Laikmeta zīmes

2016.gadā Latvijas grāmatnīcu plauktos nonāca pazīstamā teologa un mācītāja Jura Rubeņa jaunākā grāmata “Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss”. Grāmata radījusi plašu interesi kā kristīgajā, tā sekulārajā sabiedrībā. To pērk, lasa, slavē un peļ, bet kādi mācītāji pat citē savās svētrunās. Neiedziļinoties varētu šķist, ka šī ir kārtējā savstarpējo attiecību sakārtošanai veltītā grāmata. Taču, pāršķirstot Rubeņa garadarbu, rodas sajūta, ka tajā apkopota visa ezotēriskās un filozofiskās literatūras esence. Tas viss tiek pasniegts kā kristīga mācība, kaut patiesībā ar kristietību šai grāmatai ir maz sakara. Piedāvājam saīsinātu un nedaudz rediģētu J.Rubeņa grāmatas analīzi Bībeles rakstu gaismā. Rakstu sagatavojis pieredzējis kristietis Jānis Biķis un ar to pilnībā variet iepazīties interneta vietnē izgaismots.lv.

****

“Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību.”
(Gal. 6:7,8)

Ievads. Kādēļ šis raksts nepieciešams?

Grāmatas autors ir pazīstams teologs un mistiķis, kas, izmantojot savu kādreiz Latvijā cienīta mācītāja autoritāti, grāmatā pausto liek “apēst” un pieņemt bez iebildumiem. Lasot grāmatu, rodas sajūta, ka autors vispār nav kristietis. Diemžēl šī grāmata un citas tai līdzīgas ir visai populāras grāmatnīcās un lasītāji saindē savu apziņu ar filozofiski ezotēriskiem maldiem, domājot, ka tie ir dievišķi dziļumi. Var jau teikt, ka patiesu Dieva bērnu ar šādām grāmatām neviens nepiemānīs, tomēr, lasot tās, pat pieredzējis kristietis dažkārt var tikt nemanāmi pārliecināts, ka, iespējams, šis ir labs un unikāls virziens. Tāpēc Bībelē jau sen ir izteikts brīdinājums: “Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos.” (Mat. 24:24)

Pēdējos gadsimtos kristīgajās konfesijās, īpaši protestantismā, pastāv divi galvenie virzieni. Pirmais ir teoloģiski liturģiskais, jeb īpaši Bībelē koncentrēts virziens, otrs - harizmātiskais jeb īpaši uz Svētā Gara darbību koncentrēts virziens. Protams, abi šie virzieni nereti saplūst un pārklājas. Tomēr pasaulē pēdējo 30 - 40 gadu laikā un Latvijā aptuveni pēdējo 10 gadu laikā izplatās arī kristīgā misticisma virziens, kas bāzēts Austrumu reliģiju praksēs un sekulārās atziņās, kuras ir pretrunā Bībelei.

Jau iepriekš kristīgajā vidē izvērtēta un atspēkota J.Rubeņa grāmata “Ievads kristīgajā meditācijā” (2008) un ar to saistītās meditācijas prakses. Detalizēti to savā grāmatā “Pārdomu labirintos” (2015) analizējis teoloģijas doktors Ilmārs Hiršs. Arī mācītājs, Mg.Th. Aleksandrs Bite to apskatījis rakstā “Pārdomas par grāmatiņu “Ievads kristīgajā meditācijā”" (lasiet ŠEIT), kā arī vairākos raidījumos atspēkojis Latvijas Kristīgais Radio (skatiet ŠEIT). Šajos un arī citos raidījumos detalizētu un teoloģiski dziļi pamatotu atspēkojumu šai mācībai devis D.Th. Juris Doveiko.

Pirms apskatām grāmatu, jāatgādina, ka bieži nonākam strupceļā, kad sākam atsaukties uz dažādiem informācijas avotiem, tradīcijām un pieredzēm, taču Dievs mums ir devis atklāsmi Bībelē, kas ir absolūta un negrozāma autoritāte. Tādēļ šajās pārdomās vienīgā mēraukla un atskaites punkts būs Bībele (1965.gada revidētais teksts), kuras vārdi runā tieši, asi un dzīvi: “Jo Dieva Vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebr. 4:12)

Grāmatas apskats. Kas ir pretrunā Dieva Vārdam?

Ne visas grāmatā paustās atziņas tiek izteiktas tieši - dažkārt tām ir informatīvs un salīdzinošs raksturs, taču grāmatas kopējā noskaņa un arī autora ieteikumi viennozīmīgi pasaka, ka šis ir virziens jeb ceļš, kuru ieteicams meklēt, iet un praktizēt. Tāpat arī ne visi grāmatā minētie piemēri un atziņas ir slikti un apšaubāmi. Daži pat, iespējams, ir noderīgi, taču kopumā apskatāmo atziņu, pieredžu un metožu klāsts viennozīmīgi ir pretrunā Bībelē paustajam un maldu pārsvars grāmatā ir dominējošs.

1. Radīšanas apšaubīšana, periodi, metaforas, simboli. Apgalvots, ka cilvēks radīts nepilnīgs un tam nepieciešama evolūcija (13., 28., 184.-186., 236.lpp. u.c.)

“Bībeles lielie tēli parāda skaidri - pasaule nerodas vienā mirklī, bet pakāpeniski, sešās dienās vai periodos, un tikai sestās “dienas” pašā vakarā uz skatuves parādās cilvēks. Lietojot šīs metaforas, lielās garīgās tradīcijas nepārprotami norāda, ka nekas un neviens sākumā nav gatavs, ka visam un katram nepieciešama attīstība. Mūsdienu valodā runājot, mums nopietni jāņem vērā dzīves un cilvēka veidošanās evolucionārais aspekts.” (13.lpp.)

Tas ir pretstatā Bībelē paustajam, ka viss, ko Dievs radīja, ieskaitot cilvēku, bija labs: “Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs…” (1.Mozus 1:31) Taču pēc grēkā krišanas Dieva radītais labais cilvēks tika gan garīgi, gan miesiski nolemts nāvei un vairs nebija labs. Lai to atjaunotu, nepieciešama grēku nožēla, ticība Jēzum Kristum un pats galvenais - jaunpiedzimšana un tam sekojoša Svētā Gara ienākšana cilvēkā, Dieva izmainīta dzīve.

2. Pasaules reliģiju kopsaucēji un saskarsmes punkti (40., 41., 57., 58., 66., 71., 72., 76., 78., 205., 206. lpp. u.c.)

“Tāpēc visi lielie skolotāji, piemēram, Jēzus, runā par miršanu daudz vairāk, nekā mums tas patiktu. R.Rors apgalvo, ka katras nobriedušas reliģijas centrā ir viens un tas pats vēstījums - pirms mirstat, jums ir jānomirst.” (41.lpp.)

“Visās reliģijās ne velti sastopams lielais simbols ceļš, kas norāda uz komforta zonas pamešanu, došanos nedrošībā, neziņā, paša nekontrolējamā procesā. Nav iespējams uzsākt nevienu ceļu, tam neuzticoties. Ticība ir ļaušanās dzīvei.” (57.lpp.)

Var jau meklēt saskarsmes punktus, taču kristietība nav savienojama ar citām reliģijām principā , jo tās neatzīst Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu, pasaules Pestītāju un vienīgo ceļu pie Dieva. Bībele tādas ideoloģijas un reliģijas definē skaidri: “Kas ir melis, ja ne tas, kas noliedz, ka Jēzus ir Kristus? Tas ir antikrists, kas noliedz Tēvu un Dēlu.” (1.Jāņa 2:22) Kristiešiem nevar būt naidpilna vai augstprātīga attieksme pret citām reliģijām, taču nedrīkst būt arī nekāda šo reliģiju atziņu un prakses adaptēšana.

3. Jaunpiedzimšanas nonicināšana, saucot to par evolūciju, apgaismību, mainīšanos, transformāciju (40., 75.-77.lpp. u.c.)

“Apgaismība jeb otrā piedzimšana nenozīmē iegūt ko jaunu, nebijušu, bet atpazīt un pieņemt to, kas mūsos jau ir. Mūsu lielais uzdevums ir formulēts sena mistiķa vārdos: “Kļūsti par to, kas tu esi!” Avilas Terēze kaismīgi raksta: “Ak, dvēseles! [..] Iepazīstiet sevi un apžēlojieties par sevi!” (58.lpp.)

Bet Bībele pauž, ka Dievs tos cilvēkus, kas Viņam atsaucas, rada no jauna: “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2.Kor. 5:17) “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.” (Ec. 36:26)

Cilvēkam ir vajadzīga jaunpiedzimšana Kristū, nevis mainīšanās vai evolūcija. Jaunpiedzimšanai nepieciešams atzīt, ka es pats sevi nevaru izmainīt, ka man vajadzīga Dieva palīdzība, lai es varētu nomirt vecajam cilvēkam un piedzimt jaunajam ticībā Jēzum Kristum. Jaunpiedzimšanas darbu veic nevis cilvēks ar savām metodēm, bet tikai un vienīgi Dievs savā pārdabiskajā spēkā. Šī ir izšķiroša pamatpatiesība, kas grāmatā tiek apšaubīta.

4. Izpludināts grēka jēdziens, nav grēku nožēlas (41., 77., 195., 229., 236., 269.lpp. u.c.)

Grēka jēdziens tiek nemanāmi apšaubīts un izpludināts daudzās grāmatas nodaļās, bet patiesa grēku nožēla nav pieminēta vispār. Tas ir pretstatā Bībeles tiešajai definīcijai, ka grēks ir netaisnība, nepaklausība Dievam, kā rezultāts ir nāve. Mums nav dotas tiesības izpludināt grēka jēdzienu; tam jāpaliek precīzi Dieva definētam, atmaskotam, patiesi nožēlotam, nokautam un uzvarētam.

Zane Biķe “Melu lauskas” (2016).

5. Meditēšana dzenbudisma formā (56.-61.lpp)

“Meditācija, mierīgi sēžot, stalti turot ķermeni un koncentrējoties uz elpu, mums nepārprotami atgādina, ka dzīve notiek ne tikai galvā, tāpēc viens no tās apzīmējumiem ir “sirds lūgšana”. Sirds simbolizē cilvēka centru, vietu, kurā iespējams savienot un līdzsvarot visas esības funkcijas. Acis meditācijas laikā var būt gan aizvērtas, gan atvērtas. Mugurai jābūt taisnai, bet nesasprindzinātai. Taisnas muguras noturēšana palīdz saglabāt atmodinātu apziņu…”

“…Es vienojos ar sevi, ka katru reizi, kad atradīšu sevi kur citur, nevis tagad un šeit, tūdaļ atgriezīšos atpakaļ. To īstenot palīdz ritmiska mantras atkārtošana saskaņā ar savu elpu. Mana stāja: es esmu šeit, esmu vērīgs, klātesošs, atmodināts, centrēts. Es mācos apzināti satikt vienīgo brīdi, kurā notiek mana dzīve, - šo mirkli. Centrējošie vārdi (formulas, mantras), kurus varam lietot meditācijas laikā: jā, paldies, abba (aramiešu valodā - tēvs), nada (spāņu valodā - nekas), ES ESMU, maranata (aramiešu valodā - nāc, Kungs), Jēzus Kristus.” (60.lpp.)

Dzenbudisma prakse ir nepieņemama Jēzus sekotājam, jo aizgūta no Jēzu Kristu neatzīstošas Austrumu reliģijas ar nezināmu izcelsmi. “Pareizas” pozas praktizēšana arī ir maldi, jo ne jau ķermeņa poza svarīga, bet sirds stāvoklis mūs tuvina Dievam. Kontemplatīvā meditācija liek koncentrēties uz savu iekšieni, kaut gan Bībelē teikts: “Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs…” (Rom. 7:18) Tas ir arī pretstatā Bībelē norādītajam, ka lūgšanas mēs nesam pie Dieva Tēva un Jēzus. Visbeidzot - Dieva Vārda nicināšana, jo pat tādi vārdi kā “Jēzus Kristus” (!) tiek lietoti kā mantra, nevis, lai par tiem domātu, bet tieši pretēji - nedomātu un “ieejot sevī”, kā vecu košļeni izspļautu.

6. Okultas prakses ieteikums (70.lpp)

“Latvijā pie Krimuldas baznīcas ir izveidots labirints, kas atbilst Šartras Dievmātes katedrāles oriģinālam. To izstaigājot vai vismaz izvelkot ar pirkstu labirinta ceļu šajā lappusē redzamajā attēlā, varam uzzināt par garīgo dzīvi vairāk, nekā izlasot daudzas biezas grāmatas.” (70.lpp.)

Šis punkts pat neprasa īpašus komentārus, jo ir teikts: “…tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.” (Gal. 5:21) Labirints sengrieķu mitoloģijā un mākslā lietots kā sievišķais un vīrišķais auglības simbols, tāpat saistībā ar elku dievībām, ar kurām kristietim nevar būt nekāda saistība.

7. Grieķu, ēģiptiešu un austrumu elku dievību un tēlu pieminēšana, kā arī attēlu izmantošana, kuros ir seksuāli akti (85.-99., 121., 141., 143., 160., 182., 183.lpp. u.c.)

“…Sieviete “ārējās lietas” pārceļ uz iekšieni, pārrada, tām piešķirot iekšējo dimensiju un jēgu. Es domāju, ka šo sievietes uzdevumu visuzskatāmāk redzam ēģiptiešu debesu dievietes Nutas tēlā. Nuta - dzīvības un nāves valdniece Senās Ēģiptes ikonogrāfijā. Nutas slavenākajā attēlā skatām, ka viņa apņem visu esamību. No rīta viņa Sauli dzemdē, bet vakarā to norij. Naktī Saule ceļo caur Nutas ķermeni un tiek pārradīta. Tas nozīmē integrēt visas esamības daļas, ko šķērso Saule, - galvu, sirdi, vēderu (seksualitāti).” (93.lpp.)

Viss Dieva Vārds Bībelē ir caurstrāvots ar cīņu pret elkiem un atbrīvošanos no tiem, bet grāmatā tie tiek aprakstīti kā saistoši un pat meklētas līdzības ar kristīgiem personāžiem. Vairāki no grāmatā izmantotajiem attēliem ir tik riebīgi, ka pat pretīgi tos uzlūkot (piemēram grupveida sekss 143.lpp.), un pilnīgi nav saprotams, kādēļ autors tos ievietojis. Acīmredzot, “pozitīvām” pārdomām un noskaņai.

8. Kabalas mācības pielietošana, apšaubot Bībeles patiesību (96., 97.lpp.)

“No kurienes varēja rasties Kaina sieva, ja Kains un Ābels ir pirmo divu cilvēku - Ādama un Ievas bērni? Šo jautājumu dziļi un saistoši skaidro katoļu psiholoģe un kontemplācijas skolotāja Anna Gamma, atsaucoties uz ebreju mistikas kabalas tradīciju, kas uzskata, ka Ādamam bija pirmā sieva Lilita, kas viņu atstāja, jo nevēlējās pakļauties, bet gribēja būt līdztiesīga ar viņu. Tad Ādams apņēma otru sievu - Ievu.” (96., 97.lpp.)

Grūti saprast, kā autors vispār var pieminēt ebreju misticisma virzienu kabalu kā labu informācijas avotu: “Un, kas griezīsies pie zīlniekiem un pareģiem, lai ar tiem kopā ielaistos netiklībā, to Es uzlūkošu ar dusmīgu vaigu un viņu izdeldēšu no viņa tautas vidus.” (3.Moz. 20:6) Dievs nevienam nav devis tiesības apšaubīt vai papildināt Savu Vārdu Bībelē, kur ir skaidri pateikts, ka Ieva bija Ādama sieva. Varbūt autors pie reizes kabalā var mēģināt atrast arī, ka Ādams tomēr nav bijis pirmais cilvēks?

9. Dzimumu identitātes apšaubīšana, dzimumu lomu izpludināšana un pārdefinēšana
(100.-106., 115.-117.lpp. u.c.)

“Mēs atrodamies tādā evolūcijas posmā, kad primārās dzimumu lomas - sakāpināta autonomija vīriešiem un sakāpināta piesaistīšanās cilvēciskajām attiecībām sievietēm - tiek zināmā mērā pārveidota un pārsniegta. Vīriešiem jāmācās būt atkarīgākiem no attiecībām, sievietēm - autonomākām, patstāvīgākām. Tikai savas esības otras puses pieņemšana ved mūs pie brieduma.” (105.lpp.)

“Kā sievietei kļūt par vīrieti? Kad pirmo reizi saskaramies ar dzimumu integritātes un savstarpējas līdzsvarošanas ideju, tā šķiet ļoti dīvaina vai varbūt pat nevajadzīga. To labi ilustrē apokrifā Toma evaņģēlija pēdējais, noslēdzošais pants jeb logions: “Sīmanis Pēteris teica viņiem: “Lai Marija mūs pamet, jo sievietes nav dzīvības cienīgas. Jēzus teica: “Raugi, es viņu vadīšu, lai darītu viņu par vīrieti, lai arī viņa kļūst par dzīvu garu, kas līdzinās jums, vīrieši. Jo jebkura sieviete, kura kļūst par vīrieti, ieies Debesu valstībā.” Mūsu lielais garīgais uzdevums ir kļūt citam par citu. Pētera nežēlīgā nostāja pret Mariju Magdalēnu norāda, ka viņam sievišķā elementa integrācija, lai ieietu Debesu valstībā, ir tikpat nepieciešama kā Marijai vīrišķā elementa iekļaušana.” (106.lpp.)

Šī ir maldinoša vispārēja tendence sabiedrībā, kas arī grāmatas autoram ir tuva, kaut Dievs radījis un skaidri noteicis divu dzimumu cilvēku konstitūciju (vīrietis un sieviete), kas ir nemaināma. Turklāt tiek lietots Bībeles kanonā neiekļautais Toma evaņģēlijs, kas liek apšaubīt Dieva Vārda autoritāti.

10. Apgalvojums, ka miesā būt ir labi, tāpēc Dievs vēlas iemiesoties (123., 130.lpp. u.c.)

“Jēzus atnāca, lai pavēstītu, ka mēs drīkstam un mums vajag uzticēties savam ķermenim un mūsu cilvēciskajai pieredzei. Tas ir nepieciešams un labs sākuma punkts.” (123.lpp.)

“Tikai mūsdienu garīgums no jauna atgriezies pie svarīgās atziņas, cik muļķīgi ir visā vainot ķermeni. Mūsu uzdevums ir nevis sevi apkarot, veidojot reliģijas formas, kas cilvēkus padara slimus, bet apvienot un līdzsvarot visus esības un dzīves aspektus. Kristietībai vajadzētu būt īpaši draudzīgai pret ķermeni, jo tās centrā ir inkarnācijas jeb Dieva iemiesošanās vēsts. Dievs iemiesojas cilvēka ķermenī, tas nozīmē - pat Dievs pieņem cilvēka ķermeni, būt ķermenī ir labi.” (130.lpp.)

Šī ir apzināta lasītāju maldināšana. Protams, ir jābūt Dievam pateicīgiem par to, kāds ķermenis mums dots. Taču pēc grēkā krišanas jebkura cilvēka ķermenis ir nolemts nāvei un iznīcībai. Jēzus Kristus neiemiesojās cilvēka ķermenī tādēļ, ka Viņš to īpaši vēlētos, vai ka ķermenis būtu labs un tāpēc Viņš alktu tajā iemiesoties. Viņš to darīja tikai un vienīgi tādēļ, lai izglābtu no mūžīgas nāves tos, kas ticēs un pieņems Viņu kā Glābēju: “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” (Fil. 2:5:8)

Pat tie, kas atdevuši savu dzīvi Viņam, vēl joprojām dzīvo ķermenī, kas lēnām mirst un velk projām no Dieva, par ko Apustulis Pāvils saka: “Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat.” (Gal. 5:17) “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom. 7:24)

11. Jogas, cigun un tai-či praktizēšanas ieteikums (123.lpp.)

“Cik gan ļoti jāienīst ķermenis, lai, piemēram, jogu, cigun, tai-či un citas līdzīgas tam noderīgas un to attīstošas prakses pasludinātu vai nu par ļaunām, vai ļoti bīstamām un aizdomīgām, kristietim nepiemērotām nodarbēm!” (123.lpp.)

Vārds “joga” nozīmē savienošanos, bet jogas pozas ir hindu dievu Krišnas un Šivas pielūgsmes pozas, kā arī iekšējās “čūskas” un Kundalini gara (kas ir pilnīgi pretējs Dieva Garam) atraisīšanas veids. Cigun un tai-či ir iekšējo ķermeņa enerģiju pārvaldīšanas un vingrojumu kompleksi, kas darbojas ar nezināmām strāvām un spēkiem, saistītiem ar Austrumu elku kultiem un reliģijām. Kristietim viennozīmīgi nevar būt nekas kopējs ar šādām praksēm, jo tās ir elku pielūdzēju metodes!

Turpinājums sekos.

Līdzīgie raksti:

• Vardes kurkst, pa grāvi atkal Ruben’s rūc… Pārdomas par kādu grāmatu - 2.daļa