- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Rubeņu Jura jaunie piedzīvojumi. “Kristus+” seriāls turpinās…

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2018. gada 6. marts 11:47 sadaļā Kristīgas diskusijas, Valsts un pilsoņi

2018.gada sākumā sabiedrības uzmanības lokā kārtējo reizi nonāca Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas (LELB) iekšējās pretrunas. Arī šoreiz tās bija saistītas ar dažādi vērtētā teologa Jura Rubeņa personību. 14.februārī Rubenis paziņoja, ka uzrakstījis atlūgumu un nodevis arhibīskapam amata krustu, tā izbeidzot savu 36 gadu ilgo mācītāja kalpošanu LELB. Arhibīskaps Jānis Vanags atlūgumu pieņēmis. Šķiet, ar to šo notikumu varētu uzskatīt par izsmeltu, jo demokrātiskā valstī ikvienam ir tiesības brīvi aiziet no jebkura darba jebkurā laikā. Tomēr Rubeņa fani un atbalstītāji sacēla milzu ažiotāžu, apvainojot luteriskās Baznīcas vadību visos nāves grēkos. Lai arī pats Rubenis savā paziņojumā pauž, ka viņa lēmums ir “rūpīgi izsvērts un pārdomāts”, bijušā mācītāja aizstāvji apsūdz luterisko Baznīcu mīlestības trūkumā, naida kurināšanā, neiecietībā un pat… nacismā. Tas liek jautāt - kāpēc viena mācītāja atkāpšanās no amata pienākumu izpildīšanas tiek uzskatīta teju par pasaules galam līdzvērtīgu notikumu?

“Laikmeta zīmju” ieskatā Juris Rubenis izdarīja to, ko viņam jau sen vajadzēja darīt. Nav iespējams kalpot Baznīcā, kuras mācību un tradīcijas tu pārkāp. Ja kāda garīdznieka pasaules uzskats izgājis ārpus viņa pārstāvētās Baznīcas mācības un prakses ietvariem, godīgāk ir to atklāti atzīt un nolikt amata pilnvaras šajā Baznīcā. Vēl vairāk - daudzi kristieši uzskata, ka Rubeņa mācība un reliģiskā prakse izgājusi ārpus ne vien luteriskās Baznīcas, bet visas kristietības ietvariem. Tas, ko Rubenis sludina un māca šodien, vairs nav Kristus Evaņģēlijs, bet kristietības, ezotērikas, Austrumu misticisma un New Age mikslis. Tomēr, šķiet, pats Rubenis tā nedomā. Atkāpies viņš ir tikai no mācītāja amata, kuru faktiski neveica jau ilgāku laiku, tomēr joprojām paliek “vienkāršs Lutera draudzes loceklis”. Tādejādi daudziem viņš ir un paliks kristīga autoritāte un cilvēku garīgā pievilšana turpināsies.

Kāpēc Rubeņa domubiedrus pārņēmis tāds izmisums? Neviens taču ar varu nav Jurim atņēmis mācītāja pilnvaras, ne arī izslēdzis viņu no Baznīcas. Kādēļ viņa personīgu motīvu diktētais lēmums izraisījis tik neapvaldītu liberālo teologu un sekulārās sabiedrības histēriju? Un kāpēc pats Rubenis tik spītīgi nevēlas atzīt, ka viņa pašreizējo mācību par kristīgu grūti nosaukt? Tāpēc, ka publiski atzīstot savas mācības neatbilstību Kristus Evaņģēlijam, viņš riskētu pazaudēt lielu daļu savu piekritēju. Sekulārā publika un Elijas nama un ezotēriski orientētie klienti, iespējams, paliktu, taču liela daļa kristiešu Rubeņa grāmatas pārstātu pirkt. Diemžēl šobrīd Rubeņa izcilā personība daudziem liedz saskatīt ļaunumu, ko viņa mācība nodara cilvēka dvēseles pestīšanai. Cilvēki tiek garīgi pievilti, turklāt Rubenis, šķiet, pats to nemaz neapzinās. Sātanam ir izdevies piemuļķot kādreiz tik svētīgo mācītāju un tīrā Evaņģēlija vēsti sajaukt ar garīgu indi, uzdodot to par īpašu “gudrību no Dieva”.

Rubeņa meditāciju centrā “Elijas nams” bibliskie jūdu un kristiešu simboli lieliski sadzīvo ar
budisma un hinduisma simboliku, radot sinkrētisku New Age (Jaunā laikmeta) mācību miksli.

