- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Katalonijas vēlēšanas – būt vai nebūt jaunai Eiropas valstij?

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2018. gada 3. janvāris 18:00 sadaļā Latvijā un pasaulē

2017.gada 22.decembra ārkārtas vēlēšanās katalāņu tauta visai pasaulei pierādīja, ka tās mērķis joprojām ir neatkarīga valsts. Pretēji Spānijas premjera Rahoja cerētajam, reģionālajā parlamentā vairākumā atkal ir partijas, kas iestājas par Katalonijas atdalīšanos no Spānijas un neatkarīgas republikas pasludināšanu. Tiesa, lielu deputātu skaitu Katalonijas parlamentā ieguvusi arī partija, kas atbalsta Spānijas vienotību - “Pilsoņi” (Ciudadanos). Šī partija ir jauns spēks uz Katalonijas politiskās skatuves un pārstāv tā saukto “klusējošo vairākumu”. Savukārt par centrālās varas īstenotās politikas pilnīgu izgāšanos liecina premjera Rahoja pārstāvētās Tautas partijas iegūtās nieka trīs vietas reģiona parlamentā. Tas nozīmē tikai vienu - kā neatkarības piekritēju, tā pretinieku vidū pašreizējā Spānijas valdība Katalonijā ir gauži nepopulāra.

Patiesībā Katalonijas vēlēšanu iznākums varēja būt daudz sliktāks. Ņemot vērā katalāņu politiķu neizlēmīgo rīcību pēc 2017.gada 1.oktobra neatkarības referenduma (par Katalonijas neatkarības centieniem vairāk lasiet ŠEIT) un Katalonijas autonomijas zaudēšanu, cilvēku vilšanās bija tik liela, ka šķita - neatkarības centieni ir ja ne zuduši pavisam, tad atlikti uz daudziem gadiem. Par laimi katalāņu tauta spēja atkal apvienoties un pierādīt paši sev, centrālajai varai Madridē un divkosīgajiem Eiropas politiķiem, ka tās griba būt neatkarīgiem joprojām ir nesalauzta. Iedzīvotāju aktivitāte vēlēšanās, kurās lielā mērā izšķīrās Katalonijas liktenis, bija rekordaugsta - savu balsi par kādu no politiskajiem spēkiem atdeva 80% reģiona iedzīvotāju. Madride cerēja, ka izolējot neatkarību atbalstošos katalāņu politiķus un sarīkojot jaunas vēlēšanas, neatkarības centienus izdosies apslāpēt. Tagad kļuvis skaidrs, ka Katalonijas neatkarības jautājums vēl ilgi būs Spānijas politiskajā dienaskārtībā.

Paliec sveika, Spānija! - ārkārtas vēlēšanās katalāņi pierādīja, ka joprojām vēlas būt neatkarīgi.

Lai arī šīs vēlēšanas beidzās samērā veiksmīgi, katalāņu politiķu neizlēmība rada bažas par šo cilvēku politisko gribu un spēju panākt reģiona neatkarību no Spānijas. Neatkarības atbalstītāji, kādi ir absolūtais vairākums katalāņu tautas (nejaukt ar Katalonijas iedzīvotāju kopumu), no saviem politiķiem gaidīja, ka neatkarība tiks pasludināta tūdaļ pēc referenduma, kas nepārprotami pierādīja tautas vēlmi pēc savas valsts. Uz to ļāva cerēt arī Katalonijas valdības vadītāja Karlesa Pudždemona paziņojums, ka referendumā katalāņi ir “ieguvuši tiesības uz neatkarīgu valsti”. Taču tūdaļ pat sekoja atruna, ka neatkarības pasludināšana “tiek uz laiku atlikta”, lai sāktu politiskās sarunas ar centrālo valdību. Tā bija Pudždemona pirmā nopietnā kļūda. Videokadros no mītiņa pie reģiona parlamenta ēkas redzams, cik ļoti vīlušies, pat satriekti par savu politiķu nodevību ir katalāņi.

