- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Vladimirs Putins - valsts nozadzēju “krusttēvs”. Prezidenta slepenā lieta

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2016. gada 25. aprīlis 07:00 sadaļā Latvijā un pasaulē

Latvijas sabiedrībā nereti dzirdams viedoklis, ka mūsu varas elite ir viena vienīga korumpētu, naudaskāru zagļu banda. Un, kaut gan runas par vispārēju un totālu korumpētību ir krietni vien pārspīlētas, ikviens Latvijas iedzīvotājs pavisam noteikti zina, ka mūsu valsts “ir nozagta”. Sev par lielu pārsteigumu esam arī atklājuši, ka “vecajā” Eiropā zog ne mazāk. Acīmredzot, cilvēka grēcīgā daba visur ir vienāda un arī Vakareiropas ierēdņiem, ministriem, premjeriem un pat valstu prezidentiem reizēm neviļus paslīd roka.

Nav noslēpums, ka zemēs, kas atrodas no mums uz austrumiem, valsts nozagšana attīstīta teju vai profesionālā līmenī. Salīdzinot ar korupciju un valsts nozagšanas apmēriem, kādi valda postpadomju republikās, mūsu varas vīru un sievu nedarbi tāda sīka niekošanās vien šķiet. Tikai Austrumos šīs lietas dara pavisam citādāk - ja esi lojāls pastāvošajam režīmam, drīksti zagt un korumpēties gandrīz vai oficiāli, taču, ja esi tik neprātīgs, lai kritizētu valdību vai “kāptu uz varžacīm” kārtējam autoritārajam diktatoram, tad riskē ar lielu troksni tikt “atmaskots” un ietupināts aiz restēm.

Ir kāda valsts, ko uzskata par vienu no korumpētākajām sabiedrībām pasaulē. Savulaik šī valsts aizņēma sesto daļu zemeslodes, tagad nedaudz mazāk. Šai valstij ir prezidents. Vai arī viņš būtu iesaistīts milzīgajā korupcijas tīklā? Atbildi uz šo jautājumu centās rast Francijas žurnālists un režisors Nikolā Tonevs, kas tikās ar prezidentam kādreiz tuvu stāvējušiem cilvēkiem, politologiem, juristiem un sabiedriskajiem aktīvistiem gan Krievijā, gan ārpus tās. Savu pētījumu viņš apkopoja dokumentālajā filmā “Putina apslēptā manta”. Šis raksts balstīts uz minētajā filmā atrodamo faktu materiālu, papildinot to ar vispārpieejamiem avotiem no interneta. Lasi un domā līdz.

****

Vladimirs Putins Kremlī valda jau vairāk nekā 15 gadus - kopš 2000.gada. Dažiem viņš ir nācija tēvs, citiem - klana vadonis. Neoficiāli zināms, ka varenākais cilvēks Krievijā ir arī miljardieris. Viņš varētu būt bagātākais cilvēks Eiropā, kura bagātību lēš vairāk nekā 40 miljardus dolāru lielu. Vai Putins būtu galvenā persona vispārējā Krievijas korupcijas sistēmā? “Asinsgrēka” saites starp naudu un politiku Krievijā nekad vēl nav bijušas tik spēcīgas kā Putina varas laikā. Savukārt tie, kam Krievijā pieticis drosme vai naivums šīs saites celt gaismā, tikuši apklusināti vai pat iznīcināti.

Vladimira Putina karjera sākās Ļeņingradā - otrajā nozīmīgākajā PSRS pilsētā. Šeit 1952.gadā viņš piedzima strādnieku ģimenē. 1975.gadā Putins sāka karjeru KGB (VDK) - Padomju Savienības drošības dienestā. Pēc “dzelzs priekškara” krišanas viņš atgriezās dzimtajā pilsētā no Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR, Austrumvācija), kur darbojās kā viens no KGB ārējās izlūkošanas rezidentiem. 1991.gadā sabruka arī Padomju Savienība. Putins kļuva par Sanktpēterburgas (agrākās Ļeņingradas) mēra Anatolija Sobčaka labo roku. Tieši šajā postenī viņš pirmo reizi saskārās ar darījumu pasauli, kur valdīja lielu līgumu un miljonu dolāru gaisotne.

Attēlā pa kreisi - Putins skolas gados; pa labi - VDK virsnieka formā.

Pēterburgas pilsētas padomes deputātei Marinai Saljē gandrīz izdevās gāzt Putinu viņa politiskās karjeras pašā sākumā. Saljē turēja pilsētas padomes ārējo sakaru komitejas vadītāju aizdomās par amata izmantošanu savtīgos nolūkos. Pēc PSRS sabrukuma valstī valdīja haoss un Sanktpēterburgā sāka trūkt pārtikas. Putina uzdevums bija piepildīt tukšos veikalus ar pārtikas precēm. Viņš piedāvāja ārzemju uzņēmumiem vērienīgu barteru - krievu izejvielas pret Rietumu pārtikas produktiem. Koksne, nafta un metāli pret miltiem, eļļu un gaļu. Veicot šīs shēmas izmeklēšanu, Marinas Saljē vadītā Deputātu izmeklēšanas komisija atklāja, ka dažos gadījumos izejvielas tikušas nevis apmainītas, bet pārdotas. Naudu par šiem darījumiem savās kabatās iebāza atbildīgās amatpersonas.

Deputātu izmeklēšanas komisijas ziņojums šodien pieejams vairs tikai vienā eksemplārā, ko Marinas Saljē māsa slēpj dziļi mežā kaut kur Krievijas provincē. Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka apmaiņā pret izejvielām ienāca pavisam maz pārtikas preču. Visas krievu firmas, kam bija līgumi par šiem darījumiem, ātri vien pazuda un kopā ar tām arī iegūtā nauda. Marina Saljē pierādīja, ka transakcijās kaut kur pagaisuši gandrīz 900 miljoni dolāru. Komisijai nebija nekādu šaubu par liela apmēra krāpšanu. Jautājums bija - vai Putins šo noziegumu tikai piesedza, vai arī pats to organizēja?

Marina Saljē un Putina parakstītie nelikumīgie līgumi.

Dokumentu analīze liecināja par noslēgto līgumu kriminālo raksturu. Putins atteicās sadarboties ar izmeklēšanas komisiju, pamatojot to ar komercnoslēpumu. Komisija izmeklēšanas rezultātus nosūtīja uz Maskavu. Putina karjera varēja beigties pat īsti nesākusies. Prezidenta Borisa Jeļcina administrācija saņēma dokumentus, kas norādīja uz nepieciešamību atcelt Putinu no amata. Viens no galvenajiem dokumentiem, kas iegāza Putinu, bija eksportēšanas licence, kuru viņš parakstīja nebūdams tiesīgs to darīt. Vai Putins tā rīkojās, lai piesavinātos lielās naudas summas?

1992.gadā 23.martā Sanktpēterburgas pilsētas padomes sēdē izmeklēšanas komisijas ziņojums tika publiskots. Putins paziņoja, ka tas itin neko nepierāda un deputātu ziņojums ir apšaubāms. Viņa nodaļa esot strādājusi vienīgi pilsētas labā. Ja arī likums ir pārkāpts, tā esot pilnvaru pārsniegšana nevis noziegums. Opozīcijas deputāti neticēja nevienam Putina vārdam un nodeva ziņojumu tiesībsargājošajām instancēm. Taču izmeklēšana tā arī netika sākta. Sistēma bija tāda, ka rīkojumu par izmeklēšanas sākšanu varēja dot tikai pie varas esošie - šajā gadījumā pilsētas mērs vai… Putins pats. Saprotams, ka šāda pavēle nekad netika dota un lieta drīz vien apklusināta.

Putins - Pēterburgas mēra Anatolija Sobčaka labā roka.

2000.gadā, kad Putins kandidēja prezidenta vēlēšanās, žurnālisti viņam atgādināja šo skandālu. Putins vēsā mierā atbildēja: “Nekādas izmeklēšanas nebija, jo no kriminālā aspekta tur nebija ko izmeklēt. Mums nemaz nebija tiesību kādam piešķirt eksporta licenci.” Savādi, jo Putina parakstītās eksporta licences tika uzrādītas Marinas Saljē vadītās komisijas ziņojumā. Tagad šajā lietā iestājies noilgums. Arī Marina Saljē 2012.gadā aizgāja Mūžībā. Saglabājies vien viņas vadībās komisijas sastādītais apsūdzības materiāls, taču tas ir labi paslēpts un Krievijas iedzīvotājiem nepieejams.

Tomēr Saljē veiktā izmeklēšana darīja uzmanīgu kādu citu amatpersonu - milicijas apakšpulkvedi Aleksandru Zikovu, kurš strādāja Iekšlietu ministrijai pakļautajā Izmeklēšanas komitejā. Pēc skandāla ar izejvielu pārdošanu Zikovs paturēja Putinu, kurš pa to laiku bija kļuvis par mēra Sobčaka pirmo vietnieku, savā redzeslokā. 1996.gadā viņš atklāja, ka Putins kopā ar draugiem nodibinājis nekustamā īpašuma uzņēmumu un iegādājies ārpilsētas māju. Tas bija skaists īpašums ar saimniecības ēkām ezera krastā. Pārāk skaists pieticīgajai algai, ko 90.gadu Krievijā saņēma Pēterburgas mēra vietnieks. Putins tolaik pelnīja ne vairāk kā 400 dolārus mēnesī. Valstī valdīja milzīga inflācija un ar tādu summu bija grūti izdzīvot, īpaši cilvēkam ar ģimeni. Taču Putina māja maksāja simtiem tūkstošu dolāru.

Vladimira Putina bijusī ārpilsētas villa kooperatīvā “Ozero” (”Ezers”).

Veicot izmeklēšanu Zikovs atklāja, ka līdzās mēra vietnieka darbam Putins bija iesaistījies uzņēmējdarbībā. Viņš bija līdzīpašnieks vai līdzdirektors kādos 15 vai 20 uzņēmumos, taču publiski tas nekur netika atklāts. Oficiāli Putinam nebija citu ienākumu kā vien mēra vietnieka alga. Tādejādi var pieņemt, ka Putina “liekā nauda” nāca no kukuļiem un nelikumīgas uzņēmējdarbības. Tagad Vladimirs Putins sen pārdevis māju pie ezera, bet apakšpulkvedis Zikovs atlaists no darba.

1996.gadā Boriss Jeļcins izsauca Putinu uz Maskavu. Kad Putins ieradās galvaspilsētā, Jeļcins tikko bija atkal ievēlēts prezidenta amatā. Turpmāko trīs gadu laikā Putins no Pēterburgas provinciāļa kļuva par Kremļa galveno ierēdni. 1996.gada augustā viņu iecēla par prezidenta lietu pārvaldnieka vietnieku, 1997.gada martā par prezidenta administrācijas vadītāja vietnieku, bet 1998.gada jūlijā par Federālā Drošības dienesta (bijušā KGB) direktoru. Tolaik viņa alga bija 1000 dolāru mēnesī. Ar to bagāts kļūt nevarēja, taču nu Putins bija kļuvis par vienu no varenākajiem vīriem Krievijā.

Prezidenta Jeļcina protežē Vladimirs Putins sāk karjeru Kremlī.

1998.gadā Krievijas ģenerālprokurors Jurijs Skuratovs atklāja, ka Kremļa renovācijas darbu gaitā notikusi kukuļošana. Tika minēts Jeļcina vārds. Šveices tiesībsargājošās iestādes uzgāja trīs kontus, no kuriem nauda nonāca uz kredītkartēm, kas piederēja Borisam Jeļcinam un viņa meitām Jeļenai un Tatjanai. Naudu kontos bija ieskaitījis “Mabetex Project Engineering” - Šveices celtniecības uzņēmums, kas renovēja Kremli. Tika atklāta vērienīga naudas atmazgāšanas shēma un Kremļa renovācijas darbu gaitā pārskaitītās aizdomīgās naudas summas, kā arī līgumi, kas pierādīja kukuļošanu. Šveiciešu rokās bija visi pierādījumi, kas apliecināja noziegumu.

Jeļcins jutās apdraudēts. Risinājumu arī šoreiz atrada Putins. 1999.gada 31.decembrī Jeļcins paziņoja, ka atkāpjas no varas un par savu pēcteci ieceļ Vladimiru Vladimiroviču Putinu. Tajā pašā dienā Putins parakstīja savu pirmo prezidenta dekrētu, kas nodrošināja Jeļcinam pilnīgu tiesisko imunitāti. Viņu nedrīkstēja ne pārmeklēt, ne aizturēt, ne nopratināt. Izmeklēšana kukuļošanas lietā tika pārtraukta. Ilgi plānotā un gatavotā Putina “specoperācija” bija izdevusies - Jeļcins par savu pēcteci izraudzījās tieši viņu! Kopā ar tuviniekiem Jeļcins un Putins veidoja tā saukto “ģimeni”. Pasaulē ar jēdzienu “ģimene” saprot mafiju. Tiklīdz Putins kļuva par prezidentu, “Mabetex” lieta tika “aprakta”.

Jeļcina-Putina Kremļa “ģimenei” ir ko svinēt - vēl par dažiem miljoniem bagātāki.

Kopš tā laika Vladimira Putina savādā augšupeja pārvērtusies personības kultā. Kremļa propagandisti nežēlo izdomu, lai Putinu attēlotu kā tautai tuvu esošu prezidentu, kvēlu pareizticīgo, vareno starp pasaules varenajiem, īstu cīnītāju, baikeri, vides aizstāvi, kas ar deltaplānu vada ievainotu dzērvju lidojumu, pianistu, kaislīgu mednieku un makšķernieku, plēsīgu zvēru savaldītāju. Šīs masīvās propagandas aizsegā pavisam tiek aizmirsts jautājums, vai bijušais Sanktpēterburgas mēra vietnieks savas apšaubāmās biznesa aktivitātes turpina arī valsts prezidenta amatā Maskavā?

Andrejs Ilarionovs no 2000. līdz 2005.gadam bija Putina padomnieks ekonomikas jautājumos. Būdams godīgs ekonomists viņš ilgi svārstījās, pirms pieņemt šo amatu. 2000.gada 12.aprīlī Putins parakstīja pavēli par viņa iecelšanu. Taču 2005.gada decembrī notika kāds incidents. Tajā laikā Kremlis gatavoja Krievijas naftas gigantu “Rosņeftj” publiskajam piedāvājumam biržā. Privatizācija atnestu valstij 12 miljardus dolāru. Taču Andrejs Ilarionovs atklāja pavisam citu finanšu kustību. Tajā bija paredzēts, ka 12 miljardus saņems nevis valsts kase, bet kāds Kremlim tuvu stāvošs uzņēmējs.

Andreja Ilarionovs - cilvēks, kurš atklāja vērienīgo “Rosņeftj” afēru.

Ilarionovs paziņoja par zādzību Putinam un viņa tuvāko lokam. Putins teica, ka operāciju vadījis Dmitrijs Medvedevs. Medvedevs apgalvoja, ka viss esot likumīgi. Ilarionovs bija vienīgais šajā sapulcē, kam rūpēja valsts intereses. Ne premjerministrs, ne ekonomikas ministrs, ne administrācijas vadītājs, ne prezidents viņu neatbalstīja. Tad Ilarionovs iesniedza atlūgumu. Viņa aiziešana bija skaļa, taču tiesībsargājošās instances nepakustināja ne pirkstu. Neraugoties uz Ilarionova sasaukto preses konferenci, kurā viņš paziņoja par šo “valsts nozagšanas” gadījumu, Putins pat nepapūlējās atbildēt.

Nacionālā stratēģijas institūta direktors, politologs Staņislavs Belkovskis pēta korupciju Krievijā. Viņaprāt sabiedriskās naudas zādzība Krievijā ir vispārēja sistēma. Šodien tiek nozagti apmēram 30% federālā budžeta. Visās ministrijās starpniecības nauda - kukulis sākas ar 30% no līguma vērtības un sasniedz pat 70%. No sistēmiskas korupcijas nevar izbēgt neviens līgums. Pazīstamākais šādas korupcijas piemērs ir Maskavas-Sanktpēterburgas šoseja - pirmais maksas autoceļš Krievijā. 2009.gadā franču kompānija “Vinci” uzvarēja konkursā, kurā bija acīmredzami paaugstinātas būvniecības izmaksas. Turklāt autoceļš šķērsoja aizsargājamo dabas zonu - Himku meža masīvu, kam pēc prezidenta Putina pavēles tika mainīts zonējums un samazināta vērtība.

Dabas draugu protesti par Himku meža masīva izciršanu.

Sākās protesti, kurus Putins asi nosodīja. Drīz vien protestētāju telšu pilsētiņai uzbruka cilvēki maskās, bet par antifašistiem sevi dēvējoši jaunieši izdemolēja Himku pilsētas pašvaldības telpas. Dabas draugu protestus vadīja vietējās avīzes “Himkinskaja Pravda” redaktors Mihails Beketovs. 2008.gadā viņš savā rakstā pauda, ka ar Putina pavēli noteiktā meža zonējuma maiņa ir nelikumīga. Pēc dažām dienām tika sadedzināta viņa automašīna. Tomēr Beketovs nelikās mierā. Nākamajā rakstā viņš apgalvoja, ka autoceļa būvniecības konkurss bijusi krāpšana, jo valdība izvēlējās visdārgāko projektu. Šoreiz žurnālistu piekāva gandrīz līdz nāvei - viņam tika amputēta kāja, kreisās rokas pirksti un viņš vairs nespēja runāt. Tolaik šādi uzbruka daudziem protestu organizētājiem.

Trauksmi sāka celt pat nacionālie mediji. Cilvēki izgāja demonstrācijās. Dažus mēnešus vēlāk Maskavā tika smagi piekauts laikraksta “Kommersant” žurnālists Oļegs Kašins, kurš vainoja varas iestādes melos autoceļa sakarā. Tāpat kā Beketova gadījumā, arī šo noziegumu veica nenoskaidrotas personas. 2013.gada pavasarī Mihails Beketovs pēc pieciem smagu ciešanu gadiem nomira. Blēdīgs līgums starp valsti un ārzemju uzņēmumu, piekauti vai nogalināti žurnālisti - nevienam Krievijā nav šaubu, ka šis autoceļa projekts ir Putinam tuvu stāvošu cilvēku bagātību vairošanas avots.

Žurnālists Mihails Beketovs pirms un pēc tam, kad uzdrošinājās iebilst Kremļa nodomiem.

Mihaila Beketova cīņu biedrene Jevgēnija Čirikova 2010.gadā sazinājās ar “CEE Bankwatch Network” - čehu nevalstisko organizāciju, kas specializējas cīņā ar korupciju. Pēc vairāku mēnešu izpētes darba CEE atklāja autoceļa finansējuma plūsmu starp “Vinci” un tā krievu partneriem. Sākotnēji nesaprotamā shēma norāda, ka nauda no kontiem Kiprā aizplūda uz Britu Virdžīnām, Libānu un Bahamu salām. Starp naudas saņēmējiem izgaismojās viens vārds - Arkādijs Rotenbergs, Vladimira Putina bērnības draugs un džudo partneris. Kad Putins kļuva prezidents, viņa draugi brāļi Arkādijs un Boriss Rotenbergi kļuva par miljardieriem. Interesanta sakritība. Bet, vai tikai sakritība?

Rotenbergam 100% pieder uzņēmums Kiprā, kura kontā ienāca nauda no minētā autoceļa projekta. Jevgēnija Čirikova teic, ka tik viegli šo shēmu varēja atklāt tāpēc, ka Rotenbergs un viņam līdzīgie jūtas neaizskarami. Viņi sabiedrību uzskata par muļķiem, jo nespēj iedomāties, ka tādi sīki ļautiņi varētu aizrakties līdz Kiprai un atrast dokumentus. Vai šajā shēmā piedalās arī augstākie Krievijas varas cilvēki? Čirikova uzskata, ka jā - ja reiz Krievijas vadoņi šo projektu sāka, tad tikai tāpēc, lai gūtu no tā personīgu labumu. Autoceļš Maskava-Sanktpēterburga ir naudas sūknis Krievijas varas elitei.

Prezidents Vladimirs Putins un miljardieris Arkādijs Rotenbergs.
Attēlā pa kreisi - abi jaunībā Ļeņingradā (Putins pirmais no kreisās, Rotenbergs pirmais no labās).

2013.gada jūlijā ar Francijas tiesībsargājošajām iestādēm sazinājās “Sherpa” - neatkarīga pretkorupcijas cīņas asociācija. Tās dibinātājs advokāts Viljams Burdons iesniedza sūdzību pret “Vinci” par amatpersonu kukuļošanu. Izmeklēšanai bija jānoskaidro vai “Vinci” paši radīja šo shēmu, vai tika Kremļa piespiesti veikt nelikumīgus darījumus. “Sherpa” sūdzībā kā viens no potenciālajiem ieguvējiem minēts Vladimirs Putins. Ir norādes, ka Putins un Rotenbergs jau gadiem sadarbojas kā partneri dažādos uzņēmumos. Krievijā visi zina, ka attiecībā uz valsts līdzekļu piesavināšanos Vladimirs Putins neapšaubāmi ir viens no viltīgākajiem un uzmanīgākajiem meistariem.

2013.gada oktobrī Parīzes prokuratūra nolēma sākt izmeklēšanu. Tomēr gan “Vinci” šefs Ksavjē Giljārs, gan Kremlis kategoriski noliedza jebkādu korupciju. Tautas acīs Putins turpina tēlot pieticīgu pilsoni. Savā ienākumu deklarācijā, kas publiskota pirms 2012.gada prezidenta vēlēšanām, viņš deklarējis vien 140 000 eiro gada ienākumu, tas ir 12 000 eiro mēnesī - savu oficiālo algu. Viņa īpašumā ir pieticīgs 77m2 liels dzīvoklis, 18m2 liela garāža, divas vecas “Volga” markas automašīnas un viena “Ņiva”. Pēc oficiāliem datiem Putins nav bagāts. Tomēr viņam piemīt kāda dārgi izmaksājoša kaislība, ko viņš nespēj noslēpt no vērīgajām žurnālistu acīm, proti - luksusa pulksteņi.

Starp Putina pulksteņiem ir “Patek Phillippe Calatrava” par 18 000 dolāru un “Breqet Marine” par 15 000 dolāru. Uz prezidenta rokas manīts arī baltzelta “Patek Phillippe Perpetual Calendar 5140″ par 60 000 dolāru. Pārsteidzoši, bet Putins šādus dārgus pulksteņus regulāri dāvina saviem faniem, it kā tie būtu lēti stikla grabuļi. Vienu “Blancpain” pulksteni par 7000 dolāru viņš uzdāvināja kādam strādniekam Tulā, tādu pašu modeli kādam ganam Tuvas autonomijā, vēl vienu ziedoja pamatakmens ielikšanai kādai būvei Amūras apgabalā. Taču ir kāds pulkstenis, ko Putins nēsā tikai privāti - ekskluzīvs “A.Lange & Sohne Tourbograph “Pour le Merite”" modelis par 500 000 dolāru. Kad šī informācija tika publiskota, Kremlis nemaz necentās to atspēkot. Kur gan pieticīgais prezidents ņem naudu tik ekskluzīvai kolekcijai? Uz šo jautājumu atbildes nav.

Putina dārgais vaļasprieks - desmitiem tūkstošu vērti pulksteņi.
Attēlā labajā pusē - Putins dāvana ekskluzīvu pulksteni kādam Tulas strādniekam.

Grandiozākais pēdējo gadu Putina projekts neapšaubāmi bija ziemas Olimpiskās spēles Sočos, kur sabiedrisko līdzekļu izšķērdēšana notika patiesi fantastiskos apmēros. Tā lielais Olimpiskais stadions ar 40 000 vietu vēl pirms pabeigšanas bija jau izmaksājis 580 miljonus eiro tāmē plānoto 187 miljonu vietā. Savukārt daiļslidošanas pils “Aisbergs” izmaksāja aptuveni 210 miljonus eiro paredzēto 75 miljonu vietā. Kur nonāca pārtērētā nauda? Kāda neliela uzņēmuma īpašnieks, kurš Olimpisko spēļu būvēm iznomāja kravas automašīnas, atklāja kukuļošanas shēmu. Lai uzņēmējs varētu strādāt olimpiskajās būvēs, par katru iznomāto auto viņam vajadzēja policijai maksāt kukuli 300 eiro nedēļā. Sava tiesa pienācās arī būvuzņēmējiem, kas viņa mašīnas nomāja. Vispirms bijis jāsamaksā kukulis un tikai pēc tam varēja noslēgt līgumu par automašīnu nomu.

Taču viss iepriekšminētais ir nieks, salīdzinot ar nacionālā autoceļa būvi, kas savieno Adleras lidostu ar 50 kilometrus attālo kalnu slēpošanas centru “Krasnaja Poļana”. Viens kilometrs šā autoceļa izmaksāja 149 miljonus eiro! Nekur Eiropā pat vissarežģītāko autoceļu kilometra izmaksas nav bijušas tik milzīgas. Kopumā olimpiskais autoceļš izmaksāja gandrīz 7,5 miljardus eiro, kas ir pasaules rekords. Opozīcija uzskata, ka par to atbildīgs ir Vladimirs Putins. Viņš pavēlēja, ka visām olimpiskajām būvēm jābūt gatavām laikā par jebkādu cenu. Arī Sočos bija pārstāvēts Putina bērnības drauga Arkādija Rotenberga būvuzņēmums. Pēc pieejamajām atskaitēm, Rotenbergs trīs gadu laikā saņēma olimpiskos pasūtījumus 4 miljardu eiro apmērā. Bet oficiālās Soču Ziemas olimpisko spēļu izmaksas pārsniedza sešu (!) iepriekšējo ziemas olimpisko spēļu kopējos izdevumus.

Krievu būvuzņēmējam Valērijam Morozovam 2007.gadā bija iespēja noslēgt līgumu 40 miljonu eiro vērtībā par sanatorijas “Soči” galvenās ēkas atjaunošanu. Tā ir viena no skaistākajām Soču celtnēm un tajā bija paredzēts izmitināt Starptautiskās Olimpiskās komitejas locekļus. Taču līgumam bija sava cena. Morozovs to atklāja, kad devās uz Maskavu parakstīt līgumu ar prezidenta administrācijas direktora vietnieku Vladimiru Ļeščevski. Tas bez aplinkiem paziņoja, ka par visiem līgumiem, kas iet caur viņa rokām, jāmaksā 12% no tā summas. Šajā gadījumā tie bija 5 miljoni eiro. Morozovam tika pateikts - ja viņš nemaksās, dokuments, kas viņam atļauj ieiet šajā tirgū, netiks parakstīts. “Tas puisis atklāti pateica, ka nauda nav domāta vienīgi viņam, bet kādam daudz augstāk” - atceras Morozovs.

“Process bija šāds - naudu vajadzēja nest uz prezidenta administrācijas ēkas piekto stāvu. Bez jebkādām pārbaudēm bija jāiziet cauri apsardzei un tur jāatstāj nauda,” pastāstīja Morozovs. Prezidenta administrācijas ēkas piektajā stāvā atradās aģentūra, kas bija atbildīga par Soču olimpisko spēļu ciemata būvi. Lai gan uzņēmējs par šo izspiešanu ziņoja tiesībsargājošajām iestādēm un vienā no kukuļa nodošanas reizēm bija paredzēta Ļeščevska aizturēšana, amatpersona tomēr palika uz brīvām kājām, jo izmeklētāji esot saņēmuši rīkojumu “no augšas”. Vēlāk gan Vladimirs Ļeščevskis tika atstādināts no amata, tomēr joprojām nav zināms, kas noticis ar naudu, ko viņam samaksāja Valērijs Morozovs. Pret Morozovu pašu drīz vien tika sākta izmeklēšana par nodokļu nemaksāšanu. Taču viņa gadījums pierāda, ka prezidenta administrācija ne vien zināja par kukuļošanu, bet pati tajā piedalījās.

Savukārt uzņēmējs Sergejs Koļesņikovs pats personīgi piedalījies prezidenta bagātību vairošanā par simtiem miljonu dolāru. Taču, kad viņš šo faktu atklāja plašākai sabiedrībai, Putins viņam piedraudēja: “Nodevēji nedzīvo pārāk ilgi!” Koļesņikovs apgalvo, ka Putins esot slēpts akcionārs medicīnas materiālu uzņēmumā “PetroMed”, kur daļas piederēja arī Koļesņikovam. Kopš Putina nākšanas pie varas “PetroMed” saņēma daudz valsts pasūtījumu. Strādājot ar tādu partneri, daži akcionāri tik ļoti nobijās, ka sāka izspiegot cits citu. Tā radās slepus ierakstīta saruna, kurā dzirdams, kā nokaitētā gaisotnē akcionāri spriež par miljoniem dolāru lieliem ienākumiem, kuros jādalās ar klāt neesošo Mihailu Ivanoviču. Viņam pienākoties 439 miljoni dolāru. Koļesņikovs teic, ka Mihails Ivanovičs ir Putina segvārds: “Saprotams, oficiāli viņš nevar būt biznesā. Biznesmeņi bijām mēs, bet labumu no tā guva Mihails Ivanovičs”. Pēc šīm atklāsmēm Sergejam Koļesņikovam nācās meklēt patvērumu Lielbritānijā.

Sergejs Koļesņikovs atklāj “Mihaila Ivanoviča” impērijas shēmu.

Sergejs Koļesņikovs atklāj vēl kaut ko. Vladimira Putina bagātība esot ieraugāma Krasnodaras apgabalā netālu no Sočiem, kur 2009.gada sākumā prezidents pie Melnās jūras uzcēlis pili - mazu Versaļu jūras krastā. Koļesņikovs atceras: “Kādu dienu Mihails Ivanovičs lika mums pārtraukt visus citus projektus. Viņš gribēja, lai mēs koncentrējam visu savu enerģiju un viņa naudas resursus pils celtniecībai Gelendžikā.” Tā Melnās jūras krastā tapa milzīgs komplekss ar pili un norobežotu parku. Marmors, zeltījumi, sienu gleznojumi - pils iekšiene patiesi atgādina Versaļas pili Francijā.

Īpašums tiek pamatīgi apsargāts. Kilometriem gara sēta, caurlaižu punkti, žogs, kas iestiepjas vairākus metrus jūrā. Pati pils paliek neredzama aiz pakalniem. Tuvāk tai var piekļūt tikai no krasta puses, taču tas ir riskanti. Sargi var aizturēt un iznīcināt visus foto un video materiālus. Pašu ēku var ieraudzīt tikai no jūras. Kopumā šis objekts ir milzīgs ēku komplekss ar radiosakaru antenām, it kā šī vieta kalpotu arī kā Ģenerālštābs. Teritoriju apsargā robežsargi, prezidenta specdienests un Federālais Drošības dienests. Tas pierāda, ka šī patiesi ir Putina pils. Ūdenī redzami pontoni, krasta klintī izcirsta ieeja tunelī. Pasaule Džeimsa Bonda stilā. Virkne žurnālistu un sabiedrisko aktīvistu tikuši notiesāti ar ilgstošu cietumsodu, kas līdzvērtīgs sodam par slepkavību, tikai par to, ka mēģinājuši izmeklēt Putina pils būvniecības un finansēšanas aizkulises vai mēģinājuši iekļūt slepenajā objektā.

Putina pils Gelendžikā. Vārtus rotā divgalvainais cara ērglis - Putina lielummānijas apliecinājums.

Cik varēja izmaksāt šīs pils celtniecība? 15 000 m2 - šodien pils vērtība varētu sasniegt vienu miljardu dolāru. Pēc politologa, korupcijas speciālista Staņislava Dankovska domām šāda summa pilnībā atbilst multimiljonāra Putina iespējām. Tomēr uz paša Putina vārda nav nekādu aktīvu - viss pieder viņa tuviniekiem vai draugiem. Putina kapitāls ir netiešs. Tas ir aptuveni 40 miljardus dolāru liels plus vēl skaidra nauda, ko ienes akcijas. Līdz ar to Putins ir bagātākais cilvēks Eiropā. Vienīgais jautājums - kā viņš savu naudu var izlietot? Viņš nevar ierasties pie notāra vai bankā un pateikt - es, Krievijas prezidents, esmu šīs naudas patiesais īpašnieks. Vladimirs Putins ir kļuvis par paša radītās sistēmas ķīlnieku. Ja pie varas nonāktu opozīcija, viņam draudētu cietums.

2016.gada aprīlī pasauli pāršalca skandāls sakarā ar hakeru nopludinātajiem Panamas juridiskās firmas “Mossack Fonseca” dokumentiem. Tajos izlasāmi arī daudzu Putinam tuvu stāvošu personu vārdi. Starp tiem ir viņa bijušie kolēģi VDK, Kremlim lojāli biznesmeņi, citi Putina draugi. Viens no labākajiem Putina draugiem vēl no Pēterburgas laikiem, čellists Sergejs Roldugins gadu desmitiem bijis un joprojām ir īpašnieks vairākām ofšoru kompānijām, kuru kontos regulāri ienākušas milzīgas naudas summas no dažādiem Krievijas uzņēmumiem. Jautāts, par ko gan Krievijas uzņēmēji maksā čellistam miljardiem dolāru, Putins ciniski atbildēja: “Par to, ka viņš ir labs mūziķis!”

Vladimira Putina meitas krusttēvs Sergejs Roldugins (pa kreisi) ir bagātākais čellists pasaulē -
caur viņa ofšoru kontiem Panamā, Belīzā un Britu Virdžīnās izgājuši divi miljardi dolāru.

Hakeru nopludinātie dokumenti arī atklāj, ka daļa šīs naudas aizdota kompānijām, kuras kontrolē citi Krievijas prezidentam tuvi cilvēki. Tas viss izskatās pēc klasiskas naudas atmazgāšanas shēmas. Interesantākais ir tas, ka Krievijas likumi aizliedz valsts ierēdņiem izmantot naudas kontus un citus aktīvus ārzemēs, tomēr tiesībsargājošās iestādes par atmaskojošajiem Panamas dokumentiem neliekas ne zinis. Tā vietā Kremļa administrācija apsūdz žurnālistus “putinofobijā” un pret Krievijas līderi vērstas kampaņas rīkošanā, lai nomelnotu Putinu un mēģinātu iedragāt viņa reputāciju pirms 2018.gadā gaidāmajām prezidenta vēlēšanām.

Jāteic, Putina vārds tik tiešām nav atrodams nevienā no dokumentiem. Putina nauda lielākoties atrodas viņa draugiem piederošos kontos, kas tiek papildināti, izmantojot dažādus banku aizdevumus vai ienesīgus valdības līgumus, tā padarot par miljonāriem arī draugus pašus. Kad prezidentam kaut ko ievajagas, draugi acumirklī viņam to piegādā vai arī riskē pazaudēt vadoņa labvēlību. Šī labi izstrādātā shēma parāda, uz cik augsta līmeņa Krievijā ir korupcija.

Lai saglabātu lielāko bagātību Eiropā, caram nav citas izvēles kā vien palikt Kremlī. Kā izteicies Putina bijušais padomnieks Andrejs Ilarionovs, visa Krievija ir kļuvusi par prezidenta sistēmas ķīlnieci. Paša izveidotā sistēma ir novedusi Putinu strupceļā - viņš vairs nevar atdot prezidenta posteni nevienam citam. 2006. vai 2007.gadā Putins nopietni apsvēra iespēju pāriet uz privāto sektoru. Taču tad viņš saprata - ja aizies no varas, neviens nespēs garantēt viņa drošību. Tāpēc viņš paliks visaugstākajā varas postenī līdz galam - vai nu dabīgam vai… Gan nākamajās vēlēšanās, gan arī pēc tam tiks darīts viss, lai Vladimira Putina “Krievijas ieņemšana” turpinātos bezgalīgi.

© CAPA Presse, Nicolas Tonev (Francija), Elita Korņilova (tulkojums no franču val.),
Ervīns Jākobsons (priekšvārds, redakcija). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv
obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2016/04/25/vladimirs-putins-izskerdetaju-klana-krusttevs-prezidenta-slepena-lieta/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.