- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

11.nodaļa – Latvija Televīzija to dienu atmiņās (1.daļa)

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2018. gada 19. februāris 07:00 sadaļā Atmiņu ceļos

Lai arī biju lepns strādāt tik prestižā uzņēmumā kā LPSR rūpniecības flagmanis “VEF” (par to lasiet 9.nodaļā), gadiem ejot monotonais darbs pie konveijera sāka piegriezties. Klausoties Rietumu radiostacijas, laiku pa laikam iedomājos, cik labi būtu pastrādāt kādā radio vai televīzijas studijā pie studijas magnetofoniem, montējot raidījumus vai laižot tos ēterā. Patiesībā tie bija tikai tādi romantizēti sapņi par darbu radio vai televīzijā, jo par šī darba specifiku es tolaik neko daudz nezināju. 1987.gada sākumā kādā avīzē pamanīju sludinājumu, ka Latvijas Televīzija meklē videoinženierus. Inženieris es nebiju, taču zināju, ka ar šo vārdu bieži vien apzīmē jebkuru, kas apkalpo videoaparatūru. Nolēmu riskēt un pieteikties darbam televīzijā. Galu galā biju taču beidzis G.Gailes (VEF) tehnisko skolu un formāla radiotehniķa izglītība man bija.

Devos un LTV kadru daļu, kas tolaik atradās Āgenskalna baptistu draudzei atņemtajā īpašumā Mārupes ielā 14/16. No turienes tiku nosūtīts uz televīzijas galveno ēku L.Laicena ielā (tagad Lielā Nometņu iela) 62. Tobrīd televīzijas Videoierakstu ceha (tā šo struktūrvienību tolaik sauca) priekšnieks Agris Markuss atradās atvaļinājumā, tāpēc mani pieņēma viņa vietas izpildītājs. Īsumā tiku iepazīstināts ar darba specifiku, ievests vairākās aparātu telpās. Lielie padomju lenšu videomagnetofoni “Kadr”, kas telpas pustumsā spīdināja neskaitāmās lampiņas un mērierīces, atstāja fascinējošu iespaidu un šķita grūti apgūstams tehnikas brīnums. Kā lai atceras visu šo daudzo elektronisko bloku un mērierīču nozīmi? Vēlāk gan izrādījās, ka tik traki tas nemaz nav, un apgūt konkrētajai darbavietai nepieciešamo zināšanu un iemaņu minimumu iespējams salīdzinoši ātri.

Šajā baptistu draudzei atņemtajā ēkā Mārupes ielā 16 padomju gados atradās Latvijas Televīzijas administratīvās telpas, tostarp Kadru daļa. Attēla kreisajā malā redzams slīps koridors,
kas savienoja šo ēku ar bijušo Āgenskalna baptistu baznīcu - tā saukto LTV “C” studiju,
kurā tika filmēti koncerti un gandrīz visi izklaidējošie raidījumi.

Pirms došanās uz televīziju biju nedaudz nobažījies, vai varēšu šo darbu dabūt. Padomju Savienībā televīzija bija viens no ideoloģiskās cīņas ieročiem un tās darbinieki - ideoloģiskā lauciņa čakli kopēji. Lai gan pieteicos tīri tehniskam darbam, manas saspringtās attiecības ar VDK (par to lasiet 7.nodaļā) varēja būt šķērslis strādāt tik ideoloģiskā iestādē, kāda bija Latvijas Televīzija. Tomēr viss gāja gludāk nekā cerēts - man tikai vajadzēja nokārtot formalitātes ar kadru daļu un saņemt darba apliecību, tad varēju sākt pildīt amata pienākumus. Ar jauno priekšniecību gan vienojāmies, ka tas notiks ne ātrāk kā pēc mēneša, jo vispirms vajadzēja nokārtot saistības ar iepriekšējo darba vietu rūpnīcu “VEF” un kādu nedēļu izbaudīt brīvību. Pēc tam gan drīkstēju sevi saukt par pilntiesīgu Latvijas Televīzijas darbinieku.

Strādāt Latvijas Televīzijā sāku 1987.gada maijā. Pirmajā nedēļā apguvu dažādus noteikumus, formulārus un instrukcijas. Lai dzīve neliktos pārāk salda, nedēļas nogalē mani norīkoja talkā Videotēkas meitenēm. Mans uzdevums bija no videolenšu noliktavas, kas atradās ēkas pagrabstāvā, ar ārējo kravas liftu videolentes nogādāt attiecīgajā stāvā un iznēsāt pa aparātu telpām. Laicena ielas ēka ir diezgan sena, tāpēc tur sastopami dažādi pakāpieni, koridoru līkumi un citi šķēršļi, kuru dēļ pārvietot lentas ar ratiņiem nebija iespējams. Divas dienas, ko pavadīju šajā darbā, noskraidījos beigts. Tā kā mans darba laiks tajā nedēļā bija astoņas stundas dienā, VEF iegūtās proletāriskās pašapziņas vadīts pulksten 17.00 paziņoju, ka mana darbadiena beigusies. Šāda “nekaunība” pamatīgi šokēja Videotēkas meitenes, jo darbs līdz galam nebija padarīts. Tikai vēlāk sapratu, ka tik radošā iestādē kā Latvijas Televīzija, runas par normētu darba laiku tika uztvertas kā liela nepieklājība.

Kreisajā pusē - vecās Latvijas Televīzijas ēkas ieeja, pa kuru es ik rītu devos uz darbu;
labajā pusē - vecais televīzijas tornis Āgenskalnā.

Vēlāk tiku nozīmēts pastāvīgā darbā vienā no tolaik divām videotehnikas telpām, kas nodrošināja LTV ēteru. Mūsu pamatdarbs sākās līdz ar TV programmas sākumu četros piecos pēcpusdienā un parasti beidzās ap pusnakti. Taču vēl pirms tam dienas laikā no vienas videolentes otrā tika kopēti materiāli, kurus vakarā bija paredzēts laist ēterā. Tolaik ētera programma tika dublēta no diviem videomagnetofoniem vienlaicīgi. Ja viens magnetofons izgāja no ierindas, ēterā momentā palaida otru. Lai skatītājs neko nemanītu, raidījuma sākumā abi videomagnetofoni tika sinhronizēti no pults, līdz skaņa un bilde abiem bija pilnīgi sinhrona. Līdzīgi pāreja no magnetafona uz magnetafonu notika arī tad, ja raidījums bija garāks nekā videolentes garums un tā nobeigums atradās citā lentē.

Tā kā televīzija strādā septiņas dienas nedēļā, darbs norit pēc noteikta grafika. Videoierakstu cehā tas bija ļoti izdevīgs. Pamīšus strādāja divas darbinieku maiņas. Vienu nedēļu bija jāstrādā no pirmdienas līdz trešdienai un tad atkal sestdien un svētdien, bet ceturtdiena un piektdiena bija brīvas. Otrā nedēļā viss notika pretējā secībā. Vienas maiņas ilgums bija 12 stundas. Oficiālajās svētku dienās uz darbu bija jānāk tikai tiem, bez kuriem nekādi nevarēja iztikt. Pārējie varēja atpūsties, lai valstij nebūtu viņiem jāmaksā dubulta alga, kā to noteica likums. Pusdienu laiks bija iekļauts darba stundās, taču katrā aparātu telpā strādāja vairāki cilvēki un pusdienās gāja pēc kārtas. Mūsu ētera videotehnikas telpā bijām trīs darbinieki, tādēļ drīz vien sapratām, ka nav vērts katru vakaru visiem sēdēt līdz ētera beigām, ja ar pienākumiem lieliski var tikt galā divatā. Sastādījām grafiku un, kad priekšniecība bija aizgājusi mājās, arī viens no mums devās izbaudīt vakara atpūtu, kamēr pārējie divi palika strādāt.

Videotehnikas aparātu telpa. Mūsu ētera telpā bija trīs šādi videomagnetofoni.
Apmēram tā izskatījās gandrīz visas videoiekārtu aparāttelpas Āgenskalna studijā.

Tolaik vecākie kolēģi mēdza jaunajiem darbiniekiem sarīkot nelielas ugunskristības, lai redzētu, kā tie tiek galā negaidītās situācijās. Tas, piemēram, varēja būt kāds slepus izņemts videomagnetofona bloks, kas neļāva ierīcei normāli darboties. Jauniņajam tad nu vajadzēja tikt ar problēmu galā. Cits pārbaudes veids bija darbs saspringtā gaisotnē. Par lielāko pārbaudījumu tika uzskatīta raidījumu montāža pie leģendārās televīzijas režisores Brigitas Vīnšteines. Šī režisore strādāja dažādos žanros - no nopietnās mūzikas un deju uzvedumiem līdz vieglajai estrādes mūzikai. Viņa bija profesionāls un ārkārtīgi prasīgs cilvēks, taču arī bezgala nervoza, kas reizēm izpaudās nesavaldīgos izteicienos un dažkārt arī nesavaldīgā rīcībā. Kolēģus, kas nespēja sekot viņas augstajiem standartiem, režisore varēja rupji nolamāt, un bija gadījumi, kad kādu nelaimīgo tika mēģināts pārmācīt arī fiziski. Saprotams, ka ar tik viegli aizkaitināmu kolēģi īsti strādāt negribēja neviens.

Mana pirmā un vienīgā montāža ar Vīnšteini beidzās bez nopietniem ekscesiem. Vēlāk mums izveidojās itin normālas attiecības, jo dvēselē Vīnšteinas kundze bija dziļi vientuļš cilvēks. Vismaz man tā šķita. Zinot, ka esmu kristietis, viņa dažkārt sāka ar mani sarunas par garīgām tēmām. Režisore meklēja Dievu, taču, iespējams, centās Viņu atrast kādā neapjaustā un nenoformulētā garīgumā, nespējot saprast, ka vienīgais, kas spēj sniegt piepildījumu viņas dvēselei, ir Jēzus Kristus. Iepazīstināju Vīnšteini ar tolaik populāro mācītāju Gunāru Lagzdiņu un viņiem bija vairākas nopietnas sarunas. Laikam gan režisore līdz galam tā arī neiepazina savu Glābēju, jo labprātīgi šķīrās no šīs dzīves. Viņas nesavaldīgā rakstura dēļ ar režisori atteicās strādāt gandrīz visi televīzijas darbinieki. Vīnšteine faktiski palika bez darba, kas viņai bija smags trieciens. Varbūt tieši tāpēc dzīves pēdējos gados Vīnšteines kundzes personība krietni mainījās - viņas raksturs kļuva daudz pazemīgāks.

Taču atgriezīsimies tālajā 1987.gada vasarā. Televīzijā biju nostrādājis jau vairākus mēnešus, kad pienāca 23.augusta novakare. Tikai pirms pāris mēnešiem - 14.jūnijā - Rīgā bija notikusi pirmā plašākā pretpadomju demonstrācija pēckara Latvijas vēsturē, kad cilvēktiesību grupa “Helsinki - 86″ organizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa 1941.gada deportācijas upuriem. Šī Padomju Latvijas dzīvē nepieredzētā akcija izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā. Un nu Molotova - Ribentropa noziedzīgā pakta parakstīšanas gadadienā - 23.augustā - helsinkieši atkal aicināja uz protesta demonstrāciju pie pieminekļa. Šādu notikumu nedrīkstēja laist garām un, darba kolēģu mudināts, es devos savām acīm skatīt Atmodas sākumu Latvijā. Tolaik gan par tādu Atmodu neviens vēl nerunāja.

Cilvēki Rīgā pirmoreiz protestē pret Molotova-Ribentropa paktu un tā traģiskajām sekām Latvijai.

Pie pieminekļa vēroja notiekošo bija sapulcējies krietns ļaužu pūlis. Pieminekli apjoza miliču ķēdes, bet ielas malā novietoti stāvēja dzeltenie pilsētas “Ikarus” autobusi. Pūlī varēja manīt vīrus “pelēkos vadmalas svārkos”, kuru izskats nepārprotami liecināja par piederību zināmai iestādei. Uz kanāla tiltiņa satiku Sarmu Ginteri, kuru pazinu no Mateja draudzes laikiem (lasiet 8.nodaļu). Viņa pastāstīja, ka Helsinku grupa ir čekistu bloķēta Ginteru dzīvoklī turpat Padomju (tagad Z.A.Meierovica) bulvārī, un piedāvāja pacelt kādu no iepriekš sagatavotiem plakātiem, kas bija paslēpti Bastejkalnā. Man tomēr nācās atteikties, jo tobrīd formāli atrados darbā, un ja tiktu aizturēts, nepatikšanas būtu lielas. Biju iepriekš izdomājis - ja sāksies nekārtības un mani aizturēs, mēģināšu tikt cauri ar televīzijas darbinieka apliecību, sakot, ka atrodos šeit darba uzdevumā. Todien notikuma vietā strādāja vairākas LTV brigādes gan no “Panorāmas”, gan citām redakcijām. Cilvēku vidū varēja manīt politisko komentētāju Mavrika Vulfsona, Edvīna Inkēna un citu televīzijas darboņu sejas.

Attēlā augšā - cenšoties padzīt protestētājus, “Ikarus” autobusu izplūdes gāzes indē cilvēkus;
attēlā apakšā - milicijas darbinieki un čekisti arestē aktīvākos protestētājus.

Saprotot, ka helsinkieši nenāks, cilvēki mēģināja ziedus pie Brīvības pieminekļa nolikt paši. Kurš spēja izlauzties cauri miliču ķēdei, varēja tikt līdz piemineklim, taču daudzus aizturēja privātā ģērbti čekisti un aiz rokām un kājām vilka uz savām automašīnām. Lai izklīdinātu pūli, tika iedarbināti dzelteno autobusu dzinēji, kas no izpūtējiem vēla ārā melnus, smirdīgus dūmus. Vēlāk čekisti sāka pūlī tvarstīt cilvēkus ar fotoaparātiem un videokamerām, kas centās iemūžināt varas represijas. Kad cilvēki devās prom no pieminekļa, daudzi tika brutāli aizturēti Raiņa bulvārī pie Inženieru ielas, kur atradās lieli milicijas spēki. Arī manas draudzes mācītāja nepilngadīgo meitu ievilka mašīnā un nogādāja milicijas iecirknī. Es devos projām caur Vecrīgu un laimīgi atgriezos televīzijas studijā, kur pastāstīju kolēģiem par redzēto un vēlāk mēs kopīgi noskatījāmies “Panorāmas” klaji nosodošo sižetu par šo notikumu.

Čekisti un milicija aizturēja kā patiesus demonstrantus, tā arī cilvēkus, kas vēlējās nolikt ziedus.

Strādājot Āgenskalnā, reizēm tiku nozīmēts darbā arī citās videotehnikas telpās, kad vajadzēja aizvietot kādu saslimušu kolēģi. Visbiežāk nācās strādāt raidījumu noskatīšanās telpā, kur radošie darbinieki skatījās gan safilmēto izejmateriālu, gan jau samontētos raidījumus. Tieši te dabūju iepazīties, kā darbojas padomju cenzūra. Vislielākie cietēji parasti bija raidījumu “Varavīksne” un “Zaķusalas ritmi” veidotāji. Alda Ermanbrika un Jāņa Rušenieka “Varavīksne” bija popmūzikas raidījums, kas līdzās latviešu estrādei rādīja arī no ārzemju televīzijām pārkopētus mūzikas ierakstus. Protams, licences šādai rādīšanai nebija, taču daudz bīstamāka partijas funkcionāriem šķita šo klipu “graujošā” ietekme uz padomju jauniešu morāli. “Varavīksnes” autori diezgan regulāri dabūja pa biksēm. Savukārt “Zaķusalas ritmi” bija parodijraidījums ar jau tolaik populāro Andreju Volmāru, kurā tika izsmietas gan pašas televīzijas, gan padomju sistēmas neizdarības, tāpēc pēc raidījuma nereti TV priekšnieku kabinetos atskanēja zvans no augšas un raidījuma veidotāji kārtējo reizi palika bez prēmijas.

Kreisajā pusē - “Varavīksnes” veidotājs Aldis Ermanbriks darba kabinetā Āgenskalna studijā;
labajā pusē - Andrejs Volmārs humorraidījumā “Zaķusalas ritmi”
1987.gadā.

1988.gada vasarā tiku nosūtīts uz jauno TV studiju Zaķusalā, kas vēl tikai tika iekārtota. Sāku strādāt daudzfunkcionālā aparātu telpā, kur bija gan lielais studijas videomagnetofons, gan VHS sistēmas amatieru videomagnetofoni. Principā šī bija videomateriālu noskatīšanā telpa, tomēr te notika arī raidījumu kopēšana uz VHS kasetēm un videoierakstu noskatīšanās VHS sistēmā. Trūkstot profesionālam aprīkojumam, 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā LTV daudz izmantoja ar amatieru kamerām filmētus sižetus. Līdzās manam “kabinetam” atradās otra aparātu telpa, kurā no VHS un citiem amatierformātiem ierakstus kopēja uz profesionālām lentēm. Abās telpās caur speciālu aparatūru notika arī video sistēmu transkodēšana, jo VHS kameras un magnetofoni galvenokārt darbojās PAL sistēmā, kamēr Latvijas televīzija, tāpat kā visas PSRS un Austrumeiropas televīzijas, raidīja SECAM sistēmā. Dažkārt nācās kodēt materiālus arī no amerikāņu NTSC sistēmas.

Vēlāk manas aparātu telpas tehniskajam aprīkojumam pievienojās firmas “Bosch” lenšu videomagnetofons. Tās nebija lielās un smagās videolentes, kādas lietoja PSRS, bet jaunākas paaudzes krietni mazākas lentes un studijas magnetafons, kādus izmantoja Rietumvalstīs. Latvijas televīzijā bija tikai pāris “Bosch” mobilo videoaparātu ar videokamerām izbraukuma filmēšanai, kā arī pāris studijas videomagnetofonu, no kuriem viens nonāca manā rīcībā. Vecajā studijā “Bosch” tehniku izmantoja tikai dažu raidījumu, piemēram, “Panorāmas” vai pirmo videoklipu filmēšanai un montāžai, taču LTV aprīkojumā pamazām ienākot “BETACAM” sistēmas tehnikai, šos magnetofonus turpināja ekspluatēt arī citu raidījumu sagatavošanai, un pie manis tad nu nāca noskatīties safilmēto materiālu.

Vācu firmas “Bosch” videomagnetofons, ar kādu strādāt nācās arī man.

LTV videoiekārtu telpā Nr.15 nostrādāju līdz pat 90.gadu vidum. Jāteic, darbs šeit nesa arī finansiālu labumu. Oficiālā alga tolaik bija visai pieticīga, taču darba vieta, kurā pieejams VHS videomagnetofons, deva stabilus papildus ienākumus. Padomju ēras norieta gados atveroties dzelzs priekškaram, daudzi televīzijas radošo profesiju pārstāvji sāka braukt uz dažādām pasaules zemēm, kur vien dzīvoja latvieši. Saprotama bija viņu vēlme paņemt līdzi kaut ko no pašu radītā, tāpēc to bija jāieraksta VHS kasetēs. Oficiāli to izdarīt nevarēja, jo Padomju Savienībā autortiesības neeksistēja un režisori un redaktori skaitījās vien algots darbaspēks. Visas tiesības uz raidījumiem piederēja valsts televīzijai. Tāpēc radošie meklēja palīdzību pie manis un par godīgu samaksu kārotais raidījums tika iekopēts kasetē. Zinu, ka daži tādēļ nabagāki nekļuva, jo ierakstīto veikli iztirgoja ārzemju tautiešiem par cieto valūtu. Taču bija arī tādi, kas kādu raidījumu vēlējās saglabāt vienkārši piemiņai vai kādam uzdāvināt.

Videoiekārtu telpa Nr.15 - mans darba “kabinets” Zaķusalas TV ēkas 3.stāvā.

Jāteic, šis darbiņš nebija bez riska, jo televīzijas vadība manīdama, ka notiek kas nelāgs, bija aizliegusi raidījumus kopēt uz VHS kasetēm. Tas tāpēc, ka daži trimdas censoņi, nopirkuši LTV raidījumus no viesos esošajiem televīzijas darbiniekiem, pēc tam tās uz nebēdu tiražēja un tirgoja trimdas zemēs. Šis fakts bija nonācis ausīs televīzijas vadībai. Aizliegums gan man netraucēja turpināt šo rūpalu, tikai vajadzēja būt mazliet uzmanīgākam. Ar videokasešu kopēšanu nopelnīju lielu daļu no saviem kāzu izdevumiem nepieciešamās summas. Bez šīs nodarbes sakrāt naudu būtu bijis daudz grūtāk. Tiesa, priekšniecība vēlāk izdomāja, kā ar šo lietu nopelnīt pašai televīzijai, konkrēti Videoceham. Ja kāds ceha darbinieks atveda klientu, kam vajadzēja to vai citu ierakstu, tādam pienācās noteikti procenti no samaksātā, bet pārējais iegūla ceha kopējā kasē. Vēlāk gan šis bizness apsīka - nebija vairs tik liela pieprasījuma, turklāt LTV sāka piedāvāt šādu pakalpojumu oficiāli.

Attiecības ar darba kolēģiem un priekšniecību man bija normālas. Sākumā piedalījos visās kolēģu sveikšanās tāpat kā visi, vienīgi no alkohola atturējos. Šai niansei bija sava loma vēlāk, kad pārcēlāmies uz Zaķusalu. Zinādami, ka alkoholu nelietoju, kolēģi pārtrauca mani aicināt piedalīties kopīgās kolēģu sveikšanās. Var jau viņus saprast, jo galvenā dāvana šādās reizēs bija alkohola pudele. Izņēmums bija lielākas jubilejas un godi, kad arī dāvanas bija lielākas. Iespējams, kādu traucēja tas, ka esmu kristietis. Bija viens kolēģis, it kā citādi normāls cilvēks, pat korī dziedāja, tikai viena nelaime - par daudz lietoja rupjus izteicienus un nekādi nespēja atturēties no alkohola. Pamanīju, ka viņš pret mani sācis dīvaini izturēties, pat nesveicina. Nevarēju saprast, kur ir problēma, līdz cits kolēģis paskaidroja - cilvēks niknojas par to, ka atradies kāds, kurš spēj atturēties no grādīgā, kamēr viņam tas nekādi nesanāk. Jāteic, Videoierakstu daļas darbiniekiem kārdinājums ar alkoholu bija lielāks nekā citiem televīzijā, jo magnetofonu galviņu tīrīšanai mums regulāri tika izsniegts spirts.

Ar spirtu televīzijas tehniskie darbinieki ne vien tīrīja aparatūru, bet reizēm lietoja arī iekšķīgi.

Ar alkoholu televīzijā klājās visai interesanti. Oficiāli nekas tāds darba laikā nedrīkstēja notikt, tomēr alkohols tika lietots gan redakcijās, gan tehnisko iekārtu telpās. Lielākoties tas notika vakaros, kad priekšniecība bija prom. Vienīgais noteikums - iedzeršana nedrīkstēja traucēt darbu. Bija gadījumi, kad kādu pārlieku iesviķojušu darbarūķi aizsūtīja mājās, bet dažam pēc ilgstošas auklēšanās darbu nācās arī atstāt. Uz paša vēlēšanos, protams. Tomēr televīzijā bija arī speci, kas pat pamatīgās promilēs demonstrēja augstāko pilotāžu un bez problēmām darīja savu darbu. Vienubrīd Videotehnikas daļas priekšnieks Agris Markuss, kurš pats ar alkoholu neaizrāvās, bija pasācis saviem darbiniekiem rīkot kopīgas pasēdēšanas pirtī, kas atradās necilā mājelē aiz televīzijas. Viņš laikam domāja šādi veicināt kolektīva saliedēšanu, taču praksē sanāca kolektīva apdzirdīšana. Pēc šādiem pasākumiem otrā dienā nereti varēja dzirdēt, cik kurš izdzēris un kur kurš nolūzis. No malas to bija diezgan nožēlojami klausīties, taču, paldies Dievam, man kā nedzērājam šī “saliedēšana” gāja secen.

Vēl viens “prieciņš”, ko nācās izbaudīt ikvienam Latvijas Televīzijas videomehāniķim, bija samērā retie, bet regulārie komandējumi uz Maskavu. Krievijā ražoto studijas videomagnetofonu galviņblokus laiku pa laikam vajadzēja atjaunot, bet tuvākā vieta, kur to varēja izdarīt, bija Maskava. Otra atradās magnetofonu izgatavošanas rūpnīcā Novosibirskā. Ik mēnesi kāds no Videodaļas darbiniekiem devās uz Maskavu, lai nogādātu tur nolietotos galviņblokus un vietā saņemtu atjaunotos. Jāteic, vedamā krava bija visai smaga un nācās pielikt pūles, lai ar to iekļūtu firmas vilcienā “Latvija” un vēlāk izkļūtu no tā. Jautāsiet, kāpēc vilciens nevis lidmašīna? Laikam jau televīzijai lidot šķita par dārgu. Tiesa, vēlāk, kaut kur ap 90.gadu vidu, šādas ekskursijas uz Maskavu izbeidzās, jo vajadzēja vīzas un bija arī citi ar robežu saistīti šķēršļi. Turpmāk galviņblokus uz Maskavu sūtīja bez pavadošās personas un ar… lidmašīnu. Maskavā kravu sagaidīja vietējais darbinieks un nogādāja, kur vajadzīgs. Tāpat notika arī nosūtīšana atpakaļ. Tomēr darba gados televīzijā es Maskavu dabūju apmeklēt ne reizi vien.

Televīzijas tehniskais centrs Ostankino, Maskavā.
Kādā nomaļā nostūrī šeit atradās arī videomagnetofonu galviņbloku atjaunošanas darbnīca.
Attēlā augšā - videomagnetofonu “Kadr” galviņbloks. Diezgan smags “verķis” bija.

Mans pirmais brauciens uz Maskavu izvērtās īstā piedzīvojumā. Braukt vajadzēja vienam, bet garās, smagās somas bija trīs. Pie labākās gribas viens cilvēks tās vienlaicīgi panest nevarēja. Uz vilcienu mani nogādāja un vagonā kravu palīdzēja iecelt kolēģi, taču Maskavā nācās iztikt vienam. Teorētiski man pretī vajadzēja būt vietējam šoferim ar auto, taču zvanīju ilgi un dikti, līdz pēc vairāk nekā stundas mašīna beidzot atbrauca. Ostankinas telecentrā gan visu nokārtoju ātri un ar atjaunotajiem galviņblokiem tiku nogādāts atpakaļ Rižskij vokzal, kur kravu novietoju bagāžas glabātuvē līdz vakara vilcienam. Pēc tam visu dienu klīdu pa Maskavu, biju Sarkanajā laukumā, apgāju apkārt Kremlim, mazliet pastaigāju pa pilsētas centru, kamēr pienāca laiks doties uz vilcienu. Problēma bija tā, ka stacijas bagāžas glabātuve atradās otrpus ielai, bet man smagās somas bija jādabū līdz peronam veselas un nenozagtas. Ar lielām pūlēm tiku ar šo uzdevumu galā un laimīgi nonācu savā kupejā.

Taču Rīgā piedzīvojumi turpinājās. Uz perona mani neviens negaidīja, bet, kad ar smagajām somām biju ticis līdz Stacijas laukumam, tur nebija arī televīzijas busiņa, kam vajadzēja mani sagaidīt. Šoferis vēlāk taisnojās, ka esot atbraucis, bet tā kā es laikā neesot atnācis, viņš braucis projām. Būtu pats pamēģinājis viens ar trim smagām somām tikt ātri lejā no perona! Sazvanīju savu priekšniecību, kas arī nemaz nebija tik viegli, jo taksofons atradās stacijas ēkā, bet es ar trim somām - pie taksometru pieturas. Mobilo tolaik vēl nebija. Dabūju gaidīt vēl kādu stundu, kamēr atbrauca divi kolēģi, kas palīdzēja kravu ar sabiedrisko transportu (!) aizgādāt līdz televīzijai. Televīzijā priekšnieki smiedamies jokoja, ka neko līdzīgu manam piedzīvojumam neatceras dzirdējuši. Man gan smiekli nenāca. Vēlāk uz Maskavu sāka komandēt divus darbiniekus vienlaikus un tad jau šis process kļuva krietni vieglāks.

Turpinājums sekos.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2018/02/19/11nodala-%e2%80%93-latvija-televizija-to-dienu-atminas-1dala/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.