Rubeņa domubiedri kā galvenos argumentus sava “skolotāja” aizstāvībai min viņa personības pievilcību, augsto intelektuālo potenciālu un nopelnus Latvijas labā, vienlaikus pilnībā ignorējot jautājuma dziļāko būtību - viņa sinkrētisko mācību, kas ved cilvēkus projām no dievišķās patiesības. Tomēr nevajadzētu pārāk brīnīties par šādu “aizmāršību”, jo tāda ir liberāļu taktika - izcelt otršķirīgo, neievērojot svarīgāko. Tieši tāpat notika nesenajā diskusijā par Stambulas konvencijas ratificēšanu (lasiet ŠEIT un ŠEIT). Kādi ir Rubeņa aizstāvju galvenie argumenti? Jāteic, tie ir diezgan vienveidīgi un pauž gluži pasaulīgu skatījumu uz radušos konfliktu. Par to, kā Rubeņa mācība saskan ar Dieva Vārdu - Bībeli, neviens runāt nevēlas. Lūk, daži no argumentiem, kas izskanējuši publiskajā telpā.

1. Juris Rubenis ir Latvijas intelektuālākais mācītājs. Savos sprediķos un grāmatās viņš inteliģences latiņu pacēlis tik augstu, ka daudzi nespēj saprast tajās ietverto dievišķo gudrību. Tikai tādi mācītāji, kā Juris Rubenis, spēj Baznīcai piesaistīt inteliģentus, domājošus cilvēkus.

Neviens nekad nav apšaubījis Jura Rubeņa intelektuālās spējas. Juris ir viens no Latvijas erudītākajiem teologiem, taču tas negarantē, ka viss, ko viņš māca un dara, atbilst Dieva Vārda patiesībai. Ne viss ir zelts, kas spīd. To var nesaprast laicīgi cilvēki, kam nav nekādu atskaites punktu, taču kristiešiem, kuru vērtību mērs ir vai vismaz tam vajadzētu būt nemainīgajam Dieva Vārdam - Bībelei, šādas lietas nu gan vajadzētu saprast. Nav runa par Rubeņa inteliģenci - tai ir liela vērtība cilvēku acīs, bet Dievs neuzlūko cilvēka vaigu un viņu neietekmē ne mūsu bagātība, ne stāvoklis sabiedrībā, ne prāta spējas. Tam visam nav nekādas nozīmes, ja cilvēks nepazīst Kristu kā savu vienīgo Glābēju, vienīgo ceļu pie Dieva un vienīgo Dieva atbildi grēkos grimstošajai cilvēcei.

Ir tiesa, ka Rubenis spējis piesaistīt Baznīcai zinātniekus, māksliniekus, mūziķus un citus intelektuāļus. Tomēr jau tad, kad Juris vēl sekoja tīrajai Kristus mācībai, daudziem pret šo “inteliģences fenomenu” bija visai piesardzīga attieksme. Tas ir labi, ka Rubeņa intelektuālie sprediķi uz dievnamu atveda cilvēkus, kas citādi, iespējams, nekad nebūtu ieklausījušies “melnsvārču” teiktajā, taču jautājums ir daudz dziļāks - vai klausoties gudrajos sprediķos šie cilvēki varēja Kristu iepazīt personīgi? Kas viņus vilināja uz baznīcu - Dieva Dēla Jēzus Kristus vai cilvēka Jura Rubeņa personība? Vai šo cilvēku galvenais mērķis bija iepazīt Dievu un tikt pārmainītiem Svētā Gara klātbūtnē, jeb dzirdēt intelektuālu sprediķi un uz izbaudīt vārdos nenoformulētu mistisku garīgumu? Kāda nozīme 4000 draudzes locekļiem, ja daudzi no tiem nekad nav Kristu pazinuši personīgi? Kam Baznīcai kvantitāte, ja Dieva Valstībā ieies tikai garīgi no jauna piedzimuši cilvēki (Jāņa ev. 3:3-8).

Kristus Evaņģēlijs ir uzrakstīts tā, lai to spētu saprast ikviens cilvēks ikvienā paaudzē un laikmetā. Tā ir vienkārša un ar Svētā Gara palīdzību visiem saprotama vēsts. Diemžēl šodien daudziem ar Kristus vienkāršību vairs nepietiek - viņi pieprasa sarežģītākas atbildes. Taču cilvēciskajai gudrībai ir vērtība vien tad, ja cilvēkam ir personīgas attiecības ar Dievu un viņš gatavs savas dzīves centrā nolikt vienīgi Kristu. Pretējā gadījumā, kā teicis apustulis Pāvils, visa pasaulīgā gudrība ir nekam nederīgi mēsli (Filip. 3:8), kas zudīs līdz ar cilvēka miesīgo nāvi. Dieva Vārds saka: “Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šīs pasaules vārdu meistari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā [muļķībā]? Jo, kad pasaule ar savu gudrību Dievu Viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar ģeķīgu [pasaules acīs muļķīgu, absurdu] sludināšanu” (1.Kor. 1:19-21). Patiesā Dieva gudrība ir pavisam vienkārša - Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums” (Ps. 111:10). Bet bijība ietver arī bezierunu paklausību Dieva Vārdam - “izprast, kas svēts, tā ir atzīšana” (Pam. 9:10).

