Laikmeta zīmes

Esam pārkāpuši jaunā, 2017.gada slieksni. Kāds būs šis gads, ko jaunu tas atnesīs Latvijai un pasaulei? Prognozes nav visai iepriecinošas. Aizvadītā gada laikā pasaule strauji pietuvojusies kara slieksnim. Sākumā tas, iespējams, varētu būt lokāla rakstura konflikts, taču ar milzīgu potenciālu pāraugt visaptverošā Pasaules karā. Kad pirms dažiem gadiem “Laikmeta zīmes” salīdzināja Vladimiru Putinu ar Ādolfu Hitleru un Putina Krievijas atdzimšanas plānu ar situāciju 30.gadu Vācijā, daudzi mums nepiekrita. Un, lai arī līdzīgu viedokli pauda virkne starptautisko ekspertu, bija cilvēki, kas uzskatīja, ka salīdzināt Putina Krieviju ar Hitlera Vāciju nav pareizi.

Pagājuši tikai daži gadi un daudz kas no mūsu prognozētā ir piepildījies. 2016.gada nogalē Putins atklāti paziņoja, ka Krievija ir gatava karam ar Rietumiem, gan piebilstot - “ja tas būs nepieciešams”. Jāsaprot, ka šī nav kādas miermīlīgas valsts apņēmība aizstāvēt sevi uzbrukuma gadījumā - Krievija ir gatava uzbrukt pirmā! Savā paziņojumā Putins uzsvēra, ka turpmāk starptautiskajās attiecībās Krievija ievēros vienīgi savas intereses un šo interešu dēļ gatava arī karot. Dzirdot tik agresīvu retoriku, daudzas Austrumeiropas valstis, īpaši bijušās PSRS republikas, sākušas gatavoties visļaunākajam, jo Krievijas tā saucamās intereses visvairāk skar tieši šo reģionu.

Tiesa, daļa politologu gan uzskata, ka Putins blefo un Krievija ir pārāk vāja, lai nopietni karotu ar Rietumiem. Bravūrīgā retorika un kodolieroču žvadzināšana domāta vien Rietumu sabiedriskās domas ietekmēšanai un baiļu sēšanai šo valstu iedzīvotājos. Iespējams, ka tā patiešām ir, taču daudz biežāk nekā Rietumu auditorijai runas par neizbēgamu konfliktu starp Krieviju un Rietumiem nākas dzirdēt pašas Krievijas iedzīvotājiem. Jau vairākus gadus Krievijas pilsoņi tiek morāli gatavoti karam. Par to ik dienas runā teju visi Kremļa kontrolētie plašsaziņas līdzekļi, bet Kremļa galvenais propagandists Dmitrijs Kiseļovs pat izteicies, ka, ja reiz karš ir neizbēgams, Krievijai jāuzbrūk pirmajai, turklāt - pielietojot kodolieročus. Var jau teikt, ka tie ir tikai “slima suņa murgi”, taču Kiseļovs nebūt nav plānprātīgs fanātiķis, kas nesaprot, ko runā - viņš saka tikai to, kas nav pretrunā Kremļa politikai.

Pat ja Putins patiešām ir tik vājš, kā uzskata daļa politisko ekspertu, tieši šis apstāklis var izrādīties bīstams pasaulei. Atcerēsimies to pašu Ādolfu Hitleru, kurš 2.Pasaules kara beigās, kad Sarkanā Armija atradās Berlīnes pievārtē, izteicās, ka ja reiz viņam jāzaudē viss, par ko viņš savā mūžā cīnījies, tad lai kopā ar viņu bojā aiziet arī visa Vācija un vācu tauta. Kāda garantija, ka arī viltīgajam, ar vēsu prātu apveltītajam čekistam Putinam līdzīgā situācijā, kad draudēs sagrūt viss, kam viņš veltījis dzīvi, tāpat neuzdod nervi un viņš neizlemj iet uz visu banku, ieraujot pasauli iznīcinošā kodolkonfliktā?

Bet ne jau tikai Krievijas agresīvā ārpolitika uztrauc pasauli. Pamatīgu pārsteigumu pērnā gada nogalē visiem sagādāja ASV vēlētāji. Priekšvēlēšanu cīņa starp miljardieri Donaldu Trampu un politisko haizivi Hilariju Klintoni bija “asiņainākā” visā Savienoto Valstu vēsturē. Lielai daļai ASV sabiedrības nepieņemami šķita abi kandidāti, tomēr amerikāņi izvēlējās valsts pārvaldē nepieredzējušo, bet visiem paradīzi zemes virsū sološo Trampu, nevis krietni prognozējamāko, taču ārkārtīgi nepopulāro politikas veterāni Klintoni. Un, lai arī daudzi eksperti uzskata, ka ASV ārpolitikā nekas daudz tāpēc nemainīsies, jo šīs valsts politiskā sistēma neļauj prezidentam vienam iegūt pārāk lielu varu, pasaule kopš 9.novembra dzīvo neziņā, kādus pārsteigumus tai sagādās tumšais zirdziņš Tramps.

Priekšvēlēšanu kampaņas laikā topošais ASV prezidents paspēja sarunāt daudz kā tāda, kas šokēja ne vien intelektuālāko amerikāņu sabiedrības daļu, bet visu pasauli. Viņš draudēja uzsliet trīs metrus augstu žogu uz ASV - Meksikas robežas, deportēt no valsts 11 miljonus (!) imigrantu, neielaist ASV nevienu musulmani. Viņš nievājoši izteicās par sievietēm, minoritātēm un invalīdiem, apšaubīja ASV turpmāko dalību vairākos nozīmīgos starptautiskos līgumos, apsolīja dot zaļo gaismu armijai, lai tā ātri tiktu galā ar Islāma valsti. Viņš arī solījis būtiski samazināt nodokļus uzņēmējiem un radīt jaunas darba vietas miljoniem amerikāņu. Vienvārdsakot, Tramps bija gatavs teikt visu, ko vēlas dzirdēt viņa vēlētājs - vidusmēra baltais amerikānis, kura moto ir: Amerikā jāvalda baltajiem un kristiešiem!

Tomēr ne jau šie Trampa izteikumi uztrauc Eiropu. Amerikas iekšējās lietas lai paliek pašu amerikāņu ziņā. Turklāt nevienu vairs nepārsteidz ASV prezidents, kura intelektuālais potenciāls un izpratne par pasauli ārpus ASV robežām ir pamatskolas līmenī. Eiropiešus vairāk biedē jaunā prezidenta vēlme turpmāk rēķināties vienīgi ar ASV šaurajām interesēm un politiskajos procesos ārpus ASV iesaistīties tikai tad, ja Amerikai tas šķitīs izdevīgi. Turklāt izdevīgums tiks noteikts nevis balstoties uz kopējām Rietumu vērtībām, bet atbilstoši ASV ekonomiskajām interesēm. Šāda nostāja rada nopietnas bažas, īpaši Austrumeiropas valstīs, kas baidās atkal tikt nodotas un no jauna nonākt Krievijas kontrolē.

Tramps arī apšaubījis NATO līguma 5.panta bezierunu piemērošanu gadījumos, kad apdraudētas valstis, kuras nepilda saistības par aizsardzības finansēšanu vismaz 2% apmērā no iekšzemes kopprodukta. Viņš izteicies, ka ASV varētu neaizstāvēt šādas valstis Krievijas uzbrukuma gadījumā. Tomēr dīvaini, ka pārmetumi adresēti nevis vecajām Eiropas nācijām, no kurām daudzas aizsardzībai nebūt netērē 2% no IKP, bet tieši Baltijas valstīm, kaut Igaunija jau šobrīd aizsardzībai atvēl 2% no kopprodukta, bet Latvija un Lietuva šo skaitli apņēmušās sasniegt 2018.gadā. Tas lieku reizi pierāda, ka par Eiropas lietām jaunajam ASV prezidentam ir maz saprašanas. To zinot, Krievijai var rasties kārdinājums pārbaudīt NATO vienotību, veicot provokācijas Baltijā. Līdz šim ASV vienmēr bijušas gatavas garantēt Baltijas zemju aizsardzību, taču, ja tagad šī valsts sāktu svārstīties, tas draudētu sašķelt NATO kā vienotu organizāciju. Bet tieši tāds ir Krievijas mērķis.

Trampa komanda pret bijušajām PSRS republikām vispār izturējusies nepiedodami nevērīgi. Viņi uzskata, ka šīs valstis tā vai citādi vienmēr bijušas Krievijas interešu sfērā un Amerikai nemaz nebūtu jāiejaucas to saspringtajās attiecībās ar Krieviju. Tramps arī devis mājienu, ka varētu atzīt Krimas aneksiju. Nesaucot nevienu vārdā, viņš savulaik izteicies, ka neredz iemeslu, kāpēc amerikāņiem būtu jāaizstāv valstis, kas militāri ir tik vājas, ka pašas saviem spēkiem nespētu izdzīvot. Ar to nepārprotami tika domātas Baltijas valstis. Ja Trampa vadītā Amerika patiešām atmestu savus gadu desmitiem deklarētos principus un sāktu piekopt tikai uz sevi vērstu, egoistisku ārpolitiku, tas būtiski mainītu līdzšinējo pasaules kārtību un apdraudētu daudzu mazo valstu drošību vai pat neatkarību. Īpaši bīstamā situācijā tad nonāktu Ukraina, Gruzija un Moldova, kas tiktu pamestas likteņa varā.

Atbildot uz jautājumu, vai ASV aizstāvētu Baltijas valstis Krievijas agresijas gadījumā, Trampa padomnieks Ņūts Gingričs ciniski izteicies, ka to nāktos nopietni pārdomāt, jo viņš neesot pārliecināts, vai Amerikai vajadzētu sākt kodolkaru, lai aizstāvētu teritoriju, kas tāda Sanktpēterburgas priekšpilsēta vien ir. Pēc tik nievājoša izteikuma daudzi trimdas latvieši, kas vienmēr balsojuši par republikāņiem, šoreiz savas balsis bija spiesti atdot demokrātiem. Zīmīgi, ka Trampu neatbalstīja pat daudzi republikāņi, kas uzskatīja, ka viņa brutalitāte un politiskais huligānisms apkauno visus konservatīvos. Daļai Amerikas latviešu gan sentiments pret republikāņiem izrādījās stiprāks par bailēm no Trampa politikas. Tas atklāj citu problēmu - daudzi aizokeāna tautieši ir tik ļoti asimilējušies savā mītnes zemē, ka ASV iekšējās problēmas tiem šķiet nesalīdzināmi svarīgākas par Tēvzemes likteni.

Tomēr vissatraucošākā pasaulei šķiet Trampa apņēmība “sarunāt” ar Putinu. Pats Tramps gan to uzskata par ģeniālu ideju, kas novērsīšot kara draudus un ļaušot divām lielvalstīm sadarboties problēmu risināšanā. Taču, dzirdot no politiķu mutes frāzi “sarunāt”, daudzus austrumeiropiešus pārņem šausmas, jo viņiem ir nācies uz savas ādas izbaudīt šādu “sarunāšanu” sekas. Kad lielvalstis kaut ko “sarunā”, parasti tas notiek uz mazo valstu rēķina. Baltijas valstīm, Polijai un Somijai šādas “sarunāšanas” traģisks piemērs ir un vienmēr paliks noziedzīgais Molotova - Ribentropa pakts, kas reiz jau sadalīja Eiropu ietekmes sfērās. Negribētos ko līdzīgu piedzīvot arī 21.gadsimtā. Tramps gan izteicies, ka viņa intereses Krievijā vairāk esot ekonomiska rakstura, taču labi zināms, ka Putina Krievijā ekonomika cieši saistīta ar politiku. Ja amerikāņi vēlēsies ciešāku ekonomisko sadarbību, Kremlis noteikti kaut ko prasīs pretī. Kas tas būs un ko tas maksās pārējai pasaulei - atliek vien minēt.

Donaldam Trampam nepārprotami simpatizē autoritārs vadības stils un tie, kas spēj to sekmīgi īstenot. Viņš vairākkārt cildinoši izteicies par Vladimiru Putinu, citējis Musolīni. Trampa priekšvēlēšanu sauklis bija: padarīsim Ameriku atkal diženu! Kad par diženumu runā nelielas valstis, neviens to neuztver kā draudu, taču kad par to sāk spriedelēt ar kodolieročiem bruņotas superlielvalstis, cilvēki kļūst piesardzīgi. Arī Krievija grib būt dižena. Ja Tramps vairāk domā par Amerikas iekšējo diženumu, tad Krievija savu diženumu centīsies pierādīt pirmkārt starptautiskajā arēnā. Daudzi pat uzskata, ka Trampa politika padarīs atkal diženu nevis Ameriku, bet tieši Krieviju. Tomēr Tramps nebūt nav cilvēks, kurš gatavs bez ierunām atdot visu teikšanu pasaules globālajā politikā Krievijai vienai. Ģeopolitiskās pretrunas ASV un Krievijas starpā nekur nepazudīs un, neskatoties uz abu valstu līderu savstarpējām simpātijām, šāda situācija agri vai vēlu var novest pie Krievijas un ASV militāras konfrontācijas.

Kremlis gan, iespējams, domā citādāk. Kad 9.novembra rītā Krievijas Valsts Domē tika paziņots par Trampa uzvaru, sajūsma bija tik liela, it kā būtu gūta uzvara Krievijas parlamenta vēlēšanās. Ar gandarījumu Trampa uzvaru uzņēma arī Vladimirs Putins. Priecīgi bija gan Krievijas interneta troļļi, gan dažādu pasugu kremlini un putinisti visā pasaulē. Tomēr Tramps var likt viņiem visiem pamatīgi vilties. Kad Krievija, pretēji norunai sāka Alepo bombardēšanu Sīrijā, Tramps reaģēja asi, apgalvojot, ka Maskava piekrāpusi ASV. Tieši Sīrija var kļūt par klupšanas akmeni abu valstu attiecībās. Tramps gan devis mājienu, ka Amerika varētu norobežoties no Tuvo Austrumu problēmu risināšanas, tomēr, ja prezidents dos pavēli ASV armijai tikt galā ar Islāma valsti, var gadīties, ka ASV triecieni skars arī Krievijas atbalstītā Sīrijas diktatora Asada spēkus. Un, ja Krievija turpinās uzbrukumus Sīrijas mērenajai opozīcijai, ko savukārt atbalsta ASV, līdz abu lielvalstu militārai sadursmei ir tikai viens solis.

Ir vēl kāds politisks fenomens, kas nopietni satrauc pasauli. Nevienu sen vairs neizbrīna Eiropas kreiso partiju un valdību atbalsts Vladimiram Putinam, jo Rietumeiropas galēji kreisajiem vienmēr bijušas simpātijas pret Krieviju, savukārt austrumeiropiešus ar Maskavu saista kopīgā sociālistiskā pagātne. Vairākās Austrumeiropas zemēs, tāpat kā Latvijā, arī šodien pie varas ir bijušie komunisti un daļu iedzīvotāju māc nostalģija pēc “vecajiem” laikiem. Taču pilnīgi jauna parādība ir Eiropas nacionālistisko partiju un kustību brāļošanās ar bijušo komunistu un čekistu Putinu. Tas Eiropas politikā ir kas neredzēts. Tāpat kā tas, ka Kremlis, kurš ar putām uz lūpām cīnās pret “fašisma atdzimšanu” Baltijā un Ukrainā, vienlaikus neslēpti koķetē ar nacionāli radikālām kustībām citur Eiropā. Šobrīd Krievija atbalsta gan Eiropas galēji kreisos, gan galēji labējos politiskos spēkus - visus, kam tuvs autoritārs pārvaldes stils. Mērķis - graut Eiropas demokrātijas pamatus un vienotību.

Kremļa tendence brāļoties ar Rietumeiropas nacionāļiem visvairāk kaitē bijušo PSRS republiku un Polijas nacionālajām kustībām, jo būtu maldīgi domāt, ka visiem nacionāli orientētiem spēkiem pasaulē ir vienādi mērķi un vērtības. Nav iespējams likt vienlīdzības zīmi starp patiesu lepnumu par savu valsti un tautu un impērisku, citas tautas nicinošu ideoloģiju, kas kaimiņvalstu teritorijas uzskata par savu iekšpagalmu. Ar Francijas Nacionālo fronti un citām Rietumeiropas nacionālistiskajām partijām Putina režīms spēj sadarboties tikai tāpēc, ka starp Maskavu un šo partiju pārstāvētajām nācijām nepastāv būtiskas vēsturiskas pretrunas vai teritoriālas pretenzijas. Taču Polijas, Ukrainas vai Baltijas nacionālo spēku sadarbība ar Kremli nav iespējama, jo intereses ir diametrāli pretējas. Lobējot Eiropas nacionālistiskos spēkus Krievija cenšas panākt to nonākšanu varas pozīcijā, kas veicinātu Eiropas Savienības pakāpenisku iziršanu, ļaujot Krievijai ieņemt vadošo lomu kontinentā.

No galējā liberālisma, politkorektuma un globalizācijas nogurusī Rietumu sabiedrība arvien vairāk pieprasa konservatīvu, uz pārbaudītām vērtībām balstītu politiku. Tas izskaidro negaidīti plašo un arvien pieaugošo atbalstu nacionālistiskajām partijām un kustībām. Cilvēkus var saprast, jo liberāļu visatļautība ir apnikusi visiem. Diemžēl daudzi vairs netic, ka konservatīvas un nacionālas vērtības šajā galēja liberālisma saēstajā pasaulē var atjaunot demokrātijas apstākļos. Šādu cilvēku noskaņojumu steidz izmantot uz autoritārismu tendētas harismātiskas personības - dažāda kalibra “vadoņi”, “cari” un “nācijas glābēji”. Šī tendence kļūst arvien pamanāmāka visā pasaulē. Tā nu var sanākt, ka no liberālisma purva bēgot pasaule taisnā ceļā ieskries autoritāru diktatoru nagos.

Diemžēl arī daļa kristīgās sabiedrības gatava atbalstīt šādus autoritārus “vadoņus”. Daudzi pareizticīgie krievi Putinu uzskata teju par pēdējo tradicionālo vērtību aizstāvi pasaulē un to pašu Amerikas fundamentālie kristieši saka par Trampu. Tomēr tie ir maldi. Gan Putins, gan Tramps reliģiju izmanto kā politikas instrumentu, lai piesaistītu konservatīvos vēlētājus. Liberāļu valdīšana novedusi pie tā, ka ikvienu politisko līderi, kurš publiski pauž nepatiku pret homoseksuālismu vai imigrāciju, konservatīvā sabiedrība gatava iecelt svēto kārtā. Tomēr - “No viņu augļiem jums tos būs pazīt!” - saka Bībele (Mateja ev. 7:20). Putins un Tramps gan var izlikties par kristiešiem, taču viņu personīgā dzīve un darbi liecina pretējo. Šķiršanās skandāli, laulības pārkāpšana, arzartspēļu bizness, nodokļu nemaksāšana, līdzekļu piesavināšanās - tas viss neliecina par Kristus Gara klātbūtni šo kungu dzīvē.

Jāteic gan, ka tas, ko šodien piedzīvo pasaule, nav nekas jauns. Līdzīgi izaicinājumi bijuši paaudzēm pirms mums un būs arī nākamajām, ja Dievs ļaus dzīvot. Tomēr pasaulē ir divu veidu cilvēki - tie, kam nav nekā, uz ko balstīt savu cerību, un tie, kas jebkuros apstākļos droši raugās nākotnē. Tie ir cilvēki, kas iepazinuši Miera Ķēniņu - Jēzu Kristu. Viņi zina, ka tiem, kas Jēzū Kristū, visas lietas nāk par labu (Romiešiem 8:28). Viņi zina, ka garīgi atdzimušiem Dieva bērniem nav iemesla bailēm par rītdienu, jo nekas nespēj tos šķirt no Tēva mīlestības - ne “ciešanas, bailes, vajāšanas, bads, kailums, briesmas vai zobens”, ne “nāve, dzīvība, eņģeļi, varas, esošās un nākamās lietas, spēki, augstumi, dziļumi, ne cita kāda radīta lieta” (Romiešiem 8:35-39). Kā gan iegūt šādu mieru? Bez Kristus tas nav iespējams, taču labā ziņa ir tā, ka aicināts to saņemt ir ikviens. Tam vajadzīgs pavisam nedaudz - atzīt sevi par grēcinieku, lūgt Dievam piedošanu un uzticēt savu dzīvi Kristum. Jēzus ir teicis: “Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa ev. 16:33).

Nākamajā dienā pēc Trampa uzvaras draudzes “Kristus pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis sociālajos tīklos ievietoja savas pārdomas par šo notikumu un tā rezonansi sabiedrībā. Mācītāja uzrunā paustās atziņas vienlīdz attiecināmas kā uz Trampa ievēlēšanu, tā uz ikvienu citu notikumu pasaulē. Šīs atziņas mums atgādina dažas fundamentālas patiesības, ko nedrīkstam aizmirst. Iesākot jauno, 2017.gadu, šīs vienkāršās, nemainīgās patiesības vēlamies likt pie sirds arī jums, “Laikmeta zīmju” lasītāji.

• Trampa (vai jebkura cita politiķa - Red.) ievēlēšana pati par sevi nav nekas ļauns, jo ticīgajiem visas lietas nāk par labu, ja vien katrā notikumā meklējam pozitīvo nevis negatīvo. Tāpēc nav pamata uztraukumam. Viss ir kārtībā!
• Pasaulē nekad neko nevar zināt 100%, kā vien to, ka 100% varam paļauties uz Bībeli.
• Lielākā daļa cilvēku nemaz nezina, kas viņiem patiesi nāk par labu, un ir aizņemti tikai ar savām šā brīža fiziskajām un emocionālajām vajadzībām.
• Ar cilvēkiem ir viegli manipulēt, atmetot tiem pāris banānus. Nedomājošā sabiedrības daļa tic visam, ko viņiem iebaro mediji, un to veikli izmanto dažādi politiskie spēki.
• Pasaule grimst totālā ļaunumā un iet iznīcības ceļu.
• Uz cilvēkiem paļauties nedrīkst. Ir tikai viens Karalis, uz kuru var paļauties 100%, un Viņa vārds ir - Jēzus Kristus!
• Vienīgais atrisinājums pasaulei ir Evaņģēlijs!
• Kristiešu svarīgākais uzdevums ir nepagurstot sludināt Jēzu Kristu pasaulei.
• Mums visiem jāstrādā, jālūdz un jātic, ka arī nākamo, aiznākamo un vēl daudzus 18.novembra svētkus varēsim svinēt brīvā Latvijā.
• Dievs, svētī Latviju!

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts