Laikmeta zīmes

Pēc Otrā Pasaules kara abas Rīgas porcelāna fabrikas atradās grūtā situācijā - lielākā daļa iekārtu bija izvestas, trūka strādnieku un inženiertehnisko darbinieku. Tāpēc jau 1945.gadā Rīgas keramikas fabrikas (bijusī M.S.Kuzņecova porcelāna, fajansa un māla trauku fabrika) kolektīvu papildināja speciālisti no citām Padomju Savienības pilsētām, bet 1946.gadā pie fabrikas izveidoja arodapmācības skolu vietējo speciālistu sagatavošanai. Pamazām tika saremontētas tehnoloģiskās iekārtas, atjaunoti atsevišķi ražošanas iecirkņi un cehi. 1946.gadā uzņēmums ieguva nosaukumu “Rīgas porcelāna un fajansa fabrika”.

Jau 1949.gadā produkcijas apjomu izdevās ievērojami palielināt. 1950.gadā pirmo reizi pēc kara sāka izgatavot ne vien ikdienas traukus, bet arī galda, tējas un kafijas servīžu komplektus. 1953.gada 28.decembrī tika apstiprināts rūpnīcas rekonstrukcijas plāns. Rekonstrukcija sākās 1954.gadā ar centrālās katlu mājas celtniecību un turpināja visus nākamos gadus, nepārtraucot ražošanu un nesamazinot produkcijas izlaidi. Pakāpeniski tika uzstādītas jaunas plūsmas līnijas, žāvētavas un konveijeri. Rekonstrukcijas darbi fabrikā turpinājās līdz pat 1962.gadam.

Rīgas porcelāna un fajansa fabrikā pēckara gados izmantotās spiedzīmes.

Jau 50.gadu sākumā Rīgas porcelāna un fajansa fabrika ķērās pie jaunas oriģinālservīzes radīšanas. Par jaunu to gan varēja nosaukt tikai nosacīti, jo izmantota tika godalgotā Jēkaba Bīnes pirms kara radītā kafijas un tējas servīze, pārveidojot to atbilstoši jaunajām ražošanas tehnoloģijas prasībām. Nosaukumu gan atstāja veco - “Tauta”. Jaunas trauku formas, kas tehnoloģiskā ziņā būtu izdevīgākas masveida ražošanai, centās izveidot porcelāna modelētājs Anatolijs Travņikovs. Var minēt tādas viņa servīzes kā “Krievu”, “Augstā”, “Jūrmala”. Tomēr šīs servīzes fabrika ražoja vien īsu laiku.

Priekšmeti no 50.gados ražotās servīzes “Tauta”. © www.retrobode.lv foto.

Pēckara gados RPFF mākslinieku kolektīvu galvenokārt veidoja bijušie Kuzņecova fabrikas apgleznotāji - Vladimirs Kandijevs, Irina Sočevanova, Ivans Laminskis, Olga Neimane-Kateņeva un citi. Viņiem nenoliedzami bija noteicošā loma fabrikas izstrādājumu dekorēšanā un jauno speciālistu apmācīšanā. Jaunus strādniekus dekorēšanas ceham gatavoja arī fabrikas arodskola. Apgleznošanu tajā mācīja pieredzējušais meistars Ivans Laminskis un Duļevas mākslas skolas absolvente Maija Zagrebajeva. Augsti kvalificētus speciālistus sagatavoja arī Rīgas Mākslas vidusskola un Valsts Mākslas akadēmija, kur strādāja talantīgi pasniedzēji - profesors Georgs Kruglovs un Milda Brutāne.

Pēckara jauno keramiķu un mākslinieku dekorētāju paaudze turpināja priekšteču iesākto.

