- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Intelektuāli perversais kultūrdeserts

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2017. gada 13. marts 07:00 sadaļā Valsts un pilsoņi

“Laikmeta zīmes” jau rakstīja par tā sauktajiem tikumības grozījumiem Izglītības likumā (lasiet ŠEIT), kas izraisījuši lielu viļņošanos gan pedagogu vidū, gan sabiedrības liberālāk noskaņotajā daļā. Daudziem par pārsteigumu izrādījies, ka šodien pat skolotāji vairs nesaprot, kas ir tikums un kas tāds nav. Pēdējos gadu desmitus sabiedrība tikusi pakļauta masīvam seksualizācijas, perversiju un tradicionālo vērtību nolieguma uzbrukumam, kas noārdījis visus vērtību orientierus. Šodien erotika sastopama itin visā - reklāmās, glancētos un mazāk glancētos žurnālos, televīzijā, kino, teātrī un kultūrā vispār, arī izglītības programmās.

Ak, ja runa būtu tikai par erotiku! Izcelts tiek tieši perversais. Kulturologs Arturs Priedītis savā blogā publicējis vērā ņemamas pārdomas par šo tēmu. Uzreiz jāpiebilst, ka ar Priedīša kungu mums ir noteiktas ideoloģiskas domstarpības daudzos jautājumos, tomēr šoreiz varam piekrist visam vai gandrīz visam viņa teiktajam. Mēs gan nebūtu tik emocionāli dažu pazīstamu kultūras personību novērtējumā, tāpat lietotu mazāk dusmīgus izteicienus. Nevaram arī piekrist Priedīša uzskatam, ka pie visas šīs putras vainīga vienīgi Gorbačova “perestroika”. Patiesībā cēloņi ir daudz dziļāki. Tomēr, cienot autora tiesības uz personīgo viedokli, rakstu publicējam pilnībā, jo problēmas būtību Priedītis ir atklājis spīdoši. Tāpēc vairāk neko nekomentēsim, bet ļausim katram pašam lasīt un domāt līdzi.

****

Pēcpadomju gados latviešu garīgajā kultūrā nepatīkams jaunums ir masveidīgā pievēršanās perversajam. Tas tiek darīts ar īpašu entuziasmu un lepnumu un, iespējams ne visai apzinoties jaunās kaislības pretdabiskumu, slimīgumu, kroplību, novirzi no normas seksuālajā jomā. Agrāk latviešu garīgajā kultūrā (mākslā un literatūrā) interese par perverso nebija sastopama. Bija sastopama atsevišķu gleznotāju un dzejnieku pievēršanās erotiskajam, bet nevis perversajam. Latviešu garīgā kultūra attīstījās bez perversijām - pretdabiskas, slimīgas, kroplas tieksmes vāvuļot par seksuālo tematiku. Turpretī pašlaik tā vien liekas, ka daudzi vispār neprot atšķirt erotisko no perversā. “Delfu” un “Satori” piesmērētāji noteikti neprot.

Agrāk latviešu garīgo kultūru veidoja latvieši bez novirzes no elementārām mentālām prasībām. Mākslā un literatūrā darbojās cilvēki bez prāta un dvēseles izkropļojumiem. Izsakoties pervesijas fanu valodā, līdz XX gs. beigām latviešu garīgai kultūrai bija pesārijs. Tas palīdzēja garīgo kultūru saturēt cilvēciski normālā stāvoklī. Atjaunojot “neatkarību” un iegūstot “brīvību”, latvieši tūlīt aizmeta pesāriju un enerģiski nodevās perversijas apsiekalošanai. Domāju, nav vajadzīgs paskaidrot vārda “pesārijs” nozīmi. Perversijas masveidības apstākļos tas visiem ir zināms. Latviešu jaunajai inteliģencei, perversijas visaktīvākajiem skunksiem, noteikti ir zināms.

Perversijas apsiekalošana ir gaišās un gudrās latviešu inteliģences jauns panākums garīgajā kultūrā. Perversais ir obligāts komponents šodienas latviešu inteliģences garīgajā burbuļošanā. Katru dienu ožam latviešu inteliģences perverso smaku. Portāli “Delfi” un “Satori” bez perversijas neprot dzīvot. Tagad perversais ir kļuvis ne tikai apdauzīto inteliģentu izlaidības saturs, bet viņu mentalitātes iezīme. Mentalitātes perversā iezīme ir sastopama hermaņu vulgārajos teatrālajos iestudējumos, augstskolu aprobežoto “akadēmiķu” tekstos un projektos, puārogudrinieku saitos, luterāņu mācītāju attieksmē pret draudzi. Lūk, daži piemēri (tekstu virsraksti un fragmenti) no perversiju jaunākā smirdējuma.

Bez murgošanas par gender latviešu literatūrzinātnieki vairs nevēlās aplūkot pat Aspazijas daiļradi un personību. Kāda žurnāliste jautā LU prātkopei Ausmai Cimdiņai: “Ir iznācis rakstu krājums “Aspazija un mūsdienas. Dzimums, nācija, radošie izaicinājumi”. Šā krājuma ievadrakstā “Aspazijas izaicinājums zinātnei un tēvzemei” jūs veselu apakšnodaļu esat veltījusi feminisma un gender teorijas valodnieciskajam aspektam”. LU prātkope Ausma Cimdiņa lepni atbild, ka šodien ir ļoti vajadzīgs uz Aspazijas personības un daiļrades fona izskaidrot atšķirību starp vārdiem “dzimte” un “dzimums”.
Labi, ka Rainis to nedzird!

Izrādās, mēnessērdzīgo latviešu dievinātais luterāņu mācītājs Juris Rubenis baznīcā katru dienu saskarās ar seksu: “Īstenībā jau šie temati - attiecības, mīlestība, sekss -, tās ir tās pamatlietas, par kurām mēs tā vai citādi domājam, uzdodam jautājumus, ar kuriem mācītājam iznāk saskarties ik dienas”. Tāpēc mēnessērdzīgo latviešu garīgais tētis Rubenis droši formulē savu kategorisko imperatīvu: “Seksualitātes kulminācija ir Dieva mīlestības atklāšana ķermenī”. Baznīctēvi - deģenerāti noteikti ir pēcpadomju deģenerācijas procesa viens no lielākajiem panākumiem.

Interneta saits “Cehs” globāli salīdzinoši informē: “Kamēr trešās pasaules valstīs joprojām cieņā sieviešu dzimumorgānu nogriešana, lai nepieļautu iespēju, ka dzimumakts viņām sagādās baudu, pašmāju feministes aktīvi cīnās par savām tiesībām atlaist padusē pamatīgāku kušķi un pēc iespējas publiskāk barot ar krūti bērnu”.

Latviešu dzejā arī lielas izmaiņas: “2016.gada Dzejas dienas tika pieteiktas ar saukli “Dzeja pavedina”, kas šķita ļoti atbilstošs un intriģējošs vārdu salikums kārtējām dzejiskajām septembra nedēļām”.

Organizējot elegantu diskusiju “Kāpēc mēs nodarbojamies ar seksu”, “Satori” pavedējs Ilmārs Šļāpins vispirms pievēršas kompetentai “sarunai ar LGBT un viņu draugu apvienības “Mozaīka” valdes priekšsēdētāju Kristīni Garinu”.

Feminisma vietējā pustrakā urbēja Kārļa Vērpes opusa “Jūtīgie cīnītāji II - Freids, sievietes un dusmas” (protams, tas publicēts “Satori”) komentētājs Akmens pēc sevis atstāja šādu burvīgu smirdoņu: “Es lasīju. Sieviete ir mātīte pēc savas būtības. Viņai iedzimtie instinkti dominē par racio. Kas attiecas uz peņa skaudību, tad tik pat labi ir cunnus skaudība dažiem vīriešiem. Freids atklāja PANSEKSUĀLISMU. Pārējais viņa garīgais mantojums ir fufelis. Uz to norādīja Karls Jaspers. Es jau rakstīju, ka sieviete = sieviete + vīrišķīgā sieviete. Tas ir ļoti svarīgi, jo sievietei ir ANIMUS, bet vīrišķīgai sievietei ANIMUS nav”.

Teātra kritiķe Silvija Radzobe dullajiem latviešiem beidzot pateica nepatīkamo patiesību par Lāčplēša ielas līmeņa skatuves meistara Hermaņa perverso režiju: “Režisors lielu uzmanību pievērsis [..] seksuālajai problemātikai, kas izrādē izvērsta un papildināta ar paša fantāzijas radītiem spēcīgiem tēliem, dažkārt atstājot iespaidu, ka patiesi viņu interesējusi tikai tā”. Runa ir par M.Velbeka romāna hermanisko “apšmucēšanu” Rīgā.

Kā zināms, latviešu skatuves perturbētāji visvairāk ir iemīlējuši cūkoties ap Raini. Nav manīti mūsu slavenāko “rainologu” Grīnumas, Zālīša iebildumi pret tādu cūkošanos. Viņi nevar nezināt, ka Raiņa daiļradē pat erotiski motīvi nav sastopami. Sastopams ir tikai “li” Kastaņolas gados rakstītajā “Dienas hronikā”. “Li” nozīmi nevēlos atšifrēt, lai bezperspektīvi neuzbudinātu latviešu jaunos vaisliniekus.

Latviešu ērcīgi zinātkārajās aprindās iecienīts ir interneta žurnāls ar apakšvirsrakstu “Politika, sekss, dzīves māksla, smalkās aprindas, krimināllietas”. Kairinoši daudzpusīgā žurnāla nosaukums ir “Puaro”. Pārdaugavā tenko, ka to pietaisa viens neprognozējami gudrs un homoseksuāli indiferents cilvēks vārdā Jurģis Liepnieks. Iespējams, tā ir taisnība. Saitā var baudīt šādu kārumu: “Latviešu māksliniecei veic ķirurģisku operāciju, lai atjaunotu jaunavības plēvi”.

Nesen kādas otrdienas vakarā “skatītāju vērtējumam beidzot nodots jau daudz apspriestais pašmāju seriāls “Šķiršanās formula” - atklāts un seksa piesātināts stāsts par vīriešu un sieviešu attiecībām un mīlestības meklējumiem”.

Pirms kāda laika “Satori” publicēja jaunās autores Daces Vīgantes prozaisko šedevru “Pirmais stāsts”. Tas sākas jestri pamācoši: “Ja kāds man jautātu, kāpēc iestājos literārajā pulciņā, es koķeti atbildētu: “Jo man neveicas ar vīriešiem.” Skaidrības labad piebilstu, ka nē, neplānoju tur iepazīties ar kādu rakstnieku. Sieviešu žurnālos esmu lasījusi, ka ar rakstīšanas terapijas palīdzību iespējams izvētīt attiecības ar pretējo dzimumu un uzzināt vairāk par sevi. Tā kā tuvojos kritiskajam vecumam, esmu gatava ķerties pie radikālām metodēm. Uzrakstīšu par to stāstu”.

Rīgas ziņu portāli Latvijas smalko sabiedrību labprāt detalizēti informē par policistu noķertajiem mīlniekiem publiskās vietās. Šī informācija ir medus pods “Satori” seksuālajiem intelektuāļiem. Viņi nekavējoties profesionāli komentē, piemēram, seksu parkā un policistu nemākulību saskarsmē ar seksu parkā: “Nākamais ziņas teikums ir vēl interesantāks. “Ierodoties notikuma vietā, pamanīta sieviete, kura vīrietim sniedza seksuāla rakstura pakalpojumu - minetu.” Pakalpojums paredz finansiālas vai līguma saistības. Redzot cilvēkus, kas nodarbojas ar seksu, nav iespējams noteikt, vai viņi viens otram sniedz seksuālos pakalpojumus. Ierodoties notikuma vietā, vienīgais, ko kārtības sargi varēja pamanīt un konstatēt, ir tas, ka sieviete orāli apmierina vīrieti, citiem vārdiem, publiski nodarbojas ar seksu. Un vīrietis arī tajā piedalās. Vai policistiem izpratne par seksu nesniedzas tālāk par seksuālajiem pakalpojumiem un šis ir vienīgais attiecību veids, kas tiem ir pazīstams? Varbūt sieviete ir būtne, kas tikai sniedz seksuālos pakalpojumus?”.

Aizvadītā gada novembrī latviešu kultūrā sākās jauna ēra: “Vakar, 30.novembrī, mājaslapā “manabalss.lv” sākta parakstu vākšana iniciatīvai “Par bordeļu legalizāciju un prostitūtu darba apstākļu uzlabošanu”. Iniciatīvu iesniegusi Ieva Skrebele. Iniciatīva piedāvā ieviest Jaunzēlandes modeli prostitūcijas regulēšanā, kas paredz legalizēt bordeļus, legalizēt sutenerismu gadījumos, kad ir noslēgts darba līgumus, un panākt, ka prostitūtas var droši vērsties policijā, ja kāds ir pārkāpis viņu tiesības. Autori norāda, ka iniciatīvas mērķis ir uzlabot prostitūtu drošību un darba apstākļus”.

“Delfi” latviešu tautai neoficiāli ieteica sekot Jaunupa kunga paraugam (”Jaunups publisko īpaši intīmu sievas foto”), kā arī apmierināja lasītāju nebēdnīgo ziņkāri, beidzot publicējot fotosēriju “Ieskats latviešu seksa komēdijas ‘Svingeri’ aizkulisēs”.

Savukārt “Eirobarometrs” pielika punktu kašķīgajai neskaidrībai par latviešu seksuālo jurisdikciju: “Nedaudz mazāk kā puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka noteiktos apstākļos dzimumattiecības bez partnera piekrišanas varētu būt attaisnojamas”.

Latvijā atlikušajiem normālajiem cilvēkiem dabiski gribētos dzirdēt atbildi uz jautājumiem par perversās mentalitātes izcelsmi, iemesliem, pamatojumu, izskaidrojumu. Visjaunāko laiku garīgajā toverī perversijas jau plūst pāri malai. Nākas tikt skaidrībā, kas ir noticis.

Vai latviešu jaunās inteliģences perversās mentalitātes uzplaukšana ir saistīta ar vispārējās attīstības zemo līmeni jeb nepieciešams cits izskaidrojums? Vai perversās mentalitātes uzplaukšana ir saistīta ar “plurālisma” un “demokrātijas” smirdēšanu pēcpadomju laikā? Vai perversās mentalitātes uzplaukšana ir saistīta ar ļoti zemo augstākās izglītības līmeni, humanitāro un sociālo zinātņu tradicionālo provinciālismu un seklumu latviešu kultūrā?

Vai perversās mentalitātes uzplaukums ir Rietumu ievazāta sērga, ņemot vērā latviešu klasisko nespēju ignorēt Rietumu postmodernisma perversijas devu? Vai perversās mentalitātes uzplaukšana sakņojās latviešu inteliģences riebīgajā politiskajā verdziskumā, patoloģiskajā stulbumā, neinteliģentumā, morālajā niecībā, sociālās atbildības trūkumā?

Visticamākais, tie varētu būt retoriski jautājumi. Katrā jautājumā ir projicēta zināma gatava atbilde. Perversās mentalitātes uzplaukumu nosaka dažādi faktori.

Ja vēlamies dzirdēt lakonisku atbildi par perversās mentalitātes izcelsmi, iemesliem, pamatojumu, izskaidrojumu, tad var norādīt uz pārbūves (”perestroikas”) mantojumu. Tas sagandēja cilvēku garīgo pasauli visdažādākajos virzienos, sekmējot “dzīvnieku dvēseles” (Aristotelis) huligānisko nesavaldību, neierobežotību, nesodāmību.

Tautas aizraušanās ar perverso ir ļoti izdevīga pārbūves dzemdētajiem noziedzniekiem, kuri joprojām pārvalda latviešu tautu. Viņiem nav jābaidās no tautas dusmām un lēmuma sodīt noziedzniekus, likvidēt Lielo Bandu, Astoņkāji. Tauta arvien vairāk degradējās, un tas ir ļoti izdevīgi noziedzniekiem, valdošajai kliķei. Pagrimuša un panīkusi tauta ir spējīga vienīgi vēl vairāk pagrimt un panīkt.

****

Raksts neapšaubāmi kontraversāls un noteikti izsauks plašas diskusijas. Tomēr problēmas būtība ir pateikta precīzi - modernā pasaule ir galēji erotizēta un tas ik uz soļa redzams arī Latvijā. Un ne vien erotizēta - ar katru gadu cilvēki arvien vairāk pievēršas tieši perversajam, tostarp mākslā, literatūrā un kultūrā vispār. Sekas ir tādas, ka nu jau pat mūsu radošā un cita veida inteliģence vairs neatšķir, kas ir tikums, bet kas - netikums. Vēl vairāk - pats jēdziens “tikumība” tiek atmests kā vecmodīgs un laika garam neatbilstošs. Kur tālāk? Kas sagaida mūsu tautu, ja šāda tendence turpināsies?

Viens no Senās Romas sabrukšanas iemesliem bija tās sabiedrības morālā degradācija, jo aizraušanās ar perverso sagrāva nācijas morālās un fiziskās spējas pretoties barbaru spiedienam. Atmetot Dievu un ļaujoties visatļautības orģijām tāds pats liktenis sagaida arī Latviju un Eiropu, un ne vien tās, bet visu Rietumu pasauli. Jauni Austrumu “barbari” - vienalga, vai tie būtu musulmaņu radikāļi jeb Putina Krievija - jau stāv pie mūsu robežām un tikai gaida izdevīgu brīdi, lai aprītu degradētos un pretoties nespējīgos eiropiešus. Vai tiešām mēs neko neesam mācījušies no vēstures? Vai tiešām mums vajadzīga jauna Dieva rīkste, lai atjēgtos? Uz šo jautājumu latviešiem jārod skaidra atbilde un jārod tā pēc iespējas drīzāk, ja kā tauta gribam pastāvēt arī pēc 100 gadiem.

© Arturs Priedītis, ievads un pēcvārds - Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2017/03/13/intelektuali-perversais-kulturdeserts/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.