- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Latgale – trešā zvaigzne Latvijas vainagā! Vai patiesi?

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2018. gada 1. maijs 12:00 sadaļā Valsts un pilsoņi

Katalonijas neatkarības referenduma un tam sekojošo notikumu iespaidā interneta vidē parādījušās Eiropas kartes ar potenciāli separātiskiem reģioniem, kas nākotnē varētu pretendēt uz neatkarību vai vismaz lielāku autonomiju. Šo reģionu vidū ir arī… Latgale. Tas liek uzdot jautājumu - vai patiešām Māras zemē vērojamas tik lielas separātisma tendences, kas draudētu Latvijai ar “trešās zvaigznes” zaudējumu? Visiem vēl atmiņā Lindermaņa centieni panākt referendumu par Latgales autonomiju, daudzus bažīgus dara latgaliešu vēlme visur runāt savā valodā, aizdomīgs šķiet pat latgaliešu lokālpatriotisms, televīzijas konkursos vai dziesmu aptaujās balsojot par savējiem. Šajā rakstā runāsim par šiem un citiem “Latgales jautājuma” aspektiem.

Vispirms nedaudz vēstures. Pirms vācu iebrukuma, 9. - 13.gadsimtā latgaļi (letgaļi, leti) apdzīvoja ne vien tagadējo Latgali, bet visu dienvidu un austrumu Vidzemi līdz pat Gaujai ziemeļos un Daugavai rietumos, kur to dzīves areāls robežojās ar līvu (lībiešu) un ugauņu (igauņu), kā arī sēļu un lietuviešu, bet austrumos - ar austrumslāvu cilts kriviču apdzīvotajām zemēm. Daļa latgaļu zemju iesniedzās arī mūsdienu Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas teritorijās. Zināmi vairāki tā laika latgaļu valstiskie veidojumi - Tālava, Jersika, Koknese, Atzele, Imera, Lotigola, kas atradās politiskās, tirdzniecības un zināmā mērā arī reliģiskās (pareizticība) attiecībās ar Polockas un Pleskavas slāvu kņazistēm.

Pēc Livonijas sabrukuma latgaļu apdzīvotajās zemēs tika izveidota Pārdaugavas hercogiste vispirms Lietuvas, pēc tam Polijas - Lietuvas kopvalsts valdījumā. Poļu - zviedru kara rezultātā no hercogistes 1629.gadā atdalīja Zviedru Vidzemi, bet atlikusī daļa (tagadējā Latgales teritorija) kļuva par Inflantijas vaivadiju (Województwo inflanckie) jeb Poļu Vidzemi. 1772.gadā pēc pirmās Polijas - Lietuvas dalīšanas Latgali pievienoja Krievijas impērijas Pleskavas guberņai kā Daugavas provinci. 1796.gadā Inflantija kļuva par daļu no Polockas vietniecības, pēc tās likvidēšanas tika iekļauta Baltkrievijas guberņas, bet no 1802. līdz 1917.gadam - Vitebskas guberņas sastāvā.

Poļu Vidzemes Inflantijas (Latgales) ģerboņi dažādos vēstures posmos.

Administratīvā dalījuma dēļ Inflantijā dzīvojošie latgaļi uz gadsimtiem tika šķirti no pārējiem latviešiem - kurzemniekiem, zemgaliešiem, Vidzemes latgaļiem. Tas noteica novada atšķirīgo kultūras, lingvistisko un reliģisko attīstību. Ja Kurzemes (Kurland, Курля́ндия) un Vidzemes (Livland, Лифля́ндия) guberņās vienotas latviešu tautas veidošanās process noritēja mijiedarbībā ar vācu un Rietumeiropas kultūru, tad Latgalē (Inflanty, Латга́лия) noteicošā bija poļu, bet vēlāk krievu ietekme. Novada apzīmējums “Latgale” modernajā laikmetā pirmoreiz parādījās tikai 1900.gadā, kad to ieviesa latgaliešu rakstnieks un sabiedriskais darbinieks Francis Kemps, lai nebūtu jālieto poļu nosaukums “Inflantija”.

Pēc Februāra revolūcijas Krievijā, 1917.gada 26. - 27.aprīlī (9. - 10.maijā pēc jaunā stila) Rēzeknē notika Pirmais Latgales latviešu kongress, kur tika lemts par Latgales apvienošanos ar citiem Latvijas novadiem. Lai gan kongresā izskanēja arī citi viedokļi, vairākums delegātu Franča Trasuna vadībā atbalstīja domu, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta, kamdēļ Latgalei jāapvienojas ar pārējiem latviešu vēsturiskajiem novadiem. 1918.gadā dibinātajā Tautas Padomē vajadzēja būt 18 delegātiem no Latgales, tomēr 18.novembra valsts neatkarības pasludināšanas sēdē Latgali pārstāvēja tikai Staņislavs Kambala. Sēdē tika pasludināts, ka kopā ar Vidzemi un Kurzemi Latgale veido vienotu Latvijas valsti. Pilnīgi Māras zeme ar pārējo Latviju apvienojās pēc Brīvības cīņām 1919. - 1920.gadā, kad no Latgales bija padzīta Sarkanā Armija un boļševiki.

1917.gada Latgales latviešu kongresa sēde, zīmējuma autors - Jēkabs Strazdiņš.

Šajā sakarībā būtu jākliedē kāds dziļi iesakņojies mīts, proti, ka Latgales kongresā latgalieši būtu lēmuši pievienoties citiem Latvijas novadiem. Taču tā nav - tika lemts par apvienošanos uz pilnīgas līdztiesības pamatiem. Tā ir būtiska atšķirība, ja gribam pareizi novērtēt šī vēsturiskā notikuma patieso būtību un no tā izrietošās konsekvences šodien. Brīdī, kad notika Latgales kongress, Latvijas valsts vēl nepastāvēja, tāpēc latgaliešu pārliecinoši paustā griba apvienoties ar pārējo novadu latviešiem vienotā politiski administratīvā teritorijā ir tik nozīmīga. Jo īpaši, ja atceramies, ka tolaik latgaliešiem bija arī citas iespējas - veidot autonomiju Krievijas sastāvā, pievienoties Polijai vai Lietuvai, kļūt par neatkarīgu politisku veidojumu. Pieņemot lēmumu savu turpmāko likteni saistīt ar pārējiem Latvijas novadiem, latgalieši pierādīja savu uzticību vienotas latviešu valsts idejai.

Latgales kongresa delegāti pēc kongresa noslēguma 1917.gada 27.aprīlī.

Tomēr šī apvienošanās notika uz zināmu noteikumu pamata. Latgaliešu kongress lēma, ka Latgale patur autonomijas tiesības, latgaliešu valodai jātiek brīvi lietotai novada baznīcās, skolās, valsts un pašvaldību iestādēs, Latgales katoļu draudzēm ir tiesības uzturēt tiešus kontaktus ar Vatikānu. Kongresa laikā ievērojamais latgaliešu sabiedriskais darbinieks Francis Kemps un viņa piekritēji brīdināja neticēt baltiešu (kurzemnieku un vidzemnieku) mutiskajiem solījumiem, pieprasot dot rakstiskas garantijas par Latgales kultūras, reliģijas un valodas autonomiju. Kemps piedāvāja atlikt apvienošanos steidzamības kārtā, vispirms izveidojot spēcīgu autonomu Latgales pašvaldību un tikai tad apsvērt apvienošanos ar pārējo Latviju uz stingriem vienlīdzības nosacījumiem. Šī viņa doma izteikta vārdos: “Par zemākiem mēs palikt negribēsim. Tikai kā līdzīgs ar līdzīgu. Vai arī pavisam nē!”

Pirmā Latgales latviešu kongresa simtgadei veltītā Latvijas Bankas kolekcijas monēta.

Diemžēl Kempa bažas izrādījās pamatotas. Pirmās Republikas laikā - ne parlamentārisma periodā, ne Ulmaņa autoritārisma laikā - netika izpildīts neviens no Latgales kongresā izvirzītajiem apvienošanās nosacījumiem. Satversmes sapulces diskusijās gan jautājums par Latgales iespējamo autonomiju vai īpašu pašpārvaldes modeli tika diskutēts bieži, tomēr galu galā Latgales autonomijas iespēja tika noraidīta, aizbildinoties ar “valsts vienotības” politiku. Arī reliģiskajā ziņā nekāda autonomija Latgales draudzēm netika dota. Tās kopā ar Vidzemes un Kurzemes katoļu draudzēm tika apvienotas atjaunotajā Rīgas bīskapijā, pēc tam arhibīskapijā, vēlāk - metropolijā.

Viena no būtiskākajām Latgales atšķirībām no citiem novadiem ir reliģiskais aspekts.
Latgale un latgaliešu ticība Latvijas Bankas izdotajās kolekcijas monētās.

Taču nozīmīgākā un vienlaikus jūtīgākā joma, kurā mutiskie solījumi latgaliešiem netika izpildīti, bija valodas jautājums. Sākums šķita cerīgs. Zigfrīda Annas Meierovica Ministru kabinets pieņēma “Noteikumus par latgaliešu izloksnes lietošanu”, kas paredzēja tiesības visām valsts iestādēm un amatpersonām Latgalē lietot latgaliešu izloksni “sarakstoties, kā arī sludinājumos un uz izkārtnēm”, tāpat pieņemt iestāžu un privātpersonu iesniegumus latgaliski. Tomēr noteikumiem bija pagaidu statuss - konceptuāli valodas politiku vajadzēja formulēt Satversmē. Francis Kemps ierosināja Satversmes 115.pantā ierakstīt frāzi: “Latgales apgabalā par oficiālo valodu tiek atzīta latgaliešu izloksne”, taču sastapās ar sīvu pretestību. Piepildījās tas, no kā viņš savulaik brīdināja kongresa dalībniekus - bez rakstiskām garantijām latgaliešu interešu pārstāvji vienmēr paliks mazākumā.

Latgaliešu sabiedriskie darbinieki, kas Pirmās Republikas laikā kļuva par Saeimas deputātiem, ministriem un ministru biedriem, centās Latgales jautājumu nemitīgi aktualizēt. Ievērojamāko latgaliešu politiķu vidū minami Jāzeps Rancāns, Francis Trasuns, Francis Kemps, Vladislavs Rubulis, Kazimirs Skrinda, Valērija Seile. Redzamākie Latgales interešu pārstāvji Saeimā bija Trasuns un Kemps, kas, pārvarējuši idejiskās nesaskaņas, kopīgi cīnījās par Latgales interesēm. Trasuns ar rūgtumu bija spiests atzīt, ka baltieši nav iekļāvuši Satversmē nevienu no Latgales kongresā izvirzītajām prasībām. Tā kā Pirmās Republikas laikā mazākumtautību pārstāvji runas Saeimā drīkstēja teikt dzimtajā valodā, Trasuns, kurš pilnībā pārvaldīja latviešu valodu, no Saeimas tribīnes konsekventi runāja tikai latgaliski. Sākot runu, viņš latviski pateica: “Mani kungi!” - un tālāk runāja latgaļu mēlē, tādā veidā mudinot citu novadu deputātus izturēties ar cieņu pret Latgali un latgaliešiem.

Izcilie Latgales un latgaliešu interešu aizstāvji - Francis Trasuns un Francis Kemps.

Latgales politiķu aktivitātēm punktu pielika Ulmaņa apvērsums un Satversmes darbības apturēšana 1934.gadā. “Tautas vienotības” ideoloģija nepieļāva pat domu par Latgales autonomiju vai latgaliešu valodas tiesībām. Aktīvākie Latgales interešu aizstāvji pēc Ulmaņa apvērsuma tika atlaisti no darba valsts dienestā. Neskatoties uz to, cīņa par Latgales tiesībām turpinājās, jo Vadoņa noraidošā attieksme pret latgalisko, daļā latgaliešu radīja pretestības garu. Ne velti kāda latgaliešu avīze neilgi pirms Ulmaņa apvērsuma 1934.gadā rakstīja: “Nacionālistu diktatoriskajai varai nodibinoties, ar vienu dekrētu Latgale tiks pasludināta par jaunu Gambiju ar baltiem latgaļu nēģeriem.”

Arī vēlākais Romas katoļu Baznīcas kardināls Julijans Vaivods, vēl būdams prāvests pirmskara Latvijas draudzēs, 1939.gadā izteicās, ka “Latvijas valsts pret Latgali izturas kā pret koloniju - paņem no Latgales tikai resursus, cilvēcisko, materiālo”. Reaģējot uz Latgales piespiedu latviskošanu Francis Kemps 1937.gadā izdeva savu pazīstamo darbu “Latgales likteņi”, bet 1939.gadā nodibināja Latgales autonomistu organizāciju “Latgales patriotiskais Dzelžu leģions”, kas izplatīja uzsaukumu “Valsts Prezidenta kungam un tā ministriem Latgales ultimāts”. Šāds ultimāts bija bezprecedenta solis, par ko Kemps ieguva zvērināta “separātista” slavu un uz pāris mēnešiem pat tika arestēts.

Ulmaņa valdības pieļautās kļūdas Latgalē veikli izmantoja padomju okupanti 1940. - 1941.gadā. Viens no jaunās varas trumpjiem bija latgaliešu valodas reabilitēšana. 1940.gadā augšzemnieku (latgaliešu) dialektā vienā no pirmajiem tika izdota Staļina konstitūcija. Parādījās mēģinājumi latgaliešus nodalīt no pārējiem latviešiem, definējot tos kā atsevišķu tautu. Tika uzsvērts, ka bez latviešu literārās valodas Latgalē varot arī iztikt, jo te visi runā latgaliski. Padomju varas iestādes mērķtiecīgi stimulēja latgaliešu lokālpatriotismu, tā īstenojot seno principu - skaldi un valdi. Diemžēl šī politika rada arī dzirdīgas ausis, īpaši nabadzīgākajos Latgales iedzīvotāju slāņos.

Dzīve Latgales sādžā padomju varas gados.

Pēc Otrā Pasaules kara latgalieši, bēgot no nabadzības, lielā skaitā pameta dzimtās vietas un devās uz vairāk attīstītiem Latvijas reģioniem. Ar laiku šī kustība ieguva masveida raksturu un turpinājās visus 20.gadsimta 50., 60. un 70.gadus. Drīz vien Latvijā vairs nebija nevienas apdzīvotas vietas, kurā nedzīvotu vismaz viena latgaliešu ģimene. Viskuplākais latgaliešu skaits apmetās pilsētās, kurās bija augstskolas un lielie rūpniecības uzņēmumi. Jaunie, izglītību ieguvušie Latgales censoņi padomju varai šķita uzticamāki un nereti kļuva par dažāda ranga priekšniekiem, kas neveicināja saprašanos ar vietējiem. Kurzemnieki, zemgalieši un vidzemnieki latgaļus nicinoši saukāja par “čangaļiem”, tie savukārt pārnovadniekus par “čiuļiem”. Tā laika citu Latvijas novadu iedzīvotāju attieksmi pret latgaliešiem labi raksturo vēstures skolotājas Dagnijas frāze Jāņa Streiča filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”: “Krievija mongoļu-tatāru jūgu izturēja, bet Latvija sabruks zem čangaļu spiediena!”

Padomju varas “medusmēnesis” ar latgaliešiem gan neturpinājās ilgi. Vara, kuras mērķis bija izveidot vienotu “padomju tautu”, nebūt negrasījās atzīt latgaliešus par atsevišķu etnosu vai latgaliešu izloksni par valodu. Vismaz ne Latvijas teritorijā. Kopš 1959.gada latgaliski vairs netika izdota neviena grāmata, neviens periodiskais izdevums. Tādi iznāca vien trimdā un Padomju Latvijā nebija pieejami. Apgūt dzimto valodu varēja tikai ģimenē, tomēr daudzi Latgales iedzīvotāji uzskatīja, ka jaunajos apstākļos nav vērts mācīt bērniem valodu, ko viņi dzīvē tāpat nevarēs izmantot. Īpaši ātri asimilējās tā latgaliešu daļa, kas izglītības, darba un labākas dzīves meklējumos bija izklīduši pa visu Latviju. Jau viņu nākamā paaudze bija pilnībā integrējušies vietējā sabiedrībā un latgaliski vairs nerunāja.

Tāpat kā pārējo latviešu, arī latgaliešu pašapziņa sāka mosties trešās tautiskās Atmodas laikā 20.gadsimta 80.gadu nogalē. Tolaik Latgalei tika pievērsta īpaša uzmanība, no jauna sāka iznākt izdevumi latgaliešu valodā, radio un televīzijā veidoti speciāli raidījumi latgaliešiem, nodibināta “Latgales TV”. Šķita, ka atjaunotajā Latvijā Latgalei problēmu ar centrālo varu nebūs, jo esam taču viena tauta, kas kopā pārcietusi smago okupācijas laiku, tāpēc dalīt mums nav ko. Tomēr varas sistēmai nostiprinoties, parādījās tās pašas problēmas, kādas attiecībās ar Latgali bija vērojamas pirmskara Latvijā. Latgale atkal nonāca sērdienītes lomā, par kuru Rīgas kungiem maza bēda.

Tāpat kā pirms kara, arī šodien Latgale ir nabadzīgākais Latvijas reģions. Vairāk nekā 25 gadu laikā valsts nav vēlējusies šeit ieguldīt kaut cik vērā ņemamas investīcijas, sakārtot infrastruktūru. Cik daudz no Eiropas struktūrfondu naudas ticis Latgalei? Cilvēki pamet dzimtās mājas un aizbrauc no visos Latvijas reģioniem, taču Latgalē tas notiek gluži dramatiskos apmēros. Par varas attieksmi pret Latgali liecina arī fakts, ka daudzviet Latvijas pierobežā iedzīvotājiem nav iespējams skatīties Latvijas Televīziju vai klausīties Latvijas Radio. Rīgas politiķi ir pametusi šos ļaudis svešu valstu informatīvajai apstrādei, tā pierādot, ka Latgales cilvēki tiem vajadzīgi vien reizi četros gados - vēlēšanu laikā.

Latvija Rīgas deputāta acīm. Latgale viņam šķiet ļoti aizdomīgs reģions -
depresīvs, partiju “Saskaņa” atbalstošs, separātisma tendenču saindēts.

Tāpēc nav brīnums, ka jaunā latgaliešu paaudze vairs negrib samierināties ar Latgales pabērna lomu un no jauna rosina diskusiju par 1917.gada Latgales kongresā izvirzītajām, bet neizpildītajām prasībām. Vai tāpēc viņi būtu saucami par separātistiem? Pēdējos gados reģionu attīstībai uzmanība tiek pievērsta visā Eiropā. Turklāt Latgales gadījumā šobrīd būtībā palicis vairs tikai viens nosacījums - valoda. Latgales katoļi jūtas labi arī apvienotajā Latvijas Romas katoļu Baznīcā, kurā latgaliešiem ir sava Rēzeknes - Aglonas diecēze un savs bīskaps. Arī politiskās autonomijas ideja šobrīd nav aktuāla. Starp Latgales patriotiem ir radikālāk un mērenāk noskaņoti ļaudis, taču neviens neizvirza jautājumu par kaut kādu Latgales autonomiju, nemaz nerunājot par atdalīšanos no Latvijas.

Oficiālais Latgales novada ģerbonis un neoficiālais Latgales karogs,
kuru par savējo pieņēmuši vairākums latgaliešu. Karoga centrā Inflantijas ģerboņa vairogs.
Karoga autors - Māris Rumaks, pirmoreiz karogs publiski izmantots 2010.gadā.

Latvijas valdības ignoranci pret “trešo zvaigzni” cenšas izmantot mūsu nelabvēļi, mēģinot reanimēt senos rēgus par latgaliešiem kā atsevišķu tautu un Latgales autonomiju kā panaceju visām latgaliešu problēmām. Labi, ka Latgales ļaudis spēja saskatīt neaicināto aizstāvju patiesās intereses, autonomijas aizsegā cerot iegūt oficiālas valodas statusu arī krievu valodai. Lindermana, Gapoņenko un Zaiceva virzītā autonomijas ideja Latgalē izgāzās ar lielu blīkšķi. Tas vēlreiz pierādīja latgaliešu ciešo apņemšanos savu likteni arī turpmāk saistīt ar pārējo latviešu tautu vienotā Latvijas valstī.

Krievijas inspirētā provokācija Latgalē izgāzās.
Latgalieši kārtējo reizi pierādīja, ka neatbalsta separātismu savā novadā.

Šobrīd ir palicis tikai viens sāpju bērns - latgaliešu izloksne, dialekts, valoda, - kā nu katrs to sauc. Paturēsim prātā, ka runa ir par valodu, ko vairums reģiona latviešu uzskata par dzimto, kurā viņi sarunājas ģimenē, mājās, uz ielas. Strīdi par to, vai tā saucama par valodu vai tikai par vienu no latviešu valodas dialektiem, šādā kontekstā nav tik svarīgi. Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē arī ir dažādas izloksnes, kas vairāk vai mazāk atšķiras no literārās valodas, un arī pašā Latgalē gandrīz katrā novadā runā atšķirīgi. Latgaliešu valodas fenomens slēpjas citur - tai ir sava literārā rakstu valoda un sava gramatika. Līdz ar to būtībā latviešu valodai ir divas vēsturiskas literārās formas - oficiālā, kuras pamatā ir vidus dialekts, un latgaliešu, kas veidota no Dienvidlatgales izloksnēm. Šobrīd Latvijas likumdošana nosaka, ka latgaliešu rakstu valoda ir “vēsturisks latviešu valodas paveids”.

Latviešu valodas dialekti. Latgalē lieto tā sauktā augšzemnieku dialekta nesēliskās izloksnes.

Lai labāk saprastu valodas problēmas iespējamos risinājumus, vispirms jānoskaidro, kas šodien ir latgalieši - atsevišķs etnoss vai daļa no latviešu tautas. Šķiet, uz šo jautājumu vislabāk atbildējis daudzkārt pieminētais 1917.gada Latgales kongress, kura runās un dokumentos Latgales latviešu iedzīvotāji sevi definē kā latviešus. Arī šodien lielākais vairākums latgaliešu sevi uzskata gan par latgaliešiem (reģionāli), gan latviešiem (globāli). Ideja par latgaliešiem kā atsevišķu tautu nāk no Krievijas, kur pirmās latgaliešu kolonijas Sibīrijā un citur dibinātas vēl cara laikos, kad vienota Latvijas valsts nepastāvēja. Tautas skaitīšanā bijušos Vitebskas guberņas latviešu iedzīvotājus pierakstīja kā latgaliešus un šādu apzīmējumi vēlāk pārņēma padomju vara, gan tikai ārpus Latvijas PSR.

Ja reiz latgalieši ir daļa no latviešu tautas, loģiski šķiet, ka viņiem nevar būt sava, no pārējiem latviešiem atšķirīga valoda. Tātad dialekts? Tomēr nav tik svarīgi, kā latgaliešu runu definē valodnieki, galvenais ir, kā to uztver paši tās lietotāji. Lai arī latgalieši absolūtā vairākumā sevi uzskata par latviešiem, ir jāatzīst, ka ilgstošā Latgales nošķirtība no pārējās Latvijas radījusi virkni objektīvu atšķirību Latgales un citu novadu iedzīvotāju mentalitātē, dzīvesveidā, pasaules uzskatā un arī valodā. Pirmie rokraksti latgaliešu rakstībā zināmi jau no 17.gadsimta beigām, bet pirmā drukātā grāmata iznāca 1732.gadā. Normēta latgaliešu valoda gan tiek lietota tikai kopš 20.gadsimta sākuma. Tā lietota vairākās saziņas sfērās, tajā tapusi un top literatūra. Izveidota arī latgaliešu valodas gramatika, laika gaitā iznākušas vairākas latgaliešu Ābeces un latgaliešu valodas vārdnīcas.

Raksti latgaliešu valodā; vidū - latgaliešu ābeces titullapa “drukas aizlieguma” laikā,
kad latīņu ortogrāfijas vietā drīkstēja izmantot tikai slāvu kirilicu.

Sākumā latgaliešu rakstu valoda tika veidota uz latīņu alfabēta bāzes ar poļu ortogrāfijas iezīmēm. Šāda rakstība pastāvēja līdz 19.gadsimta 60.gadiem, kad sākoties plašai rusifikācijas politikai, cara valdība 1864.gadā izdeva rīkojumu, kas aizliedza Latgalē drukātajos izdevumos lietot latīņu burtus. “Drukas aizliegums” ilga 40 gadus - līdz pat 1904.gadam. 1908.gadā latgaliešu atmodas darbinieks Antons Skrinda publicēja pirmo latgaliešu gramatiku. Latgaliešu literārās rakstības veidošana turpinājās līdz pat 20.gadsimta 30.gadiem. 1929.gadā teologa Pētera Stroda vadītās īpašās komisijas izstrādātos latgaliešu pareizrakstības noteikumus apstiprināja Latvijas Republikas Izglītības ministrija. Šī rakstība pastāvēja līdz pat nesenam laikam, kad Valsts valodas centra Latgaliešu ortogrāfijas apakškomisija 2007.gadā pieņēma jaunus latgaliešu pareizrakstības noteikumus.

Dažādu gadu latgaliešu periodika un 1925.gadā izdotā Ābece.

Līdz pat 1934.gadam Latgales skolās pirmajās divās klasēs stundas notika latgaliešu valodā. Kā atsevišķs priekšmets latgaliešu valoda bija pieejama arī pamatskolā. Presē un zinātniskajā literatūrā lietoja jēdzienus “latviskā izloksne” un “latgaliskā izloksne”. Pēc Ulmaņa apvērsuma latviskā izloksne pārvērtās par valodu (”latviešu valoda”), kamēr latgaliskā tā arī palika tikai izloksne (”latgaliskā izloksne”). Latgaliešu valodas (izloksnes) mācīšana tika izslēgta no skolu programmām, Latgalē masveidā tika latviskoti latgaliešu vietvārdi, pārveidoti latgaliešu personvārdi. Oficiālā vara pret latgaliešu sarunvalodu izturējās kā “latviešu valodas kropļošanu”. Sekoja padomju okupācijas periods ar otro “drukas aizliegumu” un pilnīgu latgaliešu valodas izskaušanu no publiskās sfēras.

Kāda ir latgaliešu valodas situācija šodien? Pēc tautskaites datiem latgaliešu valodu vairāk vai mazāk lieto 164 510 Latvijas iedzīvotāji, galvenokārt Latgalē. Valsts valodas likuma 3.panta 4.daļa skan šādi: “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu un attīstību.” 90.gadu sākumā kā izvēles priekšmetu vai interešu izglītību latgaliešu valodu un kultūru mācīja vairākās Latgales vidusskolās, tomēr šodien apgūt latgaliešu valodu skolā faktiski nav iespējams. Latgaliešu rakstu valodas vēstures kursu var apgūt Latvijas Universitātē, Daugavpils Universitātē un Rēzeknes Augstskolā, kamēr runātā valoda, pastāvot tik daudzām izloksnēm, joprojām nav normēta. Rezultātā pat pašā Latgalē vairs tikai 35,5% latgaliešu savu dzimto valodu lieto ikdienā.

Tā kā latgaliešu valodai nav oficiāla statusa, tā netiek lietota ne lietvedībā, ne oficiālajā sarakstē. Fragmentāri latgaliešu valodu lieto dažās latgaliešu kultūras biedrībās protokolējot sanāksmes, atsevišķu veikalu izkārtnēs, arī dažās Latgales pašvaldībā ielu nosaukumos un kā runas formu sapulcēs, taču ne kā dokumentu valodu. Saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009.gadā lemto, latgaliešu valoda Latvijas Republikā uzskatāma par svešvalodu un jebkurš šajā valodā sastādīts dokuments nav atzīstams par sastādītu valsts valodā. Izrādās pat latgaliešu literārā valoda pašu vēsturiskajā dzimtenē ir… svešvaloda! Absurds!

Vairākas reizes arī atjaunotās Latvijas vēsturē ticis mēģināts latgaliešu valodai Latgalē panākt reģionālās valodas statusu, taču līdz šim visi priekšlikumi noraidīti. Ir pilnīgi saprotams daļas latgaliešu sašutums par varas ignoranci pret viņu novadu. Daudzi uzskata, ka palicis vairs tikai viens risinājums - aktualizēt jautājumu par „latgalīšu volūdu” nacionālā mērogā. Savulaik vēl Satversmes sapulces laikā Francis Trasuns novēlēja, lai visi latgalieši prastu baltiski un visi baltieši iemācītos latgaliski. Tas bija labi domāts, kaut mazliet naivs novēlējums, jo “separātisma” pretinieki savukārt domāja, ka latgaliešu valoda drīz “vairs nebūs vajadzīga”, tāpēc, ka visi latgalieši apgūs lejaslatviešu valodu. Ir piepildījusies tikai Trasuna vēlējuma pirmā daļa - visi latgalieši šodien māk un zina baltiešu (latviešu literāro) valodu, kamēr baltieši latgaliešu - nē. Paldies Dievam, ka nav īstenojusies prognoze par latgaliešu valodas pilnīgu izzušanu. Tomēr šāda bīstamība joprojām pastāv.

Ko tas palīdz, ka latgaliešu rakstu valoda ir konstitucionāli aizsargāta, ja tai nav oficiāla statusa, to nemāca skolās un tās pielietojums iespējams vienīgi ģimenes un draugu lokā? Šādos apstākļos valoda var arī nomirt dabīgā ceļā, kā tas jau noticis ar līvu valodu. Jau šobrīd pēc socioloģisko pētījumu datiem latgaliski brīvi runā vairs tikai 70%, latgaliski lasa 59%, bet rakstīt prot tikai 36% latgaliešu. Par sarunvalodu varbūt varētu neuztraukties, bet kur lai Latgales bērni iemācās latgaliski lasīt un rakstīt? Skolā to nemāca. Ko vērta tādā gadījumā ir likumā deklarētā tēze par latgaliešu rakstu valodas aizsardzību un attīstību? Pilnvērtīgi attīstīties valoda var tikai tad, ja to māca kopš bērnudārza vai vismaz skolas vecuma. Starptautiskas zinātnieku grupas veiktā pētījumā konstatēts, ka 77% no aptaujātajiem 9076 Latgales iedzīvotājiem labprāt vēlētos latgaliešu valodas mācīšanu novada skolās.

Arī atjaunotajā Latvijas Republikā atsevišķi latgaliešu deputāti mēģinājuši pievērst sabiedrības uzmanību latgaliešu valodai. 9.Saeimas laikā vairāki no Latgales ievēlētie deputāti runas no Saeimas tribīnes dažkārt teica latgaliski, bet 11.Saeimas pirmajā sēdē divi deputāti savu zvērestu vispirms nodeva latgaliski un tikai tad latviski. Jautājums nonāca pat Satversmes tiesā, kura atzīstot latviešu literārās valodas kā vienīgās valsts valodas tiesības, tomēr norādīja, ka Satversmes 3.pants uzliek likumdevējam par pienākumu ņemt vērā, ka Latvijas valstī vēsturiski izveidojušās četras latviešu apdzīvotās zemes, starp kurām pastāv zināmas atšķirības. Līdz ar to arī latgaliešu valodai jānodrošina pienācīga vieta, jo Latgales vēsturiskā savdabība ir daļa no Latvijas nacionālās identitātes.

Šodien nav neviena racionāla iemesla, lai liegtu latgaliešu literārajai valodai oficiālas reģionālās valodas statusu Latgales teritorijā. Ir gaužām netaisni, ka daļai šīs zemes pamatiedzīvotāju savā tēvzemē nav tiesību uz dzimtās valodas oficiālu pielietojumu un attīstību. Tādu pārestību vienai latviešu tautas daļai, liekot viņiem savā valstī justies kā trimdiniekiem, valsts nedrīkst nodarīt. Latgalieši asi izjūt viņiem dažkārt veltītos pārmetumus par “nepareizo” latviskumu un “nepareizo” valodu, viņiem sāp pārveidotie latgaliešu apdzīvoto vietu nosaukumi, sāp “aizmirstie” latgaliešu vēstures notikumi un izcilās personības, par kuriem citos novados dzīvojošie nereti nezina neko. Šādi psiholoģiski traumētai sabiedrībai ir grūti sevi pozitīvi motivēt. Daļa latgaliešu pat vairs nespēj brīvi izpaust sevi dzimtajā valodā, bet iestādēs un publiskos pasākumos pat savstarpēji mēģina lauzīties “čyuļu” mēlē.

Latgales problēmu ignorēšana radījusi sarūgtināto latgaliešu pretreakciju -
dažādas demonstratīvas lokālpatriotisma izpausmes, piemēram, etiķešu un auto uzlīmju veidā.

Arguments, ka piešķirt latgaliešu valodai oficiālu statusu nevar, jo tas vājinās latviešu valodas pozīcijas Latvijas austrumos un dos iemeslu līdzīgu statusu pieprasīt krievu valodai, 27 gadus pēc neatkarības atjaunošanas neiztur kritiku. Tās nav salīdzināmas lietas. Krievi šajā zemē ir ienācēji un viņu valodu pasaules mērogā nekas neapdraud, kamēr latgaliešiem šī ir vienīgā zeme, kur viņi var kopt, runāt un attīstīt savu valodu. Reģionāls statuss latgaliešu valodai nevar arī tikt pretstatīts nacionālas valsts interesēm. Latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pozīcijas ar to nekādi nav apdraudētas. Tieši pretēji - latgaliešu valodas oficiāls statuss kalpotu latviskuma nostiprināšanai Latgales kultūrvidē. Ne pirmskara, ne atjaunotās Latvijas latgaļu politiķi nekad nav apšaubījuši latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā. Taču reģionālās valodas statusu latgaliskā literārā tradīcija gan ir pelnījusi.

Protams, ne jau oficiāla statusa piešķiršana latgaliešu valodai atrisinās visas Latgales problēmas. Nevērība pret novada ekonomisko attīstību, vājā infrastruktūra un latgaliešu etnisko un lingvistisko atšķirību noliegšana novedusi pie tā, ka Latgalē vairs tikai 46% iedzīvotāju ir etniskie latgalieši. Pirms 100 gadiem Latgale bija visblīvāk apdzīvotais Latvijas novads, tagad - novads ar vismazāko cilvēku skaitu un zemāko dzimstību. Tomēr latgaliešu dzimtās valodas oficiāla atzīšana reģionālā līmenī būtu mazs, bet nozīmīgs solis pretī Latgales latviešiem. Tas izsistu no rokām ieročus “labajiem onkuļiem” no kaimiņzemēm un viņu vietējiem līdzskrējējiem, kas cenšas iekurt separātisma uguni Latgalē.

Latvijas valstij vienreiz jāizbeidz atsaukties uz neatrisinātām okupācijas sekām, krievu valodas draudu dēļ upurējot latgaliešu valodas tiesības un diskriminējot būtisku latviešu tautas daļu. Latgaliešu valodas un kultūras tradīciju izzušana Latgalē būtu solis ceļā uz Latvijas valsts izzušanu. Latgaliešus var piespiest runāt tikai oficiālajā latviešu valodā un beigt runāt latgaliski, bet kāda tad būs viņu nacionālā identitāte? Turklāt daļa var pāriet uz krievu nevis latviešu valodu. Latgalieši bez savas valodas - tās ir latviskās Latgales beigas. To nekādi nedrīkst pieļaut. Latgaliešu rakstu valodai jābūt reģionālajai valodai! Tai jātiek lietotai reģiona pašvaldībās, to jāmāca reģiona skolās kaut vai fakultatīvi kā izvēles priekšmetu. Tam visam nav nekāda sakara ar separātismu. Latgalieši ir un mūžam paliks latviešu tautas daļa un Latgale viens no Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. Taču Latvijas valsts 100 gadu jubilejā tās “trešā zvaigzne” ir pelnījusi beidzot tikt atzīta par līdztiesīgu novadu citu saimē.

Dievs, svētī Latgali, Kurzemi, Zemgali un Vidzemi! Dievs, svētī vienotu un brīvu Latviju!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2018/05/01/latgale-%e2%80%93-vai-patiesi-tresa-zvaigzne-latvijas-vainaga/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.