- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Ko mums gaidīt no Putina ceturtās prezidentūras?

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2018. gada 9. aprīlis 21:53 sadaļā Latvijā un pasaulē

2018.gada 18.martā notikušajās Krievijas prezidenta vēlēšanās šajā amatā uz ceturto termiņu tika ievēlēts Vladimirs Putins. Šāds vēlēšanu iznākums nebija pārsteigums ne pašā Krievijā, ne citur pasaulē. Nepielaižot pie kandidēšanas vēlēšanās Putina vienīgo vērā ņemamo konkurentu Alekseju Navaļniju, starp tā sauktās legālās opozīcijas kandidātiem, kuru piedalīšanās vēlēšanās tiek pieļauta vien demokrātijas imitācijas nolūkā, pašreizējam Krievijas diktatoram nopietnu pretinieku nav. Un, kaut arī daudzo pārkāpumu dēļ starptautiskā sabiedrība šīs vēlēšanas par demokrātiskām uzskatīt nevar, Putins ar 76,69% balsu ir saņēmis mandātu arī turpmākos sešus gadus vadīt vienu no spēcīgākajām kodollielvalstīm pasaulē.

Pirmoreiz par Krievijas prezidentu Putins kļuva 2000.gadā pēc iepriekšējā valsts līdera Borisa Jeļcina atteikšanās no amata pilnvarām. Pēc pāris mēnešiem jaunā Krievijas līdera statuss tika apstiprināts arī vispārējās vēlēšanās. Kopš tā laika bijušais VDK virsnieks 18 gadus nemainīgi vadījis vienu no pasaules lielvarām, kaut gan no 2008. līdz 2012.gadam formāli ieņēma premjerministra posteni, jo Krievijas konstitūcija neparedz prezidenta amatu vairāk nekā divus termiņus pēc kārtas. Atrodoties augstākajā varas postenī Putins darbojies atbilstoši mesiāniskajai vīzijai par “dižas un varenas Krievijas atjaunošanu” (lasiet ŠEIT). Diemžēl Krievijas interešu vārdā Putins ir gatavs “nospiest uz ceļiem” citas tautas, par ko Maskava izpelnījusies asu starptautiskās sabiedrības nosodījumu.

Krievija savu “piecelšana no ceļiem” sāka 2008.gadā ar Krievijas - Gruzijas konfliktu, kuru pati izprovocēja ar savu sabiedroto osetīnu un abhāzu kaujinieku rokām (par to lasiet ŠEIT). Konflikta patiesais iemesls bija Gruzijas tā laika prezidenta Mihaila Saakašvili atklāti rietumnieciskā orientācija, kas draudēja ar šīs bijušās padomju republikas iziešanu no Krievijas ietekmes sfēras. Vienlaikus šādā veidā tika dots brīdinājums pārējām NVS valstīm, kas notiks, ja tās mēģinās izrauties no “vecākā brāļa” apkampieniem. Krievijas nesamērīgā spēka pielietošana konflikta laikā izpelnījās Eiropas un pasaules demokrātisko valstu nosodījumu, tiesa - visai maigu. Jau tolaik daudzi politiskie novērotāji brīdināja, ka tik bezzobaina reakcija uz starptautisko tiesību normu rupju pārkāpumu tikai iedrošinās agresoru turpmākai rīcībai, kas var radīt neparedzamas sekas visas pasaules drošībai.

Diemžēl pēc sešiem gadiem ļaunākās prognozes piepildījās. Uzkrājis spēkus, 2014.gada pavasarī krievu lācis atklāti parādīja zobus, okupējot un anektējot kaimiņvalstij Ukrainai piederošo Krimas pussalu. Un te jau vairs nebija runa tikai par Krievijas vēsturiskajām pretenzijām uz šo teritoriju, ne arī par to, ka brīvā referendumā vairākums Krimas iedzīvotāju tāpat būtu nobalsojuši par pievienošanos Krievijai. Jāņem vērā fakts, ka 90% pussalas pašreizējo iedzīvotāju ir šeit savulaik iebraukušie kolonisti, kas apmetušies no Krimas izsūtīto tatāru īpašumos. Liela daļa no viņiem ir bijušie vai esošie krievu militāristi ar galēji šovinistiskiem uzskatiem. Taču ne par to šoreiz ir runa, bet par bandītiskā stilā veiktu iebrukumu kaimiņvalstī, ignorējot visas starptautisko tiesību normas. Runa ir par to, ka Kremlis izvēlējās jautājumu risināt nevis sarunu un diplomātijas ceļā, bet ar rupja spēka metodēm.

Krimas aneksijai sekoja no Krievijas iesūtīto provokatoru sakūdītie bruņotie nemieri Ukrainas austrumu un dienvidu reģionos, ar acīmredzamu nodomu atšķelt šīs teritorijas no Ukrainas un pēc Krimas scenārija pievienot Krievijai. Saprotot, ka šis plāns neizdosies, Kremlis izšķīrās par pastāvīgas spriedzes avota radīšanu viskrieviskākajā Ukrainas reģionā - Donbasā. Lai pierādīt Krievijas tiešu līdzdalību notikumos būtu grūtāk, Maskava pielieto jaunu cīņas veidu - tā saukto hibrīdkaru, ierastā konvencionālā iebrukuma vietā izmantojot “zaļos cilvēciņus” bez pazīšanas zīmēm, “atvaļinātu” čekistu, specvienību karotāju un citu “brīvprātīgo” iesūtīšanu Ukrainā, kā arī ieroču un munīcijas piegādi humānās palīdzības aizsegā, to visu papildinot ar bagātīgu propagandas devu un kiberuzbrukumiem citām valstīm (par Putina impēriskās ideoloģijas lomu Ukrainas notikumos lasiet ŠEIT un ŠEIT).

Krimas aneksija un Krievijas acīmredzamā iesaistīšanās konfliktā Donbasā beidzot piespieda Rietumus reaģēt noteiktāk. Tika noteiktas ilglaicīgas ekonomiskās un politiskās sankcijas pret Krieviju, kas izpaužas kā tehnoloģiju un noteiktu preču grupu embargo, Krievijas stratēģisko uzņēmumu, banku un iestāžu saimniecisko un finanšu resursu iesaldēšana, aizliegums investēt noteiktās Krievijas ekonomikas nozarēs, ieceļošanas aizliegums virknei Krievijas amatpersonu un uzņēmēju. Lai arī Krievija nemitīgi cenšas pierādīt, ka Rietumu sankcijas to būtiski neietekmē, tomēr sankciju politika Kremlim bijusi visai sāpīga. Tā novedusi pie Krievijas ekonomikas stagnācijas un pat lejupslīdes, kas izjūtama visiem, bet jo īpaši vienkāršajiem Krievijas iedzīvotājiem.

Kopš Krimas aneksijas spriedze Krievijas un Rietumu attiecībās ar katru dienu kļūst tikai lielāka. Iesaldētais konflikts Donbasā, Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšana, iejaukšanās pilsoņu karā Sīrijā, mēģinājumi ietekmēt vēlēšanu iznākumu vairākās valstīs, bet pāri visam starptautisko tiesību normu klaja ignorēšana Krieviju ieved arvien lielākā starptautiskā izolācijā. Kremlis gan mēģina šo loku pārraut, veidojot sadarbību ar trešajām valstīm, taču redzamu panākumu šiem centieniem nav. Bez ierunām atbalstīt Krieviju gatavi vien daži autoritāri un pusautoritāri režīmi, bet tādas valstis kā Ķīna, kurām pašām ir lielvalsts ambīcijas, daudz tālāk par deklaratīviem sadarbības apliecinājumiem neiet. Savukārt pat tās ES valstis, kuras runā par sankciju mīkstināšanu vai atcelšanu, kopējā balsošanā tik un tā atbalsta to termiņa pagarināšanu. Arī visi mēģinājumi vairākās Eiropas valstīs panākt varas nonākšanu Krievijai draudzīgo politisko spēku rokās, līdz šim cietuši pilnīgu fiasko.

Nabaga Krievijai neveicies arī citās jomās. Valsts atbalstītās dopinga programmas atklāšana (lasiet ŠEIT), kas arī ir “Krievijas varenības” ideoloģijas sekas, padarot sportu par politikas instrumentu, noveda pie Krievijas Olimpiskās komitejas un daudzu šīs valsts sportistu diskvalifikācijas vairākās Olimpiskajās spēlēs. Krievijai atņemtas arī tiesības rīkot nozīmīgas starptautiskas sporta sacensības, bet tās, kuras tomēr notiks, piemēram, 2018.gada Pasaules kausa futbolā finālturnīrs, boikotēs vairāku demokrātisko valstu oficiālās delegācijas. Putina agresīvā politika Krieviju ir iedzinusi stūrī. Bet stūrī iedzīts zvērs var būt ļoti bīstams. “Neviens Aukstā kara protokols vairs nav spēkā. Mēs esam iegājuši Mežonīgo Rietumu uzvedības stadijā - īpaši tas attiecas uz Krieviju, kas iebrukusi Ukrainā, sagrābusi Krimu un patlaban iesaistās atklātos mēģinājumos īstenot politiskas slepkavības,” - teic agrākais Lielbritānijas vēstnieks ASV Kristofers Meijers. “Tas nav jauns Aukstais karš. Tas ir pavisam kas cits. Neparedzams un bīstams, ko veicina pazemota un pret Rietumiem naidpilna Krievija.”

Putina priekšvēlēšanu kampaņas laikā pretstāve Krievijas un Rietumu starpā sasniedza jaunu fāzi. Viss sākās ar bijušā Krievijas militārā izlūkdienesta GRU virsnieka Sergeja Skripaļa un viņa meitas Jūlijas noindēšanas mēģinājumu Solsberijas pilsētiņā Lielbritānijā. Līdz 1999.gadam Skripaļs strādāja GRU, pēc tam Krievijas Ārlietu ministrijā, bijis arī pasniedzējs Militārās diplomātijas akadēmijā. 2004.gada decembrī Krievijas Federālais drošības dienests (FSB) viņu arestēja par spiegošanu Lielbritānijas labā. 2006.gadā Skripaļam piesprieda 13 gadus cietumā, bet 2010.gadā viņš tika apmainīts pret ASV noķertajiem Krievijas spiegiem. Kopš tā laika Skripaļs dzīvo Lielbritānijā.

Kāpēc viena caurkrituša dubultaģenta slepkavības mēģinājums izraisījis tik lielu ažiotāžu pasaulē? Līdzīgas slepkavības taču notikušas arī agrāk. 2006.gadā Londonā nogalināja bijušo FSB darbinieku Aleksandru Ļitviņenko, 2013.gadā mīklainos apstākļos mira viens no lielākajiem Kremļa kritiķiem un Putina personīgajiem ienaidniekiem Boriss Berezovskis, bet 2018.gada martā - aviokompānijas “Aeroflot” bijušais direktors un Berezovska tuvs sabiedrotais Nikolajs Gluškovs. Tuvinieki un draugi uzskata, ka šo cilvēku nāvē vainojams Kremļa pašreizējais saimnieks. Arī Aukstā kara gados Padomju Savienības un citu sociālistisko valstu specdienesti veica līdzīgas politisko pārbēdzēju slepkavības, tikai tolaik tas notika ar saindētu lietussargu uzgaļu, speciālu pildspalvu un tamlīdzīgu ierīču palīdzību. Savukārt Ļitviņenko un Skripaļa slepkavībās izmantoti aizliegti masu iznīcināšanas ieroči, kas var radīt nopietnu kaitējumu ne vien uzbrukuma tiešajam mērķim, bet arī apkārt esošiem cilvēkiem.

Tieši bīstamo vielu atklāta lietošana citas valsts teritorijā padara šos uzbrukumus īpašus. Ļitviņenko indēšanā tika izmantots radioaktīvais polonijs, bet Skripaļu un viņa meitu centās noindēt ar PSRS militārajās laboratorijās izstrādātu nervus paralizējošu vielu no “Novičok” sērijas. Britu izlūkdienestam pēc specifiskām pazīmēm izdevies noskaidrot, ka Solsberijā izmantotās vielas paraugs izgatavots militārajā zinātniskās izpētes bāzē Šihanu pilsētā Saratovas apgabalā. Šādu vielu izmantošana publiskajā telpā norāda uz Krievijas visatļautību un nesodāmības sajūtu. Viens no “Novičok” sērijas inžu radītājiem Vils Mirzajanovs, kurš tagad dzīvo ASV, apgalvo, ka izārstēšanās no saindēšanās ar šo vielu nav iespējama - pat ja Skripaļs un viņa meita izdzīvos, viņi paliks invalīdi uz mūžu. Bez Skripaļiem no šīs indes cieta arī britu policists, kurš pirmais atrada saindētos, un vēl 19 Solsberijas iedzīvotāji.

Lai gan pierādīt, ka viela nākusi tieši no Krievijas, ir grūti, pastāv tikai divi notikušā scenāriji - vai nu slepkavības mēģinājumu īstenojuši Krievijas drošības dienesti, vai arī valdība zaudējusi kontroli pār daļu šīs indes un tā nonākusi nevēlamās rokās. Ņemot vērā, ka Kremlis nesniedza nekādus paskaidrojumus, bet atklāti izsmēja žurnālistus, kas uzdeva jautājumus par Solsberijas incidentu, britu valdība pieprasīja 24 stundu laikā sniegt atbildi, vai Krievija ir līdzdalīga Skripaļa indēšanā. Šī prasība izraisīja sašutuma vētru Krievijā, taču ne jau uzdotā jautājuma, bet gan noteiktā termiņa dēļ. Neviens nedrīkstot ultimatīvā tonī likt Krievijai kaut ko paskaidrot, pie tam vēl 24 stundu laikā! Kāda augstprātība! Šķiet, Kremlis aizmirsis Putina tik ļoti cildinātās Krievijas priekšteces PSRS ultimātus Baltijas valstīm 1940.gadā, kad tām atbildei tika dotas vien deviņas stundas. Turklāt tolaik runa bija par valsts suverenitāti, kamēr Krievijai vajadzēja tikai godīgi atbildēt uz vienu pavisam vienkāršu jautājumu.

Krievija kategoriski noraida visas apsūdzības, taču pēc Krimas notikumiem ticība šai valstij ir zudusi. Arī Krimas gadījumā Krievija meloja, ka ar “zaļajiem cilvēciņiem” tai neesot nekāda sakara, un tikai Putina napoleoniskās dižošanās dēļ vēlāk tika atklāts, ka Krimas aneksiju izdomājis tieši viņš. Tāpat tikusi noliegta Krievijas ieroču dalība Malaizijas lidmašīnas notriekšanā, krievu militārpersonu klātbūtne Donbasā, dopinga programmas pastāvēšana un citi Krievijas noziegumi. Tieši tāpēc britu valdības reakcija bija tik asa, izraidot no Lielbritānijas 23 Krievijas diplomātus. Patiesībā Krievijai būtu jābūt pateicīgai, ka britu valdība nepieprasīja NATO līguma 5.panta iedarbināšanu, jo Solsberijas incidentu, kurā cieta Lielbritānijas pilsoņi, būtībā var uzskatīt par tiešu uzbrukumu šai valstij.

Laikam arī pārējai pasaulei beidzot apnikuši Krievijas huligāniskie izlēcieni, jo 27 pasaules valstis, tostarp Latvija, solidarizējās ar Lielbritāniju, kopumā no savām zemēm izraidot vairāk nekā 100 Krievijas diplomātu. Tik plaša starptautiskās sabiedrības reakcija uz Krievijas agresīvo ārpolitiku līdz šim vēl nav pieredzēta. Krievija nolēma atbildēt klaji izaicinoši, nevis izraidot no Lielbritānijas līdzīgu skaitu diplomātu, bet gandrīz divtik, turklāt slēdzot arī šīs valsts konsulātu un pārtraucot Britu padomes (British Council) darbību Krievijā, kas ir kultūras nevis politiska organizācija. Šāda Kremļa rīcība norāda, ka Maskavas retorika pret Rietumiem Putina ceturtās prezidentūras laikā var kļūt vēl skarbāka.

Par jaunu, daudz bargāku ārpolitikas kursu attiecībās ar Rietumiem vēsta arī Putina uzstāšanās Krievijas Federālajā sapulcē 2018.gada 1.martā, kurā prezidents paziņoja par jauniem Krievijas “superieročiem”, kas NATO un citu pasaules valstu pretraķešu aizsardzības sistēmas pārvērtīšot “nelietojamās un bezjēdzīgās”. To sakot, Putina seja burtiski staroja priekā. Jaunie ieroči Krieviju padarot “praktiski neuzvaramu” un tas darīšot galu arī jebkādiem Rietumu centieniem par kaut ko sodīt Krieviju. Lai gan šī Putina runa uzskatāma par daļu no viņa priekšvēlēšanu kampaņas un bija domāta galvenokārt Krievijas iedzīvotājiem, tomēr tā vienlaikus bija arī brīdinājums Rietumiem. Krievijas kodoluzbrukuma video vizualizācijā varēja saskatīt ASV Floridas štata kontūras, kas uztverams kā klajš drauds ASV. Putins to komentēja īsi: “Agrāk jūs negribējāt mūs klausīties. Tagad uzklausīsiet!”

Tomēr lielākā daļa Putina prezentēto ieroču tika demonstrēti videografikas versijā, kas liek šaubīties, vai to izstrāde maz ir pabeigta. Visiem labi zināmas nemitīgās problēmas ar starpkontinentālās ballistiskās raķetes “Sarmat” izmēģinājumiem. Krietni pārspīlēti šķiet arī bezpilota starpkontinentālās atomzemūdenes ātruma rādītāji, kas “vairākas reizes pārsniegšot visu līdz šim zināmo zemūdens un virsūdens peldlīdzekļu ātrumu”. Līdzīgs stāsts ir par aviācijas raķetēm “Kinžal”, kuras lidojumā it kā spējot pārsniegt skaņas ātrumu vairāk nekā desmit reizes. Bet plazmveida hiperskaņas ierocis “Avangard” jeb tā sauktā ugunsbumba vispār šķiet no zinātniskās fantastikas jomas. Iespējams, ka Krievija šādus ieročus arī izstrādā, tomēr visticamāk tie vēl atrodas pētījumu vai izmēģinājumu stadijā. Ļoti iespējams, ka daži no šiem projektiem var arī nekad nekļūt par reāli pielietojamiem ieročiem.

Šādas aizdomas kļūst vēl reālākas, atceroties lielāko mistifikāciju Aukstā kara vēsturē - Ronalda Reigana “Zvaigžņu karu” programmu. Amerikāņu speciālisti bija nonākuši pie secinājuma, ka izveidot efektīvu kaujas kompleksu kosmosā praktiski nav iespējams tā milzīgās dārdzības un salīdzinoši zemo tehnoloģiski reālo iespēju dēļ. Tad kādam radās spoža ideja par vēl nebijušu dezinformācijas kampaņu. Ar lielu pompu tika izsludināta “Zvaigžņu karu” programma, kas it kā paredzēja kosmosā izvietot ASV pretraķešu aizsardzības sistēmas un lāzerieročus. Padomju Savienība iekrita šajās lamatās un vairākus gadus visus savus resursus novirzīja līdzvērtīgas programmas radīšanai. Tas beidzās ar PSRS ekonomisko krahu un lielā mērā veicināja arī pašas PSRS sabrukumu. Par to, ka Reigana “Zvaigžņu karu” programma ir tikai blefs, pasaule uzzināja vien pēc PSRS sabrukuma.

Savā runā Putins vairākkārt uzsvēra, ka jaunie ieroči domāti vienīgi aizsardzībai, lai “garantētu mieru uz planētas un saglabātu spēku līdzsvaru”. Tomēr tā nav taisnība - minētās kaujas sistēmas nepārprotami ir uzbrukuma ieroči. Raķešu “Sarmat” gadījumā militāristi nemaz neslēpj, ka tā paredzēta “preventīva kodoltrieciena izdarīšanai”. Šajā sakarā pārsteidz dažu prokrieviski noskaņotu tautiešu sajūsma par Krievijas jaunajiem ieročiem sociālajos tīklos. Šie cilvēki vai nu nesaprot vai izliekas nesaprotam, ka šādu ieroču esamība nevis saglabā kodollīdzsvaru pasaulē, bet gan to sagrauj. Ja Krievijai šādi ieroči patiešām ir un neviena pretraķešu sistēma nespēj tiem pretoties, tas nozīmētu pilnīgu Krievijas militāro hegemoniju pasaulē. Vai pasaulei būtu par to jāpriecājas?

Krievija pēdējos gados patiesi izveidojusi spēcīgu armiju ar modernu bruņojumu, taču tie pamatā ir konvencionālie ieroči. Putina stāstītais par Krievijas jaunajiem “brīnumieročiem” pagaidām ir tikai nepierādīti militāristu sapņi. Šāda militārā pārākuma sludināšana atgādina Hitlera Vāciju, kur arī tika runāts par “brīnumieroci”, kas neatgriezeniski pārmainīs Otrā Pasaules kara gaitu. Taču Hitlera raķetes “Fau” tā arī nekad nespēja normāli lidot. Līdzīgu retoriku pretinieka iebiedēšanai izmanto arī Ziemeļkorejas diktators Kims Čenuns. Lai radītu šādus ieročus, vajadzīga milzīga nauda un laiks. ASV militārais gada budžets ir 700 miljardi dolāru, nemaz nerunājot par pārējām NATO valstīm, kamēr Krievijai - tikai 70 miljardi. No kurienes šai valstij nauda superieroču radīšanai? Labākajā gadījumā tie ir tikai prototipi un izmēģinājuma versijas, kas līdz sērijveida ražošanai var arī nenonākt.

Daudzi starptautiskie eksperti uzskata, ka gan Skripaļu indēšana, gan plātīšanās ar superieročiem bija Krievijas iedzīvotāju morālā gara stiprināšanai domāti Putina priekšvēlēšanu kampaņas elementi. Putins vēlas demonstrēt, ka “ļaunie Rietumi” nemitīgi uzbrūk Krievijai, un viņš ir vienīgais, kurš spēj aizstāvēt valsti. Kremļa saimnieks vēlas pierādīt arī savu ietekmi starptautiskajā arēnā, liekot saprast, ka Maskava nerespektēs Londonas, Briseles, Vašingtonas vai kādas citas valsts vai starptautiskas organizācijas lēmumus, ja tie būs pretrunā patiesām vai iedomātām Krievijas interesēm. Tāpēc iespējams, ka minētie gadījumi bija apzināta krīzes situācijas provocēšana, mēģinot panākt asu Rietumvalstu reakciju, kas saliedētu Krievijas sabiedrību ap Putinu viņa priekšvēlēšanu cīņā.

Jau no 2012.gada Krievijas sabiedrība tiek mērķtiecīgi psiholoģiski gatavota iespējamajam karam ar Rietumiem. Galvenā loma te ir valsts kontrolētajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas konsekventi veido Putina uzvarētāja tēlu. Tāpat kā vācieši savulaik Hitleru, arī vienkāršie krievi dievina Putinu, saucot viņu par “caru un vadoni”, un uzskata, ka Krievija ir varenākā valsts pasaulē. Saskaņā ar oficiālo statistiku, Putinu atbalsta vairāk nekā 80% valsts iedzīvotāju, un viņš ir ilgāk pie varas esošais līderis kopš Josifa Staļina laikiem. Ar ko šāda apmātība beidzās vāciešiem, mēs zinām, taču Putina Krievija nav Hitlera Vācija, bet impērisku ambīciju pārņemta kodolvalsts, kas to padara neprognozējamu un bīstamu.

Kā Putina jaunā prezidentūra ietekmēs Latviju? Līdz ar Putina pārvēlēšanu atkal aktivizējušās viltus ziņas un Krievijas interneta troļļu darbība sociālajos tīklos. Gandrīz katru dienu parādās kāda Baltijas valstīm nedraudzīga ziņa vai komentārs. Kā citādi, ja ne par naidīgiem lai vērtē atsevišķu kaimiņvalsts “ekspertu” izteicienus, ka konflikta gadījumā visa Baltijas valstu militārā infrastruktūra tiks iznīcināta ar vienu vienīgu Krievijas triecienu? Tāpat kā to, ka ieņemt Baltijas valstu teritoriju Krievija varot dažu dienu laikā? Pat ja tā būtu, kāpēc šāda retorika jādzird mazām miermīlīgām valstīm, kuru bruņotie spēki domāti vien aizsardzībai? Citādi, kā par draudiem šādus izteicienus nevar nosaukt.

To, ka Krievija apzināti provocē NATO spēkus Baltijā, pierāda regulārie Krievijas kara aviācijas lidojumi un karakuģu braukāšana gar Baltijas valstu robežām. Gandrīz ik nedēļu pienāk ziņas par jaunu šādu incidentu. Pirms dažiem gadiem Krievijas un Baltkrievijas kopīgajās militārajās mācībās “Zapad” tika izspēlēta Baltijas valstu ieņemšanas operācija. Tagad tai pievienojušās arī Krievijas raķešu šaušanas mācības Baltijas jūrā, kuru dēļ vajadzēja ierobežot un mainīt civilās gaisa un jūras satiksmes maršrutus. Visi šie pasākumi ir klaji provokatīvi, jo uztur pastāvīgu spriedzi Baltijas reģionā, kas noteiktos apstākļos var pārvērsties reālā militārā konfliktā, kaut vai elementāras cilvēciskas kļūdas dēļ.

Līdzās militārajām aktivitātēm tiek realizēts Baltijas valstu ekonomiskās “nožņaugšanas” plāns, kura mērķis ir līdz 2020.gadam pilnībā pārtraukt jebkāda veida Krievijas tranzītu caur Baltijas valstu ostām un dzelzceļu. Protams, ikvienai valstij ir tiesības attīstīt savu ostu tīklu, taču Krievijas gadījumā nav runa par finansiālu vai ekonomisku izdevīgumu, bet Baltijas valstu ekonomiskās izolācijas plānu, ar mērķi panākt to saimniecisku sabrukumu. Par šāda plāna esamību jau pirms vairākiem gadiem brīdināja Krieviju pametušie bijušie Kremļa līdzstrādnieki. Lai īstenotu savus mērķus, Krievija izmanto gan politisko un ekonomisko šantāžu, gan dempinga cenu politiku, mēģinot piespiest Baltkrieviju, Kazahstānu, citas NVS valstis un pat Ķīnu tranzīta kravas novirzīt no Baltijas valstīm uz savām ostām.

Uzdevumu panākt, lai pēc 2020.gada caur Baltijas valstu ostām vairs neizietu neviena tranzīta krava no Krievijas, Putins nosaucis par valstiski svarīgu stratēģisku uzdevumu. Līdzīgi Krievija rīkojas enerģētikas nozarē, būvējot spēcīgas elektrostacijas Kaļiņingradā un kopā ar Baltkrieviju Astravjecas atomelektrostaciju, kā arī realizējot zemūdens gāzes vada “Nord Stream 2″ projektu Baltijas jūrā. Vienlaikus Krievijas mērķis ir šādi šķelt Eiropas Savienības valstu vienotību, jo dažas ES valstis, ignorējot Baltijas un Polijas intereses, savtīgu motīvu dēļ piedalās Krievijas projekta īstenošanā, kaut labi saprot, ka tas vērsts pret Baltijas valstu ekonomisko attīstību. Turklāt Krievijas ziemeļu un dienvidu gāzes vadu projekti padarīs Eiropu pilnīgi atkarīgu no Krievijas gāzes piegādēm. Tāpēc šos pasākumus var vērtēt tikai kā Krievijas ekonomisko karu pret Baltiju. Līdzīgi Krievija rīkojas arī Ukrainā.

Krievija apgalvo, ka šāda attieksme pret Baltiju izriet no šo valstu “nedraudzīgās” rīcības, izvietojot savā teritorijā NATO karabāzes un bruņojumu, kas apdraud Krieviju. Patiesībā šis ir tikai iegansts, jo Baltijas valstu nelielās armijas un 1000 citu NATO zemju karavīru atrašanās katrā no valstīm nekādi nespēj apdraudēt tik militāri spēcīgu lielvalsti kā Krievija. Tieši pretēji - Krievija pie Baltijas valstu un Polijas robežām izvietojusi ap 400 000 karavīru un 2500 karaspēka vienību. Tie ir 40% no visu Krievijas Bruņoto spēku personālsastāva. Kā drošība tad ir apdraudēta? NATO karavīri Baltijā izpilda vien Krievijas atturēšanas funkciju, jo iesaistīties atklātā konfliktā ar NATO Maskava pagaidām nav gatava.

Var prognozēt, ka Putina jaunās prezidentūras laikā Latvijas - Krievijas attiecībās nekas būtisks nemainīsies. Tāpat kā līdz šim, Krievija uzturēs spriedzi pie mūsu robežām, turpināsies “ložņājoša” Latvijas ekonomikas graušana un neatslābstošs informatīvais karš, izplatot viltus ziņas un parādot mūsu valsti galēji nelabvēlīgā gaismā. Iespējams, Krievija cer arī uz sociālu krīzi Latvijā, ja tranzīta zuduma un ES struktūrfondu līdzekļu samazinājuma dēļ notiktu ekonomikas lejupslīde ar tai sekojošu labklājības līmeņa samazināšanos. Tas varētu novest pie vēl lielākas cilvēkresursu aizplūšanas no valsts vai pat politiskās situācijas maiņas Latvijā. Maskava noteikti izmantos arī kiberuzbrukumu taktiku un mēģinās iejaukties mūsu vēlēšanu procesā. Ņemot vērā paredzamo mazākumtautību skolu pāreju uz izglītību tikai valsts valodā, varētu būt arī mēģinājumi izraisīt etniski motivētus nemierus.

Baltijas valstu absolūtajai ignorancei Krievijas ārpolitikas oficiālajos dokumentos, atklāti demonstrējot, ka Kremlis šīs valstis neuzskata par nopietniem starptautisko tiesību subjektiem, tāpat Baltijas ekonomiskās “nožņaugšanas” plāniem un nemitīgajiem militārajiem draudiem ir tikai viens mērķis - novest Baltijas valstis līdz dziļai politiskai un ekonomiskai krīzei, lai tās atkal nonāktu Krievijas ietekmes zonā, bet ideālajā gadījumā tiktu pievienotas Putina topošajam lolojumam - Eirāzijas savienībai. Tāpēc šajā situācijā nebūs tik svarīgi, ko un kā darīs Krievija - daudz svarīgāk būs, cik mēs paši spēsim mīlēt savu valsti un būsim gatavi to aizstāvēt no jebkuras nedraudzīgas varas tīkojumiem.

Putina spēks un nekaunība slēpjas Krievijas iedzīvotāju vairākuma atbalstā viņa politikai. Ar urrāpatriotiskiem saukļiem Kremlim ir izdevies novērst tautas uzmanību no Krievijas ekonomikas nedienām, problēmām veselības aizsardzības jomā, zemajām algām un pensijām, reģionu atpalicības. Un kaut arī šovinistiskā histērija, kāda valdīja pēc Krimas aneksijas, pamazām sāk noplakt, Putina personības kults zeļ un plaukst. Tiek dibināti prezidenta fanu klubi un organizācijas, iedziedātas dziesmas, kurās jaunieši apliecina gatavību “iet pēdējā kaujā par Putinu”, rīkoti dzejas un eseju konkursi mīļotajam vadonim. Savukārt Čečenijas “sultāna” Ramzana Kadirova personīgā armija izteikusi gatavību “izpildīt jebkuru Putina pavēli jebkurā pasaules malā”. Cars savā tronī jūtas droši.

Vladimirs Putins ir publiski paziņojis, ka negrasās mainīt Krievijas Konstitūciju un pēc savas ceturtās prezidentūras beigām nepretendēs uz vēl vienu termiņu. Tomēr Krievijas politikas zinātāji uzskata, ka Kremļa saimnieks nevar tik vienkārši izlaist no rokām varu, ja negrib nonākt tiesas priekšā vai zaudēt savus neoficiālos miljardus (lasiet ŠEIT un ŠEIT). Putinam nāksies vai nu par nākamo prezidentu iecelt sev uzticamu cilvēku, kas spēs garantēt viņa tiesisko neaizskaramību, vai arī izveidot sev neitrālu goda amatu, kas arī turpmāk viņam ļautu kontrolēt politiskos procesus Krievijā. Iespējams, pēc 2024.gada Putins varētu kļūt par neformālo Krievijas līderi, līdzīgi kompartijas ģenerālsekretāriem PSRS laikā, vai savulaik ajatollam Homeini Irānā un Kadafi Lībijā. Bet tas nozīmētu, ka Krievija vēl ilgi paliks nopietns starptautiskā saspīlējuma un militāru draudu avots mūsdienu pasaulē.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2018/04/09/ko-pasaulei-gaidit-no-kremla-saimnieka-ceturtas-prezidenturas/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.