- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Daži vārdi nacionālo partizānu sakarā

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2017. gada 16. oktobris 07:00 sadaļā Latvijā un pasaulē, Vēsture

2017.gada jūlijā NATO savās publiskajās interneta vietnēs ievietoja filmu par partizānu kustību Baltijā, kas pēc Otrā Pasaules kara vairāk nekā 10 gadus cīnījās pret padomju okupantiem. Filmas nosaukums - “Forest Brothers. Fight for the Baltics” (”Mežabrāļi. Cīņa par Baltiju”). Kā jau varēja paredzēt, filma izraisīja histērisku reakciju Krievijā, kurā iesaistījās teju visi - sākot ar Krievijas Ārlietu ministriju līdz pat sīkākajam ziņu portālam. Baltiešu partizānu apriešanas korim pievienojās arī Baltkrievijas un citu NVS valstu plašsaziņas līdzekļi. Kas tad tik bīstams varenajai kodollielvalstij šķita šai astoņas minūtes garajā filmiņā? Tā ir patiesība par Baltijas iedzīvotāju sīksto pretošanos padomju okupācijai, kas apgāž Krievijas melīgo vēstures traktējumu šajā jautājumā.

To, ka filma izrādījusies ārkārtīgi bīstama Krievijas uzturētajai vēstures koncepcijai, pierāda arī tas, ka talkā tika ņemtas ne vien vēsturiskas puspatiesības un tendencioza faktu interpretācija, bet arī atklāti meli. Cilvēkiem Krievijā, kuri maz zina par Baltijas tautu vēstures sarežģītajiem līkločiem, var iestāstīt visu ko. Bet kā ar mums pašiem? Arī Latvijas iedzīvotāji reizēm mēdz naivi uzķerties uz veikli sapītajiem Krievijas meliem par mūsu pagātni. Cik nopietnas ir šodienas skolu beidzēju zināšanas par savas tautas un zemes vēsturi? Diemžēl no pašu latviešu mutes nereti nākas dzirdēt apgalvojumus, kas tajā vai citā jautājumā piebalso Krievijas propagandai. Tāpēc “Laikmeta zīmēm” šķita aktuāli atspēkot dažus no PSRS un Putina Krievijā izplatītajiem meliem par nacionālo partizānu kustību Latvijā.

****

Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā par NATO filmu teikts, ka tās veidotāji “pārrakstot vēsturi” (lai gan tieši Krievija (PSRS) visos laikos visnekaunīgāk falsificējusi vēsturi) un mežabrāļi esot “noziedznieki, kuru rokas ir līdz elkoņiem asinīs”. Savukārt Krievijas pārstāvniecība NATO filmu novērtējusi kā “praktisku pamācību neiecietības veicināšanā”. Kādā gan veidā šī filma var veicināt neiecietību un pret ko? Acīmredzot, Kremļa izpratnē patiesa iecietība ir piekrist, ka nekādas okupācijas Baltijā nav bijis, ka baltieši paši labprātīgi pievienojušies Padomju Savienībai, ka Igaunija, Latvija, Lietuva ir nevis 1918.gadā dibināto valstu tiesiskās mantinieces, bet jaunas valstis, kas radušās, pateicoties PSRS sabrukumam. Mežabrāļu ilgstošā pretošanās padomju režīmam apgāž šo melīgo vēstures koncepciju un pierāda, ka baltieši Sarkano Armiju nebūt nesagaidīja ar prieku un gavilēm.

Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumam sekoja pret baltiešu nacionālajiem partizāniem vērsta masīva, mērķtiecīga un labi koordinēta propagandas un apmelošanas kampaņa. Tajā piedalījās visi Kremļa kontrolētie televīzijas kanāli, prese, interneta portāli un blogi. Savu artavu kopējā melu straumē deva arī interneta “troļļu fermas” un atsevišķi trollīši, tostarp Latvijā. Vēstījums visur bija vienāds un vārds vārdā atkārtoja savulaik padomju propagandas izstrādātās tēzes, proti - mežabrāļi pārsvarā esot bijuši kādreizējie esesieši, kas pirms tam slepkavoja ebrejus un padomju civiliedzīvotājus, bet NATO šos kara noziedzniekus cenšas padarīt par varoņiem. Tas nekas, ka patiesība ir pavisam citādāka.

Arī “Kremļa lakstīgala” Dmitrijs Kiseļovs savā raidījumā nespēja apiet mežabrāļu tēmu.

Patiesībā nacionālo partizānu kustība Latvijā sāka veidoties, kad Otrais Pasaules karš vēl nebija beidzies. Vidzemē un Latgalē mežabrāļu cīņa ar padomju varu sākās 1944.gada rudenī, kad šos reģionus no jauna okupēja Sarkanā Armija, savukārt Kurzemē - pēc Vācijas kapitulācijas 1945.gada maijā. Kopumā Latvijā darbojās no 900 līdz 1000 nacionālo partizānu grupas, kuru rindās bija ap 20 tūkstošiem mežabrāļu, kas ar ieročiem rokās cīnījās pret Sarkanās Armijas karavīriem, padomju milicijas un čekistu vienībām, kā arī tā sauktajiem “istrebiteļiem”. Mežabrāļi veica dažādas pretpadomju akcijas un uzbrukumus ar okupācijas varu saistītām amatpersonām. Partizānu karš Latvijā ilga līdz 1957.gadam, kad Viļānos no meža iznāca pēdējā partizānu grupa - Mičuļu ģimene.

Krievija apgalvo: mežabrāļu kodolu veidoja “bijušie esesieši”  - latviešu un igauņu leģionāri.

“Otrā Pasaules kara gados vairākums mežabrāļu oficiāli atradās “Waffen SS” divīziju rindās.”
(Dmitrijs Kiseļovs, telekanāls “Rossija 1″)

Tieša sakara nacionālo partizānu kustībai ar Latviešu (arī igauņu) leģionu nav. Pirmie partizānu grupējumi Latvijā radās vēl pirms tajos iesaistījās bijušie leģionāri. Latviešu leģionā bija divas divīzijas - 15. un 19.divīzija. Sarkanajai Armijai no jauna okupējot Latvijas austrumu un centrālo daļu, 19.divīzija 1944.gada 10.oktobrī atkāpās uz Kurzemi, kur turējās līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945.gada 9.maijā. Savukārt 15.divīzija jau 1944.gada vasarā bija pārcelta uz Vāciju, kur 1945.gada 2.maijā padevās amerikāņiem. Līdz ar to nekādi nav iespējams, ka nacionālo partizānu kodolu, kas radās jau 1944.gada rudenī, būtu veidojuši bijušie leģionāri, kā to apgalvo Krievija, jo daļa no tiem tolaik nemaz neatradās Latvijā, bet otra daļa Kurzemē sīksti pretojās padomju ofensīvai. Patiesībā tam gan nav lielas nozīmes, jo bijušo leģionāru atrašanās mežabrāļu rindās nekādi šo kustību nekompromitē.

Leģionāri mežabrāļu vienībās, protams, bija - galvenokārt Kurzemē, kur pēc Vācijas kapitulācijas mežos iegāja ap 4000 bijušo Leģiona cīnītāju. Tomēr šie četri no aptuveni 20 tūkstošiem nedod iemeslu apgalvot, ka starp leģionāriem un nacionālajiem partizāniem liekama vienlīdzības zīme. Kas tad patiesībā veidoja mežabrāļu rindas? Sākumā tie bija vācu un Sarkanās Armijas dezertieri, bijušie Kureļa vienības vīri, kā arī tie, kas mežos slēpās no iesaukšanas vienā vai otrā armijā. Vēlāk partizānu rindas papildināja čekas vajātie, arestēšanai un izsūtīšanai paredzētie un no izsūtīšanām izbēgušie. Liela mežabrāļu daļa bija tā sauktie nelegāļi - personas, kas dažādu iemeslu dēļ nevarēja vai negribēja legāli dzīvot okupācijas apstākļos. Taču lielāko daļu nacionālo partizānu veidoja patriotiski noskaņoti ļaudis, kas vēlējās aizstāvēt savu zemi, tautu, ģimeni un mājas no okupantu represijām.

Krievijas propaganda jēdzienu “esesieši”, kam pašu valstī un citviet pasaulē ir izteikti negatīva nokrāsa, izmanto, lai diskreditētu baltiešu nacionālo partizānu cīņu. Vārds “esesieši” daudziem ir sinonīms slepkavām un kara noziedzniekiem. Taču latviešu un igauņu Waffen SS vienības bija frontes cīnītāji, kas nekad nav piedalījušies nekādās policejiski represīvās akcijās. Leģionāri nebija SS organizācijas biedri, bet karavīri, kas SS zīmotnes valkāja vien tāpēc, ka starptautiskie likumi aizliedza iesaukt okupētas valsts pilsoņus okupētājvalsts armijā. Leģionāri cīnījās nevis par Hitleru un nacismu, bet pret boļševiku varas atgriešanos Latvijā. To pēc kara oficiāli apliecinājušas arī ASV un Lielbritānijas varas iestādes. Tāpēc bijušo leģionāru atrašanās mežabrāļu rindās ir tikai likumsakarīga, jo šo vīru un jaunekļu motivācija vienmēr bijusi cīņa par Latvijas brīvību un neatkarību.

Krievija apgalvo: nacionālie partizāni vēl būdami Leģiona rindās veikuši neskaitāmus kara noziegumus un esot “tūkstošiem mierīgo iedzīvotāju slepkavas”.

“Viņi [leģionāri] veica policijas operācijas, diversijas, uz viņu sirdsapziņas ir simtiem tūkstošu ebreju un arī to vietējo iedzīvotāju, kurus viņi uzskatīja par lojāliem padomju varai, slepkavības. Latvijā viņi nošāva 313 798 mierīgos iedzīvotājus, ieskaitot 39 835 bērnus. Un vēl nogalināti 330 032 padomju karagūstekņi. Pēc kara bijušie SS bataljonu karavīri aizgāja mežos un turpināja slepkavot. Tie arī ir “mežabrāļi”.” (Dmitrijs Kiseļovs, telekanāls “Rossija 1″)

Kiseļova minētie skaitļi, par “esesiešu” upuru skaitu Latvijā ir daudzkārt pārspīlēti, tomēr ne jau tas ir galvenais. Krievijas propaganda kopš padomju varas gadiem tīši turpina likt vienlīdzības zīmi starp Leģiona karavīriem, kas cīnījās frontē, un policijas bataljonu un vācu SD (Drošības dienesta) latviešu zonderkomandas jeb tā sauktās Arāja vienības dalībniekiem. Apgalvojums, ka leģionāri veikuši kara noziegumus, ir apzināti melīgs. Pat padomju okupācijas laikā, kad čeka īpaši skrupulozi un neatlaidīgi meklēja katru, ko vien varētu apsūdzēt kara noziegumos, neviens bijušais leģiona karavīrs nav ticis notiesāts par kara noziegumiem, kas būtu veikti leģiona darbības laikā. Tie, kas tika tiesāti par šādiem noziegumiem, tos bija veikuši pirms leģiona dibināšanas, atrodoties policijas bataljonu vai Arāja komandas rindās. Tomēr Leģionā šādu cilvēku bija salīdzinoši maz un partizānu rindās vēl mazāk.

Viktora Arāja (kreisajā pusē) SD zonderkomandai un policijas bataljonu (labajā pusē) kaujiniekiem
nav nekāda sakara ar pēckara nacionālo partizānu kustību. Krievijas propaganda to tīši ignorē.

Klaji melīgi ir arī mēģinājumi saistīt leģiona karavīrus ar ebreju masu slepkavībām. Pēdējās lielās ebreju masu iznīcināšanas akcijas Latvijā notika 1941.gada nogalē, bet Latviešu leģions tikai dibināts tikai 1943.gada pavasarī. Tiesa, atsevišķās akcijās pret ebrejiem piedalījās latviešu palīgpolicijā dienošie, kas vēlāk tika iekļauti Leģiona sastāvā, taču viņi veica tikai apsardzes un konvojēšanas pienākumus. Eksekūcijās tieši piedalījās vien neliela daļa no gandrīz 400 vīru lielās Viktora Arāja SD latviešu zonderkomandas. No šiem cilvēkiem tikai daži nonāca Leģionā. Vācu militārajās vienībās dienējšo latviešu kopējo daudzumu lēš ap 130 - 150 tūkstošiem, tāpēc nelielais iespējamo kara noziedznieku skaits tajās nedod pamatu apsūdzēt leģionārus “masu slepkavībās”.

Krievija apgalvo: mežabrāļu kustība bija ārvalstu specdienestu radīta un vadīta operācija Padomju Savienības graušanai.

Šī tēze bija populāra jau padomju laikā, kad par to tika sarakstītas grāmatas un uzņemtas filmas, piemēram, Arvīda Griguļa romāns “Kad lietus un vēji sitas logā” un Aloiza Brenča tāda paša nosaukuma kinodarbs. 20.gadsimta 40.gados ASV un Lielbritānijas specdienestu uzdevumā Latvijā tika nelegāli iesūtīta virkne latviešu, kam vajadzēja nodibināt sakarus ar pretpadomju pagrīdi dzimtenē. Bez Griguļa romānā attēlotā Leinasara (patiesībā Riharda Zandes) Latvijā ieradās arī Ēriks Tomsons, Vitolds Berķis, Andrejs Galdiņš, Boļeslavs Pitāns, Zigurds Kumičs, Edvīns Ozoliņš, Alfrēds Riekstiņš un citi. Taču šo cilvēku uzdevums nebija veidot jaunas partizānu vienības, bet konsolidēt un koordinēt jau esošās visā Latvijā izkaisītās pretpadomju grupas. Savu uzdevumu šie cilvēki lielākoties tā arī nespēja paveikt, jo ātri vien nokļuva čekas nagos un tika neitralizēti vai pārvervēti.

Kreisajā pusē - Latvijas Centrālās padomes radists un britu izlūkdienesta sakarnieks Rihards Zande;
labajā pusē - Harijs Liepiņš Leinasara tēlā pēc Arvīda Griguļa romāna “Kad lietus un vēji sitas logā” motīviem uzņemtajā Aloiza Brenča filmā. Par Leinasara prototipu autoram kalpoja Rihards Zande.

Apgalvot, ka mežabrāļu kustība pilnībā bijusi “ārzemju specdienestu inspirēta”, padomju propagandai ļāva arī fakts, ka pirms kara beigām vācieši Kurzemē aktīvi veidoja SS Jagdverband Ostland (Jagdverband Lettland) diversantu grupas jeb tā sauktos “mežakaķus”, kam vajadzēja palikt Sarkanās Armijas aizmugurē un veikt bruņotas akcijas pret padomju varu. Tomēr nākamās nacionālo partizānu kustības pamatprincipus izstrādāja nevis Jagdverband, bet vācu Drošības dienesta (SD) paspārnē esošajā “Latviešu kartotēkā” (LK) strādājošie nacionāli noskaņotie latvieši, kas slepenībā veica pret vācu interesēm vērstu nelegālu darbību. Aizdomās par šādu darbību 18 kartotēkas darbinieki tika arestēti un notiesāti. Pēc atbrīvošanas 1944.gada pavasarī, viņi sāka darboties speciālā grupā, kas meklēja cilvēkus iesaistīšanai pagrīdes darbībā okupācijas apstākļos. Vēlāk, atrodoties Kurzemē un izmantojot to, ka vācieši bija ieinteresēti diversantu vienību veidošanā, šī patriotu grupa Jagdverband aizsegā tad arī radīja minētos idejiskos un praktiskos principus cīņai ar padomju okupantiem.

Kurzemē līdz Vācijas kapitulācijai tika izveidotas ap 50 bruņotas Jagdverband grupas un vairākas iesūtītas arī citos Latvijas novados, tomēr tās nekad nekļuva par nacionālās pretošanās kustības nozīmīgu daļu, jo nebija paredzētas ilgstošai nelegālai darbībai. Lielu daļu šo grupu jau pirmajās dienās pēc 9.maija čekisti un Sarkanās Armijas vienības vai nu arestēja, vai iznīcināja. Līdz 1946.gada pavasarim faktiski visas Jagdverband grupas bija likvidētas. Vien neliels skaits to dalībnieku vēlāk pievienojās lielākām nacionālo partizānu grupām. Viens no tādiem bija vēlāk leģendārais mežabrāļu komandieris Freds Launags. Tādejādi Jagdverband nedeva gandrīz nekādu ieguldījumu nacionālo partizānu cīņā, bet vīri, kas tomēr palika kopā ar mežabrāļiem, necīnījās par Hitlera, nacisma vai sen kapitulējušās Vācijas interesēm, bet savas tēvzemes atbrīvošanu no okupantu jūga.

Kopumā ārzemju specdienestu ietekme uz nacionālo partizānu kustību bija maznozīmīga. Tieši pretēji - daudzas nacionālo partizānu grupas tika likvidētas pateicoties čekas nagos nokļuvušajiem Jagdverband dalībniekiem, kas nodeva savus bijušos biedrus. Arī no ārzemēm iesūtītie specdienestu emisāri lielākoties tika čekas pārvervēti un vēlāk darbojās kā dubultaģenti, ļaujot padomju drošības iestādēm gandrīz desmit gadus vazāt aiz deguna britu un amerikāņu izlūkdienestus, kā arī likvidēt desmitiem mežabrāļu grupu. Negatīvu ietekmi uz nacionālās pretestības kustību atstāja arī šo emisāru dotās veltīgās cerības uz drīzu Rietumu militāru palīdzību Baltijas atbrīvošanā. Tie bija apzināti meli, kuru mērķis bija uzmundrināt partizānu cīņas sparu, kaut Rietumu specdienesti lieliski zināja, ka neviens baltiešiem palīgā nenāks un šie cilvēki visticamāk ir nolemti bojāejai.

Krievija apgalvo: tā sauktie mežabrāļi bija parasti bandīti un slepkavas, uz kuru sirdsapziņas ir tūkstošiem nevainīgu civiliedzīvotāju, tostarp sieviešu un bērnu dzīvības.

“Brīvības cīnītāju, kā viņus dēvē NATO, rokas ir līdz elkoņiem asinīs. Viņi ir vainojami desmitiem tūkstošu mierīgo iedzīvotāju nāvē. Es pasvītroju - mierīgo iedzīvotāju.”
(no Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāves teiktā)

“Ar īpašu cietsirdību saskārās ārsti, skolotāji, celtnieki - visi, kas strādāja PSRS labā.”
(telekanāls “Rossija 24″)

“Lietuvā, pēc Krievijas kultūras ministra Vladimira Medinska vadītās Kara un vēstures apvienības aprēķiniem, tā saucamie Lietuvas patrioti mežabrāļi esot zvērīgi noslepkavojuši 1000 bērnus, dedzinājuši un izkāvuši veselus ciemus.” (telekanāls “Rossija 24″)

Lieki teikt, ka visi šie apgalvojumi ir apzināta faktu falsifikācija. Mežabrāļi nekaroja ar ārstiem, skolotājiem, celtniekiem un citu mierīgo profesiju pārstāvjiem, bet ar padomju varu un tās līdzskrējējiem. Būtu bijis muļķīgi nogalināt katru, kurš “strādā PSRS labā”, jo tādi bija gandrīz visi Baltijas republiku iedzīvotāji. Tieši tā gan rīkojās PSRS, atsakoties maksāt pensijas cilvēkiem, kas vācu okupācijas laikā bija strādājuši jelkādu darbu, kaut šiem cilvēkiem tolaik nebija citas izejas, lai izdzīvotu. Mežabrāļu ienaidnieki nebija civiliedzīvotāji, bet savas tautas nodevēji, kas kalpoja okupācijas režīma ideoloģiskajās un represīvajās iestādēs, kā arī piedalījās vardarbīgajā lauku piespiedu kolektivizācijā. Šādus cilvēkus un reizēm arī viņu ģimenes locekļus partizāni patiešām nesaudzēja.

Pēc oficiālās statistikas datiem, līdz 1954.gada sākumam, kad nacionālo partizānu kustība jau bija apsīkusi, padomju varas iestādēm un darbiniekiem Latvijas teritorijā bija veikti 2659 mežabrāļu uzbrukumi. Šajos uzbrukumos tika nogalināti 2208 un ievainoti 1035 padomju darbinieki un karavīri - kopā 3243 cilvēki. Vairāk nekā puse nogalināto gāja bojā kaujas apstākļos. No mežabrāļu rokas krita:

  • NKVD un MGB štata darbinieki (čekisti)                              569 jeb 25,8%
  • NKVD un MGB karavīri (čekas karaspēks)                          259 jeb 11,7%
  • IeM štata darbinieki (miliči)                                                     111 jeb 5,0%
  • Iznīcinātāju bataljonu karavīri (”istrebiteļi”)                          199 jeb 9,0%
  • Civilpersonas (padomju varas ierēdņi)                             1070 jeb 48,5%

Savukārt no LPSR iekšlietu ministra Ivana Zujāna slepenā ziņojuma izriet, ka partizānu rindās krituši 2422 cilvēki, arestēti - 7342. Šie skaitļi liecina, ka tas bija īsts karš, nevis kādas “bandītiskas” akcijas.

Tā kā nacionālo partizānu cīņa notika ārkārtas apstākļos, cilvēkus, kurus partizāni sodīja par sadarbību ar okupācijas režīmu, nebija iespējams tiesāt pēc stingriem juridiskiem kanoniem. Arī soda mērs šādos apstākļos varēja būt tikai viens - nāve. Tomēr tā nebija akla patvaļa. Daudzos gadījumos notika tā sauktās partizānu tiesas, kurās nodevēji neklātienē tika tiesāti “tautas un tēvzemes vārdā”. Spriedumi nereti tika protokolēti. Var jau teikt, ka no juridiskā viedokļa šādai tiesai nav likumiska spēka, tomēr jāsaprot, ka runa ir par ārkārtas apstākļiem, kad ievērot pilnu tiesisku procedūru nebija nekādu iespēju. Krievija, kura skaļi kliedz par nacionālo partizānu it kā veiktajām “slepkavībām”, tajā pašā laikā cildina identiskas sarkano partizānu akcijas un sauc tās par “pelnītu sodu tautas nodevējiem”.

Nacionālo partizānu vienības iznīcināja dažādu rangu kompartijas un komjaunatnes funkcionārus, padomju ierēdņus, kolhozu priekšsēdētājus, milicijas darbiniekus un “istrebiteļu” kaujiniekus, čekistus, dažādus padomju aktīvistus un citus okupācijas režīma atbalstītājus. Komunistu propaganda nacionālos partizānus konsekventi dēvēja par bandītiem, cenšoties šos cīnītājus cilvēku apziņā padarīt par parastiem kriminālnoziedzniekiem. Dažkārt arī no viena otra latvieša mutes gadījies dzirdēt, ka mežabrāļi bijuši prasti laupītāji, kas terorizējuši zemnieku viensētas. Tiesa, ar padomju varas roklaižām un bailīgajiem partizāni daudz neceremonējās. Ja negribēji atbalstīt nacionālos cīnītājus labprātīgi, gadījās, ka pārtika partizānu uzturam tika konfiscēta ar varu. Tomēr absolūti lielākā daļa Latvijas lauku iedzīvotāju uzskatīja par savu patriotisko pienākumu gan apgādāt nacionālos partizānus ar pārtiku, gan brīdināt par čekistu un milicijas aktivitātēm. To pierāda 1949.gada plašās zemnieku deportācijas, kad padomju vara šādā veidā centās iznīcināt mežabrāļu atbalstītāju bāzi laukos.

****

Plašajai kampaņai pret NATO filmu pēc kāda laika sekoja arī turpinājums, Krievijai mēģinot diskusijā par “Baltijā atdzimstošo fašismu” iepīt arī Eiropu. Krievijas mediji steidzās izplatīt sensacionālu ziņu, it kā Eiropas Savienība beidzot ieraudzījusi “Baltijā atdzimstošo neonacistisko noskaņojumu” un Eiropas parlaments iecerējis piemērot Latvijai un Igaunijai starptautiskas sankcijas, lai sodītu šīs valstis par nacisma glorificēšanu. Lieki teikt, ka šis bija kārtējais Kremļa feiks jeb viltus ziņa. Patiesībā “sankcijas” ir vien rezolūcijas projekts, ko izstrādājusi Tatjanas Ždanokas pārstāvētā galēji kreisā Eiropas Zaļo un brīvās apvienības frakcija, kurai nav itin nekāds ietekmes ES parlamentā.

Bargu Maskavas nopēlumu izpelnījušies arī tie Krievijas vēsturnieki, kas nepakļaujas Kremļa propagandas spiedienam, bet vēstures notikumus cenšas atspoguļot godīgi un objektīvi. Krievijas telekanāls “Rossija” šādus cilvēkus atļāvās nosaukt par “jaunajiem Krievijas nodevējiem”. Šādi tiek dēvēti arī krievi, kuri nevēlēdamies dzīvot Putina autoritārā režīma apstākļos, pārcēlušies uz dzīvi Baltijas valstīs. “Rossija” nezin kāpēc uzskata, ka ne vien paši baltieši, bet arī šādi krievi atbalstot “mežabrāļu leģendu”. Šie “pārbēdzēji” esot gatavi “būt svētāki par Romas pāvestu” un “dziedāt līdzi visam, ko stāsta latvieši, igauņi un lietuvieši”, lai tikai šajās valstīs tiktu pieņemti “cerībā, ka jaunā dzimtene novērtēs viņu gatavību cīnīties pret savu īsto dzimteni” (telekanāls “Rossija 24″).

Kamēr pie varas Krievijā būs Putina režīms, cerēt uz pārmaiņām šīs valsts attieksmē pret Baltijas tautu vēsturi ir bezcerīgi. Krievijas galma vēsturnieki arī turpmāk mals muļķības par baltiešu brīvprātīgo pievienošanos “varenajai un nedalāmajai”, kamēr godīgie vēstures pētnieki tiks apvainoti “dzimtenes interešu nodevībā”. Kamēr Kremlī sēdēs čekists Putins, jebkuras bijušās PSRS tautas nacionālā atbrīvošanās kustība tiks dēvēta par “slepkavām un bandītiem”, bet sarkanie diversanti vai Sarkanarmijas izvarotāji - par varoņiem. Taču, mums mazāk jāuztraucas par Krievijas propagandas meliem, bet atklāti un pārliecinoši jāstāsta gan latviešiem, gan citām tautām patiesību par mūsu vēsturi. Lai ko teiktu mūsu ienaidnieki, vienmēr turēsim augstā godā un cieņā visus, kas cīnījās par Latvijas brīvību - arī leģionārus un nacionālos partizānus. Slava varoņiem! Saules mūžu Latvijai!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2017/10/16/dazi-vardi-nacionalo-partizanu-sakara/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.