2. Juris Rubenis ir Atmodas laika varonis, viens no Tautas frontes garīgajiem līderiem. Viņš ir arī viens no mācītājiem, kas luterisko Baznīcu izveda no stagnācijas un padarīja par tautas Baznīcu.

Jura Rubeņa nopelni Latvijas labā nav noliedzami. Par tiem viņš ir apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni un Atzinības krustu. Taču tam visam nav nekāda sakara ar viņa teoloģiskajām nostādnēm. Laikā, kad Juris strādāja tautas labā, viņš vēl stingri pieturējās pie kristīgās mācības patiesības un, iespējams, tieši tādēļ spēja gan nodibināt progresīvo mācītāju apvienību “Atdzimšana un atjaunošanās”, gan Tautas frontes II kongresā panākt šķelties sākušo Latvijas neatkarības piekritēju atkalapvienošanos. Tomēr Rubeņa politiskais un sabiedriskais veikums pagātnē nevar kalpot par indulgenci viņa garīgajiem maldiem šodien. Var saprast cilvēkus, kas savulaik tikuši svētīti lasot Rubeņa agrīnās grāmatas vai ieklausoties viņa sprediķos svētdienu rītos radio. Šiem cilvēkiem ir grūti pieņemt, ka viņu garīgā autoritāte tā varētu nomaldīties no Dieva Vārda patiesības. Diemžēl tas ir noticis. Tāpēc nav svarīgi, ko Juris Rubenis mācīja un darīja agrāk - svarīgi ir, ko viņš māca un dara tagad.

3. Rubeņa oponenti ir aprobežoti, viņu garīgais potenciāls pat attāli nespēj līdzināties Elijas nama saimnieka intelektuālajai spozmei. Viņiem skauž Jura panākumi un popularitāte tautā. Diemžēl šādi dogmatiski fanātiķi uzurpējuši varu luteriskajā Baznīcā un neļauj tai brīvi attīstīties atbilstoši 21.gadsimta prasībām. Savukārt Rubeņa atbalstītāji ir kristiešu progresīvākā, domājošākā daļa.

Jura Rubeņa aizstāvjus nebūt nemulsina fakts, ka viņu “skolotāja” mācību un garīgās prakses noliedz ne vien “skaudīgie amatbrāļi” no LELB, bet arī vairākums citu konfesiju kristiešu. Būtībā par aprobežotiem fanātiķiem tiek saukta lielākā daļa Latvijas kristīgās sabiedrības. Tomēr lietot jēdzienus “liberāls” un “konservatīvs” šīs diskusijas kontekstā nav īsti pareizi, jo šī nav parasta uzskatu sadursme starp liberālo un konservatīvo uzskatu piekritējiem, bet kaut kas daudz dziļāks. Runa ir par izpratni, kas īsti ir kristiešu Svētie Raksti - Bībele. Tradicionālā kristietība, īpaši protestantu Baznīcās, uzskata, ka Bībele IR Dieva Gara iedvesmots, autoritatīvs, mūžīgs un nemainīgs Dieva Vārds. Savukārt liberālā teoloģija pieņem, ka Svētie Raksti tikai SATUR Dieva Vārdu - viss pārējais ir laikmeta izpratnes un tradīciju ietekmēti cilvēku uzskati. Līdz ar to Bībeles teksts vērtējams kritiski un to var revidēt, atbilstoši katra laikmeta uzskatiem un vērtību skalai. No šīs fundamentālās uzskatu atšķirības izriet visas pārējās domstarpības un strīdi, tostarp diskusija ap Jura Rubeņa garīgo darbību.

Pieņemot liberāļu pasaules uzskatu, rodas milzīga problēma - kuras Bībeles daļas uzskatīt par autentisku Dieva Vārdu, bet kuras tikai par tā laika ebreju domāšanas veida un tradīciju atspoguļojumu. Zūd jebkādi atskaites punkti, jo viss ir relatīvs un brīvi interpretējams - vienu Bībeles pantu var pieņemt kā patiesu Dieva Vārdu, citu pasludināt par novecojušu un laikmeta garam neatbilstošu. Beigās pazūd arī pats grēka jēdziens, līdz ar to vajadzība pēc Glābēja - Jēzus Kristus. Un tad jau var, kā kādā dziesmā dzied, “Dievam piezīmēt krūtis” un dēvēt Viņu par Māti, homoseksuālas attiecības saukt par Dieva radītām, svētīt viendzimuma laulības un līdzās Dieva pielūgsmei piekopt budisma un hinduisma garīgās prakses. Viss atbilstoši laikmeta garam un vērtībām.

Piecpadsmit LELB garīdznieki parakstījuši publisku vēstuli, kurā aicina savus amata brāļus uz “skata plašumu, teoloģisku daudzveidību un akadēmisko brīvību”, piebilstot, ka Jurim Rubenim “vairs nebija vietas Latvijas luterāņu Baznīcā tādēļ, ka viņš raugās uz dzīvi plašāk”. Kas gan normālam kristietim varētu būt iebilstams pret skata plašumu un akadēmisko brīvību? Tomēr jāsaprot, ka šie jēdzieni vēstules autoru izpratnē ir ar pavisam citu nozīmi. Nav runa par teoloģiskām diskusijām Baznīcas iekšienē, par tās vai citas Rakstu vietas teoloģisko izpratni. Nav runa arī par mūsdienīgu izteiksmes veidu un tehnoloģiju pielietošanu labākai Dieva vēsts uztverei un izplatīšanai sabiedrībā. “Skata plašums” šīs vēstules kontekstā ir kristīgās mācības atšķaidīšana ar citu reliģiju mācībām un praksēm, jo “visās jau ir kaut kas no Dieva”, tāpat aicinājums uz “kristīgu mīlestību, sapratni un toleranci” pret lietām, kuras Dievs sauc par grēku. Baznīcu tiek mēģināts padarīt par psihoterapijas un sociālās palīdzības iestādi, kurā toleranci jābauda visiem. Jo Dievs taču ir mīlestība…

Ir kristieši, kuru izpratnē Kristus ir labsirdīgs čomiņš, kas piever aci uz mūsu “mazajiem grēciņiem”.

Minētajā vēstulē arī teikts, ka LELB arvien vairāk attālinās no “Rietumu protestantiskajai kristietībai tuvās tradīcijas”. Kas liberāļu izpratnē ir šī “protestantismam tuvā tradīcija”? Tā paredz, ka Baznīcai jāiekļauj visu un visus, lai kas tie būtu un ko darītu. Pie kā noved šāda nepareizi saprasta tolerance pierāda Ziemeļvalstu un Vācijas galēji liberālo luterisko Baznīcu bēdīgā pieredze, kur laulāt viendzimuma pārus un ordinēt mācītāju amatos homoseksuāļus jau kļuvis par ikdienas normu, tajā pašā laikā vajājot un atņemot amata tiesības mācītājiem, kas atsakās to darīt. Savukārt kādreiz “visprotestantiskākajā” un ticības lietās liberālākajā Eiropas zemē Nīderlandē šodien zeļ un plaukst prostitūcija, homoseksuālisms un pedofīlija, ir legalizētas “vieglās” narkotikas un cilvēku nogalināšana eitanāzijā. Tās ir sekas Dieva Vārda un Dieva likumu klajai ignorēšanai, Kristus vietā visu vērtību centrā noliekot cilvēka baudu un iegribu apmierināšanu, nosaucot to par humānismu.

Dieva Vārds ir svēts un nemainīgs. Tāds tas bija, kad pasaule tika radīta, tāds tas paliks līdz Kristus otrajai atnākšanai un Pēdējai Tiesai. Mainās metodes un tradīcijas, bet Dieva likumi paliek nemainīgi. Kas to nesaprot un cenšas Dieva Vārdam pievienot vēl kaut ko, ir sātana pievilts. Minētās vēstules parakstītāji daudzu LELB mācītāju Dieva Vārdā balstīto nostāju nosauc par “klusi lienošo sektantisko teoloģiju”, bet LELB vadītājus par cilvēkiem, kuriem ir “deformēta izpratne par Evaņģēliju un kristietības būtību”. Nekaunīgi un ciniski patiesība tiek apgriezta kājām gaisā - tie, kas stingri pastāv uz Svēto Rakstu nemainīgā pamata, tiek pasludināti par sektantiem ar deformētu izpratni, bet tie, kas kristietību atšķaida ar viltus mācībām un praksēm - par progresīviem un domājošiem kristiešiem, kas gatavi Baznīcu atbrīvot no “viduslaiku žņaugiem”. Tas ir kārtējais sātana uzbrukums Baznīcai ar pašu Baznīcas ļaužu rokām, kuri to pat neapzinās. Viņiem šķiet, ka dara labu, progresīvu darbu.

4. LELB mācītājos un citos kristiešos, kas kritizē Rubeni, trūkst mīlestības un iecietības. Viņi ir naidpilni, agresīvi un neiecietīgi pret jebkuru atšķirīgu teoloģisku uzskatu. Tas nav Kristus garā.

Pēdējos gados ne vien Latvijā, bet visā pasaulē izplatās maldu mācība par to, ka Dievs ir tik absolūti mīlošs, kas nemaz nevar nepiedot visiem visu, tāpēc būtībā nav svarīgi, kā cilvēks dzīvo, bet tas, vai viņš tic Dievam. Šī tēze balstās uz nepareizi saprastu visiem zināmo patiesību, ka Dievs ir Mīlestība. Netiek ņemts vērā fakts, ka Dievs ir ne vien bezgala mīlošs, žēlsirdīgs un piedodošs Tēvs, bet arī visuma Valdnieks un taisnīgs Tiesnesis. Dievs ir absolūti svēts un Viņa svētuma taisnīgums prasa, lai ikviena grēka alga būtu nāve (Rom. 6:23). Dievs nevar ignorēt pats Savu svētumu un taisnīgumu, taču Viņš Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka atdevis Savu Dēlu, lai tas, būdams svēts un nevainīgs, nomirtu pie krusta un ar savu nāvi samaksātu par visas cilvēces un mūsu katra grēkiem. Tikai kopā ar Kristu ir iespējams izdzīvot Dieva Tiesā. Viņš ir Glābējs, neviens cits. Tie, kas pielūdz citus “glābējus” vai turpina apzināti dzīvot grēkā, paši noraida Dieva mīlestību. “Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! - bet nedarāt, ko Es saku?” - šādiem cilvēkiem jautā Kristus (Lūk. ev. 6:46).

Minētie 15 garīdznieki savā vēstulē raksta: “Mēs ticam, ka Kristus neizvirza mums formālus kritērijus, lai mēs kļūtu par Viņa sekotājiem, jo Dieva mīlestība ir nediskriminējoša un attiecas uz absolūti ikvienu cilvēku šajā pasaulē. Mēs ticam, ka sekošana Kristum nozīmē pieaugšanu mīlestībā, iecietībā, spējā saprast un pieņemt citam citu. Mēs ticam, ka Baznīcai ir jābūt drošai un ikvienam pieejamai vietai un videi, kura sniedz daudzveidīgas iespējas, formu un saturu”. Nebūs daudz kristiešu, kas nevarētu parakstīties zem šiem vārdiem. Tomēr te atkal ir darīšana ar jēdzienu pārgrozīšanu. Ar “daudzveidīgām iespējām, formu un saturu” diskusijas kontekstā netiek saprastas Baznīcas verbālo un vizuālo izteiksmes līdzekļu daudzveidība un formas, bet gan iecietība pret “pasaules dažādību un krāsainību”, tostarp dažādām maldu mācībām un grēcīguma izpausmēm pašā Baznīcā.

Samierināšanās ar visu? Arī ar grēku, samaitātību un maldu mācībām Baznīcā?

Taču Bībele māca pavisam ko citu. Tā saka, ka brāli, kas grēko, ir jāpamāca vienu, otru, trešo reizi, bet ja tas neklausa arī draudzei un atsakās atstāt savu grēka ceļu, tāds jāuzskata par nomaldījušos un jāizslēdz no draudzes (Mat. ev. 18:15-17). Un ne vien jāizslēdz - ar tādu vispār nav jābiedrojas un “nebūs kopā pat ēst” (1.Kor. 5:11-13). Arī šos vārdus teicis mīlošais Dievs. Svēto Rakstu pavēle ir nepārprotama - “izmetiet ļauno no sava vidus”. Ievērojiet, runa nav par neticīgajiem, bet tiem, kas dzirdējuši un zina Dieva Vārdu, tomēr apzināti izvēlas pretoties tam. Liberālā teoloģija šādu pieeju uzskata par “neiecietīgu”, uzskatot tās autoru apustuli Pāvilu par radikālu homofobu un sieviešu nīdēju, kura ideju īstenošana mūsdienu Baznīcā ir pretrunā humānismam un cilvēktiesībām. Tomēr sludināt vienīgi par Dieva mīlestību, neievērojot Viņa svētumu un taisnīgumu, ir Evaņģēlija sagrozīšana. Tā pati Bībele, kas saka, ka Dievs ir Mīlestība, saka arī : “briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā!” (Ebr. 10:31). Vienīgi tiem, kas piedzimuši no Dieva Gara un dzīvo Kristus žēlastībā, nav jābīstas no Dieva Tiesas.

Rubeņa domubiedri, apsūdzot savus oponentus mīlestības trūkumā un necieņā, paši rīkojas vēl necienīgāk, nemotivēti izsakot apgalvojumu, ka visi, kas nepiekrīt Rubenim, “paši ir dziļi traumatizēti, piedzīvojuši dažāda veida vardarbību un vairs nespēj izpausties citādi”. Pretinieku nomelnošana tomēr nav labākais aizsardzības paņēmiens. Vai gan patiesa mīlestība var izlikties neredzam, ka kāds brālis ir nonācis maldos un nodara kaitējumu pats sev un citiem? Vai daudz lielāka mīlestība nav tādam to pateikt atklāti, lai cik sāpīgi tas būtu? Protams, mums visiem - kā sekulārajā, tā kristīgajā sabiedrībā - pietrūkst savstarpējas mīlestības, iecietības un tolerances. Bet ne par to ir runa. Rubeni Baznīca nav ne nolādējusi, ne nodevusi “elles ugunij”. Vēl ir Dieva žēlastības laiks arī viņam. Taču tas var notikt vienīgi tad, ja Juris sapratīs savus maldus un atgriezīsies uz patiesības ceļa. Kristiešiem, kas to apzinās, ir jāturpina lūgt par Juri Rubeni, bet jo īpaši par tiem, kurus viņa mācība novedusi dziļos garīgos maldos. Varbūt Dievs Savā žēlastībā dos viņiem saprašanu, spēku un laiku atgriezties.

5. Juris Rubenis ir Mārtiņa Lutera Reformācijas turpinātājs. Ir pienācis laiks jaunai Baznīcas reformai, jo daudzas senās dogmas ir novecojušas un neatbilst 21.gadsimtam.

Lūk, kā - izrādās Evaņģēlijs ir novecojis, Kristus kļuvis nemoderns, bet Dievs pārtapis bezpersoniskā visuma enerģijā! To visu samiksējot ar citu reliģiju mācībām un liberālisma ideoloģiju pasaulei tiek piedāvāta “jauna Reformācija”. Vislielākais cinisms pašreizējās diskusijās par Jura Rubeņa garīgo darbību ir mēģinājums viņa personību un darbu salīdzināt ar Mārtiņu Luteru un Baznīcas Reformāciju 16.gadsimtā. Luters atjaunoja sākotnējo Kristus mācību Baznīcā, kas gadsimtu gaitā bija piesārņota ar dažādiem uzslāņojumiem, bet Rubenis gluži pretēji - piesārņo Kristus mācību ar “jauninājumiem un “papildinājumiem”. Reformācija atveda Baznīcu atpakaļ pie tās pamatiem - Rubeņa mācība ved cilvēkus no šiem pamatiem projām. Tiesa, ne visi Rubeņa atbalstītāji piekrīt tik radikālam viedoklim par Juri kā jaunu Mārtiņu Luteru un arī pats Juris, iespējams, noraidītu šādu tēzi. Tomēr šīs absurdās teorijas tikai pierāda, kādu sajukumu cilvēku prātos var radīt mācība, kas nebalstās vienīgi uz Kristu.

Kristus (attēlā labajā pusē) Rubeņa Elijas namā
“brālīgi” sadzīvo ar Budu un indiešu dievībām (attēlā kreisajā pusē).

Maldu mācību graujošo ietekmi ilustrēsim ar kādas jūsmīgas Rubeņa fanes rakstīto sociālajos tīklos. Uz viņas sajūsmu par Rubeni kā “viedu cilvēku”, kurš sludina tautai “dzīvu vēsti”, kāda kristiete pamatoti norādīja: “Dzīva vēsts ir Kristus Evaņģēlijs! Ar meditāciju neviens pie Dieva netiks”. Atbilde bija: “Tā domā viduvējības, bet Rubenis ir mūsdienu izcilākais domātājs. Pasaule gaida Dieva sūtņus. Dievam arī tagad vajag svaidītus cilvēkus. Un tāds ir Juris Rubenis. Ticu, ka kādreiz būs JURA EVAŅĢĒLIJS, kas sarakstīts Dieva Gara vadībā. Grāmata nepieciešama tiem, kurus Dievs pārcēlis augstākā klasē un kuri spēj iet līdzi laikam.” Te nu, kā saka, komentāri lieki. Klasisks piemērs kā rodas jaunas sektas un kulti. Varētu pasmieties, bet diemžēl šī kundze tā patiesi domā un viņa nav vienīgā.

****

Jura Rubeņa atkāpšanos no tradicionāli kristīgā ceļa iezīmēja viņa 2008.gadā izdotā grāmata “Ievads kristīgajā meditācijā”, bet tā kulminācija bija 2016.gadā prezentētā grāmata “Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss”. Par pēdējo grāmatu šoreiz nerunāsim, jo visi tajā paustie nekristīgie maldi iztirzāti mūsu publicētajā Jāņa Biķa apcerē (lasiet ŠEIT un ŠEIT). Lai arī Rubeņa oponentiem tiek pārmests, ka tie kritizē grāmatu to neizlasījuši, jebkuram Dieva Vārdu pārzinošam kristietim pietiek ar spilgtajiem citātiem no tās, lai saprastu, no kāda gara tie nāk. Var jau teikt, ka citāti ir izrauti no plašāka konteksta, tomēr pats to saturs nepārprotami parāda, ka to autors nav Dieva, bet kāds svešs gars.

Domājot par Rubeņa “kristīgo meditāciju”, nevajadzētu uzķerties uz vārda “kristīgs”. Meditācija ir kristietībā pazīstama un sen lietota prakse, taču Rubeņa piedāvātajai ar to maz kopīga. Ar meditāciju kristietībā parasti saprot Svēto Rakstu padziļinātu apceri, garīgas pārdomas par Dieva Vārdu un Dieva darbu kristieša dzīvē. Savukārt seno kristīgo Baznīcu piekoptā kontemplatīvās meditācijas būtība ir pilnīga iegrimšana Dieva klātbūtnē, intīma personīga sastapšanās ar Radītāju. Rubeņa piedāvātajā meditācijā šī kontemplatīvā puse gan ir klātesoša, taču sajaukumā ar hinduisma, zenbudisma un citu Austrumu reliģiju garīgajām praksēm, kur svarīgs ķermeņa stāvoklis, sēdēšanas poza un mantru daudzkārtīga atkārtošana, atslēdzot prātu un novedot cilvēku transā. Šāda veida meditācijā diez vai var sastapt Bībeles Dievu, bet gan ko gluži pretēju - garu, kas darbojas nepaklausības bērnos (Efez. 2:2).

Dieva žēlastības dāvanu neviens nevar nopirkt vai nopelnīt ar darbiem. Savukārt Juris Rubenis piedāvā nemitīgu sevis pilnveidošanas un garīgas izaugsmes praksi, ar personīgām pūlēm un darbību cenšoties panākt lielāku garīgumu un tuvību Dievam. Tādejādi Kristus upuris kļūst lieks un nevajadzīgs. Grūti saprast, kā to var neredzēt un nesaprast pat cilvēki, kas gadiem ilgi bijuši Baznīcā un pazīstami kā patiesi Dieva bērni. Atbalstu un pateicību Rubenim parakstījuši 93 garīdznieki un sabiedriskie darbinieki. Ka to darījuši Torņkalna Lutera draudzes locekļi un mācītāji, nav pārsteigums, jo tie visi ir Rubeņa garīgie skolnieki, un šajā draudzē notiek gan Rubeņa meditācijas vakari, gan eneagrammas pētīšanas kursi un citas ezotēriskas izdarības. Tāpat nav jābrīnās par LU Teoloģijas fakultātes liberālo mācībspēku un tikpat liberālās trimdas luterāņu Baznīcas mācītāju parakstiem. Taču dažu vēstules parakstītāju personības gan šokēja visus, kas viņus pazīst tuvāk.

Vēstules teksts tiešā veidā nerunā par Rubeņa uzskatiem un mācību, bet izsaka pateicību par viņa paveikto. Iespējams tāpēc vēstuli parakstījuši vairāki cilvēki, kuru atbalstu Rubenim grūti saprast. Parakstītāju vidū ir luterāņu mācītājs Māris Ludviks, adventistu mācītājs Ģirts Rozners, baptistu mācītājs Jānis Balodis, publicists un baptistu draudzes loceklis Otto Ozols, Platones Kristiešu centra pārstāve Sabīne Sīle-Eglīte, Latvijas metodistu bijusī superintendante Gita Medne. Par dažiem no viņiem gribētos teikt - neiespējami. Šie cilvēki līdz šim tika uzskatīti par stingri uz bibliskiem pamata stāvošiem kristiešiem, tāpēc nevarēja nesaprast, ka šī vēstule nav tikai pateicība Jurim par paveikto, bet atbalsts viņa pašreizējai darbībai un mācībai. Arī dzejniece Anda Līce Rubeņa aizstāvības rakstā laikrakstā “Latvijas Avīze” atklāj, ka kādreiz domājusi tāpat kā Rubeņa kritiķi, taču tagad dzejniece uzskata, ka arī citas reliģijas var vest pie Dieva, ka kristīgajai Baznīcai nav tiesības vienīgajai izskaidrot Svētos Rakstus, ka centieni turēties pie Dieva Vārda patiesības ir “jauna elkdievība”, ka Rubenis cenšas kristiešu domāšanu ievadīt “dziļākā gultnē”, bet tie, kas tam pretojas, ir “kristīgie fanātiķi”.

Savā rakstā Anda Līce pazobojas arī par kristiešu bailēm, ka kāds “samaitās viņu ticību”. Tā nav tiesa, jo patiesu kristiešu ticība balstās uz stipra pamata - Jēzus Kristus Evaņģēlijā. Tomēr daudziem sāp sirds, ka tādas mācības, kā Rubeņa sludinātā, pieviļ simtiem cilvēku un aizvilina tos prom no patiesā Evaņģēlija, tātad - no Dieva. Šajā kontekstā dīvaina šķiet LELB bīskapu nostāja, kas diskusijās par Rubeņa mācību iesaistās nelabprāt, ļaujot Rubenim brīvi turpināt savu darbību kā luterāņu teologam. Tikai atsevišķi mācītāji, kas nu kļuvuši par Rubeņa fanu uzbrukumu objektu, uzdrošinās iebilst šādai nesaprotamai tolerancei. Tiesa, zinoši cilvēki apgalvo, ka arī arhibīskapam Jānim Vanagam neesot sveša tieksme uz ezotērisku misticismu, tomēr līdz šim vismaz publiskajās uzstāšanās reizēs viņš ir stingri turējies pie Dieva Vārda pamata. Šobrīd 15 LELB garīdznieki aicina Rubeņa oponentus uz publisku diskusiju, lai gan pirms tam Rubenis atteicās no jebkādas diskusijas par savas mācības aspektiem. Tāpēc domājams, šis aicinājums ir vien viltīgs manevrs, lai rosinātu radikālas pārmaiņas luteriskās Baznīcas mācībā un praksē. Ka tas ir tā, var spriest no šo garīdznieku vēstules, kurā viņi atklāti pauž apņēmību pretoties LELB vadības konservatīvajam kursam. Arī Rubeņa herēzes šūpulis - Rīgas Lutera draudze devusi līdzīgus mājienus, pieļaujot pat iespēju izstāties no LELB un pievienoties liberālajiem trimdas luterāņiem. Vai Latvijas Evaņģēliski luteriskajai Baznīcai draud šķelšanās?

“Laikmeta zīmes” gribētu, lai mūsu viedoklis tiktu saprasts pareizi. Rubenim nevar pārmest to, ko viņš māca savā Elijas namā un Integrālās izglītības institūtā, jo demokrātiskā valstī ikvienam ir tiesības brīvi paust savu viedokli un mācīt, ko vien viņš vēlas. Rubeņa vaina ir tā, ka savu mācību un meditatīvo praksi viņš saista ar kristietību, tā maldinādams cilvēkus. Taču tā vairs nav kristietība, bet Kristus + Buda + hinduistu dievi + Austrumu garīgās prakses. Pēc šāda pseidogarīguma sabiedrībā ir liels pieprasījums, jo cilvēki kaut neapzināti vēlas remdēt garīgās slāpes, kas viņos mīt. Diemžēl mūsdienu cilvēks ir gatavs noticēt visam - horoskopiem, ekstrasensiem, dziedniekiem, zīlniekiem, burvjiem, NLO, dažādām sazvērestības teorijām, pat bezpersoniskam augstākam spēkam un kosmiskai visuma enerģijai, tikai ne Bībeles Dievam un Kristus Evaņģēlijam. Lai arī Rubeņa garīgie skolotāji ir katoļu mūki Lorens Frīmens un Ričards Rors, pati Romas Baznīca, vismaz Latvijā, šo mācību noliedz un uzskata par herēzi. Bēdīgi, ka tieši protestantiskā luterāņu sabiedrība ar šiem maldiem tā aizrāvusies.

Lai kā notikumi attīstītos, tiem nevajadzētu mūs pārsteigt. Pravietojumi un atklāsmes par pēdējo dienu Baznīcu saka, ka pienāks laiks, kad liberāli tolerantā valsts varas atzītā “baznīca” savos saietos “ekumeniskā vienotībā” lūgsies kopā ar citu reliģiju pārstāvjiem, ka tajā tiks atmests grēka jēdziens, ka šī “baznīca” brīvi mainīs un interpretēs Dieva Vārda patiesības, atbilstoši cilvēka vēlmēm un iegribām, un ka tā būs cieši savijusies ar laicīgo varu. Savukārt visi patiesie kristieši, neatkarīgi no konfesijas, kas gribēs pielūgt vienīgi Kristu un dzīvot atbilstoši Dieva Vārdam, tiks vajāti kā reliģiski fanātiķi un ekstrēmisti. Šis laiks pamazām tuvojas. Bet Dieva Vārds saka: “Kas pastāv līdz galam, taps izglābts!”

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2018/03/06/rubena-sagas-jauna-sezona%e2%80%a6/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.