- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Mesiāniskais jūdaisms un kristietība

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2016. gada 21. marts 18:00 sadaļā Kristīgas diskusijas

Pēc neatkarības atjaunošanas Baznīcu un reliģisko kopienu plašajā spektrā Latvijā savu vietu ieņēmušas arī vairākas tā sauktās mesiāniskās draudzes. Tā kā jēdziens “mesiānisms” cieši saistīts ar jūdaismu, varētu domāt, ka tās ir draudzes ebrejiem, kas pieņēmuši Jēzu kā savu Mesiju. Tomēr tad rodas likumsakarīgs jautājums - vai ebreji Latvijā patiešām sākuši tik kuplā skaitā atzīt Jēzu par savu Glābēju, ka nepieciešamas pat vairākas draudzes? Diemžēl, aizejot uz jebkuru no mesiāniskajām draudzēm, piedzīvosiet vilšanos - tajās būs labi ja pāris ebreju, visi pārējie ir krievi, latvieši un citu tautību cilvēki. Bet, piedodiet -  kāds sakars ‘pagāniem’ ar mesiānismu?

Tiekoties ar dažādu konfesiju kristiešiem nevar nepamanīt, ka pēdējos gados tendence praktizēt atsevišķas jūdaisma tradīcijas un mācību arvien vairāk iesakņojas gan atsevišķu kristiešu, gan dažu kristīgo draudžu ikdienā. Nav runa par draudzēm, kurām Dievs devis īpašu sāpi par ebreju tautu un uzticējis kalpošanu ebreju vidū. Mēs nerunājam arī par tiem, kas lūdz par mieru Izraēlā, evaņģelizē ebrejus un rīko ebreju dziesmu festivālus. Mēs runājam par cilvēkiem, kas sevi sauc par kristiešiem, tomēr ikdienā piekopj dažādas jūdu tradīcijas, ievēro jūdu Bauslību un svin jūdu svētkus. Kas šī ir par jaunu kustību kristiešu vidū un vai to maz var saukt par kristietību?

Pirmoreiz par mesiānisko jūdaismu dzirdēju vēl tālajā 1990.gadā, kad kopā ar kristiešu grupu no Latvijas apmeklēju kristīgu konferenci Austrijas galvaspilsētā Vīnē. Bijām apmetušies organizācijas “Jaunatne ar misiju” namā kūrortpilsētā Bādenē. Viens no JAM Austrijas nodaļas kalpošanas virzieniem tolaik bija ebreju evaņģelizācija. Tad arī no JAM darbinieces, latvietes Annas Freivalds, pirmoreiz dzirdēju domu, ka nav pareizi ebrejus, kas atzinuši Jēzu par savu Mesiju, padarīt par kristiešiem, jo viņiem kā Dieva izredzētai tautai ir īpaša specifika, tradīcijas un likumi attiecībās ar Debesu Tēvu, kādi nav citām tautām. Tāpēc jūdaistus, kas atzinuši savu Mesiju, būtu jāsauc par mesiāniskajiem jūdiem, bet Kristum ticīgos no pagānu tautām - par kristiešiem.

Nākamā lielākā saskarsme ar mesiānisko jūdaismu bija 1997.gadā, kad Rīgas Sporta manēžā notika liels Ebreju dziesmu un deju festivāls. Tajā piedalījās vairāki pasaulē pazīstami mesiāniskās mūzikas izpildītāji, tāpat mesiāniskie rabīni un kalpotāji no dažādām Eiropas zemēm un ASV. Tie visi bija etniskie ebreji, arī sludinātais Vārds atbilda Evaņģēlija garam un būtībai, tāpēc man pret šo pasākumu nekādu pretenziju nebija. Tradicionālie jūdi gan festivālu uztvēra naidīgi, presē paužot viedokli, ka mesiāņiem ar patiesu jūdaismu neesot nekā kopīga. Personīgi man mesiāniskie ebreji asociējās ar ļaudīm, kas tic tam pašam Dievam kā es, tam pašam Kungam - Jēzum Kristum (Ješua ha Mašiah), un ka mēs visi - mesiāņi un kristieši - esam viena Tēva bērni un vienota Dieva Draudze.

Pirmie nopietnie jautājumi mesiānisma sakarā radās pēc kāda pasākuma draudzē “Prieka Vēsts”. Tās bija tā sauktās Izraēla dienas, kurās piedalījās arī kādas mesiāņu draudzes mācītājs. Rabi savu uzrunu sāka visai nīgrā tonī, kas nepatīkami disonēja ar vispārējo svētku noskaņojumu. Viņa runa bija pilna ar pārmetumiem kristiešiem - par antisemītismu, par nepareizu Rakstu interpretēšanu, par Dieva likumu sagrozīšanu un Mesijas vārda (Ješua) izkropļošanu. Nobeigumā rabīns gan nedaudz paslavēja draudzi “Prieka Vēsts”, kas esot viena no retajām, kur mīlot ebrejus, taču svētku noskaņojums tik un tā bija sabojāts. Bija grūti saprast tik dīvainas, zināmā mērā pat nepieklājīgas izturēšanās iemeslus.

Tolaik Latvijā jau darbojās pāris mesiāniskās draudzes. Zināju, ka ebreju tajās ir maz un pat daži draudžu vadītāji ir latviešu vai krievu izcelsmes. Es šīs reliģiskās kopienas uzskatīju ne tik daudz par ebreju draudzēm, bet vairāk par instrumentu ebreju evaņģelizēšanai. Virspusēji raugoties, šo draudžu mācība maz atšķīrās no kristiešu, īpaši harizmātisko un vasarsvētku draudžu mācības un prakses. Savukārt procentuāli lielo neebreju īpatsvaru mesiāņu draudzēs es norakstīju uz atsevišķu kristiešu aizraušanos ar ebreju dziesmām, dejām un ebreju kultūru vispār. Vienvārdsakot, uz mesiāņiem es lūkojos kā uz savdabīgu kristīgu konfesiju ar ebreju kultūras elementiem, rituāliem un kalpošanu.

Par pirmo mesiānisko draudzi pasaulē varētu saukt Jaunajā Derībā aprakstīto Kristus mācekļu kopienu Jeruzālemē. Jeruzālemes ticīgie godināja Jēzu kā Mesiju, bet vienlaikus apmeklēja arī jūdu Templi un ievēroja dažādas jūdu reliģiskās tradīcijas. Pavisam cita pieredze bija apustulim Pāvilam, kura dibinātajās draudzēs liels skaits ticīgo nāca no pagānu tautām, kam jūdu paražas bija svešas. Pie diasporas ebrejiem nereti ieradās dažādi klejojoši sludinātāji no Jūdejas, kas centās nejūdu ticīgos piespiest ievērot ebreju tradīcijas un likumus. Tomēr Pāvils uzskatīja, ka pagānu kristiešiem nav jāievēro jūdu bauslības noteikumi. Šī jautājuma dēļ viņš devās uz Jeruzālemi pie citiem apustuļiem un tā sauktajā Pirmajā Vispārējā Baznīcas koncilā šis jautājums tika veiksmīgi atrisināts.

Diemžēl šodien atkal jāsastopas ar kristiešiem, kas vēlas būt īstāki ebreji par pašiem ebrejiem. Bēdīgākais, ka šo cilvēku vidū ir arī nopietni, Dieva Vārdā kompetenti kristieši, kas ar To Kungu staigā jau daudzus gadus. Taču pēkšņi viņi sāk pavisam dīvaini interpretēt atsevišķas Svēto Rakstu patiesības, svinēt svētkus, kādus pirms tam nekad nav svinējuši, ievērot tradīcijas, kādas pirms tam nav ievērojuši. Un cilvēks, kurš kristietībā nav pirmo dienu, tajā visā saskata nepārprotamu jūdaisma ietekmi. Tāpēc šodien, kad šis jautājums kristīgajā sabiedrībā kļūst arvien aktuālāks, katram kristietim būtu jāzina, kas patiesībā ir mesiāniskais jūdaisms un ar ko tas atšķiras no kristietības.

Termins “mesiāniskais jūdaisms” parādījās 19.gadsimta otrajā pusē. 1884.gadā Kišiņevā, Moldovā, tika atklāts pirmais mesiāņu lūgšanu nams. Tomēr tikai 20.gadsimta 70.gados mesiāniskā kustība ieguva plašāku popularitāti, attīstoties paralēli harizmātisko draudžu kustībai. Arī pirmo mesiānisko draudžu teoloģija bija ļoti tuva harizmātiskajai teoloģijai. Visvairāk mesiānisko draudžu ir ASV, taču pa šiem gadiem kustība kļuvusi globāla. Pasaulē šodien ir vairāk nekā 250 000 mesiāņu, kas apvienojušies 400 draudzēs un vairākās draudžu organizācijās. Jāpiebilst, ka plaši pazīstamā kustība “Jews for Jesus” (”Ebreji Jēzum”), kuras mērķis ir ebreju evaņģelizācija, nav saistīta ar mesiānisko jūdaismu, bet ir starpkonfesionāla kristiešu organizācija, kurā darbojas gan ebreji, gan ‘pagāni’.

Mesiāniskā jūdaisma simbols.

Vai arī mesiānisko jūdaismu var uzskatīt par vienu no kristīgajām konfesijām? Paši mesiāņi uz šo jautājumu atbild noliedzoši. Kāds ticīgs brālis stāstīja gadījumu, kad kopā ar dzīvesbiedri bijuši uzaicināti uz jubilejas pasākumu vienā no Latvijas mesiāņu draudzēm, kur savulaik abi apguva ebreju deju soļus. Pasākumā bijis daudz viesu, tostarp no kristiešu draudzēm. Kāda sieviete apsveikuma runā nolasījusi dzejoli, kurā bieži atkārtojusies frāze “Mēs, kristieši…”. Piecēlies šīs draudzes rabīns un cieti noskaldījis: “Atcerieties - mēs NEESAM kristieši, mēs ESAM mesiāņi!” Tas ticis pateikts tādā tonī, lai ikvienam būtu pilnīgi skaidrs - mesiāniskajiem jūdiem ar kristiešiem nav nekā kopīga. Brālis, kas to stāstīja, neslēpa savas tā brīža emocijas: “Es sapratu - līdz šim mēs domājām, ka mesiānisko draudžu uzdevums ir evaņģelizēt ebrejus, taču patiesībā viņu mērķis ir… judaizēt kristiešus!

Kā izpaužas kristiešu judaizēšana? Viens no mesiāniskās kustības oficiāli deklarētajiem mērķiem ir Dieva pielūgšana saskaņā ar ebreju tradīcijām un likumiem, nākamais - kristiešu pārliecināšana, ka arī viņiem Dievs jāgodina, ievērojot visus ebreju reliģiskos priekšrakstus. Kā arguments šādai Rakstu interpretācijai tiek izmantots fakts, ka miesīgi Jēzus bija ebrejs, ka Viņš ievēroja Bauslību, svētīja Sabatu, apmeklēja Templi un sinagogas, svinēja ebreju svētkus. Tāpēc arī ļaudīm, kas sevi sauc par Viņa mācekļiem, esot jārīkojas tāpat, pat ja tie nav etniskie ebreji.

Kā jau minēts, mēģinājumi pagānu kristiešus pievērst jūdaismam nav nekas jauns kristietības vēsturē. Pirmajās kristīgajās draudzēs Jūdejā, kā to lasām Apustuļu darbu grāmatā, bija galvenokārt ebreju tautības cilvēki, no kuriem lielākā daļa bija dedzīgi jūdaisma piekritēji. Ne velti Kristus sekotājus tolaik uzskatīja par vienu no jūdaisma novirzieniem - nācariešu sektu. Jūdu kristieši, tāpat kā visi pārējie jūdi, svētīja Sabatu, apmeklēja Templi, ievēroja dažādas jūdu paražas un likumus. Arī grieķu kultūras zemēs kristīgā vēsts vispirms sasniedza tieši diasporas ebrejus - jūdaistus.

Problēmas radās, kad Evaņģēlija vēsti sāka pieņemt arvien vairāk pagānu. Izveidojās etniski jauktas draudzes, kas pulcējās atsevišķi no sinagogas ļaudīm. Apkārt klejojošie jūdu kristiešu misionāri mācīja, ka arī pagānu kristiešiem jāizpilda visi Bauslības priekšraksti, tostarp apgraizīšanas rituāls. Apustulis Pāvils asi cīnījās ar šādiem uzskatiem, kā tas redzams daudzās viņa vēstulēs. Tāpēc Pirmajā Vispārējā Baznīcas koncilā tika nolemts, ka pagānu kristiešiem nav jāievēro nekādi jūdaisma priekšraksti un likumi, izņemot šos trīs - jāsargās no upurēšanas elkiem, asins baudīšanas un netiklības grēka (Apustuļu darbu gr. 15:28-29; 21:25).

Šķita, ka līdz ar to šis jautājums atrisināts uz visiem laikiem, tomēr mācība, kas pagānu kristiešus mudina darīt bauslības darbus, šodien atkal atdzimst. Var jau būt, ka bažas par šādas mācības izplatīšanos nevajadzētu pārspīlēt - arī daudzo kristīgo konfesiju starpā taču ir zināmas teoloģiskas atšķirības. Lai katrs pagodina Dievu saskaņā ar pārliecību, kāda tam ir. Tomēr ne viss ir tik vienkārši. Mūsdienu mesiānisms būtībā apšauba apustuļu autoritāti un viņu reiz nolemto šajā jautājumā, mudinot pagānu kristiešus ievērot jūdaisma reliģiskās tradīcijas. Viss, pret ko tik noteikti iebilda Pāvils, modernajā mesiānismā atkal atgriežas, burtiski interpretējot Jēzus teikto: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt” (Mateja ev. 5:17).

Taču, liekot lielāku akcentu uz bauslības darbiem, tradīcijām un svētkiem, tiek mazināta Jēzus Golgātas upura nozīme cilvēka glābšanā. Lūk, kur ir problēma! Šāda mācība var kādu pamudināt paļauties ne vien uz Dieva žēlastību un Jēzus grēkus izpērkošo upuri, bet uz Dievam it kā tīkamiem darbiem. Būtībā šī filozofija pauž: ja tu nesvētīsi jūdu Sabatu, ēdīsi “nešķīstu” pārtiku, nesvinēsi Torā noteiktos svētkus un nepildīsi daudz citu likumu un noteikumu, tavā dzīvē būs mazāk Dieva svētības nekā tiem, kas to visu ievēro. Tā ir Evaņģēlijam pilnīgi pretēja mācība, par kuru Pāvils teica: “Ja jūs Bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši” (Galatiešiem 5:4).

Protams, lielākā daļa mesiāņu teoloģijas ir ļoti tuva kristīgajai teoloģijai, jo to avots ir viens - Dieva Vārds. Tāpat kā kristieši, arī mesiāņi atzīst, ka ir viens Dievs, kas atklājies trīs Personās (tikai neliela daļa mesiāņu Trīsvienības doktrīnu nepieņem); atzīst Jēzu (Ješua) kā ebreju Mesiju (ha Mašiah - Svaidītais, grieķu val. - Kristus), tic, ka Jēzus ir iemiesots Dieva Vārds (Tora). Mesiāniskais jūdaisms atzīst visu Bībeli - gan Veco (Tanakh, Mikra), gan Jauno (Brit Hadasha) Derību - par iedvesmotu Dieva Vārdu, tic Jēzus otrajai atnākšanai, mirušo augšāmcelšanai laiku beigās un tūkstošgadu Dieva Valstībai. Tomēr mesiāņu mācībai ir arī dažas būtiskas atšķirības no kristīgās teoloģijas.

Viens no mesiāniskās teoloģijas stūrakmeņiem ir tā sauktās Aizvietošanas teorijas pilnīgs noliegums. Par Aizvietošanas teoriju mesiāņi sauc daudzu kristiešu uzskatu, ka Jaunās Derības laikmetā Israēla kā Dieva tautas vietu pilnībā ieņēmusi kristīgā Baznīca (Draudze). Mesiāņu nepatika pret šādu mācību ir saprotama, jo viduslaikos un arī vēlāk tā bija pamatā antisemītismam kristīgajā Baznīcā. Taču rūpīgi iedziļinoties Jaunās Derības kontekstā, ir skaidri ieraugāms, ka Israēls tiek saukts par Dieva izredzētu tautu Dieva mūžīgo un nemainīgo apsolījumu dēļ, savukārt Kristus Draudze tāda ir savas ticības un Dieva žēlastības dēļ: “Jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, [..] jūs, kas citkārt nebijāt tauta, bet tagad Dieva tauta (1.Pētera 2:9-10). Tātad abi - ebreji un kristieši - ir Dieva izredzēta tauta.

Šodien Dieva tautas kontekstā runa gan ir tikai par tiem ebrejiem, kas atzīst Jēzu par savu Mesiju, tomēr tas nenozīmē, ka Dievs ebrejus kā tautu būtu pilnībā atstūmis. Saskaņā ar Bībeli, ebrejiem laiku beigās paredzēta svarīga loma Dieva plānā: “Vai viņi paklupuši, lai ietu bojā? Nebūt ne” (Romiešiem 11:11), jo “vienai Israēla daļai sirds tikusi nocietināta, līdz kamēr pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas un tā viss Israēls tiktu glābts” (Romiešiem 11:25.-26). Tomēr Dievam nav svarīga etniskā piederība, bet patiesa ticība: “Jo nevis tas ir jūds, kas ārīgi ir tāds, [..] bet tas ir jūds, kam ir iekšēja, sirds apgraizīšana, garā un nevis burtā” (Romiešiem 2:28-29). Visi Kristum ticošie Jaunās Derības izpratnē ir viena Dieva tauta: “Es saukšu par Savu tautu to, kas nav Mana tauta [..] un tai vietā, kur bija sacīts: jūs neesat Mana tauta! - viņus sauks par dzīvā Dieva dēliem” (Romiešiem 9:25-26).

Svarīga loma mesiāniskajā jūdaismā ir arī jūdu Sabatam un ‘nešķīstas’ pārtikas noliegumam. Šāda prakse nav nekas jauns arī kristietībā, jo dažas kristīgās konfesijas (piemēram, Septītās dienas adventisti), tāpat atsevišķi kristieši ievēro šos principus. Taču jau kopš pirmā gadsimta kristiešu draudzēs gan Jūdejā, gan ārpus tās, tika svētīta arī Kristus augšāmcelšanās diena (mums pierastā svētdiena). Nejūdu draudzēs šī diena ar laiku aizstāja jūdu Sabatu. Šodien mūsu galvenais jautājums ir: kas Dieva likumdošanā svarīgāk - burts vai likuma garīgā būtība? Jēzus teica, ka Sabats ir radīts cilvēka dēļ, nevis cilvēks Sabata dēļ. Tad varbūt neebreju ticīgajam būtiskāks tomēr ir princips - sešas dienas strādā, bet septītajā atpūties un velti to Tam Kungam, nevis stingri noteikta kalendāra diena? Apustulis Pāvils pat teic: “Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā” (Romiešiem 14:5).

Savukārt par ‘nešķīstu’ pārtiku Pāvils saka: “Nekas nav nešķīsts pats par sevi” (Romiešiem 14:14) un “katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko saņem ar pateicību” (1.Timotejam 4:4). Atcerēsimies arī Pirmā Baznīcas koncila lēmumu par noteikumiem pagānu kristiešiem. Mesiāņi iebildīs, ka tikai cenšas dzīvot Dievam patīkamu dzīvi, saskaņā ar to atziņu, kādu Dievs viņiem devis, gluži tāpat kā kristieši cenšas dzīvot Dievam patīkamu dzīvi, saskaņā ar savu atziņu. Taču runa jau nav par Sabatu vai ‘nešķīstu’ pārtiku, bet pavisam ko citu. Kamēr cilvēks savas pārliecības dēļ ievēro tos vai citus likumus un tas tiek darīts Dievam par godu, tajā nav nekā nepareiza. Taču, tiklīdz cilvēks sāk savu viedokli kā obligātu uzspiest citiem un uzskatīt, ka zināmu priekšrakstu izpildīšana padara viņu tīkamāku Dievam vai labāku par tiem, kas šos priekšrakstus neievēro, šāds cilvēks ir pazaudējis Evaņģēlija skaidro pamatu - no ticības taisnais dzīvos.

Mesiāņi neatzīst arī kristīgās Baznīcas svētkus, jo uzskata, ka Dieva iecelti ir tikai tie svētki, kas pieminēti Torā. Tie ir - Pesah (Lieldienas), Šavuot (Vasarsvētki), Roš Hašana (ebreju Jaunais Gads), Jom Kipur (grēku nožēlas un piedošanas diena), Sukot (Būdiņu (telts) svētki). Bez šiem mesiāņi atzīmē arī ebreju tradicionālos svētkus Hanuka (svētīšanās un atjaunošanās svētki) un Purim (ebreju izglābšanās no genocīda Persijas valdnieka Artakserksa laikā). Varētu domāt, ka vismaz pirmie divi svētki mesiāņiem un kristiešiem ir kopīgi. Tomēr nē - Pesahā mesiāņi nesvin Kristus uzcelšanos no mirušajiem, bet gan ebreju iziešanu no Ēģiptes, tāpat kā Šavuotā nesvin Svētā Gara nonākšanu un Draudzes piedzimšanu, bet Toras (Bauslības) saņemšanu no Dieva rokas Sīnaja kalnā.

Un atkal - ir dabiski, ka visus šos svētkus atzīmē ebreji, jo tie ir viņu nacionālie svētki, nacionālais mantojums. Bet kādēļ gan latviešiem, krieviem un citām ‘pagānu’ tautām svinēt svētkus, no kuriem daži saistīti vienīgi ar ebreju vēsturi un ir svarīgi tikai ebrejiem? Kāds sakars latvietim, piemēram, ar ebreju Jauno Gadu vai ķēniņienes Esteres varonību jūdu glābšanā no persiešu vajāšanām? Kāds sakars latvietim ar Būdiņu svētkiem, kuros ebreji atceras savu senču klejojumus tuksnesī pēc iziešanas no Ēģiptes? Var jau, protams, ikvieniem svētkiem piemeklēt kādu dziļi simbolisku nozīmi, tomēr vai tā nav tikai kārtējā pakaļdzīšanās svešām tradīcijām? Pasaulīgi cilvēki šādi māžojas svinēdami Valentīndienu un Helovīnu, bet daļai kristiešu ārkārtīgi svarīgas šķiet ebreju svinamdienas, kamēr eiropiešiem pierastie tradicionālie kristīgie svētki tiek atmesti un nonicināti.

‘Mesiāniskie latvieši’ ir atteikušies gan no Kristus dzimšanas dienas svinībām Ziemassvētkos, gan Kristus augšāmcelšanās atzīmēšanas Lieldienās, gan Svētā Gara svētkiem Vasarsvētkos. Tā vietā tiek svinēti ebreju svētki. Tomēr, vai patiešām citas tautas svētki mums būtu nozīmīgāki par cilvēces Glābēja ienākšanu pasaulē vai arī Kristus augšāmcelšanos un uzvaru pār elli un nāvi? Mesiāņi iebilst, ka Dievs Savā Vārdā neko neesot teicis par šādu svētku svinēšanu, un tas viss esot tikai Baznīcas izgudrojums. Es tam nevaru piekrist, jo visiem šiem svētkiem ir vistiešākais sakars ar Kristu (Mašiah) un Dieva cilvēces glābšanas plānu. Nav man saprotams, kāpēc latviešiem būtu jāsvin ebreju svētki, bet jāatsakās no visai cilvēcei globāli svarīgu notikumu atzīmēšanas.

Tikpat dīvaina šķiet dažu latviskas izcelsmes mesiāņu tieksme reliģiskos jēdzienus, vietvārdus un personvārdus izrunāt tikai un vienīgi ivritā. Reizēm šādam mesiānim sarunājoties ar kristieti par teoloģiskiem jautājumiem, viņi pat viens otru īsti nesaprot. Ja tādi jēdzieni kā “Aleluja”, “Ozianna” un “Šalom” kristiešiem ir labi pazīstami un daudzi tos lieto, tad par pārējo mesiāņu leksiku to nevarētu teikt. Nopietns mesiānis lasot vai sludinot Dieva Vārdu visus tajā minētos vietvārdus un personvārdus noteikti izrunās tikai ebreju mēlē. Viena no kristietības priekšrocībām ir tā, ka pasaules tautas Evaņģēliju var dzirdēt savā dzimtajā valodā. Kristus mācība neaizliedz dažādas nacionālās identitātes izpausmes Baznīcā. Turpretī mesiāņi aicina visu tautu ticīgos sekot ebreju identitātei un tradīcijām.

Īpaši negatīvi mesiāņi izturas pret Jēzus vārda lietošanu saskaņā ar katras tautas valodas īpatnībām. Labi to ilustrē kāds komentārs no interneta resursiem: “Ar Jēzu Kristu mesiāniskais jūdaisms nav saistīts, jo ebrejiem Mesija ir Ješua un nekad nav bijis un nebūs grieķis Jēzus”. Tā vien šķiet, ka šis cilvēks nerunā tikai par Jēzus vārda dažādu tulkojumu, bet pat nodala divas atšķirīgas personas - jūdu Ješua un grieķu Jēzu Kristu. Taču tas ir pilnīgs absurds, jo Jaunā Derība sarakstīta grieķu nevis ebreju valodā un visi personvārdi un vietvārdi tajā doti to grieķiskajā izrunā. Kāpēc man pēkšņi būtu jāatsakās no gadsimtiem ilgi lietotiem apzīmējumiem dzimtajā latviešu valodā, lai tos nomainītu ar vairumam latviešu nepazīstamajiem ebreju nosaukumiem? Padziļināti studējot Dieva Vārdu ir noderīgi zināt, kā tas vai cits vārds varēja skanēt oriģinālā, tomēr reizēm mesiāņu fanātiskā ņemšanās ap katru burtu un rakstu zīmi, mēģinot ikvienam vārdam atrast apslēptu garīgu nozīmi, šķiet krietni pārspīlēta.

Ko ar kristiešu veselīgo spriestspēju var izdarīt ’sveša Evaņģēlija’ pieņemšana, pierāda fakts, ka daži latviešu mesiāniskie censoņi pacentušies pat pārrakstīt Jauno Derību, latviskos vārdus un apzīmējumus tajā aizstājot ar ebreju jēdzieniem. Tomēr visabsurdākais, ko gadījies dzirdēt šajā sakarā, ir apgalvojums, ko pazīstamam kristiešu mācītājam izteicis kāds pārlieku dedzīgs mesiānis. Proti - lūdzot To Kungu, obligāti jālieto vārds Ješua nevis Jēzus, jo Kungs varot arī nesaprast uzrunu svešā mēlē un neatbildēt uz lūgšanu! Kad mācītājs stāstīja to draudzei, cilvēkiem atlika vien nopūsties par tik acīmredzamu absurdu. Vai šis cilvēks patiešām domā, ka Dievam ir svarīgi, kādā mēlē Viņu pielūdz? Ka Dievs nesaprot mūsu lūgšanu, ja To neuzrunā ivritā? Šāda domāšana nostāda mesiāņus līdzās Jehovas lieciniekiem, kas arī uzskata, ka Dievs ir dziļi aizvainots, ja Viņu negodā par Jehovu.

Mesiāniskā jūdaisma un kristietības viedokļi atšķiras arī vairākos citos jautājumos, piemēram, par pēcnāves dzīvi un miroņu augšāmcelšanos. Tāpēc ir skaidrs, ka mesiāniskais jūdaisms un kristietība, lai arī tuvas mācības, tomēr nav gluži viens un tas pats. Mesiānisms ir domāts ebrejiem, kristietība - pagānu tautu Kristus sekotājiem. Taču, vai tādā gadījumā kristiešiem, kas tik ļoti cenšas ievērot visas jūdu tradīcijas un likumus, nevajadzētu beigt mānīt sevi un apkārtējos un atzīt, ka patiesībā viņi ir mesiāņi nevis kristieši? Tas būtu tikai godīgi. Ir tikai pareizi, ka visus šos likumus ievēro ebreji, kas atzinuši Jēzu kā savu Mesiju, taču, kad latvieši, krievi un citi ‘pagāni’ pēkšņi aizmirst savu identitāti un cenšas būt ‘īsti ebreji’ - tas var izraisīt vien nožēlu. Turklāt neko tādu Dievs no viņiem nekad nav prasījis, ja ticam apustuļa Pāvila uzskatiem un mācībai.

Mesiāniskais jūdaisms, kā to norāda pats nosaukums, ir JŪDAISMS un nav KRISTIETĪBA. Mesiāņu mācība un priekšraksti domāti ebrejiem un saskaņā ar Jeruzālemes Vispārējā Baznīcas koncila lēmumu nav saistoši pagānu tautu Kristus sekotājiem. Visi kristiešu centieni ievērot jūdu tradīcijas un likumus ir tikai kārtējā reliģiskā dīvainība. Pat ja viņi to dara no tīras sirds, uzskatīdami, ka tā labāk kalpo Dievam, tomēr mesiāņu mācība rada nesaprašanos un pretrunas kristiešu vidū, aizvilina cilvēkus no draudzēm, veicina sektantisma tendences. Pēc statistikas 40 - 60% mesiānisko draudžu locekļu nav ebreji, bet bijušajās PSRS republikās šis skaitlis ir vēl lielāks. Tādejādi mācība, kam vajadzēja uzrunāt un pievērst Mesijai ebreju sirdis, nu kļuvusi par kārtējo sātana viltību, kas līdzās Kristus žēlastībai cenšas nolikt mānekli - ’svētus’ bauslības darbus.

Un tomēr - Jaunās Derības izpratnē Mesijai ticošie jūdi un Kristum ticošie pagāni ir viena Dieva tauta. Un Dievs vēlas, lai visi Viņa bērni dzīvotu mīlestībā, vienotībā un saticībā. Kas jādara, lai pārvarētu pastāvošās pretrunas mesiāņu un kristiešu starpā? Mesiāniskajiem ebrejiem ir jāizbeidz judaizēt kristiešus, pievēršot tos ebreju tradīcijām, un jāsaprot, ka Dievs no ‘pagāniem’ neko tādu neprasa. Savukārt kristiešiem jāizskauž jebkādas antisemītisma paliekas savā domāšanā un jāizprot jūdu tautas neaizstājamā nozīme Dieva plānā. Bet jau judaizētajiem ‘kristiešiem’ jāizbeidz izlikties par tiem, kas viņi nav un nekad nebūs, un jāatgriežas pie skaidrās Evaņģēlija vēsts - tikai ticībā un Dieva žēlastībā cilvēks tiek glābts! Kas pāri par to, tas ir no ļaunā.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2016/03/21/vai-mesianiskais-judaisms-ir-kristietiba/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.