Porcelāna sīkplastikā vislielākos panākumus guva jaunā tēlniece Rimma Pancehovska, kas RPFF sāka strādāt pēc Mākslas akadēmijas pabeigšanas 1953.gadā. Aptuveni divos gados viņa fabrikā radīja pilnīgi jaunu sīkplastikas sortimentu. Rimma ātri apguva ražošanas tehnoloģijas īpatnības, un viņas porcelāna izjūtu var apbrīnot vēl šodien. Visiem viņas darinājumiem piemīt smalka liriska noskaņa. Lieliski pārvaldot cilvēka anatomiju un meistarīgi izstrādājot tērpu krokas un galvas rotas, R.Pancehovska spēja radīt īpašu noskaņu pat nelielos sīkplastikas izstrādājumos.

Rimmas Pancehovskas radītā sīkplastika.

Tūlīt pēc padomju karaspēka ienākšanas 1944.gadā darbu atsāka arī Rīgas porcelāna fabrika (bijusī J.K.Jesena fabrika). Ražošanas iekārtas šeit bija izdevies saglabāt, taču trūka darbinieku. Sākumā ražošanu vadīja pieredzējušākie no vecajiem fabrikas strādniekiem, jo inženieru un tehniķu gluži vienkārši nebija. 1945.gadā sākās rūpnīcas un tās iekārtu kapitālais remonts un jau 1946.gadā produkcijas apjomi pieauga. Diemžēl izstrādājumu kvalitāte bija zema un pirmajos pēckara gados fabrika strādāja ar zaudējumiem. Neveiksmju cēloņi bija meklējami galvenokārt izejvielu un kurināmā zemajā kvalitātē. Tomēr, par spīti grūtībām, samērā īsā laikā izdevās stāvokli uzlabot.

Rīgas porcelāna fabrikas pēckara spiedzīmes.

1949.gadā fabrika pirmo reizi pēckara periodā izpildīja ražošanas plānu. Aizvien labāka kļuva arī izstrādājumu kvalitāte. Turpmākajos gados fabrika atradās nepārtrauktā rekonstrukcijas procesā - tika iedarbinātas 3. un 4.krāsns, uzstādītas jaunas ražošanas iekārtas, pilnveidota laboratorija. Līdztekus traukiem sāka ražot arī tehnisko un elektroporcelānu, izgatavojot nestandarta izolatorus augstsprieguma elektrības līnijām. Fabrikas teritorijā izveidoja artēzisko aku, kas nodrošināja uzņēmumu ar dzeramo un tehnisko ūdeni. 1959.gada 8.martā tika atvērts rūpnīcas klubs ar zāli 350 cilvēkiem, iekārtota bibliotēka un lasītava. 1960.gadā rūpnīcā strādāja 637 darbinieki.

Sākumā māksliniecisko dekorēšanu RPF nodrošināja pirmskara laika apgleznotājas Jeļizaveta (Elizabete) Gegello un Vera Fjodorova. 1953.gadā ar LPSR Vietējās rūpniecības ministrijas lēmumu fabrikā tika izveidota mākslinieciskā laboratorija, kuras vadību uzticēja V.Fjodorovai, bet par galveno mākslinieci uzaicināja tikko Mākslas akadēmiju beigušo Zinu Ulsti. Laboratorijas galvenais uzdevums bija radīt jaunas trauku formas un dekorus. Drīz vien laboratorijas mākslinieku pulku papildināja Mākslas vidusskolu un Mākslas akadēmiju beigušie jaunie speciālisti. Te strādāja Beatrise Kārkliņa, Ilona Priedkalne, Ilga Vanaga, Aina Mellupe, Latvīte Medniece, Regīna Karkunova, Ilga Dreiblate. Vienota mākslinieciskā vadība, jauno speciālistu un līdz ar to arī svaigu ideju pieplūdums radīja priekšnoteikumus sava fabrikai raksturīga mākslinieciskā stila izveidošanai.

Zina Ulste ar diplomdarba dekoratīvajām vāzēm Mākslas akadēmiju beidzot.
Labajā pusē - galvenās mākslinieces darbā Rīgas porcelāna fabrikā.
© Rīgas Porcelāna muzeja foto.

Pirmo nozīmīgāko pēckara darbu jaunu trauku formu meklējumos radīja Rīgas porcelāna fabrikas galvenā māksliniece Zina Ulste. 50.gadu vidū viņa izveidoja kafijas un tējas servīzes “Laima” - abas vienotā mākslinieciskā stilā. Latviešu porcelāna ražošanas vēsturē sākās jauns posms  - profesionāla latviešu mākslinieka radītu oriģinālservīzi sāka izgatavot sērijveidā. Par to, ka servīžu autore un fabrikas mākslinieku kolektīvs ir uz pareizā ceļa, liecināja gūtie panākumi - sudraba medaļa Vispasaules rūpniecības izstādē Briselē (Exposition Universelle et Internationale de Bruxelles) 1958.gadā.

Pirmā masveida ražošanā ieviestā latviešu mākslinieka radītā oriģinālservīze “Laima”.
© Rīgas Porcelāna muzeja foto.

20.gadsimta 50.gados uzplaukumu piedzīvoja arī sīkplastikas joma, kuru RPF veidoja L.Medniece, I.Vanaga un R.Karkunova. Savus spēkus sīkplastikā izmēģināja arī Z.Ulste, tomēr viņas izveidotā skulpturālā grupa “Dejotāju pāris” pārsniedza tolaik ierastos sīkplastikas izmērus un bija pārāk sarežģīta, lai to ražotu masu tirāžā. Un lai gan šo rūpīgi izstrādāto skulptūru ik pa laikam turpināja izgatavot līdz pat 70.gadu vidum, apjomi bija pavisam niecīgi. Dzīvespriecīgus, emocionālus un kompozīcijas ziņā interesantus “Dejojošos pārus” radīja arī tēlniece Leja Novožeņeca. Divus dažādus pārus - meitenīti un zēnu tautastērpos - ilgāku laiku ražoja abas Rīgas porcelāna fabrikas.

Rīgas porcelāna fabrikas 50.gadu sīkplastika.
Augšā - Zinas Ulstes “Dejotāju pāris”, apakšā - Lejas Novožeņecas “Dejojošie pāri”.

1961.gadā RPF tehnologa Elmāra Kalniņa vadībā pirmoreiz Padomju Savienībā izstrādāja zīdspiedes dekola tehnoloģiju. 1962.gadā pirmie zīdspiedes dekoli jau tika izmantoti sērijveida ražošanā. Tas ļāva uzlabot dekorēto trauku kvalitāti, būt mākslinieciski neatkarīgiem no piegādāto poligrāfiski radīto dekolu variantiem un izstrādāt pašiem savu māksliniecisko stilu. Radās arī iespēja operatīvi mainīt trauku rotājumu. Līdz 60.gadu beigām zīdspiedes dekoli ražošanā gandrīz pilnīgi aizstāja dekorēšanu ar roku. Mākslinieki galvenokārt strādāja, lai radītu zīdspiedes dekolus mehāniskai zīmējuma pārnešanai uz porcelāna virsmas. Pēc zīdspiedes dekola ieviešanas izveidojās savs Rīgas porcelānam vien raksturīgs dekorējuma stils. Krāsu gammā un tonalitātē tas bija neuzbāzīgs un mierīgs, pat tad, ja tika lietotas košas krāsas. Zīmējumā un kompozīcijā dominēja ornaments - variācijas par latviešu etnogrāfiskajiem rakstiem, dažādas ģeometriskas formas un augu stilizācija.

Zīdspiedes dekolēšanas tehnikā dekorēti trauki. © Rīgas Porcelāna muzeja foto.

1963.gadā abas fabrikas apvienoja vienā uzņēmumā ar nosaukumu “Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīca”. Bijusī Kuzņecova jeb Rīgas keramikas fabrika Ķengaragā, Maskavas ielā 257, pārtapa jaunās rūpnīcas 1.iecirknī, savukārt bijusī Jesena jeb Rīgas porcelāna fabrika Vecmīlgrāvī, Lēdurgas ielā 3 - rūpnīcas 2.iecirknī. Apvienotā uzņēmuma galvenais uzdevums bija pabeigt abu ražotņu rekonstrukciju un specializēties noteikta veida produkcijas izgatavošanā. Pirmais iecirknis ražoja galvenokārt pusdienu un tējas servīzes, ikdienas traukus un pavisam nedaudz arī kafijas servīzes. Otrais iecirknis specializējās greznāka porcelāna izgatavošanā - tur ražoja kafijas servīzes, plānsienu porcelānu, dažādus komplektus un suvenīrtipa priekšmetus. Tika pārtraukta ugunsizturīgo šamota izstrādājumu un sanitārijas fajansa ražošana, bet 1968.gadā pārtrauca izgatavot arī fajansa traukus.

Suvenīrtipa porcelāna izstrādājumi.

60.gados un 70.gadu sākumā tika pilnībā pabeigta 1.iecirkņa rekonstrukcija - 1965.gadā ekspluatācijā nodeva jauno tuneļkrāšņu iecirkni, bet 1967.gadā tika apgūts jaunuzceltais masas sagatavošanas cehs. Lai gan galvenā uzmanība bija veltīta 1.iecirkņa rekonstrukcijai Ķengaragā, virkne darbu tika veikti arī 2.iecirknī. 1969.gadā tur sāka izmēģināt īpašu eksperimentālo konveijerveida krāsni porcelāna pirmreizējai apdedzināšanai. Tomēr vislielākais rekonstrukcijas ieguvums bija tas, ka pēc tās pabeigšanas porcelāna izgatavošana kļuva par nepārtrauktas ražošanas procesu.

Darbs rekonstruētajā Rīgas porcelāna rūpnīcā.

Par apvienotās rūpnīcas galveno mākslinieku iecēla Ēriku Elleru, bet Zinai Ulstei tika dota iespēja vairāk nodoties radošajam darbam. Māksliniecisko laboratoriju papildināja jauni mākslinieki - Taisija Poluikeviča, Levons Agadžanjans, Valdis de Būrs, Valentīna Aksjonova, M.Genere, A.Mūrniece, vēlāk arī Vija Zaļeškeviča un Vera Veisa. Tika radītas jaunas servīžu formas, ražošanā ieviesti trauku komplekti, dāvinājuma priekšmeti, suvenīri un sīkplastika. Rūpnīca īsā laikā nomainīja visas vecās trauku formas un dekorus, bet sortiments tika paplašināts līdz 140 nosaukumiem.

Rīgas porcelāna rūpnīcu mākslinieku dažādos gados radītās sīkplastikas figūriņas.

Līdz 1968.gadam sortimenta atjaunošana notika arī fajansa izstrādājumu grupā. Lielu ieguldījumu šajā jomā devuši mākslinieki L.Agadžanjans un V.de Būrs. Ražošanā tika ieviestas pusdienu servīzes “Jaunā” un “Diāna”, kafijas servīze “Terēza”, daudzi atsevišķi priekšmeti un komplekti. Fajansa trauku veidošanā iesaistījās arī T.Poluikeviča. 1965.gadā fajansa apdarei ieviesa krāsainās glazūras. L.Agadžanjana šādai tehnikai piemērotā un sērijveida ražošanā ieviestā kafijas trauku komplekta “Moka” cilindriskās tasītes un kafijas kanna ar dažādas krāsas glazūrām radīja neparastu, tomēr ļoti pievilcīgu iespaidu, pat neraugoties uz uzsvērti ģeometrisko trauku formu.

Levona Agadžanjana dizainētais ledusskapja trauku komplekts.

60.gados par mākslinieciski nozīmīgāko RPR produkcijas daļu kļuva servīzes. To sortiments nepārtraukti tika papildināts ar jaunām formām. Šajā jomā izcilu sniegumu parādīja Zina Ulste, radot kanonisko kafijas servīzi “Daina”, kam sekoja “Vārpa”, “Sakta”, “Alfa”, “Saulīte”. Par autores jaunrades veiksmi jāuzskata tējas servīze “Sakta”. Tās mūsdienīgā, pazemā forma akcentē lietošanā tik nepieciešamo stabilitāti. Formu harmoniju uzsver arī nedaudz izliektās osiņas, kas servīzi padara plastisku un vieglu. Savukārt „Alfa” ir izcils piemērs cilindra formas pielietojumam trauku dizainā.

Zinas Ulstes veidotās servīzes “Sakta” (augšējā attēlā) un “Alfa” (apakšējā atēlā).
© Rīgas Porcelāna muzeja foto.

70.gadu sākumā Z.Ulste pirmo reizi Padomju Savienībā izstrādāja un ieviesa ražošanā pilnas servīzes jeb tā sauktos trauku ansambļus “Aija-1″ un “Aija-2″, kuros vienotā formas un dekorējuma mākslinieciskā risinājumā apvienoti tējas, kafijas un pusdienu servīžu priekšmeti. Pārdošanā trauku ansambļi parādījās gan kā atsevišķas servīzes, gan kā atsevišķi priekšmeti. Tādējādi pircējam bija iespējams pašam izveidot sev nepieciešamo trauku komplektu. Šo iniciatīvu nekavējoties pārņēma citas PSRS porcelāna rūpnīcas. Vēlāk, 80.gados, Z.Ulste radīja vēl vienu trauku ansambli “Māra”.

Servīze - ansamblis “Aija - 2″. © Rīgas Porcelāna muzeja foto.

Daudz servīžu radījis arī allaž jaunrades ideju pārpilnais mākslinieks Levons Agadžanjans. Pēc viņa metiem tapusi pusdienu servīze “Oktobris”, tējas servīzes “Viola” un “Rīga”. Jāpiemin arī Beatrises Kārkliņas 60.gados radīto kafijas servīzi “Stella” un Taisijas Poluikevičas 70.gados veidoto kafijas servīzi “Vasara”, tējas servīzi “Regīna”, tāpat arī 80.gadu sākumā ražošanā ieviesto tējas servīzi “Anita”.

Beatrises Kārkliņas radītā kafijas servīze “Stella”.

Padomju Savienībā bija ap 50 porcelāna ražotnēm, bet tikai dažās tika ražoti galda trauki. Rīgas rūpnīca bija viena no tām. Lai radītu teicamas kvalitātes porcelānu, vajadzīgs augstas kvalitātes baltais māls bez dzelzs piejaukuma. Šāds māls Baltijā nav atrodams, tāpēc to ieveda no karjeriem Krievijā un Ukrainā, kur par māla tīrību neviens īpaši nerūpējās. Iznākums nereti bija bēdīgs - produkcijas brāķis. Bija arī cita veida problēmas. PSRS pastāvošās fondu sadales sistēmas ietvaros jaunas ražošanas iekārtas izdevās saņemt tikai pāris reizes gadā. Tāpat nebija iespējams jaunos izstrādājumus operatīvi ieviest sērijveida ražošanā - vispirms bija jāsaņem Vieglās rūpniecības ministrijas atļauju. Bet tas nereti bija garš un birokrātisks process.

Neskatoties uz problēmām, Rīgas porcelāna ražotāji bija slaveni ar savu augsto tehnoloģisko varēšanu. Ne velti PSRS zinātniskās pētniecības institūti dažādus tehnoloģiskos jauninājumus izmēģināja tieši Rīgā. Rīgas porcelāna izstrādājumi bija iecienīti visā padomju impērijā un aiz tās robežām. Eksporta pasūtījumi tika saņemti no Afganistānas, Libānas, Mongolijas, Somijas, Zviedrijas, citām valstīm. Šāds augsts Rīgas porcelāna meistaru novērtējums tika gūts, pateicoties no paaudzes paaudzē mantotajām porcelāna ražošanas iemaņām un saglabātajiem tehnoloģijas noslēpumiem.

Rīgas porcelāna rūpnīcas spiedzīmes 70. - 80.gados.

Pēc fajansa trauku ražošanas pārtraukšanas 1968.gadā uzņēmuma nosaukums mainījās vēlreiz - tagad tā bija “Rīgas porcelāna rūpnīca”. 1970.gadā tika izveidota tehnoloģiskā līnija plānsienu porcelāna ražošanai, kas kļuva par vienu no RPR specialitātēm. Plānsienu porcelānam bija nepieciešamas jaunas trauku formas un arī šajā jomā novatore izrādījās Zina Ulste. Viņas pirmo plānsienu moka kafijas servīzi “Vita” vēl joprojām var uzskatīt par mākslinieciskā risinājuma un ražošanas tehnoloģisko prasību sintēzes etalonu. Drīz ražošanā cita pēc citas tika ieviestas vēl trīs plānsienu porcelāna servīzes - moka kafijas servīze “Marianna”, tējas servīze “Sigulda” (abu autors Ē.Ellers) un kafijas servīze “Nelda” (autors L.Agadžanjans).

Plānsienu porcelāna servīzes “Vita” (attēls kreisajā pusē) un “Marianna” (attēls labajā pusē).
© www.retrobode.lv un Rīgas Porcelāna muzeja foto.

Lai gan liela vērība rūpnīcā tika pievērsta masveida produkcijas mākslinieciskā līmeņa celšanai, tomēr mākslinieku radošais potenciāls bija cieši iežņaugts cenrāža un tehnoloģijas prasību stingrajos rāmjos. Šī iemesla dēļ daļa mākslinieku rūpnīcu atstāja. Nostrādājuši porcelāna ražošanā īsāku vai garāku laiku, L.Medniece, I.Vanaga, A.Mellupa, V.de Būrs vēlāk pievērsās mākslas keramikai ar tās neierobežotajām jaunrades iespējām. Lai situāciju mainītu, rūpnīcas vadība sāka atbalstīt savu mākslinieku piedalīšanos izstādēs un ļāva tiem izpausties kā radošām personībām arī rūpnieciskajā dizainā. Personālās izstādes tika sarīkotas Zinai Ulstei, Beatrisei Kārkliņai, Ilgai Dreiblatei. Tomēr uz mākslas keramikas kopējā attīstības fona porcelāna mākslinieku sniegums bija maz pamanāms.

Zinas Ulstes autordarbs - vāžu komplekts “Viļņu etīdes”. © Rīgas Porcelāna muzeja foto.

Vairums rūpnīcas mākslinieku piedalījās jaunu trauku formu radīšanā un ieviešanā ražošanā, tomēr daļa specializējās galvenokārt tikai jaunu dekoru izstrādāšanā masveida produkcijai. Taču visi kopā RPR mākslinieki radīja neatkārtojamo, tikai Rīgas porcelānam vien piemītošu stilu. Ar ārzemju kolēģiem tajā laikā visiem zināmu iemeslu dēļ Rīgas meistariem iespēju kontaktēties nebija, bet citu PSRS rūpnīcu meistari nelabprāt dalījās savos noslēpumos ar konkurentiem. Taču tas arī nemaz nebija vajadzīgs - Rīgas meistari paši spēja radīt izcilus porcelāna meistardarbus.

Kafijas servīze “Svētki”. © Rīgas Porcelāna muzeja foto.

Līdzās masu produkcijai un izstāžu darbiem RPR tika radīti arī daudzi pēc valsts iestāžu pasūtījuma veidoti unikāli izstrādājumi - vāzes, šķīvji, sīkplastika. Jāpiezīmē, ka izstrādājumu zeltīšanai RPR izmantoja īstu zeltu, ko rūpnīca saņēma no Duļevas laku un krāsu rūpnīcas, kas vienīgā visā padomju impērijā ražoja 10% zelta šķīdumu. Tā sastāvs bija valsts noslēpums. Savas ekskluzivitātes dēļ Rīgas rūpnīcas izstrādājumi bija slaveni visā Padomju Savienībā. RPR ziedu laikos 70.- 80.gados katru gadu tika saražots aptuveni 36 miljoni dažādu nosaukumu porcelāna izstrādājumu, ik dienu pa rūpnīcas vārtiem uz visām PSRS malām izbrauca viens vai pat divi dzelzceļa vagoni ar gatavo produkciju.

Autordarbi, kas radīti pēc valsts pasūtījuma par godu “komunisma gaišajai rītdienai”.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un milzīgā PSRS tirgus zaudēšanas Rīgas porcelāna rūpnīcas Ķengaraga iecirknis 1991.gadā pārtapa A/S „Rīgas porcelāns”, kas centās turpināt RPR tradīcijas. Tomēr 90.gadu mežonīgā kapitālisma haosā uzņēmums nonāca finansiālās grūtībās un, tāpat kā daudzi Latvijas uzņēmumi tolaik, 1997.gadā bankrotēja. Vēlāk rūpnīcā saimniekoja akciju sabiedrība “Latelektrokeramika”, kas ražoja porcelāna izolatorus lauku elektropārvades līnijām. Šis uzņēmums tika likvidēts 2010.gadā. 2013. un 2014.gadā visas vēsturiskās rūpnīcas ēkas, izņemot skursteņus, nojauca, lai to vietā uzbūvētu tirdzniecības un izpriecu centru “Akropole”.

Bijušās Rīgas porcelāna rūpnīcas caurlaižu un ražošanas ēkas Maskavas ielā.

Savukārt Rīgas porcelāna rūpnīcas 2.iecirknī Lēdurgas ielā 1991.gadā sāka saimniekot Latvijas un Šveices kopuzņēmums SIA „Latvpotik”. 1996.gadā tam pievienojās SIA “Jesena porcelāns”, kas atjaunoja preču zīmi „Jesens 1886 Rīga”. Taču arī šie uzņēmumi nebija ilgdzīvotāji - “Latvpotik” bankrotēja 2000.gadu sākumā, bet “Jesena porcelāns” paspēja izgatavot vien dažas tasīšu un krūzīšu partijas, kā arī citus sīkus porcelāna izstrādājumus, un arī bankrotēja. Pēc tam uz rūpnīcas bāzes tika izveidota SIA “Dekol Serviss”, kas pastāv joprojām un nodarbojas ar trauku dekorēšanu, izmantojot dekolu. Tiesa, tas vairs nav Rīgas porcelāns…

Kopš 60.gadiem Rīgas porcelāna rūpnīcai piederēja unikāls porcelāna muzejs, kura kolekcijā atradās vairāk nekā 6000 izstrādājumu, tostarp Kuzņecova un Jesena fabrikās radītie. Pēc uzņēmuma slēgšanas unikālā porcelāna kolekcija pārgāja Rīgas pilsētas īpašumā un kļuva par pamatu Rīgas Porcelāna muzejam. Savukārt Ķengaraga rūpnīcai līdzās esošo ielu, kas kopš 1923.gada tika saukta Kuzņecova vārdā, 1989.gadā pārdēvēja par… Slāvu ielu.

****

Tikai retam Latvijas iedzīvotājam mājās nav nekā no Kuzņecova, Jesena vai Rīgas Porcelāna rūpnīcā ražotajām figūriņām, tējas, kafijas vai pusdienu servīzēm. Diemžēl šo uzņēmumu ražojumi nu ir tikai tāla pagātne - daļa no Latvijas zīmolu leģendām, ar kurām patiesi varam lepoties. Tomēr Latvijas porcelāna māksla pamazām atdzimst - vairs ne kā leģendām apvītais Rīgas porcelāns, bet kā… Piebalgas porcelāns. Vecpiebalgas novada Inešu pagastā mākslinieks Jānis Ronis izveidojis SIA “Piebalgas porcelāna fabrika”, kur top krūzes, kausi, vāzes, šķīvji un citi izstrādājumi no sniegbaltā angļu kaula porcelāna. To dizaina autors ir pats uzņēmuma īpašnieks. Daļa darbu tiek radīti pēc Saeimas, Valsts prezidenta kancelejas, ministriju, dažādu uzņēmumu un privātpersonu pasūtījuma, tomēr vairākums savu nākamo īpašnieku atrod ar dizaina veikalu un mākslas galeriju starpniecību.

Keramiķis Jānis Ronis un Piebalgas porcelāna fabrikas sniegbaltais porcelāns.

Savulaik Jānis Ronis strādājis uzņēmumos “Latelektrokeramika” un “Jesena porcelāns”. Diemžēl abas ražotnes, pēc Jāņa domām nepareizas biznesa stratēģijas dēļ, bankrotēja. Jānis uzskata, ka Latvijā nav jēgas ražot to pašu, ko Ķīnā var saražot lētāk. “Piebalgas porcelāna fabrikas” mērķis ir ražot mākslinieciski augstvērtīgus izstrādājumus mazās sērijās, toties ar savu zīmogu. Visu uzņēmuma produkciju var sadalīt trīs grupās - pašu radītie unikāla dizaina izstrādājumi, pasūtījuma darbi un Latvijas mākslinieku autordarbu sērijas. Uzņēmuma specialitāte ir J.Roņa radītās divas trauku kolekcijas ar burzījuma un adījuma efektu. Pazīstami kļuvuši arī grafiķu Aivara Vīlipsōna un Roberta Koļcova darbi uz šķīvjiem, par kuriem jau tagad ir kolekcionāru interese. Piedāvājumā ir arī Māra Subača, Intas Celmiņas, Edvarda Grūbes un citu autoru zīmējumi uz porcelāna. Daļa “Piebalgas Porcelāna fabrikas” izstrādājumu tiek eksportēti uz Lielbritāniju, Vāciju, Itāliju, Krieviju. Latvijā tie nopērkami “Rito” veikalu tīklā, mākslas salonos un suvenīru tirdzniecības vietās.

Daži no Piebalgas porcelāna fabrikas izstrādājumiem.

****

Vēl daži no Rīgas keramikas fabrikas, Rīgas porcelāna fabrikas, Rīgas porcelāna un fajansa fabrikas, Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīcas un Rīgas porcelāna rūpnīcas ražojumiem.

Statuete “Meitene ar zosi”, 20.gs. 50.gadi.

Statuete “No kalniņa”, forma - Zina Ulste, gleznojums - Antoņina Paškeviča, 20.gs. 50.gadi.

Parfimērijas komplekts, 20.gs. 50.gadi. © Rīgas Porcelāna muzeja foto.

Servīze “Jūrmala”, 20.gs. 50.gadi.

Servīze “Daina”, 20.gs. 60.gadi. © Rīgas Porcelāna muzeja foto.

Servīze “Alfa”, 20.gs. 60.gadi. © Rīgas Porcelāna muzeja foto.

Vāze “Laura”, 20.gs. 60.gadi.

Plānsienu porcelāna servīze, 20.gs. 70.gadi.

Dziesmu svētku simtgadei veltīts dekoratīvs šķīvis, 20.gs. 70.gadi.

Servīze “Pērle”, 20.gs. 70.gadi. © Rīgas Porcelāna muzeja foto.

Servīze “Pavasaris”, 20.gs. 70.gadi. © Rīgas Porcelāna muzeja foto.

Servīze “Atkusnis”, 20.gs. 70.gadi. © Rīgas Porcelāna muzeja foto.

1980.gada Maskavas Olimpisko spēļu talismana - lācīša statuete.

Priekšmeti no servīzes “Medības”, Latvijas Koministiskās partijas Centrālkomitejas pasūtījums.
© Rīgas Porcelāna muzeja foto.

Tautā populārā servīze “Ārija”. © Rīgas Porcelāna muzeja foto.

****

P.S. Īpaši pateicamies Rīgas Porcelāna muzejam par palīdzību vizuālā materiāla sagādē.

****

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts