- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Vai 21.gadsimtā tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos?

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2017. gada 9. oktobris 07:00 sadaļā Latvijā un pasaulē

Pagājušajā gadsimtā dzimušam un augušam cilvēkam virsrakstā uzdotais jautājums var šķist dīvains, jo gadu simtenī, kad bruka impērijas un viena pēc otras radās jaunas valstis, tautu tiesības uz pašnoteikšanos bija pašas par sevi saprotamas. Nacionālo valstu veidošanās sākās 19.gadsimtā un turpinājās visa 20.gadsimta garumā. Impēriju sabrukšanas procesa sākumu pirmā sajuta varenā Britu impērija, kurai pēc Pirmā Pasaules kara sekoja Krievijas, Austroungārijas un Osmaņu impērijas. Uz šo impēriju drupām radās jaunas nacionālas valstis, tostarp Latvijas Republika. Savukārt pēc Otrā Pasaules kara sākās koloniālās sistēmas sabrukums, kas uz pasaules kartes iezīmēja arvien jaunas neatkarīgas valstis. Bet gadsimta beigās notika pēdējās lielās impērijas - PSRS - sabrukums.

Diemžēl 21.gadsimtā pasaule gājusi nevis lielākas demokrātijas, bet drīzāk autoritārisma un politiskā diktāta virzienā. Šodien pat it kā demokrātiskās valstīs tautu tiesības uz savu valsti tiek nopietni apšaubītas vai pat pilnībā noliegtas. Tā vietā arvien vairāk sāk dominēt uzskats, ka lielām valstīm ir ekskluzīvas tiesības uz “teritoriālo nedalāmību”. Šāds viedoklis tiek uzturēts, aizbildinoties ar rūpēm par “mieru un stabilitāti” pasaulē. Tomēr ir tautas, kas ar šādu impērisku ideoloģiju samierināties nevēlas. Par neatkarību runā gan baski un katalāņi Spānijā, gan skoti un Ziemeļīrijas īri Lielbritānijā, gan tibetieši un uiguri Ķīnā, un, protams - kurdi. Lielbritānija ar lielām bažām, tomēr 2014.gadā atļāva neatkarības referendumu Skotijā, tā sniegdama pārējai pasaulei patiesas demokrātijas paraugstundu. Taču, šķiet, citas valstis britu piemēram sekot negrasās.

2017.gada 25.septembrī Irākas Kurdistānā un 1.oktobrī Katalonijā notika referendumi par šo reģionu neatkarību. Pasaule reaģēja ar apmulsumu un bažām, bet valstis, no kuru kundzības šīs tautas cenšas atbrīvoties - ar represijām un šantāžu, atsakoties atzīt pat cilvēku tiesības brīvi paust savu viedokli. Lūk, jums 21.gadsimta “demokrātija”! Protams, ceļš uz savu valsti ir ilgstošs un sarežģīts process, un līdz tam katrai tautai ir jānobriest, taču, kad tas noticis, nevienam nav tiesību liegt šādai tautai kļūt par pilnvērtīgu nāciju ar savu valsti. Tautu pašnoteikšanās tiesības ir fundamentāla starptautisko tiesību norma, kuru neviens nav atcēlis. Kāpēc tad Rietumu demokrātijas pēkšņi sākušas atkāpties pašas no saviem principiem un būtībā vienādām situācijām šodien piemēro citus standartus nekā tas bija 20.gadsimtā? Centīsimies rast atbildi uz šo jautājumu.

Katalonijas stāsts

2017.gada 1.oktobrī Katalonijas reģionālā valdība izsludināja referendumu par šīs Spānijas provinces atdalīšanos no metropoles ar domu veidot neatkarīgu valsti. Spānijas centrālā vara jau pašā sākumā pasludināja šo referendumu par nelikumīgu un apsolīja darīt visu iespējamo, lai to nepieļautu. Savu solījumu Madride turēja - darbā tika laistas gumijas nūjas un lodes, cilvēki grūstīti, sisti, plēsti aiz matiem un spārdīti kājām. Policijas vardarbībā pēc dažādu avotu ziņām cieta no 460 līdz gandrīz 900 cilvēkiem. Katalonijas valsts un pašvaldību amatpersonām, kas jebkādā veidā palīdzēja referenduma norisei, Spānijas valdība draud ar kriminālatbildību, savukārt vietējos katalāņu policistus, kas atteicās nostāties pret savu tautu un aizstāvēja cilvēkus no militārās policijas vardarbības, sola atlaist no darba. Šāda rīcība ir un paliks neizdzēšams kauna traips uz Spānijas karalistes mundiera.

