzīte līdz brīdim, kad sāka kalpot hipijiem un narkomāniem, kļūstot par lielāko un ietekmīgāko hipiju draudzi Savienotajās Valstīs. Uz šādu kalpošanu Smitu pamudināja Džons Higins, kurš savukārt bija iedvesmojies no mācītāja Deivida Vilkersona kalpošanas Ņujorkā. 1968.gada pavasarī Smits iepazinās ar Loniju Frīzbiju, kurš nāca no “Living Room” kalpošanas Sanfrancisko. Smits bija pārsteigts par Frīzbija dedzīgumu un evaņģēlista dāvanām, tāpēc iesaistīja viņu draudzes kalpošanā. 1968.gada maijā draudze atvēra komunālo māju “House of Miracles” (”Brīnumu nams”), kas drīz vien bija pārpildīta. Sekoja virkne līdzīgu namu Kostamesā, Santaannā, Nūportbīčā, Riversaidā un citur.
Attēlos kreisajā pusē - hipiju dievkalpojums draudzē “Calvary Chapel” (augšā) un
draudzes mācītājs Čaks Smits (apakšā); attēlā labajā pusē - hipiju evaņģēlists Lonijs Frīzbijs.
Tā “Calvary Chapel” kļuva par hipiju, narkomānu, sērfotāju un pludmales bezpajumtnieku draudzi. Čaka Smita lieliskās Bībeles lekcijas un Lonija Frīzbija harizmātiskais evaņģēlisms, kā arī daudzie hipiju stila mūziķi un draudzes dievkalpojumu neformālā gaisotne piesaistīja ļaudis gan no ielas un pludmales, gan apkārtējo skolu vidusšķiras jauniešus. Draudzes dievkalpojumos sludināto Vārdu Dievs apstiprināja ar pārdabiskām zīmēm un brīnumiem. Drīz vien draudze svētdienās sāka noturēt vairākus dievkalpojumus, bet pēc kāda laika vecās telpas tai bija kļuvušas par šaurām. Dievkalpojumi tika pārcelti uz lielu cirkus telti. Svētdienās katrā dievkalpojumā teltī pulcējās ap 1500 cilvēku, bet Bībeles stundās, kas notika katru vakaru - vairāki simti kristiešu. Ik mēnesi Koronadelmaras dabas parka klinšainajās pludmalēs notika kristības, vienā reizē kristot 500 un vairāk cilvēkus.
Jēzus ļaužu kristības Dienvidkalifornijas klinšainajās pludmalēs.
Apakšējā attēlā vidū - “Calvary Chapel” mācītājs Čaks Smits un evaņģēlists Lonijs Frīzbijs.
Jēzus ļaužu kustība uzplauka arī citur Dienvidkalifornijā. Tika atvērtas arvien jaunas kristiešu kafejnīcas, kuru mērķauditorija bija hipiji un ielu pusaudži, notika citas aktivitātes. Redondobīčā Bēteles Tempļa vasarsvētku draudzes evaņģēlists Lails Stīnis kopā ar savu hipiju draugu Breku Stīvensu pievērsa Kristum simtiem narkomānu. Līdzās Kalifornijas Universitātes studentu pilsētiņai “Campus Crusade for Christ” darbinieks Hals Lindsijs atvēra “JC Light & Power House”, kas apvienoja komunālo māju ar Bībeles skolu. Savukārt Vestkovinas apgabalā baptistu jauniešu mācītājs Rons Tērners atvēra virkni kafejnīcu un Bībeles studiju centru zem vienota nosaukuma “Agape Force”.
Kreisajā pusē - mācītājs Lails Stīnis un evaņģēlists Breks Stīvens, kuri atveda pie Kristus simtiem hipiju un narkomānu; labajā pusē - Rona Tērnera kopienas “Agape Force” dziesmu albums,
kura apvāka mākslinieciskais veidols atspoguļo tradicionālo Jēzus ļaužu stilu.
Tajā pašā laikā topošais evaņģēlists no Minesotas Dveins Pedersons sāka izdot hipiju pagrīdes avīžu kristīgo versiju “The Hollywood Free Paper”, kas drīz vien ieguva savu tipogrāfiju un tika izplatīta desmitiem tūkstošu lielā tirāžā visā valstī. Līdz 1970.gada vasarai Dienvidkalifornijas piekraste bija kļuvusi par Jēzus kustības epicentru. Sākot no Santabarbaras ziemeļos līdz Sandjego dienvidos un no Sanbernardino austrumos līdz Palmspringsai rietumos darbojās simtiem Jēzus ļaužu grupu, komūnu un kafejnīcu. Tādi nosaukumi kā “Valzivs vēders” vai “Augšistaba” piesaistīja sabiedrības uzmanību, savukārt “pagrīdes” avīzes palīdzēja nogādāt aktuālo informāciju par Jēzus kustību pilsētu ielās.
Kreisajā pusē - Jēzus ļaužu laikraksta “Hollywood Free Paper” izdevējs un evaņģēlists Dveins Pedersens; labajā pusē apakšā - Jēzus kustības brīvprātīgie izplata avīzi uz ielām.
Tomēr Jēzus kustība neaprobežojās tikai ar Kalifornijas dienvidiem. Visā valstī veidojās neskaitāmas Kristum pievērstu hipiju komūnas un grupas. Ziemeļkalifornijā tādas bija Sietlā, Spokanā, Takomā, Vankūverā Vašingtona štatā un citās pilsētās, kurās darbojās evaņģēlisti Linda Meisnere, Karls Pārks, Rasels Grigs un citi. Savukārt bijušais “Calvary Chapel” darbinieks Džons Higins pārcēlās uz Oregonu, kur izveidoja kristīgo hipiju kopienu organizāciju “Shiloh Youth Revival Network”, kas apvienoja fermeru saimniecību un Bībeles apmācības centru. Vēlāk šīs organizācijas komūnas izveidojās visā Ziemeļamerikā - organizācijas ziedu laikos to skaits sasniedza 175, bet iesaistīto jauniešu skaits pārsniedza 100 000. “Shiloh” tiek uzskatīta par lielāko Jēzus kustības novirzienu ASV un visā pasaulē.
“Shiloh” jauniešu centra Oregonā brāļi un māsas Bībeles studijās.
Ārpus ASV Rietumu krasta Jēzus kustība izplatījās lēnāk, taču līdz 1970.gada beigām bija sastopama daudzos valsts reģionos. Netālu no Itakas Ņujorkas štata ziemeļos kristīgais radiodīdžejs Skots Ross nodibināja radiokalpošanas tīklu jauniešiem “The Scott Ross Show”, kā arī atvēra kafejnīcu un kristīgu komūnu, ko nosauca par “Love Inn”. Savukārt bijušais Sanfrancisko līča evanģēlists Deivids Hoits nodibināja kristiešu māceklības centru Atlantā (Atlanta Discipleship Training Center), kas pārvaldīja komunālās mājas gan Atlantā, gan citās pilsētās - Nešvilā, Čatanugā, Noksvillā, Birmingemā, Džeksonvillā. Milvokos hipiju pāris Džims un Sjū Palosāri atvēra kafejnīcu “Jesus Christ Power House” un Bībeles apmācības skolu, izdeva avīzi “Street Level”, sponsorēja kristīgās rokgrupas “The Sheep” un “Charity”, vadīja ielas evaņģēlistu komandu. Jēzus kustības komūnas izveidojās Kanzassitijā, Vičitā, Čikāgā, Fortveinā, Sinsinati, Akronā, Ņūdžersijā un Ņujorkas priekšpilsētās.
Džima un Sjū Palosāru kafejnīca “Jesus Christ Power House” Milvokos.
Vēl viena Jēzus ļaužu pulcēšanās vieta bija Nešvilas Belmonta avēnijas Kristus draudze. Tās mācītājs tolaik bija Deivida Lipskomba Universitātes profesors Dons Finto. Tobrīd draudzes locekļu skaits bija sarucis līdz 75 veciem cilvēkiem, kad draudzē negaidot ienāca liels skaits Jēzus kustības jauniešu. Drīz dievkalpojumos vairs nebija brīvu vietu un cilvēki sēdēja uz palodzēm vai skatuves. Draudzes jaunie kristieši gāja uz pilsētas sliktākajiem rajoniem, kur sludināja narkomāniem un prostitūtām. Pāris gadu laikā draudze izauga līdz vairākiem simtiem locekļu un pilsētā atvēra vēlāk ļoti populāro kafejnīcu “Koinonia”. Nedēļas nogalēs tur notika kristīgi koncerti, kas daudziem kristiešu māksliniekiem palīdzēja iegūt pazīstamību un veicināja modernās kristīgās mūzikas attīstību kopumā.
Kreisajā pusē - jaunieši pie Belmontas avēnijas Kristus draudzes dievnama; labajā pusē - kristīgā kafejnīca un grāmatu veikals “Koinonia” (augšā), Jēzus mūzikas koncerts “Koinonia” zālē (apakšā).
1971.gadā Stīvs Frīmens ar domubiedriem atvēra kafejnīcu “Kingdom Come Christian Coffee House” Grīnvilā, Dienvidkarolīnas štatā. Ik sestdienas vakaru Jēzus ļaudis šeit pulcējās uz dievkalpojumiem un sadraudzību. 1972.gadā vairāki aktīvi “Kingdom Come” dalībnieki beidza vidusskolu un izklīda pa koledžām un universitātēm visā ASV dienvidaustrumu daļā. Un gandrīz katrs no viņiem jaunajā mācību vietā nodibināja “Fellowship House Church” draudzi. Meinards Pitendreijs izveidoja draudzi Erskinas koledžā, Džejs Holms Dienvidkarolīnas Universitātē, pats Stīvs Frīmans - Furmana Universitātē. Par kustības līderi kļuva Erskins Holts. Līdz 1973.gadam katrā studentu pilsētiņā Floridā, Dienvidkarolīnā, Ziemeļkarolīnā un Džordžijā bija izveidotas “Fellowship House Churches” draudzes. Kustība beidza pastāvēt 1977.gadā, kad tās dalībnieku vairākums pievienojās institucionālajām draudzēm.
Jēzus kustības komūnu sadraudzībā jaunieši nodevās Bībeles studējām un lūgšanai.
1971.gadā Jēzus ļaužu kustība beidzot ieguva vispārnacionālu uzmanību. Tradicionāli to mēdz saistīt ar titulrakstu žurnāla “Time” 1971.gada 21.jūnija numurā. Astoņu lappušu plašajā materiālā ar nosaukumu “Jaunais dumpinieks sauc: Jēzus nāk!” žurnāla reportieri bija attēlojuši Jēzus revolūcijas notikumus kā jaunu, augošu spēku jaunatnes kontrkultūrā un visā Amerikas reliģiskajā dzīvē. Fotogrāfijā pa visu lapaspusi bija redzams Kalifornijas pusaudzis ar pret debesīm pavērstu rādītājpirkstu “One Way Jesus” stilā. Savukārt žurnāla vāks vēstīja par “Jēzus revolūcijas” sākumu.
Žurnāla “Time” leģendārā 1971.gada 21.jūnija publikācija par Jēzus revolūciju un Jēzus ļaudīm.
Lai gan pēc “Time” publikācijas Jēzus kustība ieguva oficiālu kultūras fenomena statusu, par šo kustību bija rakstīts jau agrāk - 1968. un 1969.gadā. Tomēr šādi raksti vairāk parādījās kristīgajā presē un tajos galvenā uzmanība tika veltīta atsevišķām personām un to centieniem pievērst Kristum hipijus. Par kādu jaunu garīgu kustību, ko būtu vērts apspriest, tolaik neviens vēl nerunāja, kaut šāda kustība jau bija pašā plaukumā. Viss mainījās 1970.gadā, kad gan kristīgā, gan sekulārā prese vienlaikus sāka rakstīt par “sena kristiešu fenomena jaunāko inkarnāciju - dedzīgiem Dieva Vārda nesējiem, kas sludina Dieva Valstību”, miksējot jaunatnes kontrkultūras elementus ar Evaņģēlija vēsti.
60. un 70.gadu mijā “Jēzus trakie” pārpludināja ASV lielpilsētu ielas ar vēsti par pestīšanu Kristū.
Vēl pirms “Time” publikācijas, 1971.gada sākumā ziņas par Jēzus kustību lielajos plašsaziņas līdzekļos nonāca, pateicoties evaņģēlista Billija Grehema sakariem ar Jēzus ļaudīm Pasadenā. Grehems sāka par šo kustību stāstīt savās intervijās un preses konferencēs, kas ieinteresēja nacionālos plašsaziņas līdzekļus. Jau janvāra beigās telekanāls NBC pārraidīja divu stundu garu dokumentālo filmu, kas gan vairāk fokusējās uz kopienu “Children of God”. Februārī žurnāls “Look” publicēja plašu aprakstu par Jēzus ļaudīm, bet pēc dažām dienām kustība pievērsa visas valsts uzmanību ar “Jēzus maršu” Sakramento ielās, kurā piedalījās vairāk nekā 7000 “Jēzus trako”.
Jēzus maršs Sakramento ielās 1971.gadā, kurā piedalījās 7000 dedzīgu kristiešu.
Drīz vien stāsti par Jēzus ļaudīm parādījās teju visos ASV sekulārajos un kristīgajos masu medijos. Lielākie raksti bija publicēti žurnālos “Life”, “Newsweek”, avīzēs “The Wall Street Journal”, “The New York Times” un neskaitāmos vietējos preses izdevumos. Kā rakstīja žurnāls “Newsweek”, pa Holivudas Saulrieta bulvāri “klīst garmatainu jauniešu pāri, slavējot To Kungu un spiežot pretimnācējiem rokās psihodeliskus Bībeles traktātus. Vidējo Rietumu koledžu pilsētiņās ceļojošie Jēzus ļaudis radikālo studentu politisko mītiņu laikā stāv ielu malās un kliedz: “Par tiesībām - kopā ar Jēzu!”" Bet žurnāls “Look” brīdināja savus lasītājus: “Skatieties, jūs pārējās 49 pavalstis! Jēzus nāk!”
Kreisajā pusē - Billija Grehema grāmata “Jēzus paaudze”;
labajā pusē - žurnāla “Life” Jēzus ļaužu festivālam “Explo’72″ veltītais numurs.
Šķiet lielākais pasākums visā Jēzus kustības vēsturē bija 1972.gada jūnijā Dalasā notikušais nedēļu ilgais mūzikas, mākslas un evaņģelizācijas festivāls “EXPLO’72″. To organizēja “Campus Crusade for Christ”. Dienas laikā “Cotton Bowl” stadionā 85 000 jauniešu pulcējās uz semināriem, bet vakaros piedalījās evaņģelizācijas dievkalpojumos, kuros sludināja Billijs Grehems un “Campus Crusade” līderis Bils Braits, mēģinādami pārkliegt tūkstošgalvaino pūli, kas nebeidza skandēt: “Jēzus, Jēzus, Jēzus!” Nedēļas nogalē 180 000 cilvēku no visas valsts lielā zemes gabalā starp divām automaģistrālēm klausījās slavenu mūziķu, sportistu, skaistuma karalieņu un Bilija Grehema uzrunas, kas aicināja jauniešus nest Evaņģēlija vēsti uz savām mājām, skolām un koledžām. “Explo’72″ nokļuva visu nacionālo televīziju vakara ziņu programmās, uz žurnāla “Life” vāka, laikraksta “The New York Times” pirmajā lappusē, kā arī simtos citu avīžu, žurnālu un televīzijas kanālu visā valstī.
“Explo’72″ - lielākais Jēzus ļaužu festivāls kustības vēsturē, Dalasa, Teksasa, ASV.
Festivāls, kas sākumā bija iecerēts kā koledžu studentiem paredzēts evaņģelizējošs seminārs ar mērķi mazināt politisko radikālismu studentu vidū, galu galā izvērtās par grandiozu Jēzus kustības manifestu, kurš daudziem jauniešiem pirmo reizi atklāja kristīga dievkalpojuma un kristīgās pieredzes ceļus. Atsaucoties uz slaveno Vudstokas festivālu, daudzi to dēvēja par “Godstock”. Tomēr tieši pēc šī pasākuma Jēzus kustības zvaigzne pamazām sāka rietēt, līdz pavisam apdzisa 80.gadu sākumā, tās locekļiem kļūstot vecākiem un pievienojoties konfesionālajām draudzēm. Arī plašsaziņas līdzekļu interese par Jēzus ļaudīm noplaka. 1973.gadā vēl iznāca vairākas grāmatas par Jēzus kustību, tomēr pat reliģiskajā presē parādījās vairs tikai gadījuma rakstura stāsti par Jēzus ļaužu atmodu.
Evaņģēlists Billijs Grehems sludina Jēzus kustības festivālā “Explo’72″.
Neskatoties uz to, kustība vēl turpināja izplatīties ASV vidienē, īpaši Lielo ezeru rajonā. 1972.gada beigās Jēzus kustības smaguma centrs no Kalifornijas pārcēlās uz mazāk centralizētu, izkliedētu Jēzus ļaužu grupējumu, komūnu, kafejnīcu un draudžu tīklu visā valstī. Viens no lielākajiem kustības atzariem “Jesus People USA” izveidojās Čikāgā. Par to stāstīsim raksta 2.daļā. Kaut visas šīs iniciatīvas ar retiem izņēmumiem nebija tik atraktīvas un skaitā kuplas kā Kalifornijā, šo trūkumu kompensēja jaunu draudžu izveidošana faktiski katrā pilsētā, pilsētiņā un ciemā starp Kanzassitiju rietumos, centrālo Pensilvāniju austrumos, Dienvidu Ontario ziemeļos un Ohaijo upi dienvidos. 70.gadu otrajā pusē gandrīz katrā lielākā šī reģiona apdzīvotā vietā tā vai citādi bija manāma Jēzus ļaužu klātnība. Un ne tikai tur - šāda klātbūtne bija jūtama visā valstī, pat tālajā Aļaskā.
Turpinājums sekos.
Raksta 2.daļā stāstīsim par Jēzus kustības mācību, tradīcijām, dievkalpojumu un sapulču praksi, par kustības vēsturi Lielbritānijā, par organizāciju “Jesus People USA”, kas darbojas vēl šodien, kā arī par milzīgo iespaidu, ko Jēzus kustība atstājusi uz kristīgo kultūru un dievkalpojumu veidu visā pasaulē.
