15
Pēc Februāra revolūcijas politiskā dzīve aktivizējās visās Krievijas tā sauktajās nacionālajās nomalēs. 1917.gada jūnijā kazahu inteliģences pārstāvji Orenburgā sasauca 1.Viskirgīzu kongresu. Kongresa darba kārtībā bija arī jautājums par kirgīzu (tolaik ar šo vārdu apzīmēja arī kazahus) apdzīvoto apgabalu autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā. Kongresā tika ievēlēti Krievijas Satversmes sapulces deputāti no kazahu apdzīvotajiem apgabaliem, kā arī Krievijas musulmaņu kongresa delegāti. Absolūtais kongresa dalībnieku vairākums nepieņēma boļševiku rīcības programmu un apvienojās politiskajā partijā “Alaš”, kuras mērķis bija “kazahu tautas atbrīvošana no koloniālā jūga”. Par partijas vadītājiem kļuva Krievijas 1.Valsts Domes deputāts Alihans Bukeihanovs un avīzes “Kazah” redaktors Ahmets Baitursinovs.
Arī 2.Viskirgīzu kongress notika Orenburgā no 1917.gada 5. līdz 13.decembrim. Tā darbā piedalījās delegāti no Bukejevas guberņas, Urālu, Turgajas, Akmolinas, Semipalatinskas, Semirečes, Sirdarjas apriņķiem, tāpat no kirgīzu apdzīvotajiem apriņķiem Ferganas, Samarkandas, Aizkaspijas rajonos un Altaja guberņas kirgīzu pagastiem. Kongresa organizatoru vidū bija ievērojami kazahu inteliģences pārstāvji, dzejnieki, rakstnieki. Kongress vienbalsīgi nolēma dibināt kirgīzu tautu apdzīvoto apgabalu autonomiju ar nosaukumu Alaša un apstiprināja tās valdību - pagaidu Tautas padomi Alašordu 25 cilvēku sastāvā. Par valdības priekšsēdētāju kļuva Alihans Bukeihanovs, par autonomijas galvaspilsētu tika pasludināta Semipalatinska, ko vēlāk pārdēvēja par Alaškalu. Desmit vietas jaunajā valdībā bija rezervētas krieviem un citu mazākumtautību pārstāvjiem.
Alašordas līderi - Ahmets Baitursinovs, Alihans Bukeihanovs un Miržakils Dulatovs.
Kongresa delegāti vienprātīgi uzskatīja, ka padomju vara kirgīziem nav pieņemama un nolēma nepieļaut tās nostiprināšanos savā teritorijā, bet citādi neiejaukties “krievu savstarpējās cīņās”. Sarkanās Armijas iespējamā iebrukuma atvairīšanai tika nolemts izveidot savu nacionālo armiju. Lai pierādītu savas politikas neitralitāti, Alašordas vadītāji mēģināja nodibināt attiecības kā ar boļševiku līderiem Vladimiru Ļeņinu un Josifu Staļinu, tā ar baltgvardu pārstāvjiem - atamanu Aleksandru Dutovu, Satversmes sapulces komiteju (Komuču) Samārā un Sibīrijas Pagaidu valdību Omskā. Tomēr suverēna kazahu republika nebija vajadzīga nevienam - tās pilnvaras neatzina ne boļševiki, ne Sibīrijas pagaidu valdība, ne tās ieceltais Krievijas Augstākais vadītājs, admirālis Aleksandrs Kolčaks.
Alašas autonomijas karogs un teritorijas karte.
Saasinoties pilsoņu karam, 1918.gada 11.septembrī Džambeitā Urālos tika izveidota Alašordas rietumu nodaļa ar Žahanšu Dosmuhamedovu priekšgalā, bet austrumu nodaļa pārcēlās no Semipalatinskas uz Žanasemeju. 1919.gada pavasarī, izmantojot brīdi, kad Sarkanā Armija bija aizņemta smagās cīņās ar Kolčaka spēkiem Urālos, Alašorda organizēja plašu kazahu sacelšanos Turgajas stepēs. Tāpēc 1920.gada 5.martā, kad boļševiki atkal pārņēma varu, Kirgīzu apgabala Kara revolucionārā komiteja (Kirrevkoms) likvidēja Alašordas valdību un Alašas autonomiju. Alašas politiskajai vadībai tika apsolīta amnestija, tomēr vēlāk visi valdības locekļi tika represēti un nošauti.
Represētais Alašordas vadītājs Alihans Bukeihanovs.
Kreisajā pusē - 1935.gadā Maskavā; vidū - aresta orderis; labajā pusē - 1937.gadā Butirku cietumā.
1920.gada 26.augustā Krievijas PFSR valdība pieņēma dekrētu par Kirgīzijas Padomju Autonomās Sociālistiskās Republikas nodibināšanu KPFSR sastāvā ar galvaspilsētu Orenburgu. Pēc nacionāli teritoriālās reformas 1925.gadā Kirgīzijas APSR tika pārdēvēta par Kazahijas APSR, bet galvaspilsēta no Urāliem pārcelta uz Perovsku (bijušo Akmečetu), kurai tika dots jauns nosaukums - Kzilorda. Orenburgas rajons tika iekļauts Krievijas PFSR sastāvā. 1927.gadā galvaspilsēta atkal tika pārcelta, šoreiz uz Almaatu, bet 1936.gadā Kazahijas APSR ieguva republikas tiesības un kļuva par Kazahijas PSR. 1956.gadā neskarto zemju apgūšanas kampaņas laikā daļa republikas teritorijas tika atdota Krievijai un pievienota Omskas rajonam un Altaja novadam, daļa nonāca Uzbekijas PSR pārvaldībā.
Kazahijas Padomju Sociālistiskās Republikas karogs un ģerbonis 1936. - 1991.
Padomju varas pirmajā gadu desmitā Kazahijas teritorijā ne reizi vien uzliesmoja lielākas vai mazākas pretpadomju sacelšanās. 20.gadu sākumā zemnieku un Sarkanajā Armijā iesaukto kazahu dumpji notika Ustkamenogorskas apriņķī, Pieirtišā, Kustanajas un Petropavlovskas apriņķos, Uraļskas apgabalā, Išimas apriņķī. 1921.gadā plaša sacelšanās notika Rietumkazahijā. 1929.gadā sacelšanās Ismatulajeva Žalelmaksuma un Barlikbaja Nurimova vadībā sākās Tahtakupiras rajonā, bet Taliba Musabajeva vadībā Hodžikentā. Tajā pašā gadā pretpadomju dumpis notika Batpakarā, to vadīja Naurzumas milicijas priekšnieks A.Bekežanovs, bijušais Turgajas Revolucionārās komitejas priekšsēdētājs A.Smagulovs un citi. 1930.gada februārī sacelšanās notika Sozakas pilsētā, Irgizas rajonā, Sarisujas rajonā, Šajanskas rajonā un Karmakas ciematā. 1931.gada pavasarī kazahi, glābjoties no piespiedu kolektivizācijas, masveidā izceļoja uz Turkmēniju, Karakalpakiju un Kaukāzu. Mēģinājumi aizkavēt šo procesu beidzās ar bruņotu sacelšanos Tabinas un Mangišlakas rajonos. Kopumā 1931. - 1932.gadā no Kazahijas aizbēga 1 030 000 cilvēku, jeb puse iedzīvotāju.
Kazahu pretošanās kustības dalībnieki 1931.gadā.
Trīsdesmito gadu sākumā, Staļina represīvās kolektivizācijas politikas ietvaros, kuru Kazahijā īstenot bija uzticēts kompartijas 1.sekretāram Filipam Gološčokinam, klejotājus kazahus piespiedu kārtā sāka nometināt lauku ciematos, kā dēļ viņi vairs nespēja uzturēt lielos lopu ganāmpulkus. Tas izraisīja lopu masveida bojāeju un badu, kurā bojā aizgāja pusotrs miljons kazahu - 31% republikas iedzīvotāju. Simtiem tūkstošu kazahu aizbēga uz Ķīnu, Mongoliju, Afganistānu, Irānu un Turciju. Lielā kazahu pieplūduma dēļ 1954.gadā Ķīnā pat tika izveidots Ili - Kazahu autonomais apvidus ar centru Kuldžā. Lielais bads Kazahijā tautas valodā ieguvis apzīmējumu “Ašaršilik”.
Pēc Staļina pavēles izraisītais lielais bads Kazahijā.
Attēlos augšā - padomju arhīvos atrasta kazahu meitenītes fotogrāfija ar paskaidrojumu:
“Sienā lupatu kaudzē atrasta dzīva meitenīte, kas nolaupīta, lai to apēstu”; apakšā - bada upuri.
Padomju varas gados tika īstenota plaša kazahu rusifikācijas politika. Kazahu valodā darbojās sākumskolas un neliela daļa septiņgadīgo pamatskolu, taču vidusskolās mācības notika tikai krievu valodā. Tikai krievu valoda tika lietota Kazahijas PSR augstākajās mācību iestādēs. Politisku motīvu dēļa arābu alfabētu nomainīja vispirms ar latīņu 1929.gadā, bet 1940.gadā ar krievu alfabētu. Līdz ar to visi līdz 1929.gadam izdotie kazahu rakstnieku darbi vairs nebija pieejami plašākai sabiedrībai. Rusifikācijas politika nodarīja milzīgu postu kazahu nacionālajai kultūrai, tika zaudēta tautas nacionālā identitāte. Daudzi kazahi vairs nespēja sazināties dzimtajā valodā. No 1954. līdz 1986.gadam tika slēgtas 546 skolas ar kazahu mācību valodu, bet vienīgā augstskola, kur kazahu valoda vēl tika pieļauta, bija Sieviešu Pedagoģiskais institūts, kas sagatavoja skolotājas lauku sākumskolām.
Kazahu rakstības maiņa no arābu alfabēta (līdz 1929.g.)
uz latīņu (1929. - 1940.) un vēlāk krievu alfabētu (no 1940.g.).
Trīsdesmitajos un 40.gados pēc Staļina pavēles uz Kazahiju pārvietoja daudzu PSRS dzīvojošo tautu pārstāvjus - poļus no Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas, korejiešus no Tālajiem Austrumiem un Sahalīnas, Pievolgas vāciešus, grieķus no Krasnodaras apgabala, karačajeviešus, balkārus, čečenus un ingušus no Ziemeļkaukāza, Krimas tatārus. Kazahijas PSR tika izvietotas lielas GULAG sistēmas koncentrācijas nometnes “Alžir”, “Karlag” un “Steplag”, kurās ieslodzīja politiski notiesātos no daudziem PSRS reģioniem. Industrializācijas un vēlāk neskarto zemju apgūšanas kampaņas laikā Kazahijā ieradās vēl vairāki miljoni ieceļotāju no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas. Lielā migrantu un pārvietoto personu skaita dēļ kazahu īpatsvars samazinājās līdz 30% no republikas iedzīvotāju kopskaita, kas bija zemākais skaitlis visu PSRS republiku starpā.
Trīs lielās GULAG soda nometņu sistēmas Kazahijas teritorijā.
“Alžir” bija speciālā nometne “tautas ienaidnieku” sievām.
Padomju vara pārvērta Kazahijas PSR milzīgā militārā bāzē. Semipalatinskā tika ierīkots PSRS pirmais kodolieroču izmēģināšanas poligons. Tikai darbības pirmajā periodā no 1949. līdz 1963.gadam tur izmēģināto kodolbumbu kopējā jauda 2500 reizes pārsniedza uz Hirosimu nomestās atombumbas jaudu. Pavisam Semipalatinskas poligonā līdz 1989.gadam tika veikti 456 virszemes un pazemes kodolsprādzieni. Reģionam tika nodarīts milzīgs ekoloģiskais kaitējums, bet poligonam tuvu esošo rajonu iedzīvotāji saņēma nepieļaujami lielu radiācijas devu, kas vēlāk izraisīja dažādas slimības un ģenētiskas novirzes. Savukārt rūpnieciskām vajadzībām kodolsprādzienu sērija 1969. - 1970.gadā tika veikta Mangišlakas apgabalā. Lai gan šajā gadījumā radiācijas līmenis virszemē nebija paaugstināts, zemes garozā izveidojās vairāki milzīgi grunts iegruvumi.
Kodolieroču izmēģinājumi Semipalatinskā un to radītās smagās sekas.
Liels PSRS militārais objekts Kazahijas teritorijā bija poligons Baikonurā, kas tika radīts kā ballistisko raķešu izmēģinājumu vieta un tikai vēlāk kļuva par kosmodromu. Tomēr arī kosmosa ēras laikā starpkontinentālo raķešu izmēģinājumi Baikonurā netika pārtraukti. PSRS Aizsardzības ministrijai Kazahijā bija daudz poligonu un slepenu militāru bāžu, tostarp lāzerieroču un pretgaisa aizsardzības sistēmu izstrādei, stratēģiskās aviācijas aerodromi un kodolraķešu šahtas, kā arī superjaudīga radiolokācijas stacija “Darjal” Balhašā. Slepenajā pilsētiņā Stepnogorskā tika ražoti bakterioloģiskie un kodolieroči. Bakterioloģisko ieroču slepeni izmēģinājumi notika arī uz vienas no Arāla jūras salām.
Kreisajā pusē - raķešu kompleksa “Burja” (”Vētra”) izmēģinājumi 50.gados;
labajā pusē - radiolokācijas stacija “Darjal” Balhašā.
Viens no lielākajiem komunistu noziegumiem pret Kazahijas dabas ekoloģisko sistēmu ir Arāla jūras iznīcināšana. Starpkontinentālo ballistisko raķešu darbības nodrošināšanai bija nepieciešama augsti enerģētiski komponenti kodoldegvielas ražošanai. Tos izgatavoja uz kokvilnas bāzes. Lai nodrošinātu šo vajadzību, Kazahijas dienvidu reģionos un Uzbekijā tika nesamērīgi forsēta kokvilnas audzēšana. Prasība pēc rekordlielām ražām noveda pie tā, ka lauku apūdeņošanai tika paņemts gandrīz viss Sirdarjas un Amudarjas upju ūdens. Taču tieši šīs divas upes bija galvenās, kas nodrošināja Arāla jūru ar ūdeni. Tikai vienas paaudzes laikā Arāla jūra ir gandrīz pilnībā izžuvusi un pārvērtusies nedzīvā tuksnesī. 2015.gadā no tās bija palikušas vien dažas salīdzinoši nelielas ūdenskrātuves.
Arāla jūra no kosmosa 1957.gadā (kreisajā pusē) un 2015.gadā (labajā pusē).
1979.gada 31.maijā PSKP CK Politbirojs pieņēma lēmumu par Vācu autonomā apgabala izveidošanu Kazahijas PSR teritorijā ar galvaspilsētu Ereimentavu. Autonomijā iekļāva Ceļinogradas, Pavlodaras, Karagandas un Kokčetavas apgabalu rajonus, kuros vāciešu skaits sasniedza 30% no iedzīvotāju kopskaita. 1979.gada 16.jūnijā Ceļinogradā uz protesta demonstrācijām pulcējās vairāki tūkstoši kazahu studentu un inteliģences pārstāvju. Demonstrantu kolonas apvienojās Ļeņina laukumā pie kompartijas apgabala komitejas ēkas, kur notika mītiņš. Rokās protestētājiem bija lozungi: “Mūsu zeme ir viena un nedalāma!” un “Nē Vācu autonomajam rajonam Ereimentavā!” Mītiņa dalībnieki apgabala vadībai izteica protestu par autonomijas piešķiršanu vāciešiem un paziņoja - ja līdz 19.jūnijam lēmums par vācu autonomiju netiks atcelts, 22.jūnija naktī studenti sarīkos lāpu gājienu.
Protesta mītiņš pie Ceļinogradas apgabala kompartijas komitejas ēkas.
Par nemiernieku štābu kļuva studentu kopmītnes. 19.jūnijā vienā no Ceļinogradas nomales laukumiem atkal pulcējās kazahu jaunieši ar jautājumu: “Kāds liktenis sagaida kazahus pašiem savā zemē?” Apgabala administrācija klusējot atbalstīja demonstrantus un nemēģināja aizkavēt skrejlapu izplatīšanu kopmītnēs. Šī slepenā atbalsta dēļ nemiernieki savās prasībās atļāvās būt stingri un noteikti, neielaižoties nekādos kompromisos. Galu galā Kremlis bija spiests piekāpties un paziņot, ka jautājums par vāciešu autonomiju Kazahijā ir noņemts no dienas kārtības. Tā bija PSRS vēsturē vēl nepieredzēta tautas uzvara pār nomenklatūras voluntārajiem lēmumiem.
Studenti un kazahu inteliģence protestē pret kazahu zemes sadalīšanu autonomijās.
PSKP XXVII kongresa laikā 1986.gadā Kazahijas kompartijas 1.sekretārs Dinmuhameds Kunajevs iesniedza atlūgumu. PSKP CK ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs par jauno Kazahijas komunistu līderi iecēla Uļjanovskas apgabala partijas komitejas 1.sekretāru Genādiju Kolbinu, kurš nekad agrāk nebija strādājis Kazahijā. Ar to tika pārkāpts nerakstītais likums, ka par savienoto republiku kompartiju 1.sekretāriem tiek iecelti titulnācijas pārstāvji. 1986.gada 16.decembrī Almaatā sākās kazahu jauniešu protesti pret krievu “varjaga” nozīmēšanu republikas vadītāja amatā. Kazahu vēstures literatūrā šie notikumi iegājuši ar nosaukumu “Želtoksan koterilisi” jeb Decembra sacelšanās.
Decembra sacelšanās piemiņai veltītais monuments Almaatā.
16.decembra rītā ar lozungiem, kas pieprasīja par kompartijas 1.sekretāru iecelt kazahu vai vietējo krievu, kam Kazahija ir dzimtā zeme, Brežņeva laukumā pie Kazahijas PSR kompartijas CK ēkas sāka pulcēties studenti. Maskava uzdeva Iekšlietu ministrijai demonstrāciju izklīdināt. Operācijas “Meteļ” (”Putenis”) ietvaros pilsētā tika atslēgti telefona sakari, nemiernieku izklīdināšanai sapulcināti speciālo uzdevumu vienības kaujinieki, robežsargu skolas kursanti un vietējie miliči. Situācijai saasinoties, sākās sadursmes starp demonstrantiem un karavīriem. Varas pārstāvji izmantoja gumijas nūjas un karavīru siksnas ar dzelzs sprādzēm, nemiernieki aizstāvējās ar akmeņiem un dzelzs armatūru.
Protestējošie studenti Brežņeva laukumā Almaatā.
17.decembra agrā rītā Kazahijā tika ievestas papildus armijas un iekšlietu karaspēka daļas. Visā republikā izsludināja ārkārtas stāvokli, izņemot Almaatu. Ap galvaspilsētu tika sakoncentrēts 50 000 vīru liels militārais kontingents no Vidusāzijas, Maskavas, Ļeņingradas un citiem PSRS kara apgabaliem, kara flotes sauszemes vienības un Iekšlietu ministrijas karaspēka daļas. Kaspijas jūras kara flote bloķēja pieeju visai Kazahijas piekrastei.
Armijas un milicijas vienības Almaatas nemieru apspiešanā.
Vēsts par demonstrāciju Brežņeva laukumā strauji izplatījās visā pilsētā. 17.decembra rītā laukumā jau pulcējās ļaužu tūkstoši. Demonstranti nesa plakātus: “Pieprasām pašnoteikšanos!”, “Katrai tautai savu līderi!”, “1937.gads neatkārtosies!”, “Izbeigt lielvalstisko neprātu!” Vairāki republikas vadītāji devās ārā pie tautas un mēģināja demonstrantus pierunāt atgriezties darba un mācību vietās, taču velti. Arī šis mītiņš beidzās ar sadursmēm starp armiju un nemierniekiem. Demonstranti tika nežēlīgi piekauti, taču cietušie bija arī karavīru un miliču rindās.
Tautas protesti pret Maskavas diktātu Brežņeva laukumā Almaatā.
Jauniešu nemieri pārņēma arī citas Kazahijas pilsētas un reģionus. 19. un 20.decembrī studentu nemieri notika Karagandā. 19.decembra vakarā studenti sapulcējās Gagarina laukumā, bet pēc tam devās gājienā pa Padomju prospektu. Milicija demonstrāciju izklīdināja, 83 cilvēki tika aizturēti. 20.decembrī studenti sāka pulcēties pie apgabala partijas komitejas ēkas. Pret viņiem tika nosūtīti Iekšlietu ministrijas skolas kursanti, sākās masveida aresti. No Karagandas augstskolām tika izslēgti 54 studenti, kas bija piedalījušies demonstrācijās, pieciem studentiem tiesa piesprieda cietumsodus.
Pēc Kazahijas PSR Valsts Drošības komitejas ziņām nemieros bojā aizgāja trīs cilvēki, 1137 tika ievainoti, 2200 arestēti. Tomēr mūsdienu Kazahstānas oficiālie avoti vēsta par 1700 ievainotajiem un 8500 arestētajam, 5324 prokuratūrā un 850 Drošības komitejā nopratinātajiem. 900 cilvēkiem tika piespriests administratīvais sods, 1400 cilvēki saņēma brīdinājumu, no darba tika atbrīvoti 319 cilvēki, 309 studentus izslēdza no augstskolām. Notiesāti tika 99 cilvēki, viņu vidū 18 gadus vecais Kairats Riskulbekovs, kas kļuva par pretošanās kustības simbolu, jo cietumā tika nogalināts. Komjaunatnes un partijas sodus saņēma 1400 cilvēki. Republikā tika sākta cīņa ar “kazahu nacionālismu”.
Kreisajā pusē - protesta dalībnieku tiesa; labajā pusē - cietumā nogalinātais Kairats Riskulbekovs.
1986.gada nemieri Kazahijā kļuva par pirmajiem masu mītiņiem PSRS, kuros atklāti parādījās pretpadomju lozungi. Tādejādi kazahu nacionālā kustība izrādījās pirmā, kas meta izaicinājumu valsts varai Padomju Savienībā. 1987.gada sākumā PSKP CK pieņēma lēmumu, kas apsūdzēja kazahus nacionālismā. Tomēr 1989.gada 14.novembrī Kazahijas PSR Augstākajā Padomē vērsās cilvēku grupa ar rakstnieku Muhtaru Šahanovu priekšgalā, kas aicināja PSKP CK atcelt formulējumu “kazahu nacionālisms”. Gorbačova īstenotās “perestroikas” un “glasnostj” gaisotnē kazahu inteliģences lūgums tika uzklausīts un formulējums par kazahu nacionālismu atcelts.
Nursultans Nazarbajevs nodod suverēnās Kazahstānas pirmā prezidenta zvērestu.
1989.gada 22.jūnijā par Kazahijas PSR kompartijas CK 1.sekretāru kļuva Nursultans Nazarbajevs. 1990.gada 24.aprīlī Kazahijas PSR Augstākā Padome ievēlēja viņu par Kazahstānas prezidentu. 1991.gada augustā Nazarbajevs paziņoja par izstāšanos no PSKP un pirmajās visas tautas vēlēšanās ar 98,7% vēlētāju balsu no jauna tika ievēlēts par prezidentu. 1991.gada 16.decembrī Kazahstāna kā pēdējā no PSRS republikām pasludināja neatkarību, bet 26.decembrī PSRS Augstākās Padomes augšpalāta kazahu rakstnieka Anuara Alimžanova vadībā pieņēma deklarāciju Nr.142-N par Padomju Savienības pastāvēšanas izbeigšanu un PSRS varas struktūru likvidēšanu.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
