Laikmeta zīmes

1983.gada sākumā Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja, sadarbībā ar Maskavas kolēģiem, veica vienu no plašākajām “pretpadomju elementu” tvarstīšanas akcijām pēcstaļinisma ēras vēsturē. Vēlāk tajā pašā gadā notika virkne politisku tiesas procesu, kuros astoņi cilvēki tika notiesāti ar ieslodzījumu PSRS soda nometnēs, bet vienam piemēroja piespiedu ārstēšanu “speciāla tipa psihiatriskajā slimnīcā”. Šie notikumi vēsturē iegājuši kā pēdējā tik vērienīgā brīvības cīnītāju un padomju režīma kritiķu vajāšana okupētajā Latvijā. Okupācijas varai nevēlamu cilvēku izsekošana, aresti un tiesāšana notika arī turpmāk, līdz pat PSRS sabrukumam, tomēr nekad vairs politisko represiju apjoms nesasniedza tādu intensitāti kā 1983.gadā. Šī raksta mērķis ir parādīt notikumu kontekstu, represiju gaitu un iepazīstināt ar notiesāto dzīvesstāstiem.

Nevar teikt, ka 1983.gada notikumi būtu nākuši pilnīgi negaidīti. Vairums no tajā gadā arestētajiem un notiesātajiem VDK uzmanības lokā bija nonākuši jau pirms tam. Par viņiem tika vākts operatīvais materiāls, viņu lietas atradās VDK operatīvajā izstrādē. Vairāki par “pretpadomju noziegumiem” bija tiesāti iepriekš, daži pat vairākas reizes. Pēc Staļina nāves politisko represiju prakse Padomju Savienībā bija mainījusies - tagad, saņemot “signālu” par kāda cilvēka pretpadomju darbību, šis cilvēks vairs netika arestēts uzreiz, bet noteiktu laiku novērots, saukts uz “profilaktiskām” pārrunām un oficiāli brīdināts. Šādu cilvēku centās dažādi iebaidīt, lai piespiestu pārtraukt vai vismaz samazināt pretpadomju aktivitātes. Iepriekš “profilaktēti” un brīdināti bija arī gandrīz visi 1983.gada represiju upuri.

Fragments no “brīdinājuma pasludināšanas” protokola,
kas par “politiski kaitīga” satura dzejas rakstīšanu 1976.gadā izsniegts Gunāram Freimanim.

Padomju Savienībā personas, kas bija tiesātas par “pretvalstiskiem noziegumiem”, arī pēc soda izciešanas palika VDK uzraudzībā, taču iepriekš “operatīvi izstrādāti” tika arī tie 1983.gadā represētie, kas pirms tam nebija tiesāti. Tas nozīmēja, ka šos cilvēkus izsekoja, viņiem draudēja, mēģināja savervēt par VDK ziņotājiem. Šiem cilvēkiem vajadzēja rēķināties, ka jebkurā brīdī VDK var sākt viņu kriminālvajāšanu. Parasti tas notika brīdī, kad “operatīvais materiāls” bija savākts pietiekami, lai varētu ierosināt krimināllietu, to sekmīgi izmeklēt un nodot tiesai, bet nereti arī pēc attiecīga “signāla” no Maskavas, kad PSRS VDK bija nolēmusi sākt kārtējo “pretpadomju elementu” vajāšanas kampaņu.

Acīmredzot, lēmums par represiju sākšanu bija pieņemts jau 1982.gada nogalē, jo 1982.gada 28.decembrī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas laikrakstā “Cīņa” un Latvijas Komjaunatnes Centrālās komitejas avīzē “Padomju Jaunatne” tika publicēts raksts “Pieķerti nozieguma vietā”. Raksts bija vērsts pret Rietumvācijā bāzētās starptautiskās kristīgās palīdzības organizācijas “Hilfsaktion MärtyrerKirche” (”Palīdzības akcija vajātajai Baznīcai”) latviešu nodaļu “Gaismas akcija”, ko vadīja mācītājs Paulis Kļaviņš. Gatavojot politiskās prāvas, VDK pirms tam nereti veidoja tām “ideoloģisko nodrošinājumu”. Minētais raksts centās radīt iespaidu par “Gaismas akciju” kā ASV Centrālās Izlūkošanas pārvaldes filiāli, kas veic “ideoloģisku diversiju” pret Padomju Savienību.

Avīžraksts “Pieķerti nozieguma vietā” ievadīja 1983.gada politiskās represijas Latvijā.

Šķiet, iniciatīva sākt pret “Gaismas akciju” vērstu kampaņu nāca no PSRS VDK Maskavā, jo šajā laikā līdzīgas vajāšanas notika arī citur PSRS. 1983.gada sākumā vairāki cilvēki tika arestēti Igaunijā, savukārt Lietuvā arestēja nelegālā izdevuma “Lietuvos Katalikų Bažnyčios Kronika” (”Lietuvas Katoļu Baznīcas hronika”) redaktorus Alfonsu Svarinski un Sigitu Tamkeviču. 1982.gadā VDK bija izdevies sagraut tā sauktās Maskavas Helsinku grupas darbību, bet 1983.gadā tika pārtraukta cilvēktiesību biļetena “Хроника Текущих Событий” (”Aktuālo notikumu hronika”) izdošana un arestēts viens no pēdējiem šā biļetena sastādītājiem Jurijs Šihanovičs. Ļoti iespējams, ka līdzīgas represijas 1983.gadā notika arī citur PSRS. Kampaņas mērķis, acīmredzot, bija dot spēcīgu triecienu disidentu kustībai Padomju Savienībā, apspiežot jebkādu vēlmi pretoties komunistu režīmam.

Pagrīdes izdevumi “Lietuvas Katoļu Baznīcas hronika” un “Aktuālo notikumu hronika”.

Latvijā represijas sākās tūlīt pēc Jaungada brīvdienām. Jau 4.janvārī tā laika VDK 5.daļas (cīņa ar ideoloģisko diversiju) priekšnieks Bruno Šteinbriks ziņoja VDK Izmeklēšanas daļas priekšniekam Nikolajam Ņevickim, ka “pēc esošajiem datiem” Ģederts Melngailis “ar mērķi veikt pretpadomju darbību” uztur sakarus ar ārzemēm, tostarp organizāciju “Gaismas akcija”. “Pretpadomju sacerējumi” esot atrodami vēl 18 cilvēku dzīvokļos. 5.janvārī tika parakstīts LPSR VDK lēmums par krimināllietas ierosināšanu pret personām, kas saistītas ar “ārzemju pretpadomju organizāciju “Gaismas akcija”". Lēmumu parakstījuši VDK Izmeklēšanas daļas nodaļas priekšnieks Voldemārs Dembovskis, Izmeklēšanas daļas priekšnieks Nikolajs Ņevickis un LPSR VDK priekšsēdētājs Boriss Pugo.

VDK Izmeklēšanas daļas 1983.gada 5.janvāra lēmuma par krimināllietas ierosināšanu fragments.

1983.gada 6.janvārī un turpmākajās dienās tika veiktas kratīšanas apmēram 50 dzīvokļos, trīs cilvēki arestēti, nopratināto personu skaits pārsniedza simtu. Līdz rudenim par “pretpadomju aģitāciju un propagandu” kopumā tika arestēti deviņi cilvēki. Ģedertu Melngaili arestēja 5.janvārī. Sekoja Lidijas Doroņinas-Lasmanes un Jāņa Vēvera aresti 6.janvārī. Gunāru Freimani arestēja martā, Jāni Rožkalnu, Intu Cālīti un Jāni Barkānu aprīlī, Borisu Grezinu augustā, bet Gunāru Astru - septembrī. Vairums 1983.gadā arestēto un notiesāto, izņemot Jāni Barkānu un Borisu Grezinu, bija saistīti ar “Gaismas akcijas” krimināllietu, lai gan vēlāk šī lieta tika sadalīta vairākās atsevišķās tiesvedībās.

Jāņa Barkāna arestētā uzskaites kartīte.
Šādas kartītes bija visiem, kas nonāca Stūra mājas specizolatorā.

Traģiski 6.janvāris beidzās tā laika “Radio Brīvā Eiropa” līdzstrādnieka, vēlākā luterāņu Liepājas bīskapa Pāvila Brūvera sievastēvam Alfrēdam Lēvaldam. Čekisti Lēvalda dzīvoklī ieradās pulksten 6.40 no rīta, kad viņi ar sievu vēl gulēja. Pēc stundas Lēvaldam kļuva slikti ar sirdi, bet pulksten 9 viņš jau bija miris. Neskatoties uz miruša cilvēka klātbūtni, kratīšana turpinājās visas dienas garumā, beidzoties tikai 18.05 vakarā un kopumā ilgstot 11 stundas un 25 minūtes. Pēc tam, ignorējot jebkādas cilvēcības normas, līdz pusnaktij tika pratināta mirušā Lēvalda sieva Austra. Lai arī viņa pratināšanas laikā nenomirtu, sievietei ārsts nepārtraukti deva asinsspiedienu stabilizējošus medikamentus. Ļoti iespējams, ka VDK bija plānojusi Lēvaldu arestēt, taču viņa nāve šo nodomu izjauca.

Par pamatu 1983.gada 5.janvārī ierosinātajai krimināllietai kalpoja VDK 5.daļas savāktie operatīvie materiāli - divas “operatīvās izstrādes lietas” (ДОР № 5303, ДОР № 5308), viena “operatīvās pārbaudes lieta” (ДОП № 2975) un viena “operatīvās izstrādes lieta grupai” (ДОРГ № 5313). Līdzīgas VDK operatīvās izstrādes lietas (ДОР № 5302, 5309, 5316, 5382) atrodamas gandrīz visās 1983.gada politiskajās krimināllietās, kuras tika ierosinātas par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Tas nozīmē, ka vairums, ja ne visi no 1983.gada politiskajās prāvās notiesātajiem, tika “operatīvi izstrādāti” jau ilgāku laiku pirms krimināllietu ierosināšanas un aresta. Lielāko daļu operatīvo lietu 1989. - 1990.gadā aizveda uz Krieviju, bet daļu iznīcināja, tādēļ nav zināms, kāda informācija tajās atradās.

Fragments no VDK Izmeklēšanas daļas priekšnieka Ņevicka vēstules, kurā redzams,
ka “Gaismas akcijas” krimināllieta sākta uz vairāku “operatīvo izstrāžu” lietu pamata.

VDK dokumenti liecina, ka šīs lietas ietvaros tika apsvērta iespēja sākt vēl vismaz sešu cilvēku kriminālvajāšanu, kuri, kā šajos dokumentos teikts, “izdarījuši sabiedriski bīstamas darbības”. Tie bija Andrejs Spekke, Jānis Gulbis, Ojārs Villers, Juris Stūris, Andrejs Kalniņš un Heinrihs Zariņš. Var tikai minēt, kādēļ VDK tomēr nesāka šo cilvēku vajāšanu. Dokumentos minēts, ka savāktie “pierādījumi nav pietiekami minēto personu saukšanai pie kriminālatbildības”. Ļoti iespējams, ka par šiem cilvēkiem bija paredzēts vākt papildus “materiālu”, kuru varētu izmantot nākotnē. Līdzīgi, kā tas, piemēram, notika 1980.gada krimināllietā pret Ivaru Žukovski, kuras ietvaros VDK pārbaudīja arī Gunāra Freimaņa darbību. Tolaik nekādas represijas pret Freimani nesekoja, taču 1980.gadā savāktais “materiāls” tika izmantots kā lietiskie pierādījumi 1983.gada krimināllietā pret Freimani un Gunāru Astru.

Sākumā vienotā krimināllieta 1983.gada maijā tika sadalīta atsevišķās lietās. Lēmumos par sadalīšanu minēts, ka apsūdzētās personas “savā noziedzīgā darbībā” nav bijušas savstarpēji saistītas. Šāda argumentācija šķiet dīvaina. Ja reiz daļa no krimināllietā arestētajiem nav saistīta ar citiem tajā pašā lietā arestētajiem, kādēļ tad visas šīs personas tomēr arestētas vienas krimināllietas ietvaros? Turklāt gandrīz katrā no sadalītajām lietām atrodami materiāli, kas attiecas uz kādu citu lietu. Krimināllietu sadalīšana kļuva par pamatu četrām politiskajām prāvām, kurās tika tiesāti septiņi cilvēki. Līdzīgi lēmumi “par materiālu izdalīšanu no krimināllietas” no jūnija līdz oktobrim tika pieņemti par vēl 22 cilvēku “sabiedriski bīstamu” un “ideoloģiski kaitīgu” darbību. Vienīgās ar “Gaismas akciju” patiešām nesaistītās lietas bija Jāņa Barkāna krimināllieta par pretpadomju satura skrejlapu izplatīšanu un Borisa Grezina lieta par mēģinājumu nogādāt ārzemēs “pretpadomju dzejoļus”.

Dažas no 1983.gada politiski motivētajām krimināllietām pret brīvības cīnītājiem.

Visi 1983.gadā notiesātie tika apsūdzēti pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65.panta par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Padomju Savienība publiski noliedza faktu, ka kāds tiktu vajāts uzskatu dēļ. Oficiāli tās bija parastas krimināllietas un notiesātie - kriminālnoziedznieki, kā to allaž centās uzsvērt padomju propaganda. Tomēr PSRS un arī LPSR Kriminālkodeksos bija sadaļa “Noziegumi pret valsti”, kas 1983.gada prāvas droši ļauj nosaukt par politiskām. Jāņem arī vērā, ka Padomju Savienībā par “pretpadomju aģitāciju un propagandu” varēja tikt uzskatīts jebkas, kas atšķīrās no oficiālā viedokļa. Ikvienu cilvēku, kurš mēģināja izmantot PSRS Konstitūcijā garantētās tiesības uz vārda un uzskatu brīvību vai starptautiskajās konvencijās paredzētās tiesības uz apziņas un ticības brīvību, jebkurā brīdī varēja arestēt un notiesāt par “noziegumu pret valsti”. 1983.gada tiesas procesi ir tam pierādījums.

Tiesas prāvas pret politiskajās lietās apsūdzētajiem notika no 1983.gada jūlija līdz decembrim. Traģiski, bet vairums VDK darbinieku, kas veica lietu izmeklēšanu, bija latvieši. Arī tiesneši, kas iztiesāja lietas, bija latvieši, tāpat vairums tiesas piesēdētāju, kuru loma gan vairāk bija formāla. Latvietis bija arī prokurors Valdis Batarags, kurš uzturēja apsūdzības gandrīz visās 1983.gada politiskajās prāvās, izņemot Borisa Grezina lietu. Formāli par latviešiem tika uzskatīti arī LPSR VDK priekšsēdētājs Boriss Pugo un Latvijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs Augusts Voss, kuri uzraudzīja izmeklēšanu. Tas ļāva padomju propagandai noraidīt pārmetumus par okupācijas varas nežēlību, norādot, ka paši latvieši nosoda “elementus”, kas traucē tautai celt “jaunu, laimīgu dzīvi”.

Čekas 1983.gada plašā operācija noslēdzās ar V.Siliņa rakstu “”Gaismas akcijas” tumšie darbi”, ko 1984.gada 17.janvārī vienlaikus publicēja LKP CK laikraksts “Cīņa” un Latvijas Kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs avīze “Dzimtenes Balss”, kas faktiski bija VDK izdevums, jo “kultkoms” darbojās kā čekas piesegorganizācija. Raksts nepārprotami bija mēģinājums uzspiest sabiedrībai “pareizo izpratni” par 1983.gada politiskajām represijām. Tajā vairākkārt doti mājieni, ka “Gaismas akcija” un ar to saistītie cilvēki darbojās ASV Centrālās Izlūkošanas pārvaldes uzdevumā - faktiski nodarbojās ar spiegošanu. Bet kāpēc tad nevienam 1983.gadā notiesātajam netika inkriminēts LPSR Kriminālkodeksa 60.pants - spiegošana? Visi tika tiesāti saskaņā ar 65.pantu - pretpadomju aģitācija un propaganda. Tas uzskatāmi parāda padomju propagandas melīgumu.

VDK propagandas raksts “”Gaismas akcijas” tumšie darbi” avīzē “Cīņa”.

1983.gada politiskās prāvas radīja plašu rezonansi ārvalstīs. Ziņas par Latvijā sākto vajāšanu kampaņu ātri sasniedza Rietumus un jau 1983.gada 13.februārī Pasaules Brīvo latviešu apvienības Informācijas birojs izplatīja paziņojumu presei par PBLA Memorandu, ko trimdas tautieši šī jautājuma sakarā iesniedza Rietumu un neitrālo valstu delegācijām Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) kārtējās konferences laikā Madridē. Arī turpmāk PBLA veica plašu un mērķtiecīgu darbu pasaules sabiedrības informēšanā par politiskajām represijām Latvijā. To turpināja darīt arī “Gaismas akcija” Rietumvācijā. Uz Latvijas PSR Augstāko tiesu un vēlāk uz Kremli Maskavā sāka plūst simtiem telegrammu un vēstuļu no visas pasaules ar prasību atbrīvot politiski vajātos “sirdsapziņas cietumniekus”. Gorbačova pasludinātās “glasnostj” politikas dēļ varas iestādēm nācās piekāpties. 1986. - 1988.gadā visi 1983.gada politiskajās prāvās notiesātie tika atbrīvoti.

Attēlā augšā - PBLA preses informācija pasaules sabiedrībai par politiskajām vajāšanām Latvijā;
attēlā apakšā - viena no LPSR Augstākajai tiesai adresētajām telegrammām,
kas prasa pātraukt Jāņa Vēvera un Jāņa Rožkalna vajāšanu.

****

Jānis Barkāns

Dzimis 1959.gada 20.aprīlī Rēzeknē. 1980.gada novembra beigās mēģināja caur Karēliju aizbēgt no PSRS uz Somiju, taču tika aizturēts, arestēts, nodots LPSR VDK un notiesāts uz vienu gadu un sešiem mēnešiem ieslodzījumā. 1982.gadā Barkāns sāka rakstīt vēstules dažādām Padomju Savienības varas institūcijām, ka vēlas atteikties no PSRS pilsonības un emigrēt no valsts, tomēr izbraukšanas atļauja viņam netika dota. 1983.gada pavasarī viņš izplatīja pretpadomju satura skrejlapas Rēzeknē un citur Latvijā. 25.aprīlī pret Barkānu ierosināja krimināllietu par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Nākamajā dienā viņa dzīvoklī tika veikta kratīšana, bet pats Barkāns - arestēts. Jāni Barkānu 1983.gada jūlijā tiesāja Latvijas PSR Augstākā tiesa un piesprieda brīvības atņemšanu uz četriem gadiem. Sodu Barkāns izcieta “labošanas darbu nometnē” Mordovijas APSR. 1987.gada februārī viņš tika apžēlots un atbrīvots no ieslodzījuma. 80.gadu beigās izceļoja uz Zviedriju.

Boriss Grezins

Dzimis 1948.gada 1.februārī Ļeņingradā. Pēc vecāku pārcelšanās uz dzīvi Latvijā, 1955.gadā sācis skolas gaitas Liepājā, bet 1975.gadā beidzis Rīgas Elektromehānisko tehnikumu. No 1978.gada Grezins strādāja par elektriķi uz Rīgas Traleru flotes bāzes kuģiem. 1982. - 1983.gadā sarakstīja virkni dzejoļu, kuros aprakstītas tā laika dzīves problēmas Padomju Savienībā. 1983.gada martā Grezins dzejoļus no Tenerifes ostas mēģināja nosūtīt “Radio Brīvība” krievu redakcijai Minhenē. Viņa vēstuli pārtvēra un autoru “izskaitļoja”. 1983.gada 29.augustā pret Borisu Grezinu ierosināja krimināllietu un tajā pašā dienā viņa dzīvoklī veica kratīšanu. Grezins tika arestēts reisa laikā. 1983.gada novembrī viņu tiesāja Latvijas PSR Augstākā tiesa un piesprieda ieslodzījumu uz četriem gadiem. Sākumā Grezins sodu izcieta nometnē Permas apgabalā, taču 1985.gada aprīlī par “sistemātiskiem režīma pārkāpumiem”, “nepakļaušanos administrācijas likumīgajām prasībām” un “nestāšanos uz labošanās ceļa” tika pārvests uz Čistopoles cietumu. 1987.gada februārī apžēlots un atbrīvots no ieslodzījuma. 80.gadu beigās Grezins izceļoja uz ASV.

Ģederts Melngailis

Dzimis 1951.gada 31.decembrī Gulbenes rajona Galgauskā. 1977.gadā iepazinās ar Gunāru Rodi, kurš 1962.gadā bija notiesāts uz 15 gadiem par “pretpadomju satura literatūras glabāšanu un izplatīšanu”. Pēc Rodes pārcelšanās uz dzīvi Zviedrijā, Melngailis turpināja uzturēt ar viņu sakarus, regulāri sazvanījās un informēja par cilvēka brīvības un uzskatu ierobežojumiem, VDK īstenotajām represijām un citiem aktuāliem notikumiem Latvijā. No Melngaiļa saņemtā informācija tika publiskota trimdas latviešu laikrakstos un radiopārraidēs. 80.gadu sākumā Melngailis iesaistījās “Gaismas akcijas” materiālu izplatīšanā, bet 1982.gadā mēģināja atteikties no PSRS pavalstniecības. 1983.gada 5.janvārī viņu uz ielas arestēja. Nevēloties parakstīt nopratināšanu protokolus, Melngailis tos lasīja dienām ilgi, bet pēc tam aizbildinājās, ka vairs neatceras nopratināšanā runāto, kādēļ nevar protokolus parakstīt. Šo faktu VDK sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Arnolds Rēvalds izmantoja kā pamatojumu aizdomām par Melngaiļa garīgo nepilnvērtību.

1983.gada jūnijā Republikāniskās psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstu komisija Zuzannas Sočņevas vadībā atzina Melngaili par nepieskaitāmu un “sociāli bīstamu”. Augustā Latvijas PSR Augstākā tiesa viņam nozīmēja piespiedu ārstēšanu speciālā psihiatriskā klīnikā. Šādas klīnikas bija nevis Veselības aizsardzības, bet Iekšlietu ministrijas pārraudzībā - būtībā tie bija specializēti cietumi, kuros centās salauzt varai sevišķi nepakļāvīgos. Melngaili nosūtīja uz Blagoveščenskas sevišķa tipa psihiatrisko slimnīcu Amūras apgabalā. Tas praktiski izslēdza iespēju radiniekiem viņu apmeklēt. Melngaiļa māte rakstīja lūgumu tiesībsargājošām institūcijām atļaut dēlu ārstēt psihoneiroloģiskajā slimnīcā Rīgā, taču lūgums tika noraidīts. 1987.gadā ārstu komisija atzina, ka Melngaiļa “stāvoklis ir uzlabojies” un viņš vairs nav “sociāli bīstams”. 1990.gadā Latvijas Republikas Augstākā tiesa Melngaili reabilitēja.

Lidija Doroņina-Lasmane

Dzimusi 1925.gada 28.jūlijā Aizputes apriņķa Ulmales pagastā. Pirmoreiz arestēta 1946.gada novembrī par “noziedzīgiem sakariem ar bandu un tās atbalstīšanu”. 1947.gada aprīlī notiesāta uz pieciem gadiem ar tiesību ierobežojumu uz trim gadiem un mantas konfiskāciju. Sodu izcieta Austrumurālu nometnē “Vosturallag” Sverdlovskas apgabalā. Pēc atbrīvošanas 1951.gadā, “nometināta” uz dzīvi Vorkutā, kur apprecējās ar Mihailu Doroņinu. Ignorējot Latvijas PSR Kara tribunāla spriedumu, kas Lasmanei nometinājumu piemēroja uz trim gadiem, vietējās varas institūcijas patvarīgi piesprieda viņai mūža nometinājumu. Tomēr pēc Staļina nāves situācija mainījās un 1960.gadā Lidija atgriezās Latvijā.

1970.gada 3.augustā Lidiju Doroņinu arestēja otro reizi, šoreiz par “apzināti nepatiesu izdomājumu izplatīšanu, kuri diskreditē padomju valsts un sabiedrisko iekārtu”. Latvijas PSR Augstākā tiesa viņai piesprieda ieslodzījumu uz diviem gadiem. Sodu Lidija izcieta Latvijā. Pēc iznākšanas brīvībā Doroņina-Lasmane savu “pretpadomju darbību” neizbeidza - uzturēja sakarus ar ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, lasīja “pretpadomju literatūru”. Viņu arestēja 1983.gada 6.janvārī. Doroņinas lietu izmeklēja VDK izmeklētājs Vilnis Leinarts. Latvijas PSR Augstākā tiesa 1983.gada augustā piesprieda Doroņinai piecu gadu ieslodzījumu ar sekojošu nometinājumu uz trim gadiem. Ieslodzījumu viņa izcieta nometnē Mordovijas APSR. 1987.gada 14.janvārī Doroņinu atbrīvoja no ieslodzījuma, taču vēl vairākus mēnešus turēja nometinājumā Altaja novadā. 1987.gada vasarā viņa atgriezās Latvijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Doroņina strādāja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. 1994.gadā Lidija atteicās no Triju Zvaigžņu ordeņa, jo reizē ar viņu to vajadzēja saņemt arī vairākiem bijušajiem VDK aģentiem.

Ints Cālītis

Dzimis 1931.gada 2.martā Rīgā. Pirmoreiz arestēts 1948.gadā par “pretpadomju pagrīdes organizācijas” veidošanu. 1949.gada martā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Kara tribunāls Cālītim piesprieda ieslodzījumu uz 25 gadiem. Sodu viņš izcieta nometnē “Beregovoj” pie Magadanas, Kolimas apgabalā Tālajos Austrumos. Pēc Staļina nāves Cālītis 1955.gada februārī tika atbrīvots un nometināts uz dzīvi Kolimā. Latvijā Cālītis atgriezās 1956.gadā. 1958.gada jūlijā Cālītis tika arestēts par “pretpadomju vēstuļu rakstīšanu” un mēģinājumu bijušos pagrīdes organizācijas dalībniekus atkal iesaistīt “pretpadomju darbībā”. Latvijas PSR Augstākā tiesa viņam piesprieda sešu gadu ieslodzījumu. Pēc soda izciešanas nometnē Mordovijas APSR, 1964.gadā Cālītis atgriezās Latvijā.

1977.gadā Ints Cālītis kopā ar Viktoru Kalniņu un vairākiem igauņu un lietuviešu neatkarības cīnītājiem mēģināja izveidot “Igaunijas - Latvijas - Lietuvas Nacionālās kustības galveno komiteju”. 1979.gadā Cālītis parakstīja tā saukto Baltijas hartu, bet 1981.gadā atklāto vēstuli PSRS un Ziemeļeiropas valstu vadītājiem par kodolbrīvas zonas izveidi Ziemeļeiropā. Jau 1979.gada decembrī VDK izteica Cālītim oficiālu brīdinājumu, ka viņa rīcība “ir pretrunā PSRS valsts drošības interesēm” un “var novest pie nozieguma un saukšanas pie kriminālatbildības”. 1983.gada 11.aprīlī viņš tika arestēts. Sākumā izmeklēšana pret Cālīti notika “Gaismas akcijas” krimināllietas ietvaros, taču 24.maijā tiesvedība tika izdalīta atsevišķā lietā. Latvijas PSR Augstākā tiesa 1983.gada septembrī piesprieda Cālītim sešu gadu ieslodzījumu. 1986.gada vasarā viņu atbrīvoja. Atmodas laikā Cālītis darbojās Tautas frontē, bet 1990.gada 4.maijā kā Augstākās Padomes deputāts balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Jānis Vēveris

Dzimis 1954.gada 30.decembrī Rīgā. Jaunībā nodarbojās ar sportu, bijis vairākkārtējs Latvijas čempions akadēmiskajā airēšanā un PSRS junioru čempions 1974.gadā. Paralēli sportam Vēveris pievērsās “nelegālās” literatūras lasīšanai, vēlāk iesaistījās Latvijas Neatkarības kustības aktivitātēs. 1983.gada 6.janvāra rītā viņa dzīvoklī notika kratīšana, kas turpinājās līdz pēcpusdienai. Pēc kratīšanas Vēveris tika aizvests uz Latvijas PSR VDK un līdz vakaram pratināts, bet pēc pratināšanas - arestēts. Izmeklēšana pret viņu sākumā notika “Gaismas akcijas” lietas ietvaros, bet 18.maijā krimināllieta par Vēveri un Jāni Rožkalnu izdalīta atsevišķā lietvedībā. 1983.gada novembrī - decembrī Vēveri tiesāja Latvijas PSR Augstākā tiesa un piesprieda ieslodzījumu uz trim gadiem. Sodu Vēveris izcieta nometnē Permas apgabalā. 1986.gada janvārī viņu atbrīvoja. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas strādāja Latvijas Republikas Muitā.

Jānis Rožkalns

Dzimis 1949.gada 13.augustā Cēsu rajona Inešos. 70.gadu beigās iesaistījās Latvijas Neatkarības kustības darbā, kuras ietvaros rīkoja dažādas pretpadomju akcijas - pavairoja un izplatīja skrejlapas, uzvilka sarkanbaltsarkanos karogus, izdeva “Latvijas Neatkarības Kustības Biļetenu”. 1983.gada 6.janvārī Rožkalna un viņa sievas Guntas dzīvokļos notika kratīšanas. 20.aprīlī Jāni Rožkalnu arestēja. Viņa lietu izmeklēja VDK izmeklētājs Andris Strautmanis. Tolaik Rožkalnu ģimenē auga tikai četrus mēnešus veci dvīņi, tāpēc tēva arests nostādīja ģimeni smagā situācijā - tā faktiski palika bez iztikas līdzekļiem, jo bērniem bija nepieciešama pastāvīga aprūpe, kādēļ viņu māte strādāt algotu darbu nevarēja. Arī Rožkalna vecajai mātei bija nepieciešama regulāra aprūpe. Jāņa sieva Gunta 1983.gada 13.jūlijā rakstīja iesniegumu Latvijas PSR prokuroram ar lūgumu uz turpmākās izmeklēšanas laiku atbrīvot vīru no apcietinājuma, taču prokuratūra uzskatīja, ka mainīt drošības līdzekli “nav pamata”.

1983.gada novembrī - decembrī Rožkalnu tiesāja Latvijas PSR Augstākā tiesa un piesprieda ieslodzījumu uz pieciem gadiem ar sekojošu nometinājumu uz trim gadiem. Ieslodzījumu Rožkalns izcieta politieslodzīto nometnē Permas apgabalā. 1987.gada 5.februārī, saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes dekrētu par apžēlošanu, Jānis Rožkalns no ieslodzījuma tika atbrīvots. Pēc atgriešanās Latvijā aktīvi iesaistījās cilvēktiesību grupas “Helsinki 86″ Rīgas nodaļas darbā, vēlāk izceļoja uz Vāciju. Pēc atgriešanās Latvijā Jānis Rožkalns kopā ar ģimeni dzīvo Rīgā.

Gunārs Freimanis

Dzimis 1927.gada 3.oktobrī Liepājas apriņķa Vaiņodē. Pirmo reizi arestēts 1946.gada 8.februārī par “pretpadomju literatūras izplatīšanu”. LPSR Iekšlietu ministrijas Kara tribunāls Freimanim piesprieda 10 gadus ieslodzījumā. Sodu viņš izcieta Tālo Austrumu nometnē “Sevvostlag”. 1954.gadā Freimanis atgriezās Latvijā. Pēc atgriešanās sāka rakstīt dzejoļus. Daži no tiem 1964.gadā pat tika publicēti žurnālā “Karogs”. Otro reizi Gunāru Freimani arestēja 1964.gada 27.martā un augusta beigās tiesāja par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Šoreiz Latvijas PSR Augstākā tiesa viņam piesprieda piecus gadus ieslodzījumā. Otro brīvības atņemšanas termiņu Freimanis izcieta Mordovijas APSR “labošanas darbu” nometnē “Dubravlag”.

Pēc soda izciešanas, viņš 1969.gadā tika atbrīvots un atgriezās Latvijā. Gan ieslodzījumā, gan pēc tam Freimanis turpināja rakstīt dzejoļus. Savu dzeju, īpaši vēsturiskās poēmas viņš lasīja priekšā saviem draugiem un domubiedriem. 1976.gadā VDK viņa dzīvoklī, vasarnīcā un darba vietā sarīkoja kratīšanas, kurās konfiscēja daļu Freimaņa dzejoļu, bet pašu Freimani brīdināja, ka viņa dzejai ir “politiski kaitīgs saturs”, kas ir “pretrunā PSRS valsts drošības interesēm”. 1983.gada 28.martā viņu arestēja trešo reizi un tiesāja tā paša gada decembrī kopā ar Gunāru Astru. Latvijas PSR Augstākā tiesa Freimanim piesprieda brīvības atņemšanu uz četriem gadiem ar sekojošu nometinājumu uz diviem gadiem. Ieslodzījumu viņš izcieta politieslodzīto nometnē Permas apgabalā, bet 1987.gada februārī tika atbrīvots un atgriezās Latvijā. Gunārs Freimanis miris 1993.gada 27.decembrī.

Gunārs Astra

Dzimis 1931.gada 22.oktobrī Rīgā. 20.gadsimta 50.gadu beigās vairākas reizes tikās ar ASV diplomātiem, sarakstījās ar ārzemēs dzīvojošiem latviešiem. 1961.gada 22.februārī viņa dzīvoklī tika sarīkota kratīšana, kas turpinājās visas nakts garumā. Nākamajā rītā Astra tika arestēts un tā paša gada oktobra beigās par “dzimtenes nodevību” un “pretpadomju aģitāciju un propagandu” notiesāts ar 15 gadiem pastiprināta režīma labošanas darbu kolonijā. Ieslodzījumu Astra izcieta Mordovijas APSR un Permas apgabala nometnēs. Pēc atbrīvošanas, 1976.gadā atgriezās Latvijā un turpināja uzturēt kontaktus ar ieslodzījuma laika domubiedriem un cilvēkiem, kas, saskaņā ar VDK terminoloģiju, nodarbojās ar “pretpadomju aģitāciju un propagandu ar mērķi graut un vājināt padomju varu”.

1979.gada decembrī VDK Astram izteica oficiālu brīdinājumu. 1983.gada 6.janvārī Astras dzīvesvietā tika sarīkota kratīšana, kas turpinājās līdz 7.janvāra pēcpusdienai. 15.septembrī Astru arestēja. Viņu tiesāja tā paša gada decembrī kopā ar Gunāru Freimani. Latvijas PSR Augstākā tiesa Astru atzina par “sevišķi bīstamu recidīvistu” un piesprieda brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem “sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā” ar sekojošu nometinājumu uz pieciem gadiem. Ieslodzījumu viņš izcieta politieslodzīto nometnē Permas apgabalā. 1988.gada februārī atbrīvots. 1988.gada marta sākumā viņš Ļeņingradā pēkšņi saslima un pēc vairāku nedēļu slimošanos, 6.aprīlī aizdomīgos apstākļos nomira Ļeņingradas kara hospitālī. Tiek izteiktas aizdomas, ka Astra “likvidēts” pēc VDK pavēles.

****

Savā pēdējā vārdā 1983.gada tiesas prāvā Gunārs Astra teica: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.” Diez vai tobrīd viņš un citi 1983.gadā represētie paredzēja, ka “padomju murgs” izgaisīs tik drīz - pēc nieka septiņiem gadiem. Astra to nepiedzīvoja, taču pārējie 1983.gada represijās notiesātie gan. Šodien mūsu valstī ir cilvēki, kas atjaunotās Latvijas realitātē vīlušies tik ļoti, ka uzskata - ne padomju nometnes un cietumi, ne cilvēku upuri barikāžu laikā, un pat ne pašas barikādes un “Baltijas ceļš” neesot bijuši šo upuru vērti. Paldies Dievam, ka lielākā daļa padomju laikā politiski represēto tā nedomā. Viņi savus ieslodzījumu vietās pavadītos gadus neuztver kā veltīgus. Jo šie vīri un sievas rīkojās sirdsapziņas un Patiesības vadīti. Un tieši tāpēc viņi šodien ir mūsu varoņi, kaut paši tā neuzskata, - piemērs šai un nākamajām paaudzēm.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts