- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Artūrs un Madara Irbes. No Dieva perspektīvas

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2018. gada 26. marts 07:00 sadaļā Personības

Artūrs un Madara Irbes. Madaru Latvijas kristīgā sabiedrība iepazina klausoties raidījumu “No mīnusa uz plusu”, kuru viņa pirms evaņģēlista Nātana Morisa dievkalpojumiem Rīgā divus gadus ik rītu vadīja Latvijas Kristīgajā Radio. Savukārt ar Artūru Latvijā nevienu nav jāiepazīstina. Hokeja leģenda, ilggadējs NHL un Latvijas izlases spēlētājs, fantastisks vārtsargs un vārtsargu treneris, savu hokeja prasmju dēļ saukts par Mūri - tāds ir Artūrs Irbe. Par savu dzīvi un sastapšanos ar Dievu Madara un Artūrs stāsta LKR raidījuma “Tikšanās ar klausītājiem” vadītājai Mairai Ošeniecei. Intervijas saīsināti publicējam arī “Laikmeta zīmēs”.

****

- Madara, kā tu iepazinies ar Kristu?

Madara: - Vēstulē Kolosiešiem Jaunajā Derībā teikts, ka mēs esam izrauti no tumsības varas un pārcelti Dieva mīļotā dēla Valstībā, Viņa gaismā (Kol. 1:12-14). Varu apliecināt, ka tā tas patiešām ir. Mana mamma un tētis nebija kristieši, bet omīte gāja katoļu baznīcā. Viņas iespaidā es būtībā uzaugu Talsu katoļu draudzē. Kad man bija kādi septiņi astoņi gadiņi, es katru rītu cēlos un viena pati gāju uz dievkalpojumu. Jau tolaik manā sirdī bija pamudinājums lasīt Bībeli un sarunāties ar Dievu lūgšanā, jo es nekad neesmu šaubījusies par to, ka Viņš ir. Regulāri braucu arī uz kristīgām nometnēm, kur man patika nepiespiestā Dieva slavēšana un pielūgsme, kāda nebija pierasta katoļu vidē. Kad pirmoreiz to dzirdēju, teicu - tā slavēt es gribu visu savu mūžu!

Tomēr gadiem ejot es pametu gan baznīcu, gan kristīgo vidi. Neskatoties uz to, ka kā bērns biju patiesi tiekusies pie Dieva, tomēr personīgi tā arī nebiju Viņu iepazinusi. Ja tava ģimene neapmeklē baznīcu, cik ilgi tu kā bērns spēsi viens pats noturēties uz Dieva ceļa? Pienāca pusaudža gadi, jaunības trakais laiks, un es pavisam aizgāju no Dieva, kaut ticu, ka arī šajā laikā Dievs mani vadīja un pasargāja.

Ātri pārlecot pāri šim dzīves posmam, nonākam līdz 20 gadu vecumam, kad es atgriezos pie garīgiem meklējumiem. Sāku praktizēt dažādas mācības, kas nebija no Dieva, lai gan tolaik es domāju, ka tieši tās ir no Dieva. Tā bija tā sauktā jaunā laikmeta jeb new age mācība. Reiz, ka manā dzīvē atkal bija kārtējais drūmais periods, es gāju pa ielu, skatījos uz debesīm un teicu: “Vai kāds var man palīdzēt?” Un tajā pašā mirklī man aiz muguras atskanēja balss: “Madara!” Pagriezos un ieraudzīju savu draugu Rihardu. Mazliet parunājām un Rihards dalījās ar mani savā tā laika izpratnē par Dievu. Viņš arī ieteica izlasīt kāda krievu autora grāmatas. Sāku tās lasīt un nonācu šīs mācības valgos arvien dziļāk.

Manam dēlam kopš bērnības bija astma un alerģiskas problēmas. Kāda draudzene ieteica aizvest viņu pie vienas dziednieces. Kopā ar dēlu braucām pie šīs sievietes vairākas reizes, vēlāk sāku uz viņas seansiem braukt viena pati, lai apgūtu viņas garīgo mācību un praksi. Uzsveru, tolaik es patiesi no sirds meklēju Dievu. Šīs dziednieces mācībā bija daudz svēto un starp viņiem arī Jēzus Kristus kā viens no daudziem. Reiz pajautāju skolotājai, vai viņa ir lasījusi Bībeli. Viņa teica, ka neesot. Nodomāju - kā var citiem mācīt par Dievu, ja pats neesi lasījis Bībeli? Tomēr šī mācība ievilka mani arvien vairāk. Kopā ar skolotāju un citām viņas audzēknēm braucu uz dažādām svētvietām, apmeklēju seminārus.

