- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Starptautiskie radioraidījumi latviešu valodā Aukstā kara gados. 6.daļa – Zviedrijas Radio (1989 – 2005)

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2017. gada 30. oktobris 07:00 sadaļā Vēsture

Pirmie Zviedrijas latviešu mēģinājumi organizēt radioraidījumus uz Latviju notika jau 20.gadsimta 60. un 70.gados, taču Zviedrijas valdības vilcināšanās un tradicionālā piesardzības politika attiecībās ar “lielo kaimiņu” tolaik padarīja šādus raidījumus neiespējamus. Raidījumus triju Baltijas tautu valodās “Radio Sweden” ēterā nācās gaidīt līdz pat 80.gadu nogalei, kad “dzelzs priekškars” kļuva caurspīdīgāks un Padomju Savienība vismaz ārēji demokrātiskāka. “Kad 80.gadu beigās spēcīgi sāka zvāroties padmilzis, pat zaķpastalīgajiem zviedriem kļuva skaidrs, ka šis monstrs drīz izlaidīs garu. Tas bija psiholoģiski pareizais brīdis izdarīt spiedienu uz Zviedrijas valdību,” savulaik intervijā žurnālam “Jaunā Gaita” stāstīja Zviedrijas Radio (Sveriges Radio) latviešu redakcijas pirmais vadītājs Vilnis Zaļkalns.

Brīdī, kad skaļi un nenovēršami Baltijā apgriezienus sāka uzņemt Gorbačova “pārbūves un atklātības” (perestroika un glasnostj) politikas inspirētās tautu Atmodas, Zviedrijas moderātu partijas pārstāve un vēlākā ārlietu ministre Margarēta af Uglasa 1988.gadā Riksdagā iesniedza priekšlikumu sākt Zviedrijas Radio raidījumus arī latviešu, lietuviešu un igauņu valodā. Mērķis bija atbalstīt un veicināt baltiešu patstāvības centienus, stiprināt demokrātiju, kā arī vērsties pret antidemokrātiskajiem spēkiem Baltijas valstīs. Saskaņā ar Zviedrijas Ārlietu ministrijas lēmumu, piecas minūtes no sava raidlaika ziņu izklāstam latviešu un igauņu valodā nācās ziedot Zviedrijas Radio krievu redakcijai.

Zviedru politiķe, Riksdaga deputāte un vēlākā ārlietu ministre Margarēta af Uglasa,
pēc kuras ierosmes Zviedrijas Radio sāka raidījumus Baltijas tautu valodās.

1988.gada decembrī pirmo reiz ēterā skanēja ziņas igauņu valodā, pēc nepilna mēneša arī lietuviešu valodā, bet latviešu raidījumi sākās 1989.gada 28.martā. Sākumā tās bija piecu minūšu ziņas vācu un krievu raidījumu beigās. Zviedru valdība gan piesardzīgi atrunājās, ka baltiešu raidījumi izmēģinājuma kārtā skanēs tikai līdz 1990.gada sākumam. Lietuviešu raidījumi personāla trūkuma dēļ patiešām pēc nepilna pusgada tika pārtraukti, taču igauņu un latviešu redakcijas padoties negrasījās. Iespējams, tiktu slēgta arī latviešu redakcija, ja 1989.gada augusta beigās zviedru varas iestādes nesasniegtu 900 latviešu parakstīta vēstule ar pārliecinošu prasību raidījumus latviešu valodā nepārtraukt.

Kā atceras Zviedrijas latviete, sociāldemokrāte Vilma Tenese: “Bruno Kalniņš pat piezvanīja Zviedrijas ārlietu ministram Stēnam Andešonam un piedraudēja publiski pakārties pie arodbiedrību ēkas, ja raidījumus slēgs.” Zviedrijas latvieši zināja, ka Zviedrijas Radio krievu raidījumus padomju slāpētāji jeb “zāģi” traucēja krietni mazāk nekā “Radio Brīvā Eiropa” un “Amerikas Balss” latviešu programmas. Bija cerība, ka Gorbačova pasludinātās “atklātības” politikas gaisotnē traucēti netiks arī latviešu raidījumi no Zviedrijas. Latvijas un Eiropas sociāldemokrātijas veterāna Bruno Kalniņa dramatiskais solis un trimdas baltiešu aktivitātes panāca to, ka raidījumi ne vien netika slēgti, bet piecu minūšu ziņu vietā latviešiem un igauņiem ik dienas tika atvēlēts 15 minūšu garš raidlaiks.

Latvijas un Eiropas sociāldemokrātijas patriarhs Bruno Kalniņš;
kreisajā pusē - Kalniņš pie sava rakstāmgalda 1989.gadā.

