- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Latvieši un žīdi – attiecības gadsimtu garumā. 1.daļa

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2019. gada 20. februāris 11:42 sadaļā Valsts un pilsoņi, Vēsture

Latvieši un žīdi. Divas tautas, kas mūsdienu Latvijas teritorijā plecu pie pleca dzīvojušas gandrīz 450 gadus. Šodien Latvijas valstij nedraudzīgi spēki labprāt mēģinātu sēt neuzticēšanos un pat naidu latviešu un žīdu starpā, apsūdzot latviešu tautu kolektīvā žīdu nīšanā un holokausta atbalstīšanā Otrā Pasaules kara laikā. Saknes tik sagrozītai vēstures interpretācijai meklējamas kādā Latvijai tuvējā kaimiņzemē, tomēr, pat abstrahējoties no Kremļa melīgās propagandas, nevar noliegt, ka atsevišķas domstarpības un vēsturisks aizvainojums starp abām tautām ir bijis un, iespējams, joprojām pastāv, lai gan ne tik dramatisks, kā to cenšas uzpūst mūsu ideoloģiskie pretinieki. Ko darīt, lai šādas vēstures radītas pretrunas izbeigtos?

Īsa Latvijas žīdu vēsture

Pirms 16.gadsimta žīdi Latvijas teritorijā faktiski nedzīvoja - Vācu ordeņa mestrs Zigfrīds fon Feihtvangens bija aizliedzis žīdu ieceļošanu Livonijā. Tikai atsevišķi žīdu tirgotāji apmeklēja Livoniju tirdzniecības nolūkos. Pirmā lielā žīdu kopiena un reliģiskā draudze radās Piltenē, kad 1570.gadā Dānijas princis Magnuss atļāva žīdiem tur apmesties un nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību. Savukārt Lejaskurzemē sāka ieceļot žīdi no Prūsijas, izveidojot Aizputes žīdu kopienu. Žīdu tirgotāji bija bieži viesi arī Liepājas apkārtnē. Kurzemes hercogi atbalstīja žīdu ieceļošanu un uzticēja tiem muitnieku un nodokļu ievācēju pienākumus, atļāva nodarboties ar naudas maiņu un spirta ražošanu. Žīdu tirgotāji kļuva par galvenajiem starpniekiem hercogistes tirdzniecībā ar Polijas-Lietuvas valsti.

Arī Latgalē pirmās žīdu ģimenes ieceļoja 16.gadsimtā un apmetās tagadējā Krāslavas rajonā. Lielāks skaits ieradās 17.gadsimta vidū no Ukrainas un Baltkrievijas pēc tur notikušajiem masveida žīdu grautiņiem. Poļu varas iestādes atļāva žīdiem nodarboties ar amatniecību, tirdzniecību un augļošanu. Salīdzinājumā ar Kurzemes žīdiem Latgalē ienākušie bija nabadzīgāki, mazāk izglītoti un izteikti reliģiozi. Lielākās žīdu kopienas Latgalē izveidojās Daugavpilī un Krāslavā. Savukārt zviedru Vidzemē 17.gadsimtā žīdu faktiski nebija, vien Rīgā uzturējās daži žīdu tirgotāji no Prūsijas, Brandenburgas, Polijas un Lietuvas. 1638.gadā Rīgas rāte tiem noteica konkrētu apmešanās vietu ārpus pilsētas mūriem - tā saukto Judenherberge tagadējo Maskavas un Lāčplēša ielu krustojumā.

Polijas žīdu tirgotāji Rīgas Rātslaukumā; attēlā labajā pusē - žīdu tirgotājs J.K.Broces zīmējumā.

Pēc bijušo Livonijas zemju iekļaušanas Krievijas impērijā, žīdiem vajadzēja atstāt Kurzemi, Zemgali un Rīgu. Rīgā tika aizliegts iebraukt arī žīdu tirgotājiem no Rietumeiropas. Taču 1764.gadā ķeizariene Katrīna II atcēla iepriekšējo ķeizaru aizliegumus. Tika izdoti īpaši noteikumi par žīdu uzturēšanos Rīgā. Kurzemē pēc hercoga Ernsta Bīrona aicinājuma ieradās žīdu amatnieki, kas piedalījās Jelgavas un Rundāles pils, bet vēlāk Pētera akadēmijas būvniecībā. Latgalē lielākā daļa žīdu bija amatnieki un sīktirgotāji, taču uzņēmīgākie uzturēja iebraucamās vietas un krogus, daži pat nomāja muižas. 18.gadsimta beigās puse visu Latgales pilsētu iedzīvotāju bija žīdi, Daugavpilī pat vairāk nekā 60%.

Austrumeiropas žīdi tradicionālajos tērpos 18.gadsimta nogalē.

19.gadsimta pirmajā pusē sākās žīdu pārkrievošanas mēģinājumi. Šī šovinistiskā politika smagi skāra arī Latgali. Žīdiem uzlika lielus nodokļus, bez varas iestāžu atļaujas neļāva mainīt dzīvesvietu, žīdu zēnus jau 12 gadu vecumā iesauca karavīru sagatavošanas bataljonos, kur tos spieda pieņemt pareizticību. Žīdiem bija jāmaksā arī nodoklis par tradicionālā apģērba nēsāšanu. Kurzemes žīdus pārkrievošana skāra mazāk. Latgalē 19.gadsimta vidū dzīvoja ap 11 000 žīdu, Kurzemē - ap 23 000.

19.gadsimta vidū sāktās reformas būtiski mainīja žīdu tiesisko stāvokli. Kurzemē, Zemgalē un Rīgā ieradās desmitiem tūkstoši žīdu no Polijas, Lietuvas un Baltkrievijas. Gadsimta nogalē Rīgā jau dzīvoja 14 222 žīdi, Kurzemē un Zemgalē - 47 671. Lielākā daļa dzīvoja pilsētās - žīdi veidoja 32% no Kurzemes pilsētu iedzīvotājiem, bet Tukumā pat 46,5 %, Bauskā - 59,4%, Jaunjelgavā - 69,55%. Latgalē bija līdzīgi. Daugavpilī 19.gadsimta beigās žīdu bija 46%, Rēzeknē - 54%, Ludzā - 54,5% no iedzīvotāju kopskaita. Gan Kurzemē un Latgalē, gan Rīgā strauji attīstījās žīdu skolu tīkls.

Mazpilsētas žīdu amatnieks - kurpnieks 19.gadsimta nogalē.

Attīstoties rūpniecībai, no 1907. līdz 1914.gadam Latvijā ieceļoja tūkstošiem žīdu no Lietuvas un Polijas. Žīdu skaits Latvijas teritorijā 1914.gadā sasniedza 190 000. Sākoties Pirmajam Pasaules karam, Krievijas armijas virspavēlnieks lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs 1915.gada 17.aprīlī izdeva pavēli par visu Lietuvas un Kurzemes žīdu deportāciju uz Iekškrieviju. No Kurzemes un Zemgales lopu vagonos aizveda 40 000 žīdu, uz vagonu durvīm liekot uzrakstu “Špioni” (Spiegi). No deportācijas izglābās tikai Liepājas, Grobiņas un Aizputes žīdi, jo vācu karaspēks paspēja šos apgabalus ieņemt pirms žīdu izvešanas. Ap 75 000 žīdu no Rīgas, Vidzemes un Latgales bēgļu gaitās devās labprātīgi.

Žīdu kopiena svin jūdu reliģiskos svētkus, 20.gadsimta sākums.

Brīvības cīņu laikā Latvijas armijas rindās cīnījās ap 1200 žīdu karavīru, 31 no tiem virsnieka pakāpē. Kaujās par Latvijas neatkarību krita vai no ievainojumiem mira vairāk nekā 50 žīdu tautības karavīru. Par varonību četri žīdu karavīri tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni, vienpadsmit - ar Triju Zvaigžņu ordeni. Latvijas Republikā žīdi tika oficiāli atzīti par nacionālo minoritāti ar tiesībām deleģēt savus pārstāvjus likumdošanas un izpildvaras institūcijās, viņiem tika garantētas minoritātes kultūras tiesības un nacionālās identitātes saglabāšana. Žīdiem bija tiesības organizēt savas nacionālās skolas un īstenot izglītības autonomiju. Pirmo reizi vēsturē Latvijas žīdi kļuva līdztiesīgi citām tautām.

Kreisajā pusē - Žīdu tautības Latvijas atbrīvotāju biedrības krūšu nozīme (augšā) un
biedrības dibinātāji Zālamans Levinsons, Īzaks Vaispaps, Jēkabs Fains (apakšā);
labajā pusē - biedrības almanaha jubilejas izdevums.

1920.-1921.gadā daļa deportēto un evakuēto Latvijas žīdu atgriezās dzimtenē. Žīdu kopienai bija svarīga nozīme Latvijas tautsaimniecības atjaunošanā pēc kara un vēlākā attīstībā. No saviem tautiešiem ASV Latvijas žīdu banķieri, rūpnieki un tirgotāji saņēma pabalstu 30 miljonu latu apmērā, kuru ieguldīja jaunu ražošanas uzņēmumu dibināšanā un veco modernizācijā. Jau 30.gadu vidū žīdu rokās atradās 36% visu Latvijā reģistrēto akciju sabiedrību pamatkapitāla: rūpniecībā - 32,2%, tirdzniecībā - 47,9%, namsaimniecībā - 22,5%. Arī 60% visa Latvijas banku kapitāla piederēja žīdiem.

Līdz 1934.gada 15.maijam Latvijā darbojās sešas žīdu politiskās partijas, kuru pārstāvji regulāri tika ievēlēti Saeimā. Žīdu partijas izvirzīja kandidātus arī pašvaldību vēlēšanās. Bauskas, Aizputes un Daugavpils domēs to skaits sasniedza trešdaļu no visiem deputātiem, bet Rēzeknē un Ludzā - pat 50%. Latvijā pastāvēja arī virkne žīdu sabiedrisko, labdarības, jaunatnes, sporta un citu biedrību, darbojās ap 200 žīdu draudžu. Žīdu pamata un vidusskolās mācījās 82% visu žīdu bērnu, daudz žīdu tautības studentu bija Latvijas augstskolās. Rīgā darbojās divi žīdu teātri, visā Latvijā iznāca ap 40 žīdu avīzes un žurnāli. Apmēram 80% Latvijas žīdu spēja raiti sazināties latviešu valodā.

Žīdu politisko partiju un biedrību plakāti.

Pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma valdība sāka banku kapitāla un lielražošanas koncentrēšanu valsts rokās. Tas būtiski skāra žīdu baņķieru un uzņēmēju intereses, tāpēc sākās žīdiem piederošā kapitāla aizplūšana no Latvijas. Tika likvidēta žīdu skolu autonomija, ierobežota žīdu studentu uzņemšana augstskolās. Tomēr kopumā Ulmaņa politika nebija antisemītiska. Kādā valdības sēdē pat tika uzsvērts, ka Latvijā nebūs “pretžīdu likumi”. 30.gadu nogalē, bēgot no nacistu terora, Latvijā patvērumu rada vairāk nekā tūkstotis žīdu no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas. Daļa kļuva par pastāvīgiem Latvijas iedzīvotājiem. Pirms padomju okupācijas žīdu skaits Latvijā pārsniedza 95 000.

Sarkanās Armijas ienākšanu žīdi uztvēra dalītām jūtām. Daļa naivi cerēja, ka Baltijā Staļins nerīkosies tik nežēlīgi kā PSRS, bet dzīve kļūs demokrātiskāka. Taču jau 1940.gada jūlijā sākās žīdu biedrību, klubu un mācības iestāžu slēgšana, kam augustā sekoja Latvijas žīdu pilsonisko un politisko darbinieku aresti. 1941.gada 14.jūnijā arestēja 553 žīdu sabiedriskos darbiniekus (13% no visiem todien arestētajiem). Saglabājušās oficiālas ziņas par 1212 žīdu tautības Latvijas pilsoņu deportēšanu (12,5% no visiem izsūtītajiem) 14.jūnijā, kaut patiesībā deportēto žīdu skaits bija daudz lielāks.

Daļa kreisi noskaņoto Latvijas žīdu 1940.gada vasarā naivi cerēja,
ka padomju okupācija uzlabos žīdu minoritātes tiesisko un sociālo stāvokli.

Pēc vācu karaspēka iebrukuma PSRS, vairāk nekā 75 000 Latvijas žīdu palika okupētajā teritorijā - evakuēties paspēja vien 15 000. Jau dažas dienas vēlāk Grobiņā, Durbē, Priekulē un Asītē tika nogalināti vairāki desmiti žīdu. 1941.gada vasarā 2000 žīdus nogalināja Jelgavā un citur Zemgalē. Rīgā 3.jūlijā sāka arestēt žīdu tautības iedzīvotājus, bet 4.jūlijā nodedzināja horālo sinagogu Gogoļa ielā, pēc tam sinagogas Maskavas un Stabu ielā. Jūlijā notika pirmā lielā Rīgas žīdu slepkavošana Biķernieku mežā, kur nogalināja 4000 cilvēku. Tas pats notika Liepājā un Ventspilī. Dienvidlatgalē nogalināja 9000 žīdus. Līdz 1941.gada oktobrim pavisam tika nogalināti aptuveni 35 000 Latvijas žīdu.

Žīdu holokausts Latvijā. Attēlā kreisajā pusē augšā - latviešu pašaizsardzības vienību vīri
apsargā uz nopratināšanu atvestos Liepājas žīdus, 1941.gada jūlijs.

Ar vācu okupācijas iestāžu rīkojumu žīdiem tika atņemtas visas pilsoņtiesības. Viņiem bija aizliegts vakaros, naktī un agrās rīta stundās iziet no mājas, tika noteiktas pazeminātas pārtikas devas, viņi drīkstēja iepirkties tikai tiem īpaši paredzētos veikalos, uz apģērba tiem bija jānēsā dzeltena Dāvida zvaigzne. Žīdi nedrīkstēja atrasties sabiedrisku pasākumu vietās, braukt sabiedriskajā transportā, apmeklēt pirti, bibliotēkas un muzejus, iet pa trotuāru, mācīties skolā. Bija jānodod visi velosipēdi un radioaparāti. Tika noteikts žīdiem piederošo sadzīves priekšmetu maksimums - pārējo vajadzēja nodot okupācijas iestādēm. Obligāti bija jānodod dārglietas, vērtspapīri, zelta un sudraba monētas.

Vācu okupācijas gados žīdi pilsētās drīkstēja pārvietoties tikai pa ielas braucamo daļu
un uz apģērba tiem bija jānēsā dzeltena Dāvida zvaigzne.

Rīgā, Maskavas forštatē tika izveidots žīdu geto, uz kuru pārvietoja vairāk nekā 23 000 citos pilsētas rajonos dzīvojošos žīdus. Ieskaitot šajā rajonā jau iepriekš mītošos, kopumā geto dzīvoja vairāk nekā 29 000 cilvēku. No pārējās pilsētas šo teritoriju norobežoja dzeloņstieples. Geto tā iemītnieki drīkstēja atstāt tikai sargu pavadībā. Līdzīgi geto bija izveidoti arī Daugavpilī un Liepājā. Rīgas geto likvidācija notika 1941.gada 30.novembrī un 8.decembrī Ostlandes SS, SD un policijas pavēlnieka Frīdriha Jekelna vadībā, kad Rumbulas mežā nošāva 27 800 tā iemītnieku. Savukārt Liepājas geto žīdus noslepkavoja 1941.gada 15.-17.decembrī Šķēdes kāpās. Bojā aizgāja 2731 cilvēks.

Rīgas geto, kreisajā pusē apakšā - pavēle par žīdu pārvietošanu uz geto.

Pavisam vācu okupācijas laikā Latvijā nogalināja vairāk nekā 70 000 Latvijas žīdu. Dzīvi palikušos 1943.gadā pārveda uz koncentrācijas nometnēm Rīgā (”Kaiserwald” Mežaparkā), Strazdumuižā, Salaspilī un Dundagā, bet tuvojoties Sarkanajai Armijai - uz nometnēm Vācijā (Būhenvaldē) un Polijā (Štuhofā, Treblinkā un Aušvicē). Tā Latvija zaudēja apmēram 4% lojālu pilsoņu, to vidū augsti kvalificētus rūpniekus, tirgotājus, finansistus, amatniekus, ārstus, pedagogus, māksliniekus, juristus.

Žīdu tautības ieslodzītie Salaspils nometnē.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijā atgriezās tie žīdi, kas bija evakuējušies uz PSRS. Vairāki simti atgriezās no koncentrācijas nometnēm Vācijā. Kopumā atgriezās ap 14 000 žīdu - niecīgs skaits no pirmskara populācijas. Taču 1945.gada vasarā Latvijā sāka ierasties žīdi no Krievijas, Ukrainas un Vidusāzijas. 1959.gadā mūsu zemē jau dzīvoja ap 36 000 žīdu - 80% no tiem Rīgā. Vairs tikai 10 000 mūsu zemē dzīvojošo žīdu bija te dzimuši un tikai 48% par dzimto valodu uzskatīja idišu, bet 50% - krievu valodu.

1949.gadā Latvijas žīdus smagi skāra antisemītisko represiju vilnis PSRS. Rīgā tika arestēti vairāki žīdu tautības rakstnieki, mākslinieki, žurnālisti, mācībspēki, kurus apsūdzēja idiša valodas mācīšanā un žīdu kultūras un vēstures pētīšanā, kas esot “bīstama ideoloģiska diversija”. Represijas pret žīdiem vēl vairāk pastiprinājās 1953.gada februārī, kad sākās jauns arestu vilnis. Izplatījās ziņas, ka tiek gatavota vispārēja žīdu deportācija uz PSRS austrumu apgabaliem (Birobidžanu), jo “Baltijas republiku darbaļaudis pieprasot” attīrīt pierobežas teritorijas no “imperiālistu atbalstītājiem - cionistiem”.

Padomju komunistu rīkotajos antisemītiskajos “darbaļaužu” mītiņos “pret cionismu un Izraēlas agresiju” tika spiesti piedalīties arī paši žīdi. Tā bija PSRS atriebība par jaunās
Izraēlas valsts nevēlēšanos pievienoties sociālistisko valstu blokam.

Pēc Staļina nāves represijas izbeidzās, taču turpinājās slēptais antisemītisms. Žīdu tautības cilvēku izvirzīšana vadošos amatos tika maksimāli ierobežota, studentu uzņemšanā augstskolās pastāvēja nerakstīts likums, cik žīdu tautības studētgribētāju drīkst uzņemt. Žīdiem tika liegta iespēja atjaunot savu kopienu, saglabāt kultūras un reliģisko identitāti. Kategoriski bija aizliegts atjaunot žīdu skolas. Holokausta piemiņas zīmēs nedrīkstēja minēt upuru tautību. Tika likti šķēršļi žīdu kultūras biedrību un māksliniecisko kolektīvu dibināšanai. Vienīgi Daugavpilī no 1946. līdz 1967.gadam darbojās žīdu drāmas kolektīvs, kuru “sakarā ar starptautisko stāvokli” slēdza pēc Izraēlas uzvaras sešu dienu karā.

1967.gadā sākās spēcīgs žīdu nacionālās pašapziņas pacēlums, kuru veicināja PSRS pretcionisma propaganda, kas nereti pārauga atklātā antisemītismā, tāpat žīdu cilvēktiesību ierobežojumi un rusifikācijas politika. Kļuva skaidrs, ka, paliekot PSRS, žīdi nespēs saglabāt savu identitāti. Sākās kustība, kuras mērķis bija žīdu atgriešanās vēsturiskajā tēvzemē Izraēlā. Rīga kļuva par vienu no PSRS žīdu nacionālās atmodas kustības centriem. Nespējot apturēt šo procesu, kompartija un čeka izveidoja kontrolētu “ebreju emigrācijas kanālu”, pa kuru no 1968. līdz 1980.gadam uz Izraēlu un Rietumvalstīm izceļoja 13 153 žīdi jeb 35,8% LPSR teritorijā dzīvojošo šīs tautas pārstāvju. Līdz 1989.gadam izceļoja vēl vairāk nekā 16 000. 1989.gadā Latvijā dzīvoja vairs tikai 22 900 žīdu.

No PSRS uz Izraēlu izbraucošo žīdu grupa Šeremetjevas lidostā Maskavā 70.gados.

PSRS sabrukuma periodā daudzi Latvijas žīdi piedalījās cīņā par demokrātiju un Latvijas neatkarības atjaunošanu. Vēsturiska nozīme bija Mākslas akadēmijas pasniedzēja Mavrika Vulfsona runai Radošo savienību plēnumā 1988.gada 1.jūnijā, kurā viņš pirmoreiz atklāti nosauca padomju karaspēka ienākšanu Latvijā 1940.gadā par okupāciju. 1988.gada oktobrī notikušais Latvijas ebreju 1.kongress pasludināja sevi par ebreju kultūras pārstāvniecību, bet 2.kongress tā paša gada novembrī nodibināja Latvijas Ebreju kultūras biedrību (LEKB). Žīdu tautības cilvēki kopā ar latviešiem bija gan uz 1991.gada janvāra barikādēm Rīgā, gan vēlāk aktīvi piedalījās komunistiskā režīma iestāžu likvidēšanā Latvijā.

Kreisajā pusē - politologs un žurnālists Mavriks Vulfsons, kurš pirmais 1988.gadā publiski paziņoja,
ka Latvija ir okupēta valsts; labajā pusē - juriste, dzejniece un politiķe Ruta Marjaša,
viena no LEKB dibinātājām, LTF dalībniece, 5. un 6.Saeimas deputāte.

Šodien žīdi ir viena no visvairāk integrētajām Latvijas nacionālajām minoritātēm. Ir atjaunota Rīgas ebreju kopiena, nozīmīga loma žīdu sabiedrības dzīvē ir Rīgas ebreju reliģiskajai draudzei. Latvijā darbojas arī  hasīdu “Habad Ļubavič” draudze, Latvijas Universitātē atvērts Jūdaikas studiju centrs. Ārpus Rīgas žīdu kopienas ir Daugavpilī, Liepājā, Jūrmalā, Ventspilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Rēzeknē un Ludzā. 2003.gadā tika izveidota vienota Latvijas Ebreju kopienu un draudžu padome. Laikā no 1989. līdz 2000.gadam no Latvijas uz Izraēlu repatriējās 12 624 personas un izceļošana joprojām turpinājās. Pēc statistikas datiem 2018.gadā Latvijā bija palicis vairs tikai 4721 žīdu tautības iedzīvotājs.


Latviešu un žīdu vēsturiskās attiecības

Līdz 19.gadsimta beigām un 20.gadsimta sākumam par lielām pretrunām latviešu un žīdu attiecībās īsti nav iemesla runāt. Tieši pretēji - gan Kurzemē, gan Latgalē starp žīdiem un latviešu zemniekiem bija izveidojusies pozitīva sabiedriska saskarsme. Žīdu sīktirgotāji regulāri apmeklēja zemnieku sētas, pārdodot pirmās nepieciešamības preces vai mainot tās pret zemnieku ražojumiem. Daudzās vietās ceļojošie žīdu pauninieki bija vienīgie sakaru uzturētāji starp zemniekiem un pilsētu. Lai kontaktētos ar klientiem, viņi apguva latviešu valodu, no viņiem zemnieki uzzināja jaunākās ziņas par notikumiem plašākā apkārtnē, guva vērtīgus padomus sadzīves un saimnieciskajos jautājumos.

Arī latviešu tautasdziesmās un nostāstos žīds attēlots kā labs un vajadzīgs cilvēks - “žīdu nāburdziņš”, ar kuru var kārtot visdažādākos darījumus. Žīdu tirgotāji bieži pārnakšņoja zemnieku mājās, dažkārt uzturēdamies vienā sētā pat vairākas nedēļas. Zīmīgi, ka Vecais Stenders savā “Bildu ābicē” burtu “Ž” saista tieši ar vārdu “žīds” un dod šai tautai pozitīvu novērtējumu, raksturojot žīdus kā kārtīgus, apzinīgus savas reliģijas noteikto atpūtas dienu un svētku ievērotājus, svinētājus, kuru uzvedība ticības jomā rāda paraugu dažam labam kristītam cilvēkam.

Vecā Stendera “Bildu ābicē” pie burta “Ž” lasāms: “Žīdi svētī savu svētdienu un apkaunē dažu kristītu”.

Arī pirmās nacionālās atmodas darbinieki jaunlatvieši un viņu sekotāji atzina žīdus par latviešiem noderīgu tautu. Krišjānis Valdemārs rakstā “Kāds vārds par žīdiem Baltijā” aicināja latviešus mācīties no žīdiem, kā tikt pie turības, pārņemt viņu darbaspējas un prasmi atrast jauno, noderīgo. Avīze “Dienas Lapa” 1886.gadā uzsvēra, ka žīdi “mums der par dzīvu pierādījumu, cik ļoti var stiprināties kāda maza, nicināta tautiņa, pie viņiem mēs skaidri redzam, ko panāk caur izmanību, pacietību un savstarpēju ciešu kopību”. Simpātisku žīda tēlu savos literārajos darbos veidojuši Ādolfs Alunāns (”Icigs Mozus”), Augusts Deglavs (”Žīdu meitiņa”), Rūdolfs Blaumanis (”Skroderdienas Silmačos”).

1905.gada revolūcijas laikā cieša sadarbība izveidojās starp latviešu un žīdu sociāldemokrātiem. Kopīgi tika plānoti un vadīti politiskie streiki un masu demonstrācijas, rīkoti kaujinieku uzbrukumi impērijas varas struktūrām. Revolūcijas dienās sākās arī latviešu un žīdu pilsonisko aprindu sadarbība. Par žīdu līdztiesību ar citām tautām iestājās Latviešu demokrātiskā partija. Krievijas 1.Valsts domes vēlēšanās Kurzemē žīdi atbalstīja Jāņa Čakstes, bet latvieši - cionista Nisona Kacenelsona kandidatūru. Abi tika ievēlēti. Sadarbība turpinājās arī 3. un 4.Valsts domes vēlēšanās.

Latviešu un žīdu politiskās sadarbības piemērs - no Kurzemes guberņas Krievijas impērijas
1.Valsts domē ievēlētie Jānis Čakste (kreisajā pusē) un Nisons Kacenelsons (labajā pusē).

Pēc Pirmā Pasaules kara Eiropā uzbangoja jauns antisemītisma vilnis, kas vairs nebija reliģiski vai saimnieciski, bet nu jau etniski un rasistiski motivēts. Tomēr Latvijā antisemītisms neguva plašu atbalstu. Piemēram, žīda un latvietes dēls Zigfrīds Anna Meierovics kļuva par pirmo Latvijas ārlietu ministru un vēlāk divas reizes arī par Ministru prezidentu. Arī Rainis 1929.gada septembra intervijā avīzei “Segodņa” augstu novērtēja žīdu jaunatnes vēlmi apgūt latviešu valodu un piedalīties Latvijas sabiedriskās dzīves notikumos. Viņa ieskatā tā ir topošās Latvijas kopnācijas iezīme, kas dod labu piemēru citu Latvijas nacionālo minoritāšu jaunajai paaudzei.

Ievērojamākie Latvijas brīvvalsts žīdu izcelsmes politiķi.
Kreisajā pusē - Latvijas pirmais ārlietu ministrs, Vēlāk Ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics; labajā pusē augšā - partijas “Agudat Isroel” vadītājs, Saeimas deputāts Mordehajs Dubins;
labajā pusē apakšā - partijas “Mizrahi” vadītājs, Saeimas deputāts Mordehajs Nuroks.

Antisemīti nebija arī Kārlis Ulmanis un citi 1934.gada 15.maija apvērsuma vadoņi. Visas pārmaiņas, ko žīdu kopiena piedzīvoja Ulmaņa valdīšanas gados, nebija etniski motivētas, bet valsts politika, kas attiecās uz visiem Latvijas pilsoņiem. Ulmaņa valdība nelika šķēršļus žīdu skolu un kultūras biedrību pastāvēšanai, veica stingrus pasākumus, lai izbeigtu antisemītisma propagandu Latvijā. Tika slēgtas visas avīzes un žurnāli ar antisemītiskie ievirzi un Ulmanis pats personiski aizliedza Jāņa Dāvja antisemītisko brošūru izplatīšanu, publiski paziņojot, ka nepieļaus “pretžīdu darbības” turpināšanu. Tika aizliegtas arī visas radikālās politiskās grupas un organizācijas, kas sludināja antisemītismu.

Ulmaņa valdība atļāva arī brīvi darboties vairākām cionistu organizācijām un grupām, izrādot labvēlīgu attieksmi pret to mērķiem un uzdevumiem. Tā 1937.gada 27.septembrī Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā Ludvigs Sēja Ženēvā oficiāli apliecināja, ka Latvijā nepastāv “žīdu jautājums” un latviešu tauta ar lielām simpātijām vēro žīdu tautas centienus atgriezties savā vēsturiskā dzimtenē - Palestīnā. Tas bija Latvijas starptautiski skaidri pausts atbalsts žīdu nacionālajai kustībai - cionismam.


Marginālais latviešu antisemītisms

Lasot iepriekšējās nodaļas, varētu šķist, ka latviešu un žīdu attiecībās vienmēr viss gājis gludi un nekādas domstarpības nav bijušas. Tomēr, kaut latviešu vidū antisemītiskas tendences līdz 1940.gadam bija absolūti margināla parādība, pirmoreiz antisemītisks noskaņojums latviešu pilsonības aprindās reģistrēts jau 19.gadsimta beigās, kad Frīdrihs Veinbergs aicināja boikotēt žīdu preces, ierobežot viņu tiesības un nepieļaut šīs tautas līdztiesību ar citām Krievijas impērijas tautām. Tiesa, šis vairāk bija ekonomiski, nevis etniski motivēts antisemītisms. Žīdu uzņēmēji bija spēcīgi konkurenti strauji augošajai latviešu buržuāzijai, tāpēc tos vajadzēja apkarot visiem iespējamiem līdzekļiem. Antisemītisms šim nolūkam bija ļoti pateicīga ideoloģija.

Atsevišķās pilsoniskajās aprindās antisemītisks noskaņojums pastiprinājās pēc 1905.gada revolūcijas, kad vācbaltiešu un latviešu konservatīvās partijas asi vērsās pret latviešu un žīdu politisko sadarbību, īpaši Veinberga Latviešu tautas partija. Veinbergs un viņa domubiedri morāli atbalstīja arī krievu melnsimtnieku rīkotos ebreju grautiņus (pogromus) un citas antisemītiskas izpausmes Krievijā. Pirms Pirmā Pasaules kara vairākus gadus antisemītiskas ievirzes rakstus publicēja “Latviešu Avīzes” Jelgavā. Laikraksta īpašnieks tolaik bija lieltirgotājs Jānis Bisenieks, kurš centās nostiprināties Latgales labības tirgū, izspiežot no tā žīdu tirgotājus. Tomēr lielākā daļa latviešu demokrātiskās sabiedrības nosodīja Bisenieka iesaistīšanos krievu šovinistu organizētajā antisemītisma kampaņā.

Latviešu ekonomiskā antisemītisma pamatlicēji Frīdrihs Veinbergs un Jānis Bisenieks.

Nodibinoties Latvijas valstij, sākumā žīdu kopiena pret šo faktu izturējās piesardzīgi, jo neticēja latviešu spējām neatkarību nosargāt. Šo svārstīgumu izmantoja galēji nacionālistiskās aprindas, apgalvojot, ka žīdu kopienas intereses esot diametrāli pretējas latviešu tautas interesēm. Vēlāk nepatika pret žīdiem tika motivēta ar žīdu uzņēmēju un baņķieru pārāk lielo ietekmi Latvijas ekonomikā, tāpat ar žīdu sabiedrības norobežošanos no citām tautībām gan reliģiskajā, gan sekulārajā dzīvē. Visas šīs negācijas bija novēršamas, veicinot patiesu žīdu integrēšanos Latvijas sabiedrībā, kā tas vēlāk arī notika, taču antisemītiskās aprindas par žīdu integrāciju negribēja pat dzirdēt.

Lai gan atklātu antisemītu latviešu sabiedrībā bija maz, viņu aģitācija nepalika bez sekām. 1920.gada jūnijā Rīgā, Kārsavā, Rēzeknē un Daugavpilī huligānu grupas rupji aizskāra un aplaupīja žīdu tautības cilvēkus. Par laimi varas iestādes apturēja šos ekscesus. Avīze “Valdības Vēstnesis” 26.jūnijā publicēja paziņojumu “Latvieši un ebreji”, kurā uzsvēra, ka latvieši un žīdi visu laiku dzīvojuši mierīgi un saticīgi un šī tradīcija ir jānosargā. Stingri tika deklarēts, ka Latvijas valstī vienādas tiesības un drošība būs garantēta visiem tās pilsoņiem, kas godīgi izpilda savus pienākumus un ir uzticīgi valstij.

Latviešu un žīdu attiecībām veltītie raksti 1920.gada 26.jūnija laikrakstā “Valdības vēstnesis”.

20.gadsimta 20.gados par saimnieciskā antisemītisma līderi Latvijā kļuva Nacionālās apvienības vadītājs Arveds Bergs, kurš 1921.gadā sāka izdot avīzi “Latvis” un 1922.gadā nodibināja Latvju nacionālo klubu. Sevišķi aktīvu antisemītisku propagandu kluba biedri izvērsa studentu vidū, kas 1922.gada rudenī izprovocēja uzbrukumu žīdu studentiem Latvijas Universitātē. Sakarā ar šo incidentu Latvijas Ministru kabinets 1922.gada 9.decembra sēdē bija spiests iekļaut un izskatīt antisemītisma izplatības jautājumu un asi nosodīt ekstrēmo nacionālistu politisko huligānismu.

Līdz 1934.gadam antisemītiski raksti par “žīdu briesmām un netikumiem” parādījās virknē nacionāli radikālo organizāciju preses izdevumu. Īpaši izcēlās Kristīgās nacionālās savienības (KNS) laikraksts “Tautas Balss”, kurā savus pret žīdiem vērstos rakstus publicēja jau minētais Jānis Dāvis. Tomēr izrādījās, ka antisemītiski saukļi iedarbojas tikai pēckara un lielu ekonomisko grūtību apstākļos, kad tiek meklēti grūtību vaininieki, visbiežāk tos atrodot cittautiešu vidē. Saimnieciskajam stāvoklim stabilizējoties, arī etniskās attiecības Latvijā kļuva tolerantākas un par KNS Saeimas vēlēšanās balsoja vairs tikai niecīgs skaits vēlētāju, padarot šo politisko spēku par absolūti neievērojamu.

Latviešu antisemītisma ideologs Jānis Dāvis un viņa brošūras.

Kļūstot par politiskiem autsaideriem, antisemīti mēģināja sevi apliecināt citādi. 1925.gada 23.janvārī teroristu grupa no Nacionālā kluba iemeta rokasgranātu žīdu sinagogā Dzirnavu ielā, bet tā paša gada februārī - pudeli ar indīgām vielām žīdu sociāldemokrātiskās organizācijas “Perecklub” telpās. Par politiskās vardarbības veicināšanu Nacionālo klubu 1925.gadā slēdza, taču tas vēl divus gadus darbojās ar citu nosaukumu. Antisemītisku retoriku piekopa arī “Tēvijas sargi”, “Latvijas sargi”, “Latviešu aktīvo nacio­nālistu savienība” un citas ultralabējo organizācijas.

1931.-1932.gadā tika nodibināta radikāla profašistiska un atklāti antisemītiska organizācija “Ugunskrusts”, ko 1933.gadā pārdēvēja par “Pērkonkrustu”. Tajā bija ap 2000 biedru. Organizācijas kodolu veidoja bijušie Nacionālā kluba biedri. “Pērkonkrusta” cīņas programma pēc Vācijas parauga paredzēja žīdu izspiešanu no Latvijas, radot vardarbīgu gaisotni un apstākļus, kas piespiestu tos aizbraukt. 1934.gada 30.janvārī ar Rīgas apgabaltiesas spriedumu par sazvērestības organizēšanu, noziedzīgu aģitāciju un citiem likumpārkāpumiem “Pērkonkrusta” darbība tika aizliegta.

Nacionālradikālās antisemītiskās organizācijas “Pērkonkrusts” plakāts, periodika un brošūras.

Pēc Ulmaņa apvērsuma politiski radikālo un antisemītisko organizāciju slēgšana turpinājās, tika pārtraukta antisemītiskās preses un grāmatu izdošana. Ulmaņa valdība asi reaģēja uz jebkādiem antisemītiskiem izlēcieniem. Visā Latvijas brīvvalsts periodā (1918. - 1940.) antisemītismam, lai arī atsevišķu politisko grupu ideoloģijā tas pastāvēja, nekad nav bijis valsts un arī sabiedrības vairākuma atbalsta. Lielākā žīdu iedzīvotāju daļa bija lojāli Latvijas valstij un arī absolūti lielākā latviešu daļa labvēlīgi izturējās pret žīdu minoritāti. Politiskais ekstrēmisms, tostarp antisemītisms, Latvijas Republikas pirmās pastāvēšanas laikā tā arī palika tikai margināla parādība.

Turpinājums sekos.

Raksta 2.daļā stāstīsim par to, kā sākās un kas radīja problēmas latviešu un žīdu starpā, par jēdzienu “žīds” un “ebrejs” lietošanu, kā arī par apstākļiem, kas joprojām traucē latviešiem un žīdiem atrisināt vēsturiskās domstarpības. Sekojiet “Laikmeta zīmju” publikācijām.

Rakstā izmantoti materiāli no Leo Dribina, Armanda Gūtmaņa un Marģera Vestermaņa grāmatas “Latvijas ebreju kopiena: vēsture, traģēdija, atdzimšana”.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2019/02/20/latviesi-un-zidi-%e2%80%93-attiecibas-gadsimtu-garuma-1dala/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.