Skolotāja teica, ka arī man esot īpašas spējas. Tā ir tik laba sajūta - justies savā ziņā Dieva izredzētai. Bīstamākais ir tas, ka ar laiku tu vairs citiem nejautā, vai viņi vēlas tavu palīdzību. Tu taču esi Dieva sūtīts, tāpēc vari izmantot savas spējas, otram pat nezinot. Ir briesmīgi iedomāties, kas šodien notiek Latvijas neredzamajā, garīgajā telpā, kur ir tik daudz mācību, kas ar savām okultajām darbībām piesārņo garīgo vidi. Piemēram, kad apguvu reiki, skolotāja mums parādīja kādu simbolu un teica, ka mēs to varam izmantot sabiedriskajā transportā, lai attīrītu enerģiju sev apkārt. Visi šie simboli un zīmes tiek brīvi palaisti garīgajā telpā, kur tad šie dēmoniskie spēki cīnās savā starpā.

Jāpiezīmē, ka neviena no šīm okultajām mācībām nerunā par grēku. Grēka jēdziens kā tāds nepastāv vispār. Nesen kopā ar māsīcu, kura tagad arī ir sastapusies ar Kristu, šķirojām vecās grāmatas un vienu nejauši atvērām. Lūk, kas tur bija rakstīts: “Grēka nav. Nevajag neko nožēlot, citādi varat iegrimt sevis vainošanā.” Šīs mācības it kā atzīst Jēzu Kristu, taču grēka jēdziens tajās neeksistē. Un, ja tu negribi atzīt, ka grēka nav, tad tava gudrība vēl nav sasniegusi pilnību. Cilvēkiem šādas mācības patīk, jo neprasa no tiem nekādu atbildību. Taču, ja jau grēka nav, kāpēc tad Jēzum bija jāmirst pie krusta?

Viss šis ezotērisms un okultās prakses sasaista cilvēku tā, ka viņš vairs nesaprot, ko drīkst, bet ko nedrīkst darīt. Tev sāk šķist, ka visam, kas notiek apkārt, ir kāda apslēpta, garīga jēga. Nedod Dievs, ja uzkāpsi kalnā pa vienu pusi, kaut vajadzēja kāpt pa otru. Un tā līdz absurdam. Savā okultismā biju aizgājusi tik tālu, ka sāku jau nodarboties ar astrālo meditāciju. Trakākais, ka tas viss patiešām darbojas. Cilvēki, kas ar to nodarbojas, patiešām spēj redzēt nākotni, nolasīt cita cilvēka situāciju un pateikt, kāda ir viņa problēma. Tāpēc tik bieži nākas dzirdēt - kāpēc gan man neiet pie ekstrasensiem, ja jau viņi palīdz? Jā, palīdz, bet kādas tam būs sekas ilgtermiņā? Ja velns tev kaut ko uz brīdi iedod, pēc tam viņš no tavas dzīves paņem tik daudz, ka nedod Dievs, ja Kristus tevi no šīs elles neizrauj.

Arī no manis tas kaut ko prasīja. Esmu pārliecināta, ka tādēļ izjuka mana pirmā laulība. Interesanti, ka mūsu grupā ļoti daudzām izjuka laulība. Kad prasījām skolotājai, kāpēc tā, viņa atbildēja: “Dievs atšķir īstos cilvēkus no neīstajiem”. Šādās grupās cilvēki kļūst atkarīgi no sava garīgā skolotāja. Man skolotāja bija Dieva vietā. Par katru mazāko sīkumu zvanīju viņai un prasīju padomu. Analizējot savu tā laika dzīves grafiku, varu teikt - trīs dienas jutos slikti, vienu labi, pēc tam atkal trīs slikti. Tu aizbrauc pie savas garīgās skolotājas, lai viņa veiktu seansu un attīrītu tavu astrālo ķermeni. Tad vienu dienu tev ir labi, bet pēc tam atkal esi bez spēka un jūti lielus garīgus uzbrukumus. Es tolaik darīju lietas, kādas patiesībā nemaz negribēju. Kāda iekšēja balss teica: “Nedari tā!”, bet es darīju par spīti, lai ieriebtu pati sev. Arī citiem es tolaik teicu vārdus, kas garīgi necēla ne viņus, ne arī atrisināja viņu situāciju.

Šodien man ir ļoti sāpīgi, ka esmu cilvēkiem Dievu attēlojusi tik nepareizi. Vēl skumjāk, ka daudzi joprojām dzīvo šādos maldos. Plašsaziņas līdzekļi ir pilni ar garīgi bīstamu informāciju, vēl vairāk - tas viss tiek atspoguļots kā normāla lieta. Ej droši - gaišreģe tev pateiks, vai tam cilvēkam jābūt kopā ar tevi, pastāstīs, kas tevi sagaida nākotnē. Radio, žurnāli, interneta vide masveidā ved cilvēkus uz pazušanu. Esmu pietiekami daudz pieredzējusi, lai zinātu, ka aiz tā stāv ļaunie gari. Esmu piedzīvojusi, kā neredzamas rokas mani naktī žņaudz un vienīgais, kas spēj palīdzēt, ir skaļi izteikts Dieva Vārds. Tāpēc es nekad neteikšu, ka tādas lietas neeksistē. Tās eksistē! Tiem, kas par to tikai pasmaida, varu teikt - sakiet paldies Dievam, ka jums nekad nav nācies ar reālu ļaunumu sastapties aci pret aci.

- Tu biji lielā garīgā tumsā un mēs zinām, ka velns nevienu tik viegli neatlaiž. Kā tu savā dzīvē sastapies ar Kristu?

- Reiz sēdēju Vērmanes parkā uz soliņa un runāju pa telefonu. Intuitīvi jutu, ka saruna jābeidz, jo tūlīt kaut kas notiks. Pēc brīža pie manis pienāca divi cilvēki un jautāja: “Vai tu zini, ka Dievs tavi mīl?” Protams, es to zināju, jo biju taču tik ļoti garīga. (Smejas.) Tomēr tā nebija pazemība, kas lika man tā sacīt, bet augstprātība, lepnība un pasaulīga gudrība. Šie cilvēki sāka man liecināt par Dievu, bet es sēdēju un domāju: ko jūs man te stāstiet?! Es neredzēšot Dievu, ja nepazīšot Jēzu Kristu? Ir taču tik daudz ceļu, kas aizved pie Dieva! Toreiz es šos ielas evaņģēlistus noraidīju, tomēr ticu, ka viņu iesētā sēkla vēlāk uzdīga un kāds cits to nopļāva. Pateicība Dievam par to!

Uz manām acīm bija tādas garīgās klapes, ka vairs nespēju saskatīt patiesību. Staigāju pilnīgā tumsā. Pienāca brīdis, kad man dzīvē atkal bija vajadzīgas kādas atbildes, un es kārtējo reizi piezvanīju savai garīgajai skolotājai. Tomēr jutu, ka viņa man nespēj atbildēt, un nometu klausuli. Nesaņēmusi cerētās atbildes, jutos sagrauta un nokritu uz ceļiem. Pēc tam izgāju ārā un teicu: “Dievs, atklāj man, kāda šī pasaule ir patiesībā, jo tādā pasaulē, kādu es to redzu, vairs negribu dzīvot!” Man šķita, ka pasaule ir viens milzīgs haoss, kur katrs var darīt, ko grib, ka nav nekādu noteikumu un likumu.

Madara sarunā ar Artūru Rižeščonoku par Dieva varenajiem darbiem viņas dzīvē.
Attēls no Latvijas lūgšanu tīkla “YouTube” interneta videoraidījuma “Lūgšanai ir spēks”.

Pēc dažām dienām piezvanīja jau pieminētais draugs Rihards un teica, ka vēlas satikties. Atbildēju, ka pašreiz atrodos 7.tramvajā un drīz izkāpšu. Atkāpjoties no notikuma secības, pastāstīšu Riharda tā rīta piedzīvojumu. Viņš bija pamodies un jautājis Dievam: “Kam lai es šodien kalpoju?” Svētais Gars teica: “Brauc uz Vecrīgu un apstājies pie Operas.” Viņš tā arī izdarīja, bet ko tālāk? Tobrīd Svētais Gars klusēja un Rihards uz brīdi aizgāja savās darīšanās. Atgriežoties, Svētais Gars viņam saka: “Piezvani Madarai.” Tieši tobrīd es gatavojos kāpt ārā no tramvaja pieturā pie Operas. Kad tramvaja durvis atvērās un es izkāpu, manā priekšā stāvēja Rihards ar savu auto. Man atlika tikai tajā iekāpt.

Izstāstīju Rihardam visas savas bēdas, gaidīdama no viņa sapratni un atbalstu. Bet viņš teica: “Es zinu, kāpēc ar tevi tā notiek. Aiz tā visa stāv sātans!” Tobrīd man pasaule sagriezās kājām gaisā. Ko tu runā?! Mēs aizgājām paēst pusdienas. Rihards man daudz stāstīja par Dievu, taču, godīgi sakot, es no tā visa maz atceros. Vēlāk braucām pie viņa uz mājām, kur viņš turpināja stāstīt, kādai jābūt patiesa kristieša dzīvei. Nodomāju - es taču nemūžam to nespēšu! Beigās viņš pajautāja: “Vai tu vēlies pieņemt Jēzu?” Zināju, ka man tas jādara. Pēc tam, kaut bija jau desmit vakarā un ļoti tumšs, mēs aizbraucām uz manu dzīvokli, kur es savācu visus savus kristālus, ezotēriskās grāmatas, pierakstus, akmeņus, svārstiņus un citus atribūtus. Tad braucām uz benzīntanku, nopirkām degvielu un devāmies uz Bolderāju, kur sakūrām lielu ugunskuru un sadedzinājām visa manu ezotēriku.

Pēc visiem šiem piedzīvojumiem devos mājās. Bija ļoti vēls, bet es zināju - tagad iešu dušā un kristīšu pati sevi. (Smejas.) Jutos netīra, jo tik ilgi biju dzīvojusi maldos. Kad gāju gulēt, apķēru Riharda dāvināto Bībeli un aizmigu ar cerību, ka neesmu nonākusi atkal jaunos maldos. Jo vilšanās sāpes mēdz būt briesmīgas un rētas no tām man palikušas vēl šodien. Ja esi tik ilgi dzīvojis nepatiesībā, arī atveseļošanās var būt ilgstoša. Tonakt es redzēju sapni. Ar dēlu uz rokām slīku tumšā ezerā, bet pēkšņi kāds neredzams spēks sāka mani celt laukā no ūdens. Pagriezos un ieraudzīju klinti, uz kuras kāds stāvēja. Tas bija Jēzus ar saviem mācekļiem. Tā sākās mans atjaunotais ceļš uz Dieva Valstību.

Pēc tam pirmoreiz devos uz dievkalpojumu mājas grupā, kuru apmeklēja Rihards. Tolaik uz visu skatījos ar aizdomām. Prāts un iepriekšējā pieredze vēl cīnījās ar manu jauno dzīvi Kristū. Vairākas reizes piezvanīja bijusī garīgā skolotāja un interesējās, kur esmu pazudusi, bet es necēlu klausuli un beigās pat nomainīju telefona numuru. Tajā dievkalpojumā Svētais Gars man pieskārās tik spēcīgi, ka mani pārņēma vēl nebijusi grēka atziņa. Nokritu uz ceļiem un nevis vienkārši raudāju, bet asaras no manis plūda straumēm kā ūdens. Kad piecēlos, meitenes dabūja to visu slaucīt ar virtuves dvieļiem, jo bija satecējusi liela peļķe. Kā Bībelē - Svētais Gars mani pārliecināja par grēku, taisnību un tiesu.

- Dieva Vārds saka - ko Dēls atbrīvo, tas patiesi ir brīvs. Tomēr tu biji dziļi okultismā un pati to praktizēji. Vai tev nebija vajadzīga garīga atbrīvošana - īpaša lūgšana, atteikšanās no okultā?

- Protams, bija. Dievs mani saveda kopā ar kādu sievieti mācītāju. Izstāstīju viņai savu dzīvi un tad notika šī īpašā aizlūgšana. Atteicos no visām okultajām lietām un lūdzu Dievam piedošanu. Kaut zinu, ka tas ir palicis pagātnē, tomēr joprojām, ja vēl ko atceros, nāku Dieva priekšā ar nožēlu, jo biju okultajā iesaistījusi ne vien sevi, bet arī citus, un galvenais - savus bērnus. Bērnus “kristīju” pēc pagāniskās tradīcijas, tā sauktajās krustabās. Rituāla laikā piedzīvoju, kā mana meitiņa pēkšņi pārvērtās - vairs nerunāja, tikai šņāca kā dzīvnieks. Tas bija ārprāts, taču skaidri parādīja, ka šādi rituāli nav tikai nevainīga senču tradīcija, bet aiz tiem slēpjas ļaunie gari. Paldies Dievam, kad atgriezos pie Jēzus, arī mani bērni nāca pie Viņa un tagad paši pēc sava personīgā lēmuma ir kristīti ūdenī. Arī es esmu kristīta, jo kristība dušā jau nebija nopietni ņemama, kaut arī es to darīju patiesā ticībā.

- Esi saņēmusi arī Svētā Gara kristību?

- Biju divas nedēļas kā atgriezusies pie Dieva, kad mūsu mājas grupiņā mācītājs Alans Parijancs stāstīja par Svēto Garu. Es nezināju, kas tas ir, bet sirdī jutu - man to vajag. Saskaņā ar Rakstiem, mācītājs aizlūdza Dievu par mani, es saņēmu Svētā Gara kristību un sāku runāt jaunās mēlēs. Tas bija tik pārdabiski un spēcīgi! Braucot mājās zināju, ka pēc šī notikuma mana dzīve vairs nebūs tāda kā iepriekš. Esmu taču sastapusi dzīvu Dievu un tagad zinu, ka viss, kas rakstīts Bībelē, ir patiesība!

- Artūr un Madara, kā jūs atradāt viens otru?

Artūrs: - Man šī nav pirmā ģimene, bet uzskatu, ka tieši šī ir īstā. Esmu sapratis - lai attiecības būtu patiesas un īstas, tās jābūvē uz stipriem pamatiem. Bez Dieva klātbūtnes tas nav iespējams. Es meklēju dievbijīgu sievu, kura, kā Bībelē teikts, būtu vīra rota. Tomēr cilvēciski meklējumi var arī beigties bez rezultāta. Ir jāpaļaujas uz Dieva izkārtojumu. Iespēja dzīvē tiek dota katram, jautājums tikai, vai mēs esam tai gatavi? Es biju gatavs un nevēlējos savu iespēju palaist garām.

- Kas, tavuprāt, ir dievbijīga sieva?

- Tā ir sieviete, kas nevadās no savām iegribām vai pasaulīgiem spriedumiem, bet uz visu raugās no Dieva perspektīvas. Ko par to teiktu Dievs? Kā viņš mani vērtēs? Ko saka Bībele? Kad satikāmies ar Madaru, mani ļoti uzrunāja viņas dedzība Dieva lietās. Es pirmoreiz dzīvē sastapu cilvēku, kurš nevis dega par satikšanos ar mani, bet par savu ticību, par savu Dievu. Viņa burtiski bija Svētā Gara pārņemta! Madaras dedzība mani milzīgi bagātināja un jāteic atklāti - arī apdedzināja.

Mēs ar Madaru bijām pazīstami jau senāk, vēl trakajā sportista gaitu laikā. Bet tolaik Madarai bija sava dzīve, man savējā. Viņa man bija palikusi prātā kā pavisam jauna meitene. Pēc gadiem desmit Dievs deva mums iespēju satikties citā kvalitātē. Jāteic, es Madaru uzreiz nepazinu, taču viņas teiktais bija tieši tas, kas man tobrīd bija vajadzīgs. Tomēr tolaik es vēl nebiju gatavs attiecībām. Aizbraucu uz Ameriku, kur dēls pabeidza vidusskolu. Pēc gada atbraucu uz Latviju ar domu nokārtot dokumentos, lai varētu doties uz Ameriku strādāt par treneri. Taču šeit es atkal satiku Madaru. Nebūs pareizi, ja teikšu, ka viņa apgrieza manu dzīvi kājām gaisā - viņa tikai to sakārtoja un salika visu pa vietām.

Madara: - Kad es Artūram liecināju par Dievu, nemaz nezināju, ka viņš ir kristietis. Personīgu es visvairāk Dievu sastopu pielūgsmē, tāpēc gribēju uz Latviju atvest vienu pielūgsmes grupu no Amerikas. Man bija sapnis par Mežaparka estrādi un ļaužu tūkstošiem, kas slavē Dievu. Izstāstīju savu sapni Artūram un viņš teica, ka pazīstot to grupu. Tobrīd man nebija nekādu citu motīvu. Es vienkārši biju laimīga, ka varu liecināt par Dievu. Uzaicināju viņu uz dievkalpojumu un arī tajā nebija nekādu slēptu domu. Vēl gadu mēs dzīvojām katrs savu dzīvi un šajā laikā Dievs strādāja pie mūsu sirdīm.

- Artūr, kāds ir tavs kristieša stāsts?

Artūrs: - Mana kristieša dzīve sākās apmēram 22 gadu vecumā līdz ar pirmo laulību. Mēs laulājāmies baznīcā, bet pirms tam man bija tas gods un privilēģija tikt kristītam un iesvētītam. Tas notika kaimiņu mājās ērģeļu pavadījumā. Ceremoniju vadīja mācītājs Roberts Akmentiņš, bet mazās ērģelītes spēlēja viņa dzīvesbiedre. No mācītāja Akmentiņa saņēmu arī grāmatu, kurā bija izklāstīti kristietības pamati. Šajā namā es ieraudzīju, ko nozīmē būt patiesam Dieva vīram un ko nozīmē būt patiesai ģimenei, kas vadās tikai no Dieva Vārda. Gaisotne, kāda valdīja tajā nelielajā telpā, un siltums, ko izstaroja šie divi cilvēki, bija neaprakstāmi. Tās bija vārdos neaprakstāmas emocijas un sajūtas.

Tas vēl bija padomju laiks un viss notika pa pusei slepeni. Tolaik sabiedrība cilvēkam neļāva būt patiesam - visa padomju dzīve bija viens liels teātris. Protams, arī tagad reizēm ir teātris, tomēr mums vismaz dota iespēja būt patiesiem. Tajā laikā par to varēji arī tikt sodīts. Tātad pirmo ieskatu kristietībā es guvu kristību un iesvētību laikā. Pēc tam mācījos lūgt Dievu. Mana ikdienas lūgšana bija diezgan metodiska - sāku ar Tēvreizi, pēc tam lūdzu par visiem cilvēkiem, par savu tautu, par Latvijas brīvību, par ģimeni, par tuviniekiem, par tiem, kas darījuši man pāri. Par pretiniekiem sportā gan nelūdzu, tāpat kā nelūdzu par savu komandu. Par uzvarām es vispār nekad neesmu lūdzis. Es vienkārši lūdzu spēku un taisnības uzvaru, cik nu tas sportā vispār iespējams. Tāds bija manas kristīgās dzīves sākums.

Tad dzīvē nāca pārbaudījumi, tomēr katrs pārbaudījums, kas nenogalina, padara mūs stiprākus. Vai tad Dievs mums dos ko tādu, ko nespējam izturēt? Ir bijuši brīži, kad patiešām ūdens smēlās mutē, bet Bībele man vienmēr deva skaidras atbildes uz visiem jautājumiem. Bija laiks, kad nespēju gulēt, mocīja bezmiegs, arī veselība sāka streikot. Tas vēl bija hokeja karjeras laiks. Ja uz citu darbu cilvēks var aiziet ar klepu vai ieģipsētu kāju, tad man tādu iespēju nebija. Problēmas bija lielas, taču es atšķīru Bībeli un uz katru jautājumu vienmēr saņēmu precīzu atbildi. Tas patiešām bija pārsteidzoši.

Tomēr tolaik mana kristietība bija diezgan formāla. Dievs bija manā sirdī, taču es vēl nebiju izaudzis līdz personīgām attiecībām ar Viņu. Vajadzēja kādu, kas mani ievirzītu šādās attiecībās, kas man sludinātu. Kad biju Latvijā, apmeklēju Krusta baznīcu, uz kurā gāja arī mana mamma. Mums bija brīnišķīgs mācītājs Ivars Jēkabsons. Uz dievkalpojumiem gāju kā uz svētkiem, jo viņa sprediķi vienmēr trāpīja desmitniekā. Nekas tur nebija samākslots vai iestudēts. Ivaram bijusi ļoti svarīga loma manā dzīvē, kurā viņš atstājis paliekošu iespaidu ar savu spēju aiznest Dieva Vārdu līdz klausītāju sirdīm.

Sekoja dzīves posms, kad es atkal dzīvoju Amerikā. Apmeklēju dažādas draudzes, tomēr konkrēti nevienai nepiederēju. Izņemot pēdējos trīs gadus, kad  apmeklēju kādu vasarsvētku draudzi Vašingtonas apkaimē. Sākumā es nemaz nezināju, ka tā ir vasarsvētku draudze - man tur vienkārši patika. Es tur izjutu patiesu Dieva klātbūtni. Man patika slavēšana, patika tas, ka  draudzē ir gan veci, gan jauni cilvēki, un visi kopā saņem no Dieva to, kas katram nepieciešams. Tāpēc biju ārkārtīgi gandarīts, kad uzzināju, ka arī Madara ir no vasarsvētku draudzes. Tas bija liels vienojošs faktors.

Taču bija vēl kāds gadījums. 2004.gada nogalē es ar traumu vairākus mēnešus biju izsists no hokeja ierindas. Tas bija laiks, kad man daudz kas bija atņemts. Ģimene juka ārā, nebija veselības, nebija hokeja. Tajā sezonā spēles nenotika, jo NHL bija pasludināts lokauts, kad arodbiedrība cīnījās ar līgas vadību par labākiem darba nosacījumiem hokejistiem. Es biju hokejistu arodbiedrības viceprezidents, kas pārstāvēja 700 hokejistu intereses šajās sarunās. Reiz, kad devos uz kārtējām sarunām ar līgas vadību, kūlos ar saviem kruķiem un mugursomu cauri cilvēku pūlim Kolumbusas lidostā. Tas nemaz nebija tik vienkārši. Tajā brīdī man pretī nāca maza meitenīte, paskatījās uz mani spožām, gaišām acīm un teica: “Jēzus tevi mīl!” Tas bija kā zibens spēriens! Acīs asaras, kaklā kamols. Nespēju pateikt neko, bet meitenīte man saka: “Nāc, es tev palīdzēšu. Iesim pie maniem vecākiem.”

Par savu sastapšanos ar Dievu mazas meitenītes veidolā Artūrs tagad liecina daudziem.
Attēlā - Artūrs Irbe un mācītājs Ivars Jēkabsons Ādažu evaņģēliski luteriskās draudzes dienās.

Viņa mani aizveda pie saviem vecākiem, kas man palīdzēja nokļūt vajadzīgajā vietā. Šie cilvēki man iedeva savas draudzes adresi un uzaicināja uz dievkalpojumu. Nākamajā svētdienā devos uz šo draudzi un izraudāju tur visas savas sāpes. Tie bija tikai pāris mēneši, jo pavasarī es atgriezos Latvijā, lai savestu kārtībā veselību un gatavotos kārtējam pasaules čempionātam. Tomēr šī satikšanās man bija īstā palīdzība īstajā laikā. Tieši tas bija laiks, kad es šķīru Bībeli un Dievs man deva atbildes uz visiem jautājumiem - gan par negodīgiem darba devējiem, gan attiecībām ģimenē, gan par bērnu audzināšanu, gan par to, kā jārīkojas īstam vīrietim. Bībelē ir visas atbildes.

- Tu esi daudz sasniedzis ar savu darbu, pūlēm un mērķtiecību, bet vai tu saproti, ka tik un tā esi atkarīgs no Dieva? Vai to ir grūti atzīt?

- Cilvēki lielākoties mani pazīst kā hokejistu. Viņi atceras 1988.gadu, kad Rīgas “Dinamo” pirmo reizi izcīnīja sudraba medaļas PSRS čempionātā. Tas bija īsts Pelnrušķītes stāsts - kalna virsotnē tika uzkāpts no pašas apakšas, nevienam to negaidot un neticot. Nozīmīga loma šajā uzvarā bija atvēlēta arī man. Bet patiesībā man tur nemaz nevajadzēja būt! Protams, bija ieguldīts darbs, sviedri un asinis, tomēr es tolaik atrados dziļi rezervē. Taču man tika dota šī iespēja, ko cilvēciski nekādi nevar izskaidrot. Es parādījos ne no kurienes un momentā uzšāvos hokeja slavas debesīs. Tikai tagad saprotu, ka pašam to neapzinoties, esmu piedzīvojis lielu Dieva svētību. Es tajās spēlēs piedalījos ar milzīgu pārliecību un patiešām jutos neuzvarams. Fiziski to paveicu es, taču tur bija arī pārdabiska klātbūtne.

Pēc tam ir bijušas gan uzvaras, gan kritieni, lai es saprastu, ka ne jau saviem spēkiem visu var paveikt. Katrs cilvēks ir mazliet egoists. Ja nav šī virzošā dzenuļa, ja tu negribi būt labākais, tad gūt sasniegumus sportā nav iespējams. Tomēr vienmēr ir jāatceras - kas augstu kāpj, var zemu krist. Ja nav pazemības, rodas zvaigžņu slimība un dažādi citi pārbaudījumi, no kuriem sportists vairs nespēj piecelties. Ir vajadzīga Dieva vadība un Svētā Gara klātbūtne, lai mēs spētu būt pazemīgi un saprast, ka paši neesam dievi, bet ir tikai viens Dievs, viens Jēzus un viens Svētais Gars.

- Tu esi nesis Latvijas karogu Olimpiskajās spēlēs. Kāda ir sajūta iet ar Latvijas karogu?

- Sajūtas ir neatkārtojamas. Man ir bijusi sudraba medaļa kopā ar Rīgas “Dinamo”, ir bijis gadsimta mačs Pēterburgā (toreiz Latvijas izlase Pasaules čempionātā sensacionāli pieveica Krieviju - Red.), ir bijis Stenlija kausa fināls. Taču iespēja ienest Latvijas karogu Olimpiskajā stadionā, pārstāvēt savu valsti - tas ir neaprakstāms gods. Tad tu saproti, ka tavs mūža sapnis ir piepildījies. Vēl tikai 80.gadu beigās, kurš gan varēja sapņot, ka varēsim nest savu karogu Olimpiskajās spēlēs un mūsu himna tiks atskaņota starptautiskos turnīros? To nevar salīdzināt ne ar ko citu. Kā sportistam tas man bija viens no dzīves spožākajiem un atbildīgākajiem mirkļiem.

- Tu esi Latvijā pazīstama persona. Cilvēki noteikti ievēroja, ka Artūrs Irbe apmeklē baznīcu. Nereti ļaudis domā: vai tādām slavenībām ir vajadzīgs Dievs? Vai nepietiek ar sasniegumiem un slavu?

- Slava nāk un aiziet. Pirms gadiem 20 man bija grūtāk aiziet uz baznīcu nekā šodien, kad nākušas citas autoritātes un viss ir mainījies. Vai Dievs vajadzīgs pazīstamiem cilvēkiem, zvaigznēm? Par zvaigznēm mūs padara pasaule, bet Bībele teic, ka pirmie būs pēdējie un pēdējie pirmie. Ir jāsaprot - pat ja šobrīd mums dzīvē klājas labi, pārbaudījumi nāks. Tā var būt slava, pārticība, pievēršanās gaistošām vērtībām. Tāpēc sportistiem, aktieriem, mūziķiem Dievs ir vēl vairāk vajadzīgs nekā citiem. Autoritātēm ir milzīga atbildība, jo uz viņiem skatās jaunatne. Ko jūs ar saviem vārdiem vai rīcību projicēsiet, to jaunatne arī pieņems. Ja nav Dieva klātbūtnes, slavas taciņa ir ļoti slidena.

- Ko jūs vēlētos pateikt Latvijas cilvēkiem?

Madara: - Šķiet, šodien nav tāda cilvēka, kas noliegtu garīgo realitāti. Tādu ir pavisam maz, taču diemžēl tikpat maz ir arī to, kas atzīst vienīgo Dievu - pasaules Radītāju un Kungu. Kāpēc cilvēki izvēlas ceļus, kas nav Dieva ceļš? Jo citi ir daudz vieglāk ejami. Tev tikai jāizdara tas un tas, jāapsien ap roku lentīte, jāuzkar kaklā amulets, un viss būs labi. Cilvēki tiek kārdināti ar pirmo grēku - tu būsi kā Dievs. Tu zināsi to, ko zina Dievs. Patiesībā tā ir neuzticēšanās Dievam. Cilvēki nespēj un negrib pateikt: Dievs, es uzticīgi gaidīšu un meklēšu Tevi. Nē - es labāk iešu savu ceļu un gribu, lai citi man pasaka priekšā, kas sagaidāms nākotnē un kā man rīkoties. Cilvēki nevēlas uzņemties atbildību.

Artūrs: - Ja sabiedrības vērtību skala ir aizgājusi greizi, no tā cieš visa tauta. Mūsu sabiedrība ir kļuvusi pārāk liberāla. Mēs nospļaujamies uz to, ko darījuši mūsu vecāki un vecvecāki, uz ko viņi balstījuši savas vērtības. Tas viss tiek aizslaucīts mēslainē, vietā liekot tā sauktās modernās vērtības. Mana pārliecība ir, ka pašreizējā liberālā pieeja ved uz anarhiju. Viss ir atļauts, visu var darīt. Bet Dievs saka - viss gan ir atļauts, bet ne viss ir labs un noderīgs cilvēkam. Tāpēc izvēlēsimies pārbaudītas vērtības.


© Maira Ošeniece. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autori un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2018/03/26/arturs-un-madara-irbes/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.