Vienlaikus Zviedrijas Riksdagā notika debates par to, kā vislabāk atbalstīt Baltijas tautas cīņā par sabiedrības demokratizāciju. Tā laika parlamenta stenogrammas liecina, ka zviedru politiķi saprata - neatkarīgs radio ir visefektīvākais veids, kā uzrunāt Baltijas iedzīvotājus. “Ar 15 minūtēm pašreizējā situācijā nepietiek. Patiesībā būtu jāraida visu diennakti!” - tā 1991.gada 17.janvāra parlamenta debatēs ierosināja Tautas partijas deputāts Hokans Holmbergs. Dažas dienas vēlāk - 23.janvārī - Rīgā ieradās pirmā Zviedrijas Riksdaga delegācija un tā laika parlamenta spīkera vietnieks Bertils Fišesjē ar lepnumu paziņoja, ka Zviedrija piešķīrusi papildu līdzekļus baltiešu raidījumiem.

Zviedrijas Radio ir sabiedriska raidorganizācija, kas tiek finansēta no iedzīvotāju abonentmaksām. Radio nepieder nevienam politiskajam spēkam un ir pilnīgi neatkarīgs. Šo faktu savulaik bija ļoti grūti saprast jaunizceptajai Latvijas politiskajai elitei. Šī iemesla dēļ tā laika “Radio Sweden” starptautiskās nodaļas vadītājam Hānsam Vakholcam pat nācās doties uz Rīgu, lai Latvijas politiskajai vadībai izskaidrotu pašiem zviedriem tik saprotamo lietu kārtību. “Viņi man prašņāja, kuram politiskajam spēkam latviešu radio īsti pieder. Ilgi nācās skaidrot, ka redakcijā strādā neatkarīgi latviešu žurnālisti, kas ziņo par pašu izvēlētām norisēm” - nemierīgos juku laikus ar smaidu atceras Vakholcs.

Zviedrijas Radio starptautiskā nodaļa gadu gaitā raidījusi 18 valodās. Raidījumus klausītājiem ārvalstīs veidoja nacionālās valodu redakcijas, bet programmas vairākās Zviedrijā dzīvojošo imigrantu valodās bija domātas, lai veicinātu šo etnisko grupu integrāciju zviedru sabiedrībā. Šobrīd raidījumi vidējos un īsviļņos ir izbeigti un ārzemju programmas klausītājus sasniedz ar satelīta un interneta starpniecību. “Radio Sweden” latviešu redakcija savu darbu sāka 1989.gada martā. Katru raidījumu veidoja divi cilvēki. Redakcijas pirmais vadītājs bija Vilnis Zaļkalns, kam bija milzīga loma gan redakcijas dibināšanā, gan tās vēlākajā darbā un izaugsmē, gan trimdas latviešu saimnieciskajā un politiskajā dzīvē vispār. Zviedrijas Radio latviešu redakcijas vadītāja postenī Zaļkalns strādāja līdz pat aiziešanai Mūžībā 2002.gadā. Pirmajos darba gados viņa galvenais palīgs bija Linda Freimane.

Vilnis Zaļkalns kopā ar vēsturnieku, rakstnieku un publicistu Uldi Ģērmani.

Vilnis Zaļkalns bija Zviedrijas Radio latviešu redakcijas sirds un dvēsele. Grāmatizdevējs, publicists, viens no jauno trimdas aktīvistu grupas, kuru Zviedrija piesaistīja ar savu tuvumu Latvijai. No Vācijas uz Zviedriju Zaļkalns pārcēlās tieši šī iemesla dēļ - lai būtu tuvāk Latvijai. Un tieši Stokholmā sākās Viļņa Zaļkalna mūža ražīgākais posms. Tikšanās ar Bruno Kalniņu padarīja viņu par aktīvu sociāldemokrātu. Būdams Latvijas patriots, kurš kaklasaites vietā allaž nēsāja latvisku prievīti, Zaļkalns asi vērsās pret ikvienu, kas neticēja iespējamajai Latvijas neatkarībai. “Laimīgā kārtā man ar šādiem latviešiem vārguļiem maz nācies kopā darboties,” viņš 2001.gadā atzina intervijā žurnālam “Jaunā Gaita”.

Zviedrijas Radio latviešu redakcijas vadītājs Vilnis Zaļkalns un radio darbiniece Vilma Tenese
(abi vidū) Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Ārzemju komitejas sēdē 90.gadu sākumā. Kreisajā pusē - Atis Lejiņš, labajā pusē - Andris Grīnbergs.

Vilnis Zaļkalns bija ar humoru apveltīts vīrs. Jautāts, kādēļ nepārceļas uz dzīvi Latvijā, Vilnis attrauca: “Karaļvalsts pensiju vēl neesmu izkalpojis, bet ar basu pakaļpusi ezi nenospiedīsi. Turklāt baidos arī par savu garīgo līdzsvaru, jo nācies novērot, ka daži trimdinieki pēc atgriešanās sāk nojūgties un kokles vietā spēlēt balalaiku.” Humors Zaļkalns nepameta arī visgrūtākajos dzīves brīžos. “Spēlēju šahu ar kaulaino, šoreiz vēl uzvarēju,” viņš smaidīdams teica pēc kārtējā infarkta. Šo spēli Zaļkalns turpināja, līdz 2002.gada 1.martā “kaulainā” pieteica latviešu redakcijas vadītājam šahu un matu.

Vilnis Zaļkalns Zviedrijas Radio latviešu redakcijā tika mīļi dēvēts par Radio Vilni,
bet viņa sagatavotie raidījumi ar to trāpīgo leksiku - par Zaļkalna raidījumiem.

Sākumā latviešu redakcijas attiecības ar Zviedrijas Radio krievu redakciju, kuras raidlaiku latvieši “aizņēmās”, bija visai saspringtas. “Lielā krievu redakcija nebija milzīgā sajūsmā par mūsu ierašanos. Atmosfēra sākumā nebija draudzīga,” redakcijas sākuma laiku atceras Linda Freimane. Reiz viena no krievu žurnālistēm bija aizņēmusi latviešu redakcijas rediģēšanas tehniku brīdī, kad tuvojās latviešu raidījumu raidlaiks. Uz Jura Kažas lūgumu, vai nevarētu atbrīvot studiju, viņa atteikusi: “Nē, man šeit ir labi.” Kažas reakcija bijusi acumirklīga un trāpīga: “Tā jūs esat teikuši 50 gadus, bet okupācija ir beigusies!” Savukārt krievu redakcijas žurnālists Jurijs Gurmans par šo laika posmu saka: “Pārsteigti mēs mazliet bijām, jo neviens no baltiešiem nerunāja krieviski. Taču drīz vien mēs sapratāmies.”

Latviešu redakcijas līdzstrādnieki.
Kreisajā pusē stāv - Linda Freimane, priekšā sēž - Vilnis Zaļkalns un Juris Kaža.

Zviedrijas Radio latviešu redakcijai kā neatkarīgam informācijas avotam bija milzīga nozīme politiskā saspīlējuma periodā gan barikāžu dienās 1991.gada janvārī, gan augusta puča laikā, kad par notikumiem Baltijā tika ziņots arī īpašos rīta raidījumos. “No Stokholmas daudz kas bija redzams labāk nekā te, Rīgā. Katru reizi es saņēmu īstu latviskuma paraugstundu” - tā redakcijas darbu vērtē tās uzticīgais klausītājs Zigurds Mežavilks, kurš sakās dzirdējis gandrīz visus latviešu raidījumus. Interesanti, ka pirmās atsauksmes par raidījumiem pienāca nevis no Latvijas, bet no kāda Gotlandes tautieša, kas aicināja ciemos. Vēlāk sekoja liels vēstuļu pieplūdums no Latvijas un liela interese par sociālo un politisko situāciju Zviedrijā, dabu, dzīves standartiem un zviedru raksturu.

Zviedrijas radio latviešu raidījumi informēja klausītājus gan par notikumiem Zviedrijā, gan Ziemeļvalstu lomu Eiropas Savienībā. Raidījumu tematika skāra politikas, kultūras, ekonomikas un sociālās dzīves jomas. Īpaša uzmanība tika pievērsta Zviedrijas attiecībām ar Baltijas valstīm un Baltijas notikumu atspoguļojumam Zviedrijas un citu Ziemeļvalstu medijos. Redakcija informēja arī par Zviedrijas latviešu dzīvi. “Mēs tiešām varējām paust jebkādus uzskatus, arī politiskus. Laiks ritēja, bet neviens zviedru drošības aģents tā arī neparādījās. Zviedri jau mūsu raidījumus nemaz nesaprata,” smejas latviešu redakcijas kādreizējais darbinieks Eižens Zemītis. Radio piecu gadu pastāvēšanas jubilejas raidījumā arī Vilnis Zaļkalns ar gandarījumu konstatēja: “Pats svarīgākais ir tas, ka mums tiek dota brīvība izteikties un vērtēt. Man liekas, ka mēs esam pats brīvākais raidījums latviešu valodā pasaulē.”

Kopš 1992.gada Zviedrijas radio latviešu raidījumi tika retranslēti arī Latvijas radio 1.programmā. Viļņa Zaļkalna trāpīgie komentāri gan slavēja, gan nesaudzīgi kritizēja notikumu attīstību Latvijā. Gandarījums par neatkarības atgūšanu mijās ar rūgtu apjausmu par neparedzamo valsts politisko nākotni. “Korupcija, anticivilizācija, nelikumības izplešas kā vēzis, kas saēd jaunās valsts ķermeni” - tā Zaļkalns iesāka kādu 1992.gada novembra raidījumu. Latvijas elitei ne vienmēr glaimojošo raidījumu saturu aizstāv luterāņu prāveste un bijusī redakcijas darbiniece Ieva Graufelde: “Mums bija jāpaceļ balss. Deviņdesmito gadu sākums bija ļoti dinamisks laiks. Daudz kas notika.” Pie latviešu redakcijas darbiniekiem nāca arī zviedru žurnālisti, lai prasītu padomu, kā īsti jāsaprot tas vai cits notikums Baltijas valstīs. “Tie bija īsti juku laiki,” daloties atmiņās, konstatē žurnālists Juris Kaža.

Latviešu redakcijas raidījumi savu trāpīgo asumu nezaudēja arī vēlāk. Žurnālists Jānis Pāvuls atceras aso Latvijas prezidenta kancelejas reakciju pēc tam, kas vienā no raidījumiem nodēvējis kādu Gunta Ulmaņa izteikumu par pliekanu. “Izsūtot paziņojumu presei, kancelejas pārstāvji skaidroja, ka faktus mēs esam interpretējuši. Reaģēja arī Latvijas Ārlietu ministrija, jautājot, vai šāds tonis esot nepieciešams un vai nebūtu iespējams ieturēt vienotu latviešu pozīciju,” stāsta Pāvuls. “Partiju politikā Latvijā valda personisku rēķinu kārtošana, programmatiskās nostādnes ir vāji redzamas, un zviedru debašu kultūras gaisotne, kur jautājumi tiek apspriesti pēc būtības, te būtu ļoti svarīga, kaut vai ieskatam, ka var būt arī citādi,” redakcijas strikto nostāju skaidroja tās darbiniece Dace Vinklere.

Dace Vinklere Zviedrijas Radio latviešu redakciju vadīja no 2002. līdz 2005.gadam.
Pēc redakcijas slēgšanas darbojusies ZR krievu redakcijā, vēlāk - ZR simfoniskā orķestra vadībā.

Tieši Vinklere pēc Viļņa Zaļkalna nāves kļuva par jauno latviešu redakcijas vadītāju. Ar lielu pienākuma apziņu viņa turpināja vadīt pēdējo ārvalstu radio latviešu redakciju. Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā zuda sākotnējais raidījumu mērķis - veicināt demokratizācijas procesu Latvijā. Raidījumu fokusā nokļuva Baltijas valstu saikne ar Ziemeļvalstīm un Eiropas Savienību, meklējot kopsaucējus un sadarbības iespējas. Zviedrijas Radio tika izveidota kopēja Baltijas jūras valstu redakcija, kur latviešu redakcijas darbinieki plecu pie pleca ar igauņu, poļu un vācu redakcijām gatavoja raidījumus zviedru valodā ar mērķi veicināt zviedru sapratni par procesiem Baltijas jūras reģionā.

Vēl pirms pārcelšanās uz Debesu radiostudiju Vilnis Zaļkalns ar ironisku smaidu konstatēja, ka mērnieku laiki latviešiem nav beigušies. “Turpināsim darīt, kas darāms, ar jautru un spītīgu prātu. Un, lai kā nu ietu, nezaudējiet humoru!” - Vilnis tolaik novēlēja kolēģiem un klausītājiem. Šis novēlējums lieti noderēja, kad 2005.gada nogalē redakciju sasniedza Zviedrijas Radio vadības paziņojums, ka, sākot ar jauno gadu, latviešu raidījumus slēgs. To sākotnējais uzdevums - sekmēt demokrātijas attīstību Latvijā - bija izpildīts, bet Zviedrijas Radio, tāpat kā jebkuram sabiedriskam medijam, finanses ir jātaupa. Līdz ar latviešu raidījumiem skanēt beidza arī raidījumi igauņu, turku un spāņu valodās. Pēdējais raidītājs, kas no ārzemēm raidīja latviešu valodā, savu darbu ēterā bija beidzis.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2017/10/30/starptautiskie-radioraidijumi-latviesu-valoda-auksta-kara-gados-6dala-%e2%80%93-zviedrijas-radio-1989-%e2%80%93-2005/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.