Lai saprastu, par ko īsti noris cīņa, nedaudz Katalonijas vēstures. Romas impērijas laikā tagadējā Katalonijas teritorija bija daļa no Spānijas, vēlāk Taragonas provinces. Pēc impērijas sabrukuma to 6.gadsimtā iekaroja vestgoti un alāņi, nodibinot Gotalonijas valsti ar galvaspilsētu Barselonu. Vēsturnieki domā, ka tieši Gotalonija kļuvusi par pamatu vēlākajam Katalonijas nosaukumam. 8.gadsimtā Kataloniju sagrāba mauri (arābi), kurus no turienes padzina franki. Pēc Franku valsts sadalīšanās, Barselonas grāfiste 988.gadā kļuva par pirmo neatkarīgo katalāņu valsti. 1137.gadā tā apvienojās ar Aragonas karalisti, Barselonas grāfam kļūstot par Aragonas karali. Šajā savienībā Katalonija saglabāja savu autonomiju, tās teritorijā darbojās viens no senākajiem parlamentiem Eiropā. Vairākus gadsimtus Aragonas karaliste bija ietekmīga jūras lielvalsts Eiropas dienvidos.

Kreisajā pusē - Aragonas karalistes ģerbonis un karogs;
labajā pusē - Katalonijas parlaments Cortes Catalanas, 15.gs. miniatūra.

1469.gadā Aragonas karalis Ferdinands II apprecēja Kastīlijas karalieni Izabellu I. Sākumā tā bija tikai dinastiju savienība, taču 1516.gadā Katalonija un pārējās Aragonas karalistes zemes tika pievienotas Spānijas karalistei. Neskatoties uz to, Katalonija joprojām saglabāja autonomiju - tai bija sava valdība, likumi un pat sava nauda. Tomēr 17.gadsimtā Spānijas valdnieki arvien vairāk sāka ierobežot katalāņu suverenitāti. Karu rezultātā Katalonijas ziemeļu apgabalus (tagadējo Rusijonu) 1659.gadā pievienoja Francijai. Liktenīgs Katalonijai kļuva karš par Spānijas troņa mantojumu 1705.-1714.gadā - šajā laikā tika galīgi likvidēta Katalonijas autonomija, atcelta tās konstitūcija, slēgtas katalāņu universitātes, aizliegta katalāņu valodas lietošana lietvedībā un skolās. Napoleona karu laikā no 1812. līdz 1814.gadam Kataloniju anektēja Francija, pēc tam tā atkal nonāca Spānijas valdījumā.

Kreisajā pusē - Aragonas karaļa Ferdinanda un Kastīlijas karalienes Izabellas laulības;
labajā pusē - Pireneju pussalas karte pirms Aragonas apvienošanās ar Kastīliju un Leonu.

Atbrīvoties no Spānijas kundzības katalāņi centušies vairākkārt. 1640.gadā pirmoreiz tika pasludināta neatkarīga Katalonijas Republika. Diemžēl politiska un militāra spiediena dēļ tā jau 1641.gada nogalē bija spiesta pieņemt Francijas karaļa protektorātu. 1652.gadā Kataloniju atkal okupēja Spānijas karaspēks. 19.gadsimta pirmajā pusē notika vairākas katalāņu sacelšanās pret spāņu varu, bet gadsimta nogalē izveidojās katalāņu nacionālā kustība, kuras tālejošais mērķis bija neatkarīga Katalonijas valsts. 1871.gadā Katalonija otrreiz mēģināja atdalīties no Spānijas, taču sarežģītu politisku sarunu rezultātā tomēr palika karalistes sastāvā. Spānijas Republikas laikā 1932.gadā Katalonija ieguva autonomijas tiesības, taču pēc Franko uzvaras pilsoņu karā autonomija tika likvidēta. Sākās represijas, daudzi katalāņi tika nogalināti vai ieslodzīti, tika slēgtas katalāņu avīzes, ierobežota kultūra un valoda. Iedzīvotājiem pat aizliedza dot saviem bērniem katalāņu vārdus.

Represijas pret katalāņiem Franko diktatūras laikā.

Pēc Franko nāves, Katalonijas autonomija tika atjaunota 1979.gadā un turpmāko gadu laikā autonomijas tiesības paplašinātas. Katalonijai ir sava valdība un pašpārvaldes iestādes, policija un tiesu sistēma, savi plašsaziņas līdzekļi, katalāņu valodai reģionā noteikts otras valsts valodas statuss. Šādas privilēģijas varētu apskaust daudzas pasaules tautas, kam nav sava valsts. Kāpēc tad vēlme atdalīties no Spānijas ir tik liela? Paši katalāņi saka, ka viss nebūt nav tik skaisti, kā izskatās. Ir bijuši mēģinājusi autonomijas privilēģijas ierobežot, katalāņiem netiek dota arī fiskālā neatkarība, kāda ir, piemēram, Basku zemei. Lielā iebraucēju skaita dēļ katalāņi savā zemē kļuvuši par minoritāti - šobrīd vairs tikai 38% reģiona iedzīvotāju ir etniskie katalāņi, kamēr iebraucēji no Spānijas veido 45%. Arī katalāņu valodas pielietojums ir ierobežots un katalāņi šajā jomā nereti saskaras ar diskriminējošu attieksmi no spāņu puses. Visu šo iemeslu dēļ katalāņi vairs nejūt Spāniju kā savu valsti.

Katalonijas autonomijas simboli - provinces ģerbonis (kreisajā pusē augšā),
valdības ģerbonis (apakšā) un Katalonijas parlaments (attēlā labajā pusē).

2010.gadā veiktajā neoficiālajā aptaujā 90% aptaujāto atbalstīja neatkarības ideju. 2012.gada septembrī visā Katalonijā notika manifestācijas ar lozungu “Katalonija - jauna Eiropas valsts”. Šajā akcijā piedalījās gandrīz pusotrs miljons cilvēku. Tā paša gada novembrī notikušajās reģionālajās vēlēšanās pārliecinošu uzvaru guva neatkarības atbalstītāji. 2013.gada 23.janvārī Katalonijas parlaments pieņēma deklarāciju par Katalonijas suverenitāti, bet tā paša gada 11.septembrī aptuveni 400 000 cilvēku piedalījās akcijā “Katalonijas ceļš”, sadodoties rokās un izveidojot 400 kilometrus garu dzīvo ķēdi no robežas ar Valensiju līdz Francijas robežai. Akcija tika organizēta pēc 1989.gada “Baltijas ceļa” parauga. 2014.gada novembrī veiktajā aptaujā neatkarības ideju joprojām atbalstīja 80,7% aptaujāto. 2015.gada reģionālajās vēlēšanās katalāņu nacionālisti ieguva absolūto vairākumu Katalonijas parlamentā, kurš neilgi pēc tam nobalsoja par provinces atdalīšanās procesa sākšanu.

“Via Catalana” - “Baltijas ceļa” katalāņu variants 2013.gada 11.septembrī.

2017.gada 6.septembrī Katalonijas parlaments pieņēma likumu par referenduma rīkošanu neatkarības jautājumā, bet 8.septembrī likumu par pārejas periodu ceļā uz neatkarīgu valsti. Spānijas Konstitucionālā tiesa Katalonijas atdalīšanās procesu un referendumu atzina par nelikumīgiem, jo, saskaņā ar Spānijas konstitūciju, reģionu atdalīšanās nav paredzēta. Tādejādi Spānija pievienojusies to pārsvarā nedemokrātisko valstu pulkam, kas savā teritorijā dzīvojošām mazākumtautībām liedz jebkuras cerības uz neatkarību. Ievērojiet, runa nav par kādiem nesen iebraukušiem imigrantiem, bet tautu, kam Katalonija ir tēvzeme, kur viņu senči dzīvojuši gadsimtiem ilgi. Katalāņiem tiek liegta pat iespēja brīvi paust savu viedokli tautas nobalsošanā, jo arī tas, izrādās, ir nelikumīgi.

Dzirdēti dažādi argumenti, kāpēc Katalonijas neatkarību nevajadzētu atbalstīt. Mūs aicina nesalīdzināt Latvijas situāciju Padomju Savienībā ar Katalonijas stāvokli Spānijā, jo PSRS bijusi totalitāra valsts, kamēr Spānija - demokrātiska labklājības zeme. Tomēr tautu fundamentālās tiesības uz pašnoteikšanos nekādi nav saistāmas ar politisko iekārtu, kāds valda zemē, no kuras tās cenšas atdalīties. Tad jau sanāk, ka tieši demokrātija ir šķērslis, lai kāda tauta iegūtu neatkarību. Tas ir absurds. Tas, ka Spānija ir demokrātiska valsts, vēl jo vairāk liek tai respektēt katalāņu izvēli. Tomēr izskatās, ka Spānija labprātāk atgrieztos Franko diktatūras laikā, nekā būtu gatava atlaist katalāņus brīvībā. Arī labklājība nevar būt iemesls, lai liegtu katalāņiem tiesības uz savu valsti. Demokrātija un materiālā labklājība nav un nedrīkst būt argumenti, runājot par tautu pašnoteikšanās tiesībām.

Dzirdēts arī viedoklis, ka katalāņi nemaz neesot īsta tauta, bet, līdzīgi mūsu latgaliešiem, vien daļa no lielākas, tas ir - spāņu nācijas. Tā nav taisnība. Katalāņi ir no spāņiem atšķirīga etniska grupa ar savu valodu un tradīcijām. Turklāt katalāņu valodā runā ne vien mūsdienu Katalonijas robežās, bet arī kaimiņu provincēs Valensijā un Baleāru salās, dažos Aragonas un Mursijas apgabalos, tāpat kaimiņvalstīs Andorā un Francijas dienvidos Rusijonā. Katalāņu valodai ir sava rakstība kopš 12.gadsimta. Nosaukt katalāņus par spāņiem un viņu valodu par spāņu valodas dialektu ir tas pats, kas atzīt ukraiņus un baltkrievus par krieviem vai horvātus, melnkalniešus un bosniešus par serbiem.

Vēl viens arguments, kādu pauž arī daļa Latvijas politiķu - Latvija bija neatkarīga valsts un tika okupēta salīdzinoši nesen - 20.gadsimtā, kamēr Katalonija Spānijai pievienota pirms 600 gadiem. Tik seni vēstures notikumi nevarot būt par pamatu robežu pārskatīšanai šodien. Pirmajā mirklī šis šķiet visnotaļ vērā ņemams arguments. Tomēr laika faktors nevar būt arī pamats kādas valsts ekskluzīvām tiesībām uz citas tautas vēsturisko teritoriju, ja šī tauta vairs nevēlas dzīvot kopā. Turklāt katalāņi taču neprasa reanimēt seno Aragonas karalisti, bet grib veidot jaunu Katalonijas valsti republikas formā. Ja reiz atzīstam bijušo padomju republiku tiesības būt neatkarīgām no Krievijas un bijušo Dienvidslāvijas republiku neatkarību no Serbijas, tad tādām pašām tiesībām jābūt arī katalāņiem. Spānijai ir jāciena katalāņu tautas griba, nevis jāmeklē juridiski argumenti, lai liegtu šai tautai tiesības uz savu valsti.

Spānijas premjerministrs Marjano Rahojs draud Katalonijai ar Madrides tiešo pārvaldi,
bet Katalonijas valdības galva Karless Pudždemons stingri nolēmis neatkarību tomēr pasludināt.

Kāpēc Spānija tik ļoti nevēlas atlaist Kataloniju brīvībā? Vispirms, tas, protams, ir lielas nācijas pašlepnums, kas jūtas aizskarts, ja mazāka tauta tam publiski norāda, ka vairs negrib atrasties “lielā brāļa” aizbildniecībā. Otrkārt, neviena valsts tik viegli neatteiksies no teritorijas, ko tā gadsimtiem uzskatījusi par savu. Taču būtiskākais aspekts Madrides un Barselonas strīdā ir fakts, ka Katalonija ir ekonomiski bagātākais Spānijas reģions ar attīstītu rūpniecību un augstu iedzīvotāju dzīves līmeni. Katalonijas nodokļu maksājumi ir piektā daļa no Spānijas kopējā budžeta. Šis ir viens no katalāņu neapmierinātības iemesliem, jo Katalonijas iemaksas valsts kopbudžetā krietni pārsniedz summu, ko province saņem pretī kā subsīdijas no centrālās varas. Katalonija bez Spānijas varētu iztikt gluži labi, taču Spānijai bez Katalonijas gan prognozējamas nopietnas ekonomiskās problēmas.