Var jau būt, ka Pudždemons rīkojās kā atbildīgam politiķim pieklājas, neizraisot tūlītēju konfliktu ar Madridi, bet dodot iespēju pusēm sēsties pie sarunu galda. Tomēr - par ko gan katalāniešiem ar Madridi runāt? Centrālā vara taču bija paudusi skaidri, ka katalāņu politiķu rīcība ir krimināli sodāma, neatkarības referendums nelikumīgs un Katalonijas neatkarība nav iespējama principā. Madrides prasība varēja būt tikai viena - bezierunu atteikšanās no neatkarības idejas. Savukārt katalāņu politiķu vēlme runāt ar Madridi varēja tikt iztulkota kā tirgošanās ar neatkarību - ja dosiet mums pietiekami daudz privilēģiju, mēs varētu samierināties arī ar autonomiju Spānijas karalistes ietvaros. Ne viens, ne otrs variants neapmierinātu to katalāņu daļu, kam neatkarība kļuvusi par dzīves mērķi un aicinājumu.

Tas, ko katalāņu parlamentam un valdībai vajadzēja izdarīt - nekavējoties pasludināt Katalonijas neatkarību, jo reveransam Madrides virzienā tikpat nebija nekādas nozīmes. Jau iepriekš bija skaidrs, ka centrālā valdība politiskās krīzes risināšanai izvēlējusies ultimātu un diktāta taktiku. Ja neatkarība būtu pasludināta, tad, neatkarīgi no Madrides tālākās rīcības, katalāņi būtu ieguvuši ja ne juridisku, tad vismaz morālu uzvaru. Neviens jau neliedza neatkarības deklarācijā iekļaut atrunu par pārejas laiku uz neatkarību de facto, kā to savulaik atjaunojot neatkarību izdarīja Latvijas Republika. Arī pēc 1990.gada 4.maija Latvija vēl kādu laiku palika Padomju Savienības daļa, ceļu uz pilnīgu neatkarību izcīnot grūtā diplomātiskā un nevardarbīgas pretošanās ceļā. Tieši tāpat vajadzēja rīkoties katalāņiem.

Tauta pie Katalonijas valdības (Ģeneralitātes) ēkas pieprasa neatkarību.

To, ka Madride negrasās sākt sarunas ar “separātistiem”, pierādīja Katalonijai pasludinātais ultimāts līdz noteiktam datumam dot atbildi - IR vai NAV pasludināta reģiona neatkarība. Ja IR, Spānija apturēs Katalonijas autonomijas statusu. Šāds ultimāts neatstāja iespēju nekādām sarunām, tomēr Katalonijas valdība noteiktajā termiņā atbildēja, ka juridiski neatkarība NAV pasludināta, jo tas iespējams tikai ar parlamenta balsojumu. Taču, ja Madride patiešām apturēs reģiona autonomiju, Katalonija neatkarību noteikti pasludinās. Kā šādā situācijā rīkotos atbildīgi valstsvīri, lai neizraisītu politiskās krīzes tālāku saasināšanos? Protams, sāktu sarunas, kaut vai atceroties basku piemēru, kad gadu desmitiem ilgs konflikts ar tūkstošiem upuru tika atrisināts vienlīdzīgās sarunās, piešķirot baskiem maksimālu autonomiju. Diemžēl Rahoja valdība izšķīrās par brutālu spēka demonstrāciju.

Neskatoties uz to, ka neatkarība nebija pasludināta, Spānijas valdība pavēlēja arestēt divu katalāņu neatkarības organizāciju - Katalāņu Nacionālās Asamblejas un Omnium Cultural - līderus Žordu Sančesu un Žordu Kuišartu. Tas bija pēdējais brīdinājums Katalonijas valdībai, kas notiks, ja viņi nepadosies. Drīz vien sekoja paziņojums, ka 2017.gada 21.oktobrī Madride iedarbina Katalonijas autonomijas apturēšanas procedūru. Šķita, ka nu gan ir pēdējais laiks pasludināt Katalonijas neatkarību. Protestējot pret Spānijas valdības lēmumu Barselonas ielās izgāja 450 000 neatkarības atbalstītāju. Daudzi domāja, ka neatkarība tiks pasludināta prezidenta Pudždemona uzrunas laikā tās pašas dienas vakarā, taču cilvēkus atkal gaidīja vilšanās. Pudždemons vien paziņoja, ka “nevar pieņemt Madrides plānu, kas ierobežo reģiona pilnvaras” un nosauca Madrides tiešo pārvaldi reģionā par “lielāko uzbrukumu Katalonijai kopš Franko diktatūras”, tomēr neatkarība tā arī netika pasludināta.

Katalāņi protestē pret “demokrātiju” spāņu gaumē - diktāta un represiju politiku.

Šī bija otrā Pudždemona kļūda. Reaģēt uz Madrides paziņojumu par autonomijas apturēšanu vajadzēja nekavējoties. Latvijai savulaik izdevās izvairīties no Maskavas tiešās pārvaldes, jo varai pietrūka iegansta, lai pasludinātu, ka leģitīmā Latvijas valdība nespēj kontrolēt situāciju sev uzticētajā teritorijā. Madridei šādu ieganstu nevajadzēja - pietika ar Katalonijas vēlmi atdalīties no Spānijas, ko karalistes likumdošana neparedz. Tomēr Latvijai ārkārtas situācija pienāca puča laikā 1991.gada 21.augustā, kad Doma laukumā iebrauca padomju specvienības bruņutehnika ar nepārprotamu mērķi ieņemt Augstākās Padomes (Saeimas) namu. Augstākās Padomes deputāti nekavējoties nobalsoja par pārejas perioda beigām un Latvijas pilnīgu neatkarību no PSRS. Tobrīd neviens nezināja, kā notikumi risināsies tālāk, taču ja Augstākā Padome būtu ieņemta, valdība apcietināta un sāktos represijas, neatkarības pasludināšanas akts būtu noticis fakts un starptautiskajai sabiedrībai nāktos ar to rēķināties. Diemžēl Katalonijas valdība šo svarīgo brīdi palaida garām.

Tikai redzot, ka Spānijas parlamenta augšpalāta Senāts atbalstīs valdības nodomu ieviest reģionā tiešo Madrides pārvaldi, Katalonijas parlaments 2017.gada 27.oktobrī nobalsoja par neatkarību. Taču varas mašinērija jau bija iedarbināta un Katalonijas “okupācija” nenovēršama. Šis bija brīdis, kad vajadzēja mobilizēt visus neatkarību atbalstošos spēkus un sākt masveida nevardarbīgās pretošanās kampaņu. Tā bija Katalonijas “X stunda”, kad ar vienotu un nelokāmu rīcību katalāņi varēja apturēt centrālās varas mēģinājumu pārņemt varu. Ja tauta vienoti nostātos savas valdības pusē un sāktu būvēt barikādes, lai aizsargātu stratēģiski svarīgos objektus, pieteiktu vispārēju beztermiņa streiku un sabotētu jebkuru centrālās varas rīkojumu, Madrides emisāriem nebūtu nekādu iespētu ne pārņemt Katalonijas parlamentu, ministrijas un citas valsts iestādes, ne arestēt vadošos politiķus. Ja Madride izšķirtos par spēka pielietošanu, visa pasaule ieraudzītu spāņu “demokrātijas” konkistadoru seju.

Diemžēl nekāda pretošanās okupācijai nenotika. No citiem Spānijas reģioniem iesūtītā militārā policija nesastapa nekādu pretestību un pāris dienu laikā mierīgi pārņēma visas reģiona iestādes. Tā vietā, lai ignorētu Madrides rīkojumus un neatstātu savas darba vietas, valsts ierēdņi klusējot savāca savas mantiņas un pameta centrālās varas pārņemtās ēkas. Katalonijas valdības locekļi padevīgi devās uz Madridi, lai no turienes taisnā ceļā nonāktu Spānijas cietumu kamerās. Savukārt neatkarības galvenais tribūns Karless Pudždemons, kam pirmajam vajadzēja stāties tautas priekšgalā un organizēt nevardarbīgo pretošanos, uz pāris dienām bija pazudis vispār, lai tad pēkšņi uzrastos Briselē jau kā politiskais bēglis. Tiesa, ļoti iespējams, ka kādi no valdības locekļiem tika īpaši deleģēti doties uz ārvalstīm, lai no turienes turpinātu cīņu par neatkarību. Līdzīgi 1991.gada augustā rīkojās Latvijas Tautas fronte, kas dažus savus vadošos darbiniekus nosūtīja uz ārzemēm, lai īstenojoties ļaunākajam scenārijam, tie darbotos kā trimdas valdība. Vai Pudždemona gadījums ir tāds, nav zināms.

Madrides vietvaldes Marijas Sorajas de Santamarijas izlēmīgi represīvā stingrība un
Pudždemona bēgšana uz Briseli izraisīja lielu apjukumu Katalonijas neatkarības kustībā.

Nepretošanās centrālās varas īstenotajai okupācijai bija trešā lielā katalāņu kļūda. Tautai bija visas iespējas paralizēt jebkādus Madrides centienus, taču tā izrādījās apjukusi un demoralizēta. Cilvēki, šķiet, bija cerējuši, ka neatkarīga valsts tiem tiks pasniegta uz šķīvīša ar zelta maliņu. Lai arī Pudždemons no Briseles aicināja cilvēkus uz “demokrātisku pretošanos”, katalāņi izrādījās nespējīgi ko tādu organizēt. Ja neskaita demonstrāciju, protestējot pret katalāņu politiķu apcietināšanu, nekāda pretestība nenotika, nemaz nerunājot par vispārēju nepakļaušanos vai barikādēm. Laikam jau taisnība kādam cilvēkam, kurš teica, ka labklājības zemēs dzīvojošie nekad nespēs idejas vārdā upurēt savu pārtikušo dzīvi, nemaz nerunājot par personisko brīvību vai dzīvību. Kādu brīdi jau šķita, ka vien reti piketi un vientuļi demonstranti ir viss, kas palicis pāri no Katalonijas neatkarības kustības.

It kā ar to vēl nepietiktu, šķelšanās notika arī Katalonijas neatkarību atbalstošo politiķu starpā, kas sāka apvainot cits citu politiskā tuvredzībā un cilvēku mānīšanā. Šķita, ka centrālā vara gūst uzvaru visās frontēs un Katalonijas neatkarība tiks apglabāta uz ilgu laiku. Laikā pēc Madrides tiešās pārvaldes ieviešanas līdz ārkārtas vēlēšanām neatkarības piekritēju aktivitātes tikpat kā nebija manāmas un politiskie novērotāji izteica prognozes, ka neatkarību atbalstošās partijas vēlēšanās zaudēs. Par to bija pārliecināts arī Spānijas premjerministrs Marjano Rahojs.

Par Madrides vietvaldi Katalonijā atlaistās reģionālās valdības vietā tika iecelta nikna katalāņu neatkarības pretiniece, Spānijas politikas “dzelzs lēdija”, Spānijas vicepremjere Marija Soraja Sāensa de Santamarija. Atlaistā Katalonijas reģionālās policijas priekšnieka Žosepa Luīsa Trapero vietā Katalonijas policijas vadību pārņēma Spānijas iekšlietu ministrs Huans Ignasio Soido. Katalonijā joprojām palika liels skaits pirms referenduma ievesto militāro policistu un nacionālo gvardu. Tika atlaists Katalonijas parlaments, no amata atbrīvoti lielākā daļa reģionālās pārvaldes iestāžu vadītāji, atcelti Katalonijas pārstāvji Madridē un Briselē. Lai nepieļautu Katalonijas neatkarības ideju izplatību, tika slēgtas visas Katalonijas valdības pārstāvniecības citās zemēs, izņemot Briseles biroju.

Katalonijas neatkarības kaprači - Spānijas premjers Marjano Rahojs,
vicepremjere Marija Soraja Sāensa de Santamarija un iekšlietu ministrs Huans Ignasio Soido.
Tieši viņu pārstāvētā Tautas partija atņēma katalāņiem gan nācijas, gan autonomijas statusu.

Arī pret bijušās Katalonijas valdības ministriem izvirzītās apsūdzības vairāk atgādina politisku atriebību. Bijušie valdības locekļi tiek apsūdzēti “dumpī, musināšanā un līdzekļu izšķērdēšanā”. Šāds formulējums gan drīzāk piestāvētu kādam autoritāram režīmam nevis demokrātiskas valsts justīcijai. Kas tad spāņu likumdošanas izpratnē ir “dumpis”? Izrādās, tā dēvē kādas mazākumtautības vēlmi pēc neatkarības. Dumpis pret Spānijas valsti ir gan masu mītiņi un demonstrācijas neatkarības atbalstam, gan pats neatkarības referendums. Savukārt par “musināšanu” spāņu prokurori uzskata vēlmi publiski apspriest Katalonijas tiesības atdalīties no Spānijas un aicinājumu cilvēkiem izteikt savu viedokli brīvā referendumā. Arī “valsts līdzekļu izšķērdēšana” nebūt nav to valsts naudas zagšana, kā varētu domāt, bet gan… izdevumi neatkarības referenduma sarīkošanai. Būtībā visas apsūdzības ir politiskas un šāda “demokrātijas” izpratne Spāniju noliek uz vienas līnijas ar Krieviju, Ķīnu un citām diktatūrām.

Pie tā, ka Spānija politisko krīzi Katalonijā atļaujas risināt represīvām metodēm, lielā mērā vainojama Eiropas Savienības un citu lielo valstu nostāja. ES oficiālie pārstāvji jau no pirmās dienas deklarēja, ka atbalstīs jebkuru (!) Spānijas valdības rīcību krīzes pārvarēšanai un Katalonijas neatkarību neatzīs ne pie kādiem apstākļiem. Argumenti bija reti ciniski - ja atļausim neatkarību katalāņiem, to gribēs arī citi, bet mēs “nevēlamies Eiropas Savienību, kas sastāv no 98 valstīm. Jau tagad ir grūtības ar 28!” Tas nozīmē, ka iespējas kādai tautai ES ietvaros iegūt neatkarību faktiski nav nekādas. Lūk jums “demokrātiskās” Eiropas patiesā seja. Tas gan nav nekāds brīnums - vairums Eiropas valstu robežas vēsturiski veidojušās iekarošanas un teritoriju pievienošanas rezultātā, kas krietni vien veicina mazākumtautību separātisma tendences šodien. Līdzīgu nostāju Eiropai pauž arī ASV, Ķīna, Krievija un citas valstis. Redzot šādu atbalstu, Spānijas valdībai nav nekāda iemesla sarunāties ar katalāņiem.

Lai pieveiktu neatkarības piekritējus vēlēšanās, Madride centās visādi atbalstīt neatkarības pretinieku politisko konsolidāciju. Katalonijas lielo pilsētu ielās tika rīkotas plašas vienotības piekritēju demonstrācijas. Cilvēkiem tika iegalvots, ka lielākā daļa katalāņu esot par vienotību ar Spāniju, taču līdz šim viņu viedoklis ignorēts. Tā, tīši jaucot jēdzienus “katalāņi” un “katalonieši”, tiek maldināta pasaules sabiedriskā doma. Jo katalāņi ir tauta - Katalonijas pamatiedzīvotāji, bet katalonieši - visu Katalonijas iedzīvotāju kopums. Katalāņi vairākumā ir par neatkarību, kamēr katalonieši, kas šajā zemē ieradušies no citiem Spānijas reģioniem - par vienotību ar Spāniju. Pēdējo 40 gadu laikā lielā iebraucēju skaita dēļ katalāņi savā zemē kļuvuši par minoritāti un šobrīd ir vien 35-38% no visiem Katalonijas iedzīvotājiem. Lūk arī atbilde uz jautājumu, kas patiesībā ir šis “klusējošais vairākums”. 1991.gadā arī latviešu skaits Latvijā bija sarucis līdz 52%. Ja būtu turpinājusies migrantu ieplūšana no PSRS, pēc dažiem gadiem latvieši būtu nonākuši katalāņu šodienas situācijā un labākajā gadījumā mums tagad būtu Latvijas autonomā republika Krievijas Federācijas sastāvā.

“Klusējošais”, bet visai agresīvais kataloniešu vairākums, kas aktivizējās pēc neatkarības referenduma, patiesībā ir spāņu migranti, kas nekaunas pamatnācijai norādīt,
ka tie savā zemē palikuši vairs tikai 38% no reģiona iedzīvotājiem un neatkarību nav tiesīgi pieprasīt.

Saprotams, ka iebraucēji Katalonijas neatkarību nevēlas. Viņi šajā zemē ieradušies tās augstā dzīves līmeņa dēļ, viņiem ir radi un draugi citos Spānijas reģionos, tāpēc neatkarība šiem cilvēkiem sagādā vienīgi problēmas. Arī Latvijā savulaik bija savi unionisti - PSRS pilsoņi, kas atbalstīja Latvijas PSR palikšanu padomju impērijas sastāvā. Uzvarēt referendumā par atdalīšanos no PSRS mums tolaik izdevās vien tāpēc, ka daudzi krievi naivi cerēja - neatkarīgā valstī viņu dzīves līmenis drīz vien kļūs tikpat augsts kā Rietumos. Katalonijas gadījumā šāda motivējoša faktora nav. Tieši pretēji - daudzi uztraucas par iespējamo dzīves līmeņa pazemināšanos, kāds varētu rasties Katalonijai pasludinot neatkarību un uz nenoteiktu laiku paliekot ārpus Eiropas Savienības. Turklāt statistika rāda, ka apmēram 20% iebraucēju nerunā katalāņu valodā un uzskata, ka viņiem šī valoda nav jāmācās. Neatkarības gadījumā katalāņu valodas zināšanas kļūtu obligātas. Jāatzīst, ka migranti visā pasaulē ir vienādi un nevienā zemē nekad nav īpaši atbalstījuši vietējo tautu neatkarības centienus.

Lai nu kā, 22.decembra vēlēšanas pierādīja, ka katalāņu atmiņa nebūt nav tik īsa. Katalāņi nekad nepiedos Spānijai nacionālo pazemojumu, ko piedzīvoja 2010.gadā. Pēc 2006.gadā notikušajām centrālās varas un Katalonijas sarunām, puses bija vienojušās par nācijas statusa piešķiršanu katalāņiem un katalāņu valodas kā vienīgās valsts valodas noteikšanu Katalonijas teritorijā. Tas nozīmētu, ka turpmāk Spānijas karalisti veidotu divas vienlīdzīgas nācijas - spāņi un katalāņi. Šādu Katalonijas statusu apstiprināja abu valstu parlamenti un referendums Katalonijā. Tomēr spāņu nacionālisti pieprasīja vienošanos anulēt un pēc četru gadu tiesvedības, 2010.gadā Spānijas tiesa šo vienošanos atzina par antikonstitucionālu, pazeminot Katalonijas oficiālo statusu no nācijas uz parastu Spānijas reģionu. Līdz ar to nevietā ir arguments, ka katalāņi paši savulaik piekrituši jaunajai Spānijas konstitūcijai, kas tiem liedz atdalīties no karalistes. 2006.gada vienošanās tika noslēgta krietni vēlāk un tieši Spānijas valdība bija tā, kas to vienpusēji lauza. Pēc šī pazemojuma tad arī izveidojās pašreizējā neatkarības kustība, jo katalāņi pārliecinājās, ka Spānijai nevar uzticēties.

Spānijas sastāvā Katalonija jūtas kā brīvību alkstošs putns krātiņā.

Tagad nu Katalonija ir pierādījusi visiem - mēs joprojām gribam būt neatkarīgi! Tomēr jautājums paliek: kas notiks tālāk? Pēc vēlēšanām Karless Pudždemons skaļi paziņoja: “Spānijas valsts ir sakauta!”, taču viss nav tik vienkārši. Lai gan premjers Rahojs netieši atzinis savas politikas sakāvi vēlēšanās, pavēlējis izvest militārās policijas vienības no reģiona un pirmoreiz ieminējies par sarunām ar katalāņiem, tomēr Kataloniju kā neatkarīgu valsti šī valdība neatzīs nekad. Turklāt Rahojs gatavs runāt tikai ar jauno Katalonijas valdību, kam neatkarības piekritējus vajadzētu darīt uzmanīgus, jo nekur nav teikts, ka sastādīt valdību tiks uzticēts neatkarību atbalstošo partiju Junts per Catalunya (Katalāņu Eiropeiskās demokrātijas partijas saraksts “Kopā par Kataloniju”), Katalonijas Kreiso republikāņu (ERC) un partijas “Tautas vienotības kandidatūra” (CUP) koalīcijai. Tikpat labi to var uzticēt visvairāk deputātu mandātu (36) ieguvušajai unionistu partijai Ciudadanos (”Pilsoņi”). Kaut arī tā būtu mazākuma valdība, tomēr iespējamo sarunu ar Madridi gaisotne un iznākums tad būtu pavisam citi.

Interesanti, ko Spānijas valdība domā iesākt ar parlamentā no jauna ievēlētajiem bijušās Katalonijas valdības locekļiem, pret kuriem notiek tiesvedība un daļa no kuriem joprojām atrodas Spānijas cietumos. Pudždemona partija jaunajā parlamentā ieguvusi 34 deputātu vietas, viņa bijušā vietnieka Uriala Džunkerasa ERC - 32 vietas. Tas nozīmē, ka par jauno Katalonijas premjeru kļūs vai nu Pudždemons vai Džunkerass. Kā centrālā valdība rīkosies tad? Vai tiešām tautas ievēlēto Džunkerasu notiesās uz 30 gadiem, kā tiek draudēts, bet iespējamo Katalonijas premjeru Pudždemonu arestēs, ja viņš spers kāju uz Spānijas zemes? Un vai Rahoja valdība patiešām gatavojas tiesāt daļu no jaunievēlētajiem “vecajiem” deputātiem, kuri balsoja par Katalonijas neatkarību? Tas novestu pie vēl lielākas spriedzes Katalonijā, tāpēc Rahojam nāksies vien sākt godīgas un līdzvērtīgas sarunas ar neatkarības piekritējiem. “Vai nu Rahojs mainīs savu nostāju, vai arī mēs izmainīsim valsti!” - pēc tautas uzticības mandāta saņemšanas vēlēšanās jau paziņojis Pudždemons.

Katalonijas parlamenta 27.oktobrī pieņemtās Neatkarības deklarācijas preambulā teikts: “Mēs dibinām Katalonijas Republiku kā neatkarīgu un suverēnu, demokrātiskā un sociālā likuma valsti”. Lai gan gribētos ticēt, ka tauta, kas reiz modusies brīvībai un neatkarīgai valstij, agri vai vēlu to arī iegūs gan de facto, gan de iure, tomēr ir arī pietiekami daudz faktoru, kas šo apņēmību var padarīt neīstenojamu. Vispirms tas ir pašu katalāņu politiķu svārstīgums. Tā Karless Pudždemons beļģu laikrakstam “Le Soir” atzinis, ka, lai gan pats joprojām ir Katalonijas pilnīgas neatkarības piekritējs, tomēr esot gatavs pieņemt “jaunas attiecības ar Spāniju, kas var arī nenozīmēt neatkarību”. “Ir iespējams arī cits risinājums,” intervijā laikrakstam teicis politiķis, ļaujot noprast, ka varētu būt gatavs kompromisam. Šāda politiska laipošana var nopietni iedragāt tautas ticību neatkarības kustībai.

Ar Spānijas vai Katalonijas pasi kabatā - kā nākotnē dzīvos katalāņi?

Otrkārt, tauta var garīgi un morāli pagurt, ja cīņa par neatkarību ieilgs gadu desmitiem. Turklāt cilvēkiem ne visai patīk zaudētāji, kas tā vietā, lai nostātos tautas priekšgalā un vadītu to uz neatkarību, pie pirmajām grūtībām aizbēg uz ārzemēm un ir gatavi slēgt kompromisus ar varu. Jāņem arī vērā, ka ne visi etniskie katalāņi ir par atdalīšanos no Spānijas. Apmēram trešā daļa būtu gatava palikt Spānijas sastāvā, ja Madride dotu reģionam plašāku autonomiju. Ja neatkarības iegūšanas process ievilksies, ļaudis var zaudēt cerības un padoties pesimismam. Turklāt, turpinoties migrantu pieplūdumam, pēc desmit gadiem etnisko katalāņu īpatsvars Katalonijas iedzīvotāju demogrāfiskajā struktūrā sadils tiktāl, ka neatkarības iegūšana demokrātiski balsojot vairs nebūs iespējama.

Nopietns pārbaudījums neatkarības kustībai var izrādīties ekonomika. Šobrīd Katalonija ir augsti attīstīts reģions ar vislielāko iedzīvotāju labklājības līmeni. Tomēr pēdējā pusgada laikā aptuveni 2000 uzņēmumu pārcēluši savus birojus uz citiem Spānijas reģioniem. Starp tiem ir arī senas un nacionāli nozīmīgas Katalonijas firmas un bankas. Lai gan nav teikts, ka šo “katalāņu” uzņēmumu akciju kontrolpaketes patiešām pieder katalāņiem nevis spāņu vai ārzemju investoriem, tomēr nevar arī izslēgt, ka personīgās kabatas un izdevīguma dēļ daļa katalāņu biznesmeņu būtu gatavi uz nacionālu nodevību. To pierāda arī Latvijas vietējo uzņēmēju gatavība akceptēt valstij neizdevīgus politiskus kompromisus ar Krieviju, lai tikai viņu bizness turpinātu plaukt. Turklāt katalāņu biznesmeņus var saprast, jo zaudējot Spānijas un uz laiku arī visas Eiropas Savienības tirgu, daudzi no uzņēmumiem bankrotēs. Tāpat nevar zināt, kāda būs ierindas ļaužu reakcija, ja neatkarības dēļ viņu dzīves līmenis pazemināsies. Katalonijas gadījumā sauklis: “Kaut pastalās, bet brīvi!” diez vai radīs dzirdīgas ausis.

Visbeidzot - Katalonijas neatkarības centienus var apslāpēt starptautiskās sabiedrības cietā nostāja neatzīt Katalonijas neatkarību. To darīt šobrīd faktiski nav gatava neviena valsts pasaulē. Un tas nozīmē, ka pasaule ir fundamentāli mainījusies un tautu pašnoteikšanās tiesības šodien vairs nav cieņā. Šajā kontekstā jāteic - labi, ka Latvija pēdējā brīdī paspēja izsprukt no Krievijas (PSRS tiesību mantiniece) nagiem. Šodien tas nebūtu iespējams. Arī mūs taču savulaik aicināja samierināties ar lielāku autonomiju PSRS sastāvā un izbeigt graut Gorbačova varas stabilitāti. Šī negatīvā pasaules, bet jo īpaši Eiropas valstu attieksme pret Katalonijas neatkarību var stipri ietekmēt katalāņu dedzību turpināt neatkarības cīņu. Iespējams, ka arī Pudždemona runas par kompromisa iespēju ar Spāniju, atkāpjoties no pilnīgas neatkarības idejas, ir sekas starptautiskās sabiedrības atbalsta trūkumam.

Spānijas nostājas dēļ ES politiķi atsakās piedalīties Katalonijas neatkarības jautājuma risināšanā.

Absolūti demagoģiskas ir Spānijas varas iestāžu un Eiropas politiķu runas par to, ka Katalonijas neatkarības jautājums jārisina tikai tiesiskā ceļā, ievērojot Spānijas likumdošanu. Tas nav iespējams, jo Spānijas likumi to gluži vienkārši neparedz. Arī mainīt šos likumus ir neiespējami, jo citi Spānijas reģioni, izņemot varbūt Basku zemi, nemūžam nebalsos par iespēju Katalonijai atdalīties no Spānijas. Ja Latvija savulaik būtu padevusies Gorbačova spiedienam izstāšanās jautājumu risināt “likumīgi”, mēs nemūžam nebūtu atjaunojuši savu neatkarību. Tikai baltiešu no PSRS likumdošanas viedokļa gluži “nelikumīgā”, bet konsekventā rīcība palīdzēja mūsu valstīm atgūt brīvību.

Pasaulē ir visai maz valstu, kas savu neatkarību būtu ieguvušas likumīgā ceļā. Neatkarības centieni vienmēr būs pretrunā tās valsts likumiem, no kuras kāds cenšas atdalīties. Arī Latvija 1918.gadā “nelikumīgi” atdalījās no Krievijas impērijas, bet 1991.gadā no PSRS. Bieži valstu neatkarība tiek izcīnīta asiņainās revolūcijās vai ilgstošos neatkarības karos. Piemēram, ASV neatkarības karš ar Lielbritāniju pēc tās likumiem bija klaji noziedzīgs. Tad jau sanāk, ka katalāņu lielākā “vaina” ir vēlme neatkarību iegūt nevardarbīgas cīņas veidā. Tomēr cita ceļa katalāņiem nav, jo kaut mazāko vardarbību pasaule bargi nosodītu un katalāņi momentā nonāktu “teroristu” statusā. Taču nevardarbība nebūt nenozīmē nepretošanos. Neatkarību nevarēs izcīnīt ar dziesmu dziedāšanu vai “Baltijas ceļa” tipa akcijām vien. Tikai publiska un privāta ikviena katalāņa nevardarbīga nepakļaušanās centrālajai varai var piespiest Madridi un Eiropu ieklausīties šai tautā. Vai katalāņi ir uz to gatavi - rādīs laiks.

Katalāņu ceļš uz savu valsti var būt ilgs un sarežģīts. To saprot visi. Lai kā šī cīņa beigtos - ar pilnīgu Katalonijas neatkarību vai plašu autonomiju Spānijas sastāvā, ir skaidrs, ka atrisināt šo jautājumu Madride varēs tikai nopietni piekāpjoties katalāņu brīvības alkām. Iespējams, tā dēļ var nākties pat mainīt Spānijas konstitūciju, atjaunojot 2006.gada vienošanos par katalāņu nācijas statusu un dodot Katalonijai pilnīgu suverenitāti de facto, ieskaitot fiskālo un nodokļu politiku. Tādā gadījumā iespējams katalāņi būtu ar mieru palikt Spānijas sastāvā de iure. Lai panāktu visiem pieņemamu risinājumu, arī Eiropai būs jāizbeidz līdz šim piekoptā strausa politika un jāiesaistās godīgās un vienlīdzīgās sarunās ar Kataloniju. Pretējā gadījumā Eiropu gaida gadu desmitiem ilgs politisks konflikts vienā no ietekmīgākajām ES un NATO dalībvalstīm. Mēs ticam katalāņu tautas uzvarai. Lai jums izdodas!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2018/01/03/katalonijas-velesanas-%e2%80%93-neatkaribas-uzvara-jeb-kompromiss/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.