09
****
Es nedrīkstu klusēt. Man jādod liecība par to, kas tad īsti notika 1991.gada janvārī, jo es atrados šo notikumu epicentrā un lielā mērā kā viens no barikāžu organizatoriem esmu atbildīgs nākotnes priekšā par patiesu šo notikumu apliecinājumu.
1991.gada janvāris brieda jau visu 1990.gadu un tā īsti “nogatavojās” rudenī līdz ar Latvijas Tautas Frontes 3.kongresu. LTF pirmo divu kongresu “ērgļi” bija ievēlēti Latvijas Republikas Augstākajā Padomē, kur tie bija vairākumā un tāpēc droši varēja teikt, ka nu vara Latvijā pieder Tautas Frontei. Bija jāsāk piepildīt šo iegūto varu ar reāliem darbiem. VEF Kultūras pils zāle bija pārpildīta. Uzstājos debatēs un pateicu, ka tos ministrus un citus augsta ranga valsts ierēdņus, kuri darbojas pret LTF programmu, nekavējoties jāpatriec un atsevišķos gadījumos pat jātiesā. Bija taču sācies lielais “prihvatizācijas” laiks. Runu nobeidzu ar aicinājumu: “Mūsu muguras mums jāiztaisno pašiem!”
Latvijas Tautas Frontes 3.kongresa prezidijs; runā LTF priekš. uz kongresa sākuma laiku Dainis Īvāns.
Ivars Godmanis atbildes runā uzsvēra, ka blēžu atmaskošana ir tautfrontiešu pienākums un valdību šeit nav jāsauc palīgā. Vēlāk, kad LTF valsts aizsardzības darba grupa iesniedza Godmaņa valdībai materiālus par 90 lielu uzņēmumu vadītājiem, kuri izlaupīja uzņēmumus un kurus nekavējoties vajadzēja vismaz atbrīvot no darba, šie materiāli vienkārši pazuda… Lūk, šāda bija LTF 3.kongresa gaisotne, kas apliecina, ka LTF frakcija Augstākajā Padomē un vēl vairāk Ministru Padomē darbojas nevis saskaņā ar LTF programatiskajām nostādnēm, bet gan kaut kādā dīvainā, valsts neatkarības atjaunošanai un latviešu tautas pastāvēšanai teju naidīgā virzienā. Pārejas perioda LR AP un MP. Tagad, protams, neviens vairs nevar pateikt, kur īsti sākās un kad beidzās šis “pārejas periods”.
LTF 3.kongresa laikā “mātes” organizācijas Latvijas Tautas Frontes (LTF jaunais priekš. Romualds Ražuks - kreisajā pusē) ideoloģiskās pretrunas ar LTF frakcijām varas ešelonos -
AP un valdībā (Ivars Godmanis - attēlā labajā pusē) kļuva īpaši spilgti redzamas.
Politiskā situācija Latvijā bija kļuvusi grūti prognozējama un valsts neatkarības atjaunošanas process apdraudēts un trausls. LTF pirmo divu kongresu vadoņi bija pametuši LTF, burtiski nodedzinot visus tiltus aiz sevis. LTF mītnē bija norauti pat elektriskie kontakti un jaunajai valdei jaunievēlētā LTF priekšsēdētāja Romualda Ražuka vadībā nācās krietni papūlēties, lai savestu telpas darba kārtībā. Analoģiskas kļuva arī politiskās attiecības starp jauno varu un tās “mātes” organizāciju - Latvijas Tautas Fronti. Šis jaunās varas neatkarīgais lidojums bez savas politiskās organizācijas atbalsta kuru katru brīdi varēja kļūt par pavisam brīvu kritienu nebūtībā. Situācijai uzmanīgi sekoja valsts neatkarības ienaidnieki un jaušot vieglas uzvaras iespējamību, gatavojās izšķirošajam uzbrukumam.
LTF 3.kongresā tiku ievēlēts LTF Domē. Saskaņā ar statūtiem LTF valdi veidoja Dome, ievēlot pusi tās sastāva, bet otru pusi izvēlējās jaunais LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks. Domes sēde notika 1990.gada 20.oktobrī. LTF valde, kurai bija lemts vadīt un organizēt tautu kritiskajās 1991.gada janvāra un augusta dienās, bija šāda: Uldis Augstkalns, Ainārs Bašķis, Aivars Bernāns, Ilze Cielava, Jānis Dinevičs, Juris Dobelis, Māris Lukaižis, Roberts Milbergs, Romualds Ražuks, Ivars Redisons, Juris Strīpnieks, Dainis Īvāns, Andrejs Panteļējevs, Juris Kokins un Jānis Ruško.
No LTF biroja ēkas Vecpilsētas ielā 13/15 barikāžu laikā un arī vēlāk
tika koordinētas visas tautas nevardarbīgās pretošanās akcijas.
AP deputātu darbība, izņemot Juri Dobeli, valdē bija tīri simboliska. Viņiem vajadzēja radīt normālu sadarbību ar AP, taču tas neizdevās. 1990.gada maijā AP Tautas Frontes frakcija bija gatava pat apstiprināt LPSR VDK (čeka, PSRS drošības dienests - Red.) priekšsēdētāju Edmundu Johansonu par valdības locekli. Johansons atteicās, lūdzot sakārtot tiesiskās lietas ar Maskavu. LTF 3.kongresa Domes valde par to nebija informēta. Lai kā arī būtu, LTF 3.kongresa Domes valde izveidojās par apbrīnojami darbspējīgu un saliedētu kolektīvu, kas bija spējīgs praktiskā darbībā realizēt organizācijas ieceres un galvenais - kritiskā brīdī organizēt tautu nevardarbīgai cīņai par neatkarību.
Politiska organizācija bez avīzes ir tikai politiska butaforija. LTF avīze “Atmoda” un tās redaktore Elita Veidemane bija ne tikai mūsu politiskais karogs, bet arī politiskā procesa gaiši liesmojošā dvēsele. Ne mazāk cildinošus vārdus pelnījušas daudzas latviešu sievietes - atmodas procesa praktiskās virzītājas, starp kurām nevar nepieminēt Sandru Kalnieti un Ilzi Cielavu, Drosmu Blagoveščensku, Ingrīdu Pīlādzi, Salliju Benfeldi, Karmenu Mangusu, Zaigu Skrastiņu, Zigfrīdu Teikmani, Ingrīdu Šmiti, Līgu Streipu, Anitu Stankeviču un vēl un vēl. Īpaša vieta un nozīme ir latviešu dziedošajai dvēselei Ievai Akurāterei, kuras dziesmas vienoja un deva drosmi ikvienam no mums.
Dažas no Atmodas sievietēm - Elita Veidemane, Sandra Kalniete un Ieva Akuratere.
LTF programmas izvirzīto uzdevumu īstenošanai valde izveidoja attiecīgas darba grupas un politisko komiteju, kuru vadīja Uldis Augstkalns. Man uzticēja izveidot un vadīt valsts aizsardzības darba grupu, kuras galvenie uzdevumi bija apzināt situāciju valsts ekonomikā, lai nepieļautu nacionālo bagātību izlaupīšanu, tāpat sagatavot priekšlikumus normatīvo dokumentu izstrādei, lai organizētu LTF dalībniekus “X stundas instrukcijā” paredzēto pasākumu realizācijai. Šī darba grupa tieši piedalījās barikāžu organizācijas un koordinācijas darbā. Grupā aktīvi darbojās N.Avens, V.Ķiploks, F.Justs, A.Kasparovičs, J.Riekstiņš, O.Eglītis, K.Mangusa, M.Grigulis, J.Straume (sakaru speciālists), Z.Teikmane, Ģ.Ozoliņš, U.Freimanis, J.Lucāns, D.Arājs, G.Krauze, J.Grigalis, A.Ludženiece u.c.
1990.gada 4.maija deklarācija bija sākusi Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas mērķtiecīgu procesu, kas impēriskajos okupācijas varas centros radīja nevaldāmu naidu, kurš sāka izpausties konkrētos vardarbības aktos. Latviešu pieminekļu spridzināšana, uzbrukumi atsevišķiem pilsoņiem un iestādēm, kurus sāka “interfrontisti” 15.maijā pie Augstākās Padomes ēkas, ar katru dienu radīja arvien pieaugošu saspīlējumu. Speciālās milicijas vienības OMON darbība kļuva noziedzīga un neprognozējama (par to lasiet ŠEIT). Draudi neatkarības atjaunošanas procesam ieguva konkrētu formu un saturu. Kļuva pilnīgi skaidrs, ka brīvību mums neviens netaisās dāvināt. AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs pieprasa LPSR iekšlietu ministram Bruno Šteinbrikam un VDK priekšsēdētājam Edmundam Johansonam nodrošināt netraucētu AP darbu. Tādas, lūk, konkrētās situācijas dīvainības.
Impērijas varas pārstāvji demonstrē pret Latvijas neatkarību.
Latvijas Tautas fronte sāka gatavoties ilgstošai un grūtai cīņai gan legālā stāvoklī, gan pagrīdes apstākļos. LTF valde 1990.gada 27.novembra un 4.decembra sēdēs pieņēma un tūlīt izplatīja savās organizācijās “X stundas instrukciju”, kuras projekta autori bija LTF priekšsēdētāja vietnieks Ivars Redisons, politiskās komisijas vadītājs Uldis Augstkalns un valsts aizsardzības darba grupas vadītājs Roberts Milbergs. Instrukcija bija faktiskais rīcības plāns organizācijas struktūrām visā valstī, ja notiktu ļaunākais un organizācija būtu spiesta darboties atklāta terora apstākļos.
“X stundas instrukcijas” autori - Uldis Augstkalns, Roberts Milbergs un Ivars Redisons.
11.decembrī LTF valde publicēja paziņojumu “Visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem”. 13.decembrī LTF savāktos 911 tūkstošus parakstus pret Savienības līguma (Gorbačova valdības izstrādāts līgums, kam vajadzēja saglabāt PSRS nedaudz pārveidotā un uzlabotā formā - Red.) noslēgšanu nogādā impērijas galvaspilsētā Maskavā. Tiek realizēta mērķtiecīga neatkarības atjaunošanas procesu virzoša darbība, kura izpelnās neatkarības pretinieku nopietnu ievērību. 15.decembrī Interfrontes 3.kongress pieprasa Latvijā ieviest PSRS prezidenta pārvaldi. 20.decembrī no amata atkāpjas PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze un no PSRS Tautas deputātu 4.kongresa tribīnes brīdina par diktatūras tuvošanos. Naktī uz 27.decembri četrās dažādās vietās Rīgā nodārd sprādzieni.
1991.gada 2.janvārī OMON kaujinieki okupē Preses namu. No rīta turp dodas AP priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns, MP priekšsēdētāja pirmais vietnieks Ilmārs Bišers un iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis. Neraugoties uz to, ka augstās valsts amatpersonas stādījās priekšā uzrādot dokumentus, omonieši pret viņiem pavērsa automātu stobrus un bija skaidrs, ka sarunas nav iespējamas. Tās pašas dienas pēcpusdienā LTF valde organizē protesta mītiņu pie LKP CK ēkas Elizabetes ielā. Romualds Ražuks saka spilgtu un iedvesmojošu runu, aicinot nekavējoties gan tiešā, gan pārnestā nozīmē uzgriezt muguras kompartijas ēkai un kompartijai. 7.janvārī PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs uz Baltijas valstīm, Moldovu, Ukrainu, Armēniju un Gruziju nosūta desanta karaspēku. PSRS Baltijas kara apgabala pavēlnieks Fjodors Kuzmins brīdina iekšlietu ministru A.Vazni par to, ka sāk plašu militāru operāciju, lai nodrošinātu piespiedu iesaukumu Padomju Armijā. 10.janvārī pie MP notiek mītiņš, kurā ap 10 000 “interfrontistu” pieprasa valdības atkāpšanos.
Latvijas sieviešu līgas protesti pret latviešu jauniešu iesaukšanu PSRS armijā.
LTF valde jau ir lēmusi par tautas manifestāciju 13.janvārī Rīgā, Daugavas krastā. Sākas negaidīta ažiotāža. Zvana Ražukam, zvana Redisonam, zvana LTF mītnes dežurantiem, brīdinot par iespējamo asinsizliešanu un pieprasot atcelt tautas manifestāciju, jo “tanki cilvēkus iedzīšot Daugavā”. Jūtam, ka lēmums par manifestāciju pieņemts ļoti savlaicīgi, ja jau tā nepatīk mūsu ienaidniekiem. Un tomēr pamats bažām un satraukumam ir ļoti nopietns. Mūs brīdina nepieļaut, ka daļa manifestācijas dalībnieku paliek Rīgā. Mēs to ņemam vērā un esam pateicīgi ienaidniekam par priekšā teikšanu. Jādara un jārīkojas tā, kā nepatīk viņiem. Šī principa pareizību pilnībā apstiprina tuvāko dienu notikumi.
Apzinoties situācijas nopietnību, 11.janvārī LTF valde ierobežotā skaitā sanāk uz ārkārtas sēdi MP apsardzes priekšnieka Andra Bunkas kabinetā, lai lemtu par tālāko rīcību. Apspriedē piedalījās R.Ražuks, I.Cielava, R.Milbergs, J.Strīpnieks un A.Bunka. Ārkārtas valdes sēdes iniciatore ir Ilze Cielava, kura izpilda arī MP priekšsēdētāja Ivara Godmaņa palīdzes pienākumus. Viņa un arī A.Bunka konkrētajā situācijā ir paši informētākie. I.Cielava paziņo, ka nepieciešams nekavējoties vienoties par rīcību, lai aizsargātu AP un MP ēkas no iespējamā iebrukuma. Draudu analīze lika rēķināties ar šādu neatkarības ienaidnieku rīcību. Civilapģērbos tērptu karaskolu kursantu un armijas virsnieku, kā arī tā saucamo strādnieku vienību iebrukums valdības un AP ēkās, radio un televīzijas sagrābšana, tālsarunu sakaru centra neitralizēšana… Tas viss notiktu OMON kaujinieku aizsegā, bet, uzbrucējiem nelabvēlīgas situācijas attīstības gadījumā tiktu piesaistītas atsevišķas armijas speciālās vienības. Reāla bija Prāgas (lasiet ŠEIT), Tbilisi (lasiet ŠEIT) un Baku (lasiet ŠEIT) traģisko notikumu atkārtošanās. Par to, ka būs darīšana ar padomju armijas formastērpos tērptām bandītu grupām, kuras slepkavos neapbruņotus cilvēkus, mūs pārliecināja no Viļņas saņemtā informācija.
Simbolisks foto - Tautas Frontes manifestantu kolonai ceļu aizšķērso padomju karavīru grupa.
Tipiska tā laika situācija - arvien pieaugošajai tautas atmodai pretī stājās impērijas varas mašinērija.
Brāļu tautas izlietās asinis brīdināja un glāba latviešus no lieliem upuriem. Ko darīt? Lēmuma pieņemšanai bija atvēlētas tikai dažas stundas. I.Cielava paziņoja, ka mums nav tiesību iziet no šīs istabas bez vienošanās par noteiktu rīcību. Vairākkārt pārskatījām kino un video ierakstus par traģiskajiem notikumiem iepriekšminētajās pilsētās. Tur redzētā padomju armijas specvienību rīcība liecināja par galēju cinisku nežēlību pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem. Tanki, šaujamieroči un pat speciāli uzasinātas sapieru lāpstiņas tika pielietotas, lai bez žēlastības slepkavojot, salauztu brīvības cīnītāju pretestību un iedvestu šausmas un bailes, atņemot gribu pretoties.
Tika izteikti visdažādākie priekšlikumi par iespējamo rīcību, sākot no ultraskaņas pielietošanas, ugunsdzēsēju iesaistīšanas un lojālu miliču vienību organizēšanas. Mums bija jāizveido tāda valsts iestāžu, radio un televīzijas ēku aizsardzība, lai iespējamiem uzbrucējiem tiktu radīti pēc iespējas daudz un sarežģīti šķēršļi, turklāt maksimāla liecinieku skaita klātbūtnē. Vajadzēja noturēties ilgāku laiku, lai par notiekošo tiktu informēta pasaules sabiedrība. Nekādā gadījumā nedrīkstēja pieļaut bruņotus incidentus, kas atraisītu rokas uzbrucēju neierobežotai vardarbībai.
Tas, ka Rīgas iedzīvotāju vidū tikai trešdaļa ir latvieši, lika izšķirties par tautas aicināšanu uz Rīgu no visas Latvijas. Ieteicu mobilizēt smagās lauksaimniecības, ceļu būves un celtniecības mašīnas un lieljaudas smago autotransportu ar iespējami smagu un pat nepatīkamu (kūtsmēsli) kravu. Alternatīvas nebija un mans priekšlikums tika pieņemts. Šāda nevardarbīgās aizsardzības organizēšana bija kaut kas jauns, tāpēc mēs pamatoti varējām rēķināties ar pārsteiguma momentu.
Smagā lauksaimniecības tehnika 1991.gada janvārī Rīgā.
Nolēmām, ka pretošanās organizēšanā nedrīkstēs izmantot telefona sakarus, jo nevienam nebija noslēpums, ka tos pilnībā kontrolē VDK. I.Cielava uzņēmās lēmuma izpildes nodrošinājumu valdībā. I.Godmanis bija spiests piekrist un attiecīgo nozaru ministri Jānis Janovskis, Dainis Ģēģeris un Aivars Prūsis operatīvi rīkojās, lai nodrošinātu savu nozaru uzņēmumu smagās transporta, lauksaimniecības un celtniecības tehnikas ierašanos Rīgā. Signāls akcijas sākšanai bija AP priekšsēdētāja vietnieka, LTF valdes locekļa Daiņa Īvāna uzstāšanās Latvijas radio pulksten 4 naktī no 12.uz 13.janvāri. Šajā situācijā liela priekšrocība bija jau agrāk izziņotā tautas manifestācija 13.janvārī Rīgā, Daugavmalā. Daļa manifestantu paliktu Rīgā kā svarīgo objektu aizstāvji - iespējamās vardarbības liecinieki.
Svarīgo objektu aizsardzības organizācijas pamatā mēs paredzējām seno latviešu aizsardzības shēmu, sadalot atsevišķus objektus vēsturiskajiem valsts novadiem. Kurzemes novadam paredzējām Augstākās Padomes un Radio aizsardzību, kuru koordinēt uzticējām Rīgas pilsētas Centra rajona LTF organizācijai. Atbildīgie par šo objektu aizsardzības organizēšanu tika nozīmēti valdes locekļi Juris Strīpnieks un Aivars Bernāns. Ministru Padomes un Sakaru centra aizsardzību nodevām Vidzemes novadam un Jūrmalas pilsētai, bet aizsardzības koordināciju Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas nodaļu apvienībai un Ziemeļu rajona LTF nodaļai. No LTF valdes atbildīgie par šiem objektiem bija Ilze Cielava un Roberts Milbergs. Televīzijas aizsardzības organizēšana un tās realizēšana tika uzticēta Latgalei un Zemgalei, kā arī Rīgas Latgales priekšpilsētas un Rīgas rajona LTF nodaļām. Par šo objektu atbildīgi bija LTF valdes locekļi Ainārs Bašķis, Juris Kokins un Jānis Ruško.
Barikāžu shēma ap Ministru Padomes un Augstākās tiesas kvartālu. Barikāžu muzeja ekspozīcija.
Lemjot par operatīvās darbības vadību katrā objektā, nolēmām atturēties no jebkādas administrēšanas “no augšas”, jo tam vienkārši nebija laika un mūsu rīcībā nebija neviena barikāžu speciālista. Paļāvāmies uz to, ka lielākā lauku mehanizatoru daļa ir izgājusi armijas “skolu” un spēs brīvi veikt darbu organizēšanu, izvirzot katrā objektā dabiskos līderus. Vēlāk izrādījās, ka šāds problēmas risinājums bija viena no mūsu lielākajām veiksmēm. Tauta tiešām zināja kā rīkoties. Visa aizsardzības shēma ieguva loģisku un pašsaprotamu jēgu.
Apspriede beidzās naktī no 11. uz 12.janvāri un LTF valde sāka akcijas realizēšanu. Par barikāžu organizēšanas kārtību LTF Domes 12.janvāra sēdes pārtraukumā Latvijas Universitātes aulā informāciju LTF rajonu nodaļu pārstāvjiem sniedza valdes locekļi Ilze Cielava un Roberts Milbergs. Tas notika zāles stūrī pie melnajām klavierēm. Tagad ar pilnu atbildības sajūtu varu apgalvot, ka janvāra barikāžu epopejā šīm melnajām klavierēm ir vēsturiska nozīme. Kauliņi bija mesti. Raugoties rajonu pārstāvju acīs, sapratu, ka latvieši ir gatavi paši lemt savu likteni. Lietišķi tika precizēti koordinācijas centru telefoni, atbildīgo personu uzvārdi un ar lielu sapratni uztverts nosacījums atturēties no sarunām pa telefonu par barikāžu organizāciju vismaz līdz 13.janvāra rītam. Tomēr satraukums bija liels un nomodā sagaidīju Daiņa Īvāna uzrunu Latvijas radio. Šajā brīdī visā Latvijā ierūcās smagās tehnikas dzinēji un no visiem novadiem uz Rīgu sāka virzīties neparastas transporta kolonas.
Pēc 10 gadiem, 2001.gada 12.janvārī, visi kopā atkal pie melnajām klavierēm.
No kreisās - Ivars Redisons, Juris Kokins, Jānis Ruško, Juris Dobelis,
Roberts Milbergs, Ilze Cielava un Romualds Ražuks.
No rīta ne tikai Rīga, bet visa pasaule pārliecinājās, ka latvju vīri ir gatavi aizstāvēt savas tautas tiesības uz brīvību. Nekad neaizmirsīšu jaunu zemnieku, kurš barikādēs novietoja nesen iegādāto traktoru teikdams: “Kā vergs es šo zemi vairs nekad nearšu.” Žēl, ka šajās satraukuma pilnajās pirmajās barikāžu stundās neviens neiedomājās visu šo informāciju fiksēt, lai saglabātu nākotnei. 1991.gada 13.janvāra rīts Rīgā uzausa skaidrs un lietišķs. Skaidri un lietišķi cilvēki sabrauca Rīgā no visām valsts malām. Viņi brauca un brauca un pamazām piepildīja Vecrīgu, Brīvības ielu centrā, Dzirnavu ielu pie Sakaru centra. Tas nu bija noticis - tauta rīkojās. Šur tur miliči gan mēģināja kaut ko regulēt, taču drīz vien kaunīgi nozuda. Tagad ir mēģinājumi nepamatoti heroizēt miliču lomu janvāra notikumos. Jāsaka, ka galvaspilsētas milicija bija reakcionāra un bīstama, taču tomēr saglabāja nosacītu neitralitāti un tas bija ļoti svarīgi. Var jau apbalvot arī par neitralitāti, uzskatot to par lielu varonību…
Jau 13.janvāra pēcpusdienā Rīgā tapa pirmās barikādes, kurās pulcējās cilvēki no visas Latvijas.
Gaiss smaržoja pēc dīzeļdegvielas, ugunskuru dūmiem un laukiem. Ielās beidzot dominēja latviešu valoda. Krievi kaut kur nozuda, saglabājot neitralitāti. Varbūt šī neitralitāte lielā mērā izšķīra barikāžu likteni. Tagad daudzi mēģina apgalvot, ka krievi gandrīz masveidā piedalījušies barikādēs. Tās, protams, ir blēņas. Bija barikādēs dažas mazskaitlīgas krievu grupiņas, taču tie bija retie krievu progresīvās inteliģences pārstāvji, kuri patiesi atbalstīja Latvijas neatkarības ideju. Krievi, tāpat, kā daudzi latvieši, uzskatīja, ka prātīgāk būs pastāvēt malā un paraudzīties, ar ko tas viss beigsies.
Retie progresīvi noskaņotie krievi Atmodas notikumos.
Uzraksts uz transparenta: “Mēs, krievi, atbalstām latviešu tautas prasības!”
Sākoties manifestācijai 11.novembra krastmalā, cilvēki aizpildīja ne tikai visu krastmalu, bet arī Akmens un Vanšu tiltus. Nepilns miljons latviešu no visas valsts bija ieradušies, lai paustu nelokāmu gribu atgūt brīvību. Virs cilvēkiem draudīgi riņķoja okupācijas karaspēka helikopteri, no kuriem kaisīja skrejlapas ar aicinājumiem saglabāt dižās PSRS vienotību. Tribīnē runas teica A.Gorbunovs, I.Godmanis, R.Ražuks, R.Pauls, kāds krievu armijas virsnieks no Daugavpils un citi vairāk vai mazāk ievērojami cilvēki. Nolasīju iepriekšējā dienā LTF Domes pieņemto Manifestu pasaules tautām. Viļņojās sarkanbaltsarkano karogu jūra, kurus, saskaņā ar LTF aicinājumu, nesa katrs, kurš varēja panest. Vainags ar aizdegtām svecēm Viļņas upuru piemiņai aizceļoja pāri cilvēku galvām uz Daugavas ūdeņiem, bet no tiem uz jūru. Pēc manifestācijas ar karogiem rokās devāmies uz Brīvības pieminekli. Namu logos dega neatkarības svecītes, bet barikāžu aizstāvji ieņēma aizsardzības pozīcijas. Likās, ka atrodos kādā netveramā, nereālā stāvoklī, un brīžiem uz visu noraugos no malas. Gājienu pabeidzām LTF mītnē Vecpilsētas ielā un tūlīt ķērāmies pie darba.
1991.gada 13.janvāra Vislatvijas tautas manifestācija Daugavmalā Rīgā.
Pēc manifestācijas krastmalā MP priekšsēdētājs I.Godmanis uzaicināja savā kabinetā I.Cielavu lai noskaidrotu, ko tad īsti izplānojusi LTF valde, un tikai pēc saņemtās informācijas uzdeva Satiksmes ministram Jānim Janovskim un Lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģerim sniegt maksimālu palīdzību LTF. Tik ļoti pretrunīga bija valdības vadītāja rīcība barikāžu laikā - no pilnīga nolieguma līdz maksimālam atbalstam… Acīmredzot šis cilvēks darbojās kādu ļoti nopietnu spēku ietekmē un visiem spēkiem centās izlaipot kaut kur pa vidu. Bet pienāks laiks un atbildes būs. Tāda ir vēstures loģika.
Turpinājums sekos.