Bet ko tad Eiropa? Eiropa kā vienmēr ieņem izvairīgu un izteikti divkosīgu pozīciju. Pirms referenduma ES līderi izteicās, ka neiebildīs Katalonijas aiziešanai no Spānijas, ja tas notiks saskaņā ar Spānijas likumdošanu. Ar to būtībā bija pateikts viss, jo pēc Spānijas likumiem nekāda atdalīšanās nav iespējama. Un jau nākamajā dienā pēc referenduma ES Komisija paziņoja, ka Katalonijas neatkarības referendums ir Spānijas iekšēja lieta, ko jārisina pēc šīs valsts likumiem. Tādejādi Eiropa būtībā ir atteikusies atzīt tautu pašnoteikšanās tiesību prioritāti pār katras atsevišķas valsts likumiem. Turklāt, līdzīgi kā pirms Skotijas referenduma, arī Katalonijai tiek draudēts, ka atdalīšanās gadījumā tai ES būs jāiestājas no jauna un tas būs sarežģīts process. Būtībā tas nozīmē “nekad”, jo Spānija noteikti bloķēs jebkuru iespēju “separātistiem” pievienoties Eiropas Savienības dalībvalstu pulkam.

Eiropas Savienības ar lielu neuzticību raugās uz “miera traucētājiem” katalāņiem.

Tomēr pats nožēlojamākais ir tas, ka “demokrātiskā” Eiropa izliekas nemanām kliedzošos cilvēktiesību pārkāpumus, kādus Spānijas valdība pieļāva Katalonijā. Pirms referenduma tika arestēti vairāki Katalonijas valdības ministri un pašvaldību vadītāji, konfiscēti referenduma biļeteni un balsošanas urnas, ar bruņotu spēku ieņemti vēlēšanu iecirkņi, slēgtas interneta vietnes. No citiem Spānijas reģioniem Katalonijā ieveda tūkstošiem Nacionālās gvardes un militarizētās policijas karavīrus, kam sekoja jau minētā vardarbība referenduma dienā. Tomēr oficiālu nosodījumu šādai Spānijas rīcībai Eiropa tā arī nav izteikusi - vien atsevišķi politiķi pauduši “bažas un nožēlu”. Pēc žurnālistu teiktā, ja pirms referenduma Katalonijas pilnīgas neatkarības piekritēju skaits bijis nedaudz zem 50%, tad tagad par neatkarību no Spānijas runā teju visi. Par neatkarību no Spānijas nobalsoja 90% no tiem 43% balstiesīgo kataloniešu, kas tomēr tika līdz balsošanas urnām, bet pret policijas vardarbību vērstais vispārējais protesta streiks ielās izveda ap 700 000 cilvēku.

Kaunpilnā spāņu policijas vardarbība pret Katalonijas neatkarības referenduma dalībniekiem.

Diemžēl Latvijas valdība un prezidents nolēmuši sekot Briseles pēdās. Spānija esot mūsu draugs un sabiedrotā gan ES, gan NATO, turklāt 300 spāņu karavīri sargājot Latvijas neatkarību, tāpēc Latvija esot par Spānijas vienotību. Spilgts piemērs tam, kā politiskā izdevīguma dēļ tiek upurēti principi. Īpaši nožēlojami tas šķiet atceroties, cik priecīgi Atmodas gados bijām paši, kad saņēmām kaut mazāko līdzjūtību un atbalstu no citām zemēm un tautām mūsu neatkarības cīņā. Par laimi lielākā daļa vienkāršo Latvijas iedzīvotāju ar simpātijām raugās uz Katalonijas neatkarību. Ne velti katalāņu neatkarības kustība par savu himnu izvēlējusies Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”, piešķirot tai katalāņu tekstu Ara és l’hora (”Tagad ir laiks”). Un, patiesi - pēc policijas neattaisnojamās vardarbības referenduma laikā, daudzi katalāņi uzskata, ka jebkurš dialogs ar centrālo varu kļuvis bezjēdzīgs un Katalonijai pienācis laiks kļūt par jaunu valsti uz Eiropas kartes. Lai jums izdodas!

Kurdi - 40 miljoni bez savas valsts

Lielākā tauta pasaulē, kurai joprojām nav savas valsts, ir kurdi. Vēsturisku peripetiju dēļ šī 40 miljonus lielā tauta ir sadalīta un dzīvo vairākās valstīs. Četrpadsmit miljonu kurdu dzīvo Turcijā, septiņi miljoni Irānā, seši miljoni Irākā, bet Sīrijā aptuveni divi miljoni. Kurdi dzīvo arī Azerbaidžānā, Armēnijā, Gruzijā, Turkmenistānā, Kazahstānā un Krievijas dienvidu reģionos. Lielākā daļa kurdu ir musulmaņi, taču ievērojamas ir arī jezīdu (kurdu jūdaistu) un kristiešu kopienas. Lai gan Kurdistāna oficiāli nav valsts, tās robežas ir iezīmētas visai precīzi un veido vienotu kompaktu apgabalu pašreizējās Turcijas, Irākas, Irānas, Sīrijas un Armēnijas teritorijās. Tomēr šīs valstis kategoriski atsakās atzīt Kurdistānu pat par vienotu demogrāfisku vai ģeogrāfisku reģionu, kur nu vēl par autonomu valstisku veidojumu.

Terminu “Kurdistāna” pirmie sāka lietot turku seldžuku sultāni. Vēlāk šo nosaukumu pārņēma Osmaņu valdnieki. Oficiāli Kurdistānas provinces statuss tika noteikts 1848. un 1867.gada Osmaņu impērijas teritoriālajos kodeksos. Konstitucionālās monarhijas laikā kurdiem bija sava pārstāvniecība Osmaņu valsts parlamentā. Pēc Osmaņu impērijas sabrukuma, 1920.gada 10.augusta Sevras miera līgums pasludināja Kurdistānu par neatkarīgu valsti, taču neviena no iesaistītajām valstīm šo lēmumu respektēt negrasījās - kurdi tā arī palika sadalīta tauta. 20.gadsimta 20.gados Turcijas teritorijā trīs gadus darbojās pašpasludinātā Ararata Kurdu Republika, savukārt padomju Azerbaidžānā no 1923. līdz 1929.gadam starp Kalnu Karabahu un Armēniju atradās Kurdistānas apriņķis. 1946.gadā Irānas Kurdistānas teritorijā neilgu laiku pastāvēja neatkarīga kurdu Mehabadas Republika.

Kurdu vēsturiskie tērpi senās fotogrāfijās.

Taču kurdu sapnis vienmēr bijusi Lielā Kurdistāna - visu kurdu apvienota valsts. Kurdi par to cīnījušies gadu desmitiem ilgi, dažkārt visai asiņainā cīņā. Līča kara laikā 1991.gadā Irākas ziemeļos tika nodibināta faktiski neatkarīga kurdu valsts, kura formāli tomēr palika Irākas daļa. Vēlāk Sadams Huseins darīja visu, lai Irākas kurdu faktisko autonomiju likvidētu. Pēc Huseina gāšanas, saskaņā ar 2005.gada jauno Irākas konstitūciju, Irākas Kurdistāna ieguva plašas autonomijas tiesības. Jāpiezīmē, ka nevienā citā valstī, kur dzīvo kurdi, šai tautai nav nekādas autonomijas, tā tiek vajāta un visādi ierobežota. Tāpēc Irākas Kurdistāna pārējiem kurdiem ir piemērs, lai pieprasītu līdzīgu autonomiju arī savās zemēs. Tas tiek uzskatīts par pirmo soli ceļā uz apvienotu valsti. Tomēr valstis, kurās kurdi dzīvo, apņēmušās darīt visu, lai nepieļautu neatkarīgas Kurdistānas izveidošanos. Šobrīd gan arī Sīrijas kurdi niknā cīņā ar Islāma valsti ir de facto izcīnījuši savu autonomiju.

Irākas Kurdistānas autonomijas karogs un ģerbonis.

2017.gada 25.septembrī notikušajā referendumā par pilnīgu neatkarību no Irākas piedalījās 72% balstiesīgo Irākas Kurdistānas iedzīvotāju, no kuriem 92,73% nobalsoja par neatkarību. Tomēr kurdi šobrīd nokļuvuši smagākā situācijā nekā katalāņi. Katalonija vismaz atrodas Eiropā, kur kaut ārēji cenšas ievērot elementārākās tautu tiesību normas. Taču Kurdistānai apkārt ir tikai autoritāri režīmi, kas nedomā samierināties pat ar vienas daļas kurdu neatkarību. Ja Irākas kurdiem izdotos nodibināt savu valsti, tas būs precedents plašai kurdu nacionālai kustībai pārējās kurdu apdzīvotās teritorijās. Turcija, un Irāna jau slēgušas savas robežas ar Kurdistānu, savukārt Irākas armija pieprasījusi kurdu spēkiem nolikt ieročus un nodot Irākas valdības kontrolē visas Kurdistānas lidostas, bet Irākas parlaments uzdevis tiesībsargājošām instancēm arestēt Kurdistānas nacionālās kustības vadītājus.

Irākas Kurdistānas neatkarības referendums 2017.gada 25.septembrī.

Irākas centrālā valdība draud pārņemt Irākas ārējo robežu Kurdistānas teritorijā, faktiski atdalot kurdus no pārējās pasaules. Virs Kurdistānas teritorijas ir aizliegti aviopārvadājumi, Irāna un Turcija aizliegusi kurdiem piegādāt degvielu un elektroenerģiju. Jaunā valsts ir nonākusi izolācijā un, iespējams, tai draud militārs iebrukums. Ja to neizdarīs Irākas armija, no ziemeļiem Kurdistānā var iebrukt Turcija, kas jau paziņojusi, ka nepieļaus neatkarīgas kurdu valsts izveidošanos. Erdogana autoritārā režīma apstākļos tas ir visnotaļ reāls scenārijs, jo Turcija kurdu pašnoteikšanās tiesības ignorējusi gadu desmitiem ilgi, vēršoties ar smagām represijām ne vien pret kurdu nemierniekiem, bet arī mērenajiem kurdu politiskajiem spēkiem, kas neatkarību nemaz neprasa - vien autonomijas tiesības.

Kurdu zemessardze Pešmerga savas tēvzemes sardzē.

Demokrātiskā pasaule uz to visu noraugās ar vienaldzību un iejaukties negrasās. Tieši pretēji - pirms neatkarības referenduma ANO nevis iestājās par kurdu tiesībām uz pašnoteikšanos, bet centās pierunāt Irākas kurdus referendumu nerīkot, jo tas “destabilizēs situāciju reģionā”. Šādu pozīciju ieņēma arī ASV, Eiropa un citas valstis. Vienīgā zeme, kas atbalsta kurdu neatkarību, ir Izraēla. Taču, ne jau kurdu neatkarība var destabilizēt situāciju, bet apkārtējo valstu mēģinājumi to nepieļaut. Kurdi nav vāja un neaizsargāta minoritāte. Tai ir sava armija Pešmerga, kas noteikti pretosies jebkuram iebrukumam viņu zemē. Tieši Pešmerga gan Irākā, gan Sīrijā vienīgā pa īstam spēja stāties pretī Islāma valsts teroristiem un atbrīvot kurdu teritorijas no to okupācijas. Drauds mieram Tuvajos Austrumos nav neatkarīga kurdu valsts, bet iesaistīto valstu šovinistiskā attieksme pret šo tautu.

Ko darīt?

Kāpēc starptautiskā sabiedrība ir tik piesardzīga jaunu valstu neatkarības atzīšanā? Tās ir bailes, ka šādi precedenti radīs separātisma vilni arī citviet Eiropā un pasaulē, kas var novest pie nemieriem, terorisma pieauguma vai pat pilsoņu kara atsevišķās valstīs. Par savu valsti gadiem cīnījušies baski, par to joprojām runā skoti, ar saviem tautas brāļiem Austrijā labprāt apvienotos dienvidtirolieši, kas par neatkarību no Itālijas reizēm pat bruņotas cīņas formā cīnījās līdz pat 20.gadsimta 70.gadiem. Kur tad vēl Tibeta, kas līdz 1950.gadam bija neatkarīga valsts, kad to ar bruņotu spēku pakļāva un anektēja Ķīna. Turklāt daudzās Rietumu valstīs vēsturiski mīt visai ievērojamas etnisko minoritāšu grupas, un šīs valstis vismazāk vēlas, lai Katalonijai līdzīgi neatkarības centieni sāktos arī viņu zemē.

“Dienvidtirole nav Itālija” - tā par savu brīvību cīnās dienvidtirolieši (kreisajā pusē),
bet Ķīnas anektētie tibetieši (labajā pusē) joprojām pieprasa - “Brīvību Tibetai!”.

Pastāv arī morālas dabas problēma. Kuru tautu tiesības uz neatkarību atbalstīt, bet kuru ne? Un kurā brīdī tautu pašnoteikšanās tiesības kļūst svarīgākas par valstu tiesībām uz teritoriālo nedalāmību? Tāpat nopietnas bažas rada destruktīvu politisko spēku vai naidīgi noskaņotu valstu mēģinājumi tautu tiesības uz pašnoteikšanos izmantot nepamatota etniska, lingvistiska vai reliģiska separātisma uzkurināšanai citas valsts teritorijā, tā cenšoties graut šīs valsts iekšējo politisko stabilitāti. Lai no šādām problēmām izvairītos, starptautiskajai sabiedrībai būtu jāsanāk kopā un ANO paspārnē no jauna jānoformulē juridiski korekti un visiem vienoti tautu pašnoteikšanās tiesību principi. Jautājums tikai, vai lielvalstu interesēs šodien maz ir šādus principus noteikt un ievērot?

“Laikmeta zīmes” uzskata, ka tiesības uz savu valsti ir visām tautām, kuras kompakti gadsimtiem dzīvo savā vēsturiskajā tēvzemē, kurām ir sava valoda un kultūra, un kuru vēsturiskā situācija un tautas vairākuma griba ļauj šādu valsti izveidot. Ja reiz atzīstam tādu pundurvalstiņu kā Andoras, Sanmarino, Monako vai Lihtenšteinas tiesības pastāvēt, kāds iemesls liegt savu valsti veselām tautām? Tiesības uz pašnoteikšanos ir arī kompakti savā vēsturiskajā teritorijā dzīvojošām tautām, kas vēlas apvienoties ar tautasbrāļiem kaimiņzemēs, lai izveidotu vienotu valsti. Piemēram, Azerbaidžānas teritorijā esošās armēņu apdzīvotās Kalnu Karabahas jeb Arcahas apvienošanās ar Armēniju būtu tikai loģisks solis.

Nedaudz sarežģītāk ir ar valstīm, kuras apdzīvo vairākas lielas etniskas grupas. Reizēm gadās, ka šādu grupu turpmāka sadzīvošana vienotā teritorijā kļūst problemātiska. Klasisks piemērs ir Beļģija, kur jau kļuvis teju neiespējami atrisināt domstarpības divu etnisko kopienu starpā. Šķiet, labākais risinājums šādā situācijā būtu mierīga šķiršanās, flāmu Flandrijai apvienojoties ar Nīderlandi, bet valoņu zemēm pievienojoties Francijai. Savulaik līdzīgu iemeslu dēļ Eritreja atdalījās no Etiopijas, bet Slovākija miermīlīgi šķīrās no Čehijas. Tomēr pasaulē ir arī daudz valstu, lielākoties bijušās lielvalstu kolonijas Āfrikā un Āzijā, kur dzīvo desmitiem, pat simtiem dažādu tautu, tautību un cilšu. Šādā situācijā izveidot katrai tautai savu valsti nav iespējams. Nav arī dzirdēts, ka šādās multinacionālās zemēs kāds uzstājīgi pieprasītu tiesības uz savu valsti, kaut arī reizēm šāda kopdzīve rada dažādas problēmas.

Taču pasaulē ir arī teritorijas, kas pretendē uz neatkarību, bet kurām uz to nav juridiska pamata un kur separātisma provocēšanā saredzamas citu valstu intereses. Tādas pseidovalstis ir abas Donbasa “republikas” un Piedņestra, kas ir mākslīgi radīti politiski veidojumi. Savukārt Dienvidosetijai un Abhāzijai būtu tiesības uz pašnoteikšanos, taču šīs Gruzijas autonomijas nav spējīgas izveidot neatkarīgas valstis de facto un būtībā kļuvušas par Krievijas protektorātiem. Tāpat starptautiskā sabiedrība nevar atzīt atsevišķu reģionu vēlmi atdalīties no savas valsts vienīgi ekonomisku apsvērumu dēļ, kā to gribētu daži Itālijas ziemeļu reģioni un Venēcija, vai arī dažas Krievijas Sibīrijas provinces. Visiem šiem gadījumiem nav nekāda sakara ar tautu pašnoteikšanās tiesībām.

Jautājums paliek - vai 21.gadsimtā tautām vēl ir tiesības uz pašnoteikšanos?  Atbilde ir “jā”, un lielvarām būs ar to jāsamierinās. Tāpat jebkurai tautai ir tiesības izlemt savu likteni demokrātiskā referendumā, no kā izriet, ka par nelikumīgiem atzīstami tie nacionālo valstu likumi, kas to liedz, kā tas, piemēram, ir Ķīnā un Krievijā, kur par publisku paustu atbalstu kādas nacionālās provinces neatkarībai paredzēts bargs kriminālsods. Vienlaikus tomēr nedrīkst pieļaut valstu teritoriālās vienotības tīšu graušanu, demagoģiski izmantojot tautu pašnoteikšanās tiesības politiskai šantāžai. Arī 21.gadsimtā cīņa par neatkarību daudzām tautām būs smaga, taču tiklīdz varas iestādes sāk ķerties pie vardarbīgām metodēm cīņai pret tautu neatkarības centieniem, tas liecina par šīs varas vājumu un cīņu tā jau ir zaudējusi. Savukārt tauta, kas reiz modusies neatkarībai, agri vai vēlu to iegūs.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2017/10/09/vai-21gadsimta-tautam-ir-tiesibas-uz-pasnoteiksanos/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.