Reliģiskais sajukums - durvis islāma invāzijai

Ievietoja | Sadaļa Riska zona | Publicēts 11-01-2016

Ieteikt draugiemPačivini Share on Facebook Izprintē Nosūti draugam e-pastu

Kārtīgs latvietis ar vienu kāju ir dievturis, ar otru kristietis, mazliet hinduists, budists, tic horoskopiem un iet pie pūšļotājiem. Rezultātā sanāk šizofrēnija! - tā par ezoterisko mistrojumu, kas ir personību degradējošs un rada garīgu apjukumu, kas savukārt ir laba augsne islāma ienākšanai Eiropā, saka Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes asociētais profesors, luterāņu mācītājs Ralfs Kokins. Intervijā portāla “Apollo” žurnālistei Alisei Jesenskai viņš skaidro, kāpēc Rietumu sabiedrība kļūst vārga, gļēva un izmirst, bet neierobežotā imigrantu uzņemšana ir pašnāvnieciska un interpretējama kā islāma karagājiens pret Rietumu civilizāciju. Saīsināti viņa domas piedāvājam arī “Laikmeta zīmju” lasītājiem.

****

Reliģija kā prece lielveikalā

- Vai piekrītat, ka šobrīd norit civilizāciju sadursme, uz ko 20.gadsimta 90.gadu vidū norādīja amerikāņu politologs Semjuels Hantingtons? Kā jūs raksturotu šobrīd pasaulē notiekošo?

- Visa pasaules vēsture zināmā mērā ir dažādu kultūru un civilizāciju sadursme. Šodien šis process vienkārši turpinās. [..] Neviena kultūra vai civilizācija nav pašsaprotama un mūžīga - kaut kad tā noveco, izsmeļ vai pat iznīcina sevi. Ja kāds vairs nav dzīvotspējīgs, ir pazaudējis savus garīgos pamatus, tā vietā nāk kāds stiprāks un vitālāks. Vieta tukša parasti nepaliek.

Šis laiks atgādina hellēnisma laikmetu, kad sajaucās dažādas kultūras un reliģijas. Tomēr aiz daudzu apjūsmotās jaunās reliģiskās pieredzes, vitalitātes un dinamikas patiesībā slēpjas baiss garīgās un ētiskās degradācijas process. Hellēnismā sajaucās dažādu kultūru dievi, plauka okultisms un maģija, iekšējā reliģiozitāte rezumējās nenormālā sociālā stagnācijā. [..] Tieši tāpēc tolaik tik daudzus spēja uzrunāt un aizraut kristietība, jo tā bija dzīvesveids, rīcība, nevis kaut kas nesaprotami formāls vai dziļi personisks. Šodien pozīcijas, šķiet, ir mainījušās…

- Nesen Latvijas Universitātes Āzijas studiju profesors Leons Taivāns sacīja, ka kristietības identitāte Eiropā jau sen ir pazudusi un neizskatās, ka Eiropas sekularizētā sabiedrība pie tās varētu kādreiz atgriezties. Kā jūs domājat?

- Varbūt profesors Taivāns ir pārlieku pesimistisks, bet viņš aizskāra ļoti sāpīgu problēmu - diemžēl kristīgā ticība vairumam eiropiešu ir kļuvusi par formālu, nominālu piederību tradīcijas dēļ. Tā ir tāda kā iepriekšējo paaudžu nodota čaula, kas vai nu ir tukša, vai ar pavisam citu saturu. Ar atsevišķiem izņēmumiem lielās Baznīcas Eiropā ir novecojoša un mirstoša reliģiozitāte. Tukšos dievnamus un milzīgo “nepraktizējošo (garīgi remdeno - Red.) kristiešu” masu ir grūti nepamanīt.

Mūsdienu Rietumu pasaules reliģija ir materiālā labklājība, sports un izklaide, kā arī bagātnieku, slavenību, jaunības un skaistuma kults. Ezotēriskā “garīguma” un starpreliģiju spritualitātes meklējumi ir sekli un analfabētiski. Cilvēki reliģijas [..] izvēlas kā preci lielveikalā - kas labāk patīk, neuztraucoties, ka tās var būt pretrunīgas un savstarpēji izslēdzošas. Kārtīgs latvietis ar vienu kāju ir dievturis, ar otru - kristietis, nedaudz hinduists, budists, reizēm praktizē jogu, tic horoskopiem, iet pie pūšļotājiem un priecājas par “Koelju tipa” gudrībām, ko māca kāds pašmāju Austrumu filozofijas vai psiholoģijas guru. Šajā ziņā kristietība patiešām ir margināla, jo šādu bezjēdzīgu mistrojumu nepieņem. Pētījumi pierāda, ka eklektiska reliģiozitāte ir psiholoģiski un sociāli degradējoša.

No garīgā analfabētisma mati ceļas stāvus

- Nevar nepamanīt, ka Latvijā un arī citur Eiropā dažādas ezotēriskās mācības un garīgās prakses ir ārkārtīgi populāras. Kāpēc uzskatāt, ka eklektiskā reliģiozitāte ir degradējoša?

- Eklektiska reliģiozitāte [..] ietver pretrunīgus, viens otru izslēdzošus elementus no ļoti dažādām, mūsu mentalitātei svešām un vāji saprastām garīgām sistēmām. Rezultātā šizofrēnija vien sanāk. Ticība plašākā nozīmē saistās ar visām mūsu dzīves pamatnostādnēm - kā mēs domājam, rīkojamies, kā veidojam attiecības, par ko priecājamies, kas mūs uztrauc. Ja pašos pamatos ir pretrunas, [..] visa cilvēka dzīve būs sadrumstalota un pretrunīga. Tāda personība nevar būt vesela.

Izvēloties sev tīkamo no dažādām reliģiskām un uzskatu sistēmām, kaut kas neglābjami tiek izrauts no konteksta un totāli pārprasts. Piemēram, daudziem tik simpātiskā reinkarnācijas ideja hinduismā un budismā patiesībā nav nekas pozitīvs - tā ir nelaime, no kuras jāizraujas, nebeidzama atkarība un arvien jauni ciešanu apļi. Reinkarnācija kardināli atšķiras no mūžīgās dzīvības apsolījuma Bībelē. Tās nav savienojamas lietas, tāpat kā ticība Dievam nav savienojama ar pagānisko dievību godināšanu vai okultisma un maģijas praktizēšanu, ko Dievs kategoriski aizliedzis pašu cilvēku veselības labad.

Arī jogas vingrinājumi ir tikai atsevišķi soļi daudz plašākā garīgā sistēmā, tāpat kā rietumnieku smieklīgā ņemšanās ap aurām, čakrām un karmām. Ikvienam izglītotam reliģiju pētniekam mati ceļas stāvus no sabiedrībā populārajām, taču ļoti seklajām un analfabētiskajām šo sistēmu interpretācijām. Ja tu esi kristietis, tad esi kristietis! Ja pagāns, tad pagāns, [..] nevis kaut kāds ielāpains deķis!

- Tomēr mūsdienu informācijas laikmetā ir pašsaprotami, ka cilvēki, meklējot savu garīgo ceļu, maldās un izmēģina dažādus virzienus.

- Pasaulē ir dažādas reliģijas - dabas, senču, psiholoģiskās, atklāsmes, monoteiskās, politejiskās. Cilvēkiem ir raksturīgi dabiski reliģiskie un filozofiskie meklējumi, [..] taču tas ir pavisam kas cits. Kristietība pārstāv radikālu ticību vienam Dievam - tā ir atklāsmes reliģija. Tas nozīmē, ka kristīgā ticība ir ne tik daudz garīgie meklējumi, kā mūsu atbilde Dieva atklāsmei Jēzus personā. Cilvēki ir izslāpuši pēc patiesas pieredzes un īstas mīlestības, jo visapkārt ir šis reliģiskais mistrojums, kas nedod ne dziļāku ieskatu, ne būtisku pieredzi, ne pozitīvas pārmaiņas dzīvē. Tāpēc katram pašam jāizšķiras - kas es esmu, kas mani ir veidojis, kam es gribu piederēt, kurp gribu doties.

Rietumu naivums islāma draudu priekšā

- Rietumu kultūrā kristietības loma ir kļuvusi margināla. Vai tas ietekmē arī procesus sabiedrībā?

- Vistiešākajā veidā. 19.gadsimtā vēl domāja, ka cilvēks ir racionāla būtne, kas dzīvo un rīkojas atbilstoši veselajam saprātam un cēlākajiem ideāliem. Tagad mēs zinām, ka tā nav. Cilvēks ir emocionāla, neracionāla, ne īpaši laba būtne, kas bieži rīkojas pretēji savām zināšanām. Tāpēc ticība nav nebūtisks mūsu dzīves blakusaspekts. Ticība nav arī plaši piesauktā garīgā vai spirituālā pieredze, kas ir tikai tāda infantila niekošanās. Ticība - tā ir visa cilvēka dzīve un atslēga uz ikvienu kultūru. Ticība un reliģija nosaka kulturālās, sociālās, politiskās un ekonomiskās paradigmas - tā izpaužas itin visā.

Apzināti atmetot kristīgos pamatus, kas ir būtiskākais Eiropas civilizācijas un tās sasniegumu stūrakmens, mums jārēķinās ar dramatiskām sekām gan sabiedrībā, gan ES politiskajā iekārtā. Koruptīvās shēmas, sociālā netaisnība, bezatbildība, nolaidība, atkarības, izlaidība, arvien nežēlīgāka un necilvēciskāka sabiedrība - tās ir vistiešākās sekas šādu pamatu neesamībai. Viss, kas šodien notiek Eiropā, ir sekas mūsu pašu attieksmei un dzīvesveidam. [..] Mums ir kaķi un suņi, dārgas mājas, automašīnas, izklaides un ārzemju ceļojumi, taču mums nedzimst bērni. Sabiedrība noveco, paliek arvien vārgāka, gļēvāka un egoistiskāka. Ja nekas nemainīsies, mēs vienkārši izmirsim.

- Kāda varētu būt reliģijas loma Rietumu sabiedrībā nākotnē?

- Šodien pētnieki runā par postsekulāro sabiedrību, uzsverot, ka nākotnē reliģijas loma visos pasaules un sabiedrības procesos tikai pieaugs. (Jautājums - kas būs šī reliģija? Kristietība? Islāms? Dažādu reliģiju sajaukums? - Red.) [..] Ir skaidrs, ka šie procesi vistiešākajā veidā būs saistīti ar nacionālās drošības jautājumiem. Rietumu brīvā, humānā, demokrātiskā un apgaismotā sabiedrība ir kristīgās kultūras produkts, taču tās pamati šķobās. Tagadējie procesi ir tik dramatiski, ka liek ar lielām bažām raudzīties nākotnē. Nevar nepamanīt, ka daļa ieceļotāju Eiropā nav nekādi bēgļi. Eiropeiskās brīvības tiek nekaunīgi izmantotas karagājienā pret mūsu kultūru. Refugees Welcome! (Bēgļi, laipni lūgti!) nekritiskais un pārspīlētais entuziasms ir bezatbildīgs, neprātīgs un pašnāvniecisks.

Mēs pārāk naivi raugāmies uz islāma ienākšanu Eiropā, īpaši pašreizējā garīgā apjukuma apstākļos. Eiropas pieredze rāda, ka musulmaņi tikpat kā neintegrējas sabiedrībā, bet noslēdzas savās kopienās, kas nereti radikalizējas un ir naidīgas visam rietumnieciskajam. Tā notiek neraugoties uz milzu līdzekļiem, kas tiek atvēlēti integrācijai. [..] Kristietība un islāms ir pilnīgi atšķirīgas mācības, vērtības un dzīvesveids. Ir naivi domāt, ka šīs reliģijas jebkad spēs vienoties. Islāms paredz pavisam citu sabiedrisko, saimniecisko un politisko iekārtu un sadzīvi. Palielinoties islāmticīgo skaitam, neizbēgami mainīsies arī Eiropas sabiedrība. Vai mēs to gribam?

****

“Laikmeta zīmju” komentārs. Vērojot šodien notiekošo, mums jāapzinās, ka Eiropa tikai pļauj to, ko pati savulaik iesējusi. Atsakoties no Dieva un kristīgajām vērtībām kā savas identitātes pamata, Eiropa parakstīja sev nāves spriedumu. Izmainīt to var tikai atgriešanās uz Dieva dotā glābšanas, miera un dzīvības ceļa Jēzū Kristū. Taču galēja liberālisma un sekulārā humānisma pārņemtā Eiropa darīt to nevēlas. Atklāsmes grāmatā Bībelē teikts: “Tie aiz sāpēm sakoda savas mēles un zaimoja Dievu debesīs savu sāpju un augoņu dēļ, taču neatgriezās no saviem [ļaunajiem] darbiem” (16:10-11).

Ja Eiropas sabiedrība izvēlējusies ignorēt Dievu un labprātīgi dodas pretī savam sabrukumam, nekas šo procesu neapturēs. Ja šis maniakālais kurss uz elli tiks turpināts, Eiropa sabruks politiski, sociāli un garīgi dažu desmitu gadu laikā. Taču “svēta vieta tukša nepaliek”. Atraidot mīlošā, žēlsirdības pilnā Dieva autoritāti, Eiropai nāksies paciest citus, daudz nežēlīgākus “dievus”. Islāms un šariata likumi jau klauvē pie “vecā kontinenta” durvīm. Un glābiņa nebūs, jo gļēvā, garīgi degradētā Eiropa nespēj pretoties islāma invāzijai.

Bet ko darīt tiem, kas nevēlas akli sekot Eiropas garīgo un politisko līderu pašnāvnieciskajam kursam? Ja tev ir personīgas attiecības ar Kristu, turpini rīkoties kā Bībelē teikts: “Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā” (Atklāsmes gr. 22:11). Ja Kristu vēl nepazīsti, ir pēdējais laiks Viņu iepazīt, jo “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta” (Jāņa ev. 3:16-17).

Ralfa Kokina intervija beidzas ar jautājumu, vai vēlamies kristīgās kultūras un vērtību nomaiņu Eiropā ar islāma kultūru un vērtībām? Nē, nevēlamies, taču agri vai vēlu mums tomēr nāksies atbildēt uz islāma pasaules mesto izaicinājumu. Tad katram būs jāizšķiras, kas ir tās vērtības, kurām vērts sekot, un par kurām, ja nepieciešams, atdot dzīvību. Tikai tad, ja Kristus būs mūsu dzīves pamats un stūrakmens, mēs varēsim pastāvēt islāma invāzijas priekšā. Tikai Jēzus Kristus, nevis formāla reliģija vai abstrakts garīgums var mūs glābt.

Dieva Vārds teic: “Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums?” (Romiešiem 8:31) un “Tas Kungs ir mans palīgs, es nebīšos! Ko cilvēks man darīs?” (Ebrejiem 13:6). Kristus mums ir apsolījis uzvaru: “Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa ev. 16:33) un Savu klātbūtni: “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mateja ev. 28:20). Ne islāms, ne Muhameds, ne džihādisti, ne teroristi pašnāvnieki, bet Kristus un Viņa Draudze uzvarēs! Tikai tie, kas pazīst Kristu un paļaujas uz dzīvo Dievu, spēs pastāvēt nākotnes izaicinājumu priekšā. Lai kas arī notiktu, Dieva bērniem nav iemesla panikai, jo “ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Romiešiem 8:38-39).

© Alise Jesenska, “Apollo” (intervija); Ervīns Jākobsons (komentārs). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts

Komentāri (1)

  1. Jā, Latvietis nevar būt vienlaikus kristietis un musulmanis, bet paliek joprojām kristietis.

Uzraksti komentāru