- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

NATO – agresors vai Eiropas kolektīvās drošības garants? 1.daļa

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2016. gada 4. jūlijs 07:00 sadaļā Latvijā un pasaulē, Vēsture

2016.gada 8. un 9.jūlijā Polijas galvaspilsētā Varšavā notiks kārtējais NATO samits. Šis ir ļoti svarīgs samits, jo tajā paredzēts pieņemt visai aliansei, bet jo īpaši Austrumeiropas valstīm, tostarp Baltijai, nozīmīgus lēmumus, proti - par NATO papildus vienību un bruņojuma izvietošanu Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā, atbildot uz Krievijas agresīvo ārpolitiku un lielu militāru spēku koncentrāciju šo valstu robežu tuvumā. Par to, ka šis samits svarīgs šķiet arī Krievijai, liecina tās propagandas ruporu un interneta “troļļu” aktivizēšanās, izvēršot pret ASV un NATO vērstu ideoloģisku kampaņu un mēģinot noskaņot Eiropas sabiedrisko domu un atsevišķus politiķus pretoties NATO spēku izvietošanai Austrumeiropā.

“Kremļa lakstīgalu” rosīšanās jūtama arī Latvijā. Gan interneta komentāros, gan vairāku sabiedrībā pazīstamu cilvēku izteicienos arvien biežāk pavīd Krievijas propagandai pietuvināti viedokļi. Šķiet, daļa sabiedrības sāk aizmirst, ka 1991.gadā Latvijai atgūstot neatkarību, kā viens no svarīgākajiem mūsu nākotnes uzdevumiem tika izvirzīts mērķis pievienoties Eiropas Savienībai un NATO. Tolaik reti kuram bija iebildumi pret Latvijas dalību šajās politiski ekonomiskajās un drošības struktūrās. Gāja gadi un lolotais mērķis tika sasniegts - 2004.gadā Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO un ES dalībvalsti. Tiesa, iestāšanās brīdī mūsu dalība Eiropas Savienībā daudziem vairs tik laba nešķita , taču jautājumā par pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei cilvēku viedoklis bija daudz vienotāks, vismaz latviešu vidū.

Ir pagājuši 12 gadi un daļai Latvijas sabiedrības uzskati par mūsu piederību ES un NATO ir mainījušies radikāli. Ja par nepatiku pret Briseles augstprātīgo diktātu un mazajām valstīm bieži vien neizdevīgajiem ES likumiem īpaši nebūtu jābrīnās, tad pret NATO vērstais negatīvais noskaņojums daļā Latvijas sabiedrības gan pārsteidz. Pasaulē notiekošā informatīvā kara apstākļos Kremļa propaganda, kas aktīvi darbojas arī Latvijas informācijas telpā, ik dienas mums stāsta par “agresīvo NATO bloku”, kas “bīstami” pietuvojies “neaizsargātās” Krievijas robežām, par kara bāžu loku, kas arvien ciešāk savelkas ap lielo Austrumu kaimiņu, par agresīvajiem ASV tīkojumiem, kas īpaši pieauguši sākoties Ukrainas krīzei. Acīmredzot, daļu mūsu tautiešu šī propaganda ir spējusi uzrunāt.

Pret ASV un NATO vērstajā informatīvajā kampaņā sociālajos tīklos piedalās gan krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji, gan cilvēki ar visnotaļ latviskiem uzvārdiem. Neapšaubāmi, daļa no tiem ir Krievijas algoti interneta “troļļi”, taču ir arī tādi, kam šādi uzskati ir personīgā pārliecība. Laiku pa laikam Amerikas un NATO kritiķu pulkam pievienojas arī pa kādai sabiedrībā pazīstamai personībai, piemēram, populāras Latvijas piejūras pilsētas skandalozais mērs vai tautā iecienīts un mīlēts komponists. Dīvaini tikai, ka visas šīs tik atšķirīgās sabiedrības grupas, iekaitot pat tos, kas sevi sauc par “īsteniem latviešu patriotiem” un “patiesas neatkarības piekritējiem”, savus argumentus smeļ no viena un tā paša avota - Krievijas propagandas materiāliem.

Naidīgais antiamerikānisms un pret NATO vērstā retorika liek uzdot jautājumu - no kurienes tas viss? Latviešiem nav objektīva un racionāli izskaidrojama pamatojuma ienīst ASV vai NATO, jo ne Amerika, ne kāda no NATO valstīm nekad nav mūs okupējusi vai kā citādi nodarījuši pāri. Tāpēc ir dīvaini, no kurienes vienai latviešu daļai tik pēkšņi izaudzis milzīgs “zobs” uz NATO, kāda nebija pat PSRS laikā? Vai Kremļa propaganda patiešām būtu tik efektīva, ka spējusi “izskalot” dažu mūsu tautiešu prātus tā, ka tie sākuši ticēt Maskavas meliem un vēstures falsifikācijai? Lai to noskaidrotu, mums nāksies atgriezties pagātnē un palūkoties, kādos apstākļos radās NATO un kādi tam bija iemesli.

Daudzi zina, ka Ziemeļatlantijas alianse nodibināta 1949.gadā, taču tikai retais papūlējies iedziļināties, kādi notikumi pasaules politikā norisinājās pirms tam. Vēl nebija apklusušas Otrā Pasaules kara zalves, kad 1945.gada janvārī PSRS militārais izlūkdienests GRU saviem tā laika sabiedrotajiem ASV nozaga atombumbas konstrukcijas projektu. Tas ļāva PSRS krietni pavirzīties uz priekšu savas atombumbas radīšanā. Atcerēsimies, ka runa ir par 1945.gada janvāri, kad vēl nebija notikusi ne kauja par Berlīni, ne Jaltas un Potsdamas konferences, un amerikāņi vismaz oficiāli bija PSRS draugi un sabiedrotie. Neskatoties uz to, krievi totāli izspiegoja visus savus sabiedrotos, cenšoties iegūt visslepenāko to ieroču dokumentāciju. Jautājums - kādam nolūkam?

Kreisajā pusē - viena no pirmajām ASV kodolbumbām “Fat man” (1945, darba variants);
labajā pusē - pirmā PSRS kodolbumba RDS-1 (1949, izstādes variants).

Jau kopš 1917.gada oktobra, kad boļševiki sagrāba varu Krievijā, šīs valsts un vēlāk Padomju Savienības viens no ideoloģiskajiem stūrakmeņiem bija koncepcija par “vispasaules sociālistisko revolūciju”. To īstenot bija paredzēts revolūciju “eksportējot”. Citiem vārdiem sakot - revolūciju uz citām zemēm vajadzēja aiznest uz Sarkanās Armijas durkļiem. Lielā daļā neatkarīgo valstu, kas nodibinājās uz Krievijas impērijas drupām, tā arī notika, tomēr Baltijas valstīs, Somijā, Polijā un arī Vācijā boļševiku plāni izgāzās. Taču koncepcija par “vispasaules revolūciju” nekur nepazuda - tā bija un palika PSRS stratēģiskais mērķis arī gados, kad Staļins īstenoja totālu valsts industrializāciju, kam vajadzēja PSRS padarīt tik varenu, lai spētu šo plānu sekmīgi novest līdz galam.

Padomju propagandas plakāti, kas aicina iznīdēt kapitālismu visā pasaulē.
Plakātos lasāmi saukļi - “Visiem buržujiem par bēdām uzpūtīsim vispasaules ugunsgrēku!”, “Pēdējā, izšķirošā kauja”, “Nāvi vispasaules imperiālismam!”, “Sarkanā Armija ir tautu brālības armija, apspiesto tautu atbrīvošanas armija. Staļins”, “Atbrīvosim Eiropu!”, “Uz priekšu! Uz rietumiem!”.

Otrā Pasaules kara priekšvakarā doma par sociālistisko revolūciju ja ne visā pasaulē, tad vismaz Eiropā, joprojām bija PSRS militāri politiskās doktrīnas pamatā. Krievijas vēsturnieki noziedzīgo Padomju Savienības-Vācijas neuzbrukšanas līgumu jeb Molotova-Ribentropa paktu šodien mēģina attaisnot ar nepieciešamību nostiprināt PSRS rietumu robežu un iegūt laiku, lai ekonomiski un militāri sagatavotos neizbēgamajam karam ar Vāciju. Daļēji viņiem ir taisnība, jo Staļina plāns bija izcili vienkāršs - ļaut, lai Vācija un pārējā Eiropa noasiņo savstarpējās cīņās, lai pēc tam tehniski modernizētā Sarkanā Armija kā atbrīvotāja aiznestu sociālismu līdz pat Atlantijas okeāna krastiem.

Lai gan Otrā Pasaules kara rezultātā Staļinam izdevās pakļaut pusi Eiropas, viņš to par uzvaru neuzskatīja, jo netika iekarota visa Eiropa. Šī iemesla dēļ ģenerālisimuss, lai arī oficiāli skaitījās Sarkanās Armijas virspavēlnieks, nepieņēma Uzvaras parādi Sarkanajā Laukumā 1945.gada 24.jūnijā, atstādams šo godu (vai negodu?) savam vietniekam Georgijam Žukovam. Šī paša iemesla dēļ no 1948. līdz 1965.gadam Uzvaras svētki - 9.maijs - Padomju Savienībā bija parasta darba diena. Ko gan svinēt, ja kopš Oktobra apvērsuma pagājis tik daudz gadu, bet puse Eiropas joprojām atrodas ienīsto kapitālistu ķetnās, turklāt Padomju Savienība spiesta rēķināties ar šo kapitālistu viedokli?

Pēckara karikatūra, kurā attēlots, kā Staļins sagrābj pusi Eiropas.

Tiesa, Staļinam tomēr izdevās “revolūcijas eksportu” veiksmīgi īstenot virknē Austrumeiropas valstu. Arī Jaltas un Potsdamas konferencēs Staļins centās nokampt pēc iespējas lielāku kumosu no kara laupījuma, pieprasot stratēģiski svarīgas teritorijas ne vien Eiropā, bet arī Tuvajos Austrumos un Vidusāzijā. Rietumu sabiedroti labi saprata Staļina nodomus, taču apstākļos, kad karš vēl nebija beidzies, bija spiesti daļēji piekāpties padomju diktatora negausīgajai apetītei. Tomēr aizmirsti šie padomju tīkojumi netika, tāpat kā padomju spiegu nekaunīgā darbošanās sabiedroto aizmugurē.

Padomju propaganda savulaik par Aukstā kara sākumu pasludināja bijušā britu premjera Vinstona Čērčila runu Fultonā, ASV, 1946.gada 5.martā, tādejādi vainu par Eiropas sašķelšanu uzveļot Rietumiem. Patiesībā Aukstais karš sākās mēnesi agrāk - 1946.gada 9.februārī, kad Josifs Staļins publiskā sanāksmē Maskavā teica: “Varbūt varētu izvairīties no militārām katastrofām, ja būtu iespēja periodiski pārdalīt izejvielas un pārdošanas tirgus starp valstīm, saskaņā ar to ekonomisko īpatsvaru, pieņemot saskaņotus un mierīgus lēmumus. Taču to nav iespējams paveikt pašreizējos kapitālistiskajos pasaules ekonomikas attīstības apstākļos”. Lūk, patiesības mirklis - Padomju Savienība labprāt būtu pārdalījusi pasauli, lai iegūtu jaunus izejvielu avotus, taču traucē sliktie kapitālisti, tāpēc karš ar tiem ir neizbēgams, līdz kapitālisms tiks iznīcināts galīgi.

Kas īsti sāka Auksto karu - Vinstona Čērčila runa Fultonā jeb Josifa Staļina uzstāšanās Maskavā?

Šī Staļina replika nepalika nepamanīta, tāpat Austrumeiropas valstu vardarbīgā sovjetizācija. Tieši tāpēc Čērčils tik pesimistiski novērtēja situāciju pēckara Eiropā. Viņš apsūdzēja PSRS teritoriālās pretenzijās un spiedienā uz Turciju un Irānu, kā arī marionešu režīmu izveidošanā Austrumeiropā. Savā runā Čērčils pirmo reizi minēja jēdzienu “dzelzs priekškars”, ar kuru Staļins sadalījis Eiropu. Tomēr Čērčila runa nebija agresīva, kā to vēlāk iztēloja Maskava. Viņš aicināja saglabāt mieru un pievērst uzmanību pirmskara kļūdām, kad demokrātiskās valstis nespēja novērst Vācijas agresiju. Britu politiķis uzskatīja, ka agresoram piekāpties nedrīkst un tas jāaptur jebkuriem līdzekļiem.

Staļina mesto izaicinājumu Rietumiem pieņēma viens no izcilākajiem ASV prezidentiem Harijs Trumens. Jau 1946.gada februārī viņš uzrunā ASV Kongresam pieminēja plašas programmas nepieciešamību Eiropas glābšanai no padomju agresijas. Prezidenta un viņa komandas izstrādātā sistēma PSRS ekspansijas apturēšanai tika nosaukta par “Trumena doktrīnu”. 1947.gada 12.martā Trumens Kongresā izsludināja palīdzības plānu Grieķijai un Turcijai, paziņojot, ka ASV turpmāk atbalstīs visas brīvās tautas, kas pretojas bruņota mazākuma mēģinājumiem tās pakļaut vai arī ārējam spiedienam. Trumena programmu sāka dēvēt par “PSRS atturēšanas politiku”.

ASV pēckara prezidents Harijs Trumens; labajā pusē - karikatūra, kurā redzams,
kā Trumena PSRS atturēšanas doktrīna liek aizrīties sarkanajam diktatoram Staļinam.

ASV uzskatīja, ka Eiropu no komunistiskās diktatūras vislabāk pasargās nevis militāra spēka demonstrēšana, bet grandioza humānās palīdzības programma. Vēsturē šī programma iegājusi ar nosaukumu “Māršala plāns”, pēc tā laika ASV valsts sekretāra uzvārda. Plāns paredzēja no 1948. līdz 1952.gadam sniegt karā izpostītajai Eiropai finansiālu un cita vaida palīdzību 13 miljardu ASV dolāru (tiem laikiem milzīga summa) apmērā. Palīdzību saņēma 17 Eiropas valstis, kas bija apvienojušās Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācijā (OEEC). Četru gadu laikā ražošanas kopapjoms šajās valstīs pieauga par 25%. Kad plāna īstenošana noslēdzās, visas valstis, kam tika piešķirta palīdzība, izņemot Vāciju, bija atjaunojušas ekonomisko potenciālu, kāds tām bija pirms kara.

ASV valsts sekretārs Džordžs Māršals un
Eiropas Atjaunošanas plāna (ERP - European Recovery Plan) plakāts.

“Māršala plāns” iekļāva arī PSRS un Austrumeiropu, taču Staļins atteicās no palīdzības. Viņš uzskatīja, ka pieņemt “kapitālistu naudu” nozīmētu graut PSRS autoritāti pasaules acīs. Padomju ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs un PSRS delegācija pameta konferenci Parīzē 1947.gada vasarā, kur tika apspriesta ASV palīdzības programma. PSRS uzskatīja, ka “Māršala plāns” ir vērsts pret tās interesēm un sekmēs antikomunistiska noskaņojuma pieaugumu Austrumeiropā. Tāpēc PSRS marionešu valstis Austrumeiropā, tāpat kā Somija, kas centās maksimāli izvairīties no konfliktiem ar PSRS, bija spiestas pakļauties Maskavas diktātam un atteikties no sev tik nepieciešamās amerikāņu palīdzības.

Padomju plakāts, kas vienlīdz vērsts gan pret ASV ekonomisko palīdzību Eiropai (pārtika kapitālista kreisajā rokā), gan Ziemeļatlantijas līgumu (vīstoklis labajā rokā). Fonā pasaules tautas, kas nes karogu “Lai dzīvo PSRS!”. Apakšā teksts: “Pasaules tautas negrib kara posta atkārtošanos. J.Staļins”.

Par milzīgu nepatiku Staļinam “Māršala plāns” sāka nest redzamus augļus. No drupām atdzima sagrautā Vācija. Šo procesu vēlāk nosauca par “vācu ekonomisko brīnumu”. Visā Rietumeiropā strauji pieauga tautas labklājība. To redzēja miljoniem cilvēku PSRS pakļautajā Austrumeiropā, īpaši padomju okupētajā Vācijas daļā un Austrumberlīnē, kas sāka masveidā pamest “sociālisma paradīzi”. Lai novērstu cilvēku bēgšanu, Staļins pavēlēja slēgt visus satiksmes ceļus un komunikācijas, kas savienoja Berlīnes Rietumu zonu ar Vācijas rietumiem. 1948.gada 24.jūnijā sākās Rietumberlīnes blokāde. Tas bija klajš agresijas akts pret sabiedrotajiem, kura mērķis bija panākt pilsētas rietumu daļas atdošanu Padomju Savienībai. Par ķīlniekiem kļuva Rietumu sektora mierīgie iedzīvotāji, kurus komunistiskais diktators nolēma bada nāvei. Tobrīd Rietumberlīnē dzīvoja ap diviem miljoniem cilvēku.

Līdz atklātai karadarbībai bija tikai viens solis, tomēr amerikāņi centās situāciju atrisināt mierīgiem līdzekļiem. Uz Rietumberlīni tika organizēta cilvēces vēsturē vēl nepieredzēta humānās palīdzības akcija - gaisa tilts. Ik pēc četrām minūtēm Tempelhofas un Gatovas lidlaukos nolaidās ASV un britu lidmašīnas, kas atveda pārtiku, apģērbu, medikamentus un citas nepieciešamas preces. Pa gaisu veda pat ogles Berlīnes elektrostacijām. Vairāki sabiedroto lidotāji misijas laikā gāja bojā. Aplenkuma loks tika pārvarēts un 1949.gada maijā Maskava bija spiesta pārtraukt Rietumberlīnes blokādi.

Rietumu sabiedroto gaisa tilts uz padomju bloķēto Rietumberlīni.

Staļina patiesajiem nodomiem nu bija norauta maska visas pasaules priekšā. Eiropā dramatiski kritās komunistisko partiju autoritāte. Informācija par PSRS un tās satelītvalstīs notiekošajiem varas noziegumiem vairs netika uztverta tikai kā kapitālistu propaganda. Berlīnes blokāde lika Rietumu sabiedriskajai domai pārvērtēt Padomju Savienības īstenos mērķus. PSRS taču joprojām nebija atteikusies no vīzijas par sociālistisku strādnieku-zemnieku valsti “no Atlantijas līdz Klusajam okeānam”. Nepieciešamība apvienot Rietumu militāros spēkus kļuva ar katru dienu aktuālāka.

1948.gada 17.martā Beļģija, Luksemburga, Nīderlande, Francija un Lielbritānija noslēdza tā saukto Briseles paktu un izveidoja Rietumeiropas savienību (WEU), bet nedaudz vēlāk arī tās Aizsardzības organizāciju. Pievienoties tai tika aicinātas arī citas Rietumeiropas valstis un ASV. 1949.gada 4.aprīlī 12 valstis - Beļģija, Lielbritānija, Dānija, Īslande, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, Francija, Kanāda un ASV Vašingtonā parakstīja Ziemeļatlantijas līgumu, kas izveidoja kolektīvās aizsardzības sistēmu Eiropā. Galīgi Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO - North Atlantic Treaty Organization jeb OTAN - Organisation du traité de l’Atlantique Nord) noformējās 1949.gada 24.augustā, pēc tam, kad līgumu bija ratificējuši visu valstu parlamenti.

ASV prezidents Harijs Trumens paraksta Ziemeļatlantijas līgumu.

PSRS un mūsdienu Krievijas apgalvojumi, ka NATO jau no paša sākuma bijis paredzēts kā ASV instruments Eiropas pakļaušanai, neiztur ne politisku, ne vēsturisku kritiku. ASV neplānoja visaptveroša militāra bloka izveidošanu Eiropā. Sarunas notika tikai starp anglosakšu kultūras zemēm - ASV, Kanādu un Lielbritāniju - par ciešāku šo valstu savienību. Piedalīties Ziemeļatlantijas aliansē amerikāņus uzaicināja paši eiropieši, kas ASV ekonomiskajā un militārajā potenciālā saskatīja vienīgo reālo pretspēku iespējamajai PSRS agresijai. Redzot, kas noticis ar Austrumeiropu un okupētajām tautām Padomju Savienībā, bažīties par savu likteni rietumeiropiešiem bija visnotaļ pamatots iemesls.

PSRS un tās sabiedroto uzbrukuma iespējamie virzieni Rietumeiropā. Žurnāla “Der Spiegel” versija.

NATO dibināšanas mērķis bija “stabilitātes nostiprināšana un labklājības vairošana Ziemeļatlantijas reģionā”. Lai to panāktu, “dalībvalstis apvieno savas spējas ar mērķi izveidot kolektīvo aizsardzību un saglabāt mieru un drošību”, tāpat “saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem nodrošinot kolektīvās aizsardzības plānošanu”. Līguma parakstītāji vienojās, ka bruņots uzbrukums kādai no dalībvalstīm tiks uzskatīts par uzbrukumu visām. Katrai dalībvalstij bruņota uzbrukuma gadījumā ir tiesības uz individuālu un kolektīvu aizsardzību, citām dalībvalstīm veicot darbības, kādas tās uzskata par nepieciešamām, lai atjaunotu un saglabātu reģiona drošību.

Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) karogs un oficiālais logotips.

1952.gadā NATO pievienojās Grieķija un Turcija, bet 1954.gada 31.martā Padomju Savienības valdība veica negaidītu politisku manevru, piedāvājot Ziemeļatlantijas aliansē uzņemt arī PSRS. Šādam šķietami vilinošam risinājumam it kā vajadzētu novērst jebkāda bruņota konflikta iespējamību Eiropā, tomēr radās pamatotas aizdomas, ka PSRS priekšlikums ir provokācija ar mērķi sašķelt Rietumu vienotību un sagraut NATO no iekšpuses. Tāpēc priekšlikums tika noraidīts, pamatojot to ar faktu, ka NATO nav tikai aizsardzības, bet arī politiska organizācija, kuras lēmumu pamatā ir dalībvalstu vienprātība, kā dēļ sociālistiskas valsts iekļaušana tajā “būtu pretrunā principiem, no kuriem atkarīga Rietumvalstu aizsardzība un drošība”. Uzņemot aliansē PSRS, būtu zudusi tās izveidošanas jēga.

1955.gadā 9.maijā notika tas, ko Norvēģijas tā laika ārlietu ministrs Halvards Lange nosauca par “izšķirošu pavērsienu mūsu kontinenta vēsturē”, proti - NATO tika uzņemta Rietumvācija (Vācijas Federatīvā Republika jeb VFR). Vācijas iekļaušana aliansē bija vitāli nepieciešama, jo bez šīs valsts zemes un cilvēkresursiem Eiropa nebūtu spējīga sekmīgi pretoties iespējamai padomju invāzijai. PSRS Rietumvācijas uzņemšanu NATO uztvēra ļoti negatīvi, nekavējoties to izmantojot kā ieganstu vēl lielākai Eiropas sašķeltības nostiprināšanai. 1955.gada 14.maijā tika parakstīts Varšavas pakts un izveidota pret NATO un Rietumiem vērsta sociālistisko valstu militāri politiska alianse.

Attēlā pa kreisi - Vācijas Federatīvās Republikas kanclers Konrāds Adenauers (pirmais no kreisās) saņem apsveikumus NATO konferencē Parīzē 1955.gada maijā sakarā ar savas valsts pievienošanos aliansei; labajā pusē - NATO virspavēlnieks ģenerālis Alfrēds Grinters (pa labi) apsveic
Vācijas pārstāvi NATO ģenerāli Hansu Speidelu (civilā uzvalkā kreisajā pusē).

Varšavas līguma organizācijā iekļāvās PSRS, sešas tās satelītvalstis - Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR), Polijas Tautas Republika, Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika, Ungārijas Tautas Republika, Rumānijas Sociālistiskā Republika un Bulgārijas Tautas Republika, kā arī Albānija, kas gan aktīvu dalību organizācijā pārtrauca jau 1961.gadā, bet galīgi no tās izstājās pēc iebrukuma Čehoslovākijā 1968.gadā. Atšķirībā no NATO, kas Aukstā kara gados nepiedalījās nevienā militārā intervencē, Varšavas līguma valstis veica divas plašas militāras invāzijas. 1956.gadā padomju karaspēks ar Varšavas līguma valstu politisku atbalstu apspieda ungāru sacelšanos (lasiet ŠEIT), bet 1968.gadā notika Varšavas līguma valstu armiju iebrukums Čehoslovākijā, likvidējot tā saukto “Prāgas pavasari” - čehu un slovāku mēģinājumu liberalizēt komunistisko režīmu (lasiet ŠEIT).

Varšavas līguma organizācijas logotips. Devīze: “Miera un sociālisma savienība”.
Attēlā labajā pusē - PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājs Nikolajs Bulgaņins
paraksta Varšavas paktu 1955.gada 14.maijā.

1982.gadā NATO aliansei pievienojās Spānija. Kolektīvajā aizsardzības sistēmā nu bija iekļauta gandrīz visa Rietumeiropa, izņemot neitrālās Šveici, Austriju un Zviedriju, kā arī Īriju un Somiju. Pretēji PSRS un Krievijas propagandas mītam par NATO kā “agresoru”, līdz pat 90.gadu sākumam alianse nebija iesaistīta nevienā militārā konfliktā vai karadarbībā. Atsevišķas NATO valstis, galvenokārt ASV, gan piedalījās vairākos militāros konfliktos, taču tas nenotika NATO ietvaros, bet individuāli. Vēsturnieki un politologi ir vienisprātis, ka NATO tika radīta kā aizsardzības organizācija, kuras galvenais mērķis bija PSRS militāras agresijas atvairīšana. Šo uzdevumu alianse izpildīja godam - NATO bija galvenais faktors, kas visu Aukstā kara laiku atturēja PSRS no tālākas agresijas Eiropā. Kā izteicās pirmais NATO ģenerālsekretārs britu ģenerālis Hastings Laionels barons Ismejs, NATO uzdevums bija “noturēt krievus ārā, amerikāņus iekšā, bet Vāciju - zem kontroles”.

Turpinājums sekos.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2016/07/04/nato-%e2%80%93-agresors-vai-kolektivas-drosibas-garants-1dala/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.