- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Māte Terēze. Mīlestībai veltīts mūžs

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2017. gada 22. maijs 12:30 sadaļā Kristus dēļ

Māte Terēze no Kalkutas - viena no 20.gadsimta ievērojamākajām personībām. Mūķene un misionāre, Žēlsirdības misionāru ordeņa dibinātāja, Nobela Miera prēmijas laureāte. Šīs sievietes vārds kļuvis par simbolu patiesai labestībai un kalpošanai cilvēces augstākajiem ideāliem. Māte savu dzīvi veltīja cilvēkiem, ļaujot, “lai Dievs mīl ar viņas starpniecību”. Daudzi ir jautājuši - no kurienes šī sīciņā sievietei smēlās tik daudz enerģijas un spēka? Kā viņai izdevās atvērt jebkuras durvis un atrisināt grūtākos jautājumus? Kas lika šīs pasaules varenajiem noliekt galvas vienkāršas mūķenes priekšā? Atbilde ir vienkārša - Māte Terēze sekoja Dieva aicinājumam, līdz pēdējam paliekot uzticīga savai misijai. Tāpēc daudziem šajā pasaulē viņa bija un joprojām paliek neviltotas kristīgās mīlestības un žēlsirdības piemērs.

Māte Terēze piedzima kā Anjēze (Agnese) Gondža Bojadžiu (Anjezë Gonxhe Bojaxhiu) 1910.gada 26.augustā Kosovas albāņu ģimenē Skopjē, mūsdienu Maķedonijā. Tolaik šī teritorija atradās turku Osmaņu impērijas pakļautībā. Anjēzes otrais vārds Gondža tulkojumā nozīmē pumpuru vai mazu ziediņu. Vecāki nokristīja Anjēzi tikai dienu pēc viņas piedzimšanas. Vēlāk Māte Terēze 27.augustu nosauks par savu “patiesās piedzimšanas dienu”. Meitenes tēvs Nikolā savulaik Kosovā bija ieceļojis no Armēnijas un viņa īstais vārds bija Nikolaos Bojadžjans. Meitenes māte Dranafile bija albāniete. Anjēzei bija arī māsa Agate un brālis Lācars. Vēl divi Bojadžiu bērni bija miruši agrā bērnībā.

Ģimenes tēvs Nikolā Bojadžiu un mazā Anjēze ar vecmāmiņu savā konfirmācijas dienā.

Bojadžiu ģimene bija dedzīgi Romas katoļi. Viņi bija samērā turīgi ļaudis, jo tēvam piederēja veikals, turklāt viņš bija arī pilsētas padomes loceklis. Anjēzes māte Dranafile, kuru ģimenē sauca par Nana Loke (Manas dvēseles māte), bija dziļi dievbijīga un jau no agras bērnības mācīja savus bērnus lūgt, pazīt un mīlēt Dievu. Viņa neļāva bērniem runāt sliktu par citiem, mācīja taupīt lietas un laiku, nemelot un rūpīgi izvēlēties draugus. No mātes bērni iemācījās, ko nozīmē mīlēt tuvāko - neviens, kas lūdza ģimenes palīdzību, netika atraidīts. Savā namā viņi vienmēr laipni uzņēma nabagos, arī pati Dranafile ar bērniem regulāri apmeklēja nabadzīgas ģimenes. Kad Anjēzei bija astoņi gadi, viņas tēvs Nikolā negaidīti nomira. Pēc vīra nāves māte iztiku pelnīja ar šūšanu, izšūšanu un citiem rokdarbiem.

Kreisajā pusē augšā - Anjēze skolā (vidū), apakšā - Anjēze ar vecmāmiņu;
attēlā labajā pusē - Anjēzes māsa Agate un brālis Lācars, pati Anjēze labajā malā apakšā.

Bērnībā Anjēzei patika lasīt, dziedāt un tēlot. Īpaši viņu aizrāva stāsti par misionāru dzīvi un kalpošanu Indijā. Anjēze un viņas māsa bija galvenās dziedātājas Vissvētākās Sirds baznīcas korī, kur kopā ar māti abas ik dienas gāja lūgt Dievu. Kad meitenei bija 12 gadi, viņa pārsteidza ģimeni, paziņojot, ka vēlas savu dzīvi veltīt Dievam un kļūt par misionāri. Apstiprinājumu šim aicinājumam Anjēze saņēma 1928.gada 15.augustā, lūdzoties Melnās Dievmātes baznīcā Kosovas pilsētā Vitina Ļetnicā, uz kurieni meitene bieži devās svētceļojumos. 1928.gada septembrī Anjēze atstāja dzimtās mājas, lai dotos uz Loreto klosteri Īrijā. Viņa vairs nekad neredzēja savu ģimeni. Bojadžiu ģimene Skopjē nodzīvoja vēl līdz 1934.gadam, kad pārcēlās uz Albānijas galvaspilsētu Tirānu.

Anjēze 18 gadu vecumā, neilgi pirms došanās uz klosteri.

Anjēze pievienojās Vissvētākās Jaunavas Marijas kongregācijai jeb tā sauktajām Loreto māsām, kuru abatija atradās Retfārnhemā, Īrijā. Tur meitene atradās divus mēnešus, apgūstot angļu valodu, kas bija nepieciešama misionāres darbam. 1929.gada 6.janvārī Anjēze ieradās Indijā. Savu noviciātu viņa sāka Dārdžīlingā, Zemajos Himalajos, kur nodzīvoja divus gadus, mācoties un gatavojoties mūķenes dzīvei. Šajā laikā viņa apguva bengāļu un hindi valodas, vienlaikus mācot bērnus Sv.Terēzes klosterskolā. Savus pirmos svētsolījumus Anjēze deva 1931.gada 24.maijā, kad arī pieņēma vārdu Terēze - par godu karmelītu mūķenei svētajai Terēzei no Lizjē. Neilgi pēc tam viņa tika nosūtīta uz Kalkutu, lai mācītu ģeogrāfiju un katehismu bengāliešu meitenēm Svētās Marijas klosterskolā Kalkutas austrumu priekšpilsētā Entālijā. Mūža svētsolījumus Terēze salika 1937.gada 24.maijā. Skolā viņa kopumā nostrādāja 17 gadus, 1944.gadā kļūstot arī par tās direktori.

Terēze, sākot noviciātu Dārdžīlingā (kreisajā pusē), un kā mūķene - skolotāja (labajā pusē).

Terēzei patika mācīt. Viņai patika stāstīt bērniem par Dievu un Viņa mīlestību. Viņa daudz mācīja bērnus arī par uzupurēšanos kā atsaucību Dieva mīlestībai. Dažreiz Terēze veda savus skolniekus uz graustu rajoniem, lai tie iemācītos dalīties ar trūcīgajiem bērniem savos našķos. Viņu satrieca briesmīgā nabadzība, kas valdīja Kalkutas nomalēs. Vēl traģiskāku šo postu padarīja lielais Bengālijas bads 1943.gadā, kurā bojā aizgāja 2,1 miljons cilvēku, tāpat 1946.gadā uzliesmojusī vardarbība starp hinduistiem un musulmaņiem. 1946.gada 10.septembrī, braucot no Kalkutas uz klosteri Dārdžīlingā, kur māsas ik gadu sapulcējās uz rekolekcijā, Terēzi pēkšņi izdzirda Jēzus balsi. “Viņš mani aicināja atstāt klosteri un palīdzēt nabagiem, dzīvojot viņu vidū” - tā vēlāk par šo piedzīvojumu stāstīja Terēze. Viņa nosauca šo sastapšanos par “aicinājumu aicinājumā”.

Terēze Loreto klostermāsu vidū Kalkutā (otrajā rindā pirmā no labās).

Atgriezusies Kalkutā, Terēze par piedzīvoto pastāstīja savam garīgajam tēvam Selestem van Eksemam. Viņš ieteica lūgt un gaidīt. Vairāk nekā sešus mēnešus Terēze turpināja saklausīt Jēzus balsi, kas viņai teica: “Nāc un ienes Mani nabago būdiņās! Es nevaru turp iet viens - viņi Mani nepazīst un tāpēc nepieņem!” Šajā laikā viņai bija arī redzējums - nabadzīgu ļaužu un bērnu pulks sauca viņu: “Nāc un glāb mūs - ved mūs pie Jēzus!” Un tad viņa ieraudzīja Jēzu krustā sistu, kurš gauži lūdza nenoraidīt Viņu. Tēvs van Eksems ieteica Terēzei par šo lietu parunāt ar Kalkutas arhibīskapu Ferdinandu Perjē, bet arī tas ieteica gaidīt un lūgt. Taču Terēze negribēja gaidīt, bet sākt nekavējoties. Tomēr viņa paklausīja, līdz beidzot arī arhibīskaps bija pārliecināts, ka šis aicinājums nāk no Dieva. Terēzei tika atļauts pamest klosteri un sākt jaunu kalpošanu. Tā māsa Terēze kļuva par Māti Terēzi.

Kreisajā pusē - vilciens no Kalkutas uz Dārdžīlingu, kurā Jēzus uzrunāja Terēzi;
labajā pusē - šim notikumam veltīta monēta no Mātes Terēzes 100 gadu jubilejas kolekcijas.

1948.gada augustā Terēze novilka mūķenes melno tērpu ar plīvuru un apmainīja to pret vienkāršu baltu indiešu kokvilnas sari ar zilām maliņām. Vairākus mēnešus viņa pavadīja Patnā, kur Svētās Ģimenes slimnīcā apguva medicīniskās aprūpes pamatiemaņas. Medicīnas māsas iemācīja viņu kopt slimniekus, izdarīt injekcijas, iztīrīt un pārsiet brūces, saprast, kādas zāles lietot dažādās slimībās. Pabeigusi apmācību kursu, Terēze atgriezās Kalkutā un piebiedrojās Mazajām nabagu māsām - katoļu mūķenēm, kas rūpējās par nabadzīgiem veciem cilvēkiem. Arī pati Terēze sāka apmeklēt nabadzīgas ģimenes un cilvēkus, kas dzīvoja uz ielas. Viņa devās uz graustu rajoniem un mēģināja atvieglot tur mītošo ciešanas. 1949.gada sākumā Terēze Kalkutas Motidžilas rajonā atvēra ambulanci un skolu. Viņas pirmā klase bija ārā zem koka - tāfeles vietā skolēni rakstīja tieši uz zemes.

Ēka Motidžilā, kur Terēze atvēra savu pirmo ambulanci, un pagalms, kur viņa mācīja bērnus.

1949.gada pavasarī Terēze kopā ar grupu jaunu mūķeņu lika pamatus kopienai, kuras mērķis bija palīdzēt “nabadzīgākajiem no nabagajiem”. Pirmais darba gads bija ļoti smags. Māsām nebija nekādu ienākumu un viņas bija spiestas lūgt palīdzību varas iestādēm. Vēlāk Terēze savā dienasgrāmatā rakstīja, ka tolaik piedzīvojusi lielas šaubas, vientulību un kārdinājumu atgriezties komfortablajā klostera dzīvē. Tādos brīžos viņa atcerējusies savu solījumu Dievam un tas devis drosmi turpināt. 1950.gada 7.oktobrī Kalkutas arhibīskaps ar Vatikāna svētību apstiprināja nelielo Žēlsirdības misionāru kopienu par oficiālu katoļu Baznīcas kongregāciju. Pēc Mātes Terēzes vārdiem, Žēlsirdības misionāru uzdevums bija “rūpes par izsalkušajiem, kailajiem, bezpajumtniekiem, kroplajiem, aklajiem, spitālīgajiem - visiem, kas sabiedrībā jūtas nevēlami, nemīlēti un neaprūpēti”.

Māte Terēze (augšējā rindā vidū) un 12 māsas, kas 1949.gadā sāka Žēlsirdības misionāru kopienu.

1951.gadā Māte Terēze pieņēma Indijas pilsonību, jo vēlējās, lai to cilvēku zeme, kuriem viņa kalpo, būtu arī viņas zeme. 20.gadsimta 50.gados uz Kalkutas ielām dzīvoja un mira tūkstošiem cilvēku. Māsas bieži atrada cilvēkus ar tārpu pilnām brūcēm, cilvēkus, kuru vēl dzīvo miesu grauza žurkas, cilvēkus, kuri mira vieni un neaprūpēti. Terēzei radās nodoms izveidot īpašu māju, kurā varētu izmitināt šos slimos un mirstošos cilvēkus, lai tie varētu nomirt ar cieņu. Kalkutas pašvaldība piešķīra kopienai vienu no pamestām Kali tempļa svētceļnieku patversmēm. Pēc pārbūves, 1952.gada 22.augustā šajā vietā Kalkutas priekšpilsētā Kaligatā tika atvērts Žēlsirdības misionāru pirmais paliatīvās aprūpes centrs, ko nosauca par Nirmal Hriday (”Šķīstās sirds” māja). Kāds tās iemītnieks reiz teica: “Es dzīvoju uz ielas kā dzīvnieks, bet tagad nomiršu šeit kā eņģelis - mīlēts un aprūpēts.”

Žēlastības misionāru “Nirmal Hriday” slimo un mirstošo māja Kalkutā.

Ap 1953.gadu kalpojošo māsu skaits bija tā pieaudzis, ka viņu vecās telpas kļuva par šaurām. Pēc ilgiem meklējumiem un lūgšanām Māte Terēze ieguva lielāku māju un kopā ar māsām pārcēlās uz turieni. Šodien šī māja pazīstama kā “Mātes māja”, kur tūkstošiem meiteņu dzīvojušas, lūgušās un gatavojušās kļūt par Žēlsirdības misionārēm. Drīz pēc tam Žēlsirdības misionāres atvēra aprūpes centru lepras slimniekiem Shanti Nagar (”Miera pilsēta”). Vēlāk šādas lepras klīnikas, kurās slimnieki varēja saņemt zāles, apģērbu un pārtiku, tika izveidotas visā Kalkutā. Apmeklējot graustus, Māte Terēze un māsas sastapa daudz bērnu, kas cieta no nepietiekama uztura, jo viņu vecāki bija ļoti nabadzīgi. Tikpat daudz, ja ne vēl vairāk, bija bērnu bez vecākiem un pajumtes. Lai šo situāciju labotu, 1955.gadā tika atvērts pirmais nams bērnu aprūpei - Nirmala Shishu Bhavan (”Bezvainīgās Sirds” nams).

Kreisajā pusē - “Mātes māja”; labajā pusē - “Nirmala Shishu Bhawan” bērnu patversmē.

Arvien vairāk meiteņu pievienojās Žēlsirdības misionārēm, tāpēc Māte Terēze sāka izvērst kalpošanu arī ārpus Kalkutas. 1959.gada maijā viņa atvēra māju Ranči. Vēlāk līdzīgas mājas tika atvērtas Deli, Bombejā un Džansī. Pēc tam slimnieku aprūpes nami, bērnunami un mājas lepras slimniekiem tika atvērtas visā Indijā. 1965.gada 1.februārī pāvests Pāvils VI atļāva Žēlsirdības misionārēm sākt darbu arī citās pasaules valstīs. Pirmā misija ārpus Indijas tika izveidota 1965.gada jūlijā Venecuēlā. Tai sekoja mājas Itālijā, Tanzānijā un Austrijā. Pirmā māja ASV tika atvērta Dienvidbronksā, Ņujorkā. No 1968.-1970.gadam aktīvi turpinājās jaunu māju atvēršana ASV, Āzijā, Āfrikā un daudzās Eiropas valstīs.

Māte Terēze sāk kalpošanu visā pasaulē. Attēlā pa labi - Mātes tikšanās ar pāvestu Pāvilu VI.

Žēlsirdības darbā ņemt dalību vēlējās arī vīrieši, tāpēc 1963.gadā Austrālijā darbu sāka pirmā Žēlsirdības misionāru brāļu kopiena. Tāpat Mātes Terēzes kalpošana iedvesmoja katoļu lajus un citu kristīgo konfesiju cilvēkus, kuri vēlējās piedalīties šajā darbā. 1969.gadā tika izveidota Žēlsirdības misionāru laju kopiena, bet citu konfesiju brīvprātīgie apvienojās Mātes Terēzes līdzstrādnieku kustībā. 1976.gadā tika izveidots Žēlsirdības misionāru “Kontemplatīvo māsu” atzars, kas no “aktīvajām māsām” atšķīrās ar to, ka vairāk laika veltīja lūgšanām par nabagiem. 1979.gadā sekoja “Kontemplatīvie brāļi”. Atsaucoties uz priesteru lielo ieinteresētību žēlsirdības kalpošanā, 1981.gadā tika nodibināta kustība Corpus Christi, bet 1984.gadā - Žēlsirdības misionāru priesteru kopiena.

Žēlsirdības misionāru brāļu kopienas dibinātājs brālis Endrjū un Māte brāļu vidū.

1983.gadā Māte Terēze ieradās Romā, lai tiktos ar pāvestu Jāni Pāvilu II. Šajā ceļojumā viņa piedzīvoja pirmo sirdslēkmi. Turpmākajos gados tika pārciestas vēl vairākas sirdslēkmes un Mātes krūtīs nācās iešūt sirds stimulatoru. Tomēr nekāda slimība nespēja apturēt Mātes degsmi kalpot. Tiklīdz viņa jutās kaut mazliet labāk, tā atkal metās iekšā darbos, braucot pa visu pasauli un atklājot arvien jaunus nodibinājumus, sakot runas un izmantojot jebkuru iespēju sludināt cilvēkiem par Dieva mīlestību. Tiklīdz Māte uzzināja, ka kaut kur pasaulē cilvēki cieš no slimībām, kara, zemestrīcēm, plūdiem vai bada, viņa nekavējoties devās turp, lai piedāvātu savu palīdzību.

Māte Terēze un pāvests Jānis Pāvils II.

Visiem atmiņā palicis notikums militārā konflikta laikā Libānā, kad Māte devās uz Beirūtu, lai piedalītos 37 bērnu glābšanā, kas bija palikuši slimnīcā kara zonas pirmajās līnijās. Izmantojot pamieru starp Izraēlas armiju un palestīniešu teroristiem, viņa kopā ar Sarkanā Krusta darbiniekiem devās cauri frontes līnijai, lai izvestu bērnus no kara zonas. Kad Austrumeiropā 80.gadu beigās pavērās “dzelzs priekškars”, Māte Terēze sāka darbu komunistiskā bloka valstīs, kas ilgus gadus bija noraidījušas misionāru kalpošanu. Viņa sāka desmitiem jaunu projektu, neskatoties uz kritiku par viņas nelokāmo nostāju abortu un laulības šķiršanas jautājumos. Terēze apmeklēja radiācijas upurus Černobiļā, 1988.gadā devās uz zemestrīces skarto Armēniju, palīdzēja badacietējiem Etiopijā. 1991.gadā viņa ieradās Albānijā, lai atvērtu pirmo žēlsirdības māju līdz tam ārzemniekiem slēgtajā zemē.

Attēlos augšā - Māte Terēze 1982.gadā Beirūtā glābj libāniešu bērnus no karadarbības zonas;
attēlos apakšā - Māte Terēze 1988.gadā Armēnijā, apmeklējot zemestrīces upurus.

Mātes Terēzes žēlsirdības darbs pievērsa viņai pasaules uzmanību. Savā mūžā Māte saņēmusi pāri par 700 dažādiem apbalvojumiem, prēmijām un balvām. Pirmais bija Indijas Padma Shri ordenis 1962.gadā. 1969.gadā viņa saņēma Džavaharlala Neru balvu “Par Starptautisko saprašanos”, bet 1980.gadā augstāko Indijas civilo apbalvojumu - Bharat Ratna (”Indijas dārgakmens”). Vatikāns Mātei piešķīris pāvesta Jāņa XXIII Miera balvu 1971.gadā un Miera un Brīvības balvu 1976.gadā. Viņa saņēmusi arī vairākus Lielbritānijas un Austrālijas apbalvojumus, tāpat ASV prezidenta Brīvības medaļu 1985.gadā un ASV Kongresa zelta medaļu 1997.gadā. 1994.gadā Albānija piešķīra savai ievērojamajai tautietei Nācijas Zelta balvu. Māte Terēze ir daudzu pasaules universitāšu goda doktore. Viņas portrets redzams uz daudzu pasaules valstu pastmarkām un vairāku valstu naudas zīmēm.

Mātei Terēzei veltītas desmitiem pastmarku gandrīz visās pasaules zemēs.

1979.gada 10.decembrī Māte Terēze ieradās Oslo, lai saņemtu Nobela Miera prēmiju “par darbu nabadzības un ciešanu izskaušanā”. Prēmiju Māte ziedoja savas kustības patversmēm. Viņa arī atteicās no tradicionālā prēmijas laureātu banketa, lūdzot, lai tam paredzētos līdzekļus piešķir viņas kalpošanai. Saņemot balvu, Māte Terēze auditorijai jautāja: Ko mēs varam darīt, lai veicinātu mieru pasaulē?” Un pati atbildēja: “Ejiet mājās un mīliet savas ģimenes!” Savā prēmijas laureāta runā Māte teica: “Ne tikai nabadzīgajās valstīs, bet visur pasaulē, arī Rietumos, es redzu kādu nabadzību, ar kuru cīnīties ir daudz grūtāk. Kad es paceļu no ielas kādu izsalkušo un iedodu viņam rīsu paleti un maizes gabaliņu, es esmu apmierināta, jo pabaroju izsalkušo. Taču atstumts, nevēlams, nemīlēts, nobijies cilvēks, ko sabiedrība izstūmusi - šī nabadzība ir daudz briesmīgāka un grūtāk labojama”.

Māte Terēze Nobela Miera prēmiju saņemot.

Dažādas organizācijas un universitātes visā pasaulē aicināja Māti uzstāties ar lekcijām un runām. Tas nepavisam nebija uzdevums, kas Mātei būtu sagādājis prieku, taču, ja tas palīdzēja cilvēkiem tuvoties Dievam un pamanīt nabagos sev līdzās, viņa brauca un runāja. Un tomēr bija kaut kas, ko nenojauta ne Žēlsirdības misionāres, ne pārējā pasaule. Visi zināja par Mātes fiziskajām ciešanām, taču neko nezināja par briesmīgajām sāpēm viņas dvēselē. Viņa mīlēja Dievu, tomēr ilgus gadus dzīvoja, nejuzdama nekādu Dieva tuvumu. Viņai šķita, ka Dievs viņu ir atstājis, ka viņa nav Dievam vajadzīga, ka Dievs viņu nemīl. Māte centās nepadoties šīm sajūtām, turpinot lūgt un kalpot Dievam kā iepriekš. Viņas nedziestošais smaids neļāva nevienam pat nojaust par drāmu, kas plosījās viņas dvēselē.

Mātes Terēzes dvēseles cīņas.

Arī Mātes fiziskā veselība kļuva arvien vājāka. Jau 1991.gadā pēc pārciestās pneimonijas viņa vēlējās atstāt Žēlsirdības misionāru vadību, taču no jauna tika ievēlēta priekšnieces amatā. 1996.gada aprīlī Māte krita, salaužot atslēgas kaulu, bet četrus mēnešus vēlāk saslima ar malāriju un sirds mazspēju. Nelīdzēja pat sirds operācija. Kalkutas arhibīskaps Sebastians D’Souza uzdeva priesteriem veikt eksorcisma rituālu, jo bija nopietnas bažas, ka Māte Terēze tiek pakļauta iznīcinošam sātana triecienam. 1997.gada 13.martā par Mātes darba turpinātāju kongregācijas ģenerālpriekšnieces amatā ievēlēja indiešu māsu Mariju Nirmalu Joši, bet pēc nepilniem sešiem mēnešiem, 1997.gada 5.septembrī Māte Terēze “devās mājup pie Dieva”. Šajā pasaulē viņa nodzīvoja 87 gadus.

Māte Terēze svētī jauno Žēlsirdības misionāru priekšnieci Mariju Nirmalu Joši.

Ziņa par Mātes nāvi ātri izplatījās visā pasaulē. Viņas zārks tika novietots Sv.Tomasa baznīcā Kalkutā un veselu nedēļu tūkstošiem cilvēku nāca atdot pēdējo godu šai pazemīgajai sievietei. Viņas bērēm 1997.gada 13.septembrī tika piešķirts valsts ceremonijas statuss. Bēru gājienā piedalījās 20 000 cilvēku, bet abpus 10 kilometrus garajam ceļam, ko lielgabala lafete ar Terēzes mirstīgajām miesām veica līdz apbedījuma vietai, stāvēja vēl miljons cilvēku no visas Indijas. Savu cieņu Mātei apliecināja augstas amatpersonas no visas pasaules, ieskaitot ANO ģenerālsekretāru Ksavjēru Perezu de Kueljaru. Pakistānas premjerministrs Navazs Šarifs nosauca Terēzi par “unikālu personību un vienu no dižākajiem piemēriem kalpošanai cilvēcei”. Māte Terēze tika apbedīta “Mātes mājā”, kas drīz kļuva par svētceļojumu vietu. Viņas kapakmenī iegravēti Jēzus vārdi: “Mīliet cits citu, kā Es jūs esmu mīlējis”.

Mātes Terēzes bēru ceremonija un kapakmens plāksne (attēlā pa labi).

Pāvests Jānis Pāvils II beatificēja Māti Terēzi 2003.gada 19.oktobrī, kad viņa oficiāli kļuva par “svētīgo Terēzi no Kalkutas”. Mātes kanonizācija svēto kārtā notika 2016.gada 4.septembrī Sv.Pētera laukumā Vatikānā. Ceremonijā piedalījās desmitiem tūkstošu cilvēku, tostarp 15 valstu oficiālās delegācijas un 1500 bezpajumtnieku no visas Itālijas. Kanonizācijas ceremoniju interneta tiešraidē un Vatikāna TV kanālā noskatījās miljoniem cilvēku visā pasaulē. Terēzes dzimtajā Skopjē tika izsludināti nedēļu ilgi tautas svētki, bet Kalkutā Žēlsirdības misionāri par godu šim notikumam noturēja īpašu mesu.

Svētā Terēze no Kalkutas - oficiāli kanonizēta Romas katoļu Baznīcā.

Visu savu dzīvi un kalpošanu Māte Terēze veltīja Jēzus godam. Reiz kāds žurnālists, skatoties, kā viņa apkopj smagu slimnieku, sacīja, ka viņš to nedarītu pat par miljons dolāriem. Uz to Māte atbildēja: “Jā, par miljonu dolāriem arī es to nedarītu!” Pati Māte un viņas māsas dzīvoja ļoti nabadzīgi. Viņa allaž esot atkārtojusi: “Lai mēs saprastu nabagus, mums pašiem jādzīvo nabadzīgi.” Visu, kas viņai tika dāvināts, Māte tūdaļ nodeva kalpošanai nabagiem vai uzdāvināja kādam, kam tajā brīdī bija nepieciešams mazs mīlestības apliecinājums. Arī savas daudzās balvas viņa veltīja nabagiem.

Reiz doto nabadzības solījumu Māte apliecināja arī dzīvē - viņas pieticīgā celle Kalkutas mājā.

Tos, kas sastapa Terēzi un viņas māsas pirmo reizi, pārsteidza viņu jautrais un priecīgais gars. Kopienas statūtos bija ierakstīts, ka kopienas garam jābūt “mīlestības pilnas paļāvības, pilnīgas atdevības un priecīga prāta” pilnam. Ar savu labestību, disciplīnu un darbīgo garu Māte panāca, ka tādi bija arī cilvēki viņai līdzās. Priesteris Leo Māsburgs,  kas ilgus gadus bija līdzās Terēzei, atceras: “Ar veidu, kā viņa sveicināja un veltīja savu uzmanību, Māte Terēze mainīja gaisotni katrā telpā, kur  ienāca. Tam, kas viņu apmeklēja, vienmēr bija iespaids, ka viņš ir vienīgais, ko māte Terēze gaidījusi.” Māte mēdza teikt: “Nav svarīgi, cik daudz mēs dodam. Svarīgi, cik daudz mīlestības mēs savā devumā ieliekam.” Mātei bija svarīgi, lai ar savu piemēru viņa un viņas māsas tuvinātu cilvēkus Dievam.

Jautra un priecīga prāta gars vienmēr pavadīja Māti Terēzi un viņas māsas kalpošanas darbā.

Ir saglabājies daudz nostāstu, kā cilvēki pirmo reizi dzirdot kādu mātes Terēzes runu, pilnīgi citā gaismā ieraudzījuši savu dzīvi un tikuši pārmainīti. Daudzi ticēja, ka Mātei piemīt “sirds redze” - pravietiskas spējas ielūkoties cilvēka sirdī un pateikt to, ko svešinieks nekad nevarētu zināt. Reiz kāds ceļojumu aģents lūdza parakstīt Mātei grāmatu. Viņa ierakstīja: “Dārgais tēvs Paskāl!” Aģents pabrīnījās, bet neko neteica. Kad pēc desmit gadiem viņš nejauši atrada šo grāmatu, viņš patiešām bija kļuvis par priesteri. Kādu citu reizi, kad Māte braukusi cauri prostitūtu rajonam, viņa pēkšņi likusi apstādināt mašīnu un uzrunājusi kādu sievieti, lai viņa vēlāk atnāk ciemos uz Žēlsirdības misionāru māju. Šī sieviete kļuva par vienu no Mātes Terēzes māsām. Līdzīgu atgadījumu esot bijis daudz.

Māte Terēze spēja ielūkoties cilvēka sirdī, viņa garā.

Tomēr nevar nepieminēt, ka Mātes Terēzes dzīve un darbība tikusi arī nopietni kritizēta. Daļa šīs kritikas gan nav visai objektīva. Terēzei pārmet, ka viņas darbs vairāk bijis vērsts uz katoļticības izplatīšanu, nekā reālu nabadzības izskaušanu. Hinduistu nacionālisti apsūdz Terēzi mirstošo indiešu neatļautā kristīšanā, bet Kalkutas varasvīri uzskata, ka Māte nabadzības situāciju pilsētā pārlieku dramatizējusi. Savukārt vairāki ārsti uzskata, ka Žēlsirdības misionāru klīnikās nav tikušas ievērotas elementāras sterilitātes un higiēnas prasības. Tiesa, šie kritiķi gan nepasaka, vai Indijas valdība būtu bijusi gatava maksāt par visu šo daudzo cilvēku aprūpi? Māte taču šos cilvēkus neatrada smalkās klīnikās, bet mirstot uz ielas, kur neviens par viņiem nelikās zinis. Viņa rūpējās par šiem nevienam nevajadzīgajiem cilvēkiem, cik atļāva viņas iespējas un zināšanas. Un Indijas valdība to novērtēja vislabāk.

Māte Terēze un Žēlsirdības misionāres Kalkutas ielās meklē slimos un vientuļos.

Diemžēl ir arī nopietnāka kritika, kas saistās ar Mātes Terēzes pasaules uzskatu un dzīves filozofiju, kura ne visā atbilda Svēto Rakstu burtam un garam. Piemēram, slimības un ciešanas Māte uzskatīja par Dieva svētību, jo tās it kā ļaujot slimajiem izjust Jēzus ciešanu smagumu pie krusta. Iespējams, tieši tāpēc slimnieku nopietnākai ārstēšanai netika pievērsta tik liela uzmanība, cik viņu aprūpei un paēdināšanai. Terēzei tiek arī pārmesta “ciešanu kulta” radīšana un ciešanu un nabadzības pacelšana tikumisko vērtību augstākajā kategorijā. Kāds viņas kritiķis izteicies: “Māte nebija nabagu draugs - viņa bija draugs nabadzībai.” Nabadzību Terēze uzskatīja par vienu no galvenajiem kristīgajiem tikumiem. Mātes Terēzes kalpošanā faktiski netika praktizētas dziļas atbrīvojošas aizlūgušas par slimajiem, lai Dievs tos dziedinātu Jēzus vārdā. Viņas kalpošana galvenokārt bija vērsta uz to, lai aprūpētu nabagus fiziski un dotu tiem iespēju  “cilvēcīgi nomirt”.

Ciešanas un slimības Mātes Terēzes dzīves filozofijā tika uzskatītas par svētību.

Mātes Terēzes iestādēs katram tika ļauts nomirt “saskaņā ar viņa ticību”. Musulmaņiem māsas lasīja priekšā Korānu, hinduistiem nesa “svēto ūdeni” no Gangas, bet kristieši saņēma pēdējā svaidījuma sakramentu. Intervijās Māte ne reizi vien teikusi: “Es mīlu visas reliģijas. Vienmēr esmu teikusi, ka hinduistam mums jāpalīdz kļūt par labāku hinduistu, musulmanim - par labāku musulmani, un katolim - par labāku katoli”. Šāds sinkrētisms ir pretrunā Svētajiem Rakstiem un Romas katoļu Baznīcas oficiālajai mācībai. Kristus Savā aicinājumā taču lūdza Terēzi nest Viņa Vārdu nabago būdiņās. Arī vīzijā redzētie nabagi lūdza Terēzi vest viņus pie Kristus. Žēlsirdības darbam nav vērtības, ja mirstošajiem netiek pasludināts Kristus. Kāds labums nabagam, ja tas nomirst fiziski aprūpēts un laimīgs, bet tūdaļ pat nonāk ellē? Vēl jo vairāk ir nepareizi likt cilvēkiem domāt, ka visas reliģijas ved pie viena Dieva. Mātes Terēzes kalpošana neapšaubāmi ir izcils piemērs humānismam un cilvēkmīlestībai, taču vai tikpat nozīmīga tā ir arī raugoties no mūžīgās dzīvības perspektīvas?

Māte Terēze lūdzas budistu templī. Protams, viņa lūdz Kristu nevis Budu,
tomēr šīs divas mācības ir tik nesavienojamas, ka nekad nevedīs pie viena Dieva.

Varbūt šeit slēpjas iemesls Mātes traģiskajām dvēseles cīņām? Spriežot no viņas dienasgrāmatām un vēstulēm, Māte ilgus gadus nav jutusi pilnīgi nekādu Dieva klātbūtni - ne sirdī, ne Svētā Vakarēdiena sakramentā. Viņai pat bijušas šaubas par Dieva esamību un reizē arī milzīgas sāpes par savu neticību. Viņa rakstīja: “Kur ir mana ticība? Pat dziļi iekšienē nav nekā, tikai tukšums un tumsa… Atstumta, tukša, bez ticības, bez mīlestības, bez degsmes… Kādēļ es cīnos? Ja nav Dieva, tad nav arī dvēseles. Ja nav dvēseles, tad arī Tu, Jēzu, neesi patiesība”. Traģiski vārdi! Daži Terēzes dzīves pētnieki domā, ka Dievs pieļāva šādu viņas dvēseles stāvokli, lai viņa izdzīvotu to vientulības un atstumtības tumsu, ko Jēzus pie krusta. Vēl kādi uzskata, ka citādāk Māte līdz galam nebūtu spējusi saprast atstumtos, kuriem visu mūžu kalpoja. Šādas šaubas un garīga sausuma periodi esot raksturīgi daudzu svēto dzīvēm, tāpēc netika uzskatīti par šķērsli Terēzes kanonizācijai svēto kārtā.

Mātes Terēzes dvēseles tumšie brīži - cīņa ar neticību, atstumtību, vilšanos.

Nav mūsu daļa ne kādu tiesāt, ne attaisnot. Dievs zina visas lietas - arī Mātes Terēzes sirds dziļumus un ticību, viņas kalpošanas patiesos motīvus un būtību. Kalkutas Terēze bija patiesa humāniste, kas ļoti mīlēja cilvēkus un Dievu. Visu, ko viņa darīja, tika darīts Kristus dēļ. Pareizi vai dažkārt kļūdoties - tas ir cits jautājums, taču viņa to darīja visu, ko saprata un uzskatīja par pareizu. Un cilvēce šo darbu ir novērtējusi. Savas dzīves laikā Māte Terēze Gelapa institūta rīkotajā ikgadējā aptaujā 18 reizes iekļauta starp 10 visvairāk apbrīnotajām sievietēm pasaulē. Savukārt 1999.gadā viņa šī paša pētniecības institūta veiktajā aptaujā tika atzīta par 20.gadsimta visvairāk apbrīnoto cilvēku. Cīnīdamās ar neticību un šaubām, šī sieviete tomēr spējusi iedvesmot tūkstošiem kristiešu ziedot savu dzīvi kalpošanai.

Māte Terēze dažādos laikos uz žurnāla “Time” vāka.

Sākusi kā 13 cilvēku neliela kopiena, šodien Žēlsirdības misionāru kongregācija ir pasaules līmeņa organizācija, kurā kalpo gandrīz 6000 misionāres māsas, vairāk nekā 400 misionāri brāļi, vairāk nekā miljons līdzstrādnieku visā pasaulē. Žēlsirdības misijas mājas atvērtas vairāk nekā 140 valstīs. Latvijā Žēlsirdības misionāres darbojas kopš 1994.gada. Visā pasaulē Mātes Terēzes kongregācijai pieder ap 800 aprūpes centru, skolu, patversmju, labdarības iestāžu un citu ēku, kurās tiek aprūpēti bēgļi, invalīdi, veci cilvēki, nabagi un bezpajumtnieki, plūdu, epidēmiju un bada upuri. Pēdējos gadu desmitos vairāki desmiti Žēlsirdības misionāru kļuvuši par asinslieciniekiem, mirstot no islāma ekstrēmistu rokas un tā sekojot Kristus iemītajās pēdās. Žēlsirdības darbs turpinās.

****

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2017/05/22/milestibai-veltits-muzs/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.