- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Vai islāms patiesi ir “miera reliģija”?

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2016. gada 25. janvāris 18:00 sadaļā Latvijā un pasaulē

2016.gadā arī Latvijai, tāpat kā tas jau noticis daudzās Eiropas zemēs, būs jāuzņem pirmie patvēruma meklētāji no Āzijas un Āfrikas valstīm. Viens no būtiskākajiem riskiem, par kuru pamatoti uztraucas Latvijas iedzīvotāji, ir iespēja, ka līdzās kara bēgļiem, kam patiesi nepieciešama palīdzība un patvērums, Eiropā un līdz ar to arī Latvijā ienāks islāma ekstrēmisti, kuru mērķis ir pavisam cits. Pēc baisajiem terora aktiem Parīzē un vairāku plānoto teroraktu novēršanas citās zemēs, šīs bažas šķiet visnotaļ saprotamas.

Neraugoties uz islāma acīmredzamo radikalizēšanos un vairāku valstu drošības dienestu paziņojumiem, ka jau šobrīd Eiropā līdztekus bēgļiem ienākuši simtiem islāma kaujinieku, Vašingtonas, Briseles un pašmāju politiķi ar plašsaziņas līdzekļu atbalstu turpina savu zemju sabiedrībām stāstīt, ka islāms ir pavisam miermīlīga reliģija un starp islāmu un terorismu nekādā gadījumā nedrīkst likt vienlīdzības zīmi. Bet, vai tā patiešām ir? Varbūt politiķi tikai vēlamo uzdod par esošo un patiesība ir krietni vien nepatīkamāka?

Protams, ne jau visi musulmaņi ir teroristi. No 1,7 miljardiem musulmaņu, kas šobrīd dzīvo pasaulē, tikai salīdzinoši neliela daļa ir gatava savas ticības dēļ nogalināt. Krietni lielāks ir to musulmaņu skaits, kas paši terora aktus neorganizē un tajos nepiedalās, taču sirdī atbalsta islāma izplatīšanu agresīvām metodēm. Pēc ASV analītiskā centra “Pew Research Center” datiem teroristu pašnāvnieku rīcību vismaz daļēji par labu atzīst gandrīz 30% musulmaņu. Šī pati aptauja parāda - absolūts vairākums islāmticīgo uzskata, ka valstu likumdošanai jābūt saskaņotai ar šariata likumiem. Ņemot vērā šo statistiku, Eiropai būtu skaidri jāpasaka, ko tā uzskata par draudu savai drošībai - vai tikai klaju terorismu un cita veida vardarbīgu rīcību, vai vienlaicīgi arī tādu islāmistu ideoloģiju, kas savu ticību un tradīcijas cenšas uzspiest visai sabiedrībai, pat ja tas notiek ārēji nevardarbīgā formā.

Nereti nākas dzirdēt apgalvojumus, ka teroristi nemaz neesot “īsti musulmaņi” un fundamentālistu ideoloģija nav “patiess islāms”. Varbūt patiešām islāma vardarbīgajās izpausmēs nav vainojama Muhameda mācība, bet tās izkropļojumi? Varbūt islāms patiesi ir “miera reliģija”, kuras labo slavu maitā saujiņa bandītu? Arī kristietības vārdā taču savulaik pastrādāti noziegumi, kam ar Kristus mācību nav nekā kopīga. Kāpēc tā nevarētu būt noticis ar islāmu? Taču tad rodas likumsakarīgs jautājums - kādēļ islāma ekstrēmistu skaits ar katru gadu pasaulē kļūst tikai lielāks un lielāks? Vai tad visi šie cilvēki nekad nav lasījuši paši savas reliģijas svētos rakstus? Bet varbūt tomēr Korāna teksts nemaz nav tik nevainīgs, kā mums to cenšas iegalvot?

Vispirms ir jāsaprot, ka islāma mācība un prakse sakņojas ne vien Korānā, bet arī islāma tradīcijā Sunnā, Muhameda biogrāfijā Sīrā un Hadītos - Muhameda darbos. Tāpēc Korānā rakstītais nereti atšķiras no atsevišķu muslīmu piekoptās reliģiskās prakses, kuru vairāk nosaka tradīcija vai jaunāka perioda islāma raksti. Jāņem vērā arī tas, ka islāmā pastāv dažādi novirzieni - sunnīti, šiīti, sufisti un to daudzās variācijas, tāpat islāma sektas. Šo novirzienu mācība un prakse bieži vien ir pretrunā cita citai. Lielākā daļa musulmaņu sava novirziena mācību uzskata par vienīgo “patieso islāmu”, bet visus pārējos - par “nepareizajiem musulmaņiem”. Visā šajā mācību un tradīciju jūklī vardarbībai pret citādi domājošajiem (neticīgajiem) ir sava vieta un pamatojums, lai kā islāma aizstāvji censtos to noliegt.

Pat tikai pavirši pārlapojot Korānu, tajā bez grūtībām var atrast ajātas (pantus), kur vardarbība tiek ne vien attaisnota, bet pat pieprasīta. Tomēr Korāna tekstā šajā ziņā ir pretrunas. Patiesībā Korāns būtu jādala divās daļās - Mekas sūrās un Medīnas sūrās. Atklāsmes, ko Muhameds saņēma Mekā, ir vairāk filozofiskas un garīgas. Taču Muhamedam kļūstot par valdnieku un karavadoni Medīnā, arī viņa atklāsmēs parādās agresīvāks noskaņojums. Lai labticīgs muslīms tādēļ nenonāktu iekšējās pretrunās, Medīnas sūras tiek uzskatītas par prioritārām. Tātad - ja divas sūras ir pretrunā viena otrai, pareizāka vienmēr būs vēlākā - Medīnas sūra: Ja arī kādu pantu mēs atceļam vai liekam aizmirst, tā vietā mēs liekam labāku vai līdzīgu tam(2:106).

Tāpat kā Bībeles Vecajā Derībā, arī Korānā daudz kas atkarīgs no interpretācijas. Kamēr miermīlīgie muslīmi apgalvo, ka teroristu ideoloģija nekādā ziņā nav “patiess islāms”, pašiem teroristiem savu rīcību pamatot svētajos rakstos nav ne mazāko grūtību. Rūpīgāk iepazīstoties ar Korāna tekstu, daudzas sūras patiesi grūti interpretēt citādāk, nekā tās uzrakstītas. Turklāt liela daļa musulmaņu Korānu saprot burtiski un attiecīgi rīkojas. Bet attaisnojums vardarbīgai rīcībai pret “neticīgajiem” - faktiski visiem, kas nav musulmaņi - Korānā atrodams viennozīmīgi. Tā Korāna 2.sūras 193.pantā teikts: “Apkarojiet tos (neticīgos), līdz iznīkst neticība un elkdievība un pielūgts tiek vienīgi Allāhs.”

Pieņem islāmu vai mirsti! - tāda šodien nereti ir “neticīgo” izvēle islāma valstīs.

Draudi “neticīgajiem” sastopami daudzviet Korānā: Es (Allāhs) sēšu bailes neticīgo sirdīs. Cērtiet nost viņu galvas un cērtiet nost katru viņu pirkstu. Tas tādēļ, ka viņi pretojas Allāham un Viņa Pravietim” (Muhamedam) (8:12-13). “Apkaro neticīgos un atkritējus un esi bargs pret viņiem” (9:73). “Ak, ticīgie! Uzbrūciet neticīgajiem, ja tie gadās jūsu tuvumā, lai viņi pārliecinās par jūsu skarbo nopietnību” (9:123). Korānā izlasāms arī aicinājums pakļaut un izlaupīt iekarotās zemes, ņemot “neticīgos” par ķīlniekiem: Kad jūs satiekaties ar neticīgajiem kaujas laukā - cērtiet tiem galvas nost. Un, kad jūs tos esiet pieveikuši, sakaliet viņus ķēdēs un pēc tam [..] pieprasiet izpirkumu” (47:4).

Grāmatas jeb Rakstu ļaudis - jūdus un kristiešus - Korāns vērtē augstāk nekā “neticīgos”, tomēr vienlaikus islāma svētās grāmatas teksts ir pārpilns rakstu vietām, kas jūdus un kristiešus nosoda. Korānā nav gandrīz nevienas sūras, kurā jūdi un kristieši netiktu saukti par “meļiem un zaimotājiem”, apvainoti Dieva patiesās atklāsmes sagrozīšanā un citos grēkos. Vai ne tāpēc visā islāma pastāvēšanas vēsturē tieši jūdi un kristieši bijuši viens no galvenajiem islāmistu uzbrukumu mērķiem? Dīvaini tikai, ka šādus apvainojumus izsaka cilvēks (Muhameds), kas pats pamatīgi sagrozījis ebreju Toru un kristiešu Evaņģēlijus, pievienojot tiem krietnu devu personīgo uzskatu un radot jaunu reliģiju - islāmu, kuru tagad visai pasaulei mēģina uzdot par “pēdējo Dieva atklāsmi”.

Jēzus ir Allāha vergs! - muslīmu izpratne par Kristu un Viņa sekotājiem.

Arī šodien daudzās musulmaņu zemēs pret kristiešiem notiek atklāta vardarbība - islāma kaujinieku grupas slepkavo kristiešus un padzen tos no mītnes vietām, tiek dedzinātas kristiešu baznīcas, ticīgie ieslodzīti cietumos. Islāma Valsts kontrolētajā teritorijā Sīrijā gandrīz pilnīgi iznīcināta un padzīta aramiešu kristīgā kopiena, kas tur dzīvoja kopš kristietības pirmsākumiem. Tas pats notiek ar asīriešu kristiešiem Irākā. Par to gan nevajadzētu brīnīties, jo Korānā teikts: “Tie, kas karo pret Allāhu un viņa Pravieti [..] ir sodāmi ar nāvi, piesitami krustā, tiem jānocērt krustām rokas un kājas un jāpadzen no zemes” (5:33). “Cīnieties pret viņiem, līdz [..] visa reliģija tiek veltīta Allāham” (8:39).

Savukārt ebreju lielākas noziegums ir viņu vēlme atgriezties tēvzemē Izraēlā, kuru islāms reiz iekaroja, un kas pēc islāma likumiem tāpēc nekad vairs nedrīkst atgriezties “neticīgo” rokās. Tad nu “nogaliniet tos, lai kur tos atrastu, un dzeniet tos ārā no turienes, no kurienes tie jūs ir izdzinuši” (2:191). Jo dzīvot kopā ar atkritējiem īsts musulmanis neuzskata par iespējamu: “Ja atkritēji un sirdīs samaitātie [..] nerimsies, Mēs (Allāhs) palīdzēsim tev tikt ar viņiem galā, un tad viņi ilgi vairs kaimiņos jums nepaliks. Un būdami nolādēti, tie visur, kur tos atradīs, tiks saķerti un nogalināti” (33:60-61).

Nogalini žīdus! - uzraksts uz islāmista pieres saites.

Korāna 59.sūras 2-4.pants vēsta: “Tas bija Viņš (Allāhs), kas pirmajā sapulcēšanās reizē izdzina Rakstu ļaudis (jūdus) [..] no viņu mājām. Jūs neticējāt, ka tie aizies, un arī viņi paši cerēja, ka viņu nocietinājumi nosargās tos no Allāha. Bet Allāha roka tos sasniedza, no kurienes tie vismazāk to bija gaidījuši, un viņš sēja bailes viņu sirdīs. [..] Ja Allāhs nebūtu nolicis tiem doties trimdā, tie tiktu sodīti jau šajā dzīvē. Bet jaunā dzīvē tiem būs jāizcieš uguns sods par to, ka tie nostājās pret Allāhu un viņa Pravieti”. Tātad, ja jūdi vēsturisku apstākļu dēļ nebūtu bijuši spiesti doties trimdā un izklīst pa visu pasauli, islāma karotāju pienākums būtu viņus padzīt no viņu zemes un “sodīt jau šajā dzīvē”. Jo muslīmam ir tikai viens mērķis - Vispasaules Kalifāts, izcīnīts ar džihāda palīdzību.

Rietumu cilvēkam pārsteidzošs šķiet fakts, ka lielākā daļa islāmistu teroraktu notiek nevis “neticīgo” zemēs, bet pašās islāma valstīs. Kā tas iespējams, ka musulmaņi nogalina cits citu? Tas taču ir klajā pretrunā Korānam: “Ticīgais nedrīkst nogalināt ticīgo, ja nu vienīgi tas gadījies kļūdas dēļ” (4:92). Tomēr muslīmi šauj, dur un spridzina viens otru uz nebēdu. Tas tāpēc, ka daudzie islāma novirzieni neuzskata citu novirzienu pārstāvjus par “pareizi ticošiem”, bet “atkritējiem”: “Viņi gribētu, lai arī jūs atsakāties no ticības, kā viņi to ir darījuši, lai jūs kļūstat līdzīgi viņiem. Tāpēc neņemiet tos par sabiedrotajiem, kamēr tie neatgriežas uz Allāha ceļa. Bet, ja tie atsakās, saķeriet un nogaliniet tos, kur vien viņus atrodat (4:89) [..] jo pret viņiem Mēs (Allāhs) jums esam devuši visas tiesības” (4:91).

Lai ko teiktu musulmaņi un viņu draugi, Korāns nav pasaulē pati miermīlīgākā lasāmviela un islāms nevardarbīgākā reliģija, kā mums to mēģina iestāstīt. Pret citādi domājošajiem islāma mācība neparedz nekādu toleranci. Ir gan minēts, ka arī pie citām tautām nākuši pravieši, kas visi bijuši tikai Allāha kalpi. Tāpat teikts, ka islāmu nedrīkst uzspiest ar varu, bet tas jāpieņem brīvprātīgi (2:256). Taču, ja kāds nepieņem caur Pravieti Muhamedu doto Dieva atklāsmi, pret tādu drīkst lietot varu. Korāns par džihādu jeb islāma vardarbīgu izplatīšanu runā kā svētīgu un Allāham tīkamu darbu. Un, ja šīs svētās misijas dēļ gadās kādu nogalināt: “tie nebijāt jūs, kas viņus nogalināja, tas bija Allāhs” (8:17).

Kāds varbūt teiks, ka arī Bībelē var atrast pietiekami daudz vardarbīgu ainu, bet tādēļ jau visus kristiešus nevar saukt par varmākām. Tomēr ir nepareizi salīdzināt islāmu ar kristietību. Vecajā Derībā patiešām atrodami panti, kas runā par vardarbību, jo bauslības likums skan: “Aci pret aci un zobu pret zobu”. Taču Jaunajā Derībā jūs neatradīsiet pat vismazāko aicinājumu uz vardarbību, jo līdz ar Kristu pasaulē atnācis Dieva žēlastības un piedošanas laikmets. Visi agrīnie kristietības teksti satur radikālu vardarbības noliegumu. Jēzus saviem sekotājiem pavēlēja mīlēt citam citu, mīlēt pat svešiniekus un ienaidniekus, piedot un apžēlot. Pirmajos gadsimtos kristietība tika izplatīta tikai un vienīgi miermīlīgā ceļā. Vēlāk gan sāka izmantot arī vardarbīgas “evaņģelizācijas” metodes, taču tas vairāk bija politisku nevis reliģisku iemeslu dēļ. Tomēr neviens nevar teikt, ka šādas nelikumības izrietētu no Kristus mācības. Kristus un vardarbība ir absolūti nesavienojami jēdzieni.

Citādāk ir ar islāmu - vardarbība un neiecietība pret citādi domājošajiem iekodēta pašos šīs reliģijas pamatos. Korānā gan izskan arī aicinājumi piedot un apžēlot “neticīgos” un “atkritējus”, taču tikai tad… ja viņi bez ierunām pakļaujas islāmam. Tomēr tas vēl nenozīmē nolaupītā atdošanu un gūstekņu atbrīvošanu, bet tikai to, ka gūstekņi netiks nogalināti. Protams, neiecietība nav Korāna centrālā vēsts, tomēr tai ir pietiekami nozīmīga vieta islāma praksē. Un runa jau nav tikai par džihādu. Korānā ir daudz kā tāda, kas Rietumu cilvēkam šķitīs pilnīgi nepieņemams - jautājums par sievietes līdztiesību, cilvēktirdzniecība, seksuāla varmācība, daudzsievība, pedofīlija, militāra agresija, starpnacionāla un reliģiska naida kurināšana. Islāms ir pilnīgi cita kultūra un citāds domāšanas veids.

Taisnīguma izpratne islāmā būtībā ir atgriešanās pie bauslības likuma: “Atmaksa par ļaunumu ir līdzvērtīgs ļaunums” (42:40) un “Dzīvību pret dzīvību, aci pret aci, degunu pret degunu, ausi pret ausi, zobu pret zobu - līdzīgu pret līdzīgu” (5:45). Kristus nāca, lai atbrīvotu cilvēci no bauslības lāsta, Muhameds dažus gadsimtus vēlāk atgriezās pie bauslības. Bet varbūt šajā samaitātajā, grēcīgajā pasaulē žēlastība un piedošana patiesi ir lieks anahronisms? Tomēr, vai gan Dievs būtu radījis kaut ko labāku un progresīvāku, lai pēc laika atgrieztos pie vecā un atmestā? Kam tad bija vajadzīgs Kristus upuris? Šariata likumdošana ir solis atpakaļ cilvēces attīstībā. Taču muslīmi šo likumu  grib ieviest visā pasaulē, jo “tas, kurš nespriež tiesu saskaņā ar to, ko atklājis Allāhs, ir neticīgais” (5:44).

Runājot par vardarbību islāmā, jāņem vērā vēl kāds aspekts - paša Pravieša dzīve un piemērs. Kristieša etalons ir Jēzus Kristus, musulmaņa ideālais cilvēks ir Muhameds. Jo vairāk musulmanis līdzinās Pravietim, jo dievbijīgāks viņš ir. Lai saprastu vardarbības dziļākos cēloņus islāmā, jāiepazīst šīs reliģijas agrīnā vēsture un Muhameda rīcība, izplatot islāmu Arābijas pussalā. Pravieša dzīves periods Mekā bija diezgan miermīlīgs, taču, kļūstot par Jatribas (mūsdienu Medina) karavadoni, islāma izplatīšana kļuva daudz agresīvāka. Kā misionārs Muhameds pievērsa islāmam kādus 150 cilvēkus, taču iekarojot un pakļaujot apkārtējās arābu un citu tautu ciltis, to skaits sasniedza daudzus tūkstošus. Reizēm šī pakļaušana notika īpaši nežēlīgi. Tā, pakļaujot Banu Kuraizas cilts ebrejus, Muhameds pavēlēja nocirst galvas visiem vīriešiem, bet noslepkavoto sievas un māsas izvarot un padarīt par verdzenēm. Vēlāk šādu “miermīlīgu” islāma izplatīšanu turpināja Muhameda pēcteči.

Kāda 19.gadsimta musulmaņu teksta ilustrācija, kurā attēlota Banu Kuraizas cilts ebreju slepkavība.

Ja Muhameda rīcību vērtētu saskaņā ar mūsdienu likumdošanu, Pravietis visdrīzāk tiktu tiesāts par terorismu, kara noziegumiem, slepkavībām un marodierismu. Tomēr jāatceras, ka vēstures notikumus nedrīkst vērtēt no šodienas skatupunkta. Diemžēl to neapzinās paši islāma radikāļi. Viņi domā - ja reiz Allāha Pravietis rīkojās tā, tāpat atļauts rīkoties ikvienam muslīmam. To, ka islāmā valda tieši tāds domāšanas veids, pierāda gadsimtiem ilgie musulmaņu sirojumi un mēģinājumi pakļaut pārējo pasauli, šajā cīņā noslepkavojot vairāk nekā 270 miljonus “neticīgo”. Saknes mūsdienu islāma terorismam meklējamas islāma vēsturē. Svētais karš - džihāds ir katra muslīma pienākums.

Lai saprastu džihāda būtību, jāzina, ka islāma mācībā pastāv tā sauktais Miera Nams jeb dar al-islam (musulmaņu pasaule), kurā valda dievišķie likumi, un Kara Nams jeb dar al-harb (visa pārējā pasaule), kurā valda cilvēku izdoti likumi. Musulmaņu uzdevums ir īstenot džihādu, līdz visa pasaule kļūst par dar al-islam. Patiess miers tiks sasniegts tikai tad, kad pār pasauli valdīs islāms Vispasaules Kalifāta veidolā. Tādejādi pašlaik dar al-islam (islāms) atrodas pastāvīgā karastāvoklī ar dar al-harb (pārējo pasauli). Mērķis šajā cīņā ir pamazām iekarot dar al-harb teritoriju un ieviest tur šariata likumus. Tāpēc ir velti cerēt uz islāma miermīlīgu sadzīvošanu ar Rietumu pasauli - Korāns paredz džihādu turpināt līdz galīgai islāma uzvarai.

Džihādisti ir pārliecināti, ka islāms drīz valdīs visā pasaulē. Brīvība un demokrātija var doties uz elli.

Saskaņā ar islāmu, džihāds apvieno muslīmus kopīgā cīņā par ticības izplatīšanu. Tas nenozīmē tikai karu un terorismu - islāmu var izplatīt arī citos veidos, piemēram, dedzīgi sludinot vai darot darbus, kas pagodina islāmu. Ticīgais var īstenot džihādu ar sirdi, mēli, rokām vai zobenu. Tomēr islāma vēsturē tieši zobena ceļš ir bijis vispopulārākais. Ņemot vērā Korāna attieksmi pret citām reliģijām, par to nevajadzētu brīnīties. Korānā ir ājata, ko sauc par zobena pantu: Kad svētie mēneši ir pagājuši, tad, vienalga, kur jūs tos (neticīgos) ieraugiet, ierīkojiet slēpņus, ielenciet tos, sagūstiet un nogaliniet” (9:5).

Musulmaņi džihāda ceļu sauc par Dieva (Allāha) ceļu. Uz šī ceļa ir aicināts ikviens: “Cīnieties uz Allāha ceļa, kas gatavi mainīt šīs pasaules dzīvi pret nākamo” (4:74). Muslīms, kurš nestājas uz džihāda ceļa, tiek vērtēts zemāk par to, kas gatavs sevi upurēt islāma vārdā: “Nav vienlīdzīgi tie ticīgie, kas paliek mājās, izņemot vārgos un slimos, un tie, kas cīnās uz Allāha ceļa, nežēlojot ne savu mantu, ne dzīvību” (4:95). Tāpēc radikāļiem izdodas dažādām teroristu grupām piesaistīt arvien jaunus biedrus. Šie cilvēki patiesi domā, ka nogalinot “neticīgos”, viņi kalpo Dievam: “Nebeidz cīnīties ar neticīgajiem un liekuļiem un esi bargs pret viņiem” (66:9), “lai iedzītu bailes jūsu un Allāha ienaidniekos, un lai brīdinātu arī tos, par kuriem jūs vēl nezināt, bet Allāhs zina, turiet gatavus pret viņiem visus savus spēkus. [..] Viss, ko jūs darīsiet Allāha labā, jums tiks atlīdzināts pilnā mērā” (8:60).

Uzraksts uz plakāta: “9/11 [Ņujorkas "Dvīņu torņu" sagraušana]
ir demokrātijas beigu sākums. Šariats ir nākotne.

Reliģiju pētnieki uzskata, ka islāms ir ļoti pateicīga vide terorisma attīstībai. Faktiski visi teroristi pēdējo gadu laikā bijuši islāmisti. Patlaban ANO uzskaitē ir vairāk nekā 90 aktīvi islāma teroristiskie grupējumi, kas darbojas visā pasaulē. Nevienai citai reliģijai nav tik daudz radikālu grupējumu. Tad kāpēc Rietumu politiskie līderi islāmu joprojām sauc par miermīlīgu reliģiju un apgalvo, ka patiess musulmanis var veiksmīgi integrēties Rietumu sabiedrībā? Tas nav iespējams, jo nopietnam musulmanim pilsoniskā sabiedrība, demokrātija, cilvēktiesības, rietumnieciskais dzīvesveids, sieviešu līdztiesība un citas mums pašsaprotamas lietas, šķiet kaut kas pilnīgi nepieņemams. Viņam visas šīs brīvības ir kas tāds, pret ko aktīvi jācīnās. Muslīms, kas nopietni uztver savas reliģijas mācību, nekad nepieņems Rietumu sabiedrības vērtības un neintegrēsies šajā sabiedrībā. Gluži pretēji - viņš centīsies šai sabiedrībai uzspiest savas - islāma vērtības.

Kādu laiku musulmanis, protams, var tēlot nabaga bēgli vai vajātu patvēruma meklētāju, kurš gatavs darīt jebko, lai tikai viņam piešķirtu attiecīgu statusu. Korāns attiecībās ar “neticīgajiem” pieļauj izmantot viltu, ja tas nāk par labu musulmaņa labklājībai vai drošībai. Šodien Rietumu zemēs apmetušies tūkstošiem pārliecinātu muslīmu, kas publiski runā par mieru un integrāciju, bet sirdī joprojām ir visīstākie islāma radikāļi. Un pārsteigtie rietumnieki brīnās, kā Rietumu kultūrā piedzimis un uzaudzis cilvēks var sarīkot visasiņainākos terora aktus un kur pēkšņi radušies simtiem kaujinieku, kas no Eiropas un Amerikas dodas karot par Islāma valsts (Daesh) interesēm. Tomēr viņi nav no debesīm nokrituši, bet izauguši Eiropas un Amerikas pilsētu musulmaņu rajonos. Tas liecina, ka ar Rietumu integrācijas politiku kaut kas īsti nav kārtībā.

Šobrīd islāms sācis cīņu par Eiropu ar mērķi to pakļaut un islamizēt. Šis nav pirmais islāma mēģinājums iekarot Veco kontinentu. 711.gadā arābu-berberu (mauru) iekarotāji no Ziemeļāfrikas ielauzās Ibērijas pussalā (tagad Spānija un Portugāle), ieņēma lielāko tās daļu un nodibināja Kalifātu. 9.gadsimta sākumā musulmaņi ieņēma Sicīliju un valdīja tur līdz 11.gadsimta beigām. No Ibērijas pussalas mauri pēc ilgstošām cīņām tika padzīti tikai 15.gadsimta nogalē. Otru mēģinājumu ielauzties Eiropā veica Osmāņu impērija (tagadējā Turcija), kas 14.gadsimtā pakļāva visu Balkānu pussalu, centrālo un dienvidu Ungāriju, mēģinot ieņemt pat Vīni. Turkus galīgi no Eiropas izdevās padzīt tikai 1913.gadā, tomēr viņu valdījumā joprojām atrodas apgabals ap savulaik iekaroto Konstantinopoli (tagad Stambula). Kā atgādinājums par musulmaņu kādreizējo valdīšanu Eiropā Balkānos palikušas ievērojamas muslīmu kopienas Albānijā, Bosnijā, Kosovā, Maķedonijā, Bulgārijā.

Pašlaik notiekošais ir trešais islāma karagājiens uz Eiropu. Šoreiz tas netiek veikts ar militāru spēku, bet daudz viltīgākiem paņēmieniem. Terors un vardarbība šajā karā ir tikai palīglīdzeklis, kuru uzdevums ir iesēt baiļu un nedrošības sajūtu eiropiešos. Taču galvenā funkcija Eiropas islamizācijā šoreiz uzticēta civiliedzīvotāju miljoniem, kas kontinentā ienāk bēgļu, patvēruma meklētāju vai vienkārši imigrantu statusā. Viņu skaitam strauji palielinoties, dažu desmitu gadu laikā augstās dzimstības dēļ musulmaņi var kļūt ja ne par vairākumu, tad ļoti ievērojamu kopienu lielākajā daļā Eiropas. Un tas ļaus pilnīgi leģitīmi pieprasīt respektēt islāma tradīcijas arī valstu likumdošanā. Eiropas identitāte krasi mainīsies, notiks sabiedrības islamizācija, tiks ieviesti šariata likumi. Process vainagosies ar Eiropas Kalifāta nodibināšanu. Tieši šāds nākotnes redzējums ir daudzu Eiropas muslīmu prātā.

Augsto dzimstības līmeni musulmaņu ģimenēs
islāma radikāļi cer izmantot kā potenciālu ieroci Eiropas islamizācijai.

Šādā kontekstā drošības struktūrām būtu nopietni jāizvērtē Latvijas Islāma kultūras centra līderu Ahmeda Roberta Klimoviča un Hamzas Jāņa Luciņa publiski paustās atziņas. Lai gan viņi pārstāv to musulmaņu daļu, kas teroraktus nerīko un vārdos norobežojas no radikāļu ideoloģijas, runas par jauno Medīnu (tulkojumā - Apgaismotā pilsēta), Kalifātu un Latviju kā musulmaņu zemi rada pamatotas bažas, ka tās nav tikai naivas ticīgo fantāzijas, bet visnotaļ konkrēti mērķi, ko šie islāma konvertīti labprāt redzētu īstenojamies. Ne velti Eiropas drošības dienesti uzskata, ka starp islāmu pieņēmušajiem eiropiešiem ekstrēmisma iespēja ir pat lielāka nekā starp sekularizētajiem, formālajiem musulmaņiem. Šobrīd lielākā daļa Latvijas musulmaņu nāk no bijušās PSRS - Tatārijas, Bašķīrijas, Azerbaidžānas. Viņu reliģiskā izpratne ir miermīlīga - islāms tiem vairāk ir godājama senču tradīcija. Šie musulmaņi sabiedrībai draudus nerada. Pavisam kas cits ir radikāli noskaņotie muslīmi no Ziemeļāfrikas, Afganistānas un Tuvo Austrumu valstīm. Kas notiks, kad viņi sasniegs Latviju?

Šķita, ka pēc asiņainajiem notikumiem Francijā, Jaungada nakts seksuālās vardarbības Vācijas lielpilsētās un citiem imigrantu veiktajiem likumpārkāpumiem atbalsts imigrantu uzņemšanai vecajās Eiropas valstīs būs krietni noplacis. Taču izrādās, ka problēmas ar imigrantiem Briseles politiķi un ES lielvalstu vadītāji gatavojas risināt nevis radikāli ierobežojot to pieplūdumu Eiropā, bet piespiežot visas ES dalībvalstis obligāti uzņemt noteiktu imigrantu daudzumu, vienlaikus aizliedzot iebraucējiem izvēlēties mītnes valsti. Šāda risinājuma gadījumā plaši nemieri Eiropā ir garantēti, jo šie cilvēki taču nav maksājuši tūkstošiem eiro, lai nokļūti Latvijā vai Polijā, bet gan Vācijā, Zviedrijā vai kādā citā labklājības valstī. Latvijai būtu kategoriski jāatsakās uzņemt cilvēkus, kas nevēlas šeit dzīvot, jo ir pilnīgi skaidrs, ka šādi iebraucēji pat nemēģinās integrēties mūsu zemē. Toties ekstrēmisma un vardarbības draudi šo aizkaitināto, piespiedu kārtā nometināto cilvēku vidē ir visnotaļ reāli.

Lai apslāpētu pret imigrantu nekontrolētu invāziju vērstos tautas protestus, kas kļūst arvien skaļāki visā Eiropā, politiķi sākuši izmantot jaunu jēdzienu - islamofobija. Ar šo negatīvo apzīmējumu tiek mēģināts aizbāzt muti ikvienam, kas uzdrīkstas runāt par islāma tumšo pusi. Būtībā tā ir tāda pati jēdzienu sagrozīšana, kādu pielieto homoseksuāļi, jebkuru homoseksuāla dzīvesveida kritiķi nodēvējot par “homofobu”. Jēdzienu “islamofobija” savulaik izdomāja organizācija “Musulmaņu brālība”, lai uzbruktu visiem, kas kritizē islāmu vai musulmaņus. Apzīmējums “islamofobs” liedz cilvēkam runāt par islāma asiņaino vēsturi un seno civilizāciju iznīcināšanu, kristiešu vajāšanām Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, represijām pret hinduistiem un budistiem Afganistānā un Pakistānā, Osmaņu impērijas centieniem iekarot Eiropu un musulmaņu nežēlīgo valdīšanu pār Ibērijas pussalu gadsimtiem ilgi. Rasista un islamofoba slava līdz absurdam politkorektajā Eiropā var nopietni kaitēt cilvēka reputācijai, tādēļ viņš spiests klusēt. Pretējā gadījumā viņam var nākties saskarties ar dažāda veida represijām. Tieši aiz bailēm tikt nosauktiem par islamofobiem policija un plašsaziņas līdzekļi tik ilgi klusēja par Jaungada nakts vardarbību Ķelnē.

Lai arī islāms visus Rietumu cilvēkus formāli uzskata par kristiešiem, neviens nopietns musulmanis rietumniekus nekad nesauks par patiesi ticīgiem, jo Rietumu sabiedrības vairākums ir atteicies no Dieva un kristīgajām vērtībām, vietā izvēloties cilvēka grēcīgo iegribu apmierināšanu. Tāpēc musulmaņu teroristi neizjūt ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus nogalinot šādus, viņuprāt, samaitātus cilvēkus. Līdzīga attieksme bija pamatā 2016.gada Jaungada nakts notikumiem Ķelnē un citās Vācijas pilsētās. Rietumu sieviešu ģērbšanās stils un nereti visai vaļīgā uzvedība muslīmu acīs tās padara līdzvērtīgas prostitūtām. Savukārt “Charlie Hebdo” žurnālisti atļāvās ciniski paņirgāties par islāmam svētām lietām. Bet, ja kāds uzbrūk Allāham vai viņa Pravietim, tad: “Par svētuma apgānīšanu - likumīgā atmaksa. Ja kāds pārkāpj likumu pret jums, tieši tāpat pārkāpiet likumu pret viņu” (2:194).

Musulmaņiem nav vajadzīga demokrātija, viņus apmierina tikai islāma likumi.

Protams, musulmaņu pasaulē ir arī pietiekami daudz miermīlīgu labas gribas cilvēku, kas nosoda ekstrēmistu ideoloģiju un noziegumus. Šādi cilvēki sastopami arī starp nopietniem, savai reliģijai uzticīgiem muslīmiem. Diemžēl ne jau šie musulmaņi nosaka politisko klimatu pasaulē, bet gan politiski angažētu reliģisko autoritāšu vadītas neizglītotu, garīgi kroplu, bārdainu kaujinieku bandas, kas ar āmuriem dauza cilvēces kultūras pieminekļus, šauj, griež, moka, izvaro un vandalizē. To visu vēl pavada alkohols, smēķēšana un narkotikas, ko islāms kategoriski aizliedz. Tieši šādu cilvēku noziedzīgā rīcība nosaka Rietumu sabiedrības attieksmi pret musulmaņiem un islāmu vispār. Ekstrēmistu dēļ cieš arī patiesie bēgļi, kas savā zemē piedzīvojuši postu, sabrukumu un vajāšanas. Bēdīgi, bet savas saknes šī agresīvā ideoloģija rod arī islāma svētajos rakstos Korānā.

Kā Latvijai izdzīvot šajā karā? Pirmkārt, mums jāuzņem tikai patiesi kara un vajāšanu upuri stingri kontrolētā apjomā. Tās varētu būt ģimenes ar bērniem. Tie varētu būt izglītoti speciālisti, kuru profesija atbilst Latvijas tautsaimniecības vajadzībām. Tie varētu būt arī Tuvo Austrumu kristieši, kurus Islāma valsts pakļauj nežēlīgam genocīdam. Taču, uzņemot lielu skaitu musulmaņu, var rasties problēmas radikāli atšķirīgā skatījuma dēļ uz sabiedrības dzīvesveidu un pamatvērtībām. Rietumu kultūrā audzis cilvēks parasti uzticas likumu varai, humāni racionālām idejām un loģiskiem argumentiem, kamēr islāmā cilvēki pieraduši bez ierunām pakļauties reliģiskām autoritātēm. Demokrātija pirmajā vietā liek indivīda tiesības un brīvības, islāms - klana godu. Tāpēc padomāsim, vai mums vajadzīgi cilvēki, kas nav gatavi strādāt jebkuru tiem piedāvāto darbu, toties uzstāj, lai visas sievietes staigātu aizklātām sejām un sabiedrība ievērotu šariata likumus? Atcerēsimies arī, ka demokrātija paredz visu cilvēku vienlīdzību, islāms - nē. Kopīgiem spēkiem mums jāpasargā Latvija no islāma invāzijas.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.


Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2016/01/25/vai-islams-ir-%e2%80%9cmiera-religija%e2%80